Posts

Mainīsimies mēs, mainīsies pasaule

Jautājums: Nepieciešamība pēc sociālām saiknēm mums ir dota no dabas. Jeb kura cilvēka smadzenes reaģē uz sociālo izolāciju, kā uz fiziskām sāpēm. Cilvēki, kuri atrodas izolācijā, mirst biežāk no tām vai citām slimībā.

Labas sociālās saiknes nes lielāku baudu nekā nauda. Eksperimenti parādīja, ka uzticība darbā starp darbiniekiem tiek pielīdzināta 30% pielikumam pie algas. Tas ir, sadarbība dod lielākus rezultātus nekā konkurence.

Rodas paradokss: mēs saprotam sociālo saikņu svarīgumu, taču nerūpējamies par to attīstību indivīda un valsts līmenī. Nevienā valstī nav nacionālās programma par cilvēku satuvināšanos, par jutīgo sociālo saikņu uzlabošanu, nav skaidrojumu, kādā mērā tās ietekmē mūsu fizioloģiju. Kāds tam ir iemesls?

Atbilde: Tas pats egoisms. Iespējams, mēs to pat vēlētos, taču vienlaikus mūsos eksistē tā dēvētā „ļaunā daba” – egoisms, kas mums neļauj vienam pret otru attiekties labvēlīgi. Gluži pretēji egoisms mūs nostāda viens otram pretējos stāvokļos, piespiežot mūs atrasties nepārtrauktā cīņā.

Mūsu dabā eksistē sākotnējie dati, kurus mēs vienkārši tāpat nevaram apiet, lai gan labvēlīgas attiecības sabiedrībā spētu tam nest milzīgus ienākumus, dividendes un dotu daudz augstāku attīstības līmeni un drošību.

Iztēlojieties, ja mēs viens pret otru attiektos kā viena ģimene un atbrīvotu līdzekļus un spēkus no bruņošanās sacensībām, – tad mēs dzīvotu kā paradīzē!

Jautājums: Bet varbūt neko no tā visa nevajag, tas taču ir pret mūsu dabu? Tad dzīvojam pēc egoistiskiem likumiem, džungļu likumiem.

Atbilde: Lūk, mēs arī dzīvojam pēc egoistiskiem likumiem.

Taču pēc džungļu likumiem mēs nevaram dzīvot, citādāk mēs viens otru nogalināsim. Tāpēc eksistē noteikts reglaments, kur un kā mēs varam pieļaut spēka pielietošanu. Tie ir kriminālkodeksi un visi iespējamie ierobežojumi, pēc kuriem mēs cenšamies pastāvēt.

Taču kopumā cilvēce ir nelaimīga. Šodien tā nonāk pie secinājuma, ka nespēj nekur aizmukt no savstarpējās saiknes. Tā ir nepieciešama, svarīga, un arvien vairāk daba pieprasa tai būt globālai, integrālai, savstarpējai. Taču no otras puses egoisms mums to neļauj.

Jautājums: Tomēr jūs vienmēr apgalvojat: nepieciešams dzīvot pēc dabas likumiem. Taču dabā viss pamatojas uz dabiskā egoisma, un katrs ēd otru. Vai arī pie mums tā ir jābūt? Mēs taču esam dabas turpinājums.

Atbilde: Nē. Tas, kas notiek dabā, ir cilvēciskās sabiedrības atspoguļojums, kur katrs viens otru grauž.

Lieta tā, ka dabas augstākais līmenis ietekmē tās zemākos līmeņus. Tāpēc cilvēciskā sabiedrība, kas ir veidota pamatojoties uz egoisma, gluži tāpat ietekmē daudz zemākos līmeņus. Tāpēc vilks nevar dzīvot līdzās aitai, un mazais puisēns nevar pastaigāties kopā ar viņiem.

Viss ir atkarīgs tikai no savstarpējām attiecībām cilvēciskajā sabiedrībā. Mainīsimies mēs, mainīsies absolūti visa daba.

No TV raidījuma „Post koronavīrusa laikmets”, 07.05.2020.

Avots krievu valodā

Kāpēc cilvēce nezina par radīšanas nodomu?

Replika: Ja cilvēks nav lasījis Rabašu, Bālu Sulamu, viņš nezina par radīšanas nodomu. Lai gan tas šķiet savādi, jo cilvēce tik ļoti ir attīstījusies, veikusi daudzus pētījumus, taču līdz tam nav nonākusi.

Atbilde: Tāpēc, ka cilvēciskais prāts tam nav gatavs. Cilvēki runā par to, ka daba ir vienota, savstarpēji saistīta, taču cilvēks nespēj tam adaptēties, jo pats tāds nav. Cilvēks nav integrāli saistīts ar dabu, sabiedrību un tāpēc nespēj to izdarīt. Cilvēkam ir neintegrālas smadzenes, neintegrāla jūtība, uztvere.

Cilvēkam ir raksturīga egoistiska uztvere, egoistiska saikne ar pārējo pasauli: paņem, norauj, sagrāb. Neesot integrāli saistīts ar pasauli, cilvēks ir atšķelts no pasaules, viņš atrodas pats sevī. Un tāpēc viņam ir ļoti grūti, saprast, just, sajust absolūti vienotu, integrālu dabu.

Taču kabala pakāpeniski mūsos sāk attīstīt integrālu realitātes uztveri. Vēl jo vairāk, kabala vēsta, ka tu redzi to realitāti, kuru pats radi. Šeit jau ir saikne ar mūsdienu psiholoģiju. Tu sāc sevi uztvert kā realitātes projektoru: tu radi pasauli, to zīmē.

Rezultātā iznāk, ka patiesībā realitātes nav, tā visa ir tevī. Tas nozīmē, ka tev kaut kādā viedā ir jāmaina sevi, lai to izpētītu. Tev rodas šī iespēja, tomēr tikai attīstot sevi, kļūstot integrāls. Taču pēc tam tu sāc sevi izmantot, lietot kā mašīnu, kā laboratoriju, tas ir, mainot savas īpašības, tu jūti kādā veidā mainās realitāte, kuru tu sajūti.

Tu to zīmē, radi, tu esi savas realitātes, savas dzīves Radītājs. Un tu redzi, ka visi cilvēki, dzīvnieki, augi un nedzīvā pasaule, iekļaujot visu kosmosu, ir tavu iekšējo īpašību projekcija: nedzīvās, augu, dzīvnieciskās un cilvēciskās sastāvdaļas – pirmais, otrais, trešais, ceturtais tava egoisma līmenis.

Tu redzi, kādā mērā šī pasaule ir izlabota, tas ir, vai tā integrāli mijiedarbojas ar citām daļām vai nē.

No nodarbības krievu valodā, 20.09.2018.

Avots: www.laitman.lv

Mācības ir lūgšana

Mācības ir līgšana. Nedrīkst pieķerties mehāniskām pasauļu shēmas zināšanām. Vispareizākā sajūta ir karāšanās gaisā un kad nav nekādas iespējas kam pieķerties. Šī zinātne ir pretēja mūsu racionālajam prātam.

Cilvēkam ir jāsaprot, ka, iekams neizzinās garīgo, viņam nekā nav. Kabalisti lūdzās par to, lai aizmirstu visas iegūtās zināšanas, tāpēc ka tad viņu vēlme būs tīra. Nepieciešams tikai iemācīties prasīt: savienoties ar biedra sirdi un raidīt uz augšu lūgšanu.

Sacīts: „Jo lielāks cilvēks, jo lielāks viņa egoisms”. Vēlme aug, taču nepiepildās: piepildās atdeves vēlme, kuru mēs veidojam apvērstā formā, nevis vēlme saņemt skaidras zināšanas.

Atdeves vēlmes veidojas virs saņemšanas, pretēji tai, lai tajā atklātu visu bezgalības pasauli, visās tās detaļās. Mēs kļūstam saimnieki bezgalības pasaules Malhut, tikai dēļ vēlmes tai atdot, to piepildīt, pateicoties ierobežojumam, ekrānam un atstarotajai gaismai.

Sacīts: „Un pietiekoši tam, kurš saprot”, taču sapratne ir Binas līmenis. Un tāpēc tiek sacīts, ka „sirds saprot”. Saprot tieši ar sirdi, nevis ar galvu un prātu. Tāpēc, tikai izlabojot vēlmi, mēs spējam tajā saņemt izzināšanu.

Mēs domājam, ka garšu var sajust vēlmē, taču izzināšanu tikai prātā. Tomēr nē, viss tiek izzināts vēlmē. Taču prāts kalpo tikai tam, lai organizētu vēlmi izzināšanai. Tāpēc ir sacīts: „Pamēģiniet un pārliecinieties, cik labs ir Radītājs”.

Mēs vadāmies no jūtām, nevis prāta. Prāts strādā tikai tāpēc, lai mums nodrošinātu patīkamu sajūtu. Taču garīgai izzināšanai nepieciešams pacelties virs dzīvnieciskā prāta un sākt strādāt ar savām vēlmēm, lai piepildītu savus biedrus. Tad mēs kļūsim savu vēlmju un jaunā prāta saimnieki, un patiešām spēsim izzināt, kur atrodamies.

No rīta nodarbības, 25.09.2018.

Avots: www.laitman.lv

Kas pār mums valda?

Cilvēce attīstās no egoisma palielināšanās. Tāpēc kopš ARI laikiem un mūsdienās mēs kļūstam derīgi egoisma labošanai, tāpēc ka egoisma attīstība ir sasniegusi tādu stāvokli, kad tas mums sāk traucēt.

Mēs ienākam krituma un citu apspiešanas periodā, kad pasaule ir apdraudēta, ja ne ar pilnīgu iznīcināšanu, tad vismaz tai draud krīzes, kurām mūsdienās ir jāparādās. Un nekāds prāts pret mūsu ierobežoto egoismu nepalīdzēs.

Galvenais un visnepieciešamākais secinājums, kuru tagad iespējams veikt – ka ir prāts un ir jūtas. Mūs vada jūtas. Mūsdienu saprātīgs pieaudzis cilvēks, kurš ir sasniedzis zinātniski tehnisko progresu, ir spējīgs paveikt visu, gūt no dabas dažādas iespējas un sevi nodrošināt ar visu nepieciešamo.

Tomēr cilvēks iznīcina sevi, savu apkārtējo sabiedrību, nostāda sevi uz iznīcības robežas, tāpēc ka viņa jūtas ir neizlabotas. Ar prātu viņš spēj radīt visādas teorijas un lieliskas palīgierīces savas dzīves uzlabošanai, taču viņa jūtas nelabojas, gluži pretēji, nepārtraukti pasliktinās, un tāpēc mēs ar tām nespējam neko izdarīt.

Cilvēks ir saprātīgs, raugoties tikai no kaila prāta skatupunkta. Taču, raugoties no jūtām, mēs esam absolūti muļķi, sliktāki par dzīvniekiem, tāpēc ka mūsu jūtas mums absolūti nepakļaujas – mēs pakļaujamies jūtām.

Un tas ir atbilstoši kabalai, kura vēsta, ka cilvēks ir radīts ar jūtām, ka pats galvenais ir mūsu vēlmes, taču prāts tiek dots tikai tādēļ, lai mēs kaut kādā veidā spētu pareizi atformatēt šīs vēlmes, izlabot, savstarpēji savienot vienotā sistēmā, kuru dēvē par Ādamu vai dvēseli.

Ja mēs šīs vēlmes neizlabosim, tad mūsu prāts tās sāks pakļaut, un tad mēs nonāksim pie ļoti nepatīkamām sekām, kā tas notiek mūsu attīstības dotajā brīdī.

Cerēsim, ka apgūstot kabalas zinātni, mēs spēsim paskaidrot sev un citiem, ka būtībā mūs vada jūtas. Prāts nespēj neko ar tām izdarīt. Prāts ir sekundārs, bet jūtas primāras. Tas ir visas matērijas pamats.

Sacīts: „Es radīju ļauno sākotni…”. Mēs patiešām atklājam ļaunumu un tāpēc nonākam nepareizu egoistisku vēlmju attīstības ietekmes varā, nepārtrauktās bezizejās, vilšanās, krīzēs.

Ja mēs sāksim apzināties, ka mūs vada nevis prāts, bet jūtas, vēlmes, tad spēsim vilties sevī un iespējam piekritīsim apgūt mūsu savstarpēji saistīto vēlmju sistēmu, kura sevī ietver sašķelto Ādama dvēseli pēc tā dēvētās viņa grēkā krišanas.

Mēs atklājam, ka mūsu sašķeltās vēlmes ir visas matērijas pamats. Dabiski, ka no visaugstākā, sašķeltākā cilvēciskā līmeņa mēs pakļaujam šai ietekmei daudz zemāku vēlmju slāņus: nedzīvo, augu un dzīvniecisko.

Tāpēc visa daba cieš kopā ar mums un visiem ir jāveic labošanās „cilvēka” līmenī. Gluži tāpat, kā mēs esam sabojājuši nedzīvo, augu un dzīvniecisko dabu – izlabojot sevi, mēs spēsim izlabot pārējo dabu.

Iekams mēs nesāksim labot savas vēlmes, mēs neko nespēsim izdarīt ar savu dzīvi un nepārtraukti iegremdēsimies ar vien lielākā egoismā līdz pat sevis iznīcināšanas draudiem.

Patiesībā pasauli vada nevis zināšanas, bet gan cilvēciskās jūtas. Un tas ir visbriesmīgākais, tāpēc ka tās visas ir egoistiskas, ļaunprātīgas, pakļautas skaudībai, konkurencei utt.

Tikai izmantojot dabas augstāko spēku, virs mūsu vēlmēm, kuru dēvē par „Radītāju”, mēs spēsim izlabot mūsu vēlmes un atjaunot tādas savstarpējās attiecības, kuras mums nāks par labu. Tādēļ mums ir nepieciešams augstākais saprāts, augstākais spēks, augstākā metodika, kura skaidro, kādā veidā mēs spējam izlabot mūsu vēlmes.

Mūsos pats galvenais ir vēlme, mūs vada tikai vēlmes. Lai gan mēs nevēlamies tam piekrist, taču mums nāksies sākt to apzināties un pieņemt kā īstenību, par kuru stāsta kabalisti. Torā šādi arī sacīts: „Es radīju ļauno sākotni un devu Toru, proti, augstāko gaismu pret to”, lai būtu iespējams to izmantot un izlabot kroplīgās cilvēciskās vēlmes.

No rīta nodarbības, 03.10.2018.

Avots: www.laitman.lv

Kā vinnēt divkārt

Ciešanās cilvēks izvēlas palielināt pūles, lai sasniegtu piepildījumu. Tomēr dēļ saņemšanas savā labā cilvēks nekad nejūtas piepildīts un pēc piepildījuma vienmēr kļūst vēl tukšāks.

Viņš cieš divkārt: no pūļu palielināšanās un no vēlamā piepildījuma neesamības.

Kad parādās nopietns egoisms, cilvēks sāk just, ka visas viņa pūles ir nevērtīgas, nerezultatīvas.

Tas, kurš pārvērš „vēlmi saņemt” „vēlmē atdot” (saņemt ar nodomu atdot), vinnē divkārt: viņš izzina absolūtu baudu un sasniedz īpašību sakritību ar Augstāko spēku, Radītāju, tādējādi nonākot līdz saliedētībai, mieram, kad bauda nonāk pie viņa no augšienes bez kādām pūlēm. (Bāls Sulams, „Desmit Sefirotu Mācība”, 1.d. „Iekšējā apcere”)

Ja mēs strādājam, lai sevi labotu, tad saņemam divreiz vairāk. Pretējā gadījumā mēs saņemam absolūti iztukšotu vēlmi, un, kā esam šajā pasaulē ieradušies, tā arī bez rezultātiem aizejam. Mums no jauna nāksies veikt dzīves riņķojumu, piedzimt un no jauna sākt savu ceļu.

No nodarbības krievu valodā, 05.08.2018.

Avots: www.laitman.lv