Mīti par kabalu
Kas tik nav pasniegts ar kabalas vārdu – maģiskie rituāli, kurus atklāj tikai augsti izglītotiem un patiesi ticīgiem vīriešu kārtas jūdiem, kuri sasnieguši 40 gadu vecumu, zīlēšana ar kārtīm un kafijas biezumos, žonglēšana ar cipariem (gematrija, numeroloģija), kamejas un amuleti, sarkani dzīpari un elpošanas vingrinājumi, rituālu dejas.
Apskatīsim visizplatītākos stereotipus, kuri neļauj cilvēkiem tuvoties kabalas zinātnei.
1.mīts. Ar kabalu nevar nodarboties līdz 40 gadu vecumam
Atbilde: Kopš izcilā kabalista ARI laikiem nekādu ierobežojumu mācīties kabalu nepastāv. Ar to var nodarboties visi, pat sievietes un bērni. Visi aizliegumi eksistēja tikai līdz XVI gadsimtam. Tos noteica paši kabalisti. Aizsargājot tos, kuru dvēseles vēl nav sasniegušas atbilstošu attīstības līmeni, kabalisti pieņēma par skolniekiem tikai tos, kas izgājuši stingru atlasi.
Šodien miljoniem cilvēku sāk izjust vajadzību pēc kabalas un apturēt šo procesu ir neiespējami. Tiekšanās pie Radītāja ir radījuma dabā un šobrīd tas ļoti skaidri izpaužas. Visu nosaka tikai vēlēšanās. Ja cilvēks vēlas, tas nozīmē, ka viņš ir nobriedis tam un nekādi aizliegumi uz viņu nedarbojas.
Vispār kabalā jēdzieni „nedrīkst” un „aizliegts” nozīmē „neiespējami”. Tāpēc aizliegums mācīties kabalu patiesībā izskatās šādi: „Nevar nodarboties ar kabalu, tāpēc ka nav vēlēšanās”.
2.mīts. Kabala ir mistiska jūdaisma mācība, kuru parasti sasaista ar okultajām zināšanām
Atbilde: „Kabala” tulkojumā no ebreju valodas nozīmē „saņemšana”, proti, īpašu zināšanu iegūšana, kas pieejamas katram cilvēkam. Kādreiz šī zinātne tiešām bija slepena. Tā radās Divupes teritorijā pirms četriem tūkstošiem gadu Bābeles periodā. Kabalas pamatlicējs, haldiešu pilsētas Ūras iedzīvotājs Ābrams, atklāja iespēju apgūt to Visuma daļu, kura nav pieejama cilvēkam izmantojot piecus dabiskos maņu orgānus. Viņš apguva šo zinātni un, savācis domubiedru grupu, nodeva tiem savu pieredzi, kā apgūt no mums apslēpto pasaules daļu. No tā laika šī slepenā gudrība pāriet no paaudzes paaudzē, pateicoties ļoti nelielam, ierobežotam sekotāju skaitam.
Tā vienmēr tika nodota mutiski no skolotāja skolniekam. Visos laikos, līdz pat mūsu gadsimtam, kabalistu loks bija ļoti šaurs. Šobrīd kabala, gluži pretēji, tiek arvien plašāk izplatīta, jo cilvēcei rodas vēlēšanās to iepazīt, mācīties, pielietot tās zināšanas, jo mums tās var būt ļoti lietderīgas, it sevišķi šobrīd, kad pasaule nonākusi pie vispārējas krīzes.
3.mīts. Kabalā, tāpat kā citās reliģijās, ir nepieciešama ticība
Atbilde: Kabala ir pilnīgi pretēja ticībai, tai nav nekādas saistības ne ar reliģiju, ne ar jebkāda cita veida ticējumiem – tā ir tīrs eksperiments.
Cilvēks apgūst apkārtējo realitāti, apstrādājot informāciju, kas nonāk smadzenēs ar piecu maņu orgānu palīdzību, un izmantojot tehniskos palīglīdzekļus, kas paplašina šo orgānu iespēju diapazonu. Lai pētītu mūsu pasauli, kura ar tradicionālām metodēm mums neatklājas, nepieciešams attīstīt sevī sesto maņu orgānu.
Ar šo papildu sensoru cilvēks sāk sajust slēpto pasaules daļu un attiecīgi izpēta to saskaņā ar tiem likumiem un noteikumiem, kādi pieņemti jebkurā akadēmiskajā zinātnē. Lai rezultāts būtu pēc iespējas ticamāks, kabalisti izmanto daudzkārtēju eksperimentu atkārtošanu un zināšanu nodošanas veidu no viena pētnieka citam. Vienīgais, kas atšķir zinātnieku kabalistu no citu zinātņu pārstāvjiem, ir tas, ka viņam pirms nodarbošanās ar meklējumiem ir sevī jāattīsta sestais maņu orgāns.
4.mīts. Kabalas zināšanu izmantošana palīdz biznesā
Atbilde: Studējot autentisko kabalu no tiem avotiem, kas pasaulē eksistē jau tūkstošiem gadu, jūs nesaņemsiet recepti, kā gūt panākumus ikdienas dzīvē, ja izmantosiet savas egoistiskās īpašības un vēlmes.
Kabala cilvēkam nesola nekādas pievilcīgas perspektīvas viņa egoistiskajai ikdienas eksistencei, kur viņš vēlas veiksmīgi iekārtoties darbā, iegūstot „ienesīgu” amatu, izdevīgāk apprecēties, ātrāk kļūt bagātam, sākt valdīt. Tā negarantē arī stipru veselību. Vārdu sakot, jūsu kabalas nodarbības nesniegs jums egoistisku piepildījumu.
Ir skaidri jāsaprot, ka pasaulē brīnumu nav. Kabala gaida, kad cilvēce aptvers, ka tai nav nekādu iekšēju līdzekļu, lai brīnumainā veidā paveiktu sev ko neticamu un burvīgu.
Ja jūs tiešām vēlēsieties izprast dzīves jēgu, zināt, kā pareizi rīkoties, tad tiksiet atalgots ar mūžību un pilnību. Jums viss tas būs, bet tikai, ja jūs nejautāsiet: „Kā es varu vairāk izraut no šīs pasaules?”, un sāksiet domāt augstākā līmenī: „Ko es tai varu dot?”. Cilvēce nonāks līdz tādam stāvoklim, lai gan pašlaik tas šķiet fantastiski un neiespējami, un tieši egoisms mūs pie tā aizvedīs.
5.mīts. Kabala paredz cilvēces nākotni
Atbilde: Kabala apliecina, ka, ja mēs neuzsāksim pildīt labošanas programmu, mums būs jāsaskaras ar trešā un ceturtā pasaules kodolkara iespējamību, kā rezultātā paliks tikai daži miljoni cilvēku, taču viņi jebkurā gadījumā izpildīs radījuma programmu. Šie cilvēki iekļaus sevī visas dvēseles. Nav svarīgs mūsu ķermeņu skaits, bet svarīga ir dvēseļu kvalitāte, kurām jāsasniedz augstākais eksistences līmenis, ko ieprogrammējusi daba, un tā ir absolūti labvēlīga. Tomēr ceļš uz šo mērķi ir atkarīgs tikai no pašu cilvēku gribas. Un šobrīd ir tieši tas attīstības posms, kad cilvēce ir sasniegusi tādu attīstības līmeni, kad var un vajag izdarīt izvēli – virzīties uz priekšu, mērojot labu vai cietsirdīgu ceļu.
Neviens kabalists nevar iepriekš izskaitļot to ceļu, kā norisināsies cilvēces attīstība, jo to nosaka tās brīvā griba. Kabalisti runā par attīstības variantiem, kuri var rasties to vai citu cilvēka darbību rezultātā, kas ietekmē dabu. Taču ceļa izvēle nav zināma un to prognozēt ir neiespējami, tas atkarīgs tikai no mūsu brīvās izvēles.
6.mīts. Kabalā ir rituālu darbības un ceremonijas
Atbilde: Nekādu rituālu darbību, ceremoniju vai ārējas mehāniskas prakses kabalā nav. Tāpēc, ja jūs novērojat ko līdzīgu, tad var apgalvot, ka patiesas kabalas tajā nav. Tas attiecas arī uz patvaļīgu žonglēšanu ar vārdu skaitliskajām nozīmēm, sefirot bildēm un Taro kārtīm. Jebkurš attēls ir ne vairāk kā palīgmateriāls.
Kabala nozīmē, ka katrs cilvēks personīgi sasniedz Radītāju.
Tāpēc, ja jums vēlas pārdot kamejas, īpašus amuletus – tas kalpo tikai tam, lai pārdevējs bagātinātos. Protams, ja jūs kā indiāņu aborigēns ticat amuleta spēkam, tad tas jums var palīdzēt tīri psiholoģiski. Kabalā, tāpat kā citās akadēmiskajās zinību sistēmās, nav nekādas mistikas. Kabala ir zinātne. Tā ir dabaszinātne, kas pēta Visumu, nevis tikai mūsu pasauli, kā to dara citas zinātnes.
Izaugsme iespējama tikai ar vēlēšanos labot savus nolūkus, nevis uzlabot mehāniskas darbības.
7.mīts. Kabala piešķir īpašu nozīmi amuletiem, svētajam ūdenim un sarkaniem dzīpariem kā dzīves uzlabošanas līdzeklim
Atbilde: Kabala nemāca cilvēkam neko par to, kas notiek mūsu materiālajā pasaulē, un tāpēc tā nav pielietojama kā bagātināšanās, goda vai slavas iegūšanas līdzeklis. Kabala mums dota, lai izvilktu cilvēku no šīs pasaules izjūtām uz garīgās pasaules izjūtām (realitāte, ko izjūt ar papildu maņu orgānu – dvēseli). Tāpēc visas tās metodikas, kuras pielieto cilvēks, lai veiksmīgi eksistētu šajā pasaulē, nav patiesā kabala.
Kabalas definīciju mēs atrodam Bāla Sulama rakstā „Kabalas zinātnes būtība”. Būdams neapšaubāma autoritāte šajā jomā, viņš raksta tā: „ Kabalas zinātne ir Augstāko spēku nonākšanas lejup cēloņu un seku kārtība, kas pakļaujas pastāvīgiem un absolūtiem likumiem, kas ir savstarpēji saistīti un virzīti uz Augstākā pārvaldošā spēka (Radītāja) atklāšanu cilvēkam šajā pasaulē.”.
Par to, ka amuleti un buršanās aizliegta, norādījis jau ARI. Tos nedrīkst lietot, tāpēc ka ar tiem cilvēki tiek maldināti. Cilvēkam šķiet, ka šiem priekšmetiem piemīt kādi pārdabiski spēki, taču patiesībā viss efekts ir no to psiholoģiskās iedarbības uz cilvēku.
Cilvēks tiecas pēc drošības sajūtas, pārliecības. Daudz māņticību apvij visu to, kas saistīts ar veiksmi, kur nevar iepriekš paredzēt rezultātu. Tādos gadījumos cilvēks izmanto visas metodes, lai pārvarētu savu psiholoģisko pārliecības trūkumu. Tas viņam palīdz pārvarēt grūtības, un šajā ziņā viņa darbības ir absolūti attaisnojamas. Taču vajag saprast, ka spēks cilvēkā rodas ne jau no pārdabisko amuletu spēka, bet gan no viņa ticības tam, ka amuletā ir šis spēks.
Kabalisti kategoriski aizliedz šāda veida darbības, jo tās rada nepareizu priekšstatu par garīgumu: cilvēks sāk garīgo pasauli iztēloties kā slepenus spēkus šīs pasaules materiālajos priekšmetos, īpašās burtu sakarībās, kodos un burvju vārdos. Mums ir jāizaug no tā un jāsaprot, ka šajā gadījumā ārstē pārliecinātības sajūta nevis Augstākais spēks.
Kādu svētību izteikt, kad sienat sarkano dzīparu? Jūs varat teikt, piemēram: „Es vēlos, lai mana ticība sarkanajam dzīparam palīdzētu man psiholoģiski pārvarēt visas nedienas”. Un tajā pat laikā nesaistīt šo dzīparu ar Radītāju. Ar Radītāju jūs var saistīt tikai jūsu tiekšanās pēc līdzības Viņam, bet ne jūsu tieksme labāk iekārtoties šajā pasaulē, izvairīties no ciešanām, kuras arī jums sūta Radītājs, lai jūs tās neiznīcinātu, bet no tām tiektos pie Viņa.
Uzskatot, ka dzīparos, gaisā, zemē ir svētums, mēs nonivelējam garīgo līdz materiālajam līmenim un tieši to dēvē par elku pielūgšanu. Psiholoģiskam atbalstam cilvēce rada sev visvisādus rituālus. Tas ir pamatoti, taču jāsaprot, ka tam nav nekādas saistības ar garīgo, ka nekādos amuletos un kamejās nav svētuma.
Svētums ir atdeves īpašība. Visa mūsu pasaule ir egoistiska, un minēto metožu loma ir psiholoģiski apmierināt cilvēka vajadzības. Ja mēs egoistiski iegādājamies amuletus un sarkanos dzīparus, lai labāk iekārtotos šajā pasaulē, mēs neiegūstam neko no Augstākā, neko, izņemot iekšēju egoistisku atbalstu.
Augstākā pasaule ir pasaule, kas eksistē saskaņā ar atdeves likumiem, pasaule, kurā pastāv un darbojas tikai spēki un jūtas bez materiāla ietērpa. Augstākā pasaule atklājas cilvēkam tikai tad, ja viņš studē no oriģinālajiem avotiem. Bāls Sulams rakstā „Priekšvārds Desmit Sefirot mācībai”, 155.p., raksta, ka mācību laikā no oriģinālajiem avotiem („Zoar Grāmata” un ARI sacerējumi ar viņa komentāriem) un atbilstoši cilvēka tieksmei izzināt savu pilnīgāko stāvokli, uz viņu iedarbojas labošanas gaisma. Ja cilvēks mācās no neoriģinālajiem kabalas tekstiem, tad nekādi taisnprātīgi nolūki nemainīs viņa dabu.
8.mīts. Kabala izmanto meditācijas tehniku
Atbilde: Meditācija un citas līdzīgas tehnikas uzspiež cilvēkam noteiktu domāšanas un koncentrācijas veidu, stilu un taktiku. Līdz ar to tas viņu ierobežo jaunā meklējumos. Cilvēkam ir jākoncentrējas uz kaut ko noteiktu, stingri norobežotu un jāatslēdzas no pasaules. Tas ir pilnīgi pretēji kabalai. Saskaņā ar kabalu cilvēkam jābūt cieši saistītam ar šo pasauli – jāstrādā, jābūt ģimenei, jādzīvo sabiedriska dzīve.
Ierobežojot skolnieka domas, liekot viņam koncentrēties uz noteiktu abstraktu tēlu, meditatīvo tehniku, autori liedz iespēju iziet ārpus parastās domāšanas. Meditējot, cilvēks riskē zaudēt iespēju atgriezties pie parastās, dabiskās domāšanas. Meditācija nogalina cilvēkā iespēju ieiet Augstākās pasaules izjūtā, sajust Radītāju.
Kabala saka, ka tikai cilvēka iekšējo meklējumu pilnīga brīvība ir priekšnoteikums izveidot saikni ar to, kas atrodas aiz pasaules robežām. Augstākā pasaule atrodas ārpus mūsu dabas, ārpus smadzenēm. Turpretī meditatīvie vingrinājumi ierobežo cilvēku, jo darbojas tikai viņa smadzenes. Līdz ar to iespēja ienākt Augstākajā pasaulē ir ierobežota. Lai ienāktu Augstākajā pasaulē, nav nepieciešamas īpašas domas. Tās atnāks pašas un tikai saistībā ar pašpilnveidi, sava egoisma izlabošanu.
9.mīts. Nodarbībām ar kabalu nepieciešams askētisms, ierobežojumi baudas gūšanā
Atbilde: Garīgā augšupeja notiek nevis samazinot vēlmi, bet to palielinot. Sākot apgūt kabalu, cilvēks turpina dzīvot parastu dzīvi, nekādi neierobežojot sevi. Tāpēc, ka cilvēka vēlmes nosaka viņa rīcību. Ja viņa vēlmes arvien vairāk tieksies uz augstāko, atbilstoši tam mainīsies viņa rīcība.
Labošana ir Augstākā spēka iedarbības process uz cilvēku un nevis vardarbīgi ierobežojumi. Tādējādi kabalas metodika atšķiras no visām citām. Tajā izmanto Radītāja spēku, kas darbojas no iekšienes, un nevis ārējas piespiedu darbības. Tāpēc turpmāk, saņemot arvien lielāku spēku no augšienes, cilvēks var saņemt arī liekāku vēlmi. Un tad viņš jau spēj to izlabot un izmantot pareizi.
Nav iespējams dzīvot, nesaņemot baudu, jo mūsu būtība ir vēlme baudīt. Un radījuma mērķis ir sasniegt pilnīgu baudu. Baudīšanā nav nekā apkaunojoša. Labošana, korekcija ir nepieciešama tikai baudas pielietojumam (nolūkam), bet ne pašai vēlmei.
10.mīts. Kabala – jūdaisma reliģijas daļa
Atbilde: Visizplatītākie maldi ir kabalas identificēšana kā reliģiju. Izskatīsim, ar ko kabala atšķiras no reliģijas.
Reliģija uzskata, ka Radītājs maina savu attieksmi pret cilvēku atkarībā no cilvēka rīcības.
Ja es būšu labs, Radītājs attieksies pret mani labi, proti, Viņš mainīs savu attieksmi. Tādējādi reliģija liek cilvēkam meklēt Radītāja ietekmēšanas metodes: sniegt žēlastības dāvanas, likt svecītes, nav svarīgi, ko, jo katrā reliģijā ir savi rituāli. Sabiedrībā rodas vesela hierarhiska sistēma – viens labāk spēj pierunāt Radītāju, otrs atrodas Viņam tuvāk, trešie zina, kā Viņam prasīt, pie kā ir vērts vērsties kā pie starpnieka un lūgt: „Palūdz par mani”.
Ļaudīm ir vajadzīga šī psiholoģiskā palīdzība, viņi ir gatavi par to maksāt. Cilvēks sliktā situācijā tic visam. „Radi man kādu brīnumu, pagriez manī kādu skrūvīti, izdari tā, lai es pēkšņi attaptos citā stāvoklī.” Kaut kas tāds nav iespējams un nekad nebūs, jo mums ir darīšana ar precīziem Universa likumiem. Šie likumi ir aprakstīti kabalistiskajās grāmatās.
Kabalas zinātne apgalvo, ka Augstākais spēks ir nemainīgs. Radītājs nemaina savu attieksmi pret cilvēku – Viņš ir labs, labu Dodošs.
Kabalisti mums iesaka: „Pārstājiet nodarboties ar muļķībām – Radītājs ir nemainīgs. Pasauli jūs attēlojat paši, ar saviem maņu orgāniem. Mainiet sevi un jūs redzēsiet, ka pasaule mainās pati no sevis, it kā būtu mainījusies Radītāja attieksme pret jums – nē, vienkārši jūs jutīsiet Viņu savādāk.” Gluži kā slikts bērns, kurš labojies un vecāku to pašu attieksmi sajūt kā labu.
Kabalas zinātne runā par to, ka mums apkārt eksistē vienota nemainīga Augstākā gaisma, kas atrodas absolūtā miera stāvoklī un iedarbojas uz mums. Iedarbība, kuru mēs izjūtam, attiecībā pret mums ir veidota tā, ka iedarbojas uz mums kā absolūta Labestība.
Lai saprastu patieso kabalista attieksmi pret Radītāju, kā piemēru minēsim kabalistisko lūgšanu grāmatu, kurā nav parastu vārdu, kas pauž cilvēka jūtas, bet gan atsevišķi burti: vairākkārt „alef”, vairākkārt „bet” un tā tālāk – viss, kas uzrakstīts lūgšanu grāmatā, apzīmē garīgas darbības, kuras, sevi labojot, ir cilvēkam jāveic. Un tad viņš saņem sevī Augstāko gaismu.
Kabalā jēdzieni „sods” un „atalgojums” par kādu darbību attiecībā pret Augstāko spēku nepastāv. Nekādu rituālu, ārēju darbību kabala sevī neietver! Jebkurš sfēru, pasauļu, gematriju atspoguļojums ir tikai palīgmateriāls. Kabala nozīmē, ka katrs cilvēks individuāli sajūt Radītāju. Nekādas mistikas kabalā nav, tā ir zinātne par Visumu. Studējot šo gudrību, cilvēkam rodas iespēja atbildēt uz jautājumu par savas eksistences cēloni un mērķi, noteikt savu vietu dzīvē, izpētīt un izvēlēties labāko iespējamo risinājumu un mainīt savu stāvokli uz labāku.