Posts

Cilvēk, palīdzi tuvākajam. Rabaša raksti

/0 Comments/in , , /by

Noteikti ir jāsaprot, ar ko cilvēks var palīdzēt biedram. Vai šis jautājums tiek lemts tieši tur, kur ir nabagie un bagātie, gudrie un muļķi, stiprie un vājie u.tml.? Taču, ja visi ir bagāti, vai visi ir gudri, vai visi ir stipri u.tml. – ar ko cilvēks var palīdzēt citam?

Tomēr mēs redzam, ka pastāv viena lieta, kas piemīt visiem, – gara pacēlums. Sacīts: „Nemiers cilvēka sirdī – lai pastāsta par to citiem”1. Tāpēc, ka atrasties gara pacēlumā nelīdzēs cilvēkam ne bagātība, ne gudrība, ne tml.

Cilvēks var palīdzēt citam, tieši tad, kad redz, ka otrs iegrimis grūtsirdībā. Sacīts: „Cilvēks nespēj sevi pats atbrīvot no cietuma”, taču tieši biedrs spēj izraisīt viņā gara pacēlumu.

Citādi sakot, biedrs izvelk viņu no stāvokļa, kurā viņš atrodas, uz dzīvības gara stāvokli. Un viņš no jauna sāk iegūt pārliecības spēku dzīvē un bagātībā. Un sāk ceļu, it kā viņa mērķis patlaban būtu tam tuvs.

No tā izriet, ka katram jābūt vērīgam un jādomā par to, kā viņš varētu palīdzēt biedram, rosinot viņā gara pacēlumu. Tādēļ, ka tajā, kas skar gara pacēlumu, katrs var atrast biedrā trūkuma vietu, kuru viņš spēj piepildīt.

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

[1] Skat. traktātu «Joma», 75:1

Sabiedrības sapulces kārtība. Rabaša raksti

/0 Comments/in , , /by

17. raksts, 2. daļa, 1984.g.

Pirmām kārtām, kad pulcējas (biedri), nepieciešama dienas kārtība. Tas nozīmē, ka katrs savu iespēju robežās runās par sabiedrības svarīgumu – citiem vārdiem, kādu labumu viņam sniedz sabiedrība. Atbilstoši viņa cerībām uz to, ka sabiedrība viņam dos svarīgas lietas, kuras viņš pats nespēj iegūt, – atbilstoši tam viņš labi vērtē sabiedrību.

Viedie par to teikuši („Brahot”, 32): „Skaidroja rabīns Simlajs: cilvēks pastāvīgi cels godā Radītāju un pēc tam lūgsies. No kurienes mums tas ir zināms? No Mozus, kā sacīts: „Tajā laikā es ļoti lūdzu Radītāju”1. Un sacīts: „Visžēlīgais Dievs, Tu sāki (rādīt)”2. Tāpat sacīts: „Ļauj es pāriešu un palūkošos uz šo labo zemi”3”.

Jēdziena nozīme, ka sākumā jāceļ godā Radītājs, ir sekojoša. Vispārpieņemts, ka tad, kad cilvēks no kāda kaut ko lūdz, ir jāievēro divi noteikumi:

  1. Viņam ir tas, ko es no viņa lūdzu. Piemēram, viņš ir bagāts, ietekmīgs, pazīstams ar savu bagātību un izcilību.
  2. Viņam ir laba sirds, tas ir, viņam ir vēlme veikt atdevi citiem.

Tādu cilvēku var lūgt par pakalpojumu. Tādēļ sacīts: „Cilvēks pastāvīgi cels godā Radītāju un pēc tam lūgsies”. Citiem vārdiem, ja jau cilvēks tic Radītāja diženumam, tajā, ka Viņam ir visas iespējamās baudas atdevei radījumiem un Viņš vēlas darīt labu, – tad var teikt, ka cilvēks raida lūgšanu Radītājam. Un Radītājs, protams, viņam palīdzēs, jo Viņš vēlas darīt labu un tāpēc var dot cilvēkam to, ko vēlas viņa sirds. Tad ir iespēja lūgšanai, kurai līdztekus nāk pārliecība par to, ka Radītājs pieņems viņa lūgšanu.

Tāpat arī biedru mīlestībā: vispirms, kad viņi sapulcējas, nepieciešams celt godā biedrus, apzināties katra biedra svarīgumu. Atbilstoši tam, kā cilvēks vērtē sabiedrības dižumu – tādā pašā mērā viņš var cienīt sabiedrību. Un pēc tam raidīs lūgšanu. Citiem vārdiem, katram ir jāsaprot, cik daudz spēka viņš iegulda sabiedrības labā. Un ja biedri redz, ka viņiem trūkst spēka kaut ko darīt sabiedrības labā, tad rodas iespēja lūgšanai, lai Radītājs viņam palīdzētu, lai dotu viņam spēkus un vēlmi strādāt ar mīlestību pret tuvāko.

Un tad katram ir jārīkojas kā trijās pēdējās (svētībās) lūgšanās „Šmone – esre”. Citiem vārdiem, ja jau viņš ir saistījis visu vēlamo ar Radītāju, svētajā Zoarā sacīts, ka trīs pēdējās (svētības) lūgšanas „Šmone – esre” būs cilvēkam tādas, ka, ja Radītājs viņam būtu jau iedevis vēlamo, un viņš aizgāja no Viņa.

Lūk, arī biedru mīlestībā ir jārīkojas līdzīgi. Pēc tam, kad cilvēks ir pats sev atskaitījies un izvēlējies zināmu līdzekli – lūgšanu, lai tagad domā, ka viņa lūgšana ir pieņemta un sēž kopā ar biedriem tā, it kā visi biedri – vienots ķermenis. Un tāpat kā ķermenis vēlas, lai visi viņa orgāni baudītu, tāpat arī cilvēks vēlas, lai visi biedri tagad baudītu.

Tādēļ pēc visām aplēsēm iestājas laiks priekam no biedriskas mīlestības. Un tad katram jājūtas laimīgam, it kā viņš nupat būtu noslēdzis izdevīgu darījumu, pateicoties kuram nopelnīs daudz naudas un tāpēc, kā pieņemts, cienā biedrus ar dzērienu.

Tāpat arī šeit, katram nepieciešams, lai viņa biedrs izdzertu dzērienu un nobaudītu cepumus u.tml. Viņš taču šobrīd ir laimīgs un tāpēc vēlas, lai arī biedri justu, ka viņiem ir labi. Tādējādi, kad sanāksme izklīst, tam jāizriet no prieka un pacēluma.

Tas notiek saskaņā ar „Toras laiku” un „lūgšanas laiku”. „Toras laiks” ir pilnība, kur nav jebkāda trūkuma. Un to dēvē par „labo līniju”, kā sacīts: „No Viņa labās rokas – likuma liesma viņiem”4. No otras puses, „lūgšanas laiks” tiek dēvēts par „kreiso līniju”, jo trūkuma vieta – vieta, kurai nepieciešama labošanās. Un to dēvē par „kelim labošanos”, savukārt Toras kategorijā, kas dēvēta par „labo līniju”, nav vietas labošanām. Tādēļ Toru dēvē par „dāvanu”.

Dāvanas pieņemts dāvināt tiem, kurus mīli. Un pasaulē tā ir pieņemts, ka mēs nemīlam tos, kam piemīt trūkums. Tādēļ „Toras laikā” nav vietas domām par labošanos. Turklāt, kad mēs izklīstam pēc sapulces, joprojām ir jāatrodas stāvoklī, kas līdzinās trim pēdējām (svētībām) „Šmone – esre” lūgšanām, kā tika minēts iepriekš. Un pateicoties tam, visi sajutīs pilnību.

______________________

[1] Tora, Devarim, 3:23

[2] Tora, Devarim, 3:24

[3] Tora, Devarim, 3:25

[4] Tora, Devarim, 33:2

Biedru mīlestība. Rabaša raksti

/0 Comments/in , , /by

1984. gads, Nr. 6

 „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Rabijs Akiva sacīja, ka tas ir ļoti svarīgs likums Torā (Kidušin 9). Tas nozīmē, ka, ievērojot šo likumu, mēs ievērojam visas Toras nianses, kuras iekļautas šajā likumā. Tad sanāk, ka mums it kā vairs nav ko darīt.

Taču mēs redzam, ka Tora mums saka: „Ko Radītājs no tevis prasa? Tikai to, lai tu no Viņa bītos”. Sanāk, ka galvenā prasība cilvēkam ir bailes Radītāja vaiga priekšā, tas ir, ja cilvēks izpilda šo Bausli, tad līdz ar to viņš ievēro visu Toru un visus Baušļus, un pat Bausli „mīli savu tuvāko”.

Tomēr saskaņā ar rabija Akivas vārdiem viss ir gluži pretēji, tas ir, Bauslis „mīli savu tuvāko” ietver sevī arī baiļu Bausli Radītāja vaiga priekšā. Viedie nepiekrīt rabijam Akiva un saka (Brahot 6): „Visā klausi Radītāju un bīsties Viņa, jo tāds ir viss cilvēks”. Gemara jautā – ko nozīmē „viss cilvēks”? Rabijs Eliezers teica: „Radītājs sacīja – visa pasaule radīta tikai šim nolūkam” (tas ir, visa pasaule radīta tikai lai bītos no Radītāja). Un saskaņā ar rabiju Akivu viss ir iekļauts likumā „mīli savu tuvāko”.

Tomēr citās Talmūda vietās viedie saka, ka galvenais ir ticība, tas ir, sanāk, ka gan bailes Radītāja vaiga priekšā, gan mīlestība pret tuvāko ir iekļauti jēdzienā „ticība”. Un lai to visu saprastu, mums jāpadomā par to, kas tad ir ticība: ticība, bailes Radītāja vaiga priekša un mīlestība pret tuvāko.

Vispirms mums pastāvīgi jāatceras, ko nozīmē „Radīšanas Mērķis”. Zināms, ka tas nozīmē sniegt baudu radījumam. Ja tas tā ir, tas ir, ja Radītājs vēlas dot saviem radījumiem visu labo, ko Viņš sagatavojis viņiem, tad kādēļ pastāv šie trīs jēdzieni: ticība, bailes Radītāja vaiga priekšā un mīlestība pret tuvāko? Tie vajadzīgi tikai tādēļ, lai padarītu mūsu tilpnes derīgas tā labuma saņemšanai, kuru mums ir sagatavojis Radītājs.

Un tagad ir jāsaprot – kā tieši šie trīs Baušļi veido mūsu tilpnes par derīgām, „tīrām”. Ticība ir nepieciešama, lai mēs ticētu tam, ka Radīšanas Mērķis ir sniegt baudu radījumiem, un lai ticētu, ka ikviens no mums spēj sasniegt šo mērķi. Tas nozīmē, ka Radīšanas Mērķi var sasniegt ne tikai īpaši apdāvināti cilvēki, bet visi radījumi bez izņēmuma, un lai to sasniegtu, nav obligāts īpašs talants. Viedie sacīja „Midraš Rabā”: „Radītājs sacīja ebrejiem – visu gudrību un visu Toru viegli apgūs tas, kurš bīstas no Manis un ievēro Toras vārdus, un visa Tora un visa gudrība būs viņa sirdī”.

Sanāk, ka ticība dod cilvēkam pārliecību par to, ka viņš var sasniegt mērķi, nevis krist izmisumā no pirmajām neveiksmēm. Ticība cilvēkam ir vajadzīga, lai viņš nenogrieztos no ceļa vidus. Cilvēkam ir jātic, ka Radītājs palīdz visiem, pat tik maziskiem cilvēkiem kā viņš, sasniegt saplūsmi ar Viņu.

Un lai izpelnītos ticību, sākumā vajadzīgas bailes, kā sacīts „Zoar” grāmatā: „Tāpēc, ka bailes ir Bauslis, kurš ietver sevī visus Toras Baušļus un šis Bauslis ir vārti ticībai Radītājam, un atbilstoši baiļu atmodai Radītāja vaiga priekšā, vairojas arī viņa ticība Radītāja Pārvaldīšanā”. Ko nozīmē bailes Radītāja vaiga priekšā? Cilvēkam ir jābīstas no tā, ka viņš nespēs sniegt Radītājam prieku, bet nevis no tā, ka viņš pats nesaņems kaut ko (piemēram, nākamo pasauli). Tātad bailes Radītāja vaiga priekšā ir ticības vārti, tas ir, bez bailēm nevar izpelnīties ticību.

Turklāt, lai sasniegtu bailes Viņa vaiga priekšā, tas ir, bailes no tā, ka viņš nespēs sniegt Radītājam prieku, cilvēkam jāiegūst kvēla vēlme sniegt prieku, tas ir, vēlmi dot. Taču parasti cilvēks baidās kaut ko palaist garām, nesaņemt kaut ko savā labā un tai pašā laikā nebaidās, ka viņš spēs kaut ko atdot Radītājam.

Kā lai cilvēks saņem jaunu īpašību – vēlmi dot un turklāt saprast, ka vēlme saņemt savā labā viņam ļoti kaitē? Tas taču ir pretrunā cilvēka dabai. Reizēm mūsu svēto grāmatu un viedo ietekmē cilvēkam rodas bikli mēģinājumi izkļūt no egoisma varas, taču tas ir tikai dažreiz. Cilvēks nevar pastāvīgi ievērot visus baušļus ar domu par to, ka viņš to dara ne sava personīgā labuma dēļ.

Pastāv tikai viena izeja – dažiem cilvēkiem, kuriem ir neliela iespēja izkļūt no egoisma varas, sapulccēties kopā, vienā grupā. Katram šim grupas loceklim jānivelē sevi attiecībā pret citu. Katram no šīs grupas locekļiem potenciālā ir mīlestība pret Radītāju, tādējādi, apvienojoties šāda grupā un apslāpējot savu egoismu attiecībā pret biedriem, viņi radīs jaunu būtību. Un ja, piemēram, grupā atrodas deviņi cilvēki, tad šai būtībai būs 10 reižu lielāks spēks nekā bija katram atsevišķi.

Taču pastāv noteikums: ja šie cilvēki ir sapulcējušies grupā, katram no viņiem ir jādomā par to, kā apspiest savu egoismu, nevis par to, kā piesātināt savas vēlmes saņemt. Tikai tādā ceļā viņš spēs iegūt jaunu īpašību – vēlmi dot.

Un no mīlestības pret biedriem viņš var pāriet pie mīlestības pret Radītāju, tas ir, cilvēks gribēs sagādāt Radītājam prieku. Sanāk, ka vēlme dot ir ļoti svarīga un nepieciešama, bet to iegūt viņš var tikai ar biedru palīdzību. Un tad var sacīt, ka cilvēks baidās no Radītāja, tas ir, viņš baidās, ka nespēs Viņam sniegt prieku.

Tātad fundaments, uz kura var uzbūvēt svētības māju, ir likums „mīli savu tuvāko”, ar kura palīdzību var iegūt vēlmi sniegt prieku Radītājam. Pēc tam rodas „baiļu” jēdziens, tas ir, cilvēks baidās, ka viņš nespēs sniegt prieku Radītājam. Pēc tam, kad cilvēkam jau ir vārti, kurus dēvē par bailēm Radītāja vaiga priekšā, viņš var izpelnīties ticību. Un ticība ir tilpne, kurā var ienākt Šekina.

Rezultātā mums ir 3 likumi:

  1. Pirmais no tiem – rabija Akivas likums, tas ir, „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Un tas ir pamatu pamats, tas ir, ja tas netiek pildīts, nekāds spēks nespēs izkustināt cilvēku no tā stāvokļa, kurā viņš atrodas, jo ievērojot tikai šo Bausli, cilvēks var pāriet no mīlestības pret sevi uz mīlestību pret tuvāko, tas ir, no egoisma uz altruismu, un sajust, ka mīlestība pret sevi ir ļoti kaitīga.
  2. Pēc tam pārejam pie otrā likuma, tas ir, pie bailēm Radītāja vaiga priekšā, jo, ja nav bijības, tad nav arī ticības (skat. Komentāru „Sulam”).
  3. Tad pārejam pie trešā likuma, tas ir, pie ticības, un pēc tam, kad mēs izpildīsim visus šos trīs likumus, mēs izpelnīsimies to, ka sajūtīsim, kas ir Radīšanas Mērķis, tas ir, sniegt baudu radījumiem.

Par mīlestību pret biedriem. Rabaša raksti

/0 Comments/in , , /by
  1. Biedru mīlestības nepieciešamība.
  1. Kādēļ es izvēlējos tieši šos biedrus un kādēļ biedri izvēlējās mani?
  1. Vai katram biedram ir jāizrāda mīlestība pret sabiedrību? Vai arī ir pietiekami ar to, ka viņa sirdī ir mīlestība un viņš pieticīgi strādā biedru mīlestības labā? Un tādēļ viņam nav jāatklāj tas, kas ir viņa sirdī?

Zināms, ka pieticīgums ir ļoti svarīgs. Vai arī, gluži pretēji, cilvēkam ir jāizrāda pret biedriem mīlestība, kura ir viņa sirdī, jo ar šo izpausmi viņš atmodina cita cilvēka sirdi, kas atveras biedriem, lai biedri arī justu, ka ikviens no viņiem strādā, lai vairotu biedrisku mīlestību. Iegūtais no tā labums ietver to, ka, pateicoties tam, viņš saņem milzīgu spēku, lai spētu darboties biedriskas mīlestības ietvaros ar lielāku enerģiju un jaudu, jo katra biedra mīlestības spēks iekļaujas citos.

Tādējādi viena spēka vietā, strādājot, lai vairotu biedrisko mīlestību – ja sabiedrība sastāv no desmit biedriem – tagad cilvēkā ir iekļauti desmit nepieciešamības spēki; un viņi saprot, ka jāstrādā, lai vairotu biedrisko mīlestību. No otras puses, ja katrs sabiedrībai neizrāda, ka viņš strādā, lai vairotu biedrisko mīlestību, tad viņam pietrūkst sabiedrības spēka.

Lieta tā, ka grūti spriest par biedru pozitīvi. Katrs par sevi domā, ka viņš ir taisnais un ka tikai viņš strādā, lai vairotu biedrisko mīlestību. Tātad, viņam ir tikai nedaudz spēka, lai varētu strādāt mīlestībā pret tuvāko. No tā izriet, ka tieši šis darbs ir jādara atklāti un nevis pieticībā.

Taču pastāvīgi sev ir jāatgādina par sabiedrības mērķi. Citādi ķermenis, kā parasti, notušē mērķi, jo ķermenis vienmēr rūpējas par personīgo labumu. Tāpēc jāiegaumē, ka sabiedrība kopumā bija pamatojusies uz to, lai sasniegtu mīlestību pret tuvāko. Un šeit aizsākas tramplīns mīlestībā pret Radītāju.

Un to sasniedz tieši pateicoties tam, ka cilvēks atzīst sabiedrības nepieciešamību, lai būtu iespēja veikt biedram atdevi pilnīgi bez atlīdzības. Jēga ir tajā, ka viņam nav nepieciešama sabiedrība, kas sniegs viņam palīdzību, dāvinās dāvanas u.tml., kā rezultātā viņa ķermeņa saņemošās tilpnes būs apmierinātas. Šāda sabiedrība veidota uz pašmīlības pamata un noved tikai pie cilvēka saņemošo tilpņu attīstības, un tagad cilvēks redz, ka viņam ir perspektīva, ka viņa īpašums pieaugs, pateicoties tam, ka biedrs palīdz viņam iegūt materiālas vērtības.

Tomēr jāiegaumē, ka sabiedrība bija apstiprināta, pamatojoties uz mīlestību pret tuvāko. Citiem vārdiem, ikvienam no sabiedrības jāsaņem mīlestība pret tuvāko un naids pret personisko dabu. Redzot, kā biedrs pieliek pūles savas dabas anulēšanā un mīlestībā pret tuvāko, katrs dziļi izjutīs sava biedra nolūku.

Tādējādi, kā tika sacīts, ja sabiedrība bāzējas, piemēram, uz desmit biedriem, tad ikviens dziļi izjūt desmit biedru spēku, šie spēki strādā, lai anulētu mūsu personisko dabu, lai mēs ienīstu savu dabu un dziļi izjustu mīlestību pret tuvāko.

Pretējā gadījumā, par maz, ka cilvēks paliek ar vienu vienīgu mīlestības pret tuvāko spēku, nemanot, kā biedri pie tā strādā, jo viņi strādā, lai vairotu mīlestību pret tuvāko, būdami pieticībā, – gluži pretēji, biedri noved pie tā, ka viņš zaudē savu spēku, savu vēlmi iet mīlestības pret tuvāko ceļu. Tad viņš mācās no viņu darbiem un krīt pašmīlības varā.

Radi sev ravu un iegūsti draugu. Rabaša raksti

/0 Comments/in , , /by

8.raksts, 2. daļa, 1985.g.

Nepieciešams sadalīt saiknes:

1) starp cilvēku un Radītāju;

2) starp cilvēku un viņa tuvāko grupā;

3) starp cilvēku un citiem cilvēkiem, kuri nav viņa grupas biedri.

Sacīts: „Radi sev ravu un nopērc biedru” – tas ir labošanās ceļš. Tāpat ir sacīts: „Attaisno ikvienu cilvēku” („Avot”, 1.d.).

Ko nozīmē „radi”, „nopērc”, „attaisno”? Nepieciešams izskaidrot, ka „radi” šajā gadījumā pārsniedz saprāta robežas, jo situācijā, kad saprāts nesaprot, vai ir vērts kaut ko darīt, vai nē, kā tādā gadījumā var pieņemt lēmumu – kas attiecībā pret mani ir labi un kas ir slikti? Ja, raugoties no saprāta viedokļa, divi ceļi ir vienlīdzīgi, kas tad cilvēku mudina pieņemt lēmumu, ko viņam būtu vērts darīt? Un, lūk, tieši tad ar savām darbībām viņš var pieņemt lēmumu.

Tātad, cilvēkam paveras divi ceļi:

1) darboties atdeves labā;

2) darboties saņemšanas labā.

Cilvēka ķermenī ir daļas, kuras viņam saka: „Vai patiešām tu sasniegsi dzīvē vairāk, ja strādāsi ar nolūku dot? Vai patiešām tikai šādā gadījumā tu gūsi baudu?” Sacīts: „Ja tu dari šādi – tu jūties laimīgs šajā pasaulē, tev ir labi arī nākamajā pasaulē”. Un tas ir labas sākotnes apstiprinājums cilvēkā.

Ļaunās sākotnes apstiprinājums – gluži pretēji: labāk un izdevīgāk ir strādāt ar nolūku saņemt. Un, lūk, tad tikai spēks, ko dēvē „darbība ar ticību augstāk par saprātu”, virza cilvēku pieņemt labu lēmumu, taču ne saprāts un ne jūtas. Tādēļ „darbība” tiek dēvēta „ar ticību augstāk par prātu un veselo saprātu”. Sanāk, ka ticība ir spēks, kas pretējs saprātam.

Darbība „nopērc” ir darbība saprātā, tas ir, atbilstoši saprātam. Tāpat kā mūsu dzīvē, kad cilvēks vēlas kaut ko nopirkt: pārdevējs viņam piedāvā preci, bet viņš ir izvēles priekšā – vai ir vērts pirkt par to cenu, kuru no viņa prasa. Ja neredz labumu – nepērk. Sanāk, ka „nopērc” nozīmē saprāta izmantošanu.

Un tagad izskatīsim jedzienus „ravs” un „biedrs”. Dažreiz ar biedriem tiek domāta grupa, ar kuru cilvēks vēlas atrasties vienotā saiknē. Tas var būt pateicoties īpašību līdzībai, kad ikviens rūpējas par tuvāko, tas ir, attiecības veidotas, balstoties uz mīlestību pret tuvāko. Sanāk, ka šādā ceļā viņi apvienojas, kļūst viens veselums.

Tādēļ, kad izveidojas zināma sabiedrība, kas par mērķi sev izvirza vienotas grupas izveidošanu, tad cilvēki, kuri vēlējās dibināt šādu grupu, parasti meklē cilvēkus, kas viņiem līdzinās pēc pārliecības un īpašībām. Un viņiem, vairāk vai mazāk, ir jāsajūt dvēseles gara tuvība. Turpretī tos, kuri neiederas šajā kategorijā, nepieņem dibināmajā grupā.

Pēc tam grupā sākas darbs. Taču, ja sākotnēji, tas ir, vēl pirms tam, kad apvienojas vienā grupā, neizvirzīja kā mērķi šādu apvienošanos, tad nav vērts arī cerēt, ka no tā visa kaut kas sanāks. Un ja pirms tam, kad viņi kļuva par grupu, varēja, vairāk vai mazāk, atšķirt to, ka ir viena tieksme, tad var sacīt, ka viņi spēj uzsākt darbu grupā – mīlēt tuvāko.

Starp cilvēku un Radītāju

Starp cilvēku un Radītāju darba kārtība ir tāda, ka sākotnēji ir „jārada sev Ravs”, bet pēc tam jau „jānopērk sev Biedrs””, tas ir, sākumā cilvēkam ir jānotic augstāk par saprātu, ka Radītājs ir Ravs (tas ir, liels, kurš pārspēj cilvēka personīgo es). Kā rakstīts grāmatas „Zoar” priekšvārdā, ka „svarīgākais ir bailes Radītāja vaiga priekšā, un tas nozīmē, ka cilvēkam ir jājūt svētbijīgas trīsas sava Veidotāja priekšā, jo Viņš ir dižens un valda pār visu”.

Un atbilstoši tam, kā viņš tic Radītāja varenumam, kuru šajā gadījumā dēvē par Ravu, atbilstoši tam viņam ir spēks darbībai „nopērc”, tas ir, nopirkt atsakoties no sava egoisma, proti, īpašību vienotība ar Radītāju, ko dēvē arī par saplūsmi ar Viņu, un tad Radītājs tiek dēvēts par Biedru – „Haver”, jo tad rodas apvienošanās – „hibur” ar Radītāju („haver” un „hibur” – vienas saknes vārdi). Piemēram, ja mūsu pasaulē pērk dažādas lietas, tad ir spiespti samaksāt par tām naudas izteiksmē vai ar pagodinājumu, vai vienkārši pielikt pūles, lai vismaz kaut ko sasniegtu. Tāpat, ja cilvēks vēlas iegūt saplūsmi ar Radītāju, viņam ir jāsamaksā ar atteikšanos no egoisma, jo pretējā gadījumā viņš nesasniegs īpašību līdzību ar Radītāju.

Tai pašā laikā, ja cilvēks redz, ka nav spējīgs uz šādu atteikšanos, lai sasniegtu vienotību ar Radītāju, tad viņam ir jāsaprot, ka tas nav tādēļ, ka viņš ir piedzimis ar vāju raksturu un tāpēc nespēj pārvarēt savu egoismu, bet viņa trūkums ir jēdzienā „Radi sev Ravu”, tas ir, tajā, ka viņš nestrādā ar ticību. Tāpēc, ka tikai tādā mērā, kādā viņš tic Radītāja varenumam un svarīgumam, atbilstoši tam viņam ir spēki atteikties no egoisma.

Turklāt cilvēkam ir jāzina, ka, ja viņš grib novērtēt savas ticības lielumu, tad viņš to var redzēt atbilstoši tai ierobežojuma pakāpei attiecībā pret sava egoisma izmantošanu, kuru viņš spēj sasniegt. Tad viņš uzzina, cik lielā mērā atrodas darbā „augstāk par saprātu”, un tas ir pareizi starp cilvēku un Radītāju.

Starp cilvēku un viņa tuvāko

Starp cilvēku un viņa tuvāko, tas ir, grupas biedriem, vispirms ir jāsaka „nopērc” sev biedru, bet pēc tam jau „radi” sev ravu. Tāpēc, ka tajā laikā, kad cilvēks meklē sev biedru, vispirms viņam biedrs ir jāpārbauda, vai patiešām ir vērts ar viņu apvienoties. Kā redzam no mums paredzētas speciālas lūgšanas, kas saistīta ar biedru, kad mēs sakām lūgšanā „lai ir vēlme”: „Attālini mūs, Radītāj, no slikta cilvēka un no slikta drauga”. No tā izriet, ka cilvēkam ir pienākums vēl pirms tam, kad viņš pieņem sev citu cilvēku par biedru, pārbaudīt viņu vispusēji, taču, lai to izdarītu, nepieciešams izmantot savu prātu, tādēļ nav teikts „radi sev biedru”, jo ar „radi” tiek domāta darbība, kas augstāka par saprātu. Tātad attiecībās ar tuvāko grupā cilvēkam ir jāizmanto savs saprāts un iepriekš pēc iespējas labāk jāpārbauda, vai viņa biedrs viņam ir piemērots pēc uzskatiem un īpašībām, lai zinātu, satuvināties ar viņu vai attālināties no viņa, par ko mēs arī katru dienu lūdzam lūgšanā: „un attālini mūs no slikta cilvēka un no slikta drauga”.

Un tad, ja viņš redz , ka ir vērts ar viņu apvienoties, tad par to ir jāsamaksā, tas ir, jāatsakās no egoisma un tā vietā jāsaņem mīlestības spēks pret tuvāko. Un tad viņš varēs cerēt arī sasniegt mīlestību pret Radītāju.

Un pēc tam, kad viņš apvienosies ar cilvēku grupu, kuri tiecas sasniegt mīlestības stāvokli pret Radītāju, un kad viņš vēlas iegūt no viņiem spēku darbam ar nolūku dot un vēlas jūsmot par to, ko viņi saka par nepieciešamību sasniegt mīlestību pret Radītāju, tad viņam ir jāceļ godā katrs grupas loceklis, jāuzskata, ka viņš ir lielāks par mani pašu. Par to ir rakstīts grāmatā „Matan Tora”, ka „tad cilvēks nevērtē tik augstu grupu, lai ieklausītos tās viedoklī, ja neuzskata, ka šī grupa stāv augstāk par viņu”. Tādēļ ikvienam ir jājūtas tā, ka viņš ir mazāks par citiem, jo lielākais nevar saņemt no mazākā. Kā rakstīts: „Jūsmot par Viņa varenumu” – tikai mazākais spēj jūsmot par lielāko.

Sanāk, ka otrajā posmā, tas ir, kad katram ir kaut kas jāiemācās no cita, tad stājas spēkā likums – radi sev ravu, lai prastu pateikt, ka viņa biedrs stāv augstāk par viņu, taču šim nolūkam viņam jāizmanto „”darbība”, jo tikai augstāk par saprātu viņš var teikt, ka viņa biedrs atrodas uz daudzkārt augstākas pakāpes.

Tādēļ starp cilvēku un tuvāko grupā ir šāda kārtība: sākumā viņam jāizpilda „nopērc sev biedru”, bet pēc tam jau – „radi sev ravu”.

Starp cilvēku un citiem cilvēkiem

Tāpat Mišna mums saka („Avot”, 1. d.): „Radi sev ravu, nopērc sev biedru un attaisno katru cilvēku”.

Iepriekš mēs noskaidrojām, ka starp cilvēku un viņa tuvāko grupā pastāv šāda kārtība: sākumā – „nopērc sev biedru”, kur „nopērc”, kā tika noskaidrots, nozīmē saprātā, bet pēc tam jau jānodarbojas ar to, ko dēvē par „radi sev Ravu”. Taču starp cilvēku un Radītāju kārtība ir šāda: sākumā „radi sev Ravu”, bet pēc tam jau „nopērc sev Biedru”, kā tas tika izskaidrots augstāk. Tagad ir tikai jānoskaidro: ko nozīmē, kad par visiem citiem cilvēkiem saka „attaisno katru” – vai ar to tiek domāts „nopērc”, vai „radi”?

Pamatojoties uz visu sacīto, mums ir jāiztulko šis teiciens nevis kā „nopērc”, bet kā „radi”.

Piemēram, sinagoga, kurā lūdz daudz cilvēku. Un šajā sinagogā izveidojas maza cilvēku grupa, kuri vēlas saplūst vienā veselumā, kuras attiecību pamats būs mīlestība pret tuvāko. Teiksim, tur ir simts cilvēku, kuri skaita lūgšanu un desmit no viņiem vēlas satuvināties. Ir jānoskaidro: kāpēc tika izvēlēti tieši šie desmit cilvēki, lai viņi viens ar otru apvienotos, bet ne citi cilvēki no šīs pašas sinagogas?

Iespējams, tā cēlonis slēpjas tajā, ka visi šie cilvēki uzskata, ka viņi ir labāki salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem no sinagogas? Vai arī tādēļ, ka viņi ir sliktāki par citiem, kuri lūdz, un tāpēc viņi sajuta, ka viņiem ir nepieciešama kāda darbība, lai paceltos līdz Toras augstumiem un bailēm pret Radītāju?

To visu var izskaidrot sekojošā veidā. Tas, ka šie cilvēki piekrita apvienoties vienā grupā, pamatojoties uz mīlestību pret tuvāko, tas ir tādēļ, ka katrs no viņiem sajuta, ka viņiem ir viena kopīga vēlme, kura var satuvināt viņu domas un dodoša viņiem iespēju saņemt spēkus šai mīlestībai. Zināms no ARI, ka „tāpat kā cilvēku sejas nav līdzīgas viena otrai, tāpat arī viedokļi nelīdzinās viens otram”. Neraugoties uz to, cilvēki, kuri piekrita savstarpēji apvienoties vienā grupā, saprata, ka viņu domas nemaz nav tik attālinātas tajā nozīmē, ka viņi visi saprot nepieciešamību strādāt ar mīlestību pret tuvāko, tādēļ katrs spēj piekāpties cita labā un pateicoties tam, viņi var saplūst. Turpretī citi cilvēki neizjūt šādu nepieciešamību šajā darbā, tāpēc grupa nevar ar viņiem apvienoties.

Sanāk, ka tad, ja strādā ar saplūsmi grupā, šajā laikā katrs pārbauda citu – viņa domas, viņa raksturīgās īpašības: vai ir vērts viņu pieņemt, vai viņš ir cienīgs ienākt pie viņiem? Šeit ir mūsu lūgums ikdienas lūgšanā: „un pasargā mūs no slikta cilvēka un slikta drauga”. To dēvē par „nopērc sev biedru” un ar to tiek domāts darbs, pamatojoties uz saprātu.

Šī iemesla dēļ sanāk, ka viņš lepojas citu priekšā, kuri lūdz no sinagogas. Taču, kā tad var tā rīkoties, tas taču ir pret Mišnas („Avot”, 4. daļa) norādījumiem: „Sacīja ravs Levitas, ka ir jābūt ļoti vienkāršiem.”

Par to saka rabijs Ješua, Perhija dēls („Avot”, 1. daļa): „Un attaisno ikvienu cilvēku”. Tas ir, attiecībā pret citiem cilvēkiem viņam ir jāpaceļas augstāk par saprātu, kas nozīmē stāvokli „dari”, proti, darbību nevis saprātu. Tādēļ, ka no saprāta viedokļa raugoties, viņš redz, ka viņi nav tik spējīgi kā tie, kurus viņš izvēlējās par draugiem. Un tā spriež katrs. Sanāk, ka katrs uzskata sevi par augstāku salīdzinājumā ar citiem!? Un šeit var sniegt tikai padomu „katru attaisnot”.

Tas nozīmē – attiecībā pret katru cilvēku, tas ir, attiecībā pret pārējiem, kuri lūdz sinagogā, viņam ir jāattaisno katrs un jāsaka, ka viņi patiešām ir svarīgāki par viņu un tā ir viņa vaina, ka viņš nespēj novērtēt masu svarīgumu un varenumu, jo ar savu saprātu viņš neredz viņu varenumu. Tādējādi attiecībā pret tuvāko grupā, kā mēs jau izskaidrojām, cilvēkam ir „jānopērk”, bet attiecībā pret masām viņam ir „jāizdara” – tas stāv augstāk par saprātu un to dēvē„ – attaisno ikvienu”.

Par grupas svarīgumu. Rabaša raksti

/0 Comments/in , , /by

Zināms, ka, ja cilvēks, kuram ir kāda vēlme iet Patiesības ceļu, pastāvīgi atrodas starp cilvēkiem, kuriem nav nekāda sakara ar šo ceļu un kuri aktīvi cīnās pret cilvēkiem, kuri iet šo ceļu, tad viņš pakāpeniski piekrīt viņu viedoklim, jo cilvēku domas, kuri cieši sazinās viens ar otru, it kā „sajaucas kopā”.

Tādēļ nav cita ceļa, kā tikai radīt savu grupu ar noteiktiem ierobežojumiem, tas ir, atsevišķu kolektīvu, kurā nebūtu cilvēku ar idejām, kas atšķiras no šīs grupas idejām. Turklāt šī kolektīva locekļiem ikreiz sev ir jāatgādina par šīs grupas mērķi, lai nevilktos aiz citiem cilvēkiem, jo cilvēka būtība ir tāda, ka viņš dod priekšroku sekot vairākumam.

Ja šāda grupa ir sevi atdalījusi no citiem cilvēkiem, tas ir, nav jābūt nekādai saiknei ar citiem cilvēkiem garīgajās lietās, bet visi kontakti jāierobežo tikai ar materiālajiem jautājumiem, tādā gadījumā svešas idejas un viedokļi šo grupu neietekmē, jo nav nekādas saiknes reliģiozajos darbos ar nepiederīgām personām.

Taču, ja cilvēks, kurš mēro Patiesības ceļu, atrodas starp reliģiozajiem cilvēkiem un sāk sarunāties un strīdēties ar viņiem, tad acumirklī „sajaucas kopā” viņa viedokļi ar viņu viedokļiem un bez viņa gribas, zemapziņā, viņu idejas iekļūst viņa apziņā līdz pat tam, ka cilvēks pārstāj apzināties, ka tie nav viņa, bet sveši viedokļi.

Tas pats attiecībā pret cilvēku, kurš iet Patiesības ceļu – viņam ir jānošķiras no citiem cilvēkiem. Lai mērotu šo ceļu, ir jāpieliek ļoti lielas pūles, jo nākas iet pret visas pasaules idejām. Tādēļ, ka visas pasaules idejas pamatojas uz zināšanām un saņemšanu, tajā pašā laikā Tora bāzējas uz ticību un vēlmi dot.

Taču, ja viņš sevi neatdalīs no svešiem viedokļiem, tad viņš aizmirsīs par patiesības ceļu un uz mūžiem nokļūs egoisma varā. Un tikai grupā, kur valda mīlestības pret tuvāko principi, cilvēks var smelt spēkus cīņai pret idejām un visas pasaules viedokļiem.

Grāmatā ”Zohar” („Pinhas”) ir sacīts, ka, ja cilvēks dzīvo pilsētā, kurā dzīvo slikti cilvēki, un viņš nespēj tur īstenot Toras Baušļus un nespēj studēt Toru, tad viņš maina vietu – viņš izrauj sevi no šīs vietas, lai apmestos pilsētā, kurā dzīvo cilvēki, kuri mācās Toru un baušļus.

Tora tiek dēvēta par „Koku”. Mūsu viedie teic: „Dzīvības Koks (Tora) paredzēts tiem, kuri to ievēro”. Un cilvēks līdzinās kokam, kā sacīts: „Cilvēks ir auglīgs koks”. Turklāt Baušļi līdzinās augļiem. Tādēļ, ja rakstīts tikai „koks”, tad tas ir neauglīgs koks, tas ir, nekam nederīgs, kurš tiks nocirsts, tāpat arī cilvēks, kurš pilda Baušļus, tiks atšķelts gan no šīs, gan no nākamās pasaules.

Un tādēļ cilvēkam ir jāizrauj sevi no vietas, kurā atrodas grēcinieki, tas ir, no vietas, kur viņš nevar nodarboties ar Toru un Baušļiem. Un viņam jāiekļūst citā vietā, starp taisnajiem, un tad viņš spēs sekmīgi ievērot Toru un Baušļus.

Kā jau tika sacīts, „Zoar” salīdzina cilvēku ar auglīgu koku, taču, kā jau zināms, tādi koki cieš no tiem apkārt esošajām nezālēm, kuras pastāvīgi ir jāravē. Tāpat arī cilvēkam, kurš iet Patiesības ceļu, ir jāattālinās no šādas apkārtējās saskarsmes vides, tas ir, no cilvēkiem, kuri nemēro šo ceļu. Cilvēkam stingri jāseko, lai nenokļūtu svešā ietekmē.

Un tas tiek dēvēts par atšķelšanos, izolāciju, tas ir, tādam cilvēkam ir tikai savas domas, kuras attiecas uz „ašpaa”, uz vēlmi dot, nevis vairākuma domas, kuras galu galā nonāk pie pašmīlības, tas ir, pie egoisma. Un to dēvē par diviem īpašumiem: pirmais – Radītāja īpašums un otrais – sevis paša īpašums.

Talmūdā (traktāts „Sinedrijs”, 78. lpp.) rakstīts: „Ravs Jehūda sacīja Rava vārdā, ka Ādams bija ticības atkritējs, kā sacīts: „Un skaļi uzsauca Radītājs Ādamam un sacīja vinam: „Kur tu esi?… Kurp sliecas tava sirds?” Skaidrojums: viņš bija ticības atkritējs, kurš tiecās „kalpot zvaigznēm” („avodat kohavim”). Un cits skaidrojums: „No rakstītā: „Kur tu esi?… Kurp sliecas tava sirds?” – var izdarīt secinājumu, ka Ādams kā ticības atkritējs nozīmē, ka viņš ir pārkāpis aizliegumu „nesekojiet jūsu sirdīm…” Tas nozīmē – ticības atkritējs, kurš noslieca savu sirdi uz citu pusi.

Un tas ir ļoti dīvaini, kā var sacīt par Ādamu, ka viņš ir nosliecis sirdi uz „avodat kohavim” vai, saskaņā ar otro skaidrojumu, ka viņa atkrišana no ticības bija tajā apstāklī, ka viņš pārkāpa bausli „nesekojiet jūsu sirdīm…”? Mēs studējam, ka jēdziens „kalpošana Radītājam” ietver sevī to, lai visu darītu tikai atdeves labā. Sanāk, ka, ja Ādams kalpoja, lai saņemtu, tad tas mums ir svešs darbs („avoda zara””, „avodat kohavim”), jo mums taču jākalpo tikai lai dotu, bet viņš paņēma visu, lai saņemtu.

Un tajā ir iekļauta jēga, ka viņš pārkapa bausli „nesekojiet jūsu sirdīm…”, tas ir, Ādams nevarēja saņemt Laba un Ļauna Atziņas Koka augli atdeves dēļ, bet tikai lai saņemtu. Un to dēvē par līmeni „sirds”, tas ir, sirds grib saņemt tikai savam labumam. Un tas bija Laba un Ļauna Atziņas Koka grēks (lai to labāk izprastu, skat. „Priekšvārds grāmatai „Panim masbirot”).

No iepriekš sacītā mēs varam apzināties grupas lietderību, kura spēj radīt pilnīgi citu atmosfēru, kurā kalpošana ir iespējama tikai lai dotu.

Sapulces kārtība. Rabaša raksti

/0 Comments/in , , /by

Masahet „Brahot” sacīts: „Tā būs pastāvīgi: vispirms cilvēks atzīs Radītāja varenumu, bet pēc tam raidīs Viņam lūgšanu”. Bāls Sulams to izskaidroja: „Tam, kurš vēlas kaut ko lūgt kādam citam, lūgt par kādu pakalpojumu, katrā ziņā ir jāzina:

  1. a) ka viņam ir tas, ko lūdz – un ja nav, kāda jēga lūgt;
  2. b) ka devējs ir labs. Var gadīties arī tā, ka viņam ir tev nepieciešamais, taču viņš nevēlas dot.

Un tādēļ vispirms ir jānonāk pie apziņas par Radītāja varenumu, tas ir, cilvēkam jātic, ka Radītājam ir absolūti viss, ko viņš lūdz, un turklāt Radītājs ir Labs un Žēlsirdīgs, un katram lūdzošajam dod visu labo.

Un tādējādi, kad biedri pulcējas kopā, protams, šai sanāksmei ir noteikts mērķis. Katrs taču tam velta daļu sava laika, kurš bija jāizmanto savām vajadzībām: viņš atliek visas savas darīšanas un atnāk, lai piedalītos sapulcē. Tātad cilvēks vēlas no tā kaut ko saņemt. Ja tas tā ir, tad jāpūlas, lai ikviens, dodoties mājup pēc sapulces, redzētu, ar kādām domām viņš bija atnācis uz sapulci, ko tajā ieguva un ar kādām domām šobrīd dodas mājup.

Kad grupas sanāksmē katrs izjūt šīs sapulces svarīgumu, tad nerodas pat šāda doma: taču ko ieguvu es, ar kādām domām dodos mājup. Proti, kas konkrēti ir manās rokās tāds, ko esmu ieguvis biedru sapulcē un kas nebija, pirms es atnācu uz grupu? Un tad cilvēks redz, ka viņam pilnīgi nekā nav.

Un tas līdzinās tam, par ko rakstīts: „Kad atnāksi uz sava tuvākā vīna dārzu un ēdīsi cik sirds kāro, taču savas tilpnes nepiepildīsi”. Tas ir, kad sapulcējas biedri (tas arī ir „tuvākā vīna dārzs”), kad sēž, ietur maltīti un kopā iemalko dzērienus, runā par to, par šo, ķermenis gūst baudu tieši no paša procesa. Un tas līdzinās tam, kā sacīts: „Un mielosies ar augļiem, cik dvēselei tīk”.

Taču, kad izklīst, dodoties mājup, tad vēlas redzēt, kas tad kelim – tilpnēs ir tāds, kas spēs dot dzīvības sajūtu – mājām. Un kad dodas prom pēc sapulces un vēlas redzēt, kas tad ir palicis kelim – tilpnēs no visiem šiem sakariem, tad redz – „un savās tilpnēs nepaņemsi”, – kelim – vēlmēs nav nekā dvēseles atdzīvināšanai pēc sapulces.

Un cilvēkam japievērš uzmanība tam, lai tajā laikā, kad viņš pieliek jebkādas pūles, tās nepaliktu bez atalgojuma. Tāpat kā mēs lūgšanā lūdzam: „Lai mums nebūtu jāstrādā pa tukšo”. Taču, kad cilvēks dodas uz sapulci, viņam tur jāsaņem barība, lai, dodoties mājup, būtu iespēja redzēt, kas viņam ir, ko ielikt savās kelim – vēlmēs. Un tad viņam būs barība, lai sevi uzturētu līdz nākamajai tikšanās reizei un šajā laikā tā tiks viņam pagatavota no tā, ko ieguva biedru sapulces laikā.

Tādēļ vispirms sev jānosaka sapulces svarīgums. Pēc tam jāraugās, ko no tā var iegūt. Kā iepriekš tika minēts, viedie sacīja: „Pastāvīgi cilvēks vispirms atzīs Radītāja varenumu, bet pēc tam raidīs Viņam lūgšanu”.

Tas ir, sapulces sākumā, runās, ar kurām tiek atklāta sapulce, ir jārunā par grupas svarīgumu. Un katram pēc kārtas jāpūlas izskaidrot pacēluma jēgu un svarīgumu, kas viņos mājo. Un nerunāt neko citu, bet tikai cildināt grupas priekšrocības līdz brīdim, kad šis svarīgums tiks atklāts ar biedru palīdzību.

Tad ir jāsaka, ka pabeigts sapulces pirmais posms un jāpāriet pie otrās daļas. Tas ir, nepieciešams , lai ikviens atsevišķi teiktu, ko pēc viņa ieskatiem varētu darīt, kādas darbības veikt, lai katram grupā būtu iespēja iemantot biedru mīlestību. Tas ir, ko katrs var darīt, lai iegūtu iespēju ar savu sirdi iemīlēt konkrēti ikvienu grupā.

Un pēc tam, kad pabeiguši otro posmu – atbildes, ko darīt grupas labā, sākas jauna pakāpe – nonākšana pie praktiskas biedru uzstādīto lēmumu īstenošanas, pie tā, ko tieši nepieciešams izdarīt.

Par to, kas attiecas uz grupas (sabiedrības, savienības) svarīgumu, skaties grāmatā „Matan Tora” (137. lpp.). Tur tiek skaidrota mīlestības nozīme starp grupas biedriem, tiek skaidrots, ka pateicoties tam, ka biedri savienojas, ir iespējams nonākt līdz Radītāja varenumam. Visa pasaule iegrimusi savā egoismā, bet viņš vēlas iet atdeves ceļu. Un tas ir pretstatā pasaulīgajai sapratnei, jo tāda ir būtība, ar kuru esam piedzimuši, pateicoties radīšanas nodomam – „Radītāja vēlmei darīt labu tiem, kurus Viņš radījis”.

Un visa enerģija, ar kuru mēs varam pretoties savai būtībai, tas ir, radīt pretdarbību, saprotot, ka vēl nav pietiekami, ka nevēlamies saņemt savam labumam, bet vēlamies dot – tas ir, visas mūsu darbības būs virzītas uz to, lai sniegtu prieku tam, kurš mūs radīja – visa mūsu enerģija plūst no spēka, ko satur atdeves daba: kad cilvēks dod kādam, kurš viņam ir ļoti svarīgs un dārgs, viņš saņem no tā baudu. Sanāk, ka bez baudas saņemšanas cilvēks nav spējīgs veikt ne mazāko darbību, jo tas ir pretēji mūsu būtībai.

Taču mēs varam mainīt baudas avotu. Tas ir, tā vietā, lai saņemtu labpatiku no saņemšanas darbības, mēs vēlamies saņemt labpatiku no atdeves darbības. Tādēļ, ka to dēvē par „īpašību salīdzināšanu”, kad mums ir jāsaka: tāpat kā Radītājs saņem baudu no tā, ka Viņš dod radījumiem, tāpat arī mums ir jājūt bauda no tā, ka mēs atdodam Radītājam.

Pretējā gadījumā, ja mēs atdodam Radītājam bez prieka un labpatikas, mēs nesasniedzam īpašību līdzību, kā sacījuši viedie: „Kopš pasaules radīšanas Radītāja priekšā nebija prieka, kas līdzinātos tam priekam, ar kuru tu priecāsies ar taisnajiem nākamajā pasaulē”. (Zoar, 1, 115).

Tādējādi, ja mums nav prieka tajā laikā, kad mēs pildām Radītāja baušļus, tad sanāk, ka pat tad, kad ir nolūks atdeves labā, tas netiek dēvēts par „īpašību salīdzināšanu”, ka viņam būtu vieta augstākai baudai, jo viņam vēl trūkst baudas, kura ir Radītājam atdeves laikā radījumiem.

Un no tā izriet, ka bāze, uz kuras pamata mēs varam saņemt baudu un prieku, ir tas, ko mums atļauts baudīt un turklāt, liels nopelns ir baudīt no atdeves darbības – tas nozīmē strādāt vienā virzienā – augstu vērtēt garīgumu. Un tas izpaužas, koncentrējot uzmanību uz to, „pie Kā es vēršos”, „ar Ko es runāju” un „Kura baušļus es pildu”, un „Kura Toru es apgūstu”, tas ir, nepieciešams meklēt (padomu, nodomu, veidu, darbību) iespējas, lai spētu novērtēt Toras Devēja nozīmīgumu.

Un tādēļ, ka cilvēkam no savas puses, pirms izpelnījies kaut vismazāko starojumu no augšienes, ir jāmeklē cilvēki, kas daudzmaz līdzinātos viņam, kuri arī meklē veidus, kā augstu vērtēt garīgumu, atrasties vismaz kaut kādā kontaktā ar Radītāju (jebkādā veidā) un tāpēc ka daudzi jau apzinās šo svarīgumu, katrs var saņemt sava biedra atbalstu.

Un nepieciešams „mazākais skaits – divi”. Tas nozīmē, ka, ja divi biedri sēž kopā un domā, kā augstu vērtēt Radītāja svarīgumu, viņiem ir jau spēks palielināt apziņu par Radītāja diženumu kā pamudinājumu no apakšas un uz šo darbību pēc tam nāk pamudinājums no augšienes, kad viņi sāk nedaudz just Radītāja varenumu.

Un saskaņā ar rakstīto „tautas daudzumā ir Valdnieka varenums” sanāk, ka, jo lielāks skaits, jo vairāk darbojas spēks, tas ir, rodas piesātinātāka Radītāja varenuma un svarīguma atmosfēra. Un tad ikviens ar savu ķermeni jūt, ka visas darbības, kuras viņš grib pildīt garīguma labā (to dēvē par „atdevi Radītājam”), viņš vērtē kā milzīgas bagātības, tāpēc ka izpelnījies ienākt to cilvēku vidū, kuri izpelnījušies kalpot Valdniekam. Tad no katras mazākās darbības viņš piepildās ar prieku un labpatiku, kas tagad viņam ir, ar ko pakalpot Valdniekam.

Un atbilstoši tam, cik lielā mērā grupa domāja par Radītāja diženumu sapulces laikā, ikvienā savā pakāpē tas izraisīja Radītāja varenuma apzināšanos, un tad viņš visu dienu var atrasties prieka un līksmības pasaulē. Un no katra mazumiņa, kad viņš aizņemts ar Radītāja darbu, viņš gūst baudu no tā. Tādēļ, ka, ja uz mirkli atcerēsimies, ka jādomā par garīgumu, viņš acumirklī saka: „Es esmu jau pateicīgs un augstu vērtēju un cildinu Radītāju”, jo viņš tic, ka Radītājs viņu tagad ir aicinājis un grib ar viņu runāt.

Un kad cilvēks iztēlosies, ka Valdnieks vēršas pie viņa un saka viņam, ka grib ar viņu kontaktēties, kāds gan tad būtu cilvēkam prieks un kāds gan tad būtu viņa noskaņojums! Un, bez šaubām, šādā paceltā noskaņojumā, protams, nedomātu par blakuslietām un tikai nedaudz kautrētos par to, ka nezina Valdnieka likumus un paradumus, kā uzvesties, kad Valdnieks vēršas pie viņa.

Un tas, ko viņš prot darīt Valdnieka labā, viņš uzskatītu par milzīgu bagātību. Tādēļ, ka tomēr viņš nedaudz zina likumus, lai ar to palīdzību pildītu Valdnieka baušļus – jo mācījās skolā, kad bija mazs. Un tagad, protams, kad viņš jau ir pieaudzis un grib kalpot Valdniekam, bez šaubām, viņam pietrūkst Valdnieka likumu zināšanas. Sanāk, ka viņa raizes ir tikai par to, ka viņš nezina, par ko Valdniekam būs lielāks prieks – par kādu darbību vai nolūku. Un turklāt viņš dzīvo pasaulē, kurā viss ir labs. Par to visu grupai ir jādomā, kad pulcējas kopā. Un jārunā par grupas svarīgumu, kā jau sacīts: „Pastāvīgi cilvēks vispirms atzīs Radītāja varenumu, bet pēc tam raidīs Viņam lūgšanu”.

Tāpat arī grupā, ja mēs gribam lūgt ko nepieciešamu no grupas, kas tad arī tiek dēvēts par „raidīs lūgšanu”, mums vispirms janosaka sev grupas svarīgums. „Un tikai pēc tam raidīs lūgšanu”. Tas ir, jāprasa no grupas, lai dotu viņam to, ko viņš vēlas saņemt no grupas.

Tādā gadījumā sākumā viņam ir jāredz, kas grupai ir. Kāds īpašums ir tās biedriem, lai viņš varētu saņemt no viņiem, pateicoties tam, ka apvienojas ar viņiem. Taču varbūt, ka tas, kas viņiem ir, viņam nav nepieciešams, bet, gluži pretēji, izvairās no tā un nevēlēsies pietuvināties izšautas loka bultas attālumā.

Tādēļ cilvēkam vienmēr jābūt modram, kad atnāk uz grupas sapulci – vai biedriem ir tieši tas mērķis, kuru viņš vēlas sasniegt. Un katram no viņiem ir daļa no šāda mērķa. Un viņš domā, ka, bez šaubām, ja visi apvienosies kopā, lai sasniegtu vienotu mērķi, tad katram būs daļa no mērķa. Tāpat arī visu grupas biedru daļas. Un tad sanāk, ka katram grupā būs spēks, kā visai grupai kopā.

No tā izriet, ka katram atsevišķam grupas biedram jāpievērš liela vērība grupas mērķim un tādējādi jānonāk pie sajūtas, ka pēc sapulces ikviens ir ieguvis kaut ko, ko var ieguldīt savās kelim – vēlmēs. Un lai viņi nepaliktu tādā stāvoklī, par kuru sacīts: „Bet savās tilpnēs nesavāksi”. Un katram ir jāņem vērā, ka, ja nesēž sapulcē ar īpašu vērību, turklāt vēl zaudējis sevi, viņš tādējādi kaitē visai grupai.

Un tas līdzinās tam piemēram, kas atrodams Midrašā: „Divi atnāca uz laivu, un viens no viņiem sāka urbt caurumu laivas grīdā. Otrais jautāja viņam: „Kādēļ tu urb caurumu?” Un tas atbild: „Ko tu raizējies, es taču urbju caurumu zem sevis, nevis zem tevis”. Un pirmais viņam sacīja: „Muļķi, mēs taču abi iesim bojā šajā laivā”.

Pēc apspriešanas sapulcē par grupas svarīgumu un nepieciešamību sākas labošanās kartības noteikšana: kādā veidā stiprināt grupu, lai būtu kā viena kopība – kā sacīts: „un tur Israēls apmetās pretim kalnam” (Šemot, 19), un tas tiek skaidrots komentārā: „Visi kā viens – ar vienotu sirdi”. Un kartībai ir jābūt tādai, lai katrs, kam ir iecere un kurš var nest labumu, to varētu apspriest ar visiem. Un lēmums ir jāpieņem visiem un ikvienam, lai nebūtu jebkādas piespiešanas.

Līdz šim tika runāts par saikni starp cilvēku un viņa biedru, šī saikne sniegs mums savienošanos starp cilvēku un Radītāju, kā rakstīts grāmatā „Matan Tora” (137. lpp.). Atbilstoši tam, runājot par mīlestības svarīgumu starp biedriem, mēs noskaidrojām, ka viss svarīgums ir tajā apstāklī, ka tas novedīs mūs pie saiknes ar Radītāju. Un tādējādi mums ir jāiegaumē, ka sapratnei attiecībā uz mīlestības svarīgumu starp biedriem ir jānoved pie sapratnes par mīlestības svarīgumu starp cilvēku un Radītāju.

Biedru mīlestība. Rabaša raksti

/0 Comments/in , , /by

1984. gads, Nr. 3

Torā (Bereišit, 37) sacīts: „Un viņu (Josifu) atrada cilvēks, kad viņš klaiņoja pa tīrumu, un tas cilvēks viņam jautāja, sakot: „Ko tu meklē?” Viņš atbildēja: „Meklēju savus brāļus, saki man, kur viņi gana?” Ko nozīmē: „cilvēks klaiņo pa tīrumu”? Ar tīrumu tiek domāta vieta, uz kuras jāizaug zemes veltēm, kuras baro visu pasauli. Kā zināms, lauku darbi ir: „aršana”, „sēšana” un „pļauja”. Mūsu viedie ir sacījuši: „Tas, kas sēts ar asarām, ar prieku tiks nopļauts”. Un to dēvē par tīrumu, kuru svētījis Radītājs.

Bāls Turims izskaidro šo vietu Torā, sakot, ka šeit ir runa par cilvēku, kurš nomaldījies no garīgās attīstības ceļa, kurš nezina patieso ceļu, kurš jau kritis izmisumā un domā, ka viņš nekad nesasniegs savu mērķi. „Un tas cilvēks viņam jautāja, sakot: „Ko tu meklē (levakeš)?”” Vārdam „levakeš” ebreju valodā ir divas nozīmes: meklēt un lūgt. Tātad „cilvēka” jautājumu var izprast arī šādi: „Ko palūgsi?” – tā vietā, lai teiktu: „Ko tu meklē?”, – tas ir, „Ar ko varu tev palīdzēt?” Un Josifs viņam atbild: „Brāļus es lūdzu (meklēju)”, tas ir, es vēlos būt grupā, kur mājo mīlestība pret biedriem, un tad es spēšu pacelties, mērojot ceļu, kurš ved pie Radītāja.

Šo ceļu dēvē: „ceļš vai atdeves ceļš”. Un mūsu būtība ir pilnīgā pretrunā, naidā ar šo ceļu. Un lai mērotu šo ceļu, ir tikai viens veids: būt grupā, kur pastāv mīlestība pret biedriem un kur ikviens var palīdzēt savam biedram virzīties uz priekšu, mērojot tieši šo ceļu.

„Un sacīja cilvēks: „Vai viņi aizgāja no šejienes?”. RAŠ”I skaidro: viņi pārtrauca brālīgās saites, tas ir, viņi nevēlas apvienoties ar tevi. Un tas galu galā noveda pie tā, ka Izraēlas tauta nonāca Ēģiptes trimdā. Un lai izietu no Ēģiptes, mums jāapvienojas grupā, kur pastāv mīlestība pret biedriem un pateicoties tam, mēs izpelnīsimies to, ka varam iziet no Ēģiptes un saņemt Toru.