Vissvarīgākais ir pacelties līmenī „lišma”, no kā ir būvētas visas garīgās kāpnes. Proti, arvien vairāk un vairāk gūt ticības spēku, Binas spēku – atdevi virs saņemšanas spēka, virs vēlmes baudīt, kuru Radītājs, augstākā gaisma nepārtraukti mūsos modina.
Tādā veidā Radītājs mūs virza uz priekšu, pamodinot mūsos tumsu, taču mums virs tumsas ir jāturas pie ticības spēka, Hasadim gaismas, atdeves.
Tas nozīmē virzīties ar ticību, kas augstāka par zināšanām. Iegūtās zināšanas pārvēršas līmenī, kur mēs būvējam ticību. Taču iegūtā ticība virs zināšanām kļūst par jaunām zināšanām, virs kurām nepieciešams pacelties augšup – uz vēl lielāku ticību. Tādējādi jauns atdeves, ticības līmenis katru reizi pēc tam pārvēršas jaunā saņemšanas, zināšanu līmenī, virs kura no jauna nepieciešams pacelties.
Pacelšanās augšup notiek, pateicoties tam, ka mēs nepievēršam uzmanību savām sajūtām vēlmē baudīt. Saprotams, ka šajās sajūtās ir jūtama tumsa, bezpalīdzība, izmisums – viss, kas attiecas uz egoismu. Taču, neskatoties uz to, mēs sevi redzam it kā esošus atdevē, Binas īpašībā, ticībā, vienotībā, kā sacīts: „Viņiem ir acis, taču neredz”.
Šādi nepieciešams strādāt – divos līmeņos un, lai viens neatceltu otru. Es savā veselā saprātā precīzi zinu, ka atrodos egoismā un nevēlos ne ar vienu savienoties, un nevienam nevēlos atdot. Mani nesaista visi nosacījumi, kurus iesaka kabalas zinātne. To visu es jūtu savā egoistiskā vēlmē, un sniedzu sev par to pilnīgu aprēķinu, nepieverot acis uz patiesību un nemānot sevi, it kā būtu jau izlabots.
Es ar abām kājām stāvu uz zemes, tāpēc ka „tiesnesim ir tikai tas, ko redz viņa acis”. Un, neskatoties uz to, es paceļu savu galvu virs mākoņiem, proti, iztēlojos garīgo līmeni, it kā būtu atnākusi augstākā gaisma un mani piepildījusi, dodot man atdeves, savienošanās spēku, saliedētību ar grupu un tās iekšienē ar Radītāju.
Tas kļūst par manu jauno otro līmeni, kurš neatceļ pirmo. Es vienlaikus atrodos divos līmeņos, vienam otru neatceļošos, bet eksistējošus katram pašam par sevi. Tādā veidā es būvēju ticības līmeni, kas augstāks par zināšanām: ir zināšanas, Malhut un virs tā ticība – Bina.
Šādi es nepārtraukti dzīvoju. Ja man izdodas noturēties ticībā, kas augstāka par zināšanām, tam pieliekot pilnu pūļu mēru, tad es jūtu, kā mans stāvoklis mainās. Iepriekšējais ticības līmenis pakāpeniski pārvēršas zināšanās, un man ir nepieciešama jauna ticība, jauna atdeve – daudz augstāka līmeņa.
Un tādējādi es paceļos pa pakāpieniem. Tas, kas bija ticība, pārvēršas zināšanās, Bina nodod savu spēku Malhut, un Malhut palielinās un aug. Taču es paceļos virs tās, jaunā Binas līmenī: arvien augstāk un augstāk, un augstāk.
Tāds ir garīgās pacelšanās noslēpums. Vissmagākais ir vienlaikus noturēties divos līmeņos: Malhut un Binā tā, lai neviens līmenis neatceltu otru. Nevajag būt maziem bērniem, kuri ir spējīgi atrasties tikai kādā vienā stāvoklī. Pieaudzis cilvēks stabili stāv ar kājām uz zemes šajā pasaulē un galvu tur augstu nākamajā pasaulē.
Viss mūsu liktenis ir atkarīgs tikai no šī principa apgūšanas: kā pacelties no zināšanu līmeņa ticības līmenī. Šis ir princips, uz kura ir būvēta visa garīgā augšupeja un dvēseles iegūšana.
No nodarbības par tēmu „No kāpņu pakājes līdz nepārtrauktai saliedētībai”, 14.08.2018.
Avots: www.laitman.lv
