Archive for category: Baals Sulams

Grāmata „Šamati”, 11. raksts

Dzirdēts 1948. gadā

Prieks ir mīlestības izpausme, kas ir esamības būtība. Un tas līdzinās cilvēkam, kurš būvē māju un nepielaiž trūkumus mājas sienās. Un tas nozīmē, ka viņam nav iespēja ienākt mājā, jo mājas sienās nav tukšumu, caur kuriem varētu tajā iekļūt. Un tāpēc nepieciešams radīt tukšumus, ar kuru palīdzību cilvēks ienāks mājā.

Tāpēc tur, kur ir mīlestība, tāpat jārūpējas par bailēm, jo bailes ir tieši tas tukšums. Tas ir, viņam jāmodina sevī bailes – ja nu piepeši nespēs iegūt nolūku atdeves dēļ? Un tikai tad, kad mīlestība un bailes iet kopsolī, tad ir pilnība, pretējā gadījumā viens vēlas apspiest otru. Tāpēc jāpūlas, lai abi būtu vienlaikus kopā un tas nozīmē, ka nepieciešama gan mīlestība, gan bijība. Mīlestību dēvē par dzīvību, turpretī bailes dēvē par trūkumu un tukšu telpu. Un tikai abas kopā tās rada pilnību. Un tas tiek dēvēts par „divām kājām”, jo tikai tad, kad cilvēkam ir divas kājas, – viņš var iet.

Grāmata „Šamati”, 13. raksts

Dzirdēts maltītes laikā Roš Ašana otrajā vakarā (1947. gada 15. septembris)

Viedie sacījuši, ka pat tukšums cilvēkā ir piepildīts ar baušļiem kā ar sēkliņām, kas piepilda granātābolu. Turklāt „granātābols” (rimon) nāk no vārda „diženums”, „pacēlums” (romemut), kas nozīmē „augstāk par zināšanām”. Un tad „pat tukšums tevī ir piepildīts ar baušļiem”, bet piepildījuma mērs atbilst spējai iet augstāk par zināšanām un to dēvē par augšupeju. Iztukšotība gan attiecas uz nedzīvu vietu. (Kā sacīts: „Zeme karājas tukšumā”.)

Un jo vairāk cilvēks paceļas virs zināšanām, jo vairāk aizpildās šī iztukšotā vieta. Tas ir, tukšumu aizpilda ar pacelšanos augšup, ejot ar ticību, kas augstāka par zināšanām.

Jālūdz Radītājs, lai Viņš dotu mums spēkus pacelties augšup. Tukšums radīts un dots cilvēkam nevis tādēļ, lai sajustu savu iztukšotību, bet gan lai to aizpildītu ar Radītāja dižumu un pieņemtu visu ar ticību, kas augstāka par zināšanām. Par to sacīts: „Un Radītājs izdarīja tā, lai no Viņa bītos”.

Visas tukšas domas, kas nonāk pie cilvēka, tiek dotas tikai tādēļ, lai viņš saprastu nepieciešamību uzņemties ticību, kas augstāka par zināšanām. Taču tam ir vajadzīga Radītāja palīdzība un cilvēkam ir jālūdz, lai Viņš dotu tam spēku iet augstāk par zināšanām. Un tieši tad cilvēks sajutīs nepieciešamību pēc Radītāja palīdzības, jo viņa ārējais saprāts vienmēr sacīs pretējo. Un nav citas izejas, kā tikai Radītājam to lūgt, jo sacīts, ka cilvēka egoisms uzvar viņu katru reizi un bez Radītāja palīdzības cilvēks nav spējīgs to pārvarēt. Un tikai tad cilvēks saprot, ka neviens nevar viņam palīdzēt, izņemot Radītāju, tas ir, „Un Radītājs izdarīja tā, lai no Viņa bītos”. Turklāt bijīgas trīsas nozīmē ticību, jo tikai tad cilvēkam ir nepieciešams Radītāja glābiņš.

Grāmata „Šamati”, 15. raksts

Dzirdēts 24. Abā (1945. gada 3. augusts)

Rakstīts: „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā”, – un Zoar grāmata izskaidro, ka ir nepieciešami „akmeņi, lai to nosvērtu”. Un jautā par to: „Kā ar akmeņu palīdzību nosver darbu, lai līdz ar to uzzinātu savu stāvokli ceļā pie Radītāja?” Un atbild: ir zināms, ka laikā, kad cilvēks sāk strādāt vairāk nekā pieradis, ķermenis sāk visiem spēkiem pretoties šim darbam, jo attiecībā uz ķermeni atdeve ir jūgs un smaga nasta, un tas nespēj izturēt šo darbu. Turklāt ķermeņa pretdarbība izpaužas cilvēkā ar svešu domu parādīšanos, un viņš sāk uzdot pazīstamo jautājumu: „Kurš un kas?” (Kas ir jūsu Radītājs? Ko jums dod šis darbs?) Un saistībā ar šo jautājumu cilvēks saka, ka visus šos jautājumus, protams, viņam sūta sitra ahra (nešķīstie spēki), lai traucētu darbā.

Ja cilvēks saka, ka šķēršļi nāk no nešķīstiem spēkiem, tad pārkāpj rakstīto: „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā”.

Jēga ir tajā, ka cilvēkam ir jātic, ka šie jautājumi nāk no svētās Šekinas, jo „nav neviena cita, izņemot Viņu”. Un svētā Šekina atklāj cilvēkam viņa patieso stāvokli un parāda, vai viņš iet Radītāja ceļu, pateicoties tam, ka sūta viņam šos jautājumus, ko dēvē par svešām domām. Tas ir, ar šo svešo domu palīdzību Šekina redz, kā viņš atbild uz šiem jautājumiem, kuri tiek uzskatīti par svešām domām. Un tas viss cilvēkam ir jāzina, saprotot darbā savu patieso stāvokli, lai zinātu, ko darīt.

Un tas līdzinās stāstam par to, kā viens draugs vēlējās uzzināt, cik lielā mērā viņa draugs viņu mīl. Protams, aci pret aci draugs kauna dēļ sevi slēps, tāpēc cilvēks piesūtīja kādu, kas tam tenkos par viņa draugu un tad viņš redzēs sava drauga reakciju laikā, kad viņš ir tālu no viņa. Tad cilvēks spēs uzzināt taisnību,  cik lielā mērā draugs viņu mīl.

Turklāt jēga ir tajā, ka tad, kad svētā Šekina parāda cilvēkam savu vaigu, tas ir, Radītājs dod cilvēkam dzīvību un prieku, tādā stāvoklī cilvēks kautrēsies teikt, ko īsti viņš domā par to, lai strādātu atdeves dēļ un neko nesaņemtu savā labā. Laikā, kad neatrodas Šekinas vaiga priekšā, tas ir, kad dzīvība un prieks atdziest, kas nozīmē „neatrodas tās vaiga priekšā”, tad cilvēks spēj paraudzīties uz savu patieso stāvokli no atdeves viedokļa. Un ja cilvēks tic, ka „nav neviena cita, izņemot Viņu”, kā tas ir rakstīts, un visas svešās domas viņam sūta Radītājs, tas ir, tikai Viņš darbojas, tad, protams, jau zina, ko darīt un kā atbildēt uz šiem sarežģītajiem jautājumiem. Un tas izskatās tā, it kā Šekina sūta viņam vēstnešus, lai tie redzētu, kā viņš tenko par Šekinu, par savu Debesu Valstību. Tā to var izskaidrot.

Un cilvēks spēj saprast, ka viss nāk no Radītāja, jo zināms, ka šīs svešās domas, ar kurām ķermenis spiež uz cilvēku, nenonāk pie cilvēka tajā laikā, kad viņš nestrādā. Šīs nomācošās domas, kas atnāk pie cilvēka tik skaidri jaušamā sajūtā, ka vienkārši mudž viņa smadzenēs, parādās tikai pēc neparasti lielas virzības uz priekšu Torā un darbā.

Un to dēvē: „Akmeņi tā  svēršanai”. Tas ir, šie akmeņi „iekrīt” viņam smadzenēs, kad viņš vēlas izprast atbildi uz šiem jautājumiem, jo viņš pašreiz gatavojas apsvērt un novērtēt sava darba mērķi – vai patiešām ir vērts strādāt atdeves dēļ un strādāt, atdodot savu dvēseli un sevi pilnībā, lai viņa vienīgā vēlme būtu tikai cerība, ja arī ko iegūt šajā pasaulē, tad tikai ar mērķi strādāt, lai sniegtu baudu Radītājam, nevis kāda materiālā labuma dēļ.

Un tad sākas asas domstarpības, kad viņš redz, ka sākumā velk viena puse un tad atkal otra (burtiski: „gan šeit ir vaigs, gan tur”). Par to brīdina sacītais: „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā”, lai neteiktu, ka citi dievi ir devuši jums akmeņus, lai ar to palīdzību svērtu jūsu darbu, bet „Mana vaiga priekšā”, tas ir, cilvēkam jāzina, kas tas ir „Mans vaigs”. Un tas ir tādēļ, lai cilvēks redzētu patieso pamata un fundamenta formu, uz kura tiek būvēta viņa darba celtne.

Un galvenais smagums, kas pastāv darbā, rodas tādēļ, ka šie divi spriedumi ir savstarpējā pretrunā.

1. No vienas puses, cilvēkam ir jāpūlas, lai viss viņa darbs tiktu virzīts uz to, lai sasniegtu saplūsmi ar Radītāju, lai katra viņa vēlme tiktu virzīta tikai uz to, lai sniegtu Radītājam baudu un neko savam labumam.

2. No otras puses, mēs redzam, ka tas nav galvenais mērķis, jo Radījuma mērķis nenozīmē, ka radījumiem ir jāatdod Radītājam, jo Viņš nejūt jebkādu trūkumu un Viņam nav nepieciešams, lai radījumi Viņam ko dotu – turpretī radījuma Mērķi nosaka Radītāja vēlme sniegt baudu radījumiem, tas ir, lai radījumi saņemtu baudu un labumu no Radītāja.

Un šīs divas lietas ir pretrunā viena otrai, jo atrodas tālu, kā sacīts, it kā pols no pola, jo, no vienas puses, cilvēkam ir jāatdod, taču, no otras puses, cilvēkam ir jāsaņem. Citiem vārdiem, raugoties no radījuma labošanās viedokļa, ir jāsasniedz saplūsme, kuru nosaka īpašību vienlīdzība, lai visas viņa darbības būtu tikai atdeves dēļ, pēc tam jau var pildīt radījuma Mērķi – saņemt no Radītāja baudu un labumu.

Tāpēc, ja cilvēks attīstīja sevī pieradumu iet atdeves ceļu, tad, protams, viņam nav saņemšanas kelim. Turklāt tajā laikā, kad viņš iet saņemšanas ceļu – viņam nav atdeves kelim. Taču ar „akmeņu to nosvēršanai” palīdzību, viņš iegūst kopā gan vienas, gan otras kelim. Tāpēc, ka pēc pretenzijām un iztirzāšanas, kas radies viņam darba laikā, pēc tam, kad pārvarēja savu egoismu un pieņēma Radītāja varu pār sevi, sasniedzot atdevi gan sirdī, gan prātā, tagad, kad viņš gatavojas piesaistīt augstāko gaismu, viņam jau ir stingra pārliecība, ka visam jābūt tikai atdeves dēļ. Tāpēc, pat ja saņem kādu pagaismu, tajā pašā laikā saņem to atdeves dēļ.

Un tas tādēļ, ka viss viņa darbs ir balstīts tikai uz atdevi un to dēvē par saņemšanu atdeves dēļ.

Grāmata „Šamati”, 17. raksts

Dzirdēts 1941. gadā Jeruzalemē

„Kronis” nozīmē „Keter”. Turklāt „Keter” ir Radītājs un Sakne, ar kuru saiknē ir svētums ar savu īpašību līdzību. Un, būdams mūsu sakne, Radītājs visu atdod radījumiem, tāpat arī svētuma īpašība cilvēkā visu atdod Radītājam.

Turpretī cilvēka nešķīstajos spēkos visi nolūki ir tikai „savā labā” un tāpēc nav saiknē ar sakni, ar Keteru. Tādēļ sacīts, ka nešķīstajam spēkam nav Ketera, jo ir atdalīts no tā.

Un no minētā var saprast teikto Talmūdā (Sinedrijs, 29): „Ikviens, kurš pievieno, samazina”, – pievieno taču aprēķinam un līdz ar to samazina.

Zināms, ka aprēķins tiek veikts tikai Malhutā (valstība), un tikai Malhut nosaka pakāpes līmeņa augstumu, ko sasniedz, pateicoties atstarotai gaismai. Malhut tiek dēvēta par „vēlmi baudīt savā labā”. Taču, kad Malhut anulē savu egoistisko vēlmi, tas ir, nevēlas neko sev, tikai atdot Radītājam, kļūstot līdzīga saknei, kuras visa vēlme ir tikai atdevē – tad Malhut, kas dēvēta par „Es” (ani – burti: alef-nun-jud), pārvērš sevi par „neko” (ein – burti: alef-jud-nun). Un tikai tad tā saņem sevī Ketera gaismu, veidojot sevi no divpadsmit svētuma parcufim.

Taču, ja Malhut vēlas saņemt sev, tad pārvēršas par „ļauno aci”. Tas ir, tā vietā, lai pārvērstos par „neko” (ein), atceļot sevi attiecībā pret Sakni, pret Keteru, kļūst par „aci” (ain), kuras īpašība – visu redzēt un zināt. Un tas tiek dēvēts – „pievienot”, jo vēlas pievienot zināšanas ticībai un strādāt saskaņā ar savu prātu, sakot, ka ir vērts strādāt, pamatojoties uz zināšanām, un tad egoisms nepretosies tādam darbam. Un, pateicoties šim pievienojumam, samazina, jo atdalās no Ketera, no vēlmes atdot, tas ir, no saknes, sakarā ar īpašību atšķirību. Un tāpēc nešķīstais spēks tiek dēvēts par Valstību bez kroņa (Malhut bez Ketera), tas ir, Malhut zaudē saikni ar Keteru un paliek tikai ar vienpadsmit parcufim – bez Ketera.

Un, lūk, sacītā jēga: „99 mirst no ļaunās acs”, jo viņiem nav saiknes ar Keteru, bet viņu Malhut alkst pēc baudas savā labā, nevēloties atcelt sevi attiecībā pret Sakni, pret Keteru. Un viņi nevēlas pārvērst „Es”, ko dēvē par vēlmi baudīt, – par „neko”, atsakoties no sava egoisma. Un tā vietā vēlas pievienot zināšanas, ko dēvē par „ļauno aci”. Tāpēc krīt no savas pakāpes, zaudējot saikni ar sakni, par to sacīts: „Augstprātis nevar būt kopā ar Radītāju”.

Augstprātis uzskata, ka pastāv divas varas. Turklāt, ja atceltu sevi attiecībā pret Radītāju tieksmē atdot Viņam, līdzīgi saknes vēlmei, tad pastāvētu tikai viena Radītāja vara. Un viss, ko cilvēks saņem pasaulē, paredzēts tikai tam, lai atdotu Radītājam.

Tāpēc sacīts: „Visa pasaule radīta tikai manam labumam, taču es esmu radīts, lai atdotu Radītājam”. Un tādēļ man jāsasniedz visas garīgās pakāpes, lai mācētu visu atdot Radītājam un kalpotu Veidotājam.

Grāmata „Šamati”, 19. raksts

Zoar Grāmatā teikts, ka Radītājs ienīst ķermeņus, tas ir, vēlmi baudīt savā labā, kuru dēvē par „ķermeni”. Taču Radītājs radījis pasauli Sev par godu, kā teikts: „Visus, kas nosaukti Manā Vārdā un ko Es esmu radījis Sev par godu, Es esmu veidojis un uzturējis” (Jesaja), un tādēļ ķermenis pieprasa, lai viss piederētu tikai viņam, tas ir, viņa labumam. Turpretī Radītājs saka gluži pretējo – ka visam ir jābūt Radītāja labā. Tādējādi viedie ir sacījuši, ka Radītājs nevar palikt vienā vietā ar pašmīli.

Iznāk, ka galvenais, kas atdala cilvēku no saplūsmes ar Radītāju, ir viņa egoistiskā vēlme. Un tas atklājas, kad atnāk „grēcinieks”, tas ir, vēlme baudīt savā labā, un jautā: „Kādēļ tu vēlies strādāt Radītāja labā?” Un var padomāt, ka tas ir tā cilvēka jautājums, kurš vēlas izprast ar savu prātu. Tomēr tā nav patiesība, jo viņš nejautā, kā labā cilvēks strādā, lai gan tas būtu saprātīgs jautājums, kas rodas jebkuram, kam ir saprāts.

Taču grēcinieka jautājums ir ķermenisks jautājums, jo viņš jautā: „Un kādēļ tev vajadzīgs šis darbs?”, tas ir, kādu labumu tu gūsi no pieliktajām pūlēm? Ja tu nedarbojies savā labā, tādā gadījumā, ko no tā saņems tavs ķermenis, kas dēvēts par vēlmi baudīt savā labā?

Un tāpēc, ka tās ir ķermeņa pretenzijas, tad tam nav ko iebilst, tikai „jādod pa zobiem”, jo par ķermeni ir teikts, ka „pat ja tur atrastos (labošanās laikā), vienalga neizglābtos”, jo egoistiskā vēlme nespēs laboties pat atbrīvošanās laikos. Tāpēc, ka, atbrīvojoties, visu ieguvumu saņems tikai atdeves kelim, nevis saņemšanas kelim.

Turklāt vēlmei baudīt savā labā pastāvīgi ir jābūt neapmierinātai, jo tās piepildījums nozīmētu autentisku nāvi, – tāpēc ka pasauli Viņš ir radījis tikai Radītāja godam, bet ar vēlmi iepriecināt radītos, nevis Sevi. Un tieši tad, kad cilvēks saka, ka radīts, lai cildinātu Radītāju, tad šajās kelim atklājas radīšanas nodoms – sniegt baudu radījumiem.

Tāpēc cilvēkam pastāvgi sevi jāpārbauda: kāds ir viņa darba mērķis? Vai visas viņa rīcības sniedz Radītājam prieku, jo cilvēks taču vēlas līdzināties Viņam, lai „visas viņa rīcības būtu tikai Radītāja labā”. Un viņš strādā tikai ar vienu mērķi – sniegt baudu Radītājam, savam Veidotājam.

Turpretī savai egoistiskai vēlmei viņam jāsaka: „Esmu jau izlēmis nesaņemt jebkādu baudu tavam priekam, jo tava vēlme atdala mani no Radītāja īpašību atšķirības dēļ, kas rada plaisu un attālināšanos no Radītāja.”

Un cilvēkam nav jāzaudē cerība, lai gan nav viņa spēkos atbrīvoties no sava egoisma varas un tāpēc pastāvīgi atrodas gan pacēlumā, gan kritienā. Taču tic, ka atnāks diena un izpelnīsies to, ka Radītāja gaisma atvērs viņam acis un iedos pārvarēšanas spēku, lai varētu strādāt tikai Radītāja labā. Par to rakstīts: „Vienu es izlūdzos no Radītāja, pēc kā es kāroju” (Psalms, 27.) „Vienu” – tas ir, svēto Šekinu, „ka es varu palikt Radītāja namā visu savu mūžu”. Tāpēc, ka par Radītāja namu dēvē svēto Šekinu.

Un izproti teikto: „Un jūs paņemiet sev (etroga augli utt.) pirmajā gadalaiku atskaites dienā un līksmojiet”. Kāds gan prieks no tā, ka sākas gadalaiku atskaites brīdis? Tomēr mums jāzina, cik svarīgas ir mūsu pūles, kas noved cilvēku pie kontakta ar Radītāju, kad cilvēks jūt, cik ļoti viņam ir nepieciešams Radītājs. Tāpēc, ka, raugoties uz visām savām pūlēm, viņš redz, ka, izņemot Radītāju, nav neviena cita šajā pasaulē, kurš varētu glābt viņu no tā stāvokļa, kurā viņš nokļuvis, nespēdams no tā izvairīties. Un tas nozīmē, ka viņam ir cieša saikne ar Radītāju, kad visas domas ir tikai par Radītāju, cerībā, ka Radītājs viņam palīdzēs – citādi redz, ka iet bojā.

Taču, ja izpelnas Radītāja personīgo pārvaldi pār viņu un redz, ka visu veic Radītājs, kā rakstīts: „Tikai Viņš vienīgais dara visu un veiks visas darbības”, tad cilvēkam it kā nav ko tām pielikt un šeit nav vietas lūgšanai, lai Radītājs viņam palīdzētu, jo cilvēks redz, ka arī bez viņa lūgšanas visu veic Radītājs. Tāpēc viņam nav iespējas veikt labus darbus, jo redz, ka Radītājs arī bez viņa visu izdarīs. Un ja tas tā ir, tad viņam nav vajadzīgs Radītājs, kurš palīdzētu viņam kaut ko darīt. Taču tādā gadījumā cilvēkam nav nekāda kontakta ar Radītāju, jo neizjūt nepieciešamību pēc Viņa tik lielā mērā, ka, ja Radītājs viņam nepalīdzēs, – tad viņš aizies bojā.

Iznāk, ka viņš ir zaudējis saikni ar Radītāju, kas bija, kad cilvēks tika ieguldījis pūles. Un tas līdzinās cilvēkam, kurš atrodas starp dzīvību un nāvi, un kurš lūdz biedru izglābt viņu no nāves gultas. Tādā gadījumā, kā viņš lūdz? Protams, visiem saviem spēkiem viņš lūdz biedru, lai apžēlotos par viņu un izglābtu no nāves. Un ne mirkli neaizmirsīs par lūgšanu, jo redz, ka citādi zaudēs savu dzīvību.

Taču, ja cilvēks lūdz biedram nenozīmīgas lietas, tad nelūdz tik uzticīgi un uzstājīgi, lai biedrs izpildītu viņa lūgumu, ne mirkli nenovēršoties. Izrādās, ka tad, ja runa nav par dvēseles glābšanu, tad lūdzošais ne pārāk stipri piekļaujas devējam. Tāpēc, ja cilvēks jūt, ka viņam ir jālūdz Radītājs, lai izglābtu viņu no nāves, tas ir, no stāvokļa, ko dēvē – „grēcinieki savas dzīves laikā tiek uzskatīti par mirušiem”, tad rodas spēcīgs cilvēka kontakts ar Radītāju. Tāpēc taisnā darbs – rast vajadzību, ka nepieciešama Radītāja palīdzība, citādi jūt, ka ir pazudis. Un tas ir taisno sapnis – iespēja strādāt, lai viņiem rastos cieša saikne ar Radītāju.

Un ja Radītājs dod iespēju strādāt, tad taisnajiem ir liels prieks – un priecājas tāpēc, ka sākas jauna gadalaiku atskaite, līdz ar to viņiem rodas vieta darbam. Tagad viņiem ir nepieciešams Radītājs un var sasniegt ciešu saikni ar Viņu – lai gan nav jānāk uz Kunga pili bez vajadzības.

Un par to rakstīts: „Un paņemiet jūs sev” – tieši „jūs sev”, jo „visa vara debesīs, izņemot bailes no debesīm”. Tas ir, Radītājs var dot gaismu un pārpilnību, jo Viņam ir gaisma! Taču nav Viņa varā tumsa un neapmierinātība, ko sajūt cilvēks.

Tikai no trūkuma sajūtas dzimst bailes no debesīm. Un trūkuma vietu dēvē par vēlmi baudīt un tikai šajā vēlmē cilvēks ar to var strādāt, jo tā pretojas, un ķermenis jautā: „Kāds tev labums no tāda darba?!” Un cilvēkam nav atbildes uz viņa jautājumu, bet jāpieņem Radītāja varas nasta, paceļoties virs sava prāta – „kā jūga vērsis un ēzelis zem nastas”, bez jebkādiem iebildumiem. Tas ir, „Viņš teica – un izpildīsim Viņa vēlmi”. Un tas ir tas, ko dēvē par „jūs sev”, tas ir, šis darbs attiecas tieši uz jums, nevis uz Mani, jo cilvēkam to uzliek par pienākumu viņa vēlme baudīt.

Taču, ja Radītājs dod viņam kādu gaismu no augšienes, tad viņa egoisms pieliecas un cilvēks sevi atceļ, gluži kā svece attiecībā pret lāpu. Un tad viņam vairs nav iespējas pielikt pūles, jo viņam taču nav nepieciešams ar varēm pieņemt Radītāja varu, gluži kā „kā jūga vērsis un ēzelis zem nastas”. Par to rakstīts: „Tie, kas mīl Radītāju – nīstiet ļaunumu!”, jo tikai no ļaunuma perēkļa dzimst mīlestība pret Radītāju. Tas ir, atbilstoši tam, cik stipri ienīst ļaunumu, redzot, kā viņa egoisms traucē viņam sasniegt mērķi – atbilstoši tam viņš arī alkst pēc Radītāja mīlestības. Taču, ja nejūt sevī ļaunumu, tad nav spējīgs izpelnīties mīlestību pret Radītāju, jo viņam tā nav vajadzīga, tāpēc ka jau tāpat jūt gandarījumu no sava darba.

Tāpēc cilvēkam nav jāsūrojas, ka spiests strādāt ar savu egoismu, laikā, kad tas cilvēkam traucē darbā un, protams, viņš vēlētos, lai egoisms pazustu no ķermeņa un nemocītu viņu ar saviem jautājumiem, netraucējot viņam pildīt Toru un baušļus.

Taču cilvēkam ir jātic, ka no augšienes norāda viņa egoismam radīt šķēršļus darbā, jo tādējādi Radītājs dod viņam spēku atklāt savu vēlmi baudīt. Un tieši tad, kad mostas viņa egoisms, viņam rodas iespēja strādāt, lai stiprinātu saikni ar Radītāju, lai palīdzētu cilvēkam pārvērst vēlmi baudīt nolūkā, kas vērsts atdeves labā.

Un cilvēkam ir jātic, ka, pateicoties tam, viņš sniedz prieku Radītājam, kad lūdz pietuvināt viņu saplūsmei ar Radītāju, kas nozīmē īpašību līdzību un egoisma pārvarēšanu, lai strādātu atdeves labā. Un Radītājs par to teica: „Mani pārvarēja Mani dēli”. Tas ir, Es devu jums vēlmi baudīt, bet jūs Mani lūdzat tās vietā dot vēlmi atdot.

Un no tā saproti līdzību, kuru minēja Gemara: reiz rabīns Pinhas Ben Jairs devās izpirkt gūstekņus. Taču ceļu viņam aizšķērsoja avots vārdā „Ginai”. Rabīns Pinhas tam sacīja: „Pašķir savus ūdeņus un ļauj man iet”. Avots viņam atbildēja: „Tu dodies, lai pildītu sava Kunga vēlmi, bet es – sava. Tu, iespējams, izpildīsi, bet varbūt arī nē – taču es noteikti izpildīšu”.

Un tiek izskaidrots, ko rabīns Pinhas teica avotam, kurš personificē egoistisko vēlmi, lai ļautu viņam to šķērsot un sasniegt pakāpi, kurā pildīs Radītāja vēlmi, tas ir, darbosies tikai atdeves labā, sniedzot baudu savam Veidotājam. Taču avots, tas ir, egoisms, atbildēja viņam, ka, ja Radītājs viņu ir radījis ar tādu būtību, kas tiecas saņemt prieku un baudu, tad viņš nevēlas mainīt savu dabu, kuru tam devis Radītājs. Un rabīns Pinhas Ben Jairs sāka ar viņu karot, tiecoties to pārvērst atdeves vēlmē un tas nozīmē karu ar radījumu, kuru Radītājs radīja ar egoistisku dabu, kas vēlas baudīt. Un tas ietver visu Radītāja radīto radību, kas dēvēta par radītu „no nekā”.

Un zini, ka, ja egoisms darba laikā nomāc cilvēku ar iebildumiem, bezjēdzīgi ar to uzsākt jebkādus strīdus un nelīdzēs jebkādi prātīgi argumenti, jo cilvēkam šķiet, ka viņa pretenzijas ir taisnīgas un nekad nespēs pārvarēt savu ļaunumu. Un tikai, kā rakstīts: „Dod viņam pa zobiem” – tas ir, rīkojies, nevis cel iebildumus. Un tas nozīmē, ka jāsaņem pēc iespējas vairāk spēku un jārīkojas, sevi piespiežot, un tajā ir teiktā slepenā jēga: „Viņu piespiež, līdz sacīs – es vēlos!” Tādēļ, ka atbilstoši lielām pūlēm ieradums kļūst par otro dabu.

Cilvēkam galvenais ir pūlēties iegūt spēcīgu vēlmi sasniegt atdevi un pārvarēt savu egoismu. Turklāt vēlmes spēks tiek mērīts ar aizkavējumu un apstāšanās skaitu, tas ir, atbilstoši tam, cik daudz laika paiet starp vienu pārvarēšanu un citu, kad cilvēks piepeši vidū apstājas un pārdzīvo kritienu. Un šis kritiens spēj aizkavēt viņu uz mirkli vai uz stundu, vai uz visu dienu, vai mēnesi. Un pēc tam viņš no jauna sāk strādāt ar sava egoisma pārvarēšanu un pūlas sasniegt atdevi.

Par stipru vēlmi dēvē tādu, kad pārtraukums viņam neaizņem daudz laika, un viņš tūlīt pat no jauna mostas darbam. Un tas līdzinās cilvēkam, kurš vēlas sasist lielu akmeni un ņem lielu veseri. Un viņš sit pa akmeni cauru dienu, dauzot daudzas reizes, taču visi šie sitieni ir vāji. Tas ir, nesit pa akmeni ar visu spēku, bet lēni un nesteidzīgi nolaiž savu milzīgo veseri. Un tad viņš sāk gausties, ka šis darbs nav domāts viņam un, protams, vajadzīgs spēkavīrs, lai šo blāķi sasistu. Un paziņo, ka nav piedzimis tik stiprs, lai prastu sasist tādu akmeni.

Un ja cilvēks paceļ šo milzīgo veseri un no visa spēka sit pa akmeni – nevis lēni un pamazām, bet ieguldot savu spēku, tad acumirklī akmens padodas un drūp zem vesera sitieniem.

Un par to ir teikts: „Tāpat kā spēcīgs veseris sašķeļ klinti”. Tāpat arī garīgajā darbā, lai saņemošās kli ievadītu svētumā – lai gan mums ir spēcīgs veseris, tas ir, Toras vārdi, kas dod mums labus padomus, taču, ja darboties ar šo veseri ne ātri un uzstājīgi, bet ar lieliem pārtraukumiem, tad cilvēks aizbēg no kaujas lauka un saka, ka nav tam radīts un šeit ir vajadzīgs tas, kurš piedzimis ar īpašām spējām šī darba veikšanai.

Taču cilvēkam ir jātic, ka ikviens spēj sasniegt mērķi un nepieciešams tikai papūlēties ikreiz pielikt lielākus spēkus pārvarēšanā un tad spēs ātri sasist savu akmeni.

Tāpat arī zini: lai cilvēka pūles novestu viņu pie kontakta ar Radītāju, nepieciešams izpildīt vienu ļoti grūtu noteikumu – pieņemt šīs pūles kā lielāko vērtību, tas ir, uzskatīt tās kā sev ļoti svarīgas. Taču, ja cilvēks nespēj novērtēt savas pūles, tad nespēs strādāt ar prieku, tas ir, priecāties par to, ka patreiz ir sasniedzis saikni ar Radītāju.

Tieši to simbolizē etrogs, par kuru rakstīts – „krāšņa koka auglis”, šī koka tīrībai jābūt augstākai par aromātu.

Zināms, ka ir trīs īpašības: 1) krāšņs izskats; 2) aromāts; 3) garša.

Garša nozīmē, ka gaismas virzās no augšienes uz leju, tas ir, zemāk par muti, kur atrodas aukslējas un sajūt garšu, tas ir, gaismas nonāk saņemošajās kelim.

Aromāts nozīmē , ka gaismas virzās no lejas uz augšu, nokļūstot atdeves kelim, slepenībā: „saņem, bet neatdod” zemāk par aukslējām un kaklu, kas nozīmē: „un iedvesīs viņā bijības garu Radītāja vaiga priekšā” (Jesaja), kā sacīts par Mašiahu. Zināms, ka aromāts attiecas uz degunu.

Krāšņums ir skaistums, kas augstāks par degunu, tas ir, bez aromāta. Tas nozīmē, tur nav ne garšas, ne aromāta – un kas tādā gadījumā tajā ir, kas ļauj tam noturēties savā stāvoklī? Un tajā ir tikai krāšņums, un tas ir tas, kas viņu uztur.

Mēs redzam, ka etrogs ir krāšņs, iekams kļūs derīgs uzturam. Kad kļūst derīgs, lai to nobaudītu, tad zaudē savu krāšņumu. Un tas norāda uz darbu „pirmajā gadalaiku atskaites dienā”, jo tieši darba laikā, ko dēvē – „un paņemiet jūs sev”, tas ir, uzņemoties debesu varas nastu, kad ķermenis pretojas šādam darbam, – rodas prieks par šī darba nozīmību. Tas ir, darba laikā tiek izzināts tā krāšņums, un cilvēks priecājas par šo darbu, jo vērtē to augstāk par visu, nevis noniecina to.

Mēdz gadīties, ka cilvēks jūt necieņu pret darbu Radītāja labā, un tā ir drūma sajūta, kad viņš redz, ka neviens nevar glābt viņu no šī stāvokļa – izņemot Radītāju, lai viņš varētu pieņemt Viņa varu ar ticību, kas augstāka par zināšanām, gluži „kā jūga vērsis un ēzelis zem nastas”. Un viņam jāpriecājas, ka tagad viņam ir ko atdot Radītājam un Radītājs izjūt baudu no šīs dāvanas.

Taču ne vienmēr cilvēkam ir spēks sacīt, ka tas ir brīnišķīgs darbs, kam ir visaugstākā vērtība – gluži pretēji, jūt kaunu no šī darba. Un cilvēkam nav viegli pildīt šo noteikumu un prast pateikt, ka šim darbam dod lielāku priekšroku salīdzinājumā ar darbu „dienas gaismā”, kura laikā neizjūt tumsu, bet rod tajā garšu, jo nav taču jācīnās ar savu egoismu, liekot tam pieņemt Radītāja varu ar ticību, kas augstāka par zināšanām.

Un ja viņš pārvar sevi un var pateikt, ka viņam šis darbs ir tīkams, jo patlaban viņš pilda baušļus ar ticību, kas augstāka par zināšanām, uzskatot šo darbu kā brīnišķīgu un kā visvērtīgāko, tad to dēvē par prieku no baušļa.

Tāpēc lūgšana ir svarīgāka salīdzinājumā ar atbildi uz to. Lūgšanā cilvēkam ir iespēja pielikt pūles, un viņam ir nepieciešams Radītājs, cerot uz Viņa žēlastību. Un tad sasniedz patiesu kontaktu ar Radītāju un nokļūst Kunga pilī. Un otrādi, ar atbildi uz lūgšanu viņš jau iziet no kunga pils, jo ir taču jau saņēmis to, ko lūdza.

Un izproti teikto: „Eļļā lāsojošā Tavs vārds” (Dziesmu Dziesma). Par eļļu tiek dēvēta augstākā gaisma, tajā laikā, kad izplūst visā savā pārpilnībā. „Lāso” nozīmē, ka pārpilnība beidzas un paliek eļļas aromāts. (Tas ir, cilvēkam tomēr saglabājas atmiņas par to, kas viņam bija. Taču krāšņumu un augstāko vērtību var iegūt tad, kad viņam neatliek neviena iespēja, tas ir, viņam nespīd pat atmiņas.)

Tādi, lūk, ir Atiks un Arih – Anpins. Laikā, kad gaisma izplūst visā savā pilnībā – to dēvē par Arih – Anpin un tas ir hohma līmenis, proti, atklāta vadība. Turpretī Atika cilme nāk no vārda „atdalīt” (ve – jaatek), jo tajā izzūd gaisma un pārstāj mirdzēt, ko dēvē par apslēptību. Un tad iestājas pretošanās laiks attiecībā pret gaismas ietērpšanos, un tas ir kunga kroņa (ketera) saņemšanas vai gaismu valstības (malhut) laiks – tas ir, Radītāja valstības laiks.

Un par to, kā teikts Zoar grāmatā, svētā Šekina saka rabīnam Šimonam: „Nav iespējams Man noslēpties no tevis”. Pat vislielākajā apslēptībā no visām iespējamām, viņš vienalga ar lielu prieku atzīst Radītāja varu, jo iet atdeves ceļu un viss, kas viņam pieder, atdod Radītājam. Taču, ja Radītājs dod viņam vairāk – viņš neatdod vairāk. Un ja viņam nav ko atdot, tad apstājas un izmisīgi kliedz, gluži kā notverts putns, lai Radītājs viņu glābtu no ļauniem, bangojošiem ūdeņiem – un tas nozīmē, ka arī tad nezaudē kontaktu ar Radītāju.

Un šī īpašība tiek dēvēta par „senu” (atik), jo Atiks ir visaugstākā pakāpe, jo, ja jebkura īpašība atrodas augstāk salīdzinājumā ar ietērpšanos, līdz ar to tā tiek uzskatīta par augstāku. Un cilvēkam ir iespēja just tieši visabstraktākajā vietā, kas dēvēta par absolūtu nulli, jo tur neaizsniedz cilvēka roka. Tas ir, egoisms var pieķerties tikai pie tā, kur ir kāda gaismas klātbūtne. Un pirms cilvēks attīrīs savas kelim, lai nekaitētu gaismai, viņam nav iespējams pieņemt gaismu, kas ietērpta viņa kelim.

Un tikai ejot atdeves ceļu, kur nav vietas egoismam ne prātā, ne sirdī – tur var izpausties gaisma visā savā pilnībā, un gaisma cilvēkam atklājas kā augstākās gaismas dižuma sajūta.

Taču, ja cilvēks vēl nav izlabojis savas kelim, lai tās kalpotu atdeves labā, tad, ja gaisma vēlas tajās ietērpties, tā spiesta sevi ierobežot un spēj mirdzēt tikai atbilstoši kelim šķīstumam. Un tad šķiet, ka gaisma ir it kā ierobežojusi sevi. Tādēļ tikai tajā laikā, kad gaisma neietērpjas iekš kelim, tā spēj starot visā savā pilnībā un skaidrībā, bez jebkādiem ierobežojumiem zemākā labumam.

Izrādās, ka darbs ir svarīgs tieši tajā laikā, kad cilvēks nonāk līdz absolūtai nullei, tas ir, kad redz, ka atceļ visu savu realitāti un savu personību, un tādēļ egoisms zaudē jebkādu varu un tikai tad cilvēks var ienākt svētumā.

Zini, ka „vienu pret otru ir radījis Radītājs”. Tas ir, atbilstoši atklāsmei – tādā pašā mērā mostas arī „nešķīstais spēks” (sitra ahra). Un ja cilvēks pieprasa: „Viss ir mans!”, pasakot, ka viss viņa ķermenis pieder svētumam, tad tāpat arī nešķīstais spēks pieprasa, lai viss ķermenis kalpotu nešķīstajam spēkam.

Tādēļ cilvēkam ir jāzina, ka, ja viņa ķermenis apgalvo, it kā pieder nešķīstajam spēkam un par visām varēm uzdod zināmus jautājumus: „Kas un Ko?” – tā ir zīme, ka cilvēks iet īstenības ceļu, tas ir, viss viņa nolūks ir sniegt prieku Radītājam.

Lūk, tādēļ galvenais darbs notiek tieši šādā stāvoklī un cilvēkam ir jāzina, ka tā ir zīme, ka šis darbs virzīts tieši uz mērķi. Un tas nozīmē, ka viņš cīnās un izšauj savu bultu tieši čūskas galvā, jo tā kliedz un iebilst: „Kas un Ko?”, tas nozīmē: „Ko tev dod šis darbs?”, tas ir, ko tu iegūsi, strādājot tikai Radītāja labā, nevis savā labā? Turklāt iebildums „Kas?” – nozīmē Faraona jautājumu, viņš jautā: „Kas ir Radītājs, lai es klausītu Viņa balsij?”

Pirmajā acu uzmetienā var likties, ka jautājums „Kas?” ir saprātīgs jautājums, jo šajā pasaulē ir pieņemts, ka, ja cilvēku nosūta strādāt pie kāda, viņš jautā” „Pie kā?” Tādēļ, ja ķermenis jautā: „Kas ir Radītājs, lai es klausītu Viņa balsij?” – tā ir saprātīga sūdzība. Taču, ņemot vērā, ka prāts neeksistē pats par sevi, bet kalpo tikai kā mūsu sajūtu spogulis, tām atspoguļojoties prātā, tad teikts: „spriež atbilstoši sajūtām”.

Prāts spriež tikai saskaņā ar to, ko saka tam sajūtas, liekot prātam meklēt kādus līdzekļus un viltības, lai apmierinātu jūtu prasības. Tas ir, prāts tiecas nodrošināt jūtām visu, ko tās prasa, turklāt pats par sevi tas neko nenozīmē un neko nepieprasa. Tādēļ, ja cilvēka sajūtas prasa atdevi, tad arī prāts strādā atdeves virzienā un neuzdod jebkādus jautājumus, jo prāts taču apkalpo jūtas.

Un prāts līdzinās cilvēkam, kurš lūkojas spogulī, lai pārliecinātos, vai viņš nav netīrs, un ja spogulis viņam rāda, ka viņš ir nosmērējies, tad cilvēks dodas nomazgāties un notīrīties. Spogulis taču viņam parāda, ka uz viņa sejas ir tādas neglītas vietas, kuras jānotīra.

Tomēr sarežģītākais ir uzzināt, kas tad tiek uzskatīts par neglītumu? Iespējams, tas ir egoisms, kura dēļ ķermenis pieprasa visu darīt tikai sevis paša labā? Varbūt vēlme atdot ir neglītums, kas ķermenim ir neciešams? Un prāts to nespēj izprast, gluži kā spogulis, kurš nespēj pateikt – kas ir neglīts, bet kas – skaits, un tas viss ir atkarīgs no sajūtām, un tikai tās visu nosaka.

Tādēļ, ja cilvēks sevi ar varēm radina strādāt atdevē, tad arī prāts sāk darboties atdeves virzienā un tad ir pilnīgi nereāli, lai prāts jautātu: „Ko?”, laikā, kad visas jūtas jau radušas strādāt atdeves labā. Tas ir, cilvēka sajūtas vairs nejautā: „Ko jums dod šis darbs?”, jo tās jau strādā atdeves labā un pats par sevi saprotams, prāts nejautā: „Ko?”

Iznāk, ka galvenais darbs notiek ar jautājumu „Ko jums dod šis darbs?”, taču tas, ka cilvēks dzird, kā viņa ķermenis tomēr uzdod jautājumu: „Ko?” – tas ir tādēļ, ka ķermenis nevēlas sevi pārāk pazemot un tāpēc jautā: „Ko?”, lai šķistu, it kā tas ir saprāta jautājums. Taču īstenību nosaka tas, ka galvenais darbs, tas ir darbs ar jautājumu: „Ko?”