Ticība, kas augstāka par zināšanām prasa īpašu prātu
Ticība, kas augstāka par zināšanām, prasa īpašu prātu. Lieta tā, ka šīs pasaules cilvēks: tu un es, katrs no mums, ir veidots no egoisma – vēlmes gūt baudu, kura iekšienē jūt visu realitāti.
Mēs jūtam tikai to, kas mums spēj nest baudu vai gluži pretēji izsaukt ciešanas, tas ir, plusu vai mīnusu atbilstoši savai egoistiskai vēlmei patīkami dzīvot.
Taču šeit no mums tiek prasīta īpaša pieeja: es nevēlos just to, kas man ir patīkami vai nepatīkami, bet cenšos atrauties no šīs atkarības, pacelties virs tās un vērtēt realitāti atbilstoši tam, kas ir labi vai slikti citiem. Tāpēc, ka šādā veidā es sākšu redzēt to, kas ir ārpus manis. Savādāk es neko neredzu – visa pasaule man ir tikai tas, kas nosaka manu individuālo egoistisko labumu.
Tādējādi es sevi ļoti ierobežoju, neizejot no dzīvnieka ierobežojumiem, kurš domā tikai par savu vēderu, vai mazs naivs bērns, kurš saprot tikai savu labumu un nerēķinās ar citiem.
Tāpēc bērns aug un it kā sāk rūpēties par citiem, labāk redzēt un saprast pasauli. Taču patiesībā mēs pasauli tā arī neredzam, bet vienkārši paplašinām savu interešu loku un spējam novērtēt, kas nāks mums par labu un kas par sliktu.
Sensors, ar kuru mēs uztveram realitāti, ir veidots tikai no vēlmes baudīt, un to ir nepieciešams apzināties. Mēs dzīvojam savā egoistiskajā vēlmē, un to dēvē par šīs pasaules radījumu. Patiesībā nav šīs pasaules, nākamās pasaules, augstākās pasaules – ir viena realitāte, kura ir atkarīga tikai no mūsu uztveres, no attieksmes pret notiekošo.
Pasaulē ir tādas parādības, kuras mēs vispār nejūtam, jo mūsu uztvere tiek noteikta tikai ar to, kas mums ir labi vai slikti. Ne ko citu mēs vienkārši neievērojam.
Ja ar manu egoistisko sensoru, vēlmi baudīt signāls netiek uztverts, ne kā negatīvs, ne kā pozitīvs, es to vispār nejūtu. Varbūt ap mani notiek kaut kas grandiozs, taču es neko neredzu.
Kabalisti, kuri ir izzinājuši augstāko pasauli, saka, ka tā atrodas tieši šeit. Mums nav nepieciešams lidot kaut kur uz Visuma otru galu, uz citu Galaktiku – visas pasaules jau ir šeit, mums blakus.
Tikai mēs tās nejūtam, tāpēc ka uztveram realitāti tikai ar vienu šauru parametru: „man ir labi”/”man ir slikti”. Sanāk, ka visa realitāte tiek ierobežota tikai ar manu primitīvo egoistisko interesi.
Taču kādā veidā man vairāk redzēt, vairāk sajust, vairāk saprast, sākt iziet no sava egoisma? Tas ir iespējams, ja es pacelšos augstāk par sajūtu „man ir labi”/”man ir slikti” un iegūšu atdeves īpašību, to, ko dēvē par ticību. Tad es visu sajutīšu, nevis atbilstoši individuālam labumam, bet attiecībā uz citiem.
Ja es sāku šādi vērtēt realitāti, tad paceļots virs sevis un iegūstu jaunu maņu orgānu: ticību, kas augstāka par zināšanām. Tādējādi es nonāku jaunā, ārējā realitātes uztverē, neatkarīgā no mana egoisma. Es spēšu just to, ko jūt citi ārpus manis, un tādā veidā mans redzējums kļūst samērā objektīvs, atkarībā no tā, kādā mērā es spēju atdalīties no individuālām interesēm.
Es sāku redzēt objektīvo realitāti, kuru spēju atklāt: 125 garīgos līmeņus, piecas augstākās pasaules un pakāpeniski attīstu savu uztveri, līdz ieraudzīšu visu, kas atrodas ārpus manis. Taču atrodošais ārpus manis tiek dēvēts par „Radītāju” (Bo re), tas ir, „atnāc un ieraugi”. Pašlaik savā vēlmē gūt baudu es ne ko neredzu, taču man ir iespēja izzināt Radītāju, realitāti, kura ir ārpus manis.
Tad es sapratīšu, kur es patiesībā dzīvoju, kas ir daba, un kas ar mani notiek. Tāpēc šo metodiku dēvē par „kabalu” (saņemšanu). Taču cilvēks, kurš ir attīstījis šādas sajūtas tiek dēvēts par kabalistu, tāpēc ka uztver realitāti objektīvi: neizkropļotu savā egoistiskajā uztverē, bet gan tādu, kāda tā ir patiesībā.
Pat pirmā iziešana no sava egoisma ļauj sajust, ka augstākā, garīgā realitāte eksistē! Šādi es sāku saprast, kur atrodos, kādēļ un kāpēc, kāds process man ir jāiziet, kāds stāvoklis jāsasniedz. Taču līdz tam mēs esam absolūti akli, nejūtīgi un mums nav nekādas iespējas paskatīties virs sava egoisma. No tā izrauties ļauj tikai ticība, kas augstāka par zināšanām.
No nodarbības „Ticība, kas augstāka par zināšanām”, 30.04.2020.