Kabalas valoda – zaru valoda

„Tiešā vārdiskā nozīme (Rakstība) pakļaujas laika un telpas nosacījumiem. Alegoriskā un kabalistiskā – dzīvo mūžīgi, ārpus laika un telpas ierobežojumiem.”

Johans Reihlins „De arte cabbalistica”

Kabalistu valoda – zaru valoda

Zemākajā pasaulē pastāv tikai tas, kas aizsākas Augstākajā pasaulē un no tās rodas. Sakne, kas atrodas Augstākajā pasaulē, liek tās atbilstošajam zaram zemākajā pasaulē pieņemt šīs saknes formu un īpašības.

Šeit jāpiebilst: ja pats zars to vēlas. Pretējā gadījumā starp tiem nav saiknes. Tas nozīmē, zemākais saprot, ka attiecībā pret savu sakni ir zemākais un ka no augšienes attiecībā uz viņu viss nonāk lejup tikai ar vienu nolūku, lai viņš pareizi to uztvertu, labotos un pielīdzinātos augstākajam.

Pamatojoties uz saikni starp sakni un zaru, kabalisti radīja valodas krājumu, kas dod iespēju runāt par Augstāko pasauļu garīgajām saknēm, minot zemākā zara nosaukumu, kas tiek skaidri formulēts, vadoties no šīs pasaules sajūtām.

Kabalisti vēlas mums kaut ko pastāstīt. Kā viņi to var izdarīt? Kā mēs skaidrojam kaut ko bērnam? Valodā, kuru viņš saprot. Pajautājiet mātei, kurai, pieņemsim, ir trīs mēnešus vecs bērns un viņa sacīs, ka pilnībā saprot mazuli un spēj ar viņu sarunāties. Mēs vērojam šo zīdaini – viņš vicina rokas, kājas, neko nesaprot, kliedz. Taču māte saprot viņa valodu. Tieši tāpat arī kabalisti runā ar mums valodā, kas atbilst mūsu līmenim. Viņi nerunā ar mums Augstākā līmeņa valodā – viņi sniedz mums informāciju tādā veidā, lai mēs spētu apzināties savu darbību iekšējo jēgu, savu līmeni.

Ko viņi vēlas mums nodot? Viņi vēlas mums pastāstīt, kas atrodas mūsu pasaules iekšienē, lai mēs uz to tiektos; sāktu uz to virzīties; lai saprastu, kam mums ir jālīdzinās. Viņi dod mums saikni starp mūsu stāvokli un nedaudz augstāku. Tāpat kā mēs, rotaļājoties ar bērnu, rosinām viņā vēlmi izdarīt nedaudz vairāk, atrast veidu, kā atrisināt uzdevumu, veikt ko jaunu un pie tam iekšēji bagātināties. Tieši tāpat pret mums izturas arī kabalisti.

Zaru valoda ir ļoti daudzveidīga. Kabalisti tajā savstarpēji sarunājas un sarakstās. Augstāko pasauli, kurā nav nosaukumu, viņi apraksta ar mūsu pasaules vārdu palīdzību. Viņi nolaižas līdz zemākajam līmenim, lai paskaidrotu mums transformācijas, kuras mums sevī ir jārealizē.

Saknes un zara saikne ļauj kabalistam veidot vārdu krājumu, jo sajūtamās pasaules objekts dod mums tiešu nosaukumu, kurš norāda uz tā augstāko sakni. Pašu sakni nav iespējams nosaukt kādā vārdā, jo tā atrodas aiz iztēles robežām, tas ir, virs mūsu maņu orgāniem. Tomēr, pateicoties tam, ka mūsu pasaulē atrodas zari, kurus mēs spējam uztvert, kļūst iespējama arī sakņu vārdiskā nozīme.

Ja mūsu pasaule nepastāvētu, kā cilvēki, atrodoties Augstākajā pasaulē, spētu savstarpēji sazināties? Ar domu starpniecību. Kā mēs sazinātos, ja mēs atrastos tikai mūsu pasaulē? Izmantotu mūsu parasto vārdnīcu, skaņas, mūziku – visu to, ko radījis cilvēks. Taču kā mums sazināties ar tiem, kuri vienlaikus atrodas gan mūsu pasaulē, gan Augstākajā? Tikai balstoties uz īpašu likumu.

Tie, kuri atrodas Augstākajā pasaulē, izmanto savu vārdnīcu – domu vārdnīcu. Tur nav nepieciešami vārdi, jo tie, kuri atrodas Augstākajā pasaulē, pastāv it kā kopīgajā kli, viņi savstarpēji saistīti, pateicoties altruistiskajām darbībām. Tieši tāpat kādam no mana ķermeņa orgāniem nav vajadzīgi vārdi, lai paskaidrotu citam orgānam, kā viņiem savstarpēji jāsadarbojas, tāpēc ka tie ir saistīti ar kopējo ķermeni.

Vārdi un izteicieni vajadzīgi tikai tam nolūkam, lai nodotu otram kaut ko, kas atrodas ārpus manis, – no viena telpas sektora, kuru pārvalda viena vara, uz citu telpas sektoru, kurš atrodas citas varas ietekmē, – no viena noslēgta objekta uz citu noslēgtu objektu. Šim nolūkam pastāv valoda. Ja divi objekti savienoti ar kopējo ķermeni, tad valoda tiem nav nepieciešama: informācija brīvi pārplūst no viena pie otra. Tādā mērā, kādā mēs virzāmies uz Augstākajām pasaulēm, mēs pieslēdzamies kopīgai Ādama dvēselei. Tur mūsu valoda nav vajadzīga. Pakāpeniski iekļaujoties Augstākajā pasaulē, mēs sākam sajust šo kopīgo dvēseli, sākam uztvert kabalistu domas, darbības un mērķus.

Mūsu pasaulē, kurā egoistiski esam atdalīti viens no otra (šo stāvokli dēvē „mūsu pasaule”), pastāv sava valoda. Mēs pūlamies viens otram ko paskaidrot un, pat neskatoties uz to, nespējam viens otru saprast. Tās ir „Babilonijas jūkļa” sekas, kad cilvēki vēlējās uzcelt torni līdz Radītāja augstumam, taču šīs vēlmes pamatā bija egoisms. Viņi kļuva pārmērīgi lepni, sacīdami: „Mēs tapsim kā Radītājs”, un rezultātā egoisms iznīcināja viņu savstarpējo saikni.

Ja viņi nebūtu virzījuši savu tieksmi uz to, lai kļūtu vienlīdzīgi ar Radītāju, tas ir, nemodinātu savu egoismu, viņi nespētu atklāt, cik ļoti ir savstarpēji atdalījušies. Tad, kad viņi nolēma pielīdzināties Radītājam, viņi redzēja, ka ir pretēji Viņam un ikviens sajuta, ka ir atdalīts no pārējiem un viņi pārstāja viens otru saprast. Egoistiskais „lēciens”, kas notika noteiktā cilvēces attīstības posmā, tiek dēvēts par Babilonijas torņa sabrukumu. Babilonijas tornis, protams, ir simboliska būve, taču mūs interesē tā iekšējais aspekts: kas bija tas virzošais dzinējspēks, kas rosināja cilvēkus uz šīs būves celtniecību, ko viņi vēlējās sasniegt.

Mums, iesprostotiem savā egoismā (es – sevī un arī cits – sevī), lai komunicētos, ir nepieciešama valoda. Šāda saikne ir nepieciešama, jo esam sabojāti un katrs ir noslēdzies sevī. Ja mēs spētu iziet ārpus mūsu egoisma robežām un saliedēties ar pārējiem, mums nebūtu nepieciešama valoda, jo pati mūsu būtība būtu savienota ar kopējo kli, vēlmju tilpni.

Tāpēc saprotams, kāda nozīme ir valodai šajā pasaulē: egoistu nožēlojamais mēģinājums sazināties vienam ar otru. Skaidrs arī tas, kā notiek sazināšanās garīgajā pasaulē, kur valoda vispār nav vajadzīga: tā ir informācijas brīva plūsma no viena pie otra. Zaru valoda mums ir nepieciešama, lai varētu vismaz nedaudz izprast notiekošo augstākajā pakāpē un zināmā veidā tai pielīdzināties.

Tāpat māte, rotaļājoties ar bērnu, palīdz viņam attīstīties, tiecas uz to, lai viņš kļūtu gudrāks, vairāk spētu saprast un apzinīgāk rīkotos. Viņa pastāvīgi uzdod viņam uzdevumus, kaut ko iemāca. Protams, tas notiek zemapziņā, dzīvnieciskajā līmenī, taču augstākā pakāpe mūs audzina tieši tādā pašā veidā. Mēs kļūstam pieaugušāki un nākamā, daudzkārt augstāka pakāpe mūs audzina, demonstrē, skaidro, dod spēku un prātu, lai mēs spētu atveidot to, ko tā parāda. Šī pakāpe atrodas virs mūsu līmeņa, un tās valoda dēvēta par zaru valodu. Mums šajā valodā ir jāieklausās, jo bez tās mēs neko nasasniegsim.

„Saknes un zara atbilsme”

Tāpēc galvenais ir pirmavotu studēšana. Svarīgi ir sadzirdēt, ko kabalisti jums vēlas sacīt. Ne ar prātu, bet tieši uztvert viņu vēlmes spēku, aicinājumu uz augstāko stāvokli. Šeit darbojas nevis mūsu prāts, bet cilvēka vēlme sasniegt citu eksistences līmeni. Nav iespējams saprast ar prātu tās parādības, to informāciju, kuru nodod mums kabalists, atrodoties augstākajā pakāpē. Tikai sasniedzot šo līmeni, mēs spējam izprast ar mums notiekošā cēloņus, ne ātrāk.

Ja jūs sākat to iztēloties ar prātu, tad apzināti vienkāršojat rakstīto un nepareizi to uztverat. Nav iespējams ar prātu izprast augstāko pakāpi – var tikai vēlēties to sasniegt un tad izprast. Mēs tiecamies uz nākamo pakāpi ar vēlmes spēku, taču neizprotam. Tāpat arī mēs augam mūsu pasaulē – ar vēlmi, jo vēlme ir kli sākotnējā īpašība, turpretī smadzenes – palīgorgāns, vēlmes sekas.

Tātad pašu sakni nav iespējams nosaukt vārdā, jo tā atrodas ārpus mūsu izpratnes robežām, taču mūsu pasaules objekts dod mums precīzu nosaukumu, kas norāda uz attiecīgo sakni. Augstāko sakņu vārdiskā izpausme kļūst iespējama, tāpēc ka mūsu pasaulē pastāv zari, kuri ir sajūtami.

Visam, kas atrodas mūsu pasaulē, ir nosaukums, un tas ir garīgās saknes zars. Atrodoties uz Augstākās pakāpes, kabalists mums klāsta kaut kādus vārdus un frāzes. Mēs varam šo tekstu izlasīt, tas ir uzrakstīts mūsu valodā, turpretī saprast tajā mēs varam tikai to, kas mums ir pieejams, atrodoties uz mūsu pakāpiena, zara. Turpretī kabalists izprot to, kas atrodas viņa pakāpē, saknē.

Ko šis teksts var mums dot, ja kabalists, izmantojot katru vārdu, salīdzinājumā ar mani domā pilnīgi ko citu? Tas nedod neko, izņemot vienu – vēlmi pacelties līdz viņa pakāpei, lai spētu redzēt un saprast to, ko redz un saprot kabalists.

„Noteikumi darbā ar pirmavotu tekstu”

Ja jūs domājat, ka, pateicoties „Desmit Sefirot” apgūšanai, jūs sāksiet saprast, kā iekārtota Augstākā pasaule, jūs maldāties. Neviena kabalas grāmata nesniegs jums Augstākās pasaules uzbūves izpratni. Tas, kurš jau atrodas Augstākajā pasaulē, patiešām to apgūst pēc šīm grāmatām. Grāmata viņam nozīmē instrukciju, ceļvedi: ej turp, paskaties šeit, izdari to – ieraudzīsi šo. Ja mēs atrodamies mūsu pasaulē, mums nav ekrāna, lai iztēlotos to, par ko šī grāmata klāsta, tā mums neko nedos, mēs nespēsim saprast, par ko tajā tiek runāts. Vienīgais, ar ko tā mums var līdzēt – pastiprināt mūsu vēlmi, lai paceltos uz augstāku līmeni.

„Teksta pareiza adaptācija”

Ja ielūkosimies kabalas lūgšanu grāmatā, tad tajā atradīsim tikai precīzus norādījumus, kas paredzēti noteiktām darbībām: „Paņem tieši tik daudz noteiktā ekrāna ar tādu vai citādu vēlmi, izdari attiecībā pret to tādu, lūk, altruistisko darbību un saņemsi tādu, lūk, rezultātu”. Tāda ir kabalistu sarunvalodas būtība, ar kuras palīdzību viņu augstākā izzināšana tiek nodota no viena otram, no paaudzes paaudzei, mutiski un rakstiski. Šī valoda sniedz iespēju viņiem savstarpēji saprasties pietiekami precīzā līmenī, kas nepieciešams kabalas zinātniskajos pētījumos. Tāpēc ka katram zaram ir savs dabiskais definējums, kas piemīt tikai šim zaram, tas tieši norāda uz savu garīgo sakni.

Vēlreiz: zaru valoda ir absolūti precīza, jo kabalisti visus nosaukumus aizguvuši no mūsu pasaules. Katram zaram atbilst sava augstākā sakne, un kabalisti precīzi saista vienu ar otru. Tāpēc viņi nekļūdīgi apzīmē to vai citu sakni pēc tās zara nosaukuma.

Mūs ietver milzīga pasaule un daudz tajā ir paša cilvēka izdomāts. Iedomājieties, kā cilvēki dzīvojuši iepriekš: alās, teltīs, ganīja lopus, gādāja iztiku. Pēc tam tūkstošu gadu gaitā cilvēki radīja sev apkārt daudzveidīgus mākslīgus objektus, nosacījumus, savstarpējās attiecības. Vai Augstākajā pasaulē pastāv analogs attiecībā pret šiem mākslīgajiem priekšmetiem? Izlabotā veidā – jā, neizlabotā – nē, tāpēc ka to visu esam radījuši atbilstoši sava egoisma vajadzībām. Ir pamata analogi: māja, siena, lauks un tā tālāk. Smalkākiem, taču makslīgi radītiem objektiem, Augstākajā pasaulē analogu nav, tāpēc ka to visu esam radījuši, izmantojot savas īpašības nepareizi, nedabiski, egoisma attīstības rezultātā, visu šo tūkstošu gadu garumā. Lūk, tāpēc kabalas valoda izmanto mūsu pasaules parastos ikdienas vārdus kā, piemēram, goda drānas, apskāvieni, skūpsts, lejup nākšana, attālināšanās, pietuvināšanās, pacelšanās, nolaišanās, pilsēta.

Zināšanu nodošana no skolotāja skolniekam

Vārdi paši par sevi nespēj nodot augstākās zināšanas. Augstākās zinības atrodas ārpus telpas, ārpus laika un ārpus kustības; tās ir absolūtas. Mēs uztveram notiekošo tikai kā cēloņu un seku secīgu kārtību un dēvējam to par laiku. Kustību mēs arī sajūtam sevī iekšēji. Kustība, mainība, telpa, laiks – tas, ko sajūt pati mainīgā kli, turpretī tajā esošā gaisma atrodas absolūtā miera stāvoklī. Tāpēc garīgais ir ārpus laika, telpas un kustības.

Kāpēc? Tāpēc ka garīgais arī ir kli, jo gaismu mēs uztveram caur kli. Vai mēs izejam ārpus mūsu kli tad, kad kaut ko uztveram? Nē. Kāpēc tad garīgais atrodas ārpus laika, telpas un kustības – miera stāvoklī? Tāpēc ka par garīgo tiek dēvēta izlabotā egoistiskā īpašība, kas ieguvusi gaismas īpašību. Izlabotā kli sajūt Augstāko realitāti tieši tāpat kā gaisma, kas atrodas miera stāvoklī ārpus laika, telpas un kustības.

Svarīgi nesajaukt: mēs pastāvīgi atrodamies savā iekšējā stāvoklī, savās sajūtās, savā kli. Taču, ņemot vērā, ka šī kli ir mainījusies, lai līdzinātos gaismai, ieguvusi gaismas īpašības, tā sajūt tieši to pašu, ko sajūt gaisma, atrodas tajā pašā stāvoklī. Tāds kli stāvoklis tiek dēvēts par garīgo. Vārdam gaisma kabalā ir vairākas nozīmes, atkarībā no stāvokļiem, kurus kabalisti apraksta. Gaisma var būt vēlmju piepildījums, Radītājs, spēks, dabas likumi un tā tālāk.

Skolotāja izrunājamie vārdi nespēj nodot augstākās zinības, kuras atrodas ārpus laika, telpas, kustības. Tikai zaru valoda spēj izteikt zaru un to augstāko sakņu savstarpējo korelāciju.

Ko nozīmē „dzirdēt zaru valodu”? Ja skolnieks kaut ko dzird no skolotāja un spēj to uztvert tieši kā zaru valodu, tad viņš patiešām skolotāju dzird un spēs saņemt vajadzīgo informāciju. Ja es ko skaidroju, tad daži dzird mūsu ierasto pasaulīgo valodu, taču ir cilvēki, kuri sadzird zaru valodu. Tas ir atkarīgs no skolnieka, nevis no skolotāja.

Šo valodu spēj saprast tikai tas, kurš saprot sakņu un zaru savstarpējo korelāciju. Saikni starp sakni un zaru nav iespējams izzināt no lejas uz augšieni: raugoties uz zemākajiem zariem, mēs nespējam rast jebkādu analogu ar augstākajām saknēm. Gluži otrādi, sākumā pašam jāizzina augstākās saknes un tikai pēc tam, lūkojoties no augšienes lejup, iespējams izprast sakarību starp katru sakni un tās zaru.

Atrodoties zemākajā pakāpē, jums nav iespējams saprast to, ko ar zaru valodas palīdzību jums nodod augstākais. Tikai paceļoties līdz viņa līmenim, jūs spēsiet saprast, ko viņš jums klāsta. Kāpēc tad viņā klausīties? Kad pacelšos augšup, es sapratīšu, ko viņš man stāsta. Kāda tad nozīme klausīties patreiz, ja es jebkurā gadījumā nespēšu saprast? Tas viss domāts tam, lai klausoties viņā, es sajustu vēlmi pacelties līdz viņa pakāpei, lai kļūtu kā viņš. Šo mērķi ir nepieciešams sasniegt. Skolotājs vēršas pie sava skolnieka nevis ar nolūku dot sapratni, bet lai skolnieks noskaņotos uz apziņu, cik svarīgi ir pacelties līdz skolotāja pakāpei.

Tikai pēc tam, kad skolnieks pacelsies līdz augstākajai pakāpei, viņš uzzinās un izpratīs saknes un zara saiknes, viņam ar skolotāju kabalistu radīsies kopēja valoda – zaru valoda. Tad skolotājs spēs viņam nodot visas savu gudrību nianses, zināšanas par notiekošo Augstākajās pasaulēs – visu to, ko viņš ir saņēmis no saviem skolotājiem vai izzinājis patstāvīgi. Tāpēc ka tagad viņiem ir kopēja valoda un viņi viens otru saprot.

Iekāms skolnieks nesaprot šo valodu un nezina, kādā veidā zars norāda uz sakni, skolotājs nevar viņam paskaidrot nevienu augstāko zinību vārdu, nevar runāt ar viņu par kabalas izpēti. Kabalas zināšanas ir iespējams nodot tikai tam, kurš saprot, kas viņam tiek nodots. Nav iespējams vienam otru saprast, atrodoties dažādās pakāpēs. Skolniekam jāpaceļas līdz tai pakāpei, kurā atrodas skolotājs. Taču kādā veidā skolnieks varētu pats sasniegt zaru valodas zināšanas? Studējot kabalas grāmatas, kuras pakāpeniski viņu ievada Augstākās pasaules sajūtās.

Lasot grāmatas, sajūtot vēlmi pacelties līdz tam līmenim, kurā bija atradies to autors, klausoties skolotājā, vēloties pacelties līdz viņa līmenim, pat īpaši neiedziļinoties vārdos, taču tiecoties saplūst ar Augstāko, cilvēks patiešām mainās un paceļas augšup. Tikai ar savas vēlmes spēku, nevis ar prāta racionālo izpratni.

Iespējams, kāds no mums ir piedzimis gudrāks, veiksmīgāks, cits – mazāk, taču tam nav nekādas nozīmes. Galvenais – vēlme, jo garīgā kli ir vēlme. Prāts, kas eksistē līdzās vēlmei, ir spēja ātri apstrādāt informāciju un zināmā veidā ar to manipulēt. Prātam nav ne mazākā sakara ar garīgo, tas spēj darboties tikai egoistiskajā pasaulīgajā līmenī. Garīgajā ir tikai vēlme.

Pēc tam, kad skolnieks ir sasniedzis vismaz pirmo Augstākās pasaules pakāpi un no tās līmeņa no augšienes uz leju apguvis zaru valodu, viņš var saņemt zināšanas no skolotāja kabalista. Paceļoties vismaz līdz pirmajai garīgajai pakāpei, ir iespējams redzēt, kā šī valoda darbojas un analoģiski tam izzināt augstākas pakāpes. Tāpēc pats galvenais ir šķērsot mahsomu. Pakāpieni, kas atrodas aiz mahsoma, līdzinās viens otram. Katrs nākamais pakāpiens atšķiras no iepriekšējā ar lielāku izpausmi, lielāku apjomu, lielāku spēku un dziļumu, taču starp tiem jau pastāv līdzība, nevis atgriezeniskā un pilnīgi nesaprotamā saikne, kas pastāv starp mūsu pasauli un Augstāko.

„Pasaulīgie” nosaukumi kabalā

Tādējādi mēs varam saprast, kāpēc kabalisti augstāko ideju paušanai izmanto tādus vārdus kā skūpsts, dzimumakts, apskāvieni, dzemdības utml.: kabalisti nevar izmantot citu valodu, izņemot zaru valodu, kura tieši norāda uz katras saknes saistību ar tās atbilstošo zaru.

Tātad, lai cik pasaulīgs mums liktos viena vai otra zara nosaukums, mēs nevaram atteikties no tā izmantošanas, jo mūsu pasaulē neeksistē cits zars, kuru varētu izmantot šī zara vietā.

Mēs zinām, ka Augstākā gaisma rada sākotnējo kli, kas sastāv no piecām daļām. Pēc tam šī kli sāk sevī iekšēji dalīties, vairoties, izpaust savas iekšējās struktūras. Taču tā ir tā pati kli, tikai katra tās daļa dalās vēl uz piecām, tad vēl uz piecām utt. Katra no daļiņām līdzinās sākotnējai kli, taču pauž vienu no tās īpašībām.

Tad, kad mēs, izmantojot zaru valodu, runājam par kādu darbību vai objektu Augstākajā pasaulē, mums precīzi jānorāda, no kādas īpašības kāda izpausme izriet, kādi ir tās cēloņi un sekas. Mūsu pasaulīgajā valodā var runāt pietuvināti, taču ja runājam par garīgo, tad mums pilnīgi precīzi jānorāda katra objekta vieta visu piecu pasauļu sistēmā, visās 125 pakāpēs. Šī vieta tad arī ir kabalistiskais objekta nosaukums.

Atsakoties no kāda nosaukuma izmantošanas, mēs ne tikai zaudētu tam atbilstošo Augstākās garīgās pasaules jēdzienu (jo neeksistē cits nosaukums, kas spētu to aizvietot, lai šo sakni aprakstītu), bet arī nodarītu zaudējumu visai zinātnei kopumā.

Garīgo objektu var dēvēt atbilstoši viņa nosaukumam. Ko nozīmē

„nosaukums”? Mēs piešķiram nosaukumu kli skaitliskajai nozīmei, tas ir, vēlmes lielumam atbilstoši ekrānam, pakāpei, šī ekrāna īpašībām un tādā veidā skaidri norādām uz to vai citu objektu. Šajā gadījumā mēs izmantojam kabalas valodu – sefirot, parcufim valodu, kura nekādā veidā nav saistīta ar mūsu pasauli. Šajā valodā sarakstītas kabalas pamatgrāmatas: dižā 16.gs. kabalista ARI grāmata „Dzīvības koks” un „Desmit Sefirot Mācība”, kuru sarakstījis mūsdienu 20.gs. kabalists Bāls Sulams.

Pastāv cita valoda – zaru valoda, kurā uzrakstītas „Zoar grāmata” un Pentateihs jeb Piecas Mozus grāmatas Vecajā Derībā. Šeit, attiecībā uz Augstāko, tiek izmantoti mūsu pasaules vārdi. Kabalistiem nav interesanti runāt par mūsu pasauli. Kas tajā ir īpašs, lai rastos nepieciešamība to aprakstīt? Viņu vēstījumi ir tikai par Augstāko pasauli, par to, kurp mums vajadzētu virzīties.

Tāpēc mums ir jāsaprot, ka kabalā vārdi, kas varētu mums likties pasaulīgi, tiek lietoti absolūti ne tajā kontekstā, kādā esam ieraduši tos dzirdēt un saprast. Aiz šiem vārdiem atrodas Augstākās pasaules darbības un īpašības.

Lūk, tāpēc mums nav jābrīnās par „nepiedienīgu” nosaukumu izmantošanu, jo šajā aspektā kabalistam nav brīvas izvēles: viņam jāizmanto mūsu pasaules nosaukumi, kuri precīzi atbilst tam, kas norisinās Augstākajā pasaulē un viņš nevar šos nosaukumus aizvietot ar citiem, „pieklājīgākiem”. Viņam jāsniedz izsmeļošs skaidrojums, un jānoformulē precīzs definējums.

Ja garīgajā pasaulē kāds objekts atbilstoši viņa zaram mūsu pasaulē tiek dēvēts par glāzi, tad kabalistam tas ir jādēvē par glāzi, skūpsts par skūpstu, dzimumakts vai dzemdības par dzimumaktu vai dzemdībām. Tāpēc mums varētu likties, ka kabalas grāmatas ietver sevī erotisku saturu.

Piemēram, „Augstā Dziesma” – visspēcīgākais vēstījums par radījuma saplūsmi ar Radītāju. Tāpēc to dēvē par „Augsto Dziesmu”, tas ir, visu dziesmu dziesmu, kas apdzied visaugstāko stāvokli – radījuma saplūsmi ar Radītāju. Tajā tiek aprakstīts visspēcīgākā gaismas un kli iekļūšana viens otrā. Šo grāmatu uzrakstīja ķēniņš Zālamans. Viņš bija dižens viedais, taču spēja šo gudrību paust tikai ar mūsu pasaules „erotisko aprakstu”. No tā nav iespējams izvairīties, jo tādā veidā izpaužas līdzības likums, zara saikne ar tā sakni.