21. Augšupejas laiks

/0 Comments/in , /by

Grāmata „Šamati”, 21. raksts

Dzirdēts 23. Hešvānā (1944. g. 9. novembrī)

Kad cilvēks sevi sajūt garīgās augšupejas laikā, kad viņam ir iedvesma, viņš nejūt vēlmi pēc kā cita, izņemot garīgo. Šādā stāvoklī ir lietderīgi studēt Toras slepenās daļas, lai izzinātu tās iekšējo daļu.

Un lai gan cilvēks redz, ka, neskatoties uz visām viņa pūlēm izprast vismaz kaut ko, viņš vienalga neko neizzina, tomēr tādā stāvoklī ir lietderīgi pūlēties iekļūt Toras noslēpumos. Turklāt pat simtiem reižu studēt vienu un to pašu tekstu, un neizjust vilšanos, ka nekas netika saprasts, sakot sev, ka nav nekāda labuma no tādas studēšanas.

Šādai attieksmei pret studēšanu ir divi iemesli:

1. Tad, kad cilvēks kaut ko studē un tiecas izprast, viņa tieksme tiek dēvēta par „lūgšanu”. Lūgšana ir tas, ko cilvēks vēlas, pēc kā tiecas, viņa nepiepildītā vēlme, proti, tieksme, lai Radītājs piepildītu viņa vēlmi. Turklāt lūgšanas spēks tiek mērīts ar tieksmes spēku, kas pietrūkst visvairāk – uz to cilvēks arvien vairāk tiecas. Un trūkuma sajūtai atbilstoša ir arī tieksme.

Ir noteikums, ka tieši tur, kur cilvēks visvairāk piepūlas, līdz ar šīm pūlēm viņš palielina savu vēlmi un vēlas saņemt piepildījumu. Turklāt vēlme tiek dēvēta par „lūgšanu”, darbu sirdī, jo „Radītājs pieprasa sirdi”. Tāpēc tieši pēc lielas piepūles cilvēks ir spējīgs uz īstu lūgšanu.

Tad, kad viņš studē Toru, viņa sirdij ir jāatbrīvojas no citām vēlmēm un jādod spēks prātam, lai spētu apgūt studējamo. Taču, ja sirdī nav vēlmes, prāts nav spējīgs apgūt studējamo. Tāpēc sacīts: „Cilvēks mācās tikai to, pēc kā tiecas viņa sirds”.

Un lai tiktu pieņemta viņa lūgšana, tai ir jābūt pilnīgai. Tādēļ, ja pilnībā nododas studēšanai, tad līdz ar to rada sevī pilnīgu lūgšanu, kuru Radītājs pieņem un tad izpelnas atbildi. Radītājs taču dzird lūgšanu, bet ir noteikums: „Lūgšanai ir jābūt pilnīgai, lai tajā nebūtu citu vēlmju piejaukuma”.

2. Par cik cilvēks zināmā mērā ir atdalījies no egoisma un pietuvinājies „atdevei”, šādā stāvoklī viņš visticamāk ir spējīgs savienoties ar Toras iekšējo daļu, kas atklājas, pateicoties tam, ka sasniedzis līdzību ar Radītāju, jo „Tora, Radītājs un Israēls ir viens veselums”. Turpretī, ja cilvēks vēl atrodas egoistiskajā vēlmē, tad viņš attiecas uz Toras ārējo daļu, nevis iekšējo.

22. Toras būtība – „lišma”

/0 Comments/in , /by

Grāmata „Šamati”, 22. raksts

Dzirdēts 9. Sebatā (1941. g. 6. februārī)

Toras būtība „lišma” (Toras labā, Radītāja labā) ir tāda Toras studēšana, kad cilvēks mācās, lai savā izzināšanā pilnīgi precīzi zinātu, bez jebkādām šaubām, par savu zināšanu patiesumu, ka „ir tiesa, un ir tiesnesis”.

„Ir tiesa” nozīmē, ka realitāti redz tādu, kāda tā atklājas mūsu acu skatam, tas ir, mēs pārliecināmies, ka tad, ja strādājam ticībā un atdevē, tad pilnveidojamies un no dienas dienā virzāmies augšup, jo ikreiz redzam pārmaiņas uz labo pusi.

Un otrādi, ja mēs strādājam, lai saņemtu savā labā un lai gūtu zināšanas, tad redzam, ka ar katru dienu grimstam, nonākot līdz zemākajam stāvoklim, kāds tikai ir iespējams.

Un palūkojoties uz šiem stāvokļiem, redzam, ka ir tiesa un ir tiesnesis, jo, ja nepildām īstās Toras likumus, acumirklī saņemam sodu. Un tāpēc saprotam, ka ir taisnīga tiesa, tas ir, redzam, ka tieši tas ir vislabākais ceļš, kurš ir spējīgs un cienīgs novest mūs pie īstenības.

Un tāpēc tiesa tiek dēvēta par taisnīgu, jo tikai tādā ceļā var nonākt pie paredzētās pilnības. Tas ir, mēs izprotam zināšanas, pilnīgā un absolūtā apziņā, par kuru nav augstākas, ka tikai ar ticību un atdevi ir iespējams sasniegt Radīšanas Mērķi.

Tāpēc, ja studējam, lai sasniegtu šo mērķi – izzinātu, ka ir tiesa, un ir tiesnesis, tad tas tiek dēvēts par „Toru lišma”. Un šeit ir sacītā jēga: „Dižas ir zinības, kas noved pie darbības”. Pirmajā acu uzmetienā vajadzētu sacīt – kas noved pie darbībām, nevis pie darbības, daudzskaitlī, nevis vienskaitlī, tas ir, ka spēs veikt vairums darbību.

Taču lieta ir tajā apstāklī, ka studēšana paredzēta, lai viņu novestu tikai pie viena – pie ticības. Turklāt ticība tiek dēvēta par „vienīgo bausli”, „kas nosliec uz nopelnu pusi visas pasaules tiesas svaru kausu”. Ticība tiek dēvēta arī par „darbību”, jo jebkuram, kurš kaut ko izdara, ir jābūt iemeslam, kas uzliek par pienākumu veikt šo darbību saskaņā ar zināšanām. Un tas ir it kā kopējs starp prātu un darbību.

Taču, ja runa ir par to, kas stāv augstāk par zināšanām, kad zināšanas neļauj cilvēkam veikt darbību, bet gluži pretēji, tad jāatzīst, ka šādā darbībā nav saprāta, tikai viena darbība. Un tas ietver sacītā jēgu: „Tas, kurš izpildījis vienu bausli, ir laimīgs, ka nosliecis sevi un visu pasauli uz nopelnu kausa”, tas nozīmē – „diža ir studēšana, kas noved pie darbības”, tas ir, pie darbības bez zināšanām, ko dēvē – „augstāk par zināšanām”.

23. Mīlošie Radītāju, ienīstiet ļaunumu

/0 Comments/in , /by

Grāmata „Šamati”, 23. raksts

Dzirdēts 17. Sīvānā (1931. g. 2. jūnijā)

Sacīts: „Jūs, kas To Kungu mīlat, ienīstiet ļaunu! Viņš pasargā Savu svēto dvēseles, Viņš tās izglābj no bezdievju rokas.” (Psalmi 97) Un tas nozīmē, ka nepietiek ar to, ka cilvēks mīl Radītāju un vēlas sasniegt saplūsmi ar Viņu, bet viņam tāpat arī jāienīst ļaunums.

Naids pret ļauno nozīmē ienīst savu egoismu, vēlmi baudīt. Cilvēks redz, ka nav nekādas iespējas atbrīvoties no ļaunuma, taču līdz ar to viņš nekādā gadījumā nepiekrīt samierināties ar to un palikt šādā stāvoklī. Viņš jūt trūkumu, ko ļaunums viņam nodara un arī redz īstenību, ka cilvēks nav spējīgs iznīcināt sevī ļauno, jo tāda ir viņa daba, kuru viņā ielicis Radītājs, kurš iezīmogoja cilvēkā vēlmi saņemt baudu.

Un tādā gadījumā viņam saka to, ko izdarīt ir viņa spēkos: sākt ienīst ļaunumu un tad Radītājs sargās viņu no ļaunā, kā sacīts: „Viņš sargā viņu dvēseles, kas uzticīgi Viņam”. Turklāt Radītāja aizsardzība nozīmē, ka Viņš „tās izglābj no bezdievju rokas”. Un, ņemot vērā, ka cilvēkam rodas saikne ar Radītāju, pat visniecīgākā, viņš jau iegūst veiksmi un panākumus.

Taču pats ļaunums paliek un kalpo kā parcufa pretējā puse (ahoraim). To sasniegt var tikai ar labošanās palīdzību. Ja viņš no visas sirds sāks ienīst ļauno, līdz ar to izlabos tā pretējo pusi.

Turklāt ļaunums viņam ir jāienīst tādēļ, ka, ja vēlas izpelnīties saplūsmi ar Radītāju, tad aiz paraduma, kas eksistē starp biedriem, ikvienam no viņiem ir jāienīst tas, kas ienīstams citam un jāmīl tas, ko mīl biedrs.

Un tāpēc, ka Radītājam ir prieks atdot, arī zemākajiem ir jāvēlas atdot. Tāpat kā Radītājs ienīst saņemšanu, jo Viņš ir absolūta pilnība un Viņam nav nepieciešams nekas, tāpat arī cilvēkam ir jāienīst saņemšana savā labā.

No visa sacītā izriet, ka cilvēkam jāienīst savs egoisms ar nesamierināmu naidu, jo visi postījumi pasaulē notiek tikai šī egoisma dēļ. Un pateicoties šim naidam, egoisms izlabos vēlmi baudīt un pakļausies svētumam.

24. Viņš izglābj dvēseles no bezdievju rokas

/0 Comments/in , /by

Grāmata „Šamati”, 24. raksts

Dzirdēts 1. Abā (1944. g. 21. jūlijā), par godu grāmatas „Zoar” uzrakstīšanai

Sacīts: „Jūs, kas To Kungu mīlat, ienīstiet ļaunu! Viņš pasargā Savu svēto dvēseles, Viņš tās izglābj no bezdievju rokas.” Un nav saprotams, kāda ir saikne starp „ienīst ļaunu” un „tās izglābj no bezdievju rokas”?

Un sacīts arī: „Vai pasaule radīta tikai absolūtiem taisnajiem vai pilnīgiem bezdievjiem”. Iznāk, ka pasauli bija vērts radīt pilnīgiem bezdievjiem, bet nepilnīgiem taisnajiem – nē?

Taču lieta ir tajā apstāklī, ka no Radītāja puses pasaulē nav nekā, kam būtu dubulta jēga. Tikai zemākajiem radījumiem, kas saņem no augšienes, ir sajūta, atbilstoša saņēmējam: jūtas labi vai slikti, pasaule ir laba vai slikta. Tāpēc, ka jebkuru pildāmo darbību apsver iepriekš, jo neko taču nedara bez mērķa: vēlas uzlabot savu stāvokli vai pasliktināt kāda cita cilvēka stāvokli. Taču aplamas un bezmērķīgas darbības pilnīgi neder cilvēkam, kuram ir dzīves mērķis.

Un atbilstoši tam, kā Radītāja vadību pasaulē izjūt tie, kas šo vadību atzīst, – atbilstoši savām sajūtām arī nosaka: vai tā ir laba, vai slikta.

Tāpēc tie, kas mīl Radītāju, tas ir, saprot, ka radījums tika radīts visas radības labumam un tādēļ, lai radījumi to sajustu, – saprot, ka to just var tikai satuvinoties un saplūstot ar Radītāju. Un ja viņi jūt kādu attālināšanos no Radītāja puses, viņi to dēvē par ļaunumu, un tādā gadījumā viņi uzskata sevi par bezdievjiem. Tāpēc, ka radījumam nav starpstāvokļu – vai cilvēks sajūt Radītāju un Viņa vadību, vai arī viņam šķiet, ka viss ir pakļauts ļaunam liktenim.

Un ņemot vērā, ka jūt, ka nespēj sev melot tajā, ka sajūt vai nesajūt, tad jūtot īstenību, acumirklī sāk lūgt Radītāju, lai Radītājs apžēlotos par viņu un atbrīvotu no nešķīsto spēku un domu varas. Un tāpēc atbilstoši tam, kā cilvēks lūdz, apzinoties un jūtot īstenību, Radītājs dzird viņa lūgumu, kā sacīts: „Radītājs ir tuvs visiem, kas lūdz patiesi” un izglābj viņu no bezdievju rokām (no iekšējām egoistiskajām vēlmēm un domām).

Taču līdz brīdim, kamēr cilvēks spēs just īstenību, tas ir, viņā ietvertā ļaunuma īsteno pakāpi, kamēr nejūt to pietiekamā mērā, kas spētu izraisīt viņā kliedzienu Radītājam aiz bezgalīgām ciešanām, kuras viņš izjūt, apzinoties savu ļauno egoismu, savu dabu, līdz tam brīdim vēl nav izpelnījies glābšanu no šī ļaunuma. Tāpēc, ka vēl nav atklājis nepieciešamo kli, kas būtu gatava uzklausīt lūgšanu – to, ko dēvē par „no paša sirds dziļuma”. Viņš taču domā, ka, izņemot ļaunumu, viņā vēl ir kaut kas labs, gaišas domas un labas vēlmes.

Tas ir, viņš vēl nav iekļuvis visos savas sirds dziļumos un sirds dziļumā domā, ka tur ir vismaz nedaudz labestības. Un viņš neliekas ne zinis, vai viņā ir mīlestība un bijība attieksmē pret Toru un garīgo darbu. Un tāpēc neredz īstenību.

25. Tas, kas nāk no sirds

/0 Comments/in , /by

Grāmata „Šamati”, 25. raksts

Dzirdēts 1. Abā (1944. g. 21. jūlijā), maltītē par godu grāmatas „Zoar” uzrakstīšanai

„Tas, kas nāk no sirds, ienāk sirdī.” Taču, kāpēc mēs redzam, ka, ja arī ienāca cilvēka sirdī, viņš vienalga garīgi nokrīt no savas pakāpes?

Lieta ir tajā apstāklī, ka tad, kad cilvēks dzird Toras vārdus no sava rava (skolotāja), viņš nekavējoties piekrīt viņam un uzņemas pildīt dzirdēto ar visu savu sirdi un dvēseli. Taču pēc tam, kad nonāk citā saskarsmes vidē, saplūst ar vairākuma vēlmēm un domām, kuri nodarbojas ar muļķībām. Un tad viņš, viņa domas, vēlmes un sirds pakļaujas vairākumam. Taču ņemot vērā, ka cilvēkam nav spēka nosliekt visu pasauli uz nopelnu kausa, tad pasaule pakļauj viņu sev, un viņš sajaucas ar visu cilvēku vēlmēm.

Un tad viņš ir kā „ganāmpulks, ko ved uz kautuvi”. Un viņam nav izvēles – viņam ir jādomā, jāvēlas un jāprasa tas, ko pieprasa vairākums. Šādā gadījumā viņš izvēlas svešas domas, centienus un maziskas kaislības, kas derdzīgas Toras garam un viņam nav spēka pretoties vairākuma ietekmei.

Tādā gadījumā ir viens padoms viņam – pievienoties savam ravam un grāmatām iekšējā līmenī, ko dēvē – „gūstot no grāmatām un to autoriem”. Un tikai pateicoties saplūsmei ar viņiem, cilvēks var mainīt savas domas un vēlmes uz labo pusi. Un nekādi iebildumi un viltības nepalīdzēs viņam šādā gadījumā mainīt savas domas. Glābiņš ir tikai saplūsmē, jo saplūsme ir brīnišķīgs līdzeklis, kas atgriež pie Avota.

Un tikai tad, kad atrodas svētumā, viņš var sev iebilst un skaisti spriedelēt par to, kā prāts pastāvīgi liek viņam iet Radītāja ceļu. Taču pēc visiem saviem argumentiem un prātošanām, ar kuru palīdzību cer pieveikt savas nešķīstās vēlmes (sitra ahra), viņam stingri jāapzinās, ka tas viss ir tīrais nieks un tas viss nav tas ierocis, ar kuru var uzvarēt karā ar egoismu. Tāpēc, ka visi šie prātīgie argumenti ir tikai augstāk minētās saplūsmes sekas.

Visi viņa saprātīgie argumenti, ar kuru palīdzību viņš veido savus secinājumus, ka pastāvīgi nepieciešams iet Radītāja ceļu, pamatojas uz saplūsmi ar viņa ravu. Un tiklīdz pazaudēs šo pamatu, izzudīs viss šo argumentu spēks, jo viņam vairs nebūs uz ko balstīties. Tāpēc cilvēkam nekādā gadījumā nedrīkst uzticēties savam prātam, bet tikai no jauna „jāpielipinās” grāmatām un ravam. Tikai tas var viņam palīdzēt, nevis saprāts un gudrības, jo tajos nav dzīvības gara.

26. Cilvēka nākotne atkarīga no viņa pateicības par pagātni

/0 Comments/in , /by

Grāmata „Šamati”, 26. raksts

Dzirdēts 1943. gadā

Sacīts: „Radītājs ir dižens, tomēr Viņš uzlūko pazemīgo”, tas ir, tikai pazemīgais spēj redzēt Radītāja dižumu. Vārda „jaksar” (dārgs) burti līdzinās vārda „jakir” (pazīstams) burtiem, un tas liecina par to, ka atbilstoši tam, cik cilvēkam ir dārga kāda lieta, viņš vērtē tās nozīmi (dižumu). Tikai atbilstoši tās nozīmīgumam attiecībā pret cilvēku, viņš sajūsminās, un sajūsma sniedz viņam izjūtas sirdī. Un saskaņā ar viņa vērtējumu, atbilstoši viņa zināšanām, sapratnei un svarīguma apziņai – viņā dzimst prieks.

Un, iespējams, cilvēks zina par savu maziskumu un saprot, ka viņš nav svarīgāks attiecībā pret visiem viņa vienaudžiem sabiedrībā, tomēr redz, ka pasaulē ir miljoni cilvēku, kuriem Radītājs nav devis spēkus garīgajam darbam pat visvienkāršākā veidā, pat bez nolūka „Radītāja labā”, pat ne egoistiski nav ļāvis pat uzsākt ceļu uz mūžību.

Turpretī viņš ir izpelnījies, ka Radītājs viņam devis vēlmi un domas vismaz dažreiz būt garīgajā darbā, pat visvienkāršākajā. Un ja cilvēks spēj novērtēt šādu Radītāja attieksmi pret sevi, atbilstoši tam svarīgumam, ko piešķir garīgajam darbam, tad tādā pašā mērā viņam ir jābūt pateicīgam un jāslavina Radītājs. Tā taču ir īstenība, ka mēs neesam spējīgi novērtēt to, cik svarīgi, ka reizēm mēs varam pildīt Radītāja Bausli (vēlmi) pat bez vajadzīgā nolūka. Un tādā gadījumā viņš sasniedz dižuma izjūtu un prieku sirdī.

Un pateicoties slavināšanai un pateicībai, ko viņš raida Radītājam, paplašinās viņa sajūtas, un viņš izjūt katru garīgā darba detaļu, izzinot to, Kam viņš ir vergs, tā rezultātā viņš sasniedz arvien jaunas virsotnes.

Un šajā ziņā ir teikts: „Pateicos Tev par visu Tavu žēlastību pret mani!”, tas ir, par pagātni. Un tūdaļ ar pārliecību turpina: „Un par to, ko nākotnē Tu darīsi manā labā!”

27. Radītājs ir dižens, tomēr Viņš uzlūko pazemīgo

/0 Comments/in , /by

Grāmata „Šamati”, 27. raksts

Dzirdēts Sebat Truma (1949. g. 5. martā), Telavivā

„Radītājs ir dižens, tomēr Viņš uzlūko pazemīgo” (Psalms 138). Kā var būt līdzība ar Radītāju, ja cilvēks saņem, bet Radītājs dod? Par to sacīts: „Radītājs ir dižens, tomēr Viņš uzlūko pazemīgo”. Ja cilvēks anulē savu „Es”, tiek zaudēts viss viņa patstāvīgais egoistiskais viedoklis un vara, kas atdala viņu no Radītāja, un tad viņš redz Radītāju, tas ir, izpelnas hohma gaismu, gudrības un izzināšanas gaismu.

Taču lepnais un augstprātīgais ir tālu no Radītāja. Tas, kurš paliek savā egoismā, savā „Es”, savā gribā, tas attālinās no Radītāja īpašību līdzības trūkuma dēļ.

Par pazemību nedēvē to, ka cilvēks sevi pazemo citu priekšā. Tā ir lēnprātība, kuru cilvēks izjūt kā pilnību darbā. Taču par pazemību dēvē kauna un pazemojuma sajūtu, kad visa pasaule viņu kaunina un pazemo. Tieši tāpēc šādā gadījumā viņš neizjūt pilnību.

Tas taču ir dabas likums – viss, ko domā apkārtējie, ietekmē cilvēku. Un tas, kuru cilvēki ciena, jūtas pilnīgs, bet tas, kuru kaunina, jūtas pazemots.

28. Nemiršu, bet dzīvošu

/0 Comments/in , /by

Grāmata „Šamati”, 28. raksts

Dzirdēts 1943. gadā

„Nemiršu, bet dzīvošu” (Psalms 118). Lai sasniegtu pilnību, cilvēkam ir jāsajūt, ka, ja viņš nenonāks pie īstenības, viņa stāvoklis būs nāvei līdzīgs, jo viņš taču vēlas dzīvot. Tāpēc sacītais „Nemiršu, bet dzīvošu” attiecas tikai uz cilvēku, kurš vēlas sasniegt īstenību.

Tāpēc sacīts: „Jona, ben amiti” (Jona, īstenības dēls). Jona – balodis, bet arī cilvēka vārds. Jona no vārda onaa (bauda). Dēls (ben) no vārda „saprotošs” (mevin). Tas ir, viņš saprot, jo pastāvīgi raugās uz to stāvokli, kurā atrodas un redz, ka sniedz baudu sev pašam un neizvēlas iet īstenības ceļu. Tāpēc, ka par īstenību tiek dēvēta „atdeve”, lišma, „Radītāja labā”, taču viņš meklē vienīgi baudu (onaa), kas ir mānīga un pretēja ceļam, kas ved pie Radītāja, tas ir, redz, ka saņem tikai savā labā. Taču tāpēc, ka redz savu patieso stāvokli, pēc tam izpelnas „amiti” – īstenību, taisnīgumu.

Tāpēc sacīts: „Tavas acis kā dūjiņas” (Augstā Dziesma). Svētuma acis, Šekinas acis dēvē par jonim (baloži). Šīs acis mūs māna tādā veidā, ka mums šķiet, ka Šekinai nav acu, kā sacīts Zoar grāmatā: „ Daiļa ir tā meiča, kurai nav acu”. Taču patiesība ir tāda, ka tas, kurš izpelnas īstenību, redz, ka viņai ir acis, par to sacīts: „Ja līgavai ir skaistas acis, viņas ķermenis nav jāpārbauda”.

29. Kad māc šaubas

/0 Comments/in , /by

Grāmata „Šamati”, 29. raksts

Dzirdēts 1943. gadā

Sacīts: „Radītājs ir tava ēna”. Ja cilvēks šaubās Radītājā, tad arī Radītājs šaubās cilvēkā. Turklāt, kad šaubās Radītājs, to dēvē par Radītāja kalnu (šaubas – „iru – rim”, kalns – „ar”). Tāpēc sacīts: „Kurš uzkāps Radītāja kalnā un kurš nostāsies Viņa svētajā vietā? – Ar tīrām rokām un drosmīgu sirdi!”

Tīras rokas sasniedz ar labošanos „…un smagas ir Mozus rokas” – tās ceļot augšup lūgšanā Radītājam, bet drosmīga sirds ir darba rezultāts tajā (avodat liba).

30. Galvenais – vēlēties atdot

/0 Comments/in , /by

Grāmata „Šamati”, 30. raksts

Dzirdēts Vajikra Sestdienas izskaņā (1943. g. 20. martā)

Galvenais – neko nevēlēties, bet tikai atdot Radītāja diženuma dēļ, jo visas darbības, kas vērstas uz saņemšanu, ir netiklas un izkļūt no saņemšanas darbībām nav iespējams, – tikai ja pārejam uz pretējo stāvokli, tas ir, uz atdevi. Virzītājspēks, proti, spēks, kas mudina uz priekšu un piespiež strādāt, nāk tikai no Radītāja varenuma.

Un nepieciešams ņemt vērā, ka jebkurā gadījumā mēs esam spiesti strādāt šajā pasaulē un tieši ar šo pūliņu palīdzību varam  sasniegt rezultātu un baudu. Tas ir, pateicoties cilvēka pieliktajām pūlēm un centieniem, viņš var sniegt baudu savam ierobežotajam ķermenim, kas līdzinās pagaidu viesim, vai mūžīgajam Saimniekam. Šajā gadījumā viņa pūles neizzūd, bet paliek mūžībā.

Tas līdzinās cilvēkam, kura spēkos uzcelt veselu pilsētu, bet viņš būvē tikai pagaidu māju, kura no vēja brāzmām sabrūk un tādējādi visas viņa pūles ir zaudētas. Turpretī, ja cilvēks pielika pūles, lai sasniegtu garīgumu, un kopā ar tām viņš paliek garīgajā, tad visiem viņa centieniem ir mūžīgs rezultāts. Un tikai pateicoties šim mērķim viņam ir jāsaņem viss darba pamats, bet visi citi pamati ir nepareizi.

Ticības spēka ir pietiekami, lai cilvēks spētu strādāt atdeves labā, tas ir, lai spētu ticēt, ka Radītājs pieņem viņa darbu un pat ja viņam šķiet, ka viņa darbs nav pietiekami svarīgs, jebkurā gadījumā Radītājs saņem visu. Radītājam ir tīkami visi darbi, un Viņš tos pieņem, ja cilvēks savas pūles velta Radītājam.

Taču, ja cilvēks vēlas izmantot ticību, lai saņemtu baudu, tad tā kļūst viņam nepietiekama, tas ir, viņš sāk šaubīties ticībā. Iemesls ir tajā apstāklī, ka saņemšana nav īstenība. Patiesībā cilvēkam nekas neatliek no viņa darba, bet visi darba augļi nonāk tikai pie Radītāja. Tāpēc šīs šaubas ir patiesas, tas ir, šīs garīgajam svešās domas, kas pašlaik rodas viņa prātā, ir taisnīgi iebildumi.

Turpretī, ja cilvēks vēlas izmantot savu ticību, lai ietu atdeves ceļu, tad, protams, viņam nerodas šaubas ticībā. Taču, ja viņš šaubās, tad cilvēkam jāzina, ka droši vien viņš nevēlas iet atdeves ceļu, jo, lai atdotu, ir pietiekami ar ticību.