Zināms, ka, ja cilvēks, kuram ir kāda vēlme iet Patiesības ceļu, pastāvīgi atrodas starp cilvēkiem, kuriem nav nekāda sakara ar šo ceļu un kuri aktīvi cīnās pret cilvēkiem, kuri iet šo ceļu, tad viņš pakāpeniski piekrīt viņu viedoklim, jo cilvēku domas, kuri cieši sazinās viens ar otru, it kā „sajaucas kopā”.
Tādēļ nav cita ceļa, kā tikai radīt savu grupu ar noteiktiem ierobežojumiem, tas ir, atsevišķu kolektīvu, kurā nebūtu cilvēku ar idejām, kas atšķiras no šīs grupas idejām. Turklāt šī kolektīva locekļiem ikreiz sev ir jāatgādina par šīs grupas mērķi, lai nevilktos aiz citiem cilvēkiem, jo cilvēka būtība ir tāda, ka viņš dod priekšroku sekot vairākumam.
Ja šāda grupa ir sevi atdalījusi no citiem cilvēkiem, tas ir, nav jābūt nekādai saiknei ar citiem cilvēkiem garīgajās lietās, bet visi kontakti jāierobežo tikai ar materiālajiem jautājumiem, tādā gadījumā svešas idejas un viedokļi šo grupu neietekmē, jo nav nekādas saiknes reliģiozajos darbos ar nepiederīgām personām.
Taču, ja cilvēks, kurš mēro Patiesības ceļu, atrodas starp reliģiozajiem cilvēkiem un sāk sarunāties un strīdēties ar viņiem, tad acumirklī „sajaucas kopā” viņa viedokļi ar viņu viedokļiem un bez viņa gribas, zemapziņā, viņu idejas iekļūst viņa apziņā līdz pat tam, ka cilvēks pārstāj apzināties, ka tie nav viņa, bet sveši viedokļi.
Tas pats attiecībā pret cilvēku, kurš iet Patiesības ceļu – viņam ir jānošķiras no citiem cilvēkiem. Lai mērotu šo ceļu, ir jāpieliek ļoti lielas pūles, jo nākas iet pret visas pasaules idejām. Tādēļ, ka visas pasaules idejas pamatojas uz zināšanām un saņemšanu, tajā pašā laikā Tora bāzējas uz ticību un vēlmi dot.
Taču, ja viņš sevi neatdalīs no svešiem viedokļiem, tad viņš aizmirsīs par patiesības ceļu un uz mūžiem nokļūs egoisma varā. Un tikai grupā, kur valda mīlestības pret tuvāko principi, cilvēks var smelt spēkus cīņai pret idejām un visas pasaules viedokļiem.
Grāmatā ”Zohar” („Pinhas”) ir sacīts, ka, ja cilvēks dzīvo pilsētā, kurā dzīvo slikti cilvēki, un viņš nespēj tur īstenot Toras Baušļus un nespēj studēt Toru, tad viņš maina vietu – viņš izrauj sevi no šīs vietas, lai apmestos pilsētā, kurā dzīvo cilvēki, kuri mācās Toru un baušļus.
Tora tiek dēvēta par „Koku”. Mūsu viedie teic: „Dzīvības Koks (Tora) paredzēts tiem, kuri to ievēro”. Un cilvēks līdzinās kokam, kā sacīts: „Cilvēks ir auglīgs koks”. Turklāt Baušļi līdzinās augļiem. Tādēļ, ja rakstīts tikai „koks”, tad tas ir neauglīgs koks, tas ir, nekam nederīgs, kurš tiks nocirsts, tāpat arī cilvēks, kurš pilda Baušļus, tiks atšķelts gan no šīs, gan no nākamās pasaules.
Un tādēļ cilvēkam ir jāizrauj sevi no vietas, kurā atrodas grēcinieki, tas ir, no vietas, kur viņš nevar nodarboties ar Toru un Baušļiem. Un viņam jāiekļūst citā vietā, starp taisnajiem, un tad viņš spēs sekmīgi ievērot Toru un Baušļus.
Kā jau tika sacīts, „Zoar” salīdzina cilvēku ar auglīgu koku, taču, kā jau zināms, tādi koki cieš no tiem apkārt esošajām nezālēm, kuras pastāvīgi ir jāravē. Tāpat arī cilvēkam, kurš iet Patiesības ceļu, ir jāattālinās no šādas apkārtējās saskarsmes vides, tas ir, no cilvēkiem, kuri nemēro šo ceļu. Cilvēkam stingri jāseko, lai nenokļūtu svešā ietekmē.
Un tas tiek dēvēts par atšķelšanos, izolāciju, tas ir, tādam cilvēkam ir tikai savas domas, kuras attiecas uz „ašpaa”, uz vēlmi dot, nevis vairākuma domas, kuras galu galā nonāk pie pašmīlības, tas ir, pie egoisma. Un to dēvē par diviem īpašumiem: pirmais – Radītāja īpašums un otrais – sevis paša īpašums.
Talmūdā (traktāts „Sinedrijs”, 78. lpp.) rakstīts: „Ravs Jehūda sacīja Rava vārdā, ka Ādams bija ticības atkritējs, kā sacīts: „Un skaļi uzsauca Radītājs Ādamam un sacīja vinam: „Kur tu esi?… Kurp sliecas tava sirds?” Skaidrojums: viņš bija ticības atkritējs, kurš tiecās „kalpot zvaigznēm” („avodat kohavim”). Un cits skaidrojums: „No rakstītā: „Kur tu esi?… Kurp sliecas tava sirds?” – var izdarīt secinājumu, ka Ādams kā ticības atkritējs nozīmē, ka viņš ir pārkāpis aizliegumu „nesekojiet jūsu sirdīm…” Tas nozīmē – ticības atkritējs, kurš noslieca savu sirdi uz citu pusi.
Un tas ir ļoti dīvaini, kā var sacīt par Ādamu, ka viņš ir nosliecis sirdi uz „avodat kohavim” vai, saskaņā ar otro skaidrojumu, ka viņa atkrišana no ticības bija tajā apstāklī, ka viņš pārkāpa bausli „nesekojiet jūsu sirdīm…”? Mēs studējam, ka jēdziens „kalpošana Radītājam” ietver sevī to, lai visu darītu tikai atdeves labā. Sanāk, ka, ja Ādams kalpoja, lai saņemtu, tad tas mums ir svešs darbs („avoda zara””, „avodat kohavim”), jo mums taču jākalpo tikai lai dotu, bet viņš paņēma visu, lai saņemtu.
Un tajā ir iekļauta jēga, ka viņš pārkapa bausli „nesekojiet jūsu sirdīm…”, tas ir, Ādams nevarēja saņemt Laba un Ļauna Atziņas Koka augli atdeves dēļ, bet tikai lai saņemtu. Un to dēvē par līmeni „sirds”, tas ir, sirds grib saņemt tikai savam labumam. Un tas bija Laba un Ļauna Atziņas Koka grēks (lai to labāk izprastu, skat. „Priekšvārds grāmatai „Panim masbirot”).
No iepriekš sacītā mēs varam apzināties grupas lietderību, kura spēj radīt pilnīgi citu atmosfēru, kurā kalpošana ir iespējama tikai lai dotu.
