Posts

Ticība, kas augstāka par zināšanām prasa īpašu prātu

/0 Comments/in /by

Ticība, kas augstāka par zināšanām, prasa īpašu prātu. Lieta tā, ka šīs pasaules cilvēks: tu un es, katrs no mums, ir veidots no egoisma – vēlmes gūt baudu, kura iekšienē jūt visu realitāti.

Mēs jūtam tikai to, kas mums spēj nest baudu vai gluži pretēji izsaukt ciešanas, tas ir, plusu vai mīnusu atbilstoši savai egoistiskai vēlmei patīkami dzīvot.

Taču šeit no mums tiek prasīta īpaša pieeja: es nevēlos just to, kas man ir patīkami vai nepatīkami, bet cenšos atrauties no šīs atkarības, pacelties virs tās un vērtēt realitāti atbilstoši tam, kas ir labi vai slikti citiem. Tāpēc, ka šādā veidā es sākšu redzēt to, kas ir ārpus manis. Savādāk es neko neredzu – visa pasaule man ir tikai tas, kas nosaka manu individuālo egoistisko labumu.

Tādējādi es sevi ļoti ierobežoju, neizejot no dzīvnieka ierobežojumiem, kurš domā tikai par savu vēderu, vai mazs naivs bērns, kurš saprot tikai savu labumu un nerēķinās ar citiem.

Tāpēc bērns aug un it kā sāk rūpēties par citiem, labāk redzēt un saprast pasauli. Taču patiesībā mēs pasauli tā arī neredzam, bet vienkārši paplašinām savu interešu loku un spējam novērtēt, kas nāks mums par labu un kas par sliktu.

Sensors, ar kuru mēs uztveram realitāti, ir veidots tikai no vēlmes baudīt, un to ir nepieciešams apzināties. Mēs dzīvojam savā egoistiskajā vēlmē, un to dēvē par šīs pasaules radījumu. Patiesībā nav šīs pasaules, nākamās pasaules, augstākās pasaules – ir viena realitāte, kura ir atkarīga tikai no mūsu uztveres, no attieksmes pret notiekošo.

Pasaulē ir tādas parādības, kuras mēs vispār nejūtam, jo mūsu uztvere tiek noteikta tikai ar to, kas mums ir labi vai slikti. Ne ko citu mēs vienkārši neievērojam.

Ja ar manu egoistisko sensoru, vēlmi baudīt signāls netiek uztverts, ne kā negatīvs, ne kā pozitīvs, es to vispār nejūtu. Varbūt ap mani notiek kaut kas grandiozs, taču es neko neredzu.

Kabalisti, kuri ir izzinājuši augstāko pasauli, saka, ka tā atrodas tieši šeit. Mums nav nepieciešams lidot kaut kur uz Visuma otru galu, uz citu Galaktiku – visas pasaules jau ir šeit, mums blakus.

Tikai mēs tās nejūtam, tāpēc ka uztveram realitāti tikai ar vienu šauru parametru: „man ir labi”/”man ir slikti”. Sanāk, ka visa realitāte tiek ierobežota tikai ar manu primitīvo egoistisko interesi.

Taču kādā veidā man vairāk redzēt, vairāk sajust, vairāk saprast, sākt iziet no sava egoisma? Tas ir iespējams, ja es pacelšos augstāk par sajūtu „man ir labi”/”man ir slikti” un iegūšu atdeves īpašību, to, ko dēvē par ticību. Tad es visu sajutīšu, nevis atbilstoši individuālam labumam, bet attiecībā uz citiem.

Ja es sāku šādi vērtēt realitāti, tad paceļots virs sevis un iegūstu jaunu maņu orgānu: ticību, kas augstāka par zināšanām. Tādējādi es nonāku jaunā, ārējā realitātes uztverē, neatkarīgā no mana egoisma. Es spēšu just to, ko jūt citi ārpus manis, un tādā veidā mans redzējums kļūst samērā objektīvs, atkarībā no tā, kādā mērā es spēju atdalīties no individuālām interesēm.

Es sāku redzēt objektīvo realitāti, kuru spēju atklāt: 125 garīgos līmeņus, piecas augstākās pasaules un pakāpeniski attīstu savu uztveri, līdz ieraudzīšu visu, kas atrodas ārpus manis. Taču atrodošais ārpus manis tiek dēvēts par „Radītāju” (Bo re), tas ir, „atnāc un ieraugi”. Pašlaik savā vēlmē gūt baudu es ne ko neredzu, taču man ir iespēja izzināt Radītāju, realitāti, kura ir ārpus manis.

Tad es sapratīšu, kur es patiesībā dzīvoju, kas ir daba, un kas ar mani notiek. Tāpēc šo metodiku dēvē par „kabalu” (saņemšanu). Taču cilvēks, kurš ir attīstījis šādas sajūtas tiek dēvēts par kabalistu, tāpēc ka uztver realitāti objektīvi: neizkropļotu savā egoistiskajā uztverē, bet gan tādu, kāda tā ir patiesībā.

Pat pirmā iziešana no sava egoisma ļauj sajust, ka augstākā, garīgā realitāte eksistē! Šādi es sāku saprast, kur atrodos, kādēļ un kāpēc, kāds process man ir jāiziet, kāds stāvoklis jāsasniedz. Taču līdz tam mēs esam absolūti akli, nejūtīgi un mums nav nekādas iespējas paskatīties virs sava egoisma. No tā izrauties ļauj tikai ticība, kas augstāka par zināšanām.

No nodarbības „Ticība, kas augstāka par zināšanām”, 30.04.2020.

Avots krievu valodā

Pēdējais līdzeklis

/0 Comments/in /by

Lūgšana ir vienīgais, pēdējais, galvenais līdzeklis, ar kura palīdzību mēs sasniedzam to, ko vēlamies un kas mums ir jāsasniedz. Tāpēc, ka mūsu daba ir vēlme gūt baudu tikai egoistiski, tas ir, piepildīt sevi bez jebkādas tuvākā sajūtas.

Mēs ne reizi vien jau esam pārliecinājušies, ka mūsu vēlme nepārtraukti darbojas tikai dēļ individuāla labuma. Mums nav nekādas iespējas no tā iziet, to mainīt, kļūt līdzīgiem Radītājam.

Radītājam piemīt pretēja vēlme: mīlēs, dot no sevis uz ārpusi citiem. Taču mēs neesam spējīgi to pat iztēloties. Mēs to kaut kā cenšamies iztēloties, taču viss iznāk nepareizi. Mūsu daba mums neļauj ietērpties atdeves vēlmē.

Vēl pirms tam, kad kāds dod otram, cilvēks veic aprēķinu, cik šādā veidā spēs vinnēt. Un tāpēc visa viņa „atdeve” ir melīga un savtīga. Viņš spēj pildīt tikai ārēju atdeves darbību, kas būtībā vienmēr ir saņemšana.

Iekams mēs to neapzināmies, sevi neizpētām un nepārliecināmies, ka mums nav ne vismazākās iespējas izrauties no savas dabas un sasniegt citu dabu, paiet ļoti daudz laika, daudz stāvokļu, vilšanos, tā dēvēto „kritumu”. Cenšoties sasniegt atdeves nolūku, mēs atkal un atkal sevi atklājam egoismā.

Mēs it kā rāpjamies kalnā, kura virsotnē atrodas karaļa pils un cenšamies līdzināties karalim, taču ik reiz parādās cietsirdīgi sargi un neļauj mums ienākt. Mēs it kā veicam vairākus soļus uz priekšu, ar milzīgām pūlēm rāpjamies kalnā, taču karaļa sargi mūs atsviež atpakaļ.

Ja pēc daudzkārtējām darbībām es sāku apzināties, ka man ir darīšana ar karaļa sargiem, tad sāku domāt: „Varbūt tas ir pareizs darbs un labs stāvoklis?” Es vēlējos kļūt kā karalis, gluži kā mazs bērns, kurš cenšas atdarināt pieaugušos un tādējādi sniedz baudu vecākiem. Nav svarīgi, ka viņam ar saviem mēģinājumiem neizdodas būt līdzīgam pieaugušajiem, viņš vecākiem tomēr nes daudz prieka.

Iespējams gluži tāpat notiek starp mums un Radītāju un nekas vairāk nav vajadzīgs? Iespējams, tā ir pareiza atdeves darbība un neko vairāk nevajag vēlēties? Tiklīdz es pārstāšu pieprasīt, es patiešām atklāšu garīgo stāvokli.

Tomēr mērķis ir saliedēties ar Radītāju. Un kādā veidā es pārbaudu, ka esmu sasniedzis šo galīgo stāvokli, ja nesalīdzinu sevi ar Karali, nepildu darbības, kas Viņam sniedz baudu?

Jebkuras izmaiņas ir iespējamas tikai ar spēku, kuru saņemam no Radītāja. Viņš radīja vēlmi baudīt un pēc tam to apgādāja ar egoistisku nolūku, egoismu. Mēs jūtam, ka mūsos valda egoisms, piepilda visu apkārtējo telpu. Acīmredzot cilvēks pats sevi nav spējīgs mainīt.

Cilvēks nonāk pie šī fakta, redzot patieso radījuma formu, kurš atrodas absolūtā Radītāja varā. Vienīgais, kas paliek – tā ir lūgšana, lūgums. Galu galā mēs mācāmies, kādā veidā vērsties pie Radītāja. Tāpēc, ka, ja mums izdosies Viņu pārliecināt mums palīdzēt, tad viss būs kārtībā. Varēsim nešaubīties par panākumiem.

Rezultātā cilvēks nonāk pie lēmuma, ka viņam spēj līdzēt tikai lūgšana. Un tas no viņa prasa īpašu attieksmi pret radījumu. Visu radījumu nepieciešams skatīt kā vienu sistēmu, kura palīdz formulēt uzrunu Radītājam. Uzrunai ir jānāk no pašiem sirds dziļumiem, proti, no īstenas, iekšējas vēlmes bez visādiem papildu aprēķiniem.

Mana vēlme ir egoistiska, dēļ pašapmierinātības. Paaugstināt nepieciešamību pēc atdeves ir iespējams tikai, pateicoties apkārtējās sabiedrības ietekmei. Ja nebūtu grēkā krišana pie Laba un Ļauna atzīšanas Koka, ja nebūtu kopīgās dvēseles sašķelšanās, mēs nekad nespētu kļūt līdzīgi Radītājam. Sašķeltības mērķis ir tajā, lai vienas veselas vēlmes vietā es justu daudzas vēlmes, kuras uztveru kā svešas un tāpēc spēju no tām iespaidoties.

Ja es apskaužu biedrus, man pielīp viņu piemērs, tad šādā veidā saņemu nepieciešamību kļūt tādam kā viņi, pacelties virs sevis. Skaudība mani piespiež mainīties. Nepieciešamību sevi mainīt iespējams saņemt tikai no apkārtējās sabiedrības.

Mēs veidojam sabiedrību, kurā visi palīdz ar savu atdeves piemēru, lai katrā atmodinātu labo skaudību, nepieciešamību kļūt vairāk atdodošam, saistītam ar grupu. Šo nepieciešamību dēvē par MAN (sievišķie ūdeņi), lūgšanu, tāpēc ka mana vēlme, sievišķā īpašība, Malhut vēlas ietērpties atdeves vēlmē, Binas īpašībā un piesaistīt gaismu, kas atgriež pie avota, kura veic labošanu.

No šejienes ir redzams, ka galvenais ir apkārtējā sabiedrība, sabiedrības darbs ar cilvēku, iedvesmot viņu ar atdevi un aizvest līdz kopīgai lūgšanai. Visi garīgie stāvokļi tiek sasniegti tikai ar lūgšanu, augšup raidītu MAN, lūgumu līdzināties Binai un Keter, un neskatoties uz savu vēlmes dabu gūt baudu, veikt darbības, kuru būtība ir atdeve.

No rīta nodarbības par tēmu „Lūgšana”, 28.09.2018.

Avots: www.laitman.lv

Īstenā un šķietamā vadība

/0 Comments/in /by

Mēs redzam realitāti no sevis uz āru, atrodoties Radītājā, augstākajā spēkā, izņemot kuru nekā cita nav. Mēs eksistējam zināmā realitātē, kas ir ieskauta mūsu egoisma čaulā, caur kuru Radītāja vietā redzam kaut kādas citas ainas un formas – iedomātu realitāti, izzūdošu, īslaicīgu pasauli.

Nepieciešams censties neitralizēt šo aizsedzošo ekrānu, kurš attēlo un mūs maldina, it kā mēs redzētu lielu pasauli, un tajā kaut kādas kustības, darbības, nedzīvo, augu un dzīvniecisko dabu, cilvēkus.

Ja mums pavērsies īstenais skatiens, tad mēs ieraudzīsim patieso vadību – vienu spēku, kas darbojas visā kontinumā, labu un labu darošu. Taču, izņemot šo spēku, mēs atklāsim ārēju, falšu vadību, kuras uzdevums ir jaukt mums galvu.

Tāpēc, kad mēs pieliekam pūles, cenšoties atklāt īsteno vadību, tad redzam dažādas iespējas šo apmānu apiet un aiz tā saskatīt patiesību, izsisties cauri aizsegiem, kas stāv mūsu ceļā, lai atklātu, ka to visu ir paveicis Radītājs, viens kopīgs spēks un neviens cits.

Augstākais spēks ne tikai darbojas ap mums, veidojot starp mums un sevi dažādus tēlus, šķēršļus, veselu Radītāja apslēptības pasauli. Šis spēks atrodas arī mūsos, veidojot visas mūsu domas, vēlmes un pat to, ka es tagad par to runāju, pats to neredzot, ka tas ir sūtīts no Radītāja.

To visu mums ir nepieciešams iztēloties, atklāt un sākt dzīvot ar šādām sajūtām, līdz mēs absolūti sevi identificēsim ar Radītāju. Visus traucējumus nepieciešams pieņemt kā palīdzību, lai mēs atklātu Radītāju, kas darbojas realitātē: gan manī, gan ārpus manis.

„Lai cilvēks palīdz tuvākajam” atklāt sevi augstākajā spēkā, cenšoties katru sekundi to saskatīt un redzēt, ka visas mūsu domas un vēlmes, visas sajūtas nāk tikai no Radītāja un ne no kāda cita avota.

Šāda atklājuma sākumu dēvē par „garīgo iedīgli”. Cilvēks sevi anulē, atklājot, ka viss nāk no viena avota, kura iekšienē atrodas viņš pats kā mātes klēpī. Taču izņemot to nekas cits neeksistē.

Un, tiklīdz mēs šādu stāvokli sasniedzam, nekavējoties parādās traucējumi, kurus pārvarot un visu saistot tikai ar Radītāju, mēs sākam virzīties uz priekšu pa „deviņiem grūtniecības mēnešiem”. Un šādi nepārtraukti, līdz pat galīgai labošanai.

Sešu tūkstošu gadu laikā mūsos atmostas sabojāta vēlme, kuru izlabojot mēs atklājam Radītāju. Rezultātā mēs sasniedzam labošanās noslēgumu, nosakot visās savās sajūtās, ka „Nav neviena cita, izņemot Viņu”.

No rīta nodarbības, 05.10.2018.

Avots: www.laitman.lv

Ko dēvē par pilnīgu darbu pie Radītāja

/0 Comments/in /by

Kas tiek prasīts no cilvēka, lai nonāktu garīgajā pasaulē? Viņam ir absolūti jāatdalās pašam no sevis un jāattiecina sevi pie Radītāja ar visu sirdi un dvēseli atbilstoši visiem nepieciešamiem nosacījumiem. Nepieciešams pareizi iekārtot visu savu pārējo dzīvi.

Būtu labi sev pierakstīt, kas tieši, kā man šķiet, man ir nepieciešams iekārtot materiālajā un garīgajā dzīvē. Un ik reiz tur pievienot jaunus nosacījumus, samazināt, organizēt, iespējams pat kādu daļu izsvītrot.

Tādējādi es pakāpeniski sev radīšu kaut kādu garīgā līmeņa tēlu. Nav tik svarīgi, vai tas ir pirmais līmenis, otrais, trešais – nosacījumi tajos mainās, taču pats princips paliek. Tas pamatojas uz to, ka mums ir divas īpašības: „augstāk par zināšanām” un blakus tam „zināšanas”.

Viens nevar eksistēt bez otra. Nepieciešams atrasties abos stāvokļos, sajūtot trauksmi, bailes, bažas, tas ir, visu kas attiecas uz vēlmi baudīt. Un kopā ar to nepieciešams atrasties atdeves spēkā, ticībā, kas augstāka par zināšanām, saliedētībā ar Radītāju, cik vien tas iespējams.

Un, lai gan ticība un saliedētība ar Radītāju anulē mūsu egoistisko vēlmi un visas bailes, tam visam cilvēkā ir jābūt jūtamam vienlaicīgi, viens otram paralēli. Nevajag baidīties no šādas „personības dubultošanās”. Nepieciešams tikai mācēt izmantot šos divus spēkus, šos divus parametrus reizē: gan vienu, gan otru, lai nemētātos te labajā līnijā, te kreisajā.

Iespējams, es dodu priekšroku virzīties uz priekšu galvenokārt labajā līnijā virs kreisās, taču pēc tam atmodinu kreiso attiecībā pret labo. Taču šīs abas līnijas eksistē manī, un es saprotu, ka stāvu uz divām kājām. Tikai šādā formā mans līmenis būs stabils.

Tieši tāpēc, ka es spēju vadīt abas līnijas, tā būs pilna pāreja, kuru dēvē par „darbu pie Radītāja priekā”. Prieks rodas no tā, ka es sevī iekļauju divas pretējas līnijas un spēju no tām veidot vidējo līniju, tādējādi veidoju savu dvēseli.

No kreisās puses es ņemu vēlmi, taču no labās – labošanās spēku, ekrānu, atstarojošo gaismu, ietērpšanos tiešajā gaismā un tādējādi veidoju savu garīgo tilpni, „kli”.

Tāpēc nav vērts iznīcināt nevienu parādību, nepieciešams tikai zināt, kā pareizi attiekties pret labās un kreisās līnijas īpašībām. Cilvēkā ir jābūt visam, tikai, lai viņu nemētā kā mazu bērnu, no nerimstoša prieka gaužās raudās. Ir nepieciešama iekšēja stabilitāte.

Apkārtējai sabiedrībai cilvēkam ir jāpalīdz stabilizēties, un ar sabiedrības palīdzību to iespējams paveikt ļoti ātri. Apkārtējā sabiedrība spēj slāpēt mūsu nerimstošo prieku un eiforiju, kā arī bailes un trauksmes, ja negaidot mēs nonākam šādās negatīvās vibrācijās.

Grupa ir spējīga to paveikt, tāpēc ka tai ir masa, spēks un tā spēj cilvēkam palīdzēt abās situācijās. Ja grupa atrodas uz garīgā ceļa, tad katrs tajā ienes savu labo un kreiso līniju, kuras nav līdzsvarotas – tās tiek līdzsvarotas ar grupas palīdzību. Cilvēks pievieno grupai labās un kreisās līnijas spēku, taču grupa, pateicoties kopīgai vienotībai, visu līdzsvaro vidējā līnijā.

Un tad grupas centrā sāk augt, gluži kā koks, vidējā līnija – lūgšanu stabs. Tas ir pareizs darbs attiecībā pret Radītāju, kurš atklājas tieši šajā vidējā līnijā.

No rīta nodarbības, 12.08.2018.

Avots: www.laitman.lv

Ticības dzirksts

/0 Comments/in /by

Galvenais ir atdeves spēks, ticības spēks, taču Malhut – vēlme gūt baudu vienmēr paliek zem ierobežojuma. Ierobežojums nekad nezūd, virs tā iespējams tikai pacelties.

Pašā Malhut mēs jūtam tumsu un bezspēku, proti, savā vēlmē satvert, saņemt, pārvaldīt visu visapkārt, taču tas nekad neizdosies. Vienmēr darbosies ierobežojums un Malhut paliks tukša bez gaismas.

Mums šajā pasaulē ir dota ilūzija, ka mēs spējam sevi piepildīt. Taču tas ir tikai tādēļ, lai būtu iespēja eksistēt un atklāt augstākās dabas likumus – atdevi saņemšanas vietā, Binu Malhut vietā, ticību zināšanu vietā, gaismu tumsas vietā, labo ļaunā vietā. Mēs būvējam anti egoistisku ekrānu, kas atdala zināšanas no ticības, saņemošās vēlmes no dodošajām.

Mēs atsakāmies izmantot savas vēlmes baudīt pa tiešo, taču vēlamies tās izmantot apvērstā formā – „virs tām”, dēļ atdeves. Un saprotams, ka mums tam nav spēka, tāpēc, ka visa mūsu daba pamatojas uz saņemšanu. Tomēr īpašiem cilvēkiem, kuros atklājas punkts sirdī, kas viņus pamudina uz garīgo, ir iespēja to realizēt.

Punkts sirdī ir ticības iedīglis, dzirksts, kas palikusi no ekrāna, kurš eksistēja pirms kopīgās dvēseles sašķelšanās. Šī dzirksts parādās vēlmē baudīt, tumsā un egoistiskā vēlmē.

Zināšanas nepārtraukti aug, tās ietekmē evolūcijas iekšējais dzinējspēks, garīgā un materiālā attīstība. Taču ticība mūsos aug tikai tad, kad mēs sev piesaistām augstāko gaismu, kas pietuvina avotam. Augstākā gaisma mūs ietekmē un veic mūsos izmaiņas.

Gaisma darbojas atbilstoši mūsu pūlēm pacelties ticībā, kas augstāka par zināšanām, pēc iespējas mazāk izmantot savas saņemošās vēlmes, tikai atbilstoši nepieciešamībai. Un tajā pašā laikā „spēlēt”, veidojot grupā īpašu stāvokli, it kā mēs jau esam atdodošās vēlmēs un starp mums ir mīlestība un apvienošanās.

Kaut arī mums tam nav ne spēka, ne vēlmes, taču mēs pieliekam īpašu piepūli un ar to sev piesaistām apkārtējo gaismu, kas atgriež pie avota. Šī ir tā pati gaisma, kas piepildīja mūsu dvēseli tās izlabotā veidā pirms sašķeltības. Gaisma apgaismo punktu sirdī, dzirksti, kura palikusi mūsos no ekrāna, kurš eksistēja kopīgā dvēselē, Ādamā Rišonā, un dzirksts pakāpeniski izaug ekrānā.

Tādā veidā mēs nonākam pie ierobežojuma, ekrāna un atstarotās gaismas, un saņemam jaunu „kli”. Vēlme baudīt, zināšanas, Malhut paliek tumsā, taču virs tās gaisma būvē ekrānu, atdeves un apvienošanās īpašību sajūtu. Atbilstoši tam mēs jūtam pašu atdeves īpašību, tas ir, ticību. Mēs apzināmies, ka tā pie mums atnāca no īpaša spēka, un atbilstoši īpašību līdzībai sajūtam kopīgu atdeves īpašību, proti, Radītāju.

Salīdzinot savu atdeves īpašību ar kopīgo atdevi, tas ir, ar Radītāju, atkarībā no šīs atšķirības mēs jūtam apslēptību vai gluži pretēji atklātību un izzināšanu. Tādā veidā caur apslēptību un atklātību mēs sākam izzināt Radītāju. Attiecības starp mums un Radītāju tiek dēvētas par „šo pasauli”, proti augstākā spēka atklātības un apslēptības mērs no mums.

No rīta nodarbības, 17.08.2018.

Avots: www.laitman.lv

Mīlestība pret Radītāju ir pilnīga mīlestība pret radījumiem

/0 Comments/in /by

Ticību iespējams gūt tikai grupā. Tāpēc, ka ticības spēks, kā minimums pamatojas vismaz uz divu cilvēku apvienošanos. Un tāpēc ticības zaudēšana ir atdalīšanās no grupas.

Nepieciešams saprast, ka mums nav un nevar būt nekāda individuāla kontakta ar Radītāju. Kontakts ir iespējams tikai caur kopīgo tilpni, garīgo parcufu, sastāvošu no desmit sefirot. Tikai tad mēs sāksim sajust augstāko spēku.

Nav obligāti jāsavāc tieši desmit cilvēki, lai sasniegtu desmit sefirot – mēs varam būt arī mazāk. Taču manī ir jāuzkrājas iespaidam no deviņām dažādām īpašībām, papildu tam, ko jūtu es pats. Un, ja es šīs papildu deviņas īpašības neatšķiru, tad nesaskatu Radītāju.

Tas ir gluži kā tēmeklis, kas palīdz koncentrēties uz mērķi. Manai acij un visiem tēmekļa punktiem ir jāsakrīt. Un, ja es sevi noskaņošu uz biedriem, tad ieraudzīšu, kas atrodas tēmekļa galā, gala mērķi.

Tāpēc noturēties saiknē ar Radītāju, ticībā un atdevē, iespējams tikai caur grupu. Citādāk mēs nespēsim Viņu sajust. Radītājs nepārtraukti izzūd, un man nav nekādas iespējas Viņu sajust, kā arī sevi pareizi noskaņot grupā.

Es cenšos arvien vairāk un vairāk savienoties ar deviņiem biedriem, un ja rezultātā notiek šāds „klikšķis”, kad mēs pareizi viens ar otru savienojamies, tad parādās gaisma un es sajūtu Radītāju. Paši „kelim”, biedru vēlmes sāk spīdēt – visas deviņas attiecībā pret mani, Malhut.

Cita veida nav. Tāpēc visa izskaidrošana, visas garīgās tilpnes noskaņošana un attieksmes veidošana pret Radītāju notiek tikai starp mums. Kā sacīts: „No mīlestības pret radījumiem nonāk līdz mīlestībai pret Radītāju”.

Nav tādas darbības, kas ļautu pa tiešo nonākt pie mīlestības pret Radītāju. Tas ir iespējams tikai caur mīlestību pret biedriem. Kad uzkrājas visas darbības, kas virzītas uz mīlestību pret biedriem, un šī mīlestība kļūst pilnīga, to dēvē par mīlestību pret Radītāju.

No rīta nodarbības, 28.08.2018.

Avots: www.laitman.lv

Gaismas brīnumainais spēks

/0 Comments/in /by

Ticība ir atdeves spēks, kuru cilvēks iegūst un atbilstoši tam dzīvo. Šai atdevei ir jābūt augstākai par saņemšanu, tāpēc ka atdeve tiek veidota virs vēlmes gūt baudu, to neņemot vērā, pretēji saņemšanas spēkam.

Šodien mēs dodam, taču to nedēvē par atdevi, tāpēc ka mēs dodam dēļ saņemšanas vēlmē gūt baudu. Taču, kad atnāk gaisma, tā cilvēkam sniedz iespēju nesavtīgi dot.

Pašlaik mums šī īpašība ir nesaprotama, tāpēc ka mūsu pasaulē to nav iespējams sastapt. Tikai gaisma ir spējīga tādā veidā ietekmēt vēlmi baudīt, ka tā sāk vēlēties dot. Tas viss, pateicoties tam, ka vēlmē baudīt darbojas gaismas spēks. Gaisma iekļūst vēlmē un liek tai darboties uz atdevi, tāpēc ka gaisma ir primāra, bet vēlme sekundāra – to radīja gaisma.

Garīgā pasaule ir radīta vēlmē gūt baudu, kura ir sajutusi augstākās gaismas atklāsmi.

Tās vēlmes baudīt daļas, kuras saņēma gaismas ietekmi, atgriežas pie avota, strādā uz atdevi: vai nu to uztur atdves formā dēļ atdeves, vai saņem dēļ atdeves, apvēršot savu izmantošanu uz pretēju. Vietas, kuras gaismas ietekmē spēj strādāt uz atdevi, tiek dēvētas par garīgo pasauli.

No nodarbības „No traucējumiem līdz pacēlumiem”, 23.01.2018.

Avots krievu valodā

Radītājs cīnās manā vietā

/0 Comments/in /by

Mūsu milzīgajā vēlmē gūt baudu ir dzirksts – dvēseles iedīglis. Un tāpēc visu, kas nāk no Radītāja nepieciešams dalīt divās daļās: darbībās, kuras attiecināmas uz vēlmi baudīt, kuru dēvē par „ķermeni”, egoismu un darbībās, kuras attiecināmas uz dvēseli, radīšanas mērķi, lai izaudzinātu šo punktu un to padarītu arvien līdzīgāku Radītājam, to paceļot pa garīgajiem pakāpieniem.

Tāpēc, tur, kur grēcinieki klūp, tur taisnie priecājas un paceļas. Tāpēc, ka ar grēciniekiem un taisnajiem jāsaprot ļaunā un labā sākotne.

Cilvēks, kurš nestrādā Radītāja labā, raud par dzīves grūtībām, taču cits šīs grūtības uztver, nevis kā sitienus, kas viņu sit, bet gan, kas sit viņa egoistisko vēlmi baudīt. Un tāpēc viņš tajā redz līdzekli, lai paceltos pie Radītāja. Tādējādi Radītājs viņu modina, palīdz anulēt savu egoismu un pieķerties punktam sirdī, augstākajam spēkam.

Šādā formā nepieciešams izskatīt katru savas dzīves mirkli. Radītājs „traucējumus” sūta katram. Un, ja cilvēks saprot, ka šīs nepatīkamās ietekmes ir sūtītas tāpēc, lai nospiestu viņa egoistiskās vēlmes, viņš priecājas. Tāpēc, ka tagad viņam ir iespēja šo sitienu attiecināt uz savu egoismu, taču ar punktu sirdī censties pieķerties Radītājam un to pacelt vēl augstāk.

Iznāk, ka visi traucējumi, kurus saņemam, ir aicinājums pielikt pūles pareizai pārvarēšanai, lai arvien stingrāk turētos pie Radītāja. Taču nepatīkamās sajūtas strādā pret mūsu egoismu, norādot uz tā klātbūtni mūsos un palīdzot to nospiest.

No cilvēka netiek prasīts karot, nepieciešams tikai atdalīt, atsijāt Radītāja ietekmi. Slikto ietekmi novirzot uz savu egoismu, taču labo ietekmi kā palīdzību sev, lai pieķertos Radītājam un paceltu augšup punktu sirdī. Tāpēc, „kur taisnie pāriet, grēcinieki klūp”.

Radītājs karo par cilvēku sūtot viņam traucējumus. Nav ienaidnieku valdnieka pilī, ar kuriem nepieciešams cīnīties. Nepieciešams tikai no augšas sūtītās problēmas attiecināt uz savu egoismu, lai arvien vairāk to nospiestu un arvien vairāk paceltu punktu sirdī.

Tad mēs redzēsim, ka Radītājs pilda šo darbu, kuru dēvē par Radītāja darbu. Radītājs vada šo karu un to pabeigs manā vietā. Viņš visu izdarīs, taču man ir jābūt vērīgam un vienmēr pareizi jānoskaidro, kurp ir virzīta Radītāja nepatīkamā ietekme: kādā veidā tā sit pa manu egoismu un aicina pie Sevis manu punktu sirdī.

Cilvēkam vienmēr sevi ir jādala divās daļās: uz egoistisko vēlmi, kuru nepieciešams nospiest, pārstāt to izmantot, anulēt un uz punktu sirdī, kuru pēc iespējas nepieciešams virzīt uz saliedētību ar Radītāju.

No nodarbības „No traucējumiem līdz pacēlumiem”, 22.01.2018.

Avots krievu valodā

Izzinot atdeves zinātni

/0 Comments/in /by

Materiālajā pasaulē mēs esam pieraduši strādāt ar savu parasto prātu. Skolotājs skaidro, bet es pārbaudu teikto, prātā saprotu un sirdī piekrītu. Taču kabalā mācās citādāk, apgūstot to, ko tagad nav iespējams saprast un uztvert. Tāpēc, ka mūsu prāts nav veidots atbilstoši tam līmenim, par kuru ir runa.

Augstākajā līmenī darbojas likumi, kuri nesakrīt ar maniem principiem un loģiku ar visu, ko es saprotu un jūtu. Taču man tie ir jāpieņem kā likumi, kuri ir piederoši augstākajam līmenim.

Es pats pagaidām atrodos zemākajā līmenī. Un man grupā ir jācenšas, pateicoties mācībām un gaismai, kas atgriež pie avota, zaudēt savas šodienas jūtas un prātu, un saņemt jaunu prātu un jūtas veicot manī darbojošās programmas modifikāciju, lai to paceltu nākamajā līmenī.

Iepriekšējā programmā es nespēju ievadīt datus, kurus tagad apgūstu. Šī programma tam nebija piemērota, es šos datus nesapratu un nejutu, tie manī neiemiesojās. Tagad es mainu programmu un apgūstamais materiāls man kļūst skaidrs un saprotams. To dēvē par garīgām mācībām.

Mums nepieciešams saņemt gaismas porciju no augšienes, kas mūs pacels augstākā līmenī, līmenī, kur ir ticība augstāk par zināšanām, jaunā saprātā vecā prāta vietā. Jaunās zināšanas dēvē par „ticību”, tāpēc ka ticība ir atdeve. Proti, es paceļos lielākas atdeves līmenī un sāku saprast un just apgūstamo materiālu.

Viss, kas mums ir nepieciešams, tā ir lielāka savstarpēja apvienošanās un vairāk gaismas, kas atgriež pie avota, kas mūs novedīs pie jauna līmeņa zināšanām, tas ir, līdz ticībai augstāk par zināšanām.

No nodarbības, no raksta „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 11.01.2018.

Avots krievu valodā

Starp apslēptību un atklātību

/0 Comments/in /by

Pasaule ir Radītājs, kurš iemiesojas it visā, ko mēs redzam savā acu priekšā: nedzīvo, augus, dzīvniekus, cilvēkus. Īstenībā pasaules nav, taču ir šie četri līmeņi: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais, cilvēciskais, kuri atrodas cilvēkā. Cilvēks redz pats sevi un neko vairāk: savas iekšējās īpašības augstākās gaismas fonā.

Ja cilvēks strādā pie tā, lai nebūtu pretējs augstākajai gaismai, tad pārstāj sevi redzēt gaismas fonā, bet sasniedz īpašību līdzību ar gaismu. Un tad augstākā gaisma, atdeves un mīlestības spēks iemiesojas cilvēkā, kurš pārvēršas par Šekinu.

Radītājs vēlas atklāties, vēlas palīdzēt. Viņš vienmēr cilvēku atbalsta, taču nevar piekrist samazināt pūles, kuras cilvēkam ir jāiegulda. Tāpēc, ka, pateicoties pūlēm, cilvēkam ir jānoskaidro visas atšķirības starp viņu un Radītāju, jāattīsta savas sajūtas un jāatklāj augstākā realitāte. Starp apslēptību un atklātību cilvēks veido sevi. Tāpēc Radītājs var piekāpties un palīdzēt cilvēkam it visā, izņemot to, kur nepieciešams pielikt pūles.

Pasaule mums šķiet tumša un draudoša, tāpēc ka mēs pagaidām redzam savu individuālo egoistisko dabu uz baltās gaismas fona. Ja mēs pieliksim pūles, lai sasniegtu līdzību ar savienojošo un mīlošo gaismu, tad redzēsim nevis sevi, bet pašu gaismu.

Tāpēc nepieciešams pret pasauli attiekties kā pret Radītāja vēlmi atklāties. Viņš no mums prasa tikai pielikt pūles, lai traucējumus pārvērstu atbalstā, palīdzībā. Traucējumi norāda uz tām vietām, kur mums pagaidām nav atbilstības augstākajam spēkam – līdz brīdim, kad visus pretiniekus pārvērtīsim mīlošos draugos.

No nodarbības sagatavošanās kongresam „Visi viena ģimene”, 14.01.2018.

Avots krievu valodā