Ar ko atšķiras mūsdienas no visiem agrākajiem attīstības posmiem, kurus mēs esam izgājuši uz Zemeslodes? Mēs nepārtraukti centāmies uzlabot savu stāvokli un tādēļ, piemērojot savām vajadzībām, sev pakļāvām dabu. Mēs nevēlējāmies mainīties paši, bet tiecāmies mainīt pasauli, uzskatot sevi par dabas saimniekiem.
Šādi mēs augām, tādēļ attīstījām zinātni, tehniku, tehnoloģiju, lai mainītu nevis iekšēji sevi, bet gan pasauli sev vis apkārt savam mirklīgam labumam. Taču šodien mēs esam nonākuši absolūti jaunā stāvoklī. Daba vēlas, lai mēs neiekārtotos ērtāk tās ietvaros, bet gan atbilstoši dabai mainītos paši.
Iepriekš daba nepieprasīja mūs mainīties, tikai pielāgoties dotajiem nosacījumiem, gluži kā dzīvnieki. Šādi eksistē nedzīvā daba, augi un dzīvnieki, izmantojot visu, kas atrodas apkārtējā vidē, lai sev nodrošinātu visērtākos apstākļus.
Taču tas viss ir pagātnē, un tagad mēs ieejam jaunā laikmetā. Cilvēce pagaidām to neapzinās, taču kabalas zinātne ļauj to uztvert un sākt redzēt. Daba, augstākais spēks pieprasa, lai cilvēks sāktu mainīties, tai līdzinātos. Šādi bērnu audzināšanā mēs sākumā no viņiem neko neprasām: galvenais, lai bērns augstu, uzņemtu vairāk svara, sapratnes, mācētu iekārtoties apkārtējā vidē.
Taču pēc tam mēs pamazām sākam no bērniem pieprasīt: notiekošā sapratni, savstarpēju kontaktu ar apkārtējiem, integrālu saikni. Tas ir, cilvēkam jau ir jārēķinās ar dabu. Daba no mums pieprasa pareizu attīstību un ar vien lielāku savstarpējību. Varbūt mēs beidzot spēsim to saprast un sāksim sevi mainīt.
Daba ne jau vienkārši izdara uz mums spiedienu, lai mēs pielāgotos tās nosacījumiem – tā pieprasa no mums iekšējas izmaiņas, nevis mainīties, pateicoties tehnikai un tehnoloģijām.
Mūsu iekšējai dabai nepieciešama labošanās. Taču labošanās ir iespējama tikai, pateicoties vienotībai, un tas ir tas, ar ko cilvēks atšķiras no nedzīvās matērijas, augiem un dzīvniekiem. Cilvēks var kļūt par integrālās dabas daļu, tikai tad, ja izlabos savu egoismu.
Nedzīvais, augu un dzīvnieciskais līmenis darbojas atbilstoši dabiskajiem instinktiem. Taču cilvēkiem ir jāizzina sava vēlme gūt baudu un jācenšas to harmonizēt ar dabu, izmainot egoismu no saņemšanas uz atdevi. Tikai tad mēs sasniegsim pareizu saikni ar visiem dabas līmeņiem.
Šāda ir jaunā perioda, kurā cilvēce nonāk, īpatnība. Un tāpēc visi centieni atgriezties pie vecās dzīves negūst panākumus. Gluži pretēji, mēs saņemsim sitienus ik reiz, kad centīsimies veikt reversu un atgriezties atpakaļ. Šie sitieni mūs iemācīs un parādīs jauno virzienu. Būt tuvāk dabai – nozīmē sasniegt integrālu savienošanos, un tikai šādi iespējams nonākt labā stāvoklī.
Citādāk nekas nepalīdzēs. Mēs ceram, ka koronavīruss pārvelsies pār mums kā cunami vilnis un atgriezīsies atpakaļ jūrā, ļaujot mums atgriezties agrākajā dzīvē. Taču tas nebūs. Gluži pretēji nāks vilnis pēc viļņa. Ik reiz, kad mums šķitīs, ka var atgriezties atpakaļ pie vecā, mūs tūlīt pārklās nākamais vilnis, kurš liks mums domāt nevis par pagātni, bet par nākotni. Taču nākotnes virziens ir tikai apvienošanās.
Bērnības periods ir beidzies, kad daba mūs audzināja vājiem sitieniem kā mazus bērnus. Bērni ir paaugušies, un ir pienācis laiks saprast, ko nepieciešams darīt. Tikai, pateicoties tam, ka apvienojamies ar sirdīm, nevis caur aparātiem, cilvēks spēj savienoties ar dabu un šajā jaunajā savienojumā sajust jaunu dzīvi. Tā ir īsta revolūcija, gan garīgā nozīmē, gan materiālā.
No nodarbības sagatavošanās kongresam, 05.08.2020.
Avots krievu valodā
