Posts

Aplis, kur vieta visiem

Nepieciešams tiekties uz to, lai mūsu vēršanās pie Radītāja būtu pēc iespējas tālāka no mūsu egoisma, un mēs vēlētos apvienoties centrālajā punktā starp mums. Tas nozīmē, ka es anulēju sevi un attiecos pret visiem vienlīdzīgi, un starp viņiem nav slikto un labo, tuvo un tālo, bet visi ir absolūti vienādi.

Es nepārtraukti rūpējos par to, lai nedomātu par individuālu labumu, par savām jūtām, sapratni, piepildījumu, bet visu daru tikai tāpēc, lai izveidotu kli (tilpni), apvienošanos, vienotību – Radītāja, Viņa diženuma atklāšanās vietu.

Radītāju dēvē par „vietu”, un mums nepieciešams domāt par to, kāda ir šīs vietas savdabība, īpašības, apjomi, kuru mēs savstarpēji veidojam starp mums. Un tad atbilstoši šīm īpašībām, šīs vietas būtībai, mēs izpelnāmies Radītāja atklāšanos. Mēs radām šo vietu ar individuālu pašanulēšanos, ar tieksmi kopā vienlīdzīgi to izveidot.

Tad Radītājam patiešām parādās vieta, kur Viņš var atklāties. Šī vieta jau eksistē, bet egoistiskā formā. Taču mēs anulējam savu egoismu un ļaujam visiem būt šajā vietā. Sanāk, ka šī vieta ir augstāk par mūsu egoismu, augstāk par zināšanām, un mēs esam izveidojuši teritoriju, kur var atklāties Radītājs. Mēs paši veidojam Radītāju.

Ja mēs izveidojam tādu vietu Radītāja atklāšanai, tad patiešām iznāk, ka „nav neviena cita, izņemot Viņu”. Tāpēc, ka atceļot savas vēlmes gūt baudu, un, vēloties visiem kopā virs tām saistīties, mēs veidojam kaut ko jaunu, kas iepriekš nav eksistējis. Par to ir sacīts: „Jūs radījāt Mani”.

No tā kļūst saprotams pareizs problēmu risinājums, kuras mums ir šajā materiālajā pasaulē, kur arvien biežāk izceļas konflikti: kreisie pret labējiem, vienas partijas un novirzieni pret citiem. Šai cīņai nav redzams gals, un nemieri draud pāraugt pilsoņu karā.

Nepieciešams saprast, ka visi šie strīdi mūs ne pie kā nenovedīs, un ir tikai viens risinājums, lai katrs piekāptos par labu otram un atzītu tiesības eksistēt visiem citiem viedokļiem. Radītājs mums neļaus noniecināt ne savu viedokli, ne iznīcināt citus. Egoisms ir mūžīgs, un tikai virs tā mēs spējam izveidot vietu, kur atklāties Radītājam.

Tāpēc visiem konfliktiem pasaulē, starp visām valstīm ir tikai viens risinājums. Un šie konflikti arvien vairāk pieaugs, lai mūs novestu līdz šim vienīgajam risinājumam: rezultātā visus grēkus apklās mīlestība – katrs nedaudz parausies un dos vietu visiem citiem.

Nav svarīgi viņš ir kreisais vai labējai, jebkuram pat visneierastākajam viedoklim ir tiesības uz eksistenci, tāpēc ka tikai pareizā saiknē starp mums, kad katrs ar kaut ko piekāpjas par labu otram, mēs veidojam „apaļu vietu”. Šajā aplī ir vieta visiem, tāpēc ka tas ir izveidots uz savstarpēju piekāpšanos par labu kopīgai eksistencei.

Tāpēc ir jābūt nevis naidam labējiem pret kreisajiem vai kreisajiem pret labējiem, viens pret otru, bet gan atzīšanai, ka jebkuram novirzienam ir vieta, un es neieredzu tikai savu egoismu, kurš vēlas anulēt visus citus. Taču arī savu egoismu es neieredzu tikai par to, ka tas man traucē savienoties ar citiem un ne vairāk.

Tāpēc, ka tieši virs egoisma es spēju izveidot saikni ar citiem, ja to nedaudz samazināšu. Šādi es rezultātā veidoju to vietu, kuru dēvē par „Radītāju”. Radītājs atklāsies, un pasaule eksistēs kā Radītāja atklāšanās vieta.

Nevienam nav jādomā par savu naidu pret citiem un viņu anulēšanu, bet jādot vietu katram, lai ar mūsu savstarpējo piekāpšanos, izveidotu vietu, kur mitinās Radītājs. Taču, ja pret mani nebūs apozīcijas viedokļu, citu partiju, novirzienu, cilvēku, pretinieku, tad es nespēšu izveidot vietu Radītāja atklāsmei. Radītājs eksistē tikai vietā, kur ir mūsu savstarpējā piekāpšanās.

Tāpēc mēs vēl redzēsim, kā aug naids un pretējības. Nevajag cerēt, ka nemieri norims. Gluži pretēji kļūs arvien sliktāk un sliktāk. Taču ar savu pareizu pieeju mēs varam sniegt piemēru citiem: vispirms nepieciešams dot vietu otram un arī viņam iemācīt dot vietu citiem.

Šādi mēs līdzsvarosim mūsu attiecību sistēmu, līdzsvarosim vienu pret otru virzītus spēkus, un saglabāsim starp mums vietu, kas pamatojas uz katra panākumiem attiecībā pret visiem, kur iekļaujas visi.

Ja mums izdosies šādu vietu izveidot, tad tādējādi mēs sniegsim pasaulei Radītāja atklāšanas metodiku.

No rīta nodarbības, 03.08.2020.

Avots krievu valodā

Maģiskais aplis

Seminārs: nerunāt par savām jūtām

Jautājums: Kāpēc es seminārā nedrīkstu runāt par savām jūtām? Tas nozīmē, ka man tās jāslēpj?

Atbilde: Tev tās nav jāslēpj. Vienkārši tavas egoistiskās jūtas nevienu neinteresē; ar to palīdzību tu nespēj mūs izlabot, nespēj mūs paaugstināt.

Ja tu runāsi aprautām frāzēm no grāmatas, tad diez vai spēsi iedvesmot biedrus, tāpēc ka visiem skaidrs, ka tu to izlasīji. Un runāt no sirds arī īpaši nevajag. Tāpēc, ka, ja mēs egoisti sajutīsim to, ko sirdī jūti tu, tad mēs varam tev kaitēt.

Kabalisti parasti runā saviem vārdiem par kopīgu pacelšanos, par Radītāja dižumu. Taču būtībā vislabāk runāt par grupu: cik tā ir īpaša sistēma, ar kuras palīdzību mēs spējam sasniegt saliedētību ar Radītāju un ievest visu pasauli jaunā stāvoklī, kurš tai ir nepieciešams.

No nodarbības krievu valodā, 22.10.2017.

Avots krievu valodā

Kas dzimst strīdā?

Jautājums: No kurienes ir radušies visi semināra noteikumi: runāt pēc kārtas, anulēt sevi, nekritizēt? Gluži otrādi strīdā dzimst patiesība.

Atbilde: Visi semināra noteikumi pamatojas uz kabalistu rakstīto, sākot no „Grāmatas Zoar”, kad desmit diži kabalisti pulcējās kopā, slēpjoties alā, sarakstīja šo Grāmatu. No turienes nāk sapratne, kas ir „desmitnieks”, kādā veidā tajā apvienoties, ko ar to nepieciešams darīt.

Vēlāk mans skolotājs Rabašs ļoti sīki aprakstīja mijiedarbību desmitniekā, pasvītrojot, ka visam, kas pamatojas uz cilvēku savstarpējās mijiedarbības noteikumiem aplī, nav nekāda sakara ar psiholoģiskiem treningiem.

Apgalvojums, ka strīdā dzimst patiesība, ir absolūti nepareizs. Kādā veidā strīdā var dzimt patiesība, ja visi ir egoisti, visi domā nepareizi un no tā, ka viņi strīdēsies, no desmit egoistiskām patiesībām sāks dzimt vēl divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit tādas pat patiesības.

Es neesmu redzējis, ka strīdā dzimtu patiesība. Tādēļ cilvēkiem ir jābūt īpašiem, saprotošiem. Kādā veidā ar savām ierobežotām iespējām būtu iespējams izmantot šo principu?

Kabalā tas ir pilnīgi neiespējami. Nekādi strīdi nevar būt, tāpēc ka īstenībai pie mums ir jānāk no nākamā izzināšanas līmeņa – ne no mūsējā! Mums sevī nav ko meklēt. Man šķiet, ka cilvēces vēsture mums to jau ir skaidri parādījusi: mēs nespējam no sevis „izrakt” neko labu.

Tāpēc neko nevajag meklēt, tai skaitā arī nekādu „īstenību”. Mums sevi ir nepieciešams organizēt tādā veidā, lai uz sevi izsauktu augstāko spīdējumu, augstāko gaismu. Un tad mums viss izdosies.

No nodarbības krievu valodā, 08.10.2017.

Avots krievu valodā

Seminārs: dzirdēt katru

Jautājums: Kāpēc ir svarīgi, lai izteiktos katrs semināra dalībnieks?

Atbilde: Mums nepieciešams attīstīt savus biedrus, viņus sajust. Katram no viņiem ir jāmāk runāt, lai labāk saprastu sevi, mācētu sevi izteikt.

Jautājums: Taču, ja cilvēks saka: „Es izlaidīšu, es nevaru runāt, es negribu.”?

Atbilde: Neko nepadarīsi. Mūsu pasaulē ir dažādi cilvēki: klusi un runīgi. Taču grupā tas viss mums ir jāizlīdzina.

Replika: Semināra laikā mēs klausāmies katru biedru un uzsvērti to demonstrējam. Tas ir, mēs izsakāmies pēc kārtas, viens otru nepārtraucot, uzmanīgi klausāmies.

Atbilde: Seminārā mūs interesē absolūti katra viedoklis. Un pat tad, ja man kāda viedoklis neinteresē, man sevi ir jāpiespiež ieklausīties, lai mans egoisms nenonivelētu vēstījumus no maniem biedriem.

Un, lai gan mans egoisms nevēlas nevienu dzirdēt, taču viņu viedokļi man ir vissvarīgākie, vajadzīgākie, efektīvākie.

No nodarbības krievu valodā, 22.10.2017.

Avots krievu valodā

Seminārs: nekritizēt un nestrīdēties

Jautājums: Bāls Sulams raksta, ka kritika ir panākumu ķīla un attīstība domu sfērā. Kāpēc semināros ir pretēji – aizliegts kritizēt un strīdēties, pāriet uz individuālu dialogu?

Atbilde: Bāls Sulams to saka pilnīgi citā sakarā. Viņš raksta, ka kritiska pieeja sabiedrībā visās tās saiknēs un sfērās ir nepieciešama, lai attīstītos. Un tas ir dabiski. Saprotams, ka tā ir absolūti racionāla pieeja.

Taču grupā mums ir jāpaceļas virs individuālo attiecību noskaidrošanas, nepatikas un atstumšanas uz savstarpējo saikne. Tāpēc tur nekāda kritika nevar būt. Tikai savstarpēja apvienošanās līdz tev sāks likties, ka tu visus mīli.

Tāpēc, ka tu mīli savus bērnus, lai kādi viņi nebūtu. Pat, ja tavs bērns ir huligāns, taču, kad tev par to stāsta kaimiņš, tu savu bērnu sāc aizstāvēt, lai gan saproti, ka kaimiņam ir taisnība. Tā arī šeit.

No nodarbības krievu valodā, 22.10.2017.

Avots krievu valodā

Par ko runāt seminārā?

Jautājums: Par ko nedrīkst un par ko drīkst runāt seminārā? Es zinu, ka kabalā mēs nerunājam par savām individuālajām atklāsmēm, par to, kā mēs jūtam Radītāju.

Atbilde: Mēs drīkstam runāt par Radītāja dižumu, bet ne attiecībā uz savām jūtām. Proti, mēs nekad nerunājam par individuālām jūtām, domām, lai nekaitētu mūsu biedriem. Es nevēlos viņiem uzspiest savu viedokli, savas jūtas, savu sapratni. Taču iedvesmu drīkstu.

Jautājums: Vai drīkst runāt izmantojot frāzes no rakstiem, ja mēs tos apspriežam? Vai labāk runāt no sevis?

Atbilde: Nevajag savu redzējumu izpaust ar frāzēm no rakstiem. Mēs no turienes varam nolasīt citātus, taču man pašam ir īsi un skaidri jāpauž savas domas, turoties pie kopīgā virziena, ka tādējādi es iedvesmoju savus biedrus un vēlos, lai viņi paceltos līdz savstarpējai saiknes un mīlestības sajūtai.

Nevajag runāt ar citātiem. Taču iesācēju grupa var tos izmantot, tāpēc ka viņiem vēl nav savas jūtas un noformējušās domas.

Jautājums: Ar citātiem runāt nedrīkst un no sirds runāt nedrīkst. Kā drīkst?

Atbilde: Saviem vārdiem, nevis ar citātiem. Tādā veidā tu tos iekšēji „sagremo” un tie kļūs tavi.

Jautājums: Vai drīkst izmantot piemērus no dzīves?

Atbilde: Drīkst, taču vēlams ne no savas dzīves. Tev cilvēkiem nav jāuzspiež individuālie piemēri. Vislabāk to darīt neattiecinot uz kādu objektu.

Replika: Ja stingri seko šiem noteikumiem, iznāk sausa runāšana: ne pajokot, ne pasmieties…

Atbilde: Protams, uz nopietniem izteikumiem nevajag reaģēt smejoties, tādējādi tu tos dzēs, pazemini to svarīgumu. Taču jokot drīkst. Gluži pretēji, visu laiku kabalisti ļoti mīlēja jokus, dziesmas, tas vienmēr ir bijis vēlami.

No nodarbības krievu valodā, 22.10.2017.

Avots krievu valodā

Seminārs: savu rekciju analīze

Jautājums: Ja es runāju seminārā, tad es esmu dodošs, bet citi dalībnieki saņēmēji? Vai otrādi: kad viņi runā, es viņus uztveru kā dižākos pasaulē?

Atbilde: Tas nav obligāti. Es varu runāt un būt saņēmējs, nevis devējs. Tas viss ir ļoti nosacīti, tāpēc ka ir atkarīgs no cilvēka nolūka.

Jautājums: Visgrūtākais ir kādu klausīties. Ja es cilvēku redzu pirmo reizi, kādā veidā es spēju viņu tā paaugstināt, lai mācētu viņu sadzirdēt?

Atbilde: Man sevi ir jāiztēlojas esošam Radītāja ietekmes zonā un Viņš caur maniem biedriem vēršas pie manis.

Tāpēc mani interesē, pirmkārt, ko mani biedri runā un otrkārt, kādā veidā es uz to reaģēju. Iespējams, ka es uz to reaģēju labi, ar mīlestību, aizkustināti, piedodot, bet iespējams, ka reaģēju slikti, ar kritiku, neapmierinātību, naidu.

Es novēroju savas reakcijas un tādējādi virs tām paceļos, un arī virs tā, ko runā biedri, lai ar viņiem savienotos.

Radītājs man norāda, kādā stāvoklī es atrodos. Un, lai ko katrs aplī runātu, lai gan man tas ir neciešami, nepatīkami, apnicīgi, pretēji šīm sajūtām man ir jāpanāk mīlestība pret viņiem, pat tad, ja viņi runās visnepatīkamākās lietas. Tāpēc, ka es skatos, nevis uz viņiem, bet uz to, ka caur viņiem runā Radītājs.

Jautājums: Pieņemsi, es cītīgi novēroju savas reakcijas uz to, ko viņi runā. Un ko man ar šiem novērojumiem darīt?

Atbilde: Analizēt, kādā mērā tu viņiem piekrīti vai nē, un censties savās atbildēs pacelties virs sava egoisma.

No nodarbības krievu valodā, 22.10.2017.

Avots krievu valodā