Vēlmes attīstība

Tiešās gaismas izplatīšanās stadijas un vēlmes attīstība

 Kabalas apgūšanu mēs sākam ar jēdzienu par vienotā un vienīgā Radītāja esamību. Viņa vēlme – sniegt baudu radījumam. Vēlme piepildīt radījumu ir augstākā pakāpe. Ja mēs sasniedzam šo pakāpi, tad sajūtam Radītāja Nodomu, saskaņā ar kuru Viņš uzsāka radīšanas aktu, mūs radīja. Tikai tad, kad sasniegsim galīgu un pilnīgu labošanos, mēs izpratīsim Radīšanas Nodomu (radīt radījumus, lai sniegtu tiem baudu) un iegūsim pilnīgu baudu, piesātinājumu, piepildījumu, sasniegsim līdzību ar Radītāju.

Atrodoties augstākajā līmenī, Radītājs vēlas mūs radīt, lai pēc tam novestu līdz savam līmenim – saplūsmei ar Viņu. Ja Viņš ir Vienīgais un Absolūtais, tad dabiski vienīgais pilnības stāvoklis ir pielīdzināšanās Viņam, atrašanās tajā pašā stāvoklī, kādā ir Viņš. Atbilstoši šim stāvoklim Viņš mūs veido – mūsu sākotnējo vēlmi saņemt baudu.

 Radījuma pamatstāvokļi

 Pastāv pieci stāvokļi, radījuma pamati:

• sakne;
• nedzīvais;
• augu;
• dzīvnieciskais;
• cilvēks.

Šiem stāvokļiem atbilst garīgās pasaules: Ādams Kadmons, Acilut, Brija, Jecira, Asija (detalizētāk šo pasauļu uzbūvi mēs apgūsim turpmākajās  nodaļās).  Attiecīgi tāds pats sadalījums pastāv arī dvēselēs.

• Nedzīvais līmenis ir tieksme pēc ķermeniskās baudas (dzimumattiecības, uzturs );
• augu – tieksme pēc bagātības;
• dzīvnieciskais – tieksme pēc goda apliecinājumiem;
• cilvēka – tieksme pēc zināšanām;
• augstāk atrodas „punkts sirdī” – tieksme pēc vienotības ar Radītāju,  saplūsmes  ar Viņu.

Mūsu pasaulē arī pastāv nedzīvā, augu, dzīvnieciskā, cilvēciskā daba. Tikai tai nav līdzības ar „punktu sirdī”, tas atrodas augstāk par cilvēcisko dabu.

Attēls 2.2.1. Radījuma pamatstāvokļi, vēlmes attīstība: nonākšana lejup un augšupeja.

 Apmēram šādā veidā šīs vēlmes projicējas.  Lai jūs  nemulsina,  ka pasaules  un dvēseles  it kā atrodas pretstatā pēc savām zīmēm. Nonākšana lejup liek vēlmei „augt”, turpretī augšupeja noved pie saplūsmes. Tādā veidā radīta mūsu vēlme un  mēs. Radītājs rada  vēlmi no augšienes uz leju ar nolūku, lai pēc tam mēs atgrieztos pie Viņa no lejas augšup.

Gaismas izplatīšanās četras stadijas (pasaules  un  dvēsele,  kura  pēc  tam  tajās  piedzimst un nonāk lejup mūsu pasaulē) realizējas dabā apkārt mums un tajā, kā mēs paceļamies augšup. Tādējādi nedzīvās, augu, dzīvnieciskās un cilvēka dabas darbība mūsos ir pretēja attiecībā pret nedzīvā, augu, dzīvnieciskā un cilvēciskā  līmeņa  darbībām  pasaulēs  – ekrāns ir pretmetā vēlmei.

Laikā, kad Radītājs pilnībā valda pār radījumu, kā 1. stadijā (bhina alef) vai kā mūsu pasaules nedzīvajā dabā, no radījuma puses nav nekādas kustības. Radījums ir pilnīgi atkarīgs no programmas un īpašībām, kas patlaban tajā atrodas. Tās var mainīties, taču jebkurā gadījumā tās pilnībā iedzīvina Radītājs. Šāds stāvoklis tiek dēvēts  par nedzīvo dabā, nedzīvo dvēselēs un nedzīvo to saknē – 1. stadijā (bhina alef).

Nulles stadija – keter (bhina šoreš)

 Radītāja nodoms – izveidot radījumā vēlmi baudīt, kas līdzinās tai baudai, kuru sajūt Radītājs.

Šis stāvoklis tiek dēvēts par nulles stāvokli vai šoreš (sakne), keter. Tas attiecas uz paša Radītāja vēlmi, uz Viņa mērķi.

Attēls 2.3.1. Nulles stadija, keter, bhina šoreš.

Pirmā stadija – hohma (bhina alef)

 Otrais stāvoklis, kuru veido Radītājs, ir pirmais no radītajiem. Tā ir vēlme baudīt – 1. stadija „alef”, hohma. Gaisma, kas piepilda kli, tiek dēvēta par or hohma.

Attēls 2.4.1. Pirmā stadija, hohma, bhina alef.

 Šajā stāvoklī radījums vēlas  vienkārši saņemt  gaismu, kas  nāk  no  Radītāja,  nulles stadijas, darot to neapzināti (tāds tas ir radīts) un pilnīgi sevi neuztverot.  Šeit  neeksistē brīvā griba, nav personīgas, patstāvīgas vēlmes,  kas  nāk no  radījuma.  Radījums  eksistē kā mūsu pasaules nedzīvā daba, kas arī  ir šī stāvokļa rezultāts. Kāpēc nedzīvā? Tāpēc ka  tā eksistē tādā veidā, kādā tika radīta, lai uzturētu savu eksistenci tādā pašā līmenī, tādā pašā stāvoklī. Šajā pakāpē darbojas tēla saglabāšanās likums, kas radīts no augšienes.

Bāls Sulams savā grāmatā „Dzirdētais” par to  raksta:  „Nedzīvais  –  stāvoklis,  kurā nav brīvības un varas pār sevi; nedzīvais pakļauts saimnieka varai un tam ir jāpilda visas saimnieka vēlmes” – viss, ko  dara Radītājs, to  pilnībā izpilda radījums, bez jebkādas iejaukšanās no  viņa puses. „Taču, ņemot vērā, ka Radītājs visus radījumus ir radījis sevis dēļ, šādā gadījumā Radītāja būtība, kā Saimnieka būtība,  ir iezīmogota radījumos un katrs radījums visu dara sevis dēļ ” – atbilstoši Radītāja vēlmei, proti, lai varētu saņemt un baudīt. Tāda ir mūsu sākotnējā daba.

Tāpēc mēs piedzimstam šajā pasaulē tieši tādā garīgi nedzīvā stāvoklī. Mēs vienkārši eksistējam kā parasti cilvēki mūsu pasaulē. Tas, ko mūsos ir ielikusi daba, to mēs pildām sekojam likumiem, kurus ielicis mūsos Radītājs. Mēs varam dažādi klasificēt cilvēkus, ierindojot tos egoistos, altruistos, tajos, kuri uz kaut ko tiecas, kuri veic kādas darbības, – taču tam visam nav nozīmes. Galvenais – viņi realizē tajos ieliktās vēlmes, radījuma programmu. Tā nepārtraukti modina radījumus, un viņi to vienkārši pilda, bez jebkādas personīgās līdzdalības. Tas arī tiek dēvēts par „garīgi nedzīvo stāvokli”.

Viss, kas mūsu pasaulē atrodas pakāpē „garīgi  nedzīvais”  (runa  neiet  par  atbilstošo līmeni cilvēkā, runa iet  par visu mūsu pasaules nedzīvo  dabu),  pastāv  absolūti nemainoties. Vienīgā īpašība, kas piemīt nedzīvajam līmenim – saglabāt savu nemainīgo stāvokli.

Otrā stadija – bina (bhina bet)

 Augu vēlme. Ar ko tā atšķiras no nedzīvā? Ar to, ka vēlas līdzināties Radītājam: pilnībā pildīt radījuma programmu – saņemt no Radītāja vai arī vēlēties atdot – līdzināties Radītājam. Tikai šīs divas vēlmes var atrasties radījumā – nekas cits tam vairāk nav dots. Starp diviem Universa dalībniekiem – Radītāju un radījumu – pastāv  tikai  divi virzieni: atdot vai saņemt. Tādējādi, ja ir vēlme saņemt, radījumam var rasties tikai  vēlme  atdot, trešais nav dots. Vēlme atdot, kas dzimst radījumā,  principā ir  pretēja sākotnējai vēlmei, kuru radījumā ir radījis Radītājs.

Taču vēlme atdot arī ir piespiedu, pat ar pretēju zīmi salīdzinājumā ar vēlmi tās sākotnējā stāvoklī: lai gan kustība pastāv, tā vienkārši ir pretēja kustība, tā nav apzināta, it kā instinktīva. Kas tajā īpašs? Nav svarīgi, ka pastāv pati kustība, to ir nospraudis Radītājs. Otrā stadija (bhina bet) rodas tā rezultātā, ka  pirmās  stadijas  beigās  vēlme  sāk sajust savu Avotu – to, kurš atdod, kurš piepilda vēlmi un tāpēc tā vēlas līdzināties augstākai pakāpei, kas piepilda. No šejienes izriet vēlme atdot: tā rodas uzreiz pēc vēlmes saņemt, obligātā kārtībā. Taču šajā vēlmē jau izpaužas patstāvīgas vēlmes aizmetnis.

(Gaisma, kuru saņem kli, tiek dēvēta par or hasadim – bauda no īpašību līdzības ar Radītāju, no atdeves).

Attēls 2.5.1. Otrā stadija, bina, bhina bet.

 Sākotnējā stadijā tas praktiski nav sajūtams, taču kad radīsies nākamās stadijas,  tās  jau vēros procesu it kā no malas: sākotnēji es vēlējos tikai saņemt, tāpēc  ka gribēju, tāpēc ka tāds esmu. Pēc tam es vēlējos tikai atdot, tāpēc ka tā gribēju, tāpēc ka tāds esmu.

No šiem diviem  pretējiem stāvokļiem  jau   būs  iespējams  izvēlēties  ko  vidēju:  kāpēc vēlējos saņemt, kāpēc vēlējos atdot, kas es  esmu,  ko  es  gribēju  –  saņemt vai atdot? Lai gan šie abi stāvokļi ir pretēji viens otram, tos  mums  izvirzījis  Radītājs.  Pirmais  –  it  kā tiešs Viņa norādījums, otrais – nosacīts ar to, ka Viņš sevi  parāda.  Pēc  tam  no  šiem diviem stāvokļiem var izveidot ko citu, īpašu un tieši tāpēc, ka tie ir pretēji.

„Augu līmenī jau izpaužas patstāvīgas vēlmes sākums. Tās būtība nosaka, ka radījums var kaut ko darīt pret Saimnieka vēlmi”.

 Saimnieka vēlme, – lai radījums saņemtu, taču radījums nevēlas  saņemt. (Tā ir tīri dabiska darbība, kā ieelpot un izelpot, izplešanās  un  saspiešanās:  vienmēr  pastāv  divi poli, divi pretēji spēki un  viens  nav iespējams bez otra). Tomēr šeit jau  pastāv  mēģinājums izdarīt ko pretēju Saimnieka vēlmei.

„Tas ir, rodas iespēja kaut ko izdarīt ne sevis dēļ, rodas iespēja atdot, kas ir pretrunā ar vēlmi saņemt, kuru Saimnieks ir ielicis eksistējošajā tā radīšanas brīdī. Tomēr, vērojot zemes augus, mēs redzam, – lai gan tie var mainīties platumā un augstumā, tomēr tiem visiem piemīt viena īpatnība: neviens no tiem nespēj  pretoties savai dabai. Katrs augs pakļaujas visu augu vispārējiem likumiem un tam nav iespējas izdarīt ko neraksturīgu pārējiem, tas nozīmē, ka auga dzīve nav patstāvīga. Auga dzīve ir visu augu dzīves daļa.”

Lai gan augs aug un tajā ir  kaut  kas,  kas  ļauj  pārvarēt  zemes  pievilkšanās  spēku  (tas izriet no nedzīvā stāvokļa, vēlas augt un mainīties), taču šī  vēlme  joprojām  ir  neliela  un daļa no kopējās. Tajā nav nekādas individualitātes, tā vienkārši ir pretēja iepriekšējam nedzīvajam stāvoklim. Tāpēc vienas šķirnes augi mūsu pasaulē aug vienā un tajā pašā laikā, vienlaicīgi atveras un aizveras, dzīvo, zied, vairojas, nozied utt. Visi  vienas  un tās pašas šķirnes augi ir vienādi, nevienā no tiem nav patstāvības. Tajos ir tikai augu valstij raksturīgā atšķirība no nedzīvā, taču savas patstāvīgas iekšējās kustības patiesībā  nav. Visas augos notiekošās izmaiņas pakļautas likumiem,  kas  no  augšienes  nonāk  lejup.  Lai gan šie likumi ir pretēji Saimnieka  vēlmei,  kā  klāsta  Bāls  Sulams savā  rakstā,  proti, pretēji sākotnēji ieliktajai programmai, tie jebkurā gadījumā nāk no Saimnieka vēlmes.

Saimnieks, Radītājs, ar savu  vēlmi  sniegt  baudu radīja radījumu  –  vēlmi saņemt  baudu un pēc tam radītajā vēlmē izpaudās. Tajā  pašā  mirklī  radījumam  radās  tieksme  kļūt tādam pašam kā Radītājs, radās vēlme atdot.

Tāpat arī cilvēku masas  mūsu pasaulē atrodas garīgi nedzīvā stāvoklī un tāpēc, ja izraudzīsim atsevišķu cilvēku no pūļa, viņš būs tāds pats kā visi pārējie. Vispārējo izmaiņu stāvoklī visi mainās vienādi, līdzīgi augiem. Tā vēl nav individuāla kustība.

Trešā stadija – zeir anpin (tiferet) (bhina gimel)

 Nākamais stāvoklis – 3. stadija (bhina gimel). Tas  parādās,  kad  otrais  stāvoklis  (bet) sajūt tikai vienu  vēlēšanos – tieksmi sasniegt līdzību  ar  Radītāju,  taču  patiesībā  tas neveic nekādas kustības. (Tas vēl nav spējīgs atdot tā, kā to dara Radītājs). Tad, izņemot nolūku atdot Radītājam, tas veic arī darbību. Kādā veidā tas var Radītājam atdot? Tādā veidā, ka saņem. Kā viņam tas ir zināms? Pateicoties savam pirmajam stāvoklim.

Radītājs vēlas, lai es saņemtu – es saņemu. Tagad, kad vēlos Viņam atdot, es pats apzināti izpildīšu Viņa vēlmi – sākšu saņemt.

Attēls 2.6.1. Trešā stadija, zeir anpin (tiferet), bhina gimel.

 Trešā stadija no pirmās atšķiras ar to, ka kli šeit veic  tādu  pašu  darbību  kā  pirmajā stadijā, taču jau apzināti. Kli saņem, tāpēc ka pati  nolēmusi,  ka  saņems.  Protams,  šī  vēlme nav patstāvīga, tā joprojām pilnībā nāk no Radītāja. Vēlme saņemt, kā arī  vēlme  atdot nāk no Radītāja. Vēlme saņemt, lai sniegtu baudu Radītājam,  arī nākusi no Radītāja. Tā vēl nav pilnībā patstāvīga, tāpēc tiek dēvēta tikai par dzīvniecisko stāvokli.

Dzīvnieciskā vēlme. Lūk, ko par šādu stāvokli klāsta Bāls Sulams:  „Tagad katram ir jau sava īpatnība, dzīvnieks neatrodas apkārtējās vides verdzībā, katram dzīvniekam ir savas sajūtas, savas īpašības”.

 Dzīvnieka izpausmē tiek attēloti tie, kas atrodas dzīvnieciskajā līmenī. Garīgās pasaules dzīvnieciskajā  līmenī,  mūsu  pasaules  dzīvnieciskajā  līmenī,  masaha  dzīvnieciskajā līmenī – visur pastāv šis dalījums piecās daļās.

Salīdzinājumā ar pārējiem, dzīvnieciskajam stāvoklim piemīt jau individualitātes izpausme. Augiem šīs individualitātes nav, tie visi ir līdzīgi viens otram atbilstoši savām īpašībām, atbilstoši eksistences  veidam. Katram dzīvniekam piemīt sava īpatnība, individualitāte, tāpat kā cilvēkam, kurš atrodas dzīvnieciskajā līmenī: viņš neatrodas apkārtējās sabiedrības verdzībā. Tas nozīmē, ka viņš jau vēlas saņemt goda apliecinājumus, alkst pēc varas. Ja tas ir vienkāršs mūsu pasaules cilvēks, tad viņš vēlas izcelties no sev līdzīgo pūļa.

Bagātība nepieciešama, lai sevi nodrošinātu, lai sajustu drošību, stabilitāti, neatkarību. Vēlme pēc slavas, varas, goda apliecinājumiem vērsta jau uz apkārtējo  sabiedrību.  Vēlos būt pārāks par citiem un esmu gatavs ierobežot savas ķermeniskās baudas. Šī ir augstāka vēlme un, protams, tā vienmēr ir spēcīgāka.

Katram, kurš atrodas dzīvnieciskajā līmenī,  ir personīgā  sajūta,  savas  personīgās īpašības. Atšķirībā no augu līmeņa,  šeit  jau  izpaužas  individuāls  raksturs.  Mēs  redzam, ka pat vienas sugas dzīvnieki atšķiras pēc savas  dabas.  Ja  pajautāt  veterināram,  viņš varētu daudz pastāstīt par dažādu dzīvnieku uzvedības īpatnībām. Ja dzīvnieks ir augstāk organizēts, tad jo spilgtāk viņā izpaužas personīgās,  individuālās,  specifiskās  īpašības. Viņš kaut ko var darīt pret Saimnieka vēlmi, tas ir,  saņemt Saimnieka dēļ, lai varētu Viņam atdot. Tā jau ir pilnīgi cita doma, atšķirībā no tās, ar kuru Radītājs viņu radījis.

Turklāt dvēsele, atrodoties dzīvnieciskajā līmenī, nepakļaujas apkārtējiem, tāpēc ka tai jau ir personīgais „es”, personīgās īpašības, velēšanās izcelties, būt pārākai  par visiem. Vara, slava, atzinība – tas viss atrodas šeit. Nepakļaušanās apkārtējiem nozīmē, ka ir personīgā dzīve, kas nav atkarīga no citiem, lai gan arī ne pilnā mērā.

Mēs zinām, ka lielākai dzīvnieku daļai pastāv fiksētais laiks, kurā viņi rada pēcnācējus. Noteiktā periodā zivis dodas nārstot, putni pārlido uz citām vietām utt. Jebkurā gadījumā dzīvnieki veic grupveida darbības. Nevar teikt, ka viņi pilnīgi nav pakļauti sev līdzīgo sabiedrībai. Pār tiem valdošie dabas  spēki liek  tiem  vienā  un  tajā  pašā laikā veikt vienas un tās pašas darbības.

Tādā veidā dzīvnieku sugas pārstāvji vēl nav pilnībā individuāli. Tāpat arī  cilvēks  vēlas iegūt slavu un atzinību tādā veidā, kāds pieņemts  apkārtējā  sabiedrībā.  Šajā  pozīcijā viņš no tās ir atkarīgs. Viņš vēlas izcelties saskaņā ar tiem rādītājiem, kas tiek atzīti par

labākiem. Tāpēc cilvēks nav spējīgs sajust vairāk kā sevi pašu, tas  ir,  nespēj  uztvert svešos un tas nozīmē, arī rūpēties par citiem. Viņa individualitāti nosaka vide, kurā viņš dzīvo. Cilvēks nevar iziet ārpus tās robežām. Maksimums, ko  viņš  vēlas  – būt diženāks starp visiem, būt karalis šajā pasaulē, – taču šajā pasaulē.

Tā arī ir 3. stadija (bhina gimel). Kāpēc tikai šajā pasaulē radījums vēlas būt pārāks par citiem? Tāpēc, ka 3. stadija (bhina gimel)  sastāv no divām daļām: tā ir  2. stadijas  (bhina bet) sekas, bet 2. stadija ir 1. stadijas (bhina alef) sekas. Tad, kad 2. stadija,  bina vēlas saņemt gaismu, tā sāk saprast, – lai sniegtu labpatiku Radītājam, tai jāsaņem. Tā izvēlas vēlmi, kas iepriekš tai bija pirmajā stadijā un sāk saņemt šajā vēlmē ar nolūku atdot Radītājam.

Visas šīs darbības atrodas 3. stadijā. Lai gan tā dara kaut ko, kas ir vērsts it kā pret Saimnieka vēlmi, taču tā līdzinās Viņam ar darbībām un tās ir atdeves darbības. Tā patiešām atdod, nevis saņem, tajā pašā laikā nemainot savu būtību, neizejot ārpus savas sabiedrības ietvariem un tai piemītošo īpašību robežām. Tas arī izraisa dzīvnieciskajā līmenī tieksmi pēc slavas, bagātības un goda apliecinājumiem  –  visa  tā,  kas  sabiedrībā tiek uzskatīts par galveno.

Vēlos būt pirmais, taču tajā,  ko  sabiedrība uzskata par galveno, ne augstāk par to. Tāpēc  šī vēlme tiek dēvēta par dzīvniecisko vēlmi: tā nespēj iziet ārpus savas dabas robežām.

Ceturtā stadija – malhut (bhina dalet)

 Nākamais stāvoklis – „cilvēks”. No tā, pateicoties tieksmei pēc zināšanām, var  realizēt pāreju uz stāvokli „punkts sirdī” – vēlme sasniegt saplūsmi ar Radītāju. Ar kādām īpašām īpašībām tiek apveltīts cilvēks pēc tam, kad 3. stadija veic viņā to pašu,  ko Radītājs?

Radītāja darbības, kas vērstas uz to, lai piepildītu radījumu, nulles stadija,  pilnībā  līdzinās trešajai stadijai – atdevei Radītājam: es pilnībā atdodu Radītājam tāpat kā Viņš atdod man. Pateicoties šai līdzībai, manās dabiskajās īpašībās, kuras esmu saņēmis no Radītāja, manī rodas sapratne – kas patiesībā ir Radītājs.

Attēls 2.7.1. Ceturtā stadija, malhut, bhina dalet.

 Šī apzināšanās un atklāsme, – kas Viņš  patiesībā ir  (atšķirībā  no  vienkāršas  sajūtas, ka Viņš vēlas atdot, piepildīt mani), izraisa manī vēlmi sasniegt Viņu, tieksmi saņemt tieši no Viņa, no Saimnieka. Es vēlos, lai tieši Viņš mani piepildītu, lai es būtu saistīts ar Viņu.

Ceturtās stadijas vēlme ir pilnīgi jauna.  Šī vēlme  saņemt  nāk  no  paša  avota.  Trešajā stadijā tā atklāja pašu Radītāju, vadoties no līdzības ar Viņu. 4. stadija (bhina dalet – malhut) – principiāli jauna,  tajā ir sevišķa īpašība. Tā nav sajūta, ka es  saņemu  no Radītāja un reakcija uz Viņu, tā ir sajūta, kuras man iepriekš nebija: tā tiek dēvēta par Radītāja būtības sajušanu. Es sāku sajust kaut ko, kas atrodas ārpus  vēlmes  saņemt, kurā es tiku radīts.

Es vēlos atdot un šīs vēlmes robežās darbojos, lai veiktu atdevi, taču 4. stadijā es atrodos ārpus šīm robežām. Šeit man rodas vēlme, kas vērsta  attiecībā  uz  pašu Saimnieku,  es sāku Viņu sajust tā rezultātā, ka esmu Viņam pielīdzinājies savās darbībās, es  sāku saprast, kas Viņš ir. Man rodas vēlme pacelties līdz Viņa līmenim, sajust  Viņa  stāvokli, nevis to, kas no Viņa nāk. Pirmo reizi manī rodas sajūta, ka kāds atrodas ārpus manis. To dēvē par tuvākā sajūtu, taču galu galā tas ir tikai Radītājs!

Vairums cilvēku, kuri pēc mūsu domām eksistē mums apkārt, visa pasaule,  kas  it  kā atrodas apkārt mums un pat Augstākā pasaule, pats Radītājs – viss, kas mums šķiet eksistējošs ārpus mūsu „es”, ir tikai daudzveidīgās Radītāja izpausmes variācijas. Tādas sajūtas iespējamība rodas ceturtajā stadijā.

Tādējādi ceturtā stadija, īstais radījums, atšķiras no  iepriekšējām  ar  to,  ka  radījumam rodas iespēja sajust to, kas atrodas ārpusē. Šī vēlme ir specifiska īpašība attiecībā uz radījumu, kurš garīgi attīstas.

Attiecībā pret šo īpašību, atšķirībā no visām pārējām, tika veikts  ierobežojums  un pēc tam radīts nolūks. Šīs darbības ir nepieciešamas, piespiedu sekas attiecībā uz to, ko  radījis Radītājs.

Gaismas izplatīšanos līdz ceturtai stadijai mēs dēvējam par pirmām deviņām sefirot: keter, hohma, bina, hesed, gevura, tiferet, necah, hod, jesod. Pirmās deviņas sefirot (tet rišonot) ir tā dēvētās Radītāja īpašības. Caur tām Radītājs it kā vēlas nodot visas savas attieksmes variācijas šai jaunajai īpašībai, no kuras radījums  var sajust tieši Viņu.

Ja no nedzīvā, augu, dzīvnieciskā līmeņa mēs vēlamies pacelties līdz līmenim „cilvēks”, mums nepieciešams attīstīt sevī īpašību, kas ļauj sajust ārpus sevis. Ārpus mums ir tikai Radītājs!

Attēls 2.7.3. Tiešās gaismas izplatīšanās stadijas.