Jautājums: No kurienes ir radušies visi semināra noteikumi: runāt pēc kārtas, anulēt sevi, nekritizēt? Gluži otrādi strīdā dzimst patiesība. Atbilde: Visi semināra noteikumi pamatojas uz kabalistu rakstīto, sākot no „Grāmatas Zoar”, kad desmit diži kabalisti pulcējās kopā, slēpjoties alā, sarakstīja šo Grāmatu. No turienes nāk sapratne, kas ir „desmitnieks”, kādā veidā tajā apvienoties, ko ar to nepieciešams […]
Jautājums: Kāpēc ir svarīgi, lai izteiktos katrs semināra dalībnieks? Atbilde: Mums nepieciešams attīstīt savus biedrus, viņus sajust. Katram no viņiem ir jāmāk runāt, lai labāk saprastu sevi, mācētu sevi izteikt. Jautājums: Taču, ja cilvēks saka: „Es izlaidīšu, es nevaru runāt, es negribu.”? Atbilde: Neko nepadarīsi. Mūsu pasaulē ir dažādi cilvēki: klusi un runīgi. Taču grupā tas viss mums ir […]
Jautājums: Bāls Sulams raksta, ka kritika ir panākumu ķīla un attīstība domu sfērā. Kāpēc semināros ir pretēji – aizliegts kritizēt un strīdēties, pāriet uz individuālu dialogu? Atbilde: Bāls Sulams to saka pilnīgi citā sakarā. Viņš raksta, ka kritiska pieeja sabiedrībā visās tās saiknēs un sfērās ir nepieciešama, lai attīstītos. Un tas ir dabiski. Saprotams, ka tā ir […]
Jautājums: Par ko nedrīkst un par ko drīkst runāt seminārā? Es zinu, ka kabalā mēs nerunājam par savām individuālajām atklāsmēm, par to, kā mēs jūtam Radītāju. Atbilde: Mēs drīkstam runāt par Radītāja dižumu, bet ne attiecībā uz savām jūtām. Proti, mēs nekad nerunājam par individuālām jūtām, domām, lai nekaitētu mūsu biedriem. Es nevēlos viņiem uzspiest savu viedokli, […]
Jautājums: Ja es runāju seminārā, tad es esmu dodošs, bet citi dalībnieki saņēmēji? Vai otrādi: kad viņi runā, es viņus uztveru kā dižākos pasaulē? Atbilde: Tas nav obligāti. Es varu runāt un būt saņēmējs, nevis devējs. Tas viss ir ļoti nosacīti, tāpēc ka ir atkarīgs no cilvēka nolūka. Jautājums: Visgrūtākais ir kādu klausīties. Ja es cilvēku redzu pirmo […]
Visbīstamākais stāvoklis ir, nevis pacēlumi un kritumi, bet gan vienaldzība. Tāpēc, ka mums nav spēka no tās iziet: ne uz augšu, ne leju. To dēvē par nāvi. Lejā, kritumā cilvēks pārdzīvo dažādas problēmas, negatīvas ietekmes, svešas domas, taču viņš dzīvo, viņš nav miris. Nāve ir vienaldzība. Radītājs saka: „Iesim pie Faraona”, tas ir, Viņš mūs […]
Ticība ir atdeves spēks, kuru cilvēks iegūst un atbilstoši tam dzīvo. Šai atdevei ir jābūt augstākai par saņemšanu, tāpēc ka atdeve tiek veidota virs vēlmes gūt baudu, to neņemot vērā, pretēji saņemšanas spēkam. Šodien mēs dodam, taču to nedēvē par atdevi, tāpēc ka mēs dodam dēļ saņemšanas vēlmē gūt baudu. Taču, kad atnāk gaisma, tā […]
Mūsu milzīgajā vēlmē gūt baudu ir dzirksts – dvēseles iedīglis. Un tāpēc visu, kas nāk no Radītāja nepieciešams dalīt divās daļās: darbībās, kuras attiecināmas uz vēlmi baudīt, kuru dēvē par „ķermeni”, egoismu un darbībās, kuras attiecināmas uz dvēseli, radīšanas mērķi, lai izaudzinātu šo punktu un to padarītu arvien līdzīgāku Radītājam, to paceļot pa garīgajiem pakāpieniem. […]
Galvenā grūtība ir tā, ka mēs vispār nespējam iedomāties garīgo darbu. Tas nav saprotams ne mūsu jūtās, ne prātā. Mēs sākotnēji esam cilvēki, kuri pilnībā ir piederoši šai pasaulei un strādājam tikai ar šīs pasaules jēdzieniem, mēriem, vērtējumiem – tajā ir visa mūsu dzīve. Mūsu darba lauks tiek veidots no šīs pasaules jēdzieniem un neiziet […]
Materiālajā pasaulē mēs esam pieraduši strādāt ar savu parasto prātu. Skolotājs skaidro, bet es pārbaudu teikto, prātā saprotu un sirdī piekrītu. Taču kabalā mācās citādāk, apgūstot to, ko tagad nav iespējams saprast un uztvert. Tāpēc, ka mūsu prāts nav veidots atbilstoši tam līmenim, par kuru ir runa. Augstākajā līmenī darbojas likumi, kuri nesakrīt ar maniem […]