Radīšanas programma: no Nolūka līdz realizācijai

1. stāvoklis. 5 tiešās gaismas izplatīšanās stadijas veido bezgalības pasauli, AVAJa, desmitnieku. Tālāk viss notiek tikai šajā sistēmā. Radītājs ir bezgalības gaisma, kurš piepilda Malhut. AVAJa sastāv no 10 apļiem, sefirot. Nolūks vai Radīšanas programma sastāv no AVAJa novešanas līdz līdzībai ar Radītāju.

2.stāvoklis. Tādēļ 10 apaļas sefirot iziet sašķeltību un katras vēlmes labošanu, no vieglākās uz smagāko līdzībā ar Radītāju.

Sistēma no „integrālas” pārvēršas „diferenciālā”, kur darbs notiek secīgi. Katra Malhut daļa veic savu garīgo darbu, labošanos, savienojoties ar citām daļām, lai atklātu Radītāju.

3. stāvoklis. Rezultātā visas daļas no jauna savienojas 10 apļos, taču pilnā (saliedētībā) līdzībā ar Radītāju. Visa sašķeltība, samazinājums, savienošanās ir nepieciešama, lai katra daļa atklātu savās individuālās īpašībās visu bezgalības gaismu, Radītāju.

1. stāvoklī to nav iespējams sasniegt, jo nav vēlmju integrālas savstarpējās iekļaušanās. Radījumam ir jāatklāj sava pretējība Radītājam – 2. stāvoklis, lai sasniegtu līdzību Viņam – 3. stāvoklis.

Labošanās notiek no desmitnieka organizēšanas un realizējot tajā AVAJa likumus. Sk. Rabaša rakstus par grupu. Radītājs šādā stāvoklī noved katru, kurā dvēsele ir nobriedusi labošanai.

No nodarbības par tēmu „Kabalas zinātnes izplatīšana”, 12.09.2018.

Avots: www.laitman.lv

Mācības ir lūgšana

Mācības ir līgšana. Nedrīkst pieķerties mehāniskām pasauļu shēmas zināšanām. Vispareizākā sajūta ir karāšanās gaisā un kad nav nekādas iespējas kam pieķerties. Šī zinātne ir pretēja mūsu racionālajam prātam.

Cilvēkam ir jāsaprot, ka, iekams neizzinās garīgo, viņam nekā nav. Kabalisti lūdzās par to, lai aizmirstu visas iegūtās zināšanas, tāpēc ka tad viņu vēlme būs tīra. Nepieciešams tikai iemācīties prasīt: savienoties ar biedra sirdi un raidīt uz augšu lūgšanu.

Sacīts: „Jo lielāks cilvēks, jo lielāks viņa egoisms”. Vēlme aug, taču nepiepildās: piepildās atdeves vēlme, kuru mēs veidojam apvērstā formā, nevis vēlme saņemt skaidras zināšanas.

Atdeves vēlmes veidojas virs saņemšanas, pretēji tai, lai tajā atklātu visu bezgalības pasauli, visās tās detaļās. Mēs kļūstam saimnieki bezgalības pasaules Malhut, tikai dēļ vēlmes tai atdot, to piepildīt, pateicoties ierobežojumam, ekrānam un atstarotajai gaismai.

Sacīts: „Un pietiekoši tam, kurš saprot”, taču sapratne ir Binas līmenis. Un tāpēc tiek sacīts, ka „sirds saprot”. Saprot tieši ar sirdi, nevis ar galvu un prātu. Tāpēc, tikai izlabojot vēlmi, mēs spējam tajā saņemt izzināšanu.

Mēs domājam, ka garšu var sajust vēlmē, taču izzināšanu tikai prātā. Tomēr nē, viss tiek izzināts vēlmē. Taču prāts kalpo tikai tam, lai organizētu vēlmi izzināšanai. Tāpēc ir sacīts: „Pamēģiniet un pārliecinieties, cik labs ir Radītājs”.

Mēs vadāmies no jūtām, nevis prāta. Prāts strādā tikai tāpēc, lai mums nodrošinātu patīkamu sajūtu. Taču garīgai izzināšanai nepieciešams pacelties virs dzīvnieciskā prāta un sākt strādāt ar savām vēlmēm, lai piepildītu savus biedrus. Tad mēs kļūsim savu vēlmju un jaunā prāta saimnieki, un patiešām spēsim izzināt, kur atrodamies.

No rīta nodarbības, 25.09.2018.

Avots: www.laitman.lv

Pēdējais līdzeklis

Lūgšana ir vienīgais, pēdējais, galvenais līdzeklis, ar kura palīdzību mēs sasniedzam to, ko vēlamies un kas mums ir jāsasniedz. Tāpēc, ka mūsu daba ir vēlme gūt baudu tikai egoistiski, tas ir, piepildīt sevi bez jebkādas tuvākā sajūtas.

Mēs ne reizi vien jau esam pārliecinājušies, ka mūsu vēlme nepārtraukti darbojas tikai dēļ individuāla labuma. Mums nav nekādas iespējas no tā iziet, to mainīt, kļūt līdzīgiem Radītājam.

Radītājam piemīt pretēja vēlme: mīlēs, dot no sevis uz ārpusi citiem. Taču mēs neesam spējīgi to pat iztēloties. Mēs to kaut kā cenšamies iztēloties, taču viss iznāk nepareizi. Mūsu daba mums neļauj ietērpties atdeves vēlmē.

Vēl pirms tam, kad kāds dod otram, cilvēks veic aprēķinu, cik šādā veidā spēs vinnēt. Un tāpēc visa viņa „atdeve” ir melīga un savtīga. Viņš spēj pildīt tikai ārēju atdeves darbību, kas būtībā vienmēr ir saņemšana.

Iekams mēs to neapzināmies, sevi neizpētām un nepārliecināmies, ka mums nav ne vismazākās iespējas izrauties no savas dabas un sasniegt citu dabu, paiet ļoti daudz laika, daudz stāvokļu, vilšanos, tā dēvēto „kritumu”. Cenšoties sasniegt atdeves nolūku, mēs atkal un atkal sevi atklājam egoismā.

Mēs it kā rāpjamies kalnā, kura virsotnē atrodas karaļa pils un cenšamies līdzināties karalim, taču ik reiz parādās cietsirdīgi sargi un neļauj mums ienākt. Mēs it kā veicam vairākus soļus uz priekšu, ar milzīgām pūlēm rāpjamies kalnā, taču karaļa sargi mūs atsviež atpakaļ.

Ja pēc daudzkārtējām darbībām es sāku apzināties, ka man ir darīšana ar karaļa sargiem, tad sāku domāt: „Varbūt tas ir pareizs darbs un labs stāvoklis?” Es vēlējos kļūt kā karalis, gluži kā mazs bērns, kurš cenšas atdarināt pieaugušos un tādējādi sniedz baudu vecākiem. Nav svarīgi, ka viņam ar saviem mēģinājumiem neizdodas būt līdzīgam pieaugušajiem, viņš vecākiem tomēr nes daudz prieka.

Iespējams gluži tāpat notiek starp mums un Radītāju un nekas vairāk nav vajadzīgs? Iespējams, tā ir pareiza atdeves darbība un neko vairāk nevajag vēlēties? Tiklīdz es pārstāšu pieprasīt, es patiešām atklāšu garīgo stāvokli.

Tomēr mērķis ir saliedēties ar Radītāju. Un kādā veidā es pārbaudu, ka esmu sasniedzis šo galīgo stāvokli, ja nesalīdzinu sevi ar Karali, nepildu darbības, kas Viņam sniedz baudu?

Jebkuras izmaiņas ir iespējamas tikai ar spēku, kuru saņemam no Radītāja. Viņš radīja vēlmi baudīt un pēc tam to apgādāja ar egoistisku nolūku, egoismu. Mēs jūtam, ka mūsos valda egoisms, piepilda visu apkārtējo telpu. Acīmredzot cilvēks pats sevi nav spējīgs mainīt.

Cilvēks nonāk pie šī fakta, redzot patieso radījuma formu, kurš atrodas absolūtā Radītāja varā. Vienīgais, kas paliek – tā ir lūgšana, lūgums. Galu galā mēs mācāmies, kādā veidā vērsties pie Radītāja. Tāpēc, ka, ja mums izdosies Viņu pārliecināt mums palīdzēt, tad viss būs kārtībā. Varēsim nešaubīties par panākumiem.

Rezultātā cilvēks nonāk pie lēmuma, ka viņam spēj līdzēt tikai lūgšana. Un tas no viņa prasa īpašu attieksmi pret radījumu. Visu radījumu nepieciešams skatīt kā vienu sistēmu, kura palīdz formulēt uzrunu Radītājam. Uzrunai ir jānāk no pašiem sirds dziļumiem, proti, no īstenas, iekšējas vēlmes bez visādiem papildu aprēķiniem.

Mana vēlme ir egoistiska, dēļ pašapmierinātības. Paaugstināt nepieciešamību pēc atdeves ir iespējams tikai, pateicoties apkārtējās sabiedrības ietekmei. Ja nebūtu grēkā krišana pie Laba un Ļauna atzīšanas Koka, ja nebūtu kopīgās dvēseles sašķelšanās, mēs nekad nespētu kļūt līdzīgi Radītājam. Sašķeltības mērķis ir tajā, lai vienas veselas vēlmes vietā es justu daudzas vēlmes, kuras uztveru kā svešas un tāpēc spēju no tām iespaidoties.

Ja es apskaužu biedrus, man pielīp viņu piemērs, tad šādā veidā saņemu nepieciešamību kļūt tādam kā viņi, pacelties virs sevis. Skaudība mani piespiež mainīties. Nepieciešamību sevi mainīt iespējams saņemt tikai no apkārtējās sabiedrības.

Mēs veidojam sabiedrību, kurā visi palīdz ar savu atdeves piemēru, lai katrā atmodinātu labo skaudību, nepieciešamību kļūt vairāk atdodošam, saistītam ar grupu. Šo nepieciešamību dēvē par MAN (sievišķie ūdeņi), lūgšanu, tāpēc ka mana vēlme, sievišķā īpašība, Malhut vēlas ietērpties atdeves vēlmē, Binas īpašībā un piesaistīt gaismu, kas atgriež pie avota, kura veic labošanu.

No šejienes ir redzams, ka galvenais ir apkārtējā sabiedrība, sabiedrības darbs ar cilvēku, iedvesmot viņu ar atdevi un aizvest līdz kopīgai lūgšanai. Visi garīgie stāvokļi tiek sasniegti tikai ar lūgšanu, augšup raidītu MAN, lūgumu līdzināties Binai un Keter, un neskatoties uz savu vēlmes dabu gūt baudu, veikt darbības, kuru būtība ir atdeve.

No rīta nodarbības par tēmu „Lūgšana”, 28.09.2018.

Avots: www.laitman.lv

Kas pār mums valda?

Cilvēce attīstās no egoisma palielināšanās. Tāpēc kopš ARI laikiem un mūsdienās mēs kļūstam derīgi egoisma labošanai, tāpēc ka egoisma attīstība ir sasniegusi tādu stāvokli, kad tas mums sāk traucēt.

Mēs ienākam krituma un citu apspiešanas periodā, kad pasaule ir apdraudēta, ja ne ar pilnīgu iznīcināšanu, tad vismaz tai draud krīzes, kurām mūsdienās ir jāparādās. Un nekāds prāts pret mūsu ierobežoto egoismu nepalīdzēs.

Galvenais un visnepieciešamākais secinājums, kuru tagad iespējams veikt – ka ir prāts un ir jūtas. Mūs vada jūtas. Mūsdienu saprātīgs pieaudzis cilvēks, kurš ir sasniedzis zinātniski tehnisko progresu, ir spējīgs paveikt visu, gūt no dabas dažādas iespējas un sevi nodrošināt ar visu nepieciešamo.

Tomēr cilvēks iznīcina sevi, savu apkārtējo sabiedrību, nostāda sevi uz iznīcības robežas, tāpēc ka viņa jūtas ir neizlabotas. Ar prātu viņš spēj radīt visādas teorijas un lieliskas palīgierīces savas dzīves uzlabošanai, taču viņa jūtas nelabojas, gluži pretēji, nepārtraukti pasliktinās, un tāpēc mēs ar tām nespējam neko izdarīt.

Cilvēks ir saprātīgs, raugoties tikai no kaila prāta skatupunkta. Taču, raugoties no jūtām, mēs esam absolūti muļķi, sliktāki par dzīvniekiem, tāpēc ka mūsu jūtas mums absolūti nepakļaujas – mēs pakļaujamies jūtām.

Un tas ir atbilstoši kabalai, kura vēsta, ka cilvēks ir radīts ar jūtām, ka pats galvenais ir mūsu vēlmes, taču prāts tiek dots tikai tādēļ, lai mēs kaut kādā veidā spētu pareizi atformatēt šīs vēlmes, izlabot, savstarpēji savienot vienotā sistēmā, kuru dēvē par Ādamu vai dvēseli.

Ja mēs šīs vēlmes neizlabosim, tad mūsu prāts tās sāks pakļaut, un tad mēs nonāksim pie ļoti nepatīkamām sekām, kā tas notiek mūsu attīstības dotajā brīdī.

Cerēsim, ka apgūstot kabalas zinātni, mēs spēsim paskaidrot sev un citiem, ka būtībā mūs vada jūtas. Prāts nespēj neko ar tām izdarīt. Prāts ir sekundārs, bet jūtas primāras. Tas ir visas matērijas pamats.

Sacīts: „Es radīju ļauno sākotni…”. Mēs patiešām atklājam ļaunumu un tāpēc nonākam nepareizu egoistisku vēlmju attīstības ietekmes varā, nepārtrauktās bezizejās, vilšanās, krīzēs.

Ja mēs sāksim apzināties, ka mūs vada nevis prāts, bet jūtas, vēlmes, tad spēsim vilties sevī un iespējam piekritīsim apgūt mūsu savstarpēji saistīto vēlmju sistēmu, kura sevī ietver sašķelto Ādama dvēseli pēc tā dēvētās viņa grēkā krišanas.

Mēs atklājam, ka mūsu sašķeltās vēlmes ir visas matērijas pamats. Dabiski, ka no visaugstākā, sašķeltākā cilvēciskā līmeņa mēs pakļaujam šai ietekmei daudz zemāku vēlmju slāņus: nedzīvo, augu un dzīvniecisko.

Tāpēc visa daba cieš kopā ar mums un visiem ir jāveic labošanās „cilvēka” līmenī. Gluži tāpat, kā mēs esam sabojājuši nedzīvo, augu un dzīvniecisko dabu – izlabojot sevi, mēs spēsim izlabot pārējo dabu.

Iekams mēs nesāksim labot savas vēlmes, mēs neko nespēsim izdarīt ar savu dzīvi un nepārtraukti iegremdēsimies ar vien lielākā egoismā līdz pat sevis iznīcināšanas draudiem.

Patiesībā pasauli vada nevis zināšanas, bet gan cilvēciskās jūtas. Un tas ir visbriesmīgākais, tāpēc ka tās visas ir egoistiskas, ļaunprātīgas, pakļautas skaudībai, konkurencei utt.

Tikai izmantojot dabas augstāko spēku, virs mūsu vēlmēm, kuru dēvē par „Radītāju”, mēs spēsim izlabot mūsu vēlmes un atjaunot tādas savstarpējās attiecības, kuras mums nāks par labu. Tādēļ mums ir nepieciešams augstākais saprāts, augstākais spēks, augstākā metodika, kura skaidro, kādā veidā mēs spējam izlabot mūsu vēlmes.

Mūsos pats galvenais ir vēlme, mūs vada tikai vēlmes. Lai gan mēs nevēlamies tam piekrist, taču mums nāksies sākt to apzināties un pieņemt kā īstenību, par kuru stāsta kabalisti. Torā šādi arī sacīts: „Es radīju ļauno sākotni un devu Toru, proti, augstāko gaismu pret to”, lai būtu iespējams to izmantot un izlabot kroplīgās cilvēciskās vēlmes.

No rīta nodarbības, 03.10.2018.

Avots: www.laitman.lv

Īstenā un šķietamā vadība

Mēs redzam realitāti no sevis uz āru, atrodoties Radītājā, augstākajā spēkā, izņemot kuru nekā cita nav. Mēs eksistējam zināmā realitātē, kas ir ieskauta mūsu egoisma čaulā, caur kuru Radītāja vietā redzam kaut kādas citas ainas un formas – iedomātu realitāti, izzūdošu, īslaicīgu pasauli.

Nepieciešams censties neitralizēt šo aizsedzošo ekrānu, kurš attēlo un mūs maldina, it kā mēs redzētu lielu pasauli, un tajā kaut kādas kustības, darbības, nedzīvo, augu un dzīvniecisko dabu, cilvēkus.

Ja mums pavērsies īstenais skatiens, tad mēs ieraudzīsim patieso vadību – vienu spēku, kas darbojas visā kontinumā, labu un labu darošu. Taču, izņemot šo spēku, mēs atklāsim ārēju, falšu vadību, kuras uzdevums ir jaukt mums galvu.

Tāpēc, kad mēs pieliekam pūles, cenšoties atklāt īsteno vadību, tad redzam dažādas iespējas šo apmānu apiet un aiz tā saskatīt patiesību, izsisties cauri aizsegiem, kas stāv mūsu ceļā, lai atklātu, ka to visu ir paveicis Radītājs, viens kopīgs spēks un neviens cits.

Augstākais spēks ne tikai darbojas ap mums, veidojot starp mums un sevi dažādus tēlus, šķēršļus, veselu Radītāja apslēptības pasauli. Šis spēks atrodas arī mūsos, veidojot visas mūsu domas, vēlmes un pat to, ka es tagad par to runāju, pats to neredzot, ka tas ir sūtīts no Radītāja.

To visu mums ir nepieciešams iztēloties, atklāt un sākt dzīvot ar šādām sajūtām, līdz mēs absolūti sevi identificēsim ar Radītāju. Visus traucējumus nepieciešams pieņemt kā palīdzību, lai mēs atklātu Radītāju, kas darbojas realitātē: gan manī, gan ārpus manis.

„Lai cilvēks palīdz tuvākajam” atklāt sevi augstākajā spēkā, cenšoties katru sekundi to saskatīt un redzēt, ka visas mūsu domas un vēlmes, visas sajūtas nāk tikai no Radītāja un ne no kāda cita avota.

Šāda atklājuma sākumu dēvē par „garīgo iedīgli”. Cilvēks sevi anulē, atklājot, ka viss nāk no viena avota, kura iekšienē atrodas viņš pats kā mātes klēpī. Taču izņemot to nekas cits neeksistē.

Un, tiklīdz mēs šādu stāvokli sasniedzam, nekavējoties parādās traucējumi, kurus pārvarot un visu saistot tikai ar Radītāju, mēs sākam virzīties uz priekšu pa „deviņiem grūtniecības mēnešiem”. Un šādi nepārtraukti, līdz pat galīgai labošanai.

Sešu tūkstošu gadu laikā mūsos atmostas sabojāta vēlme, kuru izlabojot mēs atklājam Radītāju. Rezultātā mēs sasniedzam labošanās noslēgumu, nosakot visās savās sajūtās, ka „Nav neviena cita, izņemot Viņu”.

No rīta nodarbības, 05.10.2018.

Avots: www.laitman.lv

Visvieglākā un visgrūtākā darbība

„Iedīglis” ir pirmais garīgais līmenis, nonākšana garīgajā izplatījumā, garīgās pasaules sajūta, Radītāja sajušana. Tā ir īsta revolūcija cilvēka realitātes uztverē, viņa sajūtās un dzīves izpratnē.

Cilvēks beidzot sāk iepazīt Radītāja īpašības. Taču pašu Radītāju mēs nespējam izzināt un tāpēc apgūstam Viņa īpašības, ierakstot tās savā dabā.

No vienas puses, iedīgļa stāvoklis ir visgrūtāk sasniedzams, tāpēc ka mēs nonākam mums nezināmā realitātē. Taču no otras puses, tas ir visvieglākais – sākotnējs stāvoklis, kur no mums neko neprasa, izņemot sevis anulēšanos. Nepieciešams tikai sevi anulēt, it kā vispār vēl neeksistē, gluži kā iedīglis mātes miesās.

Un tad mēs sāksim attīstīties, „deviņu grūtniecības mēnešu” laikā izejot daudzus stāvokļus, kuros Malhut sevi anulē par labu pirmajām deviņām sefirot izejot trīs sadaļas: NEHI – HAGAD – HABAD. Cilvēks arvien vairāk un vairāk sevi anulē, kā mēmais, neuzdodot jautājumus un visā pieņemot augstākā varu. Šādi mēs virzāmies uz priekšu.

Šis process var būt ļoti ātrs, taču iespējams, ka deviņi grūtniecības mēneši izstiepsies daudzos, daudzos mēnešos. Galvenais ir censties iztēloties, ko nozīmē būt garīgam iedīglim, sevi it visā anulējot.

Es atrodos augtākajā līmenī: Radītājs ir viss, „Nav neviena cita, izņemot Viņu”. Šāda ir mana pirmā augstākā spēka izzināšana, kad es saprotu, ka patiešām, izņemot Viņu, nekā cita nav un sevi iztēlojos Viņa iekšienē. Visa mana sirds un prāts, viss ar mani notiekošais ir augstākā spēka rokās, taču es tikai anulēju sevi.

Tā ir visvieglākā garīgā darbība no visām, kuras pēc tam nāksies veikt stāvoklī „barošana” (jenika) un „augšana” (gadlut). Tur no mums tiek prasīts aktīvs darbs, lai kļūtu līdzīgi Radītājam un atdotu.

Tagad tā ir tikai sevis anulēšana. Lai arī mums nākas pārvarēt traucējumus, grūtības un novērsošus vilinājumus, taču tikai sevi anulējot, līdz vismazākajā līmenī pilnībā atcelsim savu egoismu.

Visos nākamajos līmeņos būs nepieciešams gan ierobežojums, gan ekrāns, gan atstarojošā gaisma. Sāksies darbs ar vēlmi baudīt, lai to pārvērstu vēlmē atdot.

No nodarbības par tēmu „Attīstības sākums”, 1.d., 04.09.2018.

Avots: www.laitman.lv

Izvēlies pats: nomirt vai piedzimt

Mēs visi esam ieslēgti šajā pasaulē, gluži kā vienā zemūdenē, no kuras nav izejas: vai nu mēs viens otru nogalināsim, vai arī katrs anulēs savu egoismu, un tad zemūdene paplašināsies un pārvērtīsies jaunā pasaulē.

Iesākumā šī vieta šķiet biedējoša, tumša, šaura. Taču, ja atceļ savu egoismu, Malhut un atbilstoši tam palielināt Binu, tad šī tumšā, nospiedošā vieta pārvērtīsies mātes klēpī.

Un pēc tam tā vēl vairāk paplašinās, pārvēršoties veselā pasaulē. Tāpēc, ka mēs Malhut pievienojam Binas īpašībām, no kā Bina neizmērāmi paplašinās, aptverot visu realitāti. Mēs sākam radoši izmantot Malhut un Binas spēkus, novedot Malhut līdz līdzībai ar Binu. Malhut, kura kļūst līdzīga Binai, atdevi palielina „620” reizes.

Ciešā, nospiedošā vietā es atklāju sev pretēju varu, kura no manis pieprasa pieliekties, anulēt savu egoismu. Taču es to nespēju izdarīt, kliedzu, lūdzos, tomēr rezultātā tam rodu spēkus. Un šajā sevis anulēšanā attiecībā uz atdeves spēku es redzu, cik šis spēks ir labestīgs.

Līdz tam es šī spēka labestību neredzēju. Man šķita, ka atdevē nav nekā laba un ka labi ir tikai saņemt. Taču dēļ bezizejas, nokļūstot ciešā, tumšā, šausmīgā vietā, gluži kā dzīvs aprakts zemē, es izlemju mainīties, lai pārietu jaunā pasaulē.

Tāpēc, ka kaps ir tas pats, kas mātes klēpis. Es to uztveru kā kapu, līdz atrodu tur Binas spēku un identificēju sevi ar viņu. Un tad tas pārvēršas par mātes klēpi.

Man šajā kapā ir desmit minūtes, līdz es bez gaisa nosmakšu. Vienīgā izeja – pēc iespējas ātrāk atrast Binas spēku un pārvērst kapu mātes klēpī. Nepieciešams pielikt visas pūles, lai atrastu, ka „nav neviena cita, izņemot Radītāju”, kurš mani šajā stāvoklī noveda un tajā slēpjas. Man ar Viņu ir jānodibina saikne, lai sāktu izmantot atdeves vēlmi un tādējādi attīstīties jaunajā pasaulē.

No nodarbības, no grāmatas „Desmit Sefirot Mācība”, 03.09.2018.

Avots: www.laitman.lv

Ko dēvē par pilnīgu darbu pie Radītāja

Kas tiek prasīts no cilvēka, lai nonāktu garīgajā pasaulē? Viņam ir absolūti jāatdalās pašam no sevis un jāattiecina sevi pie Radītāja ar visu sirdi un dvēseli atbilstoši visiem nepieciešamiem nosacījumiem. Nepieciešams pareizi iekārtot visu savu pārējo dzīvi.

Būtu labi sev pierakstīt, kas tieši, kā man šķiet, man ir nepieciešams iekārtot materiālajā un garīgajā dzīvē. Un ik reiz tur pievienot jaunus nosacījumus, samazināt, organizēt, iespējams pat kādu daļu izsvītrot.

Tādējādi es pakāpeniski sev radīšu kaut kādu garīgā līmeņa tēlu. Nav tik svarīgi, vai tas ir pirmais līmenis, otrais, trešais – nosacījumi tajos mainās, taču pats princips paliek. Tas pamatojas uz to, ka mums ir divas īpašības: „augstāk par zināšanām” un blakus tam „zināšanas”.

Viens nevar eksistēt bez otra. Nepieciešams atrasties abos stāvokļos, sajūtot trauksmi, bailes, bažas, tas ir, visu kas attiecas uz vēlmi baudīt. Un kopā ar to nepieciešams atrasties atdeves spēkā, ticībā, kas augstāka par zināšanām, saliedētībā ar Radītāju, cik vien tas iespējams.

Un, lai gan ticība un saliedētība ar Radītāju anulē mūsu egoistisko vēlmi un visas bailes, tam visam cilvēkā ir jābūt jūtamam vienlaicīgi, viens otram paralēli. Nevajag baidīties no šādas „personības dubultošanās”. Nepieciešams tikai mācēt izmantot šos divus spēkus, šos divus parametrus reizē: gan vienu, gan otru, lai nemētātos te labajā līnijā, te kreisajā.

Iespējams, es dodu priekšroku virzīties uz priekšu galvenokārt labajā līnijā virs kreisās, taču pēc tam atmodinu kreiso attiecībā pret labo. Taču šīs abas līnijas eksistē manī, un es saprotu, ka stāvu uz divām kājām. Tikai šādā formā mans līmenis būs stabils.

Tieši tāpēc, ka es spēju vadīt abas līnijas, tā būs pilna pāreja, kuru dēvē par „darbu pie Radītāja priekā”. Prieks rodas no tā, ka es sevī iekļauju divas pretējas līnijas un spēju no tām veidot vidējo līniju, tādējādi veidoju savu dvēseli.

No kreisās puses es ņemu vēlmi, taču no labās – labošanās spēku, ekrānu, atstarojošo gaismu, ietērpšanos tiešajā gaismā un tādējādi veidoju savu garīgo tilpni, „kli”.

Tāpēc nav vērts iznīcināt nevienu parādību, nepieciešams tikai zināt, kā pareizi attiekties pret labās un kreisās līnijas īpašībām. Cilvēkā ir jābūt visam, tikai, lai viņu nemētā kā mazu bērnu, no nerimstoša prieka gaužās raudās. Ir nepieciešama iekšēja stabilitāte.

Apkārtējai sabiedrībai cilvēkam ir jāpalīdz stabilizēties, un ar sabiedrības palīdzību to iespējams paveikt ļoti ātri. Apkārtējā sabiedrība spēj slāpēt mūsu nerimstošo prieku un eiforiju, kā arī bailes un trauksmes, ja negaidot mēs nonākam šādās negatīvās vibrācijās.

Grupa ir spējīga to paveikt, tāpēc ka tai ir masa, spēks un tā spēj cilvēkam palīdzēt abās situācijās. Ja grupa atrodas uz garīgā ceļa, tad katrs tajā ienes savu labo un kreiso līniju, kuras nav līdzsvarotas – tās tiek līdzsvarotas ar grupas palīdzību. Cilvēks pievieno grupai labās un kreisās līnijas spēku, taču grupa, pateicoties kopīgai vienotībai, visu līdzsvaro vidējā līnijā.

Un tad grupas centrā sāk augt, gluži kā koks, vidējā līnija – lūgšanu stabs. Tas ir pareizs darbs attiecībā pret Radītāju, kurš atklājas tieši šajā vidējā līnijā.

No rīta nodarbības, 12.08.2018.

Avots: www.laitman.lv

Arvien augstāk un augstāk, un augstāk!

Vissvarīgākais ir pacelties līmenī „lišma”, no kā ir būvētas visas garīgās kāpnes. Proti, arvien vairāk un vairāk gūt ticības spēku, Binas spēku – atdevi virs saņemšanas spēka, virs vēlmes baudīt, kuru Radītājs, augstākā gaisma nepārtraukti mūsos modina.

Tādā veidā Radītājs mūs virza uz priekšu, pamodinot mūsos tumsu, taču mums virs tumsas ir jāturas pie ticības spēka, Hasadim gaismas, atdeves.

Tas nozīmē virzīties ar ticību, kas augstāka par zināšanām. Iegūtās zināšanas pārvēršas līmenī, kur mēs būvējam ticību. Taču iegūtā ticība virs zināšanām kļūst par jaunām zināšanām, virs kurām nepieciešams pacelties augšup – uz vēl lielāku ticību. Tādējādi jauns atdeves, ticības līmenis katru reizi pēc tam pārvēršas jaunā saņemšanas, zināšanu līmenī, virs kura no jauna nepieciešams pacelties.

Pacelšanās augšup notiek, pateicoties tam, ka mēs nepievēršam uzmanību savām sajūtām vēlmē baudīt. Saprotams, ka šajās sajūtās ir jūtama tumsa, bezpalīdzība, izmisums – viss, kas attiecas uz egoismu. Taču, neskatoties uz to, mēs sevi redzam it kā esošus atdevē, Binas īpašībā, ticībā, vienotībā, kā sacīts: „Viņiem ir acis, taču neredz”.

Šādi nepieciešams strādāt – divos līmeņos un, lai viens neatceltu otru. Es savā veselā saprātā precīzi zinu, ka atrodos egoismā un nevēlos ne ar vienu savienoties, un nevienam nevēlos atdot. Mani nesaista visi nosacījumi, kurus iesaka kabalas zinātne. To visu es jūtu savā egoistiskā vēlmē, un sniedzu sev par to pilnīgu aprēķinu, nepieverot acis uz patiesību un nemānot sevi, it kā būtu jau izlabots.

Es ar abām kājām stāvu uz zemes, tāpēc ka „tiesnesim ir tikai tas, ko redz viņa acis”. Un, neskatoties uz to, es paceļu savu galvu virs mākoņiem, proti, iztēlojos garīgo līmeni, it kā būtu atnākusi augstākā gaisma un mani piepildījusi, dodot man atdeves, savienošanās spēku, saliedētību ar grupu un tās iekšienē ar Radītāju.

Tas kļūst par manu jauno otro līmeni, kurš neatceļ pirmo. Es vienlaikus atrodos divos līmeņos, vienam otru neatceļošos, bet eksistējošus katram pašam par sevi. Tādā veidā es būvēju ticības līmeni, kas augstāks par zināšanām: ir zināšanas, Malhut un virs tā ticība – Bina.

Šādi es nepārtraukti dzīvoju. Ja man izdodas noturēties ticībā, kas augstāka par zināšanām, tam pieliekot pilnu pūļu mēru, tad es jūtu, kā mans stāvoklis mainās. Iepriekšējais ticības līmenis pakāpeniski pārvēršas zināšanās, un man ir nepieciešama jauna ticība, jauna atdeve – daudz augstāka līmeņa.

Un tādējādi es paceļos pa pakāpieniem. Tas, kas bija ticība, pārvēršas zināšanās, Bina nodod savu spēku Malhut, un Malhut palielinās un aug. Taču es paceļos virs tās, jaunā Binas līmenī: arvien augstāk un augstāk, un augstāk.

Tāds ir garīgās pacelšanās noslēpums. Vissmagākais ir vienlaikus noturēties divos līmeņos: Malhut un Binā tā, lai neviens līmenis neatceltu otru. Nevajag būt maziem bērniem, kuri ir spējīgi atrasties tikai kādā vienā stāvoklī. Pieaudzis cilvēks stabili stāv ar kājām uz zemes šajā pasaulē un galvu tur augstu nākamajā pasaulē.

Viss mūsu liktenis ir atkarīgs tikai no šī principa apgūšanas: kā pacelties no zināšanu līmeņa ticības līmenī. Šis ir princips, uz kura ir būvēta visa garīgā augšupeja un dvēseles iegūšana.

No nodarbības par tēmu „No kāpņu pakājes līdz nepārtrauktai saliedētībai”, 14.08.2018.

Avots: www.laitman.lv

Savienošanās dzīvā matērija

Savienošanās starp mums ir īpašs materiāls, kuram ir tāda īpaša īpašība, ka tajā spēj eksistēt dzīvības formas.

Sākumā viļņus veido elementārdaļiņas: elektroni, protoni, mezoni, bozoni utt. Šīs nedzīvās daļiņas, kurās eksistē atsevišķi pluss un mīnuss, sāk savienoties: elektrons savienojas ar pozitronu, un starp tiem nostājas neitrons, lai savienotu plusu ar mīnusu un neļautu tiem vienam ar otru veidot īssavienojumu. Šādi tie veido formas, kuras dēvē par „atomiem”.

Atoms nav elementārdaļiņa, tam ir sava īpašā masa, elektriskais lādiņš un īpaša īpašība. Atomus iespējams klasificēt atbilstoši Mendeļejeva tabulai, tie pārstāv dažāda veida matēriju: gāzes, šķidrumus, cietus ķermeņus pat radioaktīvas vielas. Un tas viss, pateicoties tam, ka savienojas dažāda veida pozitīvi un negatīvi lādiņi ar neitrālām daļiņām pa vidu.

Kad atomi sāk savienoties savā starpā, rodas sarežģīti savienojumi: molekulas. Īpaši savstarpēji molekulu savienojumi rada dzīvības formas.

Dzīvība ir kaut kas cits. Tas nav vienkārši vienas vielas savienošanās ar otru, un elektrisku un magnētisku lādiņu nodošana, bet iekšēju enerģiju apmaiņa. Un tad šūnas kļūst dzīvas.

Kad tas notiek, neviens nezina – tas jau ir cits eksistences līmenis. Mums nav zināms, kā nedzīvas vielas savstarpēji īpaši savienojoties kļūst organiskas, kā tajās rodas iekšēja dzīvība, vielu apmaiņa un enerģiju plūsma.

Dzīvais ir tas, kas var nomirt un var dzīvot. Proti, tam ir divi stāvokļi, kas atšķiras ar to, vai notiek enerģiju un vielu maiņa starp matērijas daļām. Un tā nav vienkārša apmaiņa, bet gan atbilstoša īpašai programmai.

Tā vairs nav vienkārša plusa un mīnusa savienošanās kā fizikā, kura mums vēl ir saprotama. Taču, ja tas ir organisks savienojums, tad tur uz matēriju iedarbojas absolūti citi likumi, kuri mums nav zināmi, tāpēc ka tie attiecas uz dzīvības avotu.

Nākamais līmenis, kurš seko vielu apmaiņai ir dažādas dzīvības formas, kuras ir veidotas savienojot organisko matēriju, dzīvie organismi: mikrobi, dzīvnieki. Tomēr dzīvības avots mums ir slēpts, mēs mākam labi strādāt ar nedzīvo materiālu. Ar augiem un dzīvniekiem mēs arī kaut kā esam iemācījušies strādāt, taču nezinot programmu: kāpēc tie eksistē, kā, kur ir to dzīvības avots.

Mums šķiet, ka vienkārši savienojas elektroni un protoni, un viens otru ietekmē. Taču patiesībā pa vidu atrodas Radītājs. Un, kad mēs, cilvēki savstarpēji savienojamies, Radītājs atrodas starp mums. Taču mēs nespējam Viņu ņemt vērā un tāpēc nezinām, kā pareizi savienoties. Mēs pētām tikai parastas darbības, pamatojoties uz empīrisku pieredzi, taču ne vairām.

Tas nav tā, ka divi cilvēki vienkārši savstarpēji saistās – starp viņiem ir Radītājs, precīzāk sakot, saiknes programma. Taču mēs nesaprotam, kādā laukā atrodamies un kā viens otru iespaidojam. Zināšanas par Radītāju atrisinās visas mūsu problēmas, un tāpēc kabalas zinātne ir priekšgalā visām zinātnēm, jo mums atklāj galveno, kas mums trūkst: vispārējās programmas, vispārējā spēka zināšanas, kura iekšienē mēs atrodamies kā vienā šķīvī.

Izzinot programmu, mēs uzzinām Radītāja darbības un redzam, ka tās izriet tikai no mīlestības. Un par cik arī mēs iegūstam mīlestības īpašību, sākam saprast Radītāju, sajust, mijiedarboties ar Viņu un tādējādi sniedzam Viņam baudu.

Mīlestība ir iemesls, un mīlestība ir mērķis, un pa vidu visas darbības diktē tikai mīlestība. Taču ļaunā egoistiskā sākotne eksistē tikai tāpēc, lai pasvītrotu mīlestību. Tas ir darbs trīs līnijās: es izmantoju kreiso līniju tikai atbilstoši mīlestības mēram, kuru spēju papildināt no labās līnijas. No tā sastāv viss cilvēka darbs.

No rīta nodarbības, 10.08.2018.

Avots: www.laitman.lv