Šķietamā pasaule

Doktora Mihaela Laitmana komentārs Bāla Sulama rakstam „Ievads Zoar Grāmatā” (Bāla Sulama oriģinālteksts – treknrakstā, komentārs – zem oriģinālteksta).

Jehuda Ašlags savā rakstā klāsta: „Un nejautā par to, tāpēc ka tas pats princips darbojas tāpat arī mūsu materiālās pasaules izzināšanā, piemēram: mūsu redze, ar kuras palīdzību mums paveras milzīga pasaule visā tās brīnumskaistajā pilnībā, taču patiesībā mēs to visu neredzam, šīs a inas rodas mūsos iekšēji. Citādāk runājot, mūsu smadzeņu pakauša daļā atrodas fotoierīce, kas darbojas kā acs, attēlojot tur visu, ko redzam un neko no tā, kas atrastos ārpus mums.

 Šim nolūkam mūsu smadzenēs Radītājs izveidoja it kā spoguļaci, kas apgriež otrādi visu, kas tajā attēlojas, lai mēs to redzētu it kā esošu ārpus mums, mūsu acu priekšā.

Taču, lai gan tas, ko redzam ārpus mums, nav īsts, mums jāpateicas Radītāja vadībai par to, ka Viņš mūsu smadzenēs izveidojis šo spoguli, kas ļauj mums redzēt un izprast to, kas atrodas ārpus mums. Ar to Viņš deva mums spēku katru lietu apjēgt īsti patiesā izzināšanas procesā, izmērīt katru lietu no iekšpuses un ārpuses. Bez tā pazustu mūsu izzināšanas lielākā daļa”.

 Mēs izzinām apkārtējo pasauli, kas atrodas it kā ārpus mums. Tas sniedz mums iespēju sajust  Radītāja papildu īpašības, Viņš ir vienīgais, kas atrodas ārpusē vienkāršās gaismas veidā.

Es izzinu tikai  reakcijas  uz informāciju, kas nonāk manos maņu orgānos. Piemēram, ja kaut ko nogaršoju, tad sajūtu to iekšēji. Turpretī redzu to, kas atrodas ārpusē. Patiesībā mani garšas receptori izzina kaut ko, kas ienācis no ārpuses. Es nogaršoju kaut ko ārēju, kas saskāries ar manu maņu orgānu. Īstenībā gan vienā, gan otrā gadījumā es izzinu tikai iekšējo gaismu, precīzāk, savu reakciju uz to.

Atbilstoši dažādu reakciju  uzkrājumam par ārējiem kairinājumiem, es sāku iedomāties to, kas atrodas ārpusē. Es iedomājos skaņu, kas līdz manīm nonāk, tā ieplūst ausī un iziet cauri visai nervu sistēmai; es  varu  to  atšķirt  un  atbilstoši tam  varu pateikt, ka ārpusē kaut kas ir. Patiesībā tur nekā nav, taču, balstoties uz nervu sistēmas reakciju, es iedomājos, ka ir. Mana iekšējā  vēlme  saņemt  uzbudinās  līdz tādai pakāpei, ka tās reakcija uz gaismu, kas atrodas ārpusē, sniedz man no  turienes kaut kā īpaša sajūtu. Tas nozīmē, ka, pamatojoties uz iekšējo  reakciju,  es  iztēlojos ārējo formu un veidoju sev priekšstatu par Radītāju. Man ir  daudz vēlmju,  es  sāku tajās sajust  reakcijas uz  altruistiskajām īpašībām. Tādā veidā katrā vēlmē es pakāpeniski izzinu atdeves īpašību. Līdz ar to es izzinu Radītāja īpašības un Viņa attieksmi pret mani. Tādā veidā atstarotajā gaismā es  veidoju priekšstatu  par Radītāju, Radītāja tēlu, kurš atrodas it kā ārpus manis. Bez iespējas sajust iekšēji un iztēloties ārēji, man nebūtu saiknes ar Radītāju. Es  atrastos  tikai  savās  iekšējās sajūtās, ārpus savienības ar Dodošo.

Visas pārmaiņas dvēselēs (labošanās, pacelšanās, kritumi, attieksme pret gaismu  un pret visu notiekošo) ir iekšējās sajūtas, „taču tas izskatās tā, it kā pārmaiņas notiktu pašā Dodošajā” – it kā tieši Radītājs atrodas kabalistu acu priekšā, veido ar tiem savstarpējo saikni un sadarbojas. Tikai šādā ceļā viņi izpelnas zināšanas un Radītāja brīnumskaistā Nodoma izzināšanu.

„Neskatoties uz to, ka mēs visu redzam, it kā notiekošu acu priekšā” – pamatojoties uz mūsu reakciju attiecībā  pret  Augstāko  gaismu,  mums  šķiet,  it  kā acu priekšā mēs veidojam sev Radītāju, tajā pašā laikā Augstākā gaisma atrodas absolūtā mierā, un tikai mūsu reakcijas pastāvīgi mainās atbilstoši iekšējiem labojumiem. Es pastāvīgi koriģēju savu vēlmju stāvokļus:  dziļumā,  pretestībā  tiem utt. Katru reizi, kad iekšēji mainos, man šķiet, ka pārmaiņas notiek ārpusē.

„Neskatoties uz to, ka redzam visu it kā notiekošu mūsu acu prie kšā, jebkurš, kuram piemīt saprāts, skaidri redz, ka viss, ko mēs redzam, atrodas mūsos, mūsu smadzenēs. Tāpat arī dvēseles: neskatoties uz to, ka visus tēlus tās redz Dodošajā, tām nav šaubu, ka visi šie tēli atrodas pašās dvēselēs, smadzenēs, nevis Dodošajā. Papūlies ar visu rūpību saprast sacīto, par cik nav manos spēkos atklāt to vairāk…”

 Personīgās pārmaiņas un iekšējo redzējumu es redzu tā it kā tie atrastos ārpusē, taču tieši tas manī veido  Radītāja tēlu,  ar šo tēlu es  sazinos,  veidoju dialogu. Radījumam ir jāredz, proti, jājūt (redze ir augstākā sajūtas pakāpe) Radītājs. Pašu Radītāju, Viņa būtību mēs neizprotam. Abstrakto formu mēs uztveram neskaidri, nejauši un tā ir maldinoša. Mēs skaidri apgūstam formu,  kas ietērpta  matērijā  un pašu matēriju,  tas ir, sevi (savas vēlmes). Šajā gadījumā tā kļūst par Radītāja formu, kurš ietērpies radījuma matērijā.

Kāpēc „par Radītāja formu”? Radījuma matērija ir vēlme. Ja radījums spēs  izlabot savas vēlmes ar vislielāko spēku, ko tas saņem no Radītāja, tad katra vēlme, kas maksimāli darbojas uz atdevi, kļūs par sākotnēji radīto formu. Tas ir Radītāja zīmogs, kuru Viņš iemiesoja radījumā kā vēlmi.

No Radītāja puses tas  bija  atdeves spēks. Viņa  zīme  radījuma  vēlmē  saņemt izpaudās kā vēlme baudīt. Vai Radītāja zīmogā bija šī vēlme atdot? Bija vienkārša Augstākā gaisma, dēvēta:  būtība. Taču noteiktas attīstības  ceļā,  izpaužoties matērijā, Augstākā gaisma radīja tajā vairums vēlmju. Radījuma saikne ar Radītāju var veidoties tikai caur šīm vēlmēm.

Ko šajās vēlmēs radījums redz? Tas redz avotu, no kura uz viņu nāk bauda.

Ja visas savas vēlmes  es virzu uz atdevi, tad ar to palīdzību es izzinu  Radītāja  attieksmi pret mani kā Dodošā. Šajā gadījumā man šķiet, ka šo ainu es redzu no ārpuses. Taču būtībā tā ir mana iekšējā aina, kuru esmu izzinājis, pateicoties tam, ka rīkojos kā dodošais. Dodošo, kuru esmu no sevis izveidojis pats, redzu sev priekšā.

Ja es nespētu iedomāties Dodošo kā eksistējošu ārpus  manis,  tad  nespētu ar  Viņu rast kontaktu, jo tādā gadījumā es neizzinu Viņa būtību. Vai Dodošā tēls,  kuru  es izzinu un it kā redzu acu priekšā, ir maldinošs? Nē, tā nav  ilūzija.  Tā  ir  Radītāja patiesa attieksme pret mani. Fantāzija ir  tā,  ka Viņš  man  atklājas  kā atdeves  avots, kas piepilda manas dvēseles kelim. Pašam Radītājam šāda forma nepiemīt. Tādā veidā Viņu attēlo kabalisti. Viņam pašam nav nekāda tēla.

Tieši tāpat mūsu pasaulē mēs dabiskā ceļā iedomājamies, ka  iespaidi,  kas  mūsos rodas pateicoties maņu orgāniem, ir notiekošais ārpus mums, ārpusē.  Bāls  Sulams saka, ka katrs, kuram piemīt saprāts, savā izpētē saprot, ka „viss, ko  redzam,  ir tikai mūsu smadzenēs”. Ja viens no maņu orgāniem pazūd no aprites, izzūd arī apkartējās pasaules daļa. Ja mums izzustu visi mūsu sensori, tad  mēs  redzētu pilnīgi citu pasauli, citā tās formā.

Galu galā visa pasaule ir iekšējo sajūtu summa piecos maņu orgānos. Pat mainot to diapazonu, mēs redzēsim citu spektru, dzirdēsim citas frekvences utt. Tas ir, iegūsim pavisam citu pasaules ainu.

Kabalā tas tiek dēvēts par izdomāto pasauli, tāpēc ka mūsu sajūtas aptver ļoti šauru diapazonu, tās ir statiskas un sniedz mums nejaušu, maldīgu  ainiņu.  Taču  ar  to mums pilnīgi pietiek, lai virzītos uz priekšu, lai attīstītu sesto sajūtu orgānu, sesto maņu.

Kapēc cilvēks radīts tieši tādā veidā un ar tādiem sensoriem? Pamatojoties uz personīgo pieredzi, mēs nonākam pie  secinājuma,  ka  visa  pasaule  ir  rezultāts  tam, ko mūsos izveidojušas mūsu sajūtas.  Cilvēki,  kas  izpelnījušies  garīgo  redzi, patiešām redz, ka mūsu pasaules aina,  kuru veidojam acu priekšā, ir nemainīgā Augstākā gaisma, kas piepilda visu realitāti. Tikai mūsu  sajūtas,  reaģējot uz Augstāko gaismu, Radītāja atveidojumu dala četros dabas veidos: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais.

 Aina, kuru attēlo mūsu iztēle, izskatās tik  dzīva, ka  mēs nespējam izrauties  no sagrozītā priekšstata, līdzko attīstīsim sevī papildu sesto sajūtu orgānu. Sākot dzīvot ar šī papildu orgāna sajūtām, mēs atklājam, ka spējam it kā iesakņoties dabiskajos piecos maņu orgānos un tajos eksistēt, taču varam iziet ārpus to robežām. Iegrimstot sajūtās, kas saņemtas ar piecu maņu orgānu palīdzību, cilvēks, tā sakot,  sāk dzīvot tikai tad, kad iziet no tiem, viņš nomirst.

Cilvēks ir tikai vēlme saņemt,  kurai  var  būt  visdažādākās  nokrāsas.  Garīgajā pasaulē  vēlme   tiek  dēvēta  „cilvēks”   un tā ir pēdējā pakāpe rindā: „nedzīvais”, „augu”, „dzīvnieciskais”, „cilvēciskais”. Mainot vēlmi saņemt, var sajust sevi kā dzīvnieku, augu vai nedzīvās pasaules pārstāvi – tas viss ir garīgo pakāpju sajūtas. Mūsu  materiālais   apvalks ir nemainīgs,  taču,  ja  mēs  būtu  spējīgi,  tad  izpētes   ceļā pārtaptu par akmeni, dzīvnieku vai ziedu. Viss atkarīgs  tikai no vēlmes  saņemt līmeņa, no vēlmes attīstības pakāpes un labošanās, tas ir, no tā, kā vēlme saņemt mijiedarbojas ar gaismu.

 Tas nozīmē, ka  ietērpi, kurus  iztēlojamies  kā  ārējās  pasaules  ainu   un  kuros veidojam priekšstatu par Bezgalības pasaules gaismu, ir mūsu piecu maņu orgānu reakcija, kuru prototipi ir 5 garīgās sefirot. Izmantojot šos  maņu  orgānus,  mēs varam iedomāties sevi kā cilvēku ar  viņa  ārējo  pasauli vai kā  suni ar  suņa  pasauli, vai kā augu ar augu  pasauli,  vai arī  kā kaut ko  nedzīvu. Pat akmenim ir sava saikne  ar apkārtējo dabu un savs iespaids no tās.

Ņemot vērā, ka mums nav spēja, kas ļautu uztvert Radītāja būtību, mēs  izzinām ne Viņu pašu, bet tikai tēlu, kas radies mūsu saspratnes  līmenī.  Kā  radījums  mēs  neesam spējīgi iziet ārpus savām robežām un sajust  kaut  ko  ārpus  mums.  Ja mūsu kli būs pilnībā izlabota, mēs spēsim iedomāties Radītāja  atdevi daudz īstākā formā, bez sagrozījumiem un  traucējumiem savās īpašībās. Taču pat šādas izzināšanas pamatā ir sajūtas, kas nāk caur maņu orgāniem, ar kuriem Viņš mūs  ir radījis. Viņš varēja mūsos ielikt pilnīgi citas uztveres spējas. Vai arī  vispār  atņemt  jebkuras sajūtas…

Taču jau pati iespēja iedomāties, ka kaut kas pastāv ārpus manis, ārpus  manām sajūtām, kaut kas, ko nesajūtu, liecina par cita stāvokļa esību, kuru es spēšu sasniegt, kad būšu izlabojies un kad manas sajūtas sasniegs atbilsmi ar Radītāju. Labošanās beigās es redzēšu Viņu tādu, kāds Viņš vēlējās  man atklāties.  Kas  notiks pēc tam?

Iespējams, pēc šī stāvokļa sasniegšanas ir izeja uz kādu principiāli jaunu pakāpi, nebijušu iespēju atklāšana, kuras patlaban nav vērojamas.  Viss,  par  ko  kabalisti mums stāsta savos darbos, noved mūs tikai pie šī sliekšņa…  Līdz  tam  brīdim es redzu Radītāju atbilstoši tam, ciktāl esmu izlabojies un mans priekšstats par Viņu vienmēr ir vairāk vai mazāk aprobežots.  Tikai tādā veidā  es  arī  varu  par Viņu  kaut ko sacīt vai Viņu iztēloties. „Katrs, kurš redz trūkumus, redz tos atbilstoši savas sabojātības pakāpei un katrs, kurš attaisno, attaisno atbilstoši tai pakāpei, kurā izlabojies”.