Archive for category: Baals Sulams

Grāmata „Šamati”, 1. raksts

Dzirdēts Itro nedēļas pirmajā dienā (1944. g. 6. februārī)

Sacīts: „Nav neviena cita, izņemot Viņu”, kas nozīmē, ka pasaulē nav neviena cita spēka, kas būtu spējīgs kaut ko izdarīt pret Radītāju. Turklāt tas, ka cilvēks redz, ka pasaulē eksistē lietas un spēki, kas noliedz Augstāko spēku pastāvēšanu, – norāda uz to, ka tāda ir Radītāja vēlme. Un šī labošanās metode, kas dēvēta „kreisā roka atgrūž, bet labā – pietuvina” un tas, ka kreisā roka atgrūž, iekļaujas labošanās ietvaros. Tas nozīmē, ka pasaulē pastāv lietas, kuras jau sākotnēji nāk ar nolūku aizvilināt cilvēku no pareizā ceļa un attālināt viņu no svētuma.

Un labums no tādas atgrūšanas ir tāds, ka ar tās palīdzību cilvēks saņem vajadzību un pilnu vēlmi, lai Radītājs viņam palīdzētu, jo citādi viņš redz, ka aiziet bojā. Nepietiek ar to, ka nevirzās darbā uz priekšu, bet redz, ka virzās atpakaļ, tas ir, pat „sevis dēļ” viņam nav spēka pildīt Toru un baušļus. Un tikai ar patiesu visu šķēršļu pārvarēšanu ar ticību, kas augstāka par zināšanām, viņš var pildīt Toru un baušļus. Taču ne vienmēr viņam ir pārvarēšanas spēks ar ticību, kas augstāka par zināšanām, tas ir, viņš ir spiests nogriezties no Radītāja ceļa pat ar nolūku „sevis dēļ”.

Un vienmēr viņam, vairāk salauztam nekā tam, kurš spēja izturēt, kritienu ir daudz vairāk nekā pacēlumu un viņš neredz galu šiem stāvokļiem, domādams, ka uz mūžiem paliks ārpus svētuma, jo redz, cik grūti viņam pildīt pat vismazāko garīgo darbību, – tikai pārvarot ar ticību, kas augstāka par zināšanām. Taču ne vienmēr viņš ir spējīgs pārvarēt un ar ko tad tas beigsies?

Un tad viņš nonāk pie lēmuma, ka nav neviena, kurš var viņam palīdzēt – tikai Radītājs. Un tāpēc viņā dzimst patiesa prasība Radītājam, lai Viņš atvērtu viņam acis un sirdi, un patiešām pietuvinātu saplūsmei ar Viņu uz mūžu mūžiem. Iznāk, ka visas atstumtības, kuras viņš izjuta, nāca no Radītāja, nevis no tā, ka viņš bija slikts un ka viņam nebija spēka, kas ļautu pārvarēt.

Un tikai tam, kurš patiešām vēlas pietuvināties Radītājam, sniedz palīdzību no augšienes, neļaujot viņam apmierināties ar mazumu un palikt maza, nesaprātīga bērna pakāpē, lai viņam nebūtu iespējas pateikt, ka, paldies Dievam, viņam ir Tora un baušļi, un labi darbi – kas gan vēl viņam trūkst?

Un tikai tad, ja cilvēkam patiešām ir īsta vēlme, tāds cilvēks saņem palīdzību no augšienes un viņam allaž parāda, cik viņš ir slikts pašreizējā stāvoklī, tas ir, sūta viņam domas un prātojumus, kas vērsti pret garīgo darbu. Tas viss tādēļ, lai viņš redzētu, ka viņam ar Radītāju nav vienotības pilnības.

Un lai kā viņš pūlētos sevi pārvarēt, arvien redz, ka atrodas tālu no svētuma, salīdzinot ar citiem strādājošajiem, kuri jūtas pilnībā vienoti ar Radītāju. Turklāt viņam allaž ir sūdzības un pretenzijas, un nespēj attaisnot Radītāja attieksmi pret viņu. Un tas sāpina viņu – kāpēc viņš neatrodas saskaņā ar Radītāju? Līdz nonāk pie sajūtas, ka viņā patiešām nav svētuma. Un pat ja reizēm saņem kādu atmodu no augšienes, kas viņu uz kādu laiku atdzīvina, tūdaļ pat krīt atpakaļ maziskuma stāvoklī. Taču tieši tas liek viņam visbeidzot apzināties, ka tikai Radītājs var palīdzēt un pietuvināt viņu pa īstam.

Cilvēkam pastāvīgi jāpūlas iet saplūsmes ceļu ar Radītāju, lai visas viņa domas būtu par Viņu. Un ja arī atrodas visbriesmīgākajā stāvoklī, kad nevar būt lielāka krituma kā šis, nav jāiziet no Radītāja varas, sakot, ka ir cita vara, kas neļauj viņam ienākt svētumā un ka tās spēkos ir darīt labu vai ļaunu. Tas nozīmē, ka nedrīkst domāt, it kā vara ir nešķīstajiem spēkiem un ka tie neļauj cilvēkam darīt labus darbus un iet Radītāja ceļu, gluži otrādi, jāatceras, ka viss nāk no Radītāja.

Un kā rakstīja Bāls Šem Tovs: „Tas, kurš saka, ka pasaulē ir cits spēks, tas ir, klipot, atrodas kalpošanas citiem dieviem pakāpē”. Un ne ar savu neticību Radītājam viņš noziedzas, bet ar to, ka domā, it kā pastāv cita vara un spēks, izņemot Radītāju. Tieši tas ir viņa noziegums. Un kas vēl ļaunāk, ja viņam šķiet, ka cilvēkam pašam ir sava vara, tas ir, saka, ka vakar viņš pats nevēlējās iet Radītāja ceļu, tas tiek dēvēts par neticības nozieguma izdarīšanu. Viņš taču netic, ka tikai Radītājs ir pasaules valdnieks.

Taču, ja ir izdarījis kādu pārkāpumu, tad, protams, viņam jāatzīst sava vaina un jānožēlo, ka pārkāpis likumu. Tomēr arī jāsaprot, ko viņš nožēlo, proti, kur viņš redz sava nozieguma cēloni? Tieši tas viņam ir jānožēlo.

Un tad cilvēkam jānožēlo un jāsaka, ka pārkāpis tāpēc, ka Radītājs viņu atstūma no svētuma – dubļos un atkritumos. Citiem vārdiem, Radītājs deva cilvēkam vēlmi izklaidēties un ieelpot smakojošas vietas gaisu. (Citējot grāmatas, var sacīt, ka dažreiz cilvēks atnāk šajā pasaulē cūkas iemiesojumā. Un sacītais jāizskaidro tā: cilvēks saņem vēlmi baudīt to, ko jau reiz atzinis par atkritumiem, taču tagad atkal vēlas no tiem baroties.)

Un ja cilvēks jūt, ka pašlaik viņš atrodas pacēluma stāvoklī un nedaudz sajūt patiku pret darbu, tad nav jāsaka: „Šobrīd es atrodos tādā stāvoklī, ka saprotu, ka ir vērts būt par Radītāja darbinieku”. Viņam jāzina, ka patlaban viņš ir radis labvēlību Radītāja acīs, tāpēc Radītājs viņu pietuvina, un tādēļ viņš jūt patiku darbā. Un jāuzmanās, lai nekad neizietu no svētuma ietekmes, sakot, ka, izņemot Radītāju, ir vēl kāds, kas darbojas.

(Taču no minētā izriet, ka rast mīlestību Radītāja acīs vai otrādi – nav atkarīgs no cilvēka, bet tikai no Radītāja. Un kāpēc šobrīd viņš ir tīkams Radītājam, bet pēc tam  nē – nav cilvēka spēkos saprast ar viņa ārējo prātu.)

Un nožēlojot to, ka Radītājs viņu Sev nepietuvina, arī jāizsargājas, lai neraizētos par sevi, par savu attālināšanos no Radītāja. Tāpēc, ka tad rūpēsies par labuma saņemšanu sev,  bet saņemošais taču ir atdalīts no Radītāja. Tostarp viņam ir jānožēlo par Šekinas trimdu, tas ir, par to, ka viņš sagādā Šekinai ciešanas.

Un kā piemērs jāiztēlojas aina, ka, lai kurā mazā orgānā cilvēks justu sāpes, tās vienmēr tiek sajustas prātā un sirdī, jo sirds un prāts ir cilvēka būtība. Un, protams, nedrīkst salīdzināt sajūtas spēku attiecībā uz atsevišķu orgānu ar sajūtas spēku attiecībā uz cilvēka organismu kopumā, kurā sāpes galvenokārt arī tiek sajustas.

Tāpat arī sāpes, kuras cilvēks jūt, tāpēc ka ir attālināts no Radītāja. Cilvēks taču ir tikai svētās Šekinas atsevišķs orgāns, jo svētā Šekina ir Izraēlas dvēseļu kopums. Un tāpēc atsevišķa cilvēka sāpju sajūta nav salīdzināma ar kopējo sāpju sajūtu, tas ir, Šekina izjūt ciešanas, jo tās orgāni ir atdalīti no pašas Šekinas un tā nevar „pabarot” visus savus orgānus.

(Un jāatceras, ko par to sacījuši viedie: „Laikā, kad cilvēks nožēlo, ko saka Šekina? – Kauns par manu galvu, negods par manām rokām!”). Un tāpēc, ka nožēlu par attālināšanos neattiecina uz sevi, līdz ar to izglābjas no nokļūšanas vēlmes saņemt sevis dēļ varā – īpašībā, kas atdala no svētuma.

Tieši tāpat, ja cilvēks jūt, ka viņš nedaudz ir pietuvinājies svētumam un viņš priecājas, ka izpelnījies Radītāja labvēlību, tad viņam ir pienākums pateikt, ka galvenais viņa priekā – tas, ka šobrīd prieks ir augšienē, pie svētās Šekinas, tādēļ ka Šekinai bija iespēja viņu sev pietuvināt, tās atsevišķo orgānu, un tai nav jāatstumj tas uz āru.

Un tāpēc, ka cilvēks ir izpelnījies sniegt prieku Šekinai, viņš priecājas pats. Un tas viss attiecas uz to pašu, jo, ja prieks ir atsevišķajam, tā ir tikai daļa no tā prieka, kas ir kopējam. Un pateicoties šiem apsvērumiem, viņš zaudē savu nošķirtību un nenokļūst nešķīsto spēku varā, kas vēlas saņemt savam labumam.

Neskatoties uz to, vēlme saņemt baudu ir nepieciešama, jo tās būtība ir cilvēks. Viss, kas ir cilvēkā, izņemot šo vēlmi, nepieder radījumam, bet attiecas uz Radītāju. Taču šai vēlmei baudīt ir jābūt izlabotai, altruistiskai, atdeves dēļ. Tas ir, tai jāsaņem bauda un prieks tikai tādēļ, ka debesis saņem baudu no tā, ka bauda radījums, jo tas arī ir radīšanas mērķis – sniegt baudu radījumiem. Un to dēvē par Šekinas prieku Augstākajā pasaulē.

Un tāpēc cilvēka pienākums ir uzklausīt padomus – kā viņš var sniegt baudu Radītājam un, protams, ja viņš gūs baudu, tad tā būs arī Radītājam. Tāpēc viņam pastāvīgi jātiecas, lai atrastos Radītāja pilī, un tad viņam būs iespēja izklaidēties Viņa dārgumu krātuvē, pateicoties tam, protams, sniegs baudu arī Radītājam. Tādējādi visiem cilvēka centieniem jābūt tikai debesu vārdā.

Grāmata „Šamati”, 3. raksts

Mēs izšķiram daudzas pakāpes un daudzus nosacījumus pasaulēs. Un nepieciešams zināt, ka visas pasaules ar to daudzajām pakāpēm pastāv tikai attiecībā pret dvēselēm, kuras saņem no pasaulēm saskaņā ar likumu „To, ko neizzināsim, – nevarēsim nosaukt vārdā”. Tāpēc, ka „vārds” norāda uz izzināšanu, līdzīgi cilvēkam, kurš dod kādu nosaukumu tikai pēc tam, kad izzinājis nosaucamo lietu un to veica atbilstoši savai izzināšanai.

Un tāpēc visa realitāte no garīgās izzināšanas viedokļa dalās trijās daļās:

1. „Acmuto”, Radītāja būtība

2. Bezgalība

3. Dvēseles

1. Par Radītāja būtību mēs vispār nerunājam, jo radījumu sakne un vieta iesākas no radīšanas nodoma, kas to ietver, un jēga ir apslēpta vārdos: „Darbības rezultāts ir iekļauts sākotnējā nodomā”.

2. Bezgalība ir radīšanas nodoms, kas apslēpts vārdos: „Viņa vēlme – sniegt baudu saviem radījumiem” bezgalības līmenī, ko dēvē – Bezgalība (Ein Sof). Un tā ir saikne, kas pastāv starp Acmuto un dvēselēm. Šo saikni mēs saprotam kā vēlmes sniegt baudu radījumiem noslēpumu.

Bezgalība ir visa esošā sākums un dēvēta par „gaismu bez kli”, taču no turienes aizsākas radījumu sakne, tas ir, saikne, kas pastāv starp Radītāju un radījumiem, dēvēta par Viņa vēlmi sniegt baudu savām būtnēm. Šī vēlme aizsākas Bezgalības pasaulē un nolaižas lejup „Asija” pasaulē.

3. Dvēseles, kas saņem labumu, kas ietverts Viņa vēlmē sniegt baudu.

„Bezgalību” tā dēvē, jo tā ir Acmuto saikne ar dvēselēm, kuru mēs saprotam kā Viņa vēlmes noslēpumu – sniegt baudu saviem radījumiem. Izņemot šo saikni, mēs neko citu neizzinām un tāpēc ne par ko citu nevaram runāt. Tur ir visa esošā sākums. Un to dēvē par „gaismu bez kli”, taču no turienes aizsākas radījumu sakne, tas ir, saikne, kas pastāv starp Radītāju un radījumiem, kas dēvēta par Viņa vēlmi sniegt baudu savām būtnēm. Un šī vēlme sākas Bezgalības pasaulē un nonāk lejup „Asija” pasaulē.

Un visas pasaules attiecībā pret sevi tiek definētas kā „gaisma bez kli”, un par tām mēs nerunājam. Tās tiek definētas kā Viņa būtība un tajās nav izzināšanas. Nebrīnies, ka tur mēs izšķiram daudz īpašību, tas ir tāpēc, ka šīs īpašības tur  iekļautas potenciālā kā spēki.

Pēc tam, kad atnāks dvēseles, šīs īpašības izpaudīsies arī dvēselēs, kuras saņem Augstākās gaismas atbilstoši tam, ko ir izlabojušas un sakārtojušas tādā veidā, lai dvēselēm būtu iespēja saņemt šīs gaismas, katru atbilstoši savam spēkam un

sagatavotībai. Un tad šīs īpašības atklājas darbībā. Taču laikā, kad dvēseles neizzina Augstāko gaismu, tad viss pats par sevi tiek uzskatīts par Viņa būtību.

Un attiecībā pret dvēselēm, kas saņem no pasaulēm, pasaules tiek definētas kā „Bezgalība”, jo šī saikne, kas pastāv starp pasaulēm un dvēselēm, tas ir, tas, ko pasaules atdod dvēselēm, izriet no Radīšanas nodoma un tās ir Acmuto savstarpējās attiecības ar dvēselēm. Un, kā iepriekš tika minēts, šo saikni  dēvē par „Bezgalību”. Un kad lūdzam Radītāju, lai Viņš mums palīdzētu un dotu to, ko lūdzam, tad ar to domājam Bezgalību, jo tajā ir radījumu sakne, kas vēlas sniegt tiem labumu un baudu, šo sakni dēvē par „Viņa vēlmi sniegt baudu saviem radījumiem”.

Lūgšana tiek raidīta Radītājam, kurš mūs radījis un kuru dēvē par „Vēlmi sniegt baudu radījumiem”. Viņu dēvē par Bezgalību, jo runa ir par stāvokli pirms ierobežojuma. Un pat pēc ierobežojuma Viņā nenotika jebkādas izmaiņas. Gaisma nemainās, un Viņu vienmēr dēvē šajā vārdā.

Un viss vārdu daudzums ir tikai attiecībā pret saņēmējiem. Tāpēc Pirmais vārds, kas atklājas vārdos „radījumu sakne”, tiek dēvēts par Bezgalību. Un šī vārda atklāsme paliek bez izmaiņām. Turklāt visi ierobežojumi un daudzās izmaiņas notiek tikai attiecībā pret saņēmējiem. Turpretī Viņš pastāvīgi staro, pateicoties pirmajam vārdam, kas definēts kā „Viņa bezgalīgā vēlme sniegt baudu saviem radījumiem”. Un tāpēc mēs raidām lūgšanu Radītājam, dēvētam par „Bezgalību”, Viņš staro bez ierobežojuma un bezgalīgi. Un tas, ka pēc tam tiek radīts nobeigums, ir saņēmēju labošanās, lai varētu saņemt Viņa gaismu.

Augstākā gaisma ietver sevī divus jēdzienus: izzinātājs un izzināmais. Un viss, ko mēs runājam par Augstāko gaismu, ir tikai izzinātāja iespaids no izzināmā.

Tomēr katrs no tiem pats par sevi, tas ir, tikai izzinātājs vai tikai izzināmais, netiek dēvēti par Bezgalību. Izzināmo dēvē par Acmuto, bet izzinātājs tiek dēvēts – ,,dvēseles”, kaut kas jauns, kas ir veseluma daļa. Un jauns tādā aspektā, ka tajā ir iespiesta vēlme baudīt. Un no šī viedokļa radījumu dēvē – ,,kaut kas no nekā” (ješ mi ain).

Visas pasaules pašas par sevi ir vienkārša vienotība, tajās nav jebkādu izmaiņu, tā ir sacītā: ,,Es Savu Vārdu AVAJa neesmu mainījis” jēga. Tas ir, Radītājā netiek iedalītas sefirot un pakāpes. Tāpēc, ka arī vissmalkākie nosaukumi neizsaka gaismas būtību, jo tas attiecas uz Viņa būtību, kas ir absolūti neizzināma. Un kad runa iet par sefirot un visām atšķirīgajām īpašībām, tas ir tikai, vadoties no tā viedokļa, ko cilvēks Viņā izzina. Tāpēc, ka Radītājs vēlējās, lai mēs izzinātu un saprastu pārpilnības (shefa) gaismu, to, kas ir Viņa vēlmes sniegt baudu saviem radījumiem būtība.

Un lai mēs varētu izzināt to, ko Viņš vēlējās, tas ir,  izzināt un saprast Viņa vēlmes sniegt baudu saviem radījumiem noslēpumu, Radītājs radīja un deva mums tādus maņu orgānus, kuri, uztverot augstāko gaismu, spēj atšķirt tajā lielu sajūtu daudzumu. Tāpēc, ka mūsu kopējais maņu orgāns tiek dēvēts par ,,vēlmi saņemt baudu” un saņēmējā šī vēlme dalās daudzās daļās un niansēs, pacēlumos un kritumos, piepildījumos ar gaismu un tās izzušanu.

Un tāpēc, ka vēlmi baudīt dēvē par ,,radījumu” un par ,,kaut ko jaunu”, tad tieši no tās vietas, kur šajā vēlmē sākas apziņa, rodas iespēja aprakstīt uztverto sajūtas līmenī. Tas jau nozīmē augstākās gaismas un vēlmes savstarpējās attiecības, un tiek dēvēts par ,,gaismu un kli” – baudu un vēlmi. Turpretī par gaismu ārpus kli nav iespējams ko pateikt, jo gaisma bez izzinātāja attiecas uz Acmuto, Radītāja būtību, par kuru ir aizliegts runāt, jo tā nav izzināma. Un kā tad var runāt par nesasniedzamo?

Un no tā sapratīsim, ka tad, kad mēs lūdzam Radītāju, lai viņš sūtītu mums atbrīvošanos, izdziedināšanos un tamlīdzīgi, nepieciešams šeit iedalīt divas kategorijas:

1. Radītājs

2. Tas, kas nāk no Viņa

Par pirmo, kas definēts kā Acmuto, ir aizliegts runāt, kā tika iepriekš teikts. Otrais – tas, kas nāk no Viņa, tiek definēts kā gaisma, kas ienāk mūsu kli, tas ir, mūsu vēlmē piepildīties. To dēvē par Bezgalību. Un tā ir saikne, kas ir Radītājam ar radījumiem, Viņa vēlmes sniegt baudu radījumiem izpausme. Tātad vēlme baudīt attiecas uz gaismu, kas to piepilda un kas galu galā sasniedz vēlmi.

Tajā laikā, kad vēlme baudīt piepildās ar gaismu, kas tajā ietērpjas, šī gaisma tiek dēvēta par Bezgalību. Tā sasniedz saņēmējus, izejot vairākas apslēptības, kas ļauj zemākajam šo gaismu saņemt. Un tāpēc visas izzināšanas un izmaiņas notiek tikai saņēmējā, tas ir, atbilstoši tā uztverei par saņemamo piepildījumu. Tomēr ir nepieciešams precizēt, par ko iet runa. Tad, kad tiek runāts par īpašībām pasaulēs, tad runa iet par potenciālām īpašībām, un tikai saņēmēja sajūtās tās patiešām īstenojas.

Garīgā izzināšana nozīmē, ka izzinātājs un izzināmais parādās kopā vienlaikus, jo bez izzinātāja nav jebkādas formas arī izzināmajam, jo nav kam šo formu uztvert.

Tāpēc šo pakāpi definē kā Acmuto un par to runāt ir pilnīgi neiespējami. Taču, kā var teikt, ka izzināmais pieņems kādu formu pats par sevi ārpus mūsu sajūtām?

Tāpēc mums nav par ko runāt kā tikai par savām sajūtām, cik lielā mērā izjūtam satraukumu mūs piepildošās gaismas ietekmē, kuru izraisa Viņa vēlme sniegt baudu saviem radījumiem un kura patiešām sasniedz saņēmējus.

Tas līdzinās tam, kā mēs uztveram galdu, kuru sajūtam kā cietu, vadoties no mūsu taustes orgāniem, bet ar redzes uztveri mēs to novērtējam noteiktos izmēros. Taču tas viss ir tikai mūsu sajūtās. Un tas nenozīmē, ka savās sajūtās tāpat uztvers galdu radība, kurai piemīt citādi maņu orgāni, piemēram, eņģelis. Viņš, protams, uztvers galdu citā formā, salīdzinot ar to, kuru uztveram mēs, – formā, atbilstoši saviem maņu orgāniem. Tāpēc mēs nevaram runāt par to, kā izskatās galds eņģeļa sajūtās, jo mēs neko nezinām par viņa sajūtu orgāniem.

Un tāpēc, tāpat kā nevaram izzināt Radītāja būtību, tāpat mēs nevaram runāt arī par to, kāda forma ir pasaulēm attiecībā pret Radītāju. Mēs izzinām pasaulēs tikai to, ko spējam izzināt savās sajūtās, jo tāda ir Radītāja vēlme, lai tādējādi mēs izzinātu augstākās pasaules.

Tāpēc ir teikts: ,,Gaisma nemainās”. Visas izmaiņas ir tikai kelim iekšienē, tas ir, mūsu sajūtās. Viss tiek mērīts un vērtēts tikai attiecībā pret mūsu uztveri. Tāpēc, ja daudzi cilvēki aplūko vienu garīgo objektu, jebkurā gadījumā katrs izzina to savādāk, atbilstoši savam individuālajam priekšstatam un sajūtām. Un tāpēc katrs redz citādu formu. Tāpat arī paša cilvēka uztverē šis garīgais objekts var mainīties, mainoties cilvēka stāvoklim – viņa pacēlumiem un kritumiem. Gaisma ir vienkārša un tai nav formas, bet visas izmaiņas notiek tikai izzinātājos.

Un lai ir vēlme, kas ļauj mums izpelnīties Viņa gaismu un iet Radītāja ceļu, un strādāt Viņa labā, nevis lai saņemtu atalgojumu, bet lai sniegtu Viņam baudu un paceltu Šekinu no pīšļiem, un izpelnītos saplūsmi ar Radītāju, lai Radītājs atklātos saviem radījumiem.

Grāmata „Šamati”, 5. raksts

Dzirdēts 1944. gadā

Cilvēks nespēj saprast, kā izpelnīties lišma īpašību (Radītāja dēļ). Tāpēc, ka cilvēka prāts nespēj izprast, kādā veidā tas var notikt mūsu pasaulē. Viss notiekošais ļauj cilvēkam saprast, ka visam darbam Torā, baušļos un atalgojumam ir jābūt sevis dēļ, jo citādi nevarēs izdarīt nevienu kustību. Un tāpēc lišma ir gaisma no augšienes. Un tikai tas, kurš to sajūt, spēs saprast. Tāpēc sacīts: „Mēģiniet un pārliecināsieties, cik brīnišķīgs ir Radītājs”.

Ja tas tā ir, tad nepieciešams saprast, kādēļ cilvēkam ir jāpieliek visas iespējamās pūles un jāpilda visi iespējamie padomi, pūloties sasniegt lišma? Viņam nepalīdzēs padomi un, ja Radītājs nedos viņam citu būtību, kas dēvēta par vēlmi atdot, tad nelīdzēs cilvēkam nekādas pūles, lai sasniegtu lišma īpašību.

Atbilde ir viedo teiktajā: „Tev nebūs pabeigt šo darbu, taču arī atteikties no tā tu nevari”. Tas ir, cilvēkam ir pienākums pielikt maksimālas pūles no lejas (itaruta deletata), to dēvē par lūgšanu. Tāpēc, ka par lūgšanu dēvē trūkumu, bez kura sajūtas nav iespējams piepildījums. Un ja cilvēkam ir nepieciešamība iegūt lišma īpašības, pie viņa no augšienes nonāk lejup piepildījums, atbilde uz lūgšanu, tas ir, viņš saņem vēlamo piepildījumu. Iznāk, ka cilvēka darbs, lai saņemtu no Radītāja lišma īpašību, ir nepieciešams tikai trūkuma un kli iegūšanai – piepildījums nekad nav atkarīgs no cilvēka, un ir Radītāja dāvana.

Taču lūgšanai jābūt pilnai, tas ir, jānāk no sirds dziļuma, kad cilvēks pilnībā pārliecināts par to, ka pasaulē nav neviena, kas spētu viņam palīdzēt, izņemot Radītāju. Taču, kā lai cilvēks zina, ka neviens pasaulē nespēj viņam palīdzēt, izņemot Radītāju? Šīs zināšanas cilvēks var saņemt, ja tikai pielicis visas iespējamās pūles un pārliecinājies, ka nekas cits viņam vairs nelīdzēs. Tāpēc cilvēkam jāpilda jebkuras iespējamās darbības, lai izpelnītos atdeves īpašību Radītājam. Tikai tad viņš kļūs spējīgs uz lūgšanu par palīdzību, kas nāk no sirds dziļuma, un tad Radītājs dzird viņa lūgšanu.

Taču, ja cilvēks pūlas sasniegt atdeves īpašību, viņam viscaur jātiecas strādāt tikai atdeves labā un neko nesaņemt sevis dēļ. Tikai tādā gadījumā cilvēks atklāj, ka viņā nav nevienas vēlmes, kas piekristu strādāt atdeves labā. Tāpēc viņš nonāk pie gala slēdziena, ka viņam nav citas izejas, – tikai lūgt Radītāja palīdzību, lai viņa vēlmes pilnībā pakļautos Radītājam bez jebkādiem nosacījumiem. Tāpēc, ka cilvēks redz, ka nav viņa spēkos pārliecināt savu ķermeni anulēt savu Es. Tātad, ja cilvēks atklāj, ka viņam nav jēgas cerēt uz to, lai viņa vēlmes brīvprātīgi piekristu atdevei Radītāja dēļ, tieši tad viņa lūgšana var nākt no sirds dziļuma – un tikai tad Radītājs to pieņem.

Nepieciešams zināt, ka, iegūstot atdeves īpašību, cilvēks nonāvē savu egoismu. Tāpēc, ka egoisms ir vēlme baudīt un iegūtā vēlme atdot anulē vēlmi baudīt, nedodot tai iespēju rīkoties, kas nozīmē egoisma nonāvēšanu, jo atceļ tā izmantošanu. Un neizmantotais egoisms tiek uzskatīts par mirušu.

Ja cilvēks apzināsies, kas varētu būt galvenais šajā dzīvē, kā labad būtu vērts pūlēties, tad atklās, ka nav jau tik grūti pakļaut sevi Radītājam divu iemeslu dēļ:

1. Jebkurā gadījumā, vēlas vai nē – viņš spiests pielikt pūles šajā pasaulē. Un kas viņam beigās paliek no visām šīm pūlēm?

2. Turpretī strādājošais atdeves labā saņem milzīgu baudu pat darba laikā.

Un var minēt piemēru, ko devis dižais kabalists no Dubnas, lai paskaidrotu frāzi: „Ne Mani tu piesauci, Jēkab, jo Es biju par apgrūtinājumu tev, Israēl”. Viņš sacīja, ka tas līdzinās līdzībai par bagātnieku, kurš izkāpjot no vilciena ar nelielu ceļa somu, noliek to tur, kur visi pasažieri liek savu bagāžu, bet nesēji to paņem un nogādā viesnīcā, kur apmetas bagāti tirgoņi. Nesējs nodomāja, ka pasažieris mazo ceļa somu, protams, paņems līdzi un šim nolūkam nesējs nav vajadzīgs, un tāpēc paņēma lielu vīstokli. Taču bagātnieks vēlējās samaksāt viņam nelielu summu, kādu pieradis maksāt. Nesējs gan negribēja to pieņemt un sacīja: „Es atnesu uz viesnīcas noliktavu milzīgu vīstokli un jūtos ļoti noguris. Es ar grūtībām vilku tavu nastu, bet tu vēlies par to iedot man tik niecīgu samaksu?”

Morāle: ja cilvēks atnāk un saka, ka pielika lielas pūles, pildot garīgo darbu, tad Radītājs viņam atbild: „Ne jau mani tu piesauci, Jēkab!” Tas ir, „ne jau manu nastu tu paņēmi! Šī nasta pieder kādam citam. Ja tu saki, ka biji spiests pielikt daudz pūļu, pildot garīgo darbu, tad, protams, tu strādāji cita saimnieka labā. Tāpēc arī dodies pie viņa pēc samaksas”, „Jo Es biju par apgrūtinājumu tev, Israēl”.

Tam, kurš strādā Radītāja labā, nav jāpieliek pūles, gluži pretēji, jāsajūt bauda un iedvesma. Turpretī tas, kurš strādā citu mērķu labā, nevar vērsties pie Radītāja ar prasību, kāpēc Radītājs nedod viņam iedvesmu darbā. Tāpēc, ka viņš nestrādā Radītāja dēļ, tad kālab Radītājam maksāt viņam par darbu? Tas ir, cilvēks var vērsties ar pretenzijām tikai pie tiem, kuru labā strādā, lai tie piepildītu viņu ar baudu un dzīvības spēku.

Un, ņemot vērā, ka darbs lo lišma stāvoklī mēdz būt virzīts, lai sasniegtu dažādus mērķus, tad cilvēks var prasīt no mērķa, kura labā strādājis, lai šis mērķis dotu viņam atalgojumu, tas ir, baudu un dzīvības spēku. Un par to sacīts: „Tādi paši ir arī tie, kas tos darina un kas paļaujas uz tiem.” (115. psalms).

Taču mēs redzam, ka arī tad, ja cilvēks uzņemas darbu Radītāja dēļ bez jebkādiem citiem nolūkiem, viņš vienalga nejūt iedvesmu, kas liktu viņam uzņemties darbu Radītāja dēļ, bet uzņemas šo nastu tikai ar ticību augstāk par zināšanām, tas ir, piespiedu kārtā, pret savu vēlmi. Un tad rodas jautājums: „Kāpēc cilvēks sajūt šajā darbā tādu smagumu un pretestību, ka viņa ķermenis pastāvīgi vēlas atbrīvoties no šī darba, nejūtot no tā kādu iedvesmu?”. Un ja cilvēks strādā pieticīgi, pat tad, ja viņam nav cita mērķa, kā tikai strādāt atdeves dēļ, tad kāpēc gan Radītājs neļauj viņam sajust interesi un iedvesmu viņa darbā?

Lieta ir tā, ka baudas apslēptība ir liela palīdzība, bez kuras cilvēkam nebūtu iespējas laboties. Ja ar lēmumu sākt garīgo darbu cilvēks acumirklī sāktu sajust garīgās baudas gaismu, visas viņa egoistiskās vēlmes arī būtu piekritušas šim darbam, tas ir, cilvēks būtu tam piekritis, jo saņem baudu un iedvesmu.

Ja tas tā ir, tad cilvēkam nebūtu iespējas sasniegt atdeves īpašību (lišma), jo būtu spiests strādāt sava egoisma labā, jo garīgajā darbā sajustu daudzkārt lielāku baudu salīdzinājumā ar jebkurām pasaulīgajām nodarbēm. Un tāpēc būtu nolemts mūžīgi iegrimt darbā sevis dēļ (lo lišma), pastāvīgi saņemot baudu no savām pūlēm. Un ja cilvēks saņem baudu, nav viņa spēkos ko mainīt, jo nespēj strādāt bez atalgojuma. Tāpēc, ja cilvēks saņemtu gandarījumu darbā sevis dēļ, viņam nāktos tajā palikt uz visiem laikiem.

Līdzīgi tam, kad cilvēki dzenas pakaļ zaglim, bet viņš skrien pirmais un kliedz: „Turiet zagli!”. Un nav iespējams noteikt, kurš ir īstais zaglis, lai viņu notvertu un nolaupīto atgrieztu saimniekam. Taču, ja zaglis, proti, egoisms, neizjūt baudu mūsu darbā, pieņemot atdeves īpašību, tad, ja cilvēks strādā ticībā augstāk par saprātu un piespiež sevi, viņa egoisms pierod pie šī darba, kas vērsts pret egoistisko vēlmi baudīt, un cilvēkā rodas iespēja pāriet pie tāda darba veida, kurā par viņa mērķi kļūs labpatikas sniegšana Radītājam, jo galvenais, kas tiek prasīts no cilvēka – lai savu pūļu rezultātā viņš varētu sasniegt saplūsmi ar Radītāju, tas ir, varētu sasniegt īpašību līdzību un visas viņa darbības arī būtu atdeves dēļ.

Par šādu stāvokli sacīts: „Lūk, tad baudīsi Radītāju!”, kur „lūk, tad” nozīmē, ka darba sākumā cilvēks nevar sajust baudu, gluži pretēji, viss viņa darbs tiek pildīts pūlēs, spītējot ķermeņa vēlmei. Taču pēc tam, kad pieradināja sevi strādāt atdeves dēļ bez jebkādas iespējas saņemt atalgojumu un tic, ka no viņa pūlēm ir bauda Radītājam – tieši tad cilvēks sāk sajust Radītāju. Cilvēkam jātic, ka Radītājs atzīst jebkuras viņa pūles, neatkarīgi no tā, kā cilvēks tās novērtē. Radītājs raugās tikai uz cilvēka nolūku, un tas sniedz Radītājam prieku, kā rezultātā cilvēks izpelnas augstāko baudu.

Un tāpēc sava darba sākumā cilvēkam ir jāsajūt bauda, jo strādā Radītāja labā, jo piespiedu pūles gatavo cilvēku īstam garīgam darbam Radītāja labā. Un cilvēkam rodas iespēja gūt baudu no savām pūlēm Radītāja dēļ arī apslēptības laikā.

Grāmata „Šamati”, 7. raksts

Dzirdēts 1943. gadā

Ja cilvēks sevi pieradina kādai lietai, šī lieta kļūst viņam ierasta un jebkurš ieradums var kļūt par cilvēka otro dabu. Tāpēc nav nekā tāda, kur cilvēks nevarētu sajust realitātes garšu. Un ja arī palika pilnīgi nejūtīgs pret kādu lietu, tomēr, pateicoties ieradumam, sāk to sajust.

Un jāzina, ka pastāv atšķirība starp Radītāja un radījuma sajūtām. Radījumiem ir sajūtošais un sajūtamais, izzinošais un izzināmais, – kāds, kas uztver zināmu realitāti. Turpretī realitāte bez sajūtošā attiecas tikai uz Radītāju. Radītāja realitāte nav izzināma. Cilvēks jebkuru realitāti uztver ar sajūtām. Un realitāte viņam ir īstenība atbilstoši tam, kā viņš to jūt, sajūt tās garšu. To viņš arī uztver kā īstenību. Ja viņš sajūt realitātē rūgtu garšu, tas ir, kādā no stāvokļiem jūtas slikti un no tā cieš, tad garīgajā darbā tāds cilvēks tiek dēvēts par grēcinieku, jo apsūdz Radītāju, kurš ir labs un dara tikai labu. Taču atbilstoši cilvēka sajūtām, viņš saņem no Radītāja pretējo, tas ir, slikto.

Viedie sacījuši: „Pasaule radīta tikai gataviem grēciniekiem vai pilnīgiem taisnajiem”. Tas nozīmē, ka, vai nu viņš jūtas labi esošajā realitātē un tad attaisno Radītāju, un tiek dēvēts par taisno, vai arī jūtas slikti un tad viņš ir grēcinieks. Iznāk, ka viss tiek mērīts atbilstoši cilvēka sajūtām. Uz Radītāju visas šīs sajūtas neattiecas, kā sacīts Vienotības Dziesmā: „Tā būs uz mūžīgiem laikiem – nebūs Tevī ne ko atņemt, ne ko pielikt”. Visas apslēptības un izmaiņas attiecas tikai uz saņēmējiem, un atkarīgas no cilvēka izzināšanas.

Grāmata „Šamati”, 9. raksts

Dzirdēts Elūla mēnesī (1942. gada augusts)

Zoar Grāmatā mums tiek izskaidroti viedo vārdi: „Trīs iemesli, kas cilvēka prātu vairo: skaista sieviete, skaists mājoklis un skaistas kelim”. Skaista sieviete ir svētā Šekina. Skaists mājoklis ir viņa sirds. Cilvēka vēlmes dēvē par kelim. Un jāpaskaidro, ka svētā Šekina nespēj atklāt savu patieso skaistumu un pievilcību, līdz cilvēks iegūs skaistas kelim – vēlmes, kas nāk no sirds. Tas ir, vispirms viņam jāattīra sava sirds, lai tā kļūtu par skaistu mājokli. Un par skaistu to dēvē tad, kad atbrīvojas no nolūka „sevis dēļ” un darbojas tikai atdeves dēļ, tā rezultātā cilvēks iegūst skaistas kelim. Un tad viņa vēlmes, kas dēvētas par kelim, ne tikai attīrīsies no egoisma, bet arī kļūs gaišas savā atdeves īpašībā.

Taču, ja cilvēkam nav skaista mājokļa, Radītājs saka: „Es un viņš – nevaram atrasties kopā”, – jo ir jābūt gaismas un kli līdzībai. Tāpēc tad, kad cilvēks pieņem ticību kā attīrīšanos viņa sirdī un prātā, viņš izpelnas skaistu sievieti: Šekina atklājas viņam savā skaistumā un pievilcībā. Un tas vairo cilvēka prātu, jo sajūtot savās vēlmēs baudu un prieku no Šekinas atklāsmes, viņš piepilda savas kelim un to dēvē par prāta vairošanu.

Un to sasniedz caur skaudību, baudas un goda kāri, kas, kā sacīts, aizved cilvēku no šīs pasaules.

Skaudība – pret Šekinu, iegūstot skaudību pret Radītāju.

Gods – vēlme izrādīt lielāku pagodinājumu Radītājam.

Baudas kāre – kā sacīts: „Tu dzirdi pazemīgo vēlmes”…