Kabala apraksta tikai reālo īstenību

„Augstākajam principam kabala piešķir neizsakāmu vārdu; tā veido no tā otrās pakāpes emanācijas formā četrus principus, katrs no kuriem no jauna sazarojas divpadsmit atzaros un tie savukārt – 72 un tā tālāk… līdz bezgalīgiem turpmākiem sazarojumiem, tāpat kā eksistē bezgalīgais veidu un apakšveidu skaits… Rezultātā sanāk, ka visu Dievišķo ir iespējams novest pie viena Pirmavota, tāpat kā arī visu gaismu, kas staro pastāvīgi un pati par sevi, un ainu refrakciju sfērisko spoguļu daudzumā un tikpat liela daudzuma atsevišķos priekšmetos, var novest pie viena ideāla formāla principa – visu šo attēlu Avota”.

Džordano Bruno „Debesu reformācija”

Abstraktie nosaukumi

Daudzi kļūdaini uzskata, ka visi nosaukumi un jēdzieni, kurus izmanto kabalas zinātnē, iedalāmi abstrakto jēdzienu grupā: tas ir, šos nosaukumus vienkārši attiecina uz noteiktiem objektiem, kā tas notiek jebkurā zinātnē – fizikā, ķīmijā, bioloģijā, kur jebkurš redzamais objekts, darbība vai spēks iegūst nosaukumu, tāpēc ka cilvēki tā ir vienojušies.

Šis kļūdainais priekšstats radies tāpēc, ka kabala pēta ārpus laika un telpas esošo Augstāko pasauli, kuru saskatīt spēj tikai tas, kurš apguvis kabalas metodiku. Ņemot vērā, ka tikai nedaudzi apgūst šo zinātni un izzina Augstāko pasauli (tas ir, sajūt objektu, nevis vienkārši nosauc to noteiktā veidā tāpēc, ka viņus tā ir mācījuši), pastāv uzskats, ka viss, kas attiecas uz Augstākajām pasaulēm, ir abstraktas kategorijas, absolūti nošķirtas no realitātes.

Patiesībā viss ir gluži otrādi. Kabala apraksta tikai to, kas ataino reālo esamību, kuru kabalisti izzina. No kurienes viņi ņem to, ko apraksta? Tieši no reālas šīs īstenības izzināšanas.

Neapstrīdams kabalas zinātnieku likums klāsta: „Apraksti tikai reāli izzināto un tikai tam dod nosaukumu. To, kas nav izzināts, nevar nosaukt vārdā un definēt” (Bāls Sulams, raksts „Kabalas zinātnes būtība”).

„Lietu būtības kabalistiskā izzināšana”

Sākotnēji mēs izzinām objektu: sajūtam to ar savu vēlmi, jo vēlme ir mūsu būtība. Turklāt mēs sākam mērīt savu vēlmi, savu kli. Mēs mērām tās piepildījumu pēc kvantitātes un kvalitātes, pēc dziļuma, spilgtuma, visas īpašības un pēc šīs kli izzināšanas dodam priekšmetam nosaukumu.

Mēs pētām objektu, pamatojoties uz gematrijām. Visām radījuma daļiņām ir viena konstrukcija, viens skelets: (ה – ו –ה –י ( „jud – kei – vav – kei” vai nulles (jud burta punkts), pirmā, otrā, trešā un ceturtā kli attīstības stadija. Pēc tam, kad kli ir pilnībā attīstījusies, tā piepildās ar gaismu, un tās piepildījumu mēs mērām katrā no šīm daļām:

• jud burta punkts ir keter, nulles stadija;
• jud ir hohma, pirmā stadija;
• kei – bina, otrā stadija;
• vav – zeir anpin (Z’’A), trešā stadija;
• kei ir malhut, ceturtā

Attēls 3.1.1.

Jebkura kli sastāv no visām šīm piecām daļām. Nulles daļa, punkts, attiecībā pret visu kli izvirzās kā Radītāja pārstāvis, malhut ir saņemošā daļa, bet pārējās trīs daļas (hohma, bina, ZA) ir starpnieces, starpīpašības starp Radītāju un radījumu.

Gaisma, kas pāriet no Radītāja uz radījumu, ietverot arī atstaroto gaismu, kas no radījuma nonāk pie Radītāja, ir kli piepildījums. Kli piepildījums plus tās stingrā konstrukcija „jud – kei – vav – kei” mums visiem ir absolūti identiska un dod vārdu objektam.

Attēls 3.1.2.

Jebkura objekta būtību nosaka gaisma, kuru šis objekts katrā konkrētā brīdī var sevī izpaust, akumulēt, apzināt, sajust. Tas arī ir šī objekta vārds. Vispirms kabalisti ar savu kli, savu vēlmi, jud – kei – vav – kei skeletu, izzina kādu garīgo stāvokli, to sevī sajūt, šo piepildījumu sevī apzinās, to izmēra un piešķir nosaukumus visiem objektiem un darbībām garīgajā pasaulē.

No šejienes izriet princips: „tikai to, ko izzinām, varam definēt vārdos un piešķirt tam nosaukumu” (RABAŠs „Šamati”, 3. raksts). Pretējā gadījumā, no kurienes tad rastos vārds? Tas, ko tu neizproti, tev nepastāv. Mēs nevaram redzēt vai sajust to, ko neredzam vai nesajūtam. Tādēļ kabalā nevar būt abstraktu objektu, jēdzienu vai definīciju: tie visi ir izzināšanas rezultāts, turklāt kabalists vienmēr norāda, cik dziļi viņš izzina to vai citu garīgo īpašību, objektu vai stāvokli.

Bērna pasaules uztvere būtiski atšķiras no pieauguša cilvēka zināšanām par pasauli. Tieši tāpat arī katrā garīgajā pakāpē: var pie tās nonākt un būt kā bērns, taču var arī tajā atrasties jau kā pieaudzis cilvēks. Pāreja uz nākamo pakāpienu ir iespējama tikai tad, kad tu visā pilnībā esi izpratis pašreizējo pakāpienu un tas kļūst tev par nākamā pakāpiena rašanās priekšnosacījumu. Tu to izzini tādā mērā, ka saproti, kādā veidā no tā rodas tavs nākamais stāvoklis. Tas tad arī tiek dēvēts par cēloņu un seku secīgo saikni. Nākamais stāvoklis tiek pilnībā noteikts ar iepriekšējo, izriet no iepriekšējā, tiek radīts ar iepriekšējo pēc nolieguma nolieguma likuma.

Kabalisti katru pakāpienu izzina pilnībā – bez tā viņi nespēj pacelties uz nākamo. Tādējādi katrā stāvoklī garīgā izzināšana tiek veikta visā tās dziļumā – prātam un sajūtām saliedētiem kopā. Tas arī ir vienīgais, ko mēs dēvējam par izzināšanu.

Kabalas zinātnes realitāte

Materiālajā realitātē, kas atainojas mūsu sajūtās, pastāv reālas parādības, kuru būtību mēs nespējam pat iztēloties. Tādas parādības kā, piemēram, elektrība un magnētisms. Pastāv daudz spēku, kuru klātbūtni mēs nojaušam, tos daļēji uztveram un varam viens uz otru savstarpēji iedarboties, tos vadīt un pielāgot savām vajadzībām. Taču mums apkārt ir arī spēki, kurus mēs vēl nesajūtam. Nav zināms, kad tos sajutīsim, mums pat šķiet, ka nekad.

Šie spēki it kā ir reāli, jo mēs tos izmantojam. Piemēram, elektrība: vai kāds to var redzēt? Mēs sajūtam attiecībā pret sevi tikai tās izpausmes rezultātu. Pašu elektrību es nesajūtu, nevaru aptaustīt, saost vai pagaršot. Es to varu atklāt tikai ar iekārtu palīdzību vai sajust elektriskās strāvas triecienu, es sajūtu magnētiskā spēka vai radiācijas izpausmi un tā tālāk. Spēki, kas ir varenāki, mazāk manāmi un arvien vairāk tie izslīd no mūsu uztveres. Taču mēs tos uztveram atbilstoši to iedarbībai, kas reizēm mēdz būt negatīva.

Tomēr kurš gan apgalvos, ka tie ir nereāli? Zināšanas par to izpausmēm mūs pilnībā apmierina un mums nav svarīgi, ka mūsu rīcībā nav ne mazākā priekšstata par to būtību. To nosaukumi ir tik reāli un mums tuvi, it kā mēs patiešām tos sajustu – tieši tāpat kā maziem bērniem vārds „elektrība” ir pazīstams tikpat labi kā vārdi „sāls” un „cukurs”.

Mēs dzīvojam starp šiem spēkiem, sajūtot tikai to sekas, kuras pamatā ir pozitīvas – tās, kuras vēlamies sev atklāt. Mēs nekad neizzinām pašu priekšmetu, bet tikai tā ietekmi uz mums, tā mijiedarbību ar mūsu sajūtu orgāniem. Es nevaru pateikt, kā šī glāze izskatās patiesībā, vai tā patiešām pastāv. Patiesībā tā varētu būt kas pilnīgi neiedomājams, lai gan ar maniem maņu orgāniem tā tiek uztverta ierastajā veidā.  Es absolūti nevaru zināt, kāda  ir tās patiesā būtība.

Jautājums pastāv, taču uz to nav atbildes, jo bez subjekta, kurš sajūt to vai citu priekšmetu, bezjēdzīgi minēt, kas ir šis priekšmets. Nepieciešams zināt, kas to uztver un kādā veidā viņš to definē.

Tādējādi par jebkuru objektu, īpašību, domu vai darbību – materiālistisko vai garīgo – mēs varam runāt tikai attiecībā pret pašu izzinātāju, jo ārpus izzinātāja nekādi objekti neeksistē. Pastāv tikai spēks, kuru dēvē par Radītāju. Kāpēc tas pastāv? Tas pastāv tāpēc, ka noteiktā veidā izpaužas manās sajūtās. Taču ja neizpaužas? Ja neizpaužas, tad nepastāv.

Tātad visi mūsu spriedumi izriet no viena likuma: „Mums pastāv tikai tas, ko mēs izprotam. Tikai tam mēs varam piešķirt nosaukumu un definēt atbilstoši īpašībām, turklāt tikai attiecībā pret sevi” (Baruhs Ašlags „Šamati”, 3. raksts). Šis likums ir ļoti precīzi jāizprot un pie tā jāpierod, jo tā neievērošana ierauj cilvēku visās iespējamās ilūzijās. Mēs varam runāt tikai par to, ko izzinām ar zinātniskajām metodēm mūsu vai garīgajā pasaulē. Tikai uz to mēs varam balstīties un tikai pie tā mums jāpieturas. Viss pārējais jāanulē, tas nepastāv.

Tieši tāpat mēs izturamies pret visiem iespējamiem ticējumiem un to norādījumiem. No šī redzes viedokļa mēs esam absolūti materiālisti un objektīvisti (vai salīdzinājumā ar zinātni subjektīvisti). Mums eksistē tikai tas, ko mēs izzinām. Tāpēc garīgajā mēs tiecamies tikai pēc garīguma izzināšanas. Izpratnes sasniegšana ir pēdējā, visaugstākā izzināšanas pakāpe, kad tu iepazīsti ne tikai pašu objektu, bet arī to, no kurienes un kāpēc tas ir cēlies, kam tas paredzēts savas pastāvēšanas laikā un kādā formā pārtaps nākotnē, tas ir, pilnīgi visu, ko attiecībā pret to var noteikt.

Taču kā nav dots izprast Augstākā vadošā spēka būtību, tieši tāpat mums nav dots izprast arī tā radīto radījumu būtību. Materiālās lietas, kuras mēs varam aptaustīt ar rokām, (tā ir visvienkāršākā mums pieejamā izpētes metode), mēs izzinām, pamatojoties tikai uz tiem iespaidiem, kurus gūstam mūsu maņu orgānu savstarpējās mijiedarbības rezultātā ar šīm lietām. Tas mūs pilnībā apmierina, neraugoties uz to, ka mums nav nekāda priekšstata par pašu to būtību.

Mums ir pietiekami sajust kādu objektu un izveidot par to savus priekšstatus atbilstoši mūsu sajūtām, neizprotot tā būtību. Ar to mums pietiek, lai gan mēs saprotam, ka neizprotam pašu objektu, bet tikai tā ietekmi uz mūsu maņu orgāniem vai, precīzāk sakot, mūsu maņu orgānu reakciju uz šo objektu. Tāpat mums nav dots arī izprast pašiem savu būtību: viss, kas mums par sevi ir zināms, ir tikai no mūsu būtības izejošo darbību rezultāts.

Patiesībā nav nekā cita, izņemot Radītāju, Augstāko spēku. Tādējādi sacīts:

„nav neviena cita, izņemot Viņu” (Devarim 4: 35). Turpretī savās sajūtās mēs izprotam tikai to, kas tajās izpaužas no Radītāja būtības. Tāda Radītāja būtības izpausmes izpratne arī ir mūs pašu, sevis un it kā ap mums esošās pasaules izzināšana. Pēc tam mēs saprotam, ka tagadnes formā nepastāv ne pasaule, ne arī mēs paši, ir tikai stāvoklis, iespēja sacīt, ka mēs to izzinām.

Tādējādi kabalas grāmatās sastopamie nosaukumi un termini ir reāli, neskatoties uz to, ka mēs neizprotam to būtību. Tie, kuri tos studē, sajūt pilnīgu gandarījumu par sasniegtajām zināšanām. Patiesībā tā ir tikai izpausmju izpratne, kas rodas Augstāko vadošo spēku savstarpējās mijiedarbības rezultātā attiecībā pret cilvēku, kurš šos spēkus izzina. Tomēr ar šīm zināšanām mums pilnībā pietiek, mums nerodas sajūta par to, ka šīs zināšanas būtu nepilnvērtīgas. Tieši tāpat kā mūsos nerodas vajadzība pēc rokas sestā pirksta, jo mums pilnīgi pietiek ar pieciem.

Tādi mēs esam radīti. Vai varam iedomāties sevi eksistējošus citādā veidā, it kā mums patiešām būtu seši pirksti? Ko mēs varētu atrast, noteikt un sajust, ja mums būtu sestais pirksts? To mēs nezinām. Mums nav vēlmes, kas būtu vērsta šajā virzienā. Mūsu vēlme atbilst mūsu pieciem maņu orgāniem, ne vairāk. Tā var novest mūs līdz pašiem dziļumiem tikai tad, kad šie pieci maņu orgāni pārtaps piecās sefirot un tālāk – līdz piecām visaugstākajām tiešās gaismas daļām.

Attēls 3.2.1.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kāpēc mums pietiek ar visu iepriekšminēto īpašību apgūšanu, kas veido pilnīgas zināšanas, izņemot būtību? Vai pati būtība mums nav nepieciešama?

Jautājums par būtību patiesībā atrodas mūsos. Taču, lai rastos vajadzība uz to atbildēt, lai mēs sajustu, ka mums pietrūkst pati būtība, vispirms jāizzina visas pēdējā pakāpiena sastāvdaļas.

Būtība ir pats Radītājs. Rakstīts: „atbilstoši Tavām darbībām, kas vērstas uz mani, es Tevi iepazīšu, izpratīšu Tavu domu” (Šir ha – Ihud). Sakot „Tevi”, es ar to domāju, ka izzinu Viņu, pašu būtību. Ja es veicu ar sevi visas darbības, kuras attiecībā pret mani veic Radītājs, ja es daru visu to pašu, ko dara Viņš, tad, izpētot šīs darbības, es sāku izprast Viņa domas, Viņa nodomu attiecībā pret mani. Jebkurā gadījumā šī doma, šīs zināšanas, šis nodoms pastāv attiecībā pret mani. Tas ir nepieciešams, lai mani radītu un veiktu ar mani visas metamorfozes, kuras es izeju. To, kas neattiecas uz Radītāja nodomu attiecībā pret mani, to, kas atrodas augstāk par to, es nespēju izzināt. Vismaz tā apgalvo kabalisti.

Lai gan no otras puses, viņi runā par kādas citas realitātes esamību arī pēc galīgās labošanās, tas ir, pēc pilnīgas visu Radītāja darbību izzināšanas attiecībā pret mani. Pilnīgi sevi izlabojot, visās darbībās es absolūti pielīdzinos Radītājam, tas ir, pilnībā kopēju Viņa darbības, tādā veidā pārņemot Viņa nodomu, Viņa domu – visu, ko var nosaukt par Radītāju attiecībā uz radījumu – līdz ar to kļūstu Viņam līdzvērtīgs. Kabalisti apgalvo, ka aiz tā pastāv nākamā realitāte.

To, kāda ir šī realitāte, viņi nestāsta, jo tur eksistē pilnīgi citas kelim (iespējas, īpašības, sajūtas), kuras atrodas augstāk par mūsu spēju to apzināties. Ko mēs tur izzinām un kādā veidā, nav zināms, mums to neapraksta. Mūsu mērķis ir līdzināties Radītājam. Kabalas zinātnē tiek skaidrots, kādā veidā to panākt. Par turpmāko nekas netiek teikts. Tikai ir sacīts, ka process ir bezgalīgs, tas ir, katrs stāvoklis acumirklī nomainās pret pilnīgāku.

Jautājums: Mēs sakām, ka Augstākā pasaule no mums  ir slēpta. Kāpēc  tā tiek dēvēta par „Augstāko”?

Mums apkārt kaut kas atrodas. Šo apkārt esošo dēvē par Radītāju un, izņemot Viņu, nav nekā cita. Mēs sajūtam Radītāju. Kas tie ir „mēs”? Vienīgais, ko Viņš ir radījis – vēlme saņemt, baudīt, sevi piepildīt.

Mēs sajūtam Radītāju, atkarībā no tā, cik lielā mērā mūsu vēlme līdzinās Viņam ar atdeves īpašībām. Atkarībā no tā, cik lielā mērā mūsu vēlme saņemt ir pretēja Viņa atdeves īpašībai, mēs sajūtam apslēptību. Tā ir mūsu realitāte. Apslēptība var būt tāda, ka to pat nesajūtam, tā dēvētā „divkāršā apslēptība”, apslēptības apslēptība.

Principā arī mūsu pasaulē, mainot savas īpašības, mēs kaut ko izzinām. Mūsu izzināšana atkarīga no sajūtām mūsu piecos maņu orgānos un no prāta, kurš spēj izskaidrot to, ko mēs sajūtam. Prāts apkopo visiespējamākos iespaidus, tos atceras un dod mums attēlus, standartus, lai mēs atpazītu līdzīgu tam, ko reiz esam sajutuši. Tā  mēs esam iekārtoti un, pamatotojoties uz to, izzinām, kas  mēs esam un kur atrodamies.

Viss, ko izzinām dotajā brīdī, tiek dēvēts „ šī pasaule”. Viss, ko mēs spēsim izzināt nākamajā brīdī, tiek dēvēts „nākamā pasaule”. Šis ir visvienkāršākais šīs un nākamās pasaules definējums. Ja es apbruņošos ar teleskopiem, mikroskopiem, datoriem, lielāku zināšanu krājumu, izzināšanu, es spēšu sev apkārt sajust daudz vairāk un tas nozīmēs, ka es sajūtu nākamo pasauli un paplašinu izzināšanas robežas ārpus sevis.

Jautājums: Ar ko materiālā izzināšana atšķiras no garīgās?

Ar to, ka materiālo izzināšanu mēs varam paplašināt, nemainot savas sākotnējās matērijas – egoisma īpašības. Mēs izgudrojam visdažādākās iekārtas un instrumentus, kas paplašina apkārt esošā uztveres diapazonu un iegūstam lielākas iespējas izskaitļot to, ko sajūtam, nemainot savas sākotnējās īpašības.

Pats cilvēks nemainās`, viņš tikai aprīko savus piecus maņu orgānus ar papildu, smalkākām „ierīcēm” un smadzenes – ar papildu iespējām, kas rezultātā viņam ļauj sajust un izprast plašāku apkārtējo telpu. Tomēr šāda veida mūsu pasaules sajūtu paplašināšana nekad nepalīdzēs viņam nokļūt aiz tās robežām, aiz tās barjeras, kur valda daba, kas pretstatā mūsu būtībai.

Mūsu pasaulē mēs izzinām objektus tiem pielīdzinoties: lai sajustu smalkākas vibrācijas, man sevī ir jārada smalkāks to uztveres orgāns. Turklāt šim sajūtu orgānam ir jāizraisa to pašu īpašību vibrācijas, kuras es vēlos uztvert.

Pateicoties mana egoistiskā sensora līdzībai kam ārējam, es šo ārējo iedarbību uztveru. Tomēr tas viss atrodas mana egoistiskā sensora, manu piecu maņu orgānu ietvaros.

Man apkārt ir sfēra, kurai piemīt man pretēja īpašība – altruistiskā. Lai to uztvertu, man sevi jāpārveido, jākļūst tai līdzīgam. Pasaules dabiskās, egoistiskās uztveres (piepildījums sevis dēļ) mainīšanu pret uztveri, kas vērsta uz nolūku atdot, tādā veidā samazinot savu egoismu, dēvē par mahsoma šķērsošanu.

Tā ir ļoti sarežģīta fāžu pāreja, cilvēks to nespēj veikt ar sevi pats. Tikai Augstākā gaisma, Augstākais spēks var sniegt mums šo fāžu pārejas enerģiju,

„pārlēcienu” no egoisma altruismā, no uztveres sevī uz uztveri ārpus sevis. Tā  ir pavisam cita daba; mēs spējam to saprast un sajust tikai tad, kad mūsos sāk veidoties attiecīgais sajūtu orgāns.

Līdz tam nelīdzēs nekādi stāsti un skaidrojumi. Mēs varam iztēloties jebko: jebkurā gadījumā mūsu iztēli ierobežo mūsu egoisms, kurš nespēj reproducēt nekādu altruistisko īpašību, objektu, darbību, domu.

Pieņemsim, ir cilvēki, kuri šķērsojuši šo mahsomu, fāzes lēcienu un sākuši sajust Augstāko pasauli. Ja viņi visu sajūt ar mums pretēju sajūtu orgānu, kā gan iespējams viņus saprast, ko viņi mums var pastāstīt? Tā nav „Alise Aizspogulijā”, tā ir pasaule, kas veidota nevis spoguļa atspulgā, bet gan uz citiem, atšķirīgiem principiem.

Grūti iedomāties, kā varētu izskaidrot pievilkšanās likumus ar atgrūšanās likumiem, bet absorbcijas – ar izstarošanas likumiem. Viss ir cits: domas princips, darbs, savstarpējo attiecību, rīcības, īpašību princips. Šīs darbības cēlonis, rīcība un sekas ir absolūti citi, jo arī mērķi ir citi.