Dienu no dienas situācija visā pasaulē arvien vairāk pasliktinās. Tas liecina par to, ka cilvēce nevirzās pareizā virzienā un neatvieglo savu stāvokli.
Tā vietā, lai ietu gaismas ceļu, kas ir vēlams radījumam un Radītājam, cilvēce tāpēc, ka nesaprot, kas notiek un ko nepieciešams darīt, iet ciešanu ceļu – izejot dabisku notikumu attīstību, tas ir, zem spēku spiediena, kas mums uzliek par pienākumu virzīties uz priekšu. Nav izvēles nākas iet.
Nevar sacīt, ka notiek reāla ļaunuma apzināšanās, taču ir skaidrs, ka stāvoklis ir slikts un iespējams vairs neuzlabosies, bet degradēsies arvien vairāk un vairāk. Krīze skar visus: gan ierindas strādniekus, gan vadītājus. Daudzi jau saprot, ka tas nav vienkārši vīruss, bet gan tāda parādība, kas izmainīs visu mūsu dzīvi. Ar katru dienu tas kļūst ar vien redzamāks.
Tajā pašā laikā cilvēkos vēl ir cerība, ja tiks ātri atrastas zāles pret koronavīrusu, tad izdosies atgriezties iepriekšējā dzīvē. Viņi nesaprot, ka vīruss sit nevis pa mūsu veselību, bet daudz dziļāk. Daba ir sākusi globālu cilvēces ārstēšanu. Tā mūs netiecās izšķirt pa mājām un pa diviem metriem attālināt vienu no otra, aizliedzot mums sazināties, kopā svinēt kāzas, sēdēt ar draugiem restorānā.
Dabai bija pavisam cits nodoms: tā mums vēlējās dot brīvu vietu, telpu, laiku, iespēju saprast un sajust, kādēļ tas viss ir veidots, ar kādu mērķi. Tā nav vienkārši epidēmija, bet gan daudz augstāks, integrāls, globāls, īpašs stāvoklis. Uzreiz to ir grūti aptvert, taču cilvēce tam tuvojas.
Sitieni ir vispareizākais veids kā piekļūt mūsu prātam un sirdij un likt mums apzināties savu stāvokli. Nepieciešams pacensties cilvēkiem izskaidrot, kāpēc daba ar mums šādi apietās. Daba ir integrāls, globāls mehānisms, kas mūs ietekmē un pakāpeniski virza pa evolūcijas ceļu, tas ir, pa radījuma programmu. Mēs attīstāmies atbilstoši kādam augstākam plānam.
Kabalas zinātne mums skaidro, kas tā ir par programmu un kādus etapus mums nepieciešams iziet. No šīs programmas nav iespējams aizmukt, iespējams tikai apmainīt no slikta uz labu mūsu virzības metodi uz apvienošanos, kas arī ir attīstības mērķis.
Gluži kā bērnu audzināšanā, ja bērns klausa vecākus, tad pret viņu attiecas labi, taču, ja nevēlas klausīt, tad nākas viņu piespiest un pat sodīt. Sacīts, „kuram žēl rīkstes, tas neieredz savu dēlu”. Mērķis ir nolikts jau sākotnēji, tomēr mūsu pienākums ir līdz tam nonākt.
Drīz mēs paliksim bez naudas, bez ražošanas un, jo ātrāk mēs izskaidrosim īsto iemeslu, jo vairāk sitienu mēs ieekonomēsim, kuru uzdevums ir aizvest cilvēci līdz jaunai, pareizai dzīves kārtībai.
Nedrīkst gaidīt, ka to izdarīs dabas spēki, kuri mums šķiet neapveltīti ar žēlumu un jūtām, kuri mūs cietsirdīgi sit. Tāpēc, ka šie spēki nāk pēc tam, kad mēs neieklausījāmies dabas brīdinājumos, un nepielikām pūles, lai pārietu uz labvēlīgu ceļu.
Nepieciešams izskaidrot visiem, ka epidēmija un vīruss nav vainīgi. Vienkārši ir viens spēks, kurš darbojas ļoti stingri, un tas ir spiests mūs piespiest, kā vecāki nepaklausīgus bērnus. Mums ir jāattīstās – šeit nevar būt jautājumi.
Taču mēs varam izvēlēties labu, vieglu, brīnišķīgu un ātru ceļu, ja ievirzīsim savu sirdi un prātu uz to mērķi, kurp mūs ved daba: uz mūsu apvienošanos un dzīves iekārtošanu šeit uz šīs zemes, vienkāršā un labā formā. Materiālā formā nepieciešams atstāt nepieciešamo, taču galvenais ir sevi virzīt uz garīgo attīstību, proti, uz saikni no sirds uz sirdi.
Cilvēki dienu no dienas jūtās arvien nelaimīgāki, tāpēc ka nespēj iztēloties nākotnes ainu, kurp mūs ved daba. Viņi domā, ka tā ir vienkārši slimība un vienreiz mēs no tās izveseļosimies. Kaut arī mums nāksies dēļ tā zaudēt daudz naudas, kāds pārslimos, kāds pat nomirs, taču rezultātā epidēmija beigsies un mēs atgriezīsimies normālā dzīvē.
Katra valsts cīnās par to, lai atgrieztos savā iepriekšējā dzīvē. Un katrs politiķis apgalvo, ka viņam ir risinājums, kādā veidā rīt atjaunot iepriekšējo kārtību, kas ir saprotama un vēlama visiem, tāpēc ka mēs saprotam, kā tajā dzīvot.
Taču nav iespējams evolūcijas procesu pagriezt atpakaļ. Mēs redzam no vēstures, ka pārejam no stāvokļa stāvoklī, nonākot nākamajos etapos. Un tagad daba no mums pieprasa pāriet jaunā etapā, kur cilvēcei sajūtās ir jākļūst savstarpēji daudz tuvākai. Turklāt mums ir jāsaudzē savas mājas – Zemeslode, un kopīgi jāparūpējas par savu nākotni.
Tāpēc, ka tieši ar to mēs esam viens no otra atkarīgi, un nevaram šķirot tautas, valstis, bet mums ir jādomā par globālo stāvokli.
Kaut arī katrs no mums ir egoists, kurš domā tikai par sevi, kuru nekas pasaulē nesatrauc, taču, ja mēs vēlamies izdzīvot, tad mūsu pienākums ir domāt par visiem. Tāpēc, ka mēs visi esam vienā laivā.
No rīta nodarbības, no Bāla Sulama raksta „Galvojums”, 19.08.2020.
Avots krievu valodā
