Saskarsmes vides izvēle
Mēs noskaidrojām, ka esam atkarīgi no četriem attīstības faktoriem. Mūsu būtība ir vēlme baudīt, kopīgās dvēseles daļa un mums pilnībā tā ir jāizlabo.
Katrs no mums ir Ādama Rišona kopīgās dvēseles daļiņa. Ādama Rišona dvēsele kādreiz sašķelās un nokrita mūsu pasaulē. Pakāpes, pa kurām notika tās nonākšana lejup, paliek dvēselē rešimot veidā, informācijas datu veidā. Sasniedzot zemāko punktu – mūsu pasauli, dvēsele saņem vismazāko vēlmi pēc daudzuma un kvalitātes. Tā atrodas tik zemu, ka ir nošķirta pat no sapratnes par to, ka pastāv augstākas pakāpes. Tāds stāvoklis tiek dēvēts par „cilvēku mūsu pasaulē”.
„Cilvēku mūsu pasaulē” raksturo četri parametri:
- viņa sākotnējā vēlme, kas ir samazināta, taču nemainīga pēc savas būtības – izjust baudu. Mūsu pasaulē izpaužas tikai vismazākā šīs vēlmes daļa, pārējās ir apslēptas;
- šīs vēlmes attīstības nemainīgie likumi, tas ir, pakāpes, pa kurām cilvēkam jāpaceļas augšup uz savu sākotnējo stāvokli;
- iekšējo pārmaiņu (kuras liek pakāpeniski pacelties augšup) un ārējo pārmaiņu iedarbība;
- saskarsmes vide, kas izraisa visāda veida pozitīvas un negatīvas iedarbības.
Cilvēka uzvedību nosaka ieprogrammētie iekšējie faktori un ārējo iedarbību summa. Šajā nozīmē cilvēks ir sava veida izpildmehānisms. Lai izietu no šī dabas diktāta, automātiskā eksistences režīma un lai iegūtu gribas brīvību, cilvēkam nepieciešams atrasties viņa paša izvēlētās saskarsmes vides ietekmē.
Rezultātā izveidojas sekojoša situācija: es vienmēr pildu likumus, kurus nosaka apkārtējā sabiedrība, kura savukārt mainās pēc saviem likumiem. Šie likumi pastāvīgi ietekmē manu iekšējo būtību un rezultātā noved mani pie tās pakāpes, kura man ir jāieņem.
Tādējādi man nav iespējams izvairīties no augstāk aprakstītajiem četriem parametriem. Vienīgais, kas man jādara – jāizvēlas no tiem vienīgais, kuru es varu mainīt un kurš ietekmē manas izaugsmes dinamiku. Tāds parametrs ir mana saskarsmes vide. Man jāizvēlas tāds sabiedrības veids un tāds savstarpējās sadarbības tips ar to, lai tās iedarbība attiecībā pret mani būtu maksimāli efektīva, kas ļautu virzīties uz priekšu, lai sasniegtu radījuma mērķi.
Saskarsmes vides ietekme
Pieņemsim, tu esi trīsdesmit gadus vecs cilvēks, kurš uzsācis darbu ar sevi. Tātad tu atrodies paaudzē, kas dēvēta par „mūsdienu” paaudzi. Audzinot sevi pareizi, pēc kāda laika tu atradīsies savā „nākamajā paaudzē”, nākamajā stāvoklī, taču jau būsi mainījies.
Šo procesu nepieciešams attiecināt uz cilvēka iekšējo attīstību, jo „paaudze aiz paaudzes” nozīmē jaunus stāvokļus, kuros es atrodos. Ja no vienas paaudzes citā, no viena stāvokļa nākamajā stāvoklī, es pāreju apzināti, tad noteikta laika posmā tos varu iziet bez nepieciešamības pārdzīvot fiziskā ķermeņa nāvi un dzimšanu.
Par to ir izklāstīts kabalā: veic visas labošanās tagad, esošajā iemiesojumā, negaidi nākamo. Tu vari iziet šīs pārdzimšanas šajā brīdī! Kas tad patiesībā tiek dēvēts par
„pārdzimšanu”? Saskarsmes vides iedarbībā, šajā brīdī veicot sevī apzinātas izmaiņas, tu nākamo pakāpi sāc no jauna, jaunā iemiesojumā. Pateicoties tam, ka esi sevi pāraudzinājis, tu ieguvi atjaunotu pamatu un tas ir līdzvērtīgs tavai atnākšanai nākamajā iemiesojumā. Kabalists, kurš iegūst papildu spēku, padziļinātu skatu un tā rezultātā izzina mērķi jaunā formā, ar jaunu spēku, izmainītajās savstarpējās saiknēs, tiek dēvēts par „izejošo nākamo pārdzimšanu”. Tātad pārdzimšanas ir pāreja no zināšanām uz iemaņām. Kā tas īstenojas?
Pārdzimšanu mērķis ir realizēt visas cilvēka zināšanas nosliecēs un iemaņās, patiesībā šis ir tas nolūks, kādēļ cilvēkam ir jānomirst. Cilvēkus nekad nepamet doma: „Kāpēc mēs nomirstam?” Ja katrā paaudzē mēs atgriežamies šajā pasaulē, tad kādēļ mums jānomirst? Kāpēc gan cilvēkam, uzkrājot pieredzi, nenodzīvot 2000-3000 gadu, turpinot bagātināt sevi ar iemaņām un galu galā pabeigt šo procesu? Iespējams, tādā gadījumā mums nebūs nepieciešamas tūkstošgades?
Taču lietas būtība ir tajā apstāklī, ka nav iespējams pāriet uz nākamo attīstības pakāpi, ja iepriekšējā pakāpe nav noformējusies, kļūdama par mūsu dabu. Tas notiek tikai tajā brīdī, kad forma atdalās no pamata: tad, kad tu atbrīvojies no ārējās formas, tā iesakņojas pamatā un pārvēršas par tavas dabas noslieci. Tad nākamajā iemiesojumā tu piedzimsti ar jaunām, papildu īpašībām.
Sacīsim precīzāk: ne ar pilnīgi jaunām, bet ar papildu īpašībām. Tas līdzinās graudam, kas nevar dzīt asnu bez pilnīgas satrūdēšanas un iepriekšējās formas zaudēšanas, tāpat arī cilvēks nav spējīgs veikt atjaunošanos, pacelties uz nākamo pakāpi, ja „neizzudīs”, neatbrīvosies no iepriekšējās ārējās formas, kas ir mūsu ķermenis. Mūsu miesa ir tikai rezultāts, kopija, kas mūsos atspoguļo notiekošo (tiek domāts mūsu iekšējais ķermenis: raksturs, noslieces, ieradumi utt.).
Visam, kas manī ir patlaban, esošajā brīdī, jāatdalās no katras manas noslieces ārējās izpausmes un jāsaņem jauna ārējā forma. Šajā saistībā Bāls Sulams skaidro,
– var notikt, ka sīkstulis kļūs par izšķērdētāju, jo gan vienam, gan arī otram ir sakars ar naudu, taču pilnīgi pretējā formā. Tā vai citādi, taču tā ir viena nosliece un tieši no tās izriet nepieciešamība pēc pārdzimšanām. Tādējādi, ja cilvēks sevi audzina un maina, tad līdz ar to nosaka pāreju uz jaunu pakāpi, katru reizi to sevī izveido un it kā reāli iziet dzīves pārdzimšanas.
Tās ir iedarbīgas, noderīgas pārdzimšanas atšķirībā no tām, kuras cilvēki visbiežāk iziet bez īpašām izmaiņām starp eksistenci un nāvi. Piemēram, parasts cilvēks – paraugieties, kā dzīves gaitā mainījusies viņa attieksme pret Radītāju, atdeves īpašību, cik lielā mērā viņš tam ir pielīdzinājies? Tikai patstāvīgi definējot sava nākamā stāvokļa vēlamo formu, cilvēks reāli iziet pārdzimšanas. Pirms šīs brīvās izvēles visa cilvēka attīstība ir pakļauta precīziem dabas likumiem vai četriem faktoriem, par kuriem tika runāts iepriekš.
Saskarsmes vide kā faktors
No mūsu attieksmes pret gaidāmo ražu – nākamo stāvokli – ir atkarīgs, par ko mēs kļūsim. Mēs to varam noteikt iepriekš. Protams, kviesis paliks par kviesi, taču, kāda būs tā kvalitāte, ir atkarīgs no vides.
Līdz iesēšanas brīdim – tās vai citas saskarsmes vides izvēles – mums precīzi jānosaka, kādas būs gaidāmās sekas no šīs vides iedarbības, ko tā izaudzinās no mums nākamajā etapā. Tas ir ļoti svarīgi, jo mēs nokļūsim savas attīstības nākamajā pakāpē, balstoties uz saviem patiesajiem datiem, tiem, kurus iegūsim šajā vidē. Tāpēc mums ir jāpadomā, kā mainīt sevi katrā no vidēm, kurā mēs pastāvīgi secīgā kārtībā nokļūsim.
Taču patlaban, iepriekš, es to nevaru izdarīt, jo varu noteikt sevi tikai nākamajā stadijā. Ja es kļūdos, tad nākamajā reizē, izvēloties vidi, atkārtošu kļūdu. Tādējādi manas izaugsmes etapi katrreiz ir atkarīgi no iepriekšējiem, tāpēc katrā no tiem man nebūs gribas brīvības, jo gribas brīvību nosaka mans šodienas, esošais, patreizējais stāvoklis, kad es saprotu, ka varu sevi mainīt. Pirms ienākšanas kādā saskarsmes vidē, proti, iepriekš noteikt to, kas es būšu no tās “izejot”, ir mūsu galvenais uzdevums.
Izvēloties saskarsmes vidi, cilvēks nokļūst pilnīgā tās atkarībā. Pat ja pēc neilga laika viņš sāks pārbaudīt savas izvēles pareizību, tad šo analīzi noteiks tas, ko viņš ir paguvis saņemt no šīs saskarsmes vides. Cilvēks vairs nebūs pilnīgi neatkarīgs, kāds bija pirms ienākšanas brīža tajā vai citā kolektīvā, tieši tāpēc viņš nebūs brīvs.
Kas ir saskarsmes vide? Es esmu Ādama Rišona kopīgās dvēseles daļiņa, kur man ir pastāvīga vieta, kas dēvēta par dvēseles sakni vai pamatu. Lūk, to es nevaru mainīt. Kādā veidā tad rodas visi pārējie faktori? Tie rodas Ādama Rišona sistēmas šķelšanās rezultātā, tas ir, mūsu savstarpējo saišu, kuras kādreiz pastāvēja, saraušanas rezultātā. Tā vietā, lai dzīvotu mīlestībā, mēs atrodamies savstarpējā naidā. Tāpēc izlabota, vienota organisma vietā, kurš strādā saskaņoti, kurš darbojas, lai piepildītos ar Radītāja gaismu, pielīdzinoties Viņam, izveidojās pilnīgs pretstats, kas eksistē stāvoklī, kas dēvēts par „šo pasauli” un šis stāvoklis ir daudz attālinātāks no Radītāja.
Nepieciešamība izvēlēties labvēlīgu saskarsmes vidi
Šis apakšvirsraksts norāda uz galveno, kas mums šajā dzīvē ir jāizdara, kā jāpievēršas sava garīgā potenciāla realizācijai.
Bāls Sulams ir sarakstījis virkni darbu, kuros runa iet par cilvēka savstarpējām attiecībām ar sabiedrību, bet rakstā „Gribas brīvība” viņš sniedz detalizētus
norādījumus un padomus, kā rast izeju no mūsu esošā stāvokļa. Pirmais etaps ir apzināšanās, ka pilnīgi it visā esam marionetes dabas spēku rokās. Pakāpeniski cilvēks sāk sajust, ka tikai Radītāja īpašības iegūšana sniedz viņam pašizpausmes iespēju, brīvību no egoisma verdzības. Turklāt visas mūsu domas, vēlmes, darbības atrodas Radītāja radītās egoistiskās vēlmes sevi piepildīt varā, lai gūtu sev maksimālu labumu. Atbrīvoties no egoistiskās dabas ietekmes, iziet no tās varas, atklāt, attīstīt sevī Augstākā spēka īpašību, atdeves īpašību, ir mūsu brīvās gribas izpausme.
„Zoar Grāmata” sniedz piemēru par nabago viedo, kuram bagātais piedāvāja pāriet dzīvot pie viņa. Taču kā atbildi viņš saņēma atteikumu: „Lai kādi būtu nosacījumi, es nekad nepārcelšos uz vietu, kurā nav viedo”. – „Taču tu esi vislielākais paaudzes viedais! – iesaucās bagātais. – Pie kā tev vēl mācīties?”. „Pat dižākais viedais, ja atradīsies nejēgu vidū, drīzā laikā līdzināsies viņiem.” (Ar viedo tiek domāts kabalists, izlabots cilvēks).
Man ne tikai jārūpējas par savu nākamo stāvokli: pat ja esmu jau „izlabots”, saskarsmes vide var veicināt manu regresu. Tādējādi nepieciešams pastāvīgi izvēlēties sabiedrību, kas atrodas uz augstākas pakāpes salīdzinājumā ar tevi, pretējā gadījumā noslīdēsi lejup.
Tāpēc nepieciešams rīkoties atbilstoši norādījumam: „Atrodi sev skolotāju un iegūsti biedru” (Avods, 1. daļa). Tikai saskarsmes vides izvēle var dot panākumus. Pēc tam, kad cilvēks ir izvēlējies saskarsmes vidi, viņš pilnībā nokļūst tās varā kā māls tēlnieka rokās.
Mēs atrodamies egoistiskās dabas gūstā. Izrauties no tās kontrolējošās sākotnes nozīmē pāriet no mūsu pasaules sajūtas uz Augstākās pasaules sajūtu. Ņemot vērā, ka mēs pilnībā esam šīs pasaules varā, vienīgais līdzeklis iziešanai no tās ietekmes, ir radīt sev apkārt – pretstatā mūsu dabiskai egoistiskai videi – mākslīgu vidi, sabiedrību (nākotnē tā būs visa cilvēce), kas tiektos atbrīvoties no egoistiskās sākotnes diktāta un dzīvot, vadoties no Augstākās pasaules likumiem.
Cilvēkam nav cita veida, kas ļautu sasniegt Augstāko pasauli, izņemot atrašanos tādā saskarsmes vidē, kas vēlas to pašu un kas to izskata kā visaugstāko savas eksistences mērķi. Mūsu brīvās gribas realizācija izpaužas, ja mēs atbrīvojamies no egoistiskās vides ietekmes un atklājam sevī atdeves īpašību, tieši šajā aspektā ietverta gribas brīvība.
Saprāta vara pār ķermeni
Cilvēka saprāts formējas dzīves situāciju, notikumu un apstākļu ietekmē, kurus viņš iziet. Pareizs saprāta pielietojums nozīmē izmantot labvēlīgo un atteikties no sliktā. Ja mēs zinātu, kas ir labs, bet kas slikts (jo nekā cita mums apkārt nav), tad visu saskarsmes vidi mēs sķirotu saskaņā ar to, vai tā mūs attālina, vai pietuvina izraudzītajam mērķim.
Cilvēka iztēle izmanto saprātu tāpat kā acis mikroskopu: atklājot ar mikroskopa palīdzību kaitīgos organismus, cilvēks šo kaitētāju attālina un izvairās ar to saskarties. Tātad mūsu uzdevums ir tajā, lai savā esošajā stāvoklī “izveidotu” līdzīgu “mikroskopu”.
Man šķiet, ka esmu spējīgs novērtēt un atšķirt labo no sliktā, taču tā ir ilūzija. Kā lai pārliecinos par manu priekšstatu pareizību? Tādēļ man ir jāpaceļas uz nākamo, augstāku līmeni, kas atrodas virs manis. Man vajadzīgs “mikroskops”, lai ieraudzītu, ka aiz skaistā apvalka var atrasties mikrobi un vīrusi, kas spēj mani nonāvēt.
Tas nozīmē, ka manā izaugsmē man pastāvīgi vajadzīgs “mikroskops”, lai aiz visām iedarbībām (nav svarīgi, kādas tās man šķiet) redzētu to patieso ietekmi uz mani. Tad es nevēlēšos paņemt to, kas ārēji izskatās skaists (jo redzēšu, cik lielā mērā tas ir kaitīgs iekšēji) un otrādi, neskatoties uz nepievilcīgo kādas lietas iesaiņojumu, es izvēlēšos tieši to, jo iekšēji tā ir laba.
Tādēļ, lai šajā dzīvē pareizi orientētos, mēs izmantojam tādus līdzekļus kā pievienošanos kādai grupai, kura, piemēram, nodarbojas ar liekā svara nomešanu, veselīgu uzturu vai vēl ko citu. Tāds domu biedru kolektīvs palīdz mums labāk atklāt, kas ir slikts un kas ir labs, tas ir, kalpo par sava veida mikroskopu. Es atnāku uz grupu un man stāsta: tādus, lūk, produktus nedrīkst lietot uzturā, jo tie satur vairums kaitīgu elementu, man demonstrē dažādas filmas, rāda attēlus, mēģinot izraisīt uz mani atbilstošu iespaidu, pietuvināt, “palielināt” to, ko es pats neesmu spējīgs saskatīt.
Kā panākt, lai grupa, kurā atrodos, man skaidri demonstrētu, kas ir labs un kas ir slikts? Kā izveidot tādu domu biedru kolektīvu un to veicināt, lai tas uz mani iedarbotos, pie tam pretstatā manam egoismam?
Tātad cilvēka iztēle izmanto prātu tāpat kā acis mikroskopu. Tādējādi tieši mikroskops – prāts, ne sajūta, ļauj cilvēkam izvairīties no kaitējuma tur, kur “kaitnieks” nav izpaudies. Tas pastāv arī kabalā: ar mūsu parastajiem sajūtu orgāniem un saprātu mēs nesajūtam, ka mūsu egoistiskā daba mums nes ļaunumu un ciešanas.
Mēs redzam, ka tur, kur cilvēkam nav iespējas atšķirt slikto no labā, rodas nepieciešamība pieslēgt saprātu, kas valda pār vēlmi un jūtām, ļaujot izvairīties no sliktā un tiekties uz labo. Apzinoties, ka saprāts ir dzīves pieredzes rezultāts, mēs esam gatavi pieņemt cita cilvēka, kuram uzticamies, gudrību un prātu kā likumu. Ja man cienījams cilvēks runā kaut ko, kas ir pretrunā ar maniem personīgajiem apsvērumiem, es varu pieņemt viņa viedokli pretēji savam un izmantot viņa saprātu un izzināšanu kā savu.
Tas līdzinās ārsta konsultācijai, pēc kuras cilvēks, kuram nav zināšanu medicīnā, izpilda viņa norādījumus: viņš uzticas speciālista prātam un pieredzei. Mūsu pasaulē mēs pastāvīgi paļaujamies uz citu cilvēku zināšanām un tās izmantojam, neskatoties uz to, ka paši tās nevaram izzināt. Taču tas neliek mums raizēties: mēs ticam, ka cilvēki rada normālas, pareizas lietas, kas sniedz mums labumu.
Ja mūsu pasaulē mēs izmantotu tikai to, ko paši zinām un saprotam, tad dzīvotu alās. Patiesībā visu, kas man ir, esmu saņēmis no cilvēkiem, kuri attīstījuši savas iemaņas un zināšanas līdz realizācijas līmenim, un nodevuši man to augļus. Savukārt, es varu viņiem nodot savu sasniegumu augļus.
Sākotnējo datu kopējā forma neizzūd
No iepriekš minētā ir saprotams, cik svarīga ir audzināšana, jo zināšanas, kuras tiek ieaudzinātas mūsdienu paaudzē, nākamajā paaudzē izpaudīsies iedzimtu īpašību veidā. Tie ir iekšējie impulsi, no kuriem cilvēki nespēs atbrīvoties, tie būss viņos pat brīvā no ārējās formas veidā, reāli eksistējot un neļaujot sevi mainīt. Vadoties no tā, var secināt, ka pastāv iespēja apzinātā, mērķtiecīgā veidā ietekmēt nākamās paaudzes sākotnējo būtību atkarībā no mūsdienu paaudzes audzināšanas metodes. Tas iedarbojas līdz tādai pakāpei, ka mūsdienu paaudzē var ieaudzināt vērtības un tieksmes, kas tai vispār ir bezmaz pretdabiskas, kuras nākamajā pārdzimšanā izpaudīsies kā iedzimtas, reāli „strādājošas”. Cilvēks, nespējot rast citu izeju, būs spiests ar tām rēķināties, jo tās vienkārši sāks pieprasīt piepildījumu, uzmanību, realizāciju.
Audzināšanas metode, kas ir cilvēka rīcībā, pēc būtības ir visiedarbīgākais līdzeklis pasaules attīstības procesā. Nepieciešams tikai zināt, ko tieši mēs vēlētos pievienot nākamās paaudzes pamatam un kādā ārējā formā tas cilvēkā izpaudīsies viņa instinktu, vienkāršu iedzimto noslieksmju veidā.
Mēs paši neko neveidojam, taču ar audzināšanas palīdzību pievienojam papildu faktorus, kas paātrina attīstību. Turklāt ne mazums ir atkarīgs no procesa, kurā cilvēks apzinās katru savu stāvokli: cik ātri viņš atklāj vienā stāvoklī ļaunuma izpausmi, bet citā redz labestību. Tas viss ir atkarīgs no uztveres ātruma un analīzes naskuma, no tajos esošā labuma novērtējuma.
Atrodoties vienlīdzīgos apstākļos, cilvēki atšķiras viens no otra ar lielākām vai mazākām vēlmēm, tieksmēm izzināt patiesību, uzzināt savas eksistences mērķi. Lūk, šīs vēlmes un apziņu mēs varam ieaudzināt cilvēkā šajā viņa dzīves periodā, pateicoties audzināšanai, lai, piedzimstot nākamajā paaudzē, viņš jau iegūtu nepieciešamās īpašības un spētu uzdot sev jautājumu par eksistences mērķi, kā arī kaut ko darīt šajā virzienā.
Personiskās brīvības aizsardzības nepieciešamība
Mums ir daudz vēsturisku piemēru, kas liecina par vienas tautas tieksmi pakļaut citu tautu, uzspiežot tai savu kultūru un tradīcijas, taču negūst no tā lielus panākumus. Dabā sākotnēji ir ieprogrammēts, ka katram rešimo, katrai īpašībai jāsasniedz pilnīga labošanās. Tāpēc, ja kāds apspiež citu, atņemot iespēju pareizi, brīvi attīstīties garīgajā izaugsmē, tad rezultātā saņem atbildes triecienu un pats cieš. Vardarbība ir pretrunā Universa pamatam un tāpēc šāda pieeja nekad negūst panākumus. Visuma Augstākais likums ir pret garīgo vardarbību attiecībā uz personību, pretējā gadījumā neviens nespēs sasniegt galīgo labošanos. Ja kaut viens cilvēks pasaulē nespēs sasniegt labošanos pēc paša gribas, sekojot tieši viņa paša izvēlētajam ceļam, tad arī visa cilvēce nespēs apvienoties kopā vienotā, absolūtā organismā.
Saskaņā ar likumu, kas valda pār visu Universu, kā arī jebkuru personību, agri vai vēlu jebkura vardarbība tiks noraidīta un attīstība nonāks uz brīva ceļa.
Saistībā ar to Bāls Sulams skaidro, ka postījumi vairosies, ja vardarbība attiecībā uz personību turpināsies.