Posts

Garīgā konstrukcija “Ādams Rišons”

/0 Comments/in , /by

Ievads

Augstākā spēka mērķis ir radīt radījumu līdzīgu Sev. Pilnība izpaužas atdevē un mīlestībā, tāpēc Viņa izveidotajam radījumam ir jāsasniedz līdzvērtīgs stāvoklis. Radījumam, kuru radījis Radītājs un kurš salīdzinājumā ar Viņu attiecīgi atrodas viszemākajā līmenī, ir jāiziet noteikti procesi, kas ļaus radījumam sasniegt Radītāja līmeni. Citiem vārdiem, radījumam jāpārliecinās, ka viņam dotās sākotnējās īpašības, tāpat arī Augstākā vadība, kas šīs īpašības vada, ir pati pilnība un tai ir vislabākie mērķi. Svarīgi saprast, ka katrā savā stāvoklī radījums atrodas absolūtas un saudzējošas Radītāja vadības ietekmē. Par apzināšanās rezultātu jākļūst radījuma patiesai vēlmei pielīdzināties Radītājam.

Radījumam sevi ir jāizzina patstāvīgi, tāpat arī jāizzina Radītājs un Viņa vadības ceļi. Pateicoties šai izzināšanai, radījumam atklāsies pilnības izpratne, un radīsies vēlme šo līmeni sasniegt un kļūt kā Viņš. Pilnība ir Radītāja pilnīgas atdeves un mīlestības īpašība – tātad radījumam ir jāiegūst tieši šī īpašība. Atdevei attiecībā pret Radītāju ir jāīstenojas tādā pašā veidā, kāda tā ir Viņam, atbilstoši lielumam, kvalitātei un daudzumam. Tas ir mūsu attīstības galamērķis.

Lai novestu radījumu pie beigu stāvokļa, Radītājs viņu rada un attiecībā pret viņu veic noteiktas darbības, ievirza viņu noteiktā procesā.

Tieši šo procesu mēs arī studējam. Mēs apgūstam to tādā veidā, kādā kabalisti, kuri sasnieguši augstākos stāvokļus, to atklāj garīgajā līmenī. Šajā līmenī nepastāv laika jēdziens, tur eksistē fiksēti stāvokļi. Gluži kā skanējot šos stāvokļus, mēs paši tos pakāpeniski izejam.

Virzoties augšup uz garīgo līmeni, kabalists viscaur redz visu radījumu . Viņš it kā vēro kinolenti, viņam pieejami visi kadri, viņš var aprakstīt šo stāvokli no sākuma līdz beigām un no beigām līdz sākumam. Lasot kabalistu sarakstītās grāmatas, cilvēks saprot stāvokļus, kuros viņš atrodas, kā arī stāvokļus, kuri viņam ir jāiziet. Viņš apzināti iekļaujas šajā procesā, racionāli un tāpēc ātri, vienkārši un viegli virzās uz iepriekš noteikto pilnības stāvokli.

Tieši tāpēc ir nepieciešama kabalas zinātne. Bez kabalas cilvēce jebkurā gadījumā izies tos pašus stāvokļus, taču to iziešanas kvalitāte būs pilnīgi citāda: nežēlīgais attīstības veltnis spiedīs uz mums un liks virzīties uz priekšu, pamatojoties uz „nolieguma nolieguma” likumu. Katrs stāvoklis spiež uz mums. Mēs jūtam, ka vairs nespējam tajā atrasties un tas mūs piespiež to mainīt uz daudzkārt pilnīgāku. Lai iegūtu spēju virzīties uz priekšu, katrs savs stāvoklis mums sevī ir jāsajūt kā neciešams. Lai mēs izvairītos no šīs sāpīgās virzīšanās uz priekšu, kabalisti mums atklāj šo procesu un parāda, kā jātiecas uz priekšu, lai apsteigtu attīstības veltni.

Radījuma attīstības nosacījumi

 Radītājs veido attiecīgus nosacījumus radījuma attīstībai un viņa pāriešanai uz pilnības stāvokli. Radītājs izveido divus nosacījumus: iekšējo, kuru mēs dēvēsim par radījumu un ārējo, dēvētu par pasaulēm. Pasaules ir Radītāja attieksme pret mums. Apslēpjot sevi, Viņš it kā ietērpj sevi apvalkos, tādā veidā izveidojot pasaules, radījumam apkārt esošo realitāti.

Attēls 3.2.1.

 Var iztēloties sevi atrodamies pasaulēs, kuras Radītājs radījis speciāli mums. Mēs atrodamies iekšpusē, bet Augstākais spēks, Radītājs – ārpusē. Mūs ar Viņu atdala piecas pasaules. “Pasaule” ivritā nozīmē “olam”, no vārda “olama”, apslēptība. Pasaule apslēpj spēku, kas atrodas virs tās un kurš vada mūs caur šīs pasaules apvalku. Tātad Radītājs mūs vada caur pasauļu sistēmu.

Kopumā pastāv piecas pasaules: Ādama Kadmona pasaule – nākamā cilvēka pirmtēls (“Ādams” – cilvēks, “Kadmons” – pirmējais, pirmtēls), pēc tam Acilut, Brija, Jecira un Asija pasaule. Caur šiem pieciem priekškariem mūs vada Radītājs. No vienas puses, viņš radīja pasauļu sistēmu, bet no otras puses, radīja cilvēku, kurš sastāv no ķermeņa un dvēseles.

Attēls 3.2.2.

 Mūsu ķermenis eksistē zemāk par visām šīm pasaulēm, stāvoklī, kas dēvēts par „mūsu pasauli”. Šī pasaule kabalā netiek studēta, jo tā ir matērijas pasaule, kas nav spējīga uz garīgo augšupeju un garīgajiem kritumiem.

Pārējās pasaules, kas atrodas augstāk par mūsu pasauli, ir garīgās: tajās iespējams tiešs cilvēka kontakts ar Augstāko spēku. Saikne ar Radītāju atklājas cilvēkam dažādās pakāpēs. Ja, pieņemsim, pirmā pasaule apslēpj Radītāju no cilvēka par 20%, tad otrā – par 40%, trešā – par 60%, ceturtā – par 80% un mūsu pasaule pilnībā apslēpj no mums Radītāju. Aptuveni tādā veidā var attēlot pasauļu uzbūvi.

Attēls 3.2.3.

Īpašību līdzība

 Cilvēkam sevī ir jāattīsta īpašības, kuras viņam ļautu pārvarēt pasauļu apslēptību. Iztēlojieties, ka jūs no manis slēpjaties. Kas tādā gadījumā notiek? Es jūs redzu, taču iekšēji jūs nejūtu. Reizēm cilvēki saka viens otram: “Tu mani nesaproti”. Tad, lūk, Radītājs vēlas, lai mēs iemācītos Viņu saprast. Viņu saprast ir iespējams tikai atbilstoši tam, cik lielā mērā mēs paši Viņam pielīdzināmies. Lai rastos sapratne, man jāiegūst īpašības, kas ir identiskas Viņa īpašībām. Radītājs vēlas, lai mēs sevi identificētu ar Viņu, lai sevi izlabotu un kļūtu tādi paši kā Viņš. Tikai paceļoties augšup un sasniedzot Viņa līmeni, pilnībā var izprast Radītāju. Tādējādi augšupeja, mērojot pasaules, prasa pakāpenisku pielīdzināšanos Radītājam.

Cilvēkam šī augšupeja ir jāīsteno, atrodoties mūsu pasaulē bioloģiskajā ķermenī, kurš kabalistam ir tāds pats kā jebkuram citam cilvēkam. Lai kādos garīgajos līmeņos cilvēks savā dvēselē atrastos, viņa ķermenis turpina eksistēt šajā pasaulē. Garīgā izaugsme spēj realizēties tikai no stāvokļa “mūsu pasaule”.

Cilvēka attīstības virzošais spēks

 Lai cilvēkam sniegtu iespēju attīstīties, no vairums velmēm un to daudzveidīgajām kombinācijām Radītājs radīja Ādamu. Ādams ir konstrukcija, kas sastāv no milzīga daudzuma atsevišķām vēlmēm, kuras ir savstarpēji saistītas tāpat kā mūsu ķermeņa orgāni un šūnas.

Tātad sākotnēji tika radīta kombinēta integrālā vēlme, dēvēta par Ādamu. Pēc tam, atbilstoši pakāpeniskai virzībai lejup no garīgā līmeņa, mērojot pasaules, katrā šī garīgā ķermeņa šūnā, tas ir, katrā vēlmē (jo, izņemot vēlmi, Radītājs neko citu nav radījis) rodas tieksme vienam otru atbalstīt.

Mūsu ķermenis arī sastāv no liela šūnu daudzuma. Katra šūna atsevišķi ir egoistiska, taču evolūcijas procesā šūnas nonāca pie “sapratnes”, ka to savstarpējā pretestība noved ķermeni pie bojāejas, bet savstarpējais atbalsts un saikne veicina kopīgu izdzīvošanu. Ja divas šūnas, tā vietā, lai cīnītos viena ar otru, sāk apvienoties, tad katra zināmā veidā var palīdzēt otrai. Tad, protams, tās domā ne tikai par sevi, bet arī viena par otru. To kopīgā vēlme kļūst divkārša, to dzīvinošais spēks divkāršojas un, apvienojoties, tās spēj pretoties pārējām šūnām, pārējām dzīvajām būtnēm. Tā izveidojas organismi. Dzīvais organisms ir radīts tādā veidā, ka tas saņem un atdod – citā veidā dzīvība un atjaunošanās nav iespējami.

Tāpat arī Ādama konstrukcijā visas vēlmes atbalsta viena otru, atrodoties absolūti integrālā savienojumā un harmonijā. Ādams ir absolūti nedalāms garīgais ķermenis.

Attēls 3.4.1.

 Atkarībā no nonākšanas lejup no augšienes uz leju, Ādams pārcieš saiknes deformācijas, raupjumu un šķelšanos starp daļām. Piemēram, divas vēlmes Ādama iekšienē sāk ienīst viena otru, atdalās, mēģina eksistēt viena uz otras rēķina. Šī pakāpeniskā nonākšana lejup no augšienes uz leju kabalā ir ļoti detalizēti aprakstīta. Savstarpējā naida rašanās starp radījumiem nonākšanas lejup procesā tiek dēvēta par grēkā krišanu. Notiek kritums no simtprocentīgas savstarpējās mijiedarbības līmeņa līdz pilnīgam simtprocentīgam atrautības, egoisma līmenim.

Saiknes šķelšanās starp dvēseles daļām izpaudās mūsu pasaulē tādā veidā, ka šodien eksistē septiņi miljardi cilvēku, no tiem katrs atrodas absolūti egoistiskā stāvoklī.

Ādama sistēma ir garīgo spēku projekcija attiecībā pret mūsu pasauli. Tā eksistē arī visās starpposmu pasaulēs, tikai šis stāvoklis pašlaik no mums ir apslēpts. Patiesībā visa cilvēce ir vienota doma un vēlme, un atrodas Bezgalības pasaules stāvoklī, kurā mēs visi viens ar otru esam savienoti vienā dvēselē, vienā lielā vēlmē.

Attēls 3.4.2.

 Kopīgās dvēseles „Ādams” uzbūve

Ādama konstrukcija sašķeļas sīkās daļiņās un katra no tām līdzinās konstrukcijai tās veselumā. Katrs no mums ir mikropasaule.

Manī eksistē tāds pats daļu skaits, kāds ir citā cilvēkā. Kopā ir 620 pamatdaļas. Šķelšanās notiek tādā veidā, ka rezultātā viena no šīm daļām kādam atsevišķam cilvēkam kļūst specifiska. Ikvienā no mums ir kaut kas, kas pieder personīgi viņam, tas, ar ko cilvēks atšķiras no visiem pārējiem. Daļiņa, kas mani atšķir no pārējiem, eksistē arī visos citos cilvēkos, tikai tā nav dominējošā. Kombinējumu daudzveidība veido katra cilvēka individualitāti. Katrs līdzinās Ādama konstrukcijai  tās veselumā, tādējādi katrs no mums tiek dēvēts par „ben Adam”. „Ben” tulkojumā no ivrita nozīmē „dēls”. Katrs no mums ir „cilvēka dēls”. Taču katrs uz visas konstrukcijas fona atklāj kādu noteiktu Ādama īpatnību.

Attēls 3.5.1.

 Pie tam konstrukcija Ādams dalās septiņdesmit daļās – septiņdesmit pasaules pamattautās. Tas saistīts ar Ādama konstrukcijā esošajiem septiņiem pamata parametriem: hesed, gevura, tiferet, necah, hod, jesod, malhut. Tie ir kabalas termini, tos var pārtulkot, taču tulkojums nespēs sniegt precīzu raksturojumu. Šie termini raksturo konstrukcijas garīgās īpašības. Katra no tām sastāv no desmit sefirot (apakšdaļām), kas rezultātā dod Ādama konstrukcijas septiņdesmit pamatparametrus, kas apzīmēti kā „septiņdesmit pasaules tautas”. Kopumā pasaulē ir septiņdesmit pamatīpašības, kas sadalītas starp pasaules pamattautām.

Attēls 3.5.2.

 Ādama konstrukcija dalās lielā daudzumā daudzveidīgu apakškonstrukciju, atkarībā no tā, par ko iet runa. Ja runājam par pamatvēlmju skaitu, tad tās ir 620. Ja izskatām cilvēku (protams, ka runa iet par dvēseli, nevis par ķermeni), tad viņš sastāv no augšdaļas un apakšdaļas, kur atrodas septiņas pēdējās, beigu vēlmes, 248 augstākās vēlmes un 365 zemākās vēlmes. Tas kopsummā sastāda 620 vēlmes. Tāda precīza konstrukcija ir ikvienā no mums.

Attēls 3.5.3.

Attēls 3.5.4.

 Mēs viens no otra atšķiramies un tā bija arī sākotnēji. Mēs visi esam cēlušies no vienotās dvēseles sistēmas, kas iekļauj sevī 600 000 daļu – atsevišķas dvēseles, starp kurām nav divu identisku dvēseļu. Šīs dvēseles uzbūvi var attēlot arī citādā veidā: dvēseles konstrukcija no augšienes līdz lejai ir sadalīta divās daļās: roš un guf.

Ir dvēseles, kuras attiecas uz Ādama Rišona sistēmas roš (galvu) un ir dvēseles, kuras attiecas uz guf (ķermeni). Ādama Rišona sistēma lielā mērā līdzinās cilvēka ķermenim, kuram ir vairāk vai mazāk svarīgi orgāni un šūnas. Šūna, kas attiecas uz redzes orgānu, ir svarīgāka par pirksta šūnu miljardiem – tik lielā mērā viens orgāns var būt svarīgāks par citu.

Tamlīdzīgi izpaužas arī atšķirība starp dvēselēm. No brīža, kad dvēseles iziet no kopīgās konstrukcijas, tās absolūti nelīdzinās viena otrai. Tādā pašā formā arī mēs eksistējam šajā pasaulē: starp mums nav vienlīdzības. Taču savas labošanās procesā katrs no mums sevi piepilda, līdz sasniedz Radītāja augstumu. Atgriežoties sākotnējā stāvoklī, mēs visi sasniedzam vienu līmeni, kurā neviens no mums nav svarīgāks par otru, visi ir vienlīdzīgi.

Šķelšanās process

 Konstrukcijas “Ādams” sašķeltībai, kas notika garīgajā pasaulē, nav precīzas atbilstības mūsu pasaulē, ņemot vērā, ka garīgajā neeksistē laika parametrs. Mūsu pasaulē viss pakļauts laikam. Laika saskaits kļūst iespējams, pateicoties tam, ka mūsos rodas arvien jaunas vēlmes. Jaunu vēlmju rašanās katrā cilvēkā notiek egoisma attīstības rezultātā. Ja cilvēks atrastos pilnības stāvoklī, viņā nekas nemainītos, jo nebūtu nepieciešams mainīt vienu stāvokli uz citu.

Garīgajā pasaulē tādas nepieciešamības nav, tāpēc tur neeksistē laiks mūsu izpratnē. Garīgajā laiku vada cilvēks, kurš atrodas savas dvēseles labošanās procesā: tieši viņš nosaka, cik daudz laika pagājis zemes mērogā no vienas viņa kustības līdz nākamajai.

Mūsu pasaulē laiks ir mehāniska minūšu, sekunžu, dienu un gadu skaitīšana, tāpēc mēs nevaram salīdzināt garīgo laiku un mūsu laiku. Var tikai sacīt, ka garīgā pasaule veido savu kopiju mūsu pasaulē, bet garīgais laiks projicējas attiecībā pret mūsu pasauli, atstājot šeit noteiktus atveidus.

Mūsu pasaule radās pirms miljardiem gadu un savā materiālajā attīstībā pastāvēja jau ilgi, iekams radās planēta Zeme un apstākļi, kas veicināja dzīvības izveidošanos uz tās. Spēki, kas nonāk lejup no garīgās pasaules, veido mūsu pasaules materiālos objektus un tie pakāpeniski attīstās, sākot no nedzīvā līmeņa, pēc tam iziet augu, dzīvniecisko līmeni, līdz rodas cilvēks. Cilvēces dzimšanu mēs saistām ar cilvēku vārdā Ādams, kurš dzīvoja pirms 5765 gadiem.

Attēls 3.6.1.

 Cilvēki eksistēja desmitiem tūkstošu gadu pirms Ādama dzimšanas. Taču kabalisti cilvēku civilizācijas pirmsākumu, tas ir, līmeņa “cilvēks” cilvēkā attīstību skaita no Ādama laikiem. Mūsu pasaulē viņš ir garīgā spēka, tas ir, Ādama, kurš ir visu dvēseļu summa – kopija, atveidojums un sekas.

Kas pirmajā cilvēkā ir īpašs? Ādams bija pirmais, kuram radās tieksme sasniegt Augstāko pasauli un kurš sāka sev uzdot jautājumu par dzīves jēgu, un atklāja Augstāko pasauli. Savu izzināšanu viņš aprakstīja grāmatā “Apslēptais eņģelis”, un tieši no šī brīža sāka attīstīties kabala – zinātne par Augstākās pasaules izzināšanu.

Konstrukcija “Ādams” sākotnēji sastāv no divām daļām. Augstākā no tām ir altruistiskā, bet zemākā – egoistiskā. Egoistiskā daļa ir apslēpta no paša Ādama, tāpat kā pašlaik no mums ir slēptas mūsu milzīgās iespējas un vēlmes, gluži tāpat kā mazā bērnā ir apslēptas visas viņa nākamās dotības.

Lai Ādams nonāktu pie stāvokļa, kurā viņš kļūtu, kā sacīts Pentateihā: “zinošs kā Mēs, labestība un ļaunums”, nepieciešams viņā savienot altruistisko un egoistisko daļu. Šķelšanās izraisījās tieši tad, kad notika šī savienošanās.

Ādama lejasdaļa tiek dēvēta par “Havu” (Ievu). Kad augšienes un lejasdaļa saplūda kopā, notika šķelšanās. Ādama konstrukcijā radās vispasaules egoisms, un šī kopīgā konstrukcija sāka dalīties vairums sastāvdaļās. Šo daļu īpašības, ieskaitot 248 altruistiskās, 365 egoistiskās un vēl septiņas zemākās (kopā 620 īpašības), savstarpēji sajaucās. Pat pēc visvienkāršākajiem kombinatorikas nosacījumiem šeit ir iespējams milzīgs kombināciju skaits. Taču visas izveidojušās daļas ieguva egoistisku raksturu.

Egoistiskais raksturs, kas iegūts, pateicoties Ādama un Ievas kopīgajām vēlmēm, radīja ap viņiem papildu egoistiskā apvalka sajūtu, kas dēvēts par „mūsu pasauli”.

Pirms egoisma pamošanās, Ādams līdzinājās Radītājam, tas ir, atradās tādā garīgajā līmenī, ka sajuta Radītāju. Šis līmenis tiek dēvēts par Paradīzi. Paradīze nozīmē Radītāja sajušanu, minimālu saikni ar Viņu. Iegūstot egoismu, Ādams nonāca stāvoklī, kas dēvēts par „mūsu pasauli”, starp viņu un Radītāju izveidojās priekškars, kurš ne tikai samazināja Radītāja sajušanu (tāpat kā pārējās pasaulēs), bet pilnībā apslēpa viņa izpausmes.

Attēls 3.6.4.

 Stāvoklis “mūsu pasaule” nozīmē ne tikai garīguma sajūtas trūkumu, bet tam pilnīgu pretstatu. Tas nenozīmē, ka mainot visus plusus un mīnusus, mēs spēsim iztēloties garīgos objektus. Starp pasaulēm pastāv cēloņu un seku saikne, un šeit nav tiešas sakarības, tāpēc, vadoties no mūsu stāvokļa, mēs nespējam iztēloties garīgo eksistenci.

Šķelšanās cēlonis

 Garīgā konstrukcija “Ādams” sašķēlās daudzās savstarpēji nesaistītās vēlmēs. Katram uz zemes dzīvojošam cilvēkam ir dvēsele, kas eksistē kā maza vēlme, tieksme sasniegt ko augstāku. Dvēsele mūs mudina atgriezties pie savas saknes. Laikā, kad cilvēks uzsāk savu attīstību, viņš palielina šo tieksmi, līdz sasniedz kopīgās Ādama dvēseles līmeni. Palielinājums notiek savienojoties ar pārējām dvēselēm. Garīgā konstrukcija “Ādams” ir kopīgā dvēsele, tās attieksmi pret atsevišķu dvēseli var pielīdzināt ķermeņa attieksmei pret šūnām, no kurām tas sastāv. Cilvēka garīgā augšupeja no minimālas tieksmes līdz nākamajam garīgajam līmenim nozīmē arvien lielāku savienošanos starp dvēselēm. Princips “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” liecina par nepieciešamību apvienot visu cilvēku centienus ar mērķi sasniegt kopīgo garīgo sakni.

Šodien cilvēce ir “sašķelts organisms”, kura visas šūnas atdalījušās no kopīgās saiknes un atrodas garīgās nāves stāvoklī. Cilvēku dvēselēm ir tikai minimāls vitāls spēks, kas tās uztur un saglabā nākamās atdzimšanas iespēju. Atbilstoši tam, cik lielā mērā šīs atsevišķās šūnas sāk apzināties savu stāvokli kā garīgo nāvi, tās nonāk pie nepieciešamības atdzimt un atgriezties pie garīgās dzīves. Tas ir ļoti sāpīgs stāvoklis, par kuru nav sliktāka. Mūsdienu cilvēce ir kā trūdošs organisms. Tās eksistenci nevar nosaukt par dzīvi. Pats mazākais garīgais stāvoklis miljardiem reižu ir labāks salīdzinājumā ar to, kurā mēs atrodamies. Tas atnāk pateicoties tikai pozitīvām emocijām un tajā pašā mirklī sniedz mūžības, pilnības, saplūsmes ar Augstāko spēku, eksistences ārpus laika un telpas, drošības sajūtu. Mums grūti iedomāties, ka tas būtu iespējams. Uz minimālas garīgās pieredzes fona mūsu patreizējais stāvoklis uz cilvēka dzīves fona līdzinās vienšūnu organisma stāvoklim.

Cilvēks attiecībā pret sabiedrību jūtas kā absolūts individuālists, un tas ir šķelšanās rezultāts. Šķelšanās galvenā jēga ir radīt cilvēkam iespēju attīstīt patstāvīgu tieksmi, kas vērsta uz to, lai pielīdzinātos Radītājam.

Atrodoties saiknē ar sabiedrību, cilvēks var laboties, būdams kontaktā ar citiem, tas ir, iemācīties ietekmēt sabiedrību caur sevi, rūpēties par sabiedrības interesēm. Strādājot šajā virzienā, es sāku izmantot pasauli kā milzīgu laboratoriju, kas radīta, lai varētu pareizi noskaņoties uz Radītāju.

Radītājs atklājas atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēks viņam pielīdzinās. Pielīdzināšanās Radītājam par 1% sniedz vienprocentīgu Radītāja sajušanu. Lai sasniegtu šo līdzību, cilvēkam ir dota apkārtējā sabiedrība.

Cilvēku un Radītāju atdala īpašību atšķirība: Viņš ir dodošais, es – saņemošais. Tāpēc man ar Viņu nav kontakta, es Viņu nejūtu. Viņš eksistē manī, es atrodos Viņā, taču es Viņu nejūtu. Kā noskaņoties uz to, lai sevi sajustu Radītājā? Šim nolūkam man ir dota sabiedrība.

Formas mainīšanas pārdzimšana

Rakstā „Miers” Bāls Sulams raksta: „Sākumā es atklāšu viedo teikto par pasaules paaudžu nonākšanu lejup. Ķermeņi, kas nomaina viens otru un kas pāriet no paaudzes uz paaudzi, ir tikai ķermeņi. Dvēseles, kas sastāda ķermeņu būtību, ķermeņa nomainīšanas procesā neizzūd, bet atdzimst no jauna un pāriet no ķermeņa uz ķermeni, no paaudzes uz paaudzi. Dvēseles, kuras dzīvojušas lielo plūdu paaudzē, atdzima no jauna un pārgāja uz Babilonijas torņa celtnieku paaudzi, pēc tam uz Ēģiptes trimdas paaudzi, tālāk uz paaudzi, kas izgāja no Ēģiptes un tā tas turpinās līdz mūsdienām, līdz tiks sasniegta pilnīga labošanās”.

 Pastāv Ādama Rišona sistēma, kas dēvēta par vienoto dvēseli. Vienotā dvēsele sadalījās vairums dvēselēs (vienotā kopīgā dvēsele katru reizi dalās tādā daudzumā daļu, cik tai ir nepieciešams noteiktajā laikā un konkrētajā stāvoklī). Šīs daļiņas ietērpjas ķermeņos, nonāk lejup mūsu pasaulē un iziet pārmaiņu rindu. Pēc tam no jauna atdalās no ķermeņiem un no jauna atgriežas. Pārdzimšanas turpinās, līdz tiks sasniegta beigu labošanās, kad cilvēks savā dvēselē nonāk līdz Bezgalības pasaulei.

Katrs no mums iziet pārdzimšanu pēc pārdzimšanas, arvien no jauna nonākot lejup šajā pasaulē daudzveidīgajos stāvokļos un situācijās. Katras nākamās nonākšanas lejup noteikumus nosaka katra cilvēka vieta kopīgajā Ādama Rišona dvēselē. Visām daļiņām bez izņēmuma ir jāmainās, pārejot no viena mirkļa uz citu mirkli,  no viena stāvokļa uz citu stāvokli un jātuvinās radījuma mērķim. Tāds ir katra no mums liktenis. Svarīgi saprast, vai mums ir iespēja būt brīviem un vismaz kaut kādā veidā mainīt iepriekš noteikto.

Tādējādi mūsu pasaulē nav jaunu dvēseļu, kas atjaunojas līdzīgi ķermeņiem, bet ir noteikts dvēseļu skaits, kuras iziet formas mainīšanas pārdzimšanu un kuras katrā jaunā paaudzē „ietērpjas” jaunā ķermenī. Tāpēc, no dvēseļu viedokļa, visas paaudzes no radīšanas sākuma līdz beigu labošanai tiek definētas kā viena paaudze, kura dzīvojusi dažu tūkstošu gadu garumā līdz pat vajadzīgā stāvokļa sasniegšanai attīstības procesā. Vadoties no šī viedokļa, daudzkārtējai ķermeņu mainīšanai nav nozīmes, jo ķermeņa būtības sastāvdaļa – dvēsele nav cietusi no šīm pārmaiņām.

Katrā no mums ir daļa, kas dēvēta par „garīgo gēnu”, bet visi kopā mēs piederam Ādama Rišona sistēmai, kas kopumā sastāda vienoto dvēseli. Savā sākotnējā dalījumā tā līdzinās 600 000 dvēseļu, kuras pēc tam turpina dalīties un nonāk šajā pasaulē, lai izietu pārdzimšanas. Katra atsevišķa dvēsele nāk no kopējās sistēmas un nonāk lejup šajā pasaulē, tas ir, saņem „piedevu” egoistiskās vēlmes veidā, kuru mēs dēvējam par mūsu ķermeni. Viszemākajā līmenī, kas dēvēts par mūsu pasauli, mēs sajūtam piedevu kā bioloģisko ķermeni. Mūsu pieci maņu orgāni sniedz mums ārējo bioloģiskā ķermeņa ainu, tajā pašā laikā Universā nekā cita patiesībā nav, izņemot vēlmi, kuru radījis Radītājs.

Bezgalības pasaulē dvēsele atrodas maksimālas, simtprocentīgas attīstības stāvoklī. Nonākot lejup šajā pasaulē, tā sasniedz nulles līmeni. Kādā veidā šī garīgā substance saglabājas?

Tā turpina eksistēt punkta veidā, kuru mēs dēvējam par punktu sirdī. Atrašanās šajā pasaulē mums ir nepieciešama, lai no sākotnējā stāvokļa, kurš nav atkarīgs no garīgā, varētu sākt attīstīt dvēseli, punktu sirdī, līdz tas sasniegs īsto lielumu. Ja cilvēks to neveic, vēstures gaitā viņš iziet tūkstošiem pārdzimšanu, līdz realizē savu punktu. Tādā veidā notiek formas mainīšanas pardzimšana.

Noslēgums

 Mēs, radījumi, esam nākuši no pilnības stāvokļa kelim šķelšanās rezultātā. Viss, kas eksistē absolūtā augstākajā stāvoklī, izpaužas mūsos kā šī stāvokļa trūkums. Tas mudina mūs patstāvīgi atgriezties pie iepriekš pārdzīvotās pilnības.

Tam ir daudz pierādījumu un tas ietver sevī dziļu gudrību, kas dēvēta par „dvēseļu pārdzimšanas noslēpumu”, ko nav iespējams izskaidrot.

 Pētījums, kuru veica Bāls Sulams, tiek pamatots ar pierādījumiem, taču viņš nevēlas minēt argumentus par labu tam, ka dvēseļu pārdzimšanas patiešām pastāv. Šobrīd tas mums nav svarīgi. Turklāt bez šiem pierādījumiem cilvēce tāpat pakāpeniski atklāj šāda veida parādību esību.

Taču nepieciešams atzīmēt, ka dvēseļu pārdzimšanas noslēpums izplatās arī uz vissīkākajām, realitātē sajūtamām daļiņām, no kurām katra mēro savu mūžīgās dzīves ceļu.

Par cik nedzīvā, augu un dzīvnieciskā līmeņa pārstāvji iekļauti cilvēkā un atrodas vienotā garīgā sistēmā, katrai parādībai, kas attiecas uz Ādama Rišona sistēmu, ir atveidojums šajā pasaulē, un tās visas iziet pārdzimšanas. Vēlreiz pasvītrosim, ka, runājot par pārdzimšanām, ar to netiek domāti mūsu ķermeņi. Mēs runājam par to, ka līdzās dvēselei, kura nonāk lejup nulles līmenī, atrodas vēlme, kurā cilvēks dzīvo un ar kuru sevi identificē.

Atrodoties šajā pasaulē, mēs sevi identificējam ar savu ķermeni. Vēlāk mēs atklājam, ka eksistē punkts sirdī, taču sākotnēji sevi identificējam ar ķermeni un miesisko baudu, ko līdz ar to arī sasniedzam. Taču sākot identificēt sevi ar punktu sirdī, ar vēlmi pielīdzināties Radītājam, ķermenis un viss tam apkārt esošais pakāpeniski man zaudē jebkādu jēgu. Atbilstoši dvēseles attīstībai ķermeņa problēmas izzūd un vairs nešķiet man svarīgas.

Par punktu sirdī tiek dēvēta dievišķā daļa, kura man dota no augšienes. Tā ir mana daļa, kas Ādama Rišona sistēmā atrodas manas atsevišķās dvēseles veidā, kas tāpat kā bioloģiskā ķermeņa šūna ir savienota ar visām pārējām dvēselēm savstarpējā atdeves un saņemšanas procesā. Šajā stāvoklī es jūtu Radītāja klātbūtni un savu līdzību Viņam. Mūsu pasaules stāvoklī manī ir tikai šīs vēlmes sākotnējais punkts.

Identificēt sevi ar punktu sirdī nozīmē pieņemt to ceļu, kurš šim punktam ir jāiziet. Šis ceļš ietver sevī 5 pasaules, katra no tām dalās 5 parcufim, kas sastāv no 5 sefirot – kopā 125 pakāpes.

Identificējot sevi ar punktu sirdī, es uzdodu sev jautājumu par dzīves jēgu, šis jautājums nāk no dvēseles, tas ir, no vēlmes pielīdzināties Augstākajam spēkam, absolūtai atdeves īpašībai vai Radītājam. Ķermenim, vēlmei saņemt, ir saprotams, kādēļ tas dzīvo, tāpēc tas nejautās.

Ķermenim ir nepieciešamas miesiskās baudas: uzturs, sekss, ģimene. Tas tāpat vēlas naudu, goda apliecinājumus, zināšanas, valdīt pār pasauli. Dodot tam visu šo piepildījumu, ķermenim nebūs pietiekami. Tikai tad, kad cilvēkā atmostas punkts sirdī, viņš sāk jautāt: „Kāda ir manas dzīves jēga?”. Cilvēkā atklājas vēlme, kuru nav iespējams piepildīt ar iepriekšējo baudu. Identificēt sevi ar šo vēlmi un uzsākt meklējumus, lai to piepildītu, nozīmē identificēt sevi ar punktu sirdī.

Neskatoties uz to, ka viss pastāvošais mums šķiet izzūdošs, patiesībā eksistē tikai pārdzimšanas un jebkurai daļiņai nav ne mirkli miera, atrodoties pastāvīgā formas mainīšanas pārdzimšanas kustībā, šajā ceļā neko nezaudējot no savas būtības.

 Nekas neizzūd un nepazūd, viss darbojas automātiski kā pulkstenis. Nav svarīgi, vai mēs to redzam, vai nē, taču katra detaļa pakļauta absolūtam likumam. Viss, ko mēs pārdzīvojam – apzināti vai neapzināti, atrodas zem stingras kontroles, kas ir visos dabas likumos. Mēs izejam šo ceļu no sākuma līdz beigām iepriekš paredzētā formā, pārdzimšanu pēc pārdzimšanas, visi kopā un katrs atsevišķi.

Ķermenis un dvēsele

/0 Comments/in , /by

Doktora Mihaela Laitmana saruna ar žurnālistu Šaronu Atija, 2003. gada 11. augustā

Korespondents: Šodien mēs runāsim par dvēseli un ķermeni. Kādā veidā fiziskais ķermenis, kuram kabalā netiek piešķirta nozīme, veicina garīgā mērķa sasniegšanu? Kāpēc bez ķermeņa nav iespējams sasniegt pilnīgu labošanos? Sacīts, ka cilvēks, kurš nomiris un nav realizējis savas eksistences mērķi, nespēs to veikt citā pasaulē. Viņam nāksies atgriezties šajā pasaulē, lai realizētu savu mērķi, atrodoties fiziskajā ķermenī. Otrais jautājums attiecas uz dvēseles ienākšanu ķermenī un iziešanu no ķermeņa. Vai šie procesi ir iepriekš noteikti, vai arī tie ir mūsu brīvās izvēles rezultāts?

 Nobeigumā: vai mūsu garīgo attīstību nasaka tas brīdis, kad mēs atnākam šajā pasaulē un brīdis, kurā mēs to atstājam? Pieņemsim, ja 14 gadu vecumā esmu sasniedzis pilnīgu labošanos, vai tādā gadījumā es nomiršu 14 gados? Vai es dzīvošu 120 gadus, ja vēl neesmu sasniedzis beigu labošanos?

 Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, nepieciešams sākt no pašiem pamatiem. Tikai tādā veidā mēs spēsim noskaidrot visus svarīgos aspektus.

Radītājs mūs vēlas piepildīt un vēlas, lai mēs sasniegtu Viņa līmeni. No vienas puses, Radītājs radīja vēlmi saņemt baudu tieši tādēļ, lai šī vēlme piepildītos ar baudu un sajustu to, ko sajūt Radītājs. No otras puses, nepieciešams, lai bauda atbilstu Radītāja līmenim, tas ir, būtu mūžīga un pilnīga.

Svarīgi, lai cilvēks nepārvērstos par marioneti, kas piepilda sevi ar baudu, pilnīgi neapzinoties, kas ar viņu notiek. Cilvēka uzdevums ir apzināti pacelties līdz Radītāja līmenim – visā viņa bezgalībā un mūžībā, visā viņa pilnībā ar viņa neizmērojamām baudām, viņa neierobežotajā sapratnē un izzināšanās, kurām nav robežu.

Lai cilvēks nonāktu pie tāda stāvokļa, ir jāizpilda daži nosacījumi. Vispirms ir jāsniedz cilvēkam iespēja veikt visu ceļu patstāvīgi: lai viņš pats vēlētos kļūt kā Radītājs, pats redzētu, ka tā ir vislabākā iespēja no visām esošajām.

Svarīgi, lai cilvēks spētu patstāvīgi sasniegt tādu stāvokli, lai viņš šajā sakarā nejustu nekādu kaunu, bet viņa izzināšana un sapratne patiesībā sasniegtu tādu pašu dziļumu un plašumu, kāds ir Radītājam. Tas nozīmē, ka burtiski visā cilvēkam ir jākļūst tādam pašam kā Radītājs, kurš viņu radīja. Tad viņš patiešām tiks dēvēts par Ādamu (Cilvēku) – no vārda „dome”, līdzīgs Radītājam. Tāds ir radījuma Mērķis, un tādi ir tā sasniegšanas noteikumi.

Tātad cilvēkam savs ceļš ir jāsāk no punkta, kas polāri pretējs beigu stāvoklim, mūžīgajam un pilnīgajam. Viņam nepieciešams sajust realitāti, kas pretēja galamērķim. Tieši tā viņš arī sāk.

Mūsu pasaulē Radītāja radītā vēlme baudīt ieņem vismaziskāko un niecīgāko formu, kas dēvēta par „cilvēku šajā pasaulē”. Pakāpeniski, daudzu pārdzimšanu gaitā, cilvēks pilnveidojas.

Kādēļ cilvēkam nepieciešams piedzimt un nomirt, atkal piedzimt un no jauna nomirt? Tādēļ, ka, pateicoties fiziskai dzīvei, cilvēks pastāvīgi savā stāvoklī iegūst pieredzi no pārdzīvotā. Tad, kad viņš nomirst, viss viņa pārdzīvotais pārvēršas jaunās īpašībās, ar kurām nākošreiz viņš piedzimst kā ar savām iedzimtajām īpašībām.

Turpinot dzīvot, cilvēks no jauna uzkrāj šīs pasaules zināšanas, zinātniskos sasniegumus un kopā ar to – ciešanas. Pēc tam no jauna nomirst un viss, ko sevī uzņēma, viss, ko uzkrāja šajā pasaulē: zināšanas, visiespējamākos pārdzīvojumus, aizrautības, sajūsmas no iespaidiem, sapratni, izglītības, atkal pārvēršas jaunās īpašībās.

Tāpēc katra jauna paaudze dzimst ar jaunām īpašībām. Mēs to redzam, vērojot mūsu bērnus, viņi ir vairāk pielāgoti šai pasaulei, neskatoties uz to, ka nesen piedzima. Man ir 60 gadi un es atceros pasauli vēl bez datoriem, es ar grūtībām tieku galā ar tiem. Mans dēls, tagad arī mazdēls, bez grūtībām ienāk datoru pasaulē. Viņu dvēseles ieguva tāda veida iespaidus iepriekšējās pārdzimšanās, un datori viņiem šodien jau ir dabiski. Tie nozīmē viņiem pasauli, bez kuras nav iespējams dzīvot. Lūk, tāpēc ir nepieciešamas pārdzimšanas.

Cilvēks pēc dažām pārdzimšanām, izņemot izvirzīšanos šajā pasaulē, sāk vēlēties arī garīgo izaugsmi. Viņš atklāj, ka viņam ir vēlme, kuru nespēj realizēt šajā pasaulē. Tāda vēlme cilvēku izstumj no šīs pasaules uz kādu augstāku dimensiju. Viņš sāk meklēt līdzekļus un veidus, lai šo vēlmi piepildītu.

Cilvēks atnāk, pieņemsim, pie kabalista (bet, iespējams, atrod kādas citas metodikas) un sāk mācīties. Viņš mācās, kā saņemt baudu dimensijā, kas atrodas augstāk par šo pasauli.

Tādā veidā meklējumi, kurus cilvēks veica šajā pasaulē, turpinās arī garīgajā pasaulē. Tad, kad cilvēks nomirst, visi viņa meklējumi, visa viņa izglītība, visi viņa iespaidi pārvēršas no iegūtajām īpašībām iedzimtajās. Cilvēks vēlreiz pārdzimst un no jauna atnāk šajā pasaulē, taču daudz sagatavotāks garīgajai augšupejai.

Tā turpinās no pārdzimšanas uz pārdzimšanu (var būt arī vairākas pārdzimšanas), līdz cilvēks sasniegs tādu stāvokli, kurā viņš vienā pārdzimšanā no dzimšanas līdz nāvei izpelnas sasniegt pilnīgu dvēseles labošanos. Pēc tam vairs nav nepieciešamas turpmākās pārdzimšanas.

Pilnīga dvēseles labošanās paredz, ka dzīves garumā cilvēks pilnībā izzina garīgo realitāti, izzina Radītāju, kļūst Viņam līdzīgs un izpelnas mūžību un pilnību, atrodoties fiziskajā ķermenī šajā pasaulē.

Ja cilvēks, pirms nomirst, to patiešām ir sasniedzis, viņam nav vajadzības pārdzimt no jauna. Viņš sasaista pastāvošās realitātes polāros punktus: šo pasauli un garīgās pasaules virsotni – augstumu, kurā atrodas Radītājs. Cilvēks „īssavieno” tos attiecībā pret sevi un tādā veidā sasniedz līmeni Ādams (Cilvēks).

Izzinot kaut ko garīgajā pasaulē, cilvēks sevī uzkrāj garīgās pasaules izjūtu, Radītāja izjūtu. Tas tad arī tiek dēvēts par cilvēka dvēseli. Būtībā dvēsele sastāv no divām daļām: kli (tilpnes) vai garīgā sajūtu orgāna, dēvēta par dvēseles tilpni un tās piepildījuma, tas ir, Radītāja sajušanas, ko cilvēks iegūst.

Mērķis ir tāds, ka cilvēkam tik lielā mērā ir jāpalielina sava kli, tas ir, vēlme sajust un izzināt Radītāju, lai Radītājs (vai, citiem vārdiem, Bezgalības gaisma, Ein Sof) pilnībā ietērptos šajā kli. Tādā veidā Radītājs ietērpjas cilvēkā, un īstenojas viņu vienotība un saplūsme.

Korespondents: Jūs sakāt, ka pirmajos etapos viss pārdzīvotais pārvēršas īpašībās?

 Visi iespaidi, kurus cilvēks pārdzīvojis šajā pasaulē: gan ciešanas, gan prieki, gan realitātes izzināšana nākamajā pārdzimšanā, pārvēršas viņa iedzimtajās īpašībās. Tamlīdzīga transformācija notiek arī attiecībā uz jautājumu par dzīves jēgu: cilvēks sāk jautāt, no kurienes viņš ir nācis. „Iepriekš es atrados nebūtībā, manis nebija, pēc tam es piedzimu, bet pēc nāves no jauna izzudīšu. Kas es esmu?”

Drīzumā kļūs iespējams nomainīt visus orgānus ķermenī. Tādā gadījumā, kur šajā ķermenī esmu “Es”? Šis “Es” neatrodas ne rokās, ne kājās, ne galvā… Acīmredzot, “Es” ir kaut kas tāds, kas atrodas ārpus mana ķermeņa, “Es” ir dvēsele. Kur tā atrodas pirms manas piedzimšanas un pēc manas nāves?

Korespondents: Vai uz šo jautājumu ir atbilde? Kur atrodas dvēsele pārdzimšanu starplaikā?

 Dvēsele starp iemiesošanām ir cilvēka „Es“, kas neizzūd. Nāve skar tikai ķermeni, bet “Es” paliek ārpus ķermeņa ietvariem, ar sajūtu, ka eksistē citā realitātē.

Kaut ko līdzīgu sajūt cilvēki, kuri pārdzīvojuši klīnisko nāvi. Nākot pie samaņas, viņi stāsta, kas ar viņiem notika. Protams, cilvēka „Es” nav saistīts ar fizisko ķermeni. Taču, pateicoties tam, cilvēks piedevām sajūt arī šo pasauli.

Ja ar ķermeņa palīdzību es vēlēšos sajust ko vairāk, man nekas nesanāks. Taču, ja vēlēšos šo realitāti sajust ne ar ķermeņa palīdzību, bet tieši ar dvēseli, tad es spēšu to izdarīt. Rezultātā tas, ko tādā veidā sajutīšu, tiks dēvēts par garīgo pasauli.

Esmu spējīgs sajust garīgo pasauli jau šajā pasaulē. Tādā gadījumā nevajag koncentrēties tikai uz ķermeni, bet jāvelta zināma uzmanība arī dvēselei. Līdz ar to būs iespējams sajust arī garīgo dimensiju. Es esmu spējīgs to veikt.

Mūsu uzbūve ir pietiekami vienkārša. „Es” ir dvēsele. Realitāti, kurā tā atrodas, dvēsele spēj uztvert ar piecu fizisko maņu orgānu palīdzību. Tādā gadījumā īstenība, kuru tā uztver, tiek dēvēta par „šo pasauli”.

Līdz ar to dvēsele spēj uztvert realitāti nevis caur ietērpu (proti, ķermeni), bet tiešā veidā. Šajā gadījumā tas, ko tā sajūt, tiek dēvēts par garīgo pasauli. Dvēsele spēj uztvert abas šīs dimensijas, starpība ir tikai tajā, kā dvēsele to dara – ar fiziskā ķermeņa palīdzību vai tiešā veidā.

Kabalas zinātnē cilvēks mācās sajust nevis caur ķermeni, bet noskaņot sevi tā, it kā tu eksistētu ārpus ķermeņa. Tam nav nepieciešams mērdēt miesu vai to apspiest. Lai tā eksistē līdzās tev, bet tu dzīvo savā miesā šajā pasaulē: ar savu ģimeni, radiniekiem, savā valstī, noteiktā saskarsmes vidē – kā ierasts. Taču līdz ar to šo īstenību tu sāksi sajust tieši dvēseles dziļumos. Tev atklāsies realitāte, kurā tu jau eksistēji pirms savas piedzimšanas ķermenī un kurā eksistēsi, kad no šī ķermeņa atbrīvosies.

Ja tiešā veidā caur dvēseli esi saistīts ar garīgo pasauli, tādā gadījumā ķermeņa piedzimšana un nāve praktiski neizraisa uz tevi nekādu ietekmi. Ķermenis tiek uztverts kā kāds otrās kategorijas papildinājums. Tieši tāds stāvoklis cilvēkam ir jāsasniedz, sajūtot savu piederību garīgajam, piederību mūžībai. Ietērpšanās ķermenī ir kas īslaicīgs.

Korespondents: Vai mums ir gribas brīvība attiecībā uz piedzimšanu ķermenī vai iziešanu no tā?

Nē, mums nav varas pār to, kad dzīvot un kad mirt.

Korespondents: Vai mēs piekrītam šim procesam, vai arī tas notiek piespiedu kārtā?

 Atbilstoši savai attīstībai cilvēks sāk apzināties garīgos procesus un saprast, kādēļ tieši noteiktā posmā viņam nepieciešams ietērpties ķermenī.

Tas taču patiesībā ir garīgais process. Dzīves laikā mūsu pasaulē dvēseles sajūtas, dzīvesspēja un eksistence pastāvīgi pilnveidojas garīgajā pasaulē. Kādā no šī procesa posmiem dvēselei ir jāietērpjas ķermenī un jāatbrīvojas no tā, no jauna jāietērpjas ķermenī un no jauna no tā jāatbrīvojas… Tas līdzinās vilcienam, no kura vienā vai citā pieturvietā tu reizēm izkāp (lai nodzīvotu 70 gadus šajā pasaulē) un pēc tam atkal iekāp.

Tātad cilvēks, kurš sajūt garīgo pasauli un kurš tajā dzīvo, savu dzīvi ķermenī uztver kā kādu viņam radušos papildinājumu.

Korespondents: Jūs sakāt, ka ienākšana fiziskajā ķermenī un iziešana no tā ir dvēseles garīgās attīstības daļa? Vai tas nozīmē, ka pastāv vēl kādas citas dimensijas?

 Izņemot eksistēšanu ķermenī, mēs pastāvīgi eksistējam dvēseles veidā. Šī uzdevuma nosacījums – ķermenim no mums nav jāslēpj mūsu pastāvīgā gaita. Pastāv taisnā līnija, sliedes, vilciens, kurā es pastāvīgi braucu, virzoties no sākuma punkta līdz galapunktam. Periodiski, atrodoties vilcienā, es sev pievienoju papildu realitāti, ko dēvē par dzīvi šajā pasaulē. Nav pieļaujams, ka dzīve šajā pasaulē slēptu no manis nepārtraukto garīgo procesu.

Kabalas metodika, pirmām kārtām, ļauj redzēt nepārtrauktu garīgās attīstības gaitu un kopējā procesa etapu, kas norisinās tajā laikā, kad atrodos ķermenī. Pateicoties tam, periods, kad atrodos ķermenī, man kļūst noderīgs un efektīvs. Es patiešām izzinu, kā to izmantot, lai salīdzinātu manas izaugsmes ātrumu ar garīgo procesu.

Man rodas sapratne, ka es nolaižos šajā pasaulē, tas ir, saņemu papildu realitāti, papildu sajūtu orgānus un sajūtas, lai paātrinātu savu garīgo izaugsmi. Šīs sapratnes gaismā mans ķermenis, šī papildu otršķirīgā daļa, kļūst man svarīga un es esmu apmierināts ar to, ka tāpat atrodos arī šajā daļā.

Mums jāsasniedz tāds stāvoklis, kad, raugoties no dvēseles dziļumiem uz garīgo un materiālo attīstību, par galveno mums kļūs garīgā attīstība, kuru var pielīdzināt savai atrašanās vietai vilcienā, kurš pastāvīgi virzās uz priekšu, turpretim materiālo attīstību – kā iespēju paātrināt šī vilciena kustību. Eksistēšana ķermenī ir kaut kas papildus, it kā vēl viens dzinējs, kuru esmu pievienojis. Man periodiski dod tādu iespēju. Tātad, ja esmu nokļuvis galapunktā, tad man, protams, vairs nav vajadzības pārdzimt no jauna, tas ir, pievienot papildu sajūtu – dzīvošanu šīs pasaules realitātē.

Korespondents: Neskatoties uz to, ka atgriežamies šajā dzīvē ar īpašībām, kuras esam ieguvuši iepriekšējā dzīvē, šodien vēl ir ļoti maz cilvēku, kuri interesējas par kabalu. Vai tas nozīmē, ka garīgā atmoda nav skārusi iepriekšējās paaudzes?

 Iepriekšējās paaudzēs salīdzinājumā ar mūsdienām cilvēki vēl mazāk interesējās par kabalas zinātni. Mūsu paaudze ir pirmā, kas sāka patiesi interesēties par kabalas zinātni, tas ir, nevis aiz ziņkāres, bet vadoties no neviltota jautājuma par dzīves jēgu. Šis process savu ceļu uzsāka aptuveni 1995. gadā.

Cilvēkiem radās iekšējais pamudinājums mērot garīgo ceļu un uztvert dzīvi šajā pasaulē kā svarīgu, derīgu, taču otršķirīgu papildinājumu garīgajai attīstībai.  Jūtams, kā šī parādība ne vien ar katru gadu, bet ar katru mēnesi arvien vairāk izplatās visā pasaulē, tostarp arī Izraēlā.

Korespondents: Nākamajās paaudzēs dzims cilvēki ar spēcīgāku garīgo potenciālu salīdzinājumā ar mūsdienu paaudzi. Vai tas nozīmē, ka viņi atnāks uz kabalu daudz jaunākā vecumā?

 Bez šaubām, nākamajās paaudzēs studēt kabalas zinātni atnāks gados jauni cilvēki, kuri izzinās garīgo pasauli un dzīvos tajā ar dvēseli. Viņi to sasniegs nesalīdzināmi vieglāk nekā mēs šodien. Viņi atgriezīsies šajā pasaulē ar iepriekšējo sagatavotību, kas iegūta iepriekšējā dvēseles pārdzimšanā. Tāpat arī mēs, ja nespēsim sasniegt Mērķi šajā iemiesojumā, nākamreiz atnāksim ar pilnīgi citu sagatavotību un īsā laika posmā sasniegsim Mērķi.

Dvēsele ir mūžīga, mainās tikai ķermenis. Tāpēc no dvēseles nekas neizzūd, viss, ko cilvēks izzinājis, saglabājas viņa dvēselē. No tā izriet, ka dzīve šajā pasaulē pievienojas dvēseles augšupejai. Katrreiz, kad cilvēks dzīvo šīs pasaules realitātē, viss, ko viņš nodzīvojis, iziet caur dvēseli un viņa īpašības uzlabojas. Tādējādi nākamo reizi cilvēks piedzimst ar šajā pasaulē uzlabotām garīgajām īpašībām.

Korespondents: Tas nozīmē, ka, nomirstot, cilvēks neko līdzi nepaņem, izņemot to, ko garīgi izzinājis?

 Vispār tas tā nav. Ciešanas, kuras cilvēks pārdzīvojis un viss tas, ko viņš ieguvis atbildes meklējumos uz jautājumu par dzīves jēgu, neizzūd.

Korespondents: Saprotams, ka divi cilvēki, no kuriem viens visu dzīvi ir  veltījis tam, lai kļūtu par tiesnesi, bet cits – atbildes meklējumiem uz jautājumu par dzīves jēgu, nākamajā pārdzimšanā piedzims ar pilnīgi atšķirīgiem garīgajiem potenciāliem.

Jā. Taču jebkurā nodarbē šajā pasaulē ir ietverts jautājums par dzīves jēgu, iespējams, aizklātā, no paša cilvēka apslēptā formā. Es sacītu, ka jebkura nodarbošanās šajā pasaulē izriet no jautājuma par to, kādēļ es dzīvoju.

Korespondents: Protams, viss ir lietderīgi, taču ir jautājums: kas ir mērķtiecīgāks un kas nē?

 Bez šaubām. Ir cilvēki, kuri ar kaut ko nodarbojas nevis tādēļ, ka apzināti meklē dzīves jēgu, vēlas sasniegt Mērķi un veicināt savu garīgo izaugsmi. Viņi burtiski iegrimuši šajā pasaulē, viņi to neizskata no mūžīgās dvēseles pozīcijas kā iespēju laboties un uzlabot savas īpašības. Vienkārši kā dzīvnieki eksistē šajā pasaulē, tas  ir, sajūt tikai šo pasauli un neko vairāk. Neapšaubāmi tāda dzīve sniedz tikai minimālu piedevu garīgumam. Tieši tāpēc mums ir jāiziet desmitiem tūkstošu pārdzimšanu.

Korespondents: Vai kabala kļūs pieejamāka salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm?

 Katrā no nākamajām paudzēm cilvēks kļūs sagatavotāks kabalas zinātnes uztverei. Tā, savukārt, kļūs pieprasītāka un vairāk pielāgota cilvēkam. Šī metodika viņu apkalpos.

Korespondents: Dvēseles iziet pārdzimšanas daudzu tūkstošu gadu garumā. Mēs zinām, ka kabalas zinātne tika slēpta ar nolūku un to sāka atklāt tikai 1995. gadā. Vai nav žēl zaudēt visu šo laiku? Ja kabalu atklātu pirms 3000 gadu, vai tādā gadījumā mēs jau būtu pabeiguši labošanās procesu?

 Vēlmē baudīt, kuru radījis Radītājs, notiek procesi, no kuriem nav iespējams izvairīties. Tie līdzinās embrija attīstībai mātes klēpī vai bērna attīstībai, kurš aug, mācās, uzkrāj pieredzi, kļūst patstāvīgs cilvēks…

Tas ir neizbēgami. Cilvēkam jāiziet pārdzimšanas, lai, sākot no nulles, virzoties uz priekšu aplinkus ceļā, uzkrājot pieredzi un iespaidus, patstāvīgi sasniegtu stāvokļus, kuros viņš būs gatavs piedalīties savā attīstībā. Līdz pilnīgas patstāvības sasniegšanai, bērna attīstībā piedalās tēvs un māte, apkārtējo cilvēku loks, pēc tam bērnudārzs, skola, universitāte, darbs utt. Tāpat arī dvēselei jāiziet daudzas pārdzimšanas, lai tā spētu kļūt patstāvīga.

Dvēseles, kuras spējīgas patstāvīgi vadīt savas attīstības procesu, sāka rasties no 1995. gada. Tāds ir vēsturiskais process.

Korespondents: Vai ciešanas, kuras cilvēce pārdzīvojusi daudzu gadu garumā, arī bija neizbēgamas? Vai bija iespējams tās novērst?

 Nav iespējams novērst ciešanas. Cilvēkam tās ir jāpārdzīvo, jāsaņem no tām iespaidi. Ciešanas neizzūd. Neskatoties uz to, ka neatceramies savas iepriekšējās pārdzimšanas, mēs bāzējamies uz tām, kad turpinām virzīties tālāk. Kad nonāksim pie patstāvīgas garīgo spēku realizācijas, visas ciešanas no iepriekšējām pārdzimšanām mēs pacelsim augšup, lai sasniegtu Mērķi, Radītāju. Tad tās pārvērtīsies par baudu.

Korespondents: Cilvēks var būt garīgi attīstīts, taču viņa ķermenis izjutīs ciešanas, slimos, nokļūs negadījumos… Kāpēc garīgā attīstība nesargā tilpni, kurā ielikta dvēsele?

 Pastāv posmi, kuros cilvēks attīstās epizodiski, nekontrolējot pašu procesu. Tāda attīstība saistīta ar mocībām, taču tās nav saistītas ar to, ka cilvēks cieš šajā pasaulē. Garīgās ciešanas cilvēks sāk izjust no tā, ka nav pilnībā iedziļinājies garīgajā procesā, mūžīgajā un absolūtajā, bet pagaidām tikai attīstās un nav pilnībā uzticīgs garīgajai idejai.

Ciešanas, kuras cilvēks izjūt, būdams saistīts ar savas dvēseles attīstību (ar to vilcienu, kas virzās pa fiksētām, iebrauktām sliedēm), viņš sāk pārcelt no šīs pasaules garīgajā gultnē. Cilvēks redz savu Mērķi, un viņa centieni to sasniegt izpaužas skumjās. Taču tās ir saldās mīlestības mokas, nevis rūgtums, kuru sajūtam šīs pasaules realitātē.

Kabalists, kurš ar ķermeņa palīdzību sajūt sevi šajā pasaulē un pateicoties dvēselei – garīgajā pasaulē, jebkurā gadījumā izjūt baudu. Viņš atrodas garīguma ietekmē. Viņa ciešanas var pielīdzināt tā cilvēka mokām, kurš kaismīgi vēlas būt līdzās mīļotam cilvēkam un kuru tūlīt satiks.

Tās ir tā dēvētās mīlestības mokas, kas pašas par sevi ir saldas. Mēs ciešam, ja tās neizjūtam, jo tās ietver sevī visu dzīvinošā spēka sajūtas bagātību. Neskatoties uz to, ka tās var nosaukt par ciešanām, jebkurš cilvēks būtu priecīgs, ja izjustu tādas mokas. Bez tām mūsu dzīve ir drūma un niecīga.

Korespondents: Vai var cerēt, ka cilvēks, kurš studē kabalu, ir aizsargāts fiziskajā nozīmē: ja bija jāsaslimst, tad nesaslims, bija jānokļūst negadījumā – nenokļūs?

 Zināmā mērā, jā. Taču tāds cilvēks un arī visa pasaule pašlaik vēl neatrodas labošanās beigu stāvoklī, tas ir, visas dvēseles vēl nav pilnīgi izlabotas. Turklāt dvēseles ir savstarpēji saistītas. Tāpēc, pat ja cilvēks mēro pareizo ceļu un piedalās garīgajā procesā visefektīvākajā un mērķtiecīgākajā veidā, viņš tomēr izjūt ciešanas par tām dvēselēm, kuras vēl nav sasniegušas pilnības stāvokli. Par to ir sacīts: „slikti taisnajam”.

Taču, jūtoties slikti un žēlojot citas dvēseles, tāds cilvēks veicina šo dvēseļu labošanos, kur labošanās līdztekus baudai rezultātā pāriet arī uz viņu. Viss, ko saņem dvēseles, kuras izlabotas, pateicoties taisnā ciešanām, iziet caur viņu. Tas tiek dēvēts par „atbildes saņemšanu uz lūgšanu”.

Korespondents: Mēs mācāmies, ka ciešanas ir Radītāja klātbūtnes trūkuma sajūta. Ja mēs sajustu Radītāja klātbūtni, vai tad mēs nejustu ciešanas. Kāpēc ciešanas pārvēršas par īpašībām nākamajā pārdzimšanā?

 Ciešanas nepārvēršas īpašībās. Ciešanas ir Radītāja sajušanas trūkums (ja runa iet par garīgo). Ciešanas ir neatbilstība Radītājam. Man ir jālīdzinās Radītājam. Sajūta, ka neesmu Viņam līdzīgs, izraisa manī ciešanas.

Korespondents: Mēs zinām, ka Mērķis saniegt līdzību ar Radītāju sastāv no īpašībām. Cilvēks sasniedz Mērķi, atstāj savu ķermeni un vairs pie tā neatgriežas. Vai kabala stāsta, kas notiek tālāk?

 Patiesībā mēs eksistējam absolūti citā realitātē. Pie šīs, absolūti citas realitātes, kas dēvēta par garīgo, piepeši tiek pielikta šīs pasaules sajūta, kura no mums aizsedz garīgo. Mums jāpieliek pūles, lai kopā ar šīs pasaules sajūtu redzētu arī garīgo pasauli. Lai uztvertu abus realitātes veidus, mums nepieciešams atgriezties pie tās sajūtas, kurā mēs patiesībā atrodamies.

Ja esmu izzinājis visu, kas man ir jāizzina garīgajā pasaulē ar šīs pasaules starpniecību, realizējis savu klātbūtni šeit, tas ir, šīs pasaules sajušanu, garīgās attīstības dēļ esmu nonācis pie tā, pie kā man bija jānonāk, tad man vairs nav nepieciešams sajust šo realitāti. Es nenonāku lejup un nepaceļos augšup no pasaules uz pasauli – es pastāvīgi atrodos garīgajā realitātē un turklāt reizēm saņemu piedevu šīs pasaules veidā. Tā es jūtu.

Korespondents: Kāds tad ir mērķis?

 Es nevaru pacelties garīgās pasaules virsotnē, ja nerealizēju papildu realitāti, dēvētu par „šo pasauli”.

Korespondents: Parunāsim par nākamo posmu: cilvēks atbrīvojās no šīs pasaules sajūtas…

 „Atbrīvojās” nav precīzs vārds, pareizāk ir teikt: es sasniedzu maksimālo augstumu garīgajā realitātē un atkrita nepieciešamība sajust sevi šajā pasaulē. Es sasniedzu vislabāko stāvokli, pilnīgo un mūžīgo. Tālāk es attīstos, nenolaižoties šīs niecīgās realitātes sajūtā.

Korespondents: Es runāju par posmu, kas dēvēts par „atpestīšanās dienām”. Pienāks diena, un dvēseles izsmels visas iespējas materiālajā pasaulē, to garīguma sajūta spēs rast savu izpausmi tikai garīgajā pasaulē. Vai tās sajutīs bezgalīgu baudu?

 Dvēseļu attīstība turpināsies, taču jau bez šīs pasaules palīdzības.

Uzzīmēsim līniju, nosacīti nosauksim to par garīgo līniju. No paša zemākā punkta mums jānonāk pie visaugstākā punkta. Lai ikreiz, pakāpiens aiz pakāpiena, paceltos garīgajā pasaulē, kas atrodas uz garīgās līnijas, nepieciešams tāpat arī sajust papildu realitāti. Ja es to esmu pareizi realizējis, es paceļos uz nākamo pakāpienu. Lai paceltos uz vēl augstāku pakāpienu, man atkal ir nepieciešams sajust „šīs pasaules” papildu realitāti. Realizējot arī to pareizi, es no jauna paceļos uz nākamo pakāpienu. Tāds ir garīgās augšupejas mehānisms. Iedomājieties, cik daudz pārdzimšanu mums ir jāiziet!

Taču, ja es nonāku pie kabalas zinātnes, tad vienā pārdzimšanā es spēšu no šīs pasaules sajūtas smelt visu nepieciešamo, lai sasniegtu augstāko virsotni.

Korespondents: Un izpelnīsies to, kas dēvēts par „bezgalīgo baudu”?

 Šeit ir gan bezgalīga bauda, gan bezgalīga izzināšana, gan pilnīga līdzība Radītājam. Tādā gadījumā man vairs nav nepieciešamas papildus sajūtas, kas dēvētas „par šo pasauli”.

Korespondents: Iespējams, mūs gaida vēl kas cits, par ko mēs nezinām?

 Iespējams. Šeit sākas tas, ko dēvē par kabalas noslēpumiem. Par to mēs nerunāsim. Sasniedzot pilnīgu labošanos, mēs iegūsim tā dēvēto GAR (trīs augšējās pakāpes) vai Toras noslēpumu izpratni.

Korespondents: Kāpēc mēs par to nerunājam? Tāpēc, ka neesam spējīgi to uztvert?

 Pirmkārt, neesam spējīgi uztvert, otrkārt, pat ja arī kaut ko uztversim, mums radīsies apjukums. Tur darbojas likumi, kas absolūti neatbilst mūsu realitātei un ir pilnīgi neatkarīgi no cilvēka rīcībām. Pilnībā izlabots cilvēks ir tieši tāds pats kā Radītājs un nespēj reizēm darīt labu, bet reizēm ļaunu, jo vairs nav iekļauts labestības un ļaunuma sistēmā.

Korespondents: Rezultātā mēs nonākam pie sākotnējās formas vai sasniedzam jaunu stāvokli?

 Mēs nonākam pie jauna stāvokļa, jo paši to izzinām. Mēs nonākam pie savas dvēseles saknes, pie sākotnējā punkta, no kura esam nolaidušies šajā pasaulē, taču sasniedzam šo punktu patstāvīgi.

 

Dvēseles jēdziens kabalā

/0 Comments/in , /by

Cilvēks mūsu pasaulē nevar eksitēt bez elementārām zināšanām par to, kā šī pasaule iekārtota, kā iedarbojas uz cilvēku un saskaņā ar kādiem likumiem pastāv nedzīvā, augu, dzīvnieku daba un cilvēku sabiedrība. Ja cilvēks arvien labāk izzina apkārtējo pasauli, tad mierīgāk un drošāk viņš tajā jūtas. Ja liktenis mūsdienu pilsētas iedzīvotāju iemetīs tuksnesī, viņš, nebūdams apveltīts ar zināšanām par dzīves apstākļiem tuksnesī, vienkārši aizies bojā. Lai varētu eksistēt noteiktā vidē, nepieciešams zināt, kā šī vide funkcionē, kādi ir tās likumi un īpašības, kas tajā noderīgs, bet kas ir kaitīgs un dzīvībai bīstams.

Tātad, lai varētu droši pastāvēt sabiedrībā, cilvēkam ir jāzina un jāsaprot apkārtējie cilvēki. Bez tā viņš nespēs būt pilnvērtīgs sabiedrības loceklis.

Ja mūsu vidē ielikt pirmatnējo cilvēku, kurš nezina mūsu sabiedrības funkcionēšanas likumus un tajā esošās problēmas, kā arī, ja viņam nav priekšstata par apkārtējo cilvēku apziņu un viņu savstarpējām attiecībām, – vai tādā gadījumā viņš spēs izdzīvot?

Tātad cilvēks, kuram nav zināšanu par dabu un sabiedrību, nespēs pastāvēt mūsu pasaulē. Tieši tāpat cilvēka dvēsele nespēs eksistēt garīgajā pasaulē, neiegūstot noteiktas zināšanas par tās dabu un likumiem.

Šīm zinībām ir jāietver zināšanas par garīgo pasauļu, parcufim, sefirot uzbūvi un funkcionēšanu, par to mijiedarbību, kas dēvēta par zivugim un to darbību sekām.

Taču, lai rastos nepieciešamība iepazīt ar garīgo pasauli, cilvēkam ir jābūt apveltītam ar dvēseli. Tad viņam kļūst svarīgi noskaidrot garīgās pasaules dabu, jo tas viņa dvēselei dos iespēju tajā eksistēt.

Ko nozīmē būt apveltītam ar dvēseli?

 Dvēsele ir garīgais orgāns, kas pakāpeniski dzimst cilvēkā, kurš dzīvo mūsu pasaulē. Dvēseles dzimšana nozīmē pakāpenisku sajūtas attīstību, kurā garīgie spēki iedarbojas uz cilvēku, rodas jaunas altruistiskās vēlmes, parādās minimāla sajūta par Radītāja klātbūtni.

Tādējādi līdzās fiziskajam ķermenim, kurš dzīvo fizioloģisko dzīvi, cilvēkā izveidojas garīgais ķermenis, kurš eksistē garīgajā pasaulē. Tāpat kā mēs bez dabas un sabiedrības likumu zināšanām nespētu fiziski eksistēt šajā pasaulē, tāpat mūsu dvēsele, mūsu garīgais ķermenis, nespēs eksistēt garīgajā pasaulē bez zināšanām par tās dabu. Cilvēks, kuram nav garīgo zināšanu, nekad neiegūs dvēseli, jo tajā pašā brīdī nodarīs tai kaitējumu. Tādējādi Augstākā vadība ierobežo tāda cilvēka sajūtas un liek šķēršļus viņa garīgajai izaugsmei.

Garīgās pasaules sajušanu saņem tikai tas, kurš spējīgs darboties ar pilnu sapratni par garīgās vides funkcionēšanu, kas viņam atklājas.

Tātad cilvēks, kuram nav garīgo zināšanu, neiegūs dvēseli. Taču tas, kurš saņēmis dvēseli, garīgajā pasaulē attīstās tāpat kā jaundzimušais mūsu pasaulē.

Dvēseles attīstības trīs etapi

 Fiziskā ķermeņa dzimšanā un attīstībā tiek izšķirti trīs posmi, kas ir dvēseles attīstības trīs periodi.

Pirmais etaps – dzimšana un nākšana pasaulē. Šajā etapā nav zināšanu un iemaņu, visu eksistencei nepieciešamo cilvēks saņem no tēva un mātes, dzīvo, pateicoties tikai viņu spēkiem un rūpēm. Tāpat notiek arī garīgā dzimšana, tas ir, ienākšana garīgajā pasaulē, kad personīgā egoistiskā daba ir apzināta kā ļaunums un tiek iegūta sākotnējā vēlme laboties.

Ļaunuma apzināšanās nozīmē skaidru izpratni par to, ka manī nav nevienas garīgā līmeņa vēlmes – vēlmes pēc tā, kas iziet ārpus manām personīgajām, egoistiskajām interesēm. Pēc tam notiek dzimšana: Augstākais dod cilvēkam spēkus pilnībā pārveidot savu dabu, apspiest egoistiskās vēlmes, attiecībā pret tām izveidojot ekrānu un pieņemt pirmā ierobežojuma noteikumus. Tāds stāvoklis tiek dēvēts par garīgās vēlmes, kli dzimšanu. Neskatoties uz to, ka rodas arvien lielākas vēlmes, rezultātā garīgajā atklājot milzīgu baudu, cilvēks atzīst par labāku palikt embrija stāvoklī. Tāda izlabotā vēlme tiek dēvēta par pirmo mazo stāvokli (katnut alef).

Dvēsele, ko saņēmis pieaudzis, mūsu pasaulē dzīvojošs cilvēks, tiek dēvēta par jaundzimušu.

Tās dzimšanas laikā cilvēkam vēl nav garīgo zināšanu un viņš neapzinās notiekošo garīgajā pasaulē, tāpat kā jaundzimušais neapzinās, kur atrodas. Jaundzimušai dvēselei ir tikai „avijut alef” – pretestības ekrāns uz vismazāko sava egoisma daļu.

Jaundzimusī dvēsele nespēj patstāvīgi kustēties un veikt jebkādas garīgās darbības, tāpat kā jaundzimušais nespēj veikt kādas apzinātas fiziskās darbības. Atrodoties garīgajā jaundzimušā stāvoklī, var eksistēt tāpat kā mūsu pasaulē, pateicoties tikai vecāku palīdzībai.

Tas nozīmē, ka nepieciešams pievienoties Augstākajam parcufam un, pieliekot visas pūles, pretojoties visiem egoistiskajiem traucēkļiem, kas kārdina ar saviem labumiem vai prāta argumentiem, no tā neatrauties. Savas garīgās virzības gaitā cilvēks saskaras ar daudzveidīgiem šķēršļiem un kārdinājumiem, kas viņu izaicina izdarīt pārkāpumus un krist „dzīvnieciskā” (tas ir, sevis dēļ) baudā. Šo vājās gribas izpausmju nepieciešamība ir predestinēta no augšienes: cilvēkam ir svarīgi apzināties, cik lielā mērā viņš ir niecīgs un vājš savās garīgajās vēlmēs, un cik stipra ir viņa egoistiskā daba. Ja, neskatoties uz to, cilvēks „pielīmējas” Augstākajam parcufam, viņš ienāk garīgās izaugsmes fāzē un pārvar viņa ceļā esošos šķēršļus.

Augstākais ar nolūku sūta šķēršļus, pie tam tādā veidā, ka zemākais to nejūt: Augstākais sūta zemākajam visiespējamākos šķēršļus garīgajā izaugsmē, lai viņš, pārliecinājies par savu bezspēcību, vērstos pie Viņa, lai lūgtu palīdzību. Lūgums pēc palīdzības ir iekšējā, savas nekam nederīgās egoistiskās dabas apzināšanās salīdzinājumā ar Radītāja dabu, kas cilvēkam jau atklājas. Šo sajūtu var salīdzināt ar cilvēka kaunu, kad viņš atklāj, ka ir vienīgais pasaulē, kurš neprot lasīt vai izpildīt līdzīga veida elementāras darbības, un visi par to zina. Tieši tādus stāvokļus savā garīgajā virzībā uz priekšu izjūt kabalists, kad mijiedarbībā ar Radītāju atklāj savu domu un vēlmju egoistisko dabu.

Šeit var palīdzēt tikai Augstākais. Viņam nav vajadzīgi pazemojumi un lūgumi. Savstarpējā mijiedarbība sākas tajā brīdī, kad, apzinoties savu bezspēcību, zemākais sev izveido nosacījumus, lai no Augstākā saņemtu palīdzību. Ja cilvēks vēl nav apzinājies, ka pats nespēs pārvarēt egoismu, kas viņu ir pārņēmis un virza  uz baudas gūšanu, tad viņam nav kli, proti, nav iespējas saņemt no Visaugstākā palīdzību.

Šī situācija atgādina mācību procesu: cilvēks var saņemt zināšanas no cita cilvēka tikai tad, ja ir pārliecināts, ka cits zina vairāk par viņu. Sajūtot savu pilnīgo niecīgumu, cilvēks vēlas novērsties no garīgā ceļa, jo iekšējā balss viņu pārliecina, ka šim nolūkam pietrūks spēka. Noturēties garīgās virzības stāvoklī ir iespējams tikai ar Augstākā parcufa spēka palīdzību.

Otrais etaps – augšana, nepieciešamo zināšanu un saprāta saņemšana, kas dod iespēju izvairīties no ķermenim kaitīgā un bīstamā, taču patstāvīgi par sevi rūpējoties tēva un mātes uzraudzībā.

Garīgajā pasaulē augšanu var pielīdzināt fiziskai augšanai. Cilvēks kļūst piepildītāks attiecībā pret hasadim gaismu: palielinās viņa vēlme atdot; viņš paceļas augstāk attiecībā pret hohma gaismu: palielinās iespēja saņemt gaismu Radītāja dēļ.

Garīgā izaugsme sastāv no divām stadijām. Tur, kur es varu kaut ko izdarīt Radītāja labā, es daru pats. Tur, kur nevaru – man jālūdz palīdzība no Augstākā.

Tiek uzskatīts, ka tajā garīgās attīstības pakāpē, kurā cilvēks atrodas tekošajā momentā, viņš visu var darīt patstāvīgi. Lai sasniegtu augstāku pakāpi, viņam jālūdz palīdzība Radītājam. Augšanas un garīgās dabas izzināšanas stadija, kas tiek īstenota, pateicoties Augstākā palīdzībai, tiek dēvēta par katnut bet – otrais mazais stāvoklis.

Šos divus stāvokļus cilvēks iziet, pateicoties Augstākai gaismai. Gaismā, kas nāk no Radītāja, viņš sajūt egoismu kā ļaunumu, sevi – kā niecību, bet pašu Radītāju kā glābēju. Atbilstoši tam, kā viņš iziet šos stāvokļus, cilvēks jūt, kā viņu sargā vecāki

– Augstākais parcufs. Tas nodrošina cilvēkam visu nepieciešamo un parāda, kas ir labs un kas ir slikts.

Pakāpeniski zemākais apzinās, ka sajūtamais – sliktais, tāpat kā arī labais nāk no vecākiem. Zināmā veidā viņš pats tiek galā, neaizmirstot, ko tie viņam iemācīja. Cilvēks turpina augt, pakāpeniski arvien vairāk uzkrājot garīgos spēkus un zināšanas.

Piezīme: Ir jāsaprot, ka ar vārdu palīdzību mēs pūlamies nodot mums nezināmās sajūtas, stāvokļus, ko nekad un neviens iepriekš nav aprakstījis tādā atklātā veidā. Tāpēc, lai sniegtu izskaidrojumu, mums nepieciešams izmantot dažus kabalas terminus.

Trešais etaps – gadlut (lielais stāvoklis), pieaugušā stāvoklis, kad iegūtās zināšanas dod spēkus patstāvīgai eksistencei, kas līdzinās pieauguša cilvēka dzīvei mūsu pasaulē.

Pieaudzis cilvēks ir atkarīgs no sabiedrības, no viņam apkārt esošajiem cilvēkiem, taču vairs ne no vecākiem. Viņš jau piesaistīja sev hohma gaismu un var realizēt zivug, tas ir, radīt, izaudzināt un piepildīt ar gaismu citu, daudzkārt zemāku parcufu – savu dēlu. Cilvēkam rodas personīgā pieredze un prāts, kas ir pietiekami patstāvīgai eksistēšanai un šo pieredzi viņš ir spējīgs nodot citam.

Ar garīgo objektu – cilvēka dvēseli – notiek garīgie procesi, kas līdzinās cilvēka augšanai un attīstībai mūsu pasaulē. Atšķirība ir tikai materiālā – egoistiskajā vai altruistiskajā, taču tieši tas arī padara garīgās darbības mums pilnīgi nesaprotamas. Altruisma būtību mēs vienkārši nesaprotam.

Katra cilvēka dvēsele iziet pārdzimšanas, lai atgrieztos šajā pasaulē un ietērpjas šīs pasaules ķermenī, līdz pilnībā tiks apgūtas kabalas zināšanas. Bez ķermeņa dvēsele nespēj izaugt un saņemt visu to, ko tai iecerējis dot Radītājs.

Dvēselei ir jāizzina kabalas zinātne, taču ne tādēļ, ka zināšanas pašas par sevi paplašina dvēseli, bet tāpēc, ka dvēseles būtība ir tāda, ka bez zināšanu saņemšanas, or hohma (hohma gaisma), dvēsele nav spējīga sasniegt to līmeni, kuram Radītājs šo dvēseli ir radījis. Tādējādi nevis zināšanu saņemšana liek augt cilvēka dvēselei, bet dvēseles iekšējā īpašība ir tāda, ka cilvēks nespēj sevi izaudzināt saviem spēkiem, līdz spēs apgūt garīgo dabu un saņems visas nepieciešamās garīgās zināšanas.

Dvēseles izaugsme pilnībā ir atkarīga no saņemamo zināšanu apjoma. Ja dvēsele augtu, nesaņemot Augstāko gaismu un zināšanas par Radītāju, tā nodarītu sev kaitējumu. Dvēsele saņemtu arvien lielākas vēlmes, taču tajā pašā laikā tai nebūtu izpratnes par šo vēlmju pareizu izmantošanu. Līdzīgu situāciju var iedomāties mūsu pasaulē: ja cilvēks 20 gadu vecumā ir viena gada veca bērna prāta attīstības līmenī, viņš var izdarīt briesmīgas lietas. Spēks bez prāta ir bīstams gan viņam pašam, gan arī apkārtējiem.

Garīgajā pasaulē tāda situācija ir neiedomājama: cilvēks saņem iespēju īstenot garīgās darbības tikai atbilstoši savas labošanās līmenim, atbilstoši saņemto garīgo zināšanu pakāpei. Cilvēks, kurš nav attīstījis savu garīgumu, fiziski dzīvo un mirst, neuzsācis garīgo dzīvi.

Gaismas daudzums, kas ienāk dvēselē, nosaka parcufa augstumu. Šis parcufs var atrasties guļošā stāvoklī kā jaundzimušais: viņa kājas, rokas, rumpis un galva atrodas vienā līmenī. Galvai nav priekšrocību attiecībā pret kājām: visās garīgā ķermeņa daļās un visās tā vēlmēs ir tikai minimāls ekrāns, un tam atbilstoša minimālā gaisma. Šis stāvoklis līdzinās zīdaiņa vai guļoša cilvēka stāvoklim, kura prāts nekādā veidā neizpaužas.

Par horizontālu stāvokli kabalā tiek dēvēts tāds stāvoklis, kurā atrodas or hasadim (hasadim gaisma) un kurā neatrodas or hohma (hohma gaisma), kas ienāk parcufā atkarībā no ekrāna. Garīgās attīstības sākotnējā stadija sākas horizontālā stavoklī, kad cilvēks atrodas guļošā stāvoklī kā zīdainis.

Otrā stadija: Cilvēks jau sēž, taču viņa kājās vēl nav spēka, lai noturētu ķermeni. Ekstremitātes, vēlmju beigu daļa saņemt baudu, vēl nav izlabotas, tām nav ekrāna, tās nespēj izveidot ierobežojumus, lai patstāvīgi saņemtu lielo gaismu.

Garīgajā stāvoklī “guļus” esošā cilvēka dvēseles visas 10 sefirot tiek vērtētas kā tādas, kurām ir viena gaisma, viens minimāls ekrāns. Jaundzimušajam nav zināšanu, tāpēc nav un nav jābūt spēkiem, lai pārvietotos.

Dvēselei (parcufam) garīgo spēku dod tikai hohma gaisma. Pamata attīstība notiek nevis saņemot gaismu no vecākiem, bez savām ieguldītajām pūlēm, bet paša parcufa labu rīcību rezultātā.

“Labas darbības” nozīmē gaismas saņemšanu ar ekrāna palīdzību, pretojoties egoismam. Spēja uz tādu saņemšanu ir atkarīga no kabalas izzināšanas līmeņa. Augšanas pamatfaktors ir labu darbu funkcija, kuri, savukārt, ir atkarīgi no kabalas studēšanas, tas ir, no zināšanu saņemšanas no Augstākā parcufa.

Jebkura dvēsele, apgūstot zināšanas, izzina visas dvēseles: no to sākotnējā stāvokļa, kas dēvēts par Ādama dvēseli, līdz visu dvēseļu beigu stāvoklim, kad tās visas ir pilnīgi izlabojušās.

Tādā pašā veidā arī cilvēks, kurš izzina augstāko pasauli, izzina cilvēces dabu, tās mentalitāti un ieradumus, tas ir, visu apkārt esošo. Pamatojoties uz šīm zināšanām, cilvēks iegūst iespēju aizsargāties no dabas draudiem un apkārtējiem cilvēkiem, un var savienoties, satuvināties ar tiem, kas palīdz viņam virzīties uz priekšu.

Nav brīnums, ka atsevišķa dvēsele var izzināt visas dvēseles. Pat mūsu pasaulē viedais spēj izzināt visas cilvēces dabu caur sevis paša izzināšanu, jo katra radījuma daļa iekļauj sevī pārējo radījumu daļu elementus. Cilvēkam nav tādu īpašību, kādas nebūtu citiem. Katram cilvēkam, lai arī minimālā pakāpē, piemīt visas cilvēces īpašības. Jebkurš no mums daļēji ir slepkava, daļēji varmāka, brunču mednieks, zinātnieks, muļķis, ticīgais, ateists utt. Katrā slēpjas visas cilvēces daudzveidība.

Garīgās pilnveidošanās procesā cilvēks šīs īpašības sāk sajust sevī un, sajūtot katru no tām kā egoistisku, pakāpeniski sevī apzinās tās ļaunumu. Kad ļaunuma sajūta sasniedz maksimālo, neciešamo slieksni, cilvēks labprātīgi atstāj šo īpašību kā kaitīgu un tādā veidā sevi izlabo.

Cita indivīda īpašības kā dabiskas cilvēks uztver tikai tad, ja viņš tās būs atklājis un izjutīs sevī. Mēs bieži redzam cilvēkus, kuriem piemīt negatīvas īpašības, taču viņi paši to nenojauš, tās sevī nesajūt. Neskatoties uz to, tajā pašā laikā viņi nepanes šīs īpašības apkārtējos cilvēkos.

Kad studējot kabalu cilvēks sāk izzināt, kas viņš īstenībā ir, viņš kļūst iecietīgāks attieksmē pret apkārtējiem un mācās tiem piedot viņu trūkumus, jo tos pašus trūkumus apzinās sevī. Tāds cilvēks saprot, ka apkārtējie vienkārši nav spējīgi atbrīvoties no savām sliktajām īpašībām. Pakāpeniski apzinoties savu niecīgumu, cilvēks sāk mīlēt citus, jo redz viņos sevi pašu.

Par cik visas radījuma daļas ir savstarpēji saistītas un mūs atdala tikai egoistiskie nolūki, turklāt mūsu dvēseles ir vienots garīgais ķermenis, ko dēvē par Ādama dvēseli, sevi izlabojot, cilvēks izlabo visu pasauli.

Dvēseļu pārdzimšanu mērķis

 Radītājs radīja dvēseli – Ādama Rišona sistēmu, kas sastāv no 613 vēlmēm. Mēs tās dēvējam arī par “desmit sefirot”. Radītāja mērķis – lai radījums (vēlme saņemt) sasniegtu mūžību un pilnību, un pielīdzinātos pašam Radītājam.

To iespējams sasniegt tikai tādā gadījumā, ja radījums pielīdzināsies Radītājam absolūti visā, jo tikai Radītāja līmenis ir pati pilnība un mūžība. Lai radījums sasniegtu šo līmeni, viņam nepieciešams apzināties visu sava esošā stāvokļa maziskumu un vēlēties pielīdzināties Radītājam.

Apzināties savu pretstatu Radītājam, izciest šī pretstata sajūtu un vēlēties to izlabot, ir iespējams tikai apgūstot kabalas zinātni – ilgstoši, pakāpeniski un sakārtoti.

Katra no 613 vēlmēm dalās lielā daļu daudzumā. Lai vēlmes izlabotu vienu pēc otras un pēc tam visas šīs vēlmes iekļautu katrā no nākamajām vēlmēm, burtiski katrā no 600 tūkstošiem dvēseļu, kas vēl sadalījušās miljardos dvēseļu, nepieciešams lēns, pakāpenisks darbs. Šis darbs cilvēku maina pašos pamatos – vai tas būtu cilvēks, kurš izmisis no sava esošā stāvokļa, kuru nespēj izciest, vai cilvēks, kurš sasniedzis zināmu labošanos un zināmu atbilstību Radītājam, vai arī cilvēks, kurš izgājis noteiktu iekšējās kvalitatīvās, tas ir, apzinātas attīstības vītni.

Lai pilnībā mainītos, nepieciešams atšķelt iepriekšējo stāvokli un pacelties uz augstāku, tas ir, atbilstošāku Radītāja īpašībām. To iespējams sasniegt, ja cilvēks atbrīvojas no parastās realitātes uztveres. Šajā procesā var izdalīt piedzimšanas momentu, cilvēka organisma fizioloģiskās attīstības pamatposmus, viņa ienākšanu sabiedriskajā sfērā un pēc tam – ienākšanu garīgajā.

Tātad dzīvei, kas šķiet mums izšķiesta veltīgi, tādai ir jābūt. Kabalists, kurš izzinājis Universa sistēmu, redz, ka to nav iespējams izveidot citādu. Taču mums nav viegli attaisnot notiekošo.

Ja piekrītam tam, ka esam radīti no materiāla, kas ir Radītāja pretstats un zinām, ka mums nepieciešams iziet labošanās sēriju, lai sasniegtu Universa virsotni – visaugstāko stāvokli no visiem pastāvošajiem realitātē, ir jāatzīst, ka mums jānodzīvo tūkstoš gadu ilgs mūžs, lai, virzoties augšup pa attīstības pakāpieniem, ar katru soli sevi bagātinātu ar jaunām īpašībām, sajūtām un izzināšanu. Mūsu dzīvei ir jābūt ne tādai, kāda tā ir pašlaik, kad septiņas stundas diennaktī mēs guļam, desmit stundas strādājam, dažas stundas veltam rūpēm par savu ķermeni, vēl dažas stundas – rūpēm par bērniem utt. Pat cilvēks, kurš vēlas pilnībā iedziļināties garīgajā darbā, spēj veltīt tam ne vairāk kā divas vai trīs stundas diennaktī.

Kāpēc tikai vienu desmito dienas daļu cilvēks var veltīt savām garīgajām vajadzībām, kas būtībā ir viņa dzīves pamats un svarīgākais mērķis? Kāpēc mūsu eksistence ir iekārtota tik neracionāli?

Atbilde ir diezgan vienkārša. Universā ir daudz sistēmu, kas strādā, attīstās un pilnveidojas bez mūsu ziņas un iejaukšanās. Piemēram, pašlaik es sēžu, bet manī norisinās visi iespējamie procesi, strādā daudzveidīgas sistēmas, kuras ir neiedomājami saprātīgi un gudri izveidotas. Šīs sistēmas es nesajūtu, nespēju tās patstāvīgi vadīt, daļu no tām vispār nav iespējams izpētīt. Organisms dzīvo.

Tieši tāpat ir nepieciešams, lai ap cilvēku un viņā pašā eksistētu daudzas cilvēkam nepieejamas sistēmas, kas darbojas gan fiziskajā, gan arī garīgajā aspektā.  Cilvēkam jāstrādā, jārisina dažāda veida ikdienas problēmas, kuru gaitā, pašam to nemanot, viņš labojas. Mums ir uzdots uzdevums izmantot šīs, teiksim, divas brīvās stundas dienā, lai apgūtu īsto labošanās metodiku, kuru spējam realizēt un kura jārealizē patstāvīgi. Šāda metodika ir kabala. Cilvēkam pietiekami studēt divas stundas dienā, lai kabalistisko avotu garu ienestu savā ikdienas dzīvē.

No šī brīža cilvēks, garīgi virzoties uz priekšu, sāk atklāt realitāti, izskatot to kā vienotu savstarpēji saistītu sistēmu, kas visu nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko līmeni noved pie viena mērķa. Attīstības un pilnveidošanās procesā mēs vienmēr ejam no nepilnīgā uz pilnību, tāpēc neesam spējīgi pareizi novērtēt savu tekošo stāvokli. Tas mums šķiet nesaprotams, neizzināms. Katrreiz izvēles trūkuma dēļ mums nākas virzīties uz priekšu. Tāpēc mūžīgie jautājumi vienmēr paliks jautājumu līmenī. Tos ir iespējams atrisināt, sasniedzot tikai daudzkārt augstāku līmeni, no kura augstuma patiešām redzams, kas notika iepriekš. Taču, tiecoties uz priekšu, cilvēkam joprojām paliek tas pats jautājums un viņam nav citas izejas, kā tikai pacelties uz vēl augstāku pakāpi.

Zemes dzīvē mēs neesam spējīgi savienoties viens ar otru dvēseļu līmenī, jo mūs atdala egoisms. Tādēļ pastāv dzīvības un nāves savstarpējie nomaiņas procesi daudzkārtīgu pārdzimšanu veidā, ko iziet visa cilvēce, līdz ar to kļūstot arvien sagatavotāka, lai apvienotos. Tādējādi ir nepieciešami periodi, kuru laikā cilvēks, atrodoties ķermenī, mijiedarbojas ar citiem cilvēkiem. Neskatoties uz to, ka viņš izturas pret tiem atbilstoši savam ego, cilvēks neapzināti iziet labošanos. Tādā veidā no pārdzimšanas uz pārdzimšanu apvienošanās forma kļūst daudzkārt augstāka gan garīgajā, gan arī materiālajā līmenī. Gala rezultātā mēs sasniegsim stāvokli, kad, atrodoties ķermeņos, visi cilvēki savienosies savstarpējā dvēseļu saiknē. Tad  cilvēce savā veselumā kā viens cilvēks ar vienu sirdi saplūdīs ar Augstāko spēku.

Šeit iesaistīti vairāki procesi, tāpat cēloņu un seku savstarpējās saiknes, ko nav iespējams izskaidrot vienkāršā formā. Tas skar daudzus jautājumus: kāpēc katrs no mums piedzimst ar savām specifiskajām īpašībām, saista savu dzīvi ar kādu noteiktu cilvēku, veido ar to pāri; tajā pašā laikā atklājas, kāpēc mēs piedzimstam tiem, nevis citiem vecākiem, tieši tādos, nevis citos apstākļos utt. To visu var izskaitļot, izmērīt un saprast, redzot pilnīgu visu dvēseļu labošanās ķēdi un izsekojot katras dvēseles dalību visās pārējās.

Tad kļūs skaidrs, ka katrs cilvēks savu pārdzimšanu ciklu iziet visoptimālākā un visefektīvākā veidā. Pašam cilvēkam ir tikai divas stundas dienā, kuras viņam šajā dzīvē ir dotas, lai apgūtu labošanās metodiku. Metodika ir nepieciešama, lai mēs apzināti izturētos pret labošanās procesu un patstāvīgi tajā aktīvi piedalītos.