Visums – gigantiska hologramma
Teorijas, kas izklājušas ceļu hologrāfiskā efekta atklāšanai, pirmoreiz izstrādāja Denis Gabors (Dennis Gabor) 1947. gadā. Par šo atklājumu viņš saņēma Nobela prēmiju. Hologramma ir parādība, kurā veselums ir ietverts katrā tā sastāvdaļā. Zinātnieki nonāk pie slēdziena, ka realitāte pēc savas būtības ir hologramma. Hologrāfiskā efekta pamatā ir arī galvas smadzeņu darbība. Mūsu domāšanas procesiem ir daudz kopīga ar Visuma zemākās attīstības līmeni un tie sastāv no tās pašas substances. Smadzenes ir hologramma, kas atspoguļo hologrāfisko Visumu.
Šīs neparastās idejas autori ir divi izcili domātāji – Londonas universitātes fiziķis un Einšteina skolnieks Deivids Boms (David Bohm) un Karls Pribrams (Karl Pribram), viens no pasaules kvantu mehānikas slavenībām, Stenfordas univeritātes neirofiziologs. Nejaušības rezultātā savus atklājumus viņi veica pilnīgi neatkarīgi viens no otra, strādājot dažādās zinātnes jomās.
Pie secinājuma par Visuma hologrāfisko dabu Boms nonāca pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem paskaidrot visus kvantu mehānikas procesus un parādības ar tradicionālo teoriju palīdzību.
Pribrams, nodarbojoties ar cilvēka smadzeņu izpēti, tāpat pārliecinājās par nespēju ar tradicionālo teoriju palīdzību atklāt smadzeņu uzbūves lielo mīklu daudzumu.
Abiem zinātniekiem hologrāfiskais modelis piepeši piepildījās ar noteiktu jēgu un kļuva par atbildi uz daudziem jautājumiem, kuri iepriekš nebija atrisināmi.
Abi autori publicēja savus atklājumus pagājušā gadsimta 70. gados. Viņu darbi tika atzīti zinātniskajā vidē, taču, diemžēl, tā arī neieguva plašu popularitāti ārpus tās robežām. Daži pētnieki izturējās pret tiem skeptiski (taču kura no zinātniskajām teorijām ir spējusi izvairīties no līdzīga likteņa?), neskatoties uz to, daudzi pasaules vadošie zinātnieki papildināja viņu domubiedru rindas.
Braians Džozefsons (Brian Josephson), Kembridžas zinātnieks, 1973. gada Nobela prēmijas laureāts fizikā, nosauca Boma un Pribrama teoriju par „lielu pavērsienu realitātes būtības izpratnē”. Šo viedokli vienprātīgi arī atzīst doktors Deivids Pits (David Peat), Kanādas Karaliskās universitātes zinātnieks, fiziķis un grāmatas „Tilts starp matēriju un smadzenēm” autors. Pits apgalvo, ka „mūsu domāšanas procesi ievērojami ciešāk saistīti ar fizisko pasauli nekā daudzi spēj iedomāties”.
Roberts Dž. Jangs (Robert G. Jahn), Prinstonas universitātes tehnisko un aroda zinību skolas dekāns, 1979. gadā izstrādāja mācību programmu „Apziņas loma materiālās realitātes atklāšanā”. Veicot tūkstošiem eksperimentu, Jangs un viņa palīgi publicēja savus atklājumus, konstatējot, ka ir pārliecinošs iemesls apgalvot: smadzenes spēj tieši ietekmēt un ietekmē materiālo realitāti. Pasaules vadošie zinātnieki un pedagogi 1994. gadā sanāca kopā Prinstonas universitātē, lai apspriestu, kā attīstīt šo pārsteidzošo teoriju un izmantot to praktiski konkrētās zinātņu jomās. Šis atklājums ir tik neparasts, ka mēģinājumi pielietot tā rezultātus praksē neizbēgami saistīti ar daudzām šaubām un svārstībām.
Apziņas un materiālās pasaules savstarpējā mijiedarbība šodien vairs nešķiet kas fantastisks: apziņa ir enerģija tās smalkākajā un dinamiskākajā izpausmē. Tas palīdz izprast, kāpēc mūsu fantāzijas, domu tēli, vēlmes un bailes izraisa ietekmi uz reāliem notikumiem un skaidro, kā materializējas smadzeņu radītais tēls.
Līdzīgi atklājumi, kas skar realitātes būtību, var kļūt par virzošo spēku mūsu turpmākai pilnveidošanai un izaugsmei. Apzinoties sevi kā daļu, kas ietverta plašajā un dinamiskajā Visumā un saprotot, ka cilvēka smadzenes ieņem noteicošo lomu realitātes veidošanā, cilvēks spēs attīstīt daudz aktīvāku un radošāku pieeju dzīvei. Tagad viņam nav jāstāv uz apmales, vērojot notiekošo no malas – jaunie atklājumi ļauj saprast, ka apmales nav un nekad nav bijis. Viss balstīts uz savstarpējo ietekmi. Lai kurp mēs dotos, lai ko darītu, mūsu domas veido apkārtējo realitāti.
Einšteins reiz sacīja: „Jaunas teorijas atklāšana līdzinās kalnā kāpšanai, kad skatienam paveras jauna un daudz plašāka panorāma”.