Archive for category: Bibliotēka

Grāmata „Šamati”, 31. raksts

Sacīts: „Ikviens, kurš ir saskaņā ar radījumu garu…” Taču ir daudz piemēru, ko mums snieguši diženie taisnie, kuri bija strīdā un tas nozīmē, ka viņi nepiekrita radījumiem? Un tieši tāpēc ir teikts „saskaņā ar radījumu garu”, nevis „saskaņā ar radījumiem”, jo tikai ķermeņi atrodas strīdā un pretrunās, jo katrs izmanto savu egoistisko, ķermenisko vēlmi.

Turpretī radījumu gars ir garīgums un tāpēc atrodas saskaņā. Taisnais saņem augstāko gaismu, piepildījumu visai cilvēcei. Taču, kamēr cilvēki nav sasnieguši savu garu, viņi nespēj saņemt un sajust augstāko gaismu, kuru taisnais viņiem pievilka no augšienes.

Grāmata „Šamati”, 33. raksts

Dzirdēts Truma sestajā dienā (1943. gada 12. februārī)

Torā teikts, Zaharijs (par Jom Kipuru): „Un Ārons lozēja uz diviem upura āžiem: viens – Radītājam, bet otrs – nešķīstajam spēkam”. Tamlīdzīgi (par Purimu) sacīts „Megilat Ester”: „Lozēja (pur) un noteica likteni”.

Lozēšana notiek, ja nav iespējams noskaidrot ar prātu, jo prāts nespēj sasniegt izskatāmā notikuma dziļumu un izlemt: kas – labi, bet kas – slikti. Tādā gadījumā nepaļaujas uz prātu, bet lozē, tas ir, paļaujas uz likteņa lēmumu. Tādējādi mēs redzam, ka vārds loze tiek izmantots, lai paustu darbību, kas augstāka par saprātu.

Adara mēneša septītajā dienā piedzima Mozus un tajā pašā dienā Mozus nomira. Mēneša Adars nosaukums cēlies no vārda „ade-ret” – apmetnis, par kuru pravietis Elija sacījis: „Un uzmeta viņam savu apmetni” [1]. Un šis apmetnis ir „aderet sear” (spalvains apģērbs) [2]. „Mati” (vārds sear, kas atbilst vārdam vētra) un ierobežojumi – nozīmē domas un vēlmes, kas vērstas pret garīgo darbu, novērš cilvēka uzmanību no satuvināšanās ar Radītāju.

Tādēļ šīs domas un vēlmes nepieciešams pārvarēt ar gribas spēku pretēji saprātam, un lai gan cilvēks redz daudz pretrunu garīgajā darbā, taču viņam  jāpārliecinās, ka Radītāja vadība ir tikai laba un virzīta uz labu. Un tāpēc sacīts par Mozu: „Un Mozus slēpa savu seju”, – jo redzēja visas Radītāja vadīšanas pretrunas attiecībā pret radījumiem (pretēji Viņa vārdam „Labs, kurš vada ar labestību”) un stiprināja savu ticību, kas augstāka par saprātu. Un tā kā centās neievērot to, ko viņa saprāts atklāja kā pretrunas, „jo baidījās redzēt” un gāja ar ticību, kas augstāka par saprātu – „izpelnījās redzēt Radītāja atklāsmi”.

Radītājs teica: „Kas ir tik akls kā Mans kalps un tik kurls kā mans eņģelis”. Par redzi dēvē prātu, sapratni. Ja saka: redzīgs, tālu redzošs – tiek domāts cilvēka prāts. Ja saprot, saka: „Mēs redzam”, jo tā liek teikt saprāts. Tādēļ tas, kurš iet augstāk par saprātu, līdzinās neredzīgajam, kurš iet akli, tas ir, pats padara sevi par aklu. Un arī tas, kurš nevēlas dzirdēt to, ko izlūki (meraglim), sliktas domas, viņam stāsta par garīgo darbu un Radītāju, un kurš padara sevi par kurlu, garīgajā darbā tiek dēvēts par kurlu.

Tādēļ Radītājs teic: „Kas ir tik akls kā Mans kalps un tik kurls kā mans eņģelis”. Proti,  tas, kurš tiecas sasniegt Radītāju, pats saka: „Viņu acis lai neredz, viņu ausis lai nedzird”, nevēloties klausīties to, ko liek viņa prāts un ko dzird viņa ausis, kā sacīts par Jozua Nūna dēlu (Joshua ben Nun), ka ļaunas valodas nekad nav nonākušas līdz viņa ausīm.

Un šeit slēpjas „aderet sear” – spalvainā apģērba jēga. Tāpēc, ka viņam bija daudz pretrunu un ierobežojumu viņa garīgajā virzībā, un katra pretruna tiek dēvēta par „matu” (sear), kurš aug nekeb, galvas padziļinājumā. Tas dod mājienu uz to, ka šīs sliktās domas, kas attālina no Radītāja, un pretrunas urbj viņa prātu. Taču, ja garīgajā darbā rodas daudz pretrunu, tas nozīmē, ka viņam ir daudz matu, ko dēvē par spalvainu apģērbu (aderet sear).

Tāpat sacīja arī Elīss: „Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu apmetni.”, tas ir, ade-ret. Vērši ivritā nozīmē bakar, no vārda bikoret (pārbaude). Turklāt 12 nozīmē pilnu pakāpi, tāpat kā 12 stundas vai 12 mēneši. Ar 12 pāriem vēršu – tāpēc ka tiek arts tikai ar vienu vēršu pāri, nevis ar vienu vērsi. Tas liecina par to, ka cilvēkam jau ir “searot” (pretrunas), no kurām dzimst “aderet sear”.

Taču Elīsam tas bija no „Jāzepa rīta” (rīts – boker), kā sacīts: „Rīta gaisma un cilvēki devās ar saviem ēzeļiem (ēzelis – hamor atbilst materiālam – homer)”, tas ir, viņi ir sasnieguši gaismu, kas izpaužas, noskaidrojot pretstatus. Tāpēc, ka pateicoties tieši pretstatiem, kurus dēvē par „bikoret” (pārbaude), vēloties iet pretēji pretstatiem, dzimst gaisma, kā sacīts: „Tam, kurš nāk šķīstīties, palīdz”.

Un tāpēc, ka viņš saņēma gaismu attiecībā uz visām noskaidrošanām un vairs nav ko piebilst, tad noskaidrošanas un pretrunas pazūd – saskaņā ar noteikumu, ka nav lieku vai nevajadzīgu darbību, kas nāk no augšienes, jo „nav darbības bez mērķa”.

Taču mums jāsaprot, kādēļ vispār cilvēkam rodas domas un darbības, kas ir pretrunā ar absolūti labo vadību no augšienes? – Tikai tādēļ, lai viņš būtu spiests izmantot šīs pretrunas, lai pievilktu augstāko gaismu, ja vēlas pacelties virs tām, pretējā gadījumā viņš neuzvarēs šīs pretrunas. Un tas tiek dēvēts par „Radītāja varenumu”, ko cilvēks sev pievelk pretrunu sajūtas laikā, ko dēvē par tiesu un ierobežojumiem (dinim).

Šīs pretrunas taču var izzust, ja tikai viņš vēlēsies tās pārvarēt un tām pretstatīt Radītāja varenumu. Izrādās, ka pretrunas ir iemesls, kas cilvēkā izraisa Radītāja Varenuma atklāsmi. Un tas nozīmē: „Un uzmeta viņam savu apmetni (aderet)”. Tas ir, cilvēks, pēc visa, ko viņš ir izgājis, visas “aderet sear” (pretrunas) viņš attiecina tieši uz Radītāju, jo redz, ka Radītājs viņam devis šīs pretrunas (aderet) speciāli, lai, tās izmantojot, viņš saņemtu augstāko gaismu.

Taču cilvēks to var redzēt tikai pēc tam, kad izpelnījies augstāko gaismu, kas izpaužas tieši uz pretrunu un ierobežojumu pamata, ko viņš izjūt sākumā. Un viņš redz, ka bez pretrunām (searot) un kritumiem, augstākai gaismai nebūtu iespējas atklāties, jo „bez kli, vēlmes, nav gaismas”. Un tāpēc cilvēks redz, ka viss Radītāja Varenums, kuru viņš ir izzinājis, atklājās viņam tikai pateicoties pretrunām, kuras viņš juta sākumā. Un tajā ir sacītā jēga: „Radītājs Varens savos augstumos”, jo, pateicoties aderet (pretrunu pārvarēšanai), cilvēks izpelnas Radītāja Varenumu.

Un tādēļ ir teikts: „Radītāja slavināšana nāk no mutes”, tas ir, Viņa varenums atklājas, pateicoties trūkumiem garīgajā darbā (vārds „garon’, kakls atbilst vārdam giraijon, trūkums), kas liek cilvēkam pacelties arvien augstāk. Un bez piespiešanas viņš būtu slinks, lai veiktu vismazāko kustību, un vēlētos palikt savā stāvoklī uz mūžīgiem laikiem.

Taču, ja cilvēks krīt zemāk par līmeni, kurā, kā viņš uzskata, viņam būtu jāatrodas, tas dod viņam spēkus cīnīties ar kritumu. Viņš taču nevar palikt tādā briesmīgā stāvoklī, viņš nepiekrīt tajā palikt! Tāpēc viņam ikreiz jāpieliek pūles, lai pārvarētu krituma stāvokli, tas liek viņam vairot Radītāja Varenumu. Tādējādi cilvēkam ir nepieciešams saņemt spēkus no augšienes, augstāk par tiem, kas viņam ir, citādi paliks kritumā.

Izrādās, ka pretrunu (searot) sajūta ikreiz izraisa cilvēkā nepieciešamību garīgi virzīties uz priekšu un vēl vairāk atklāt Radītāja varenumu. Līdz atklās visus Radītāja Vārdus, ko dēvē par „13 žēlsirdības pakāpēm”. Par to sacīts: „Un vecākais kalpos jaunākajam”, kā arī : „Grēcinieks sagatavos, bet taisnais ietērpsies” un „Tu kalposi savam brālim”.

Tas ir, visa verdzība, visas pretrunas, kas radās cilvēkā kā šķēršļi pret garīgumu, tagad, kad atklājās viņam Radītāja gaisma un apgaismo šos traucēkļus, viņš redz tos pilnīgi pretēji. Un viņš saprot, ka tieši šie traucēkļi palīdz un kalpo cilvēkam Radītāja gaismas atklāšanā, jo tieši šķēršļi radīja vietu, ko piepildīt ar augstāko gaismu. Šie šķēršļi tad arī kļuva par ietērpu, kurā iemiesojās svētums. Tāpēc sacīts: „Grēcinieks sagatavos, bet taisnais ietērpsies”, jo tieši šķēršļi kļuva par tilpni, vietu svētumam.

Un tagad mēs varam saprast sacīto Talmūdā (Chagiga, 15,1): „Izpelnījās – kļuva par taisno, saņem pelnīto un cita daļu paradīzē. Neizpelnījās – kļuva par grēcinieku, saņem savu daļu un cita daļu ellē”.

Tas nozīmē, ka viņš saņem citu cilvēku, proti, visas pasaules šķēršļus un pretrunas. Un tāpēc apkārt cilvēkam ir radīta tāda liela pasaule, kurā dzīvo daudz cilvēku un katram ir savas domas, viedokļi. Un visi atrodas vienā pasaulē – speciāli, tieši tādēļ, lai katrs pārņemtu visu pārējo cilvēku domas un viedokļus. Tādā gadījumā, kad cilvēks atgriežas pie Radītāja (veic teshuva), viņš iegūst, tāpēc ka iekļauj sevī daudzu cilvēku domas un viedokļus. Tāpēc, ka, ja vēlas pietuvināties Radītājam, viņam ir jānosliec sevi un visa pasaule, ar kuru saistīts, uz attaisnojuma kausa, tas ir, jāattaisno Radītāja darbības attieksmē pret sevi un visu pasauli, jo saistīts ar visu pasauli, ar tās domām un viedokļiem.

Tāpēc ir teikts: „Grēcinieks  grēkoja un saņēma savu daļu un cita daļu ellē”. Kad viņš vēl bija stāvoklī „grēcinieks”, ko dēvē – „grēkojis”, tad viņam bija sava pretrunu un domu daļa, kas svešas garīgajam. Turklāt viņš uzņēmās svešu grēku daļu, kas attiecas uz elli, jo savienojās ar visas pasaules cilvēku domām.

Tāpēc, ja pēc tam kļūst par taisno, kurš „izpelnījies”, tas ir, atgriezās pie Radītāja, tad līdz ar to attaisno sevi un visu pasauli un saņem paradīzē savu daļu, un tāpat daļu, kas pieder visiem citiem. Viņš taču bija spiests piesaistīt augstāko gaismu, lai izlabotu pasaulē visu cilvēku ļaunās domas un tāpēc ka iekļauj viņus visus sevī, tad viņam ir jāattaisno visi. Un tādēļ taisnais pievelk augstāko gaismu attiecībā pret visas pasaules pretrunām. Un lai gan visa pasaule vēl nespēj saņemt šo gaismu, ko piesaistījis tai taisnais, jo cilvēkiem vēl nav radusies vēlme (kelim), lai to saņemtu, tomēr taisnais veic šo darbību viņu labā.

Taču pastāv noteikums, ka cilvēks, kurš radījis apstākļus gaismas izplatībai augstākajās pakāpēs, atbilstoši tam arī pats to saņem, jo viņš kalpoja par iemeslu šādai rīcībai. Taču tad izrādās, ka arī grēciniekiem ir jāsaņem gaismas daļa, kuru viņi rada caur taisnajiem?

Un lai to saprastu, nepieciešams sākumā noskaidrot šo „ložu” jēgu un kāpēc bija divas lozes: „viena Radītājam, bet otra nešķīstajam spēkam”.

„Loze” ir rīcība, kas augstāka par saprātu un tāpēc viena no tām nonāk pie nešķīstā spēka, par to sacīts: „Un vētra skāra bezgožu galvas” (Praviešu grāmata, Jeremija). Visas šīs pretrunas piesaista augstāko gaismu, pateicoties tam, vairojas Radītāja varenums. Taču grēciniekiem tas nav vajadzīgs, viņi vēlas saņemt tikai atbilstoši savam prātam. Un kad pastiprinās gaisma, kas nāk saskaņā ar pamatu, kas augstāks par saprātu, grēcinieki atkāpjas un pazūd. Tāpēc vienīgais, kas ir grēciniekiem – tā ir viņu palīdzība taisnajiem piesaistīt Radītāja varenumu, pēc tam grēcinieki anulējas.

Un par to ir teikts: „Ja izpelnījās kļūt par taisno, saņem pelnīto un cita daļu paradīzē”. (No tā ir saprotams, ka runa ir tikai par to, kurš palīdz veikt labošanos, lai īstenotos augstākās gaismas atklāsme, pateicoties labiem darbiem, un tad šī rīcība paliek svētumā, bet viņš saņem no tās gaismas, kuru modināja augšienē. Un radot vietu, kur gaismai ietērpties, zemākais saņem no tā stāvokļa, kuru radīja augstākajā. Pretrunas un ierobežojumi pazūd, jo to vietā nāk Radītāja varenums, kas atklājas ticībā, kas augstāka par zināšanām. Pretrunas un ierobežojumi vēlas atklāties tieši saprātā un tāpēc anulējas.) Visa pasaule ar savām domām, kas svešas garīgumam, liek taisnajam pievilkt Radītāja varenumu, un līdz ar to gaisma, kas atmodināta tādā veidā, paliek katram. Un kad viņi būs spējīgi šo gaismu saņemt, tad katrs saņems arī to gaismu, kuru bija spiests pievilkt no augšienes.

Un šeit slēpjas jēga par „taisno celiņu, kas atdala matus”, tas minēts Zoar Grāmatā, šis celiņš atdala labo un kreiso pusi. Divi upurēšanas āži bija Jom Kipura laikā (vārdi „āzis” un „spalvains” ir līdzvērtīgi), kas dod mājienu par „atgriešanos bailēs”. Un cita loze – Purima laikā, nozīmē „atgriešanos ar mīlestību”. Tas notika vēl pirms Otrā Tempļa celtniecības un bija nepieciešams, lai atgrieztos ar mīlestību, tādēļ viņiem sūtīja ierobežojumus un „searot” (pretrunas).

Un tāpēc no augšienes deva varu Amanam, par to ir teikts: „Es iecelšu Amanu, lai viņš valdītu pār jums”. Un tāpēc ir rakstīts, ka „Amans lozēja un noteica likteni” Adara mēnesī. Par Adaru dēvē divpadsmito mēnesi un par šo skaitli liecina divpadsmit vērši, kurus iejūdza Elīss. Divreiz seši – sanāk Adara mēnesis, kas nozīmē „aderet sear” (spalvainā apģērba) noslēpumu, tas ir, vislielākos ierobežojumus. Tāpēc Amans zināja, ka Izraēlas tauta gūs uzvaru, jo Adara mēnesī nomira Mozus. Taču viņš nezināja, ka tajā pašā mēnesī Mozus piedzima, par to ir teikts: „Un viņa redzēja, cik dēls bija jauks…” (Shemot 2:2).

Kad pārvar vissmagāko stāvokli, tad sasniedz vislielāko gaismu, kuru dēvē par Radītāja varenuma gaismu. Un šeit slēpjas „dārgu pavedienu savijuma” („shesh mashezar” – no grāmatas Shemot, nodaļā par Saiešanas Telts būvniecību) noslēpums. Tas ir, kad izpelnas „taisno celiņu, kas atdala matus”, divreiz seši (shesh shesh), tad rodas „savijums” (mashezar), kas nozīmē, ka „attālinās svešinieks” (mashe-zar), nešķīstais spēks (sitra achra). Tas ir, svešinieks vai nešķīstais spēks pazūd un aiziet, jo savu lomu jau izpildīja.

Izrādās, ka visas pretrunas un ierobežojumi bija doti tikai tādēļ, lai atklātu Radītāja varenumu. Tāpēc Jēkabs, kurš piedzima „gluds, bez matiem”, nespēja atklāt Radītāja varenumu, jo viņam nebija iemesla un nepieciešamības šādai atklāšanai. Un tāpēc Jēkabs nevarēja saņemt svētību no Īzaka, jo viņam nebija kelim, un „bez kli nav gaismas”. Tāpēc Rebeka (ebr. Rivka) iemācīja viņam valkāt Ēsava drēbes.

Tādēļ par viņu ir teikts: „Bet ar roku turējās pie Ēsava pēdas”. Tas ir, lai gan viņam nebija „matu” (pretrunu), taču viņš paņēma tos no Ēsava. Un to redzēja Īzaks un sacīja: „Ēsava rokas”, lai gan „Jēkaba balss”. Tas ir, Īzakam patika šī labošanās, ko veica Jēkabs, pateicoties kurai viņš ieguva kelim, lai saņemtu svētību.

Tieši šī iemesla dēļ mums ir nepieciešama šī pasaule, kurā ir tik daudz cilvēku, lai katrs iejustos visu pārējo vēlmēs. Un tad katrs atsevišķs cilvēks ietver sevī visas pasaules domas un vēlmes, un tāpēc tiek dēvēts – „cilvēks ir vesela maza pasaule”.

Taču, ja patlaban vēl „nav pelnījis”, tad ellē saņem savu tiesu un to, kas pienākas tur visiem pārējiem”, tas ir, savienojas ar visas pasaules elli. Turklāt pat ja daļēji izlabojis savu elli, bet nav izlabojis elli, kas pienākas pārējiem, tas ir, visus grēkus, kurus pievienoja sev no visas šīs pasaules – to vēl nevar uzskatīt par labošanos un viņa stāvoklis netiek uzskatīts par pilnīgu.

Un no tā izriet, ka, lai gan Jēkabs bija pats par sevi un „gluds, bez matiem”, tomēr „turēja roku pie Ēsava pēdas” – tas ir, aizņēmās no viņa „matus”. Un kad izpelnījās „matu” labošanos, saņēma daļu, kas pieder brālim paradīzē – sajuta augstākās gaismas diženuma pakāpi, ko viņš bija piesaistījis, lai izlabotu šos „matus”, visas pasaules svešās domas. Un izpelnas to tajā laikā, kad visa pasaule patstāvīgi nespēj saņemt šo gaismu, jo nav vēl tam nobriedusi.

Un tā pamatā ir strīda būtība starp Jēkabu un Ēsavu, kad Ēsavs sacīja: „Man ir pietiekami”, bet Jēkabs atbildēja: „Man ir viss”, tas ir, „divreiz seši”, kas nozīmē „zināšanas” pretēji „augstāk par zināšanām” vai vēlme baudīt pretmetā saplūsmes gaismai. Taču Jēkabs sacīja, ka viņam ir viss, tas ir, divas sastāvdaļas: saņemošo kelim izmantošana, tāpat arī saplūsmes gaisma ar Radītāju.

Tas ietver „erev rav” būtību, lielā tautu sajaukšanās, kuras pievienojās Israēlam, bēgot no Ēģiptes, un pēc tam radīja zelta teļu un teica: „Lūk, viņš – tavs dievs, Izraēl!” „Lūk” („Ele”) bez „Mi”. Tas ir, gribēja pievienoties  tikai „Ele” bez „Mi”, nevēloties, lai tie abi būtu kopā, jo Ele kopā ar Mi veido vārdu Elokim (Radītājs). Taču viņi nevēlējās vienlaikus un „pietiekami”, un „visu”.

Un par to liecina kruvim, ko dēvē par Kravija un Patija (eņģeļi, kas atrodas šķirsta vāka abos galos). Viens eņģelis stāv galā, kas nozīmē „pietiekami”, bet otrs eņģelis stāv galā, kas nozīmē „viss”. Un šeit slēpjas teiktā jēga: „Un Mozus dzirdēja balsi, kas ar viņu runāja no vāka, kas atradās virs Derību šķirsta, no telpas starp diviem kruvam” (Bamidbar 7). Taču, kā tas ir iespējams, jo tie ir divi poli, kas pretēji viens otram? Un, neraugoties ne uz ko, cilvēkam ir jāveido no sevis Patija (tulkojumā: muļķis) un tad jāpieņem tas, ko dēvē „augstāk par saprātu”. Lai gan neko nesaprot no tā, ko viņam saka, taču vienalga dara.

Un attiecībā uz „viss”, ko dēvē „augstāk par saprātu”, tur cilvēkam jācenšas strādāt ar prieku, jo, pateicoties priekam, atklājas „visa” īstais mērs. Un ja cilvēks nepriecājas, tad bēdājas, tāpēc ka nav viņam prieka, bet darbā taču galvenais ir atklāt prieku par to, ka strādā ticībā, kas augstāka par zināšanām. Tāpēc, ja neizjūt prieku no darba, tad par to ir jābēdājas.

Un par ir teikts: „Tas, kura sirds vēlēsies (strādāt Radītāja labā)” (Shemot, 25). Tas ir, izjūt sāpes un ciešanas, jo nejūt prieku garīgajā darbā, par to sacīts: „Par to, ka tu nekalpoji Radītājam ar prieku un līksmu sirdi, kad tev viss bija pārpilnībā” (Devarim, 28), bet pameta „visu” un paņēma tikai „pietiekami”. Un tādēļ krita arvien zemāk un zemāk, līdz zaudēja visu, kas bija, un nepalika viņam pat „pietiekami”. Taču, ja cilvēkam ir „viss” un viņš atrodas priekā, tad atbilstoši tam izpelnas arī „pietiekami”.

Un tāpēc Pravieši ir teikuši par „sievietēm, kuras apraud Tammūzu” (Ezekiels). Raši skaidro, ka viņas šo darbu pildīja elku labā un viņam acīs iekļuva svina gabaliņš, bet viņas pūlējās to izkausēt, lai tas iztecētu no acīm. Un raudāja tādēļ, ka neizjuta prieku, jo viņu acīs nokļuva pelni. Pelni, pīšļi, nozīmē behinu dalet, tas ir, Malhut, Debesu valstību – ticību, kas augstāka par zināšanām. Un šī īpašība līdzvērtīga pīšļiem, tas ir, tai nav svarīguma cilvēka acīs. Un tas, kurš veic šo darbu, izjūt pīšļu piegaršu, jo nejūt, ka šis darbs būtu svarīgs, gluži kā pelni.

Un „sievietes apraud Tammūzu”, izkausējot šo darbu uz elkiem, lai no karstuma rastos pelni no svina. Un tas nozīmē, ka viņas raud par darbu, kas uzliek viņām par pienākumu augstāk par saprātu ticēt Radītāja vadībai, Kurš ir labs un dara tikai labu. Tajā pašā laikā, kad zināšanās viņas redz pilnīgu pretstatu Viņa vadībā. Un tas ir svēts darbs. Un viņas vēlas radīt pelnus, tas ir, darbu ticībā, kas augstāka par zināšanām, šis darbs tiek dēvēts par pelniem. Acis, kas nozīmē „redzi”, dod mājienu uz atklātu Radītāja vadības redzējumu, ko cilvēks vēlas saņemt ar zināšanām, taču to dēvē par elkdievību.

Un tas līdzinās cilvēkam, kurš prot prasmīgi izgatavot krūzes un podus no māliem, tas ir, kurš strādā par podnieku. Un darba kārtība ir tāda, ka vispirms viņam ir jāizgatavo no māla bumbiņas un pēc tam viņš iespiež šajās bumbiņās atveres. Un kad viņa mazais dēls redz, ko dara tēvs, tad kliedz: „Tēt, kāpēc tu bojā bumbiņas!” Dēls nesaprot, ka galvenais tēva darbā ir izveidot atveres, jo tikai atvere var kļūt par saņemošo tilpni. Taču dēls, gluži otrādi, vēlas aizsmērēt atveres, kuras tēvs izveidojis bumbiņās.

Lieta tā, ka šie pelni, kuri ir acīs, aizklāj cilvēka redzi un lai kurp viņš raudzītos, redz trūkumus augstākajā vadībā. Un tieši tas izveido viņā kli, kurā spēs atklāt nesavtīgas mīlestības dzirksteles, šī mīlestība nav atkarīga no kādiem nosacījumiem, un tā tiek dēvēta par baušļu prieku.

Un par to ir teikts: „Ja Radītājs viņam nepalīdzētu, viņš neko nespētu”. Tas ir, ja Radītājs nebūtu viņam sūtījis šīs domas, tad viņš neprastu sasniegt jebkādu augšupeju.

[1]  Malachim 1, 19:19 (Pirmā Ķēniņu grāmata) Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu apmetni.

[2]  Bereshit 1, 25:25 (Pirmā Mozus grāmata)  Tad pirmais iznāca, viss sarkans kā spalvains apģērbs, tāpēc tie nosauca viņa vārdu Ēsavs.

Grāmata „Šamati”, 35. raksts

Dzirdēts 1945. gadā, Jeruzalemē

Sacīts: „Redzi, jūra – cik liela un plaša tā uz visām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā daudzumā visādi kustoņi, lieli un mazi.” (Psalmi 104:25)

Izskaidrojums:

Redzi, jūra – nozīmē nešķīsto vēlmju jūru (sitra achra).

Cik liela un plaša – tas ir, tā atklājas ikvienam un sauc: „Dod! Dod!” (Gav – gav!), kas nozīmē milzīgas kelim, alkstošas saņemt. Tur mudžēt mudž visādi kustoņi – nozīmē, ka tur ir augstākās gaismas, pa kurām staigā cilvēks, tās mīdot kājām.

Neskaitāmā daudzumā – lieli un mazi: tas ir, visi dzīvinošie spēki, kādi tikai var būt cilvēkam, sākot no lieliem un līdz pat maziem, kas ietverti šajā jūrā.

Un viss tādēļ, ka pastāv noteikums: „No debesīm tiek dotas dāvanas, nevis atņemtas.” (visu, ko dod no debesīm, nepieņem atpakaļ augšienē, bet paliek lejā). Tāpēc, ja cilvēks izraisījis tieksmi no augšienes, bet pēc tam to sabojājis – šī tieksme jau paliek lejā, nevis cilvēkā, tā nonāk nešķīsto vēlmju jūrā.

Tas ir, ja cilvēks ir piesaistījis nelielu gaismu, bet nespēj to noturēt pastāvīgi, jo viņa kelim (vēlmes) vēl nav pietiekami šķīstas un nav izlabotas līdz tādai pakāpei, lai atbilstu gaismai un saņemtu gaismu ar nolūku atdot, tāpat kā gaisma, kas nāk no Dodošā – tad šai gaismai ir jāizzūd no viņa.

Un tad viņš nonāk nešķīsto vēlmju varā. Un tādā veidā vairākas reizes – cilvēks saņem gaismu, bet pēc tam zaudē to. Pateicoties tam, gaisma ieplūst nešķīsto vēlmju jūrā (sitra achra), līdz piepildīsies, sasniedzot noteiktu samēru. Tas ir, pēc tam, kad cilvēks pieliks vislielākās pūles, kādas vien spēj pielikt, tad sitra achra atdod viņam visu, ko bija paņēmusi savā īpašumā, tajā ir sacītā noslēpums: „uzņems spēku – un izstums ārā” (Ījabs).

Tātad visu, ko nešķīstās vēlmes saņēma savā valdījumā, bija tikai kā ieguldījums, tas ir, uz visu to laiku, kamēr tām ir vara pār cilvēku. Turklāt visa tām piederošā vara paredzēta tikai tādēļ, lai sniegtu cilvēkam iespēju atklāt savas egoistiskās vēlmes un vērst tās Svētumā. Tas nozīmē, ka, ja nešķīstās vēlmes nebūtu valdījušas pār cilvēku, viņš apmierinātos ar mazumu un tad paliktu atšķirtībā no Radītāja visās savās vēlmēs.

Tādējādi cilvēks nekad nespētu savākt kelim, kuras attiecas uz viņa dvēseles sakni, pārvērst tās Svētumā un piesaistīt viņam paredzēto gaismu. Tāpēc labošanās nosaka, ka ikreiz, kad viņš piesaista kādu gaismu, bet pēc tam nonāk kritumā – viņam vēlreiz jāsāk no jauna, tas ir, jāsāk jauna izanalizēšana. Turklāt tas, kas bija viņam pagātnē, krīt nešķīstajās vēlmēs un glabājas to valdījumā kā ieguldījums. Tāpēc, ka cilvēks saņem no sitra achra visu, ko tā bija atņēmusi viņam visu šo laiku.

Tomēr ir jāzina, ka, ja cilvēks spētu noturēt pat vismazāko gaismas starojumu, taču pastāvīgi, – viņš jau tiktu uzskatīts par absolūtu pilnību, tas ir, ar šo nelielo gaismas mirdzumu viņš varētu virzīties uz priekšu. Tāpēc, ja viņš ir zaudējis šo mirdzumu, tad tas viņam ir jānožēlo.

Un tas līdzinās cilvēkam, kurš dēsta zemē sēklu, lai no tās izaugtu liels koks, taču acumirklī izņem šo sēklu no zemes. Un ja tas tā ir – tad kāds labums no viņa darba, no tā, ka dēstīja sēklu zemē? Turklāt var teikt, ka viņš ne tikai izņēma sēklu no zemes un to aizlaida bojā, bet izvilka no zemes veselu koku ar nobriedušiem augļiem un tos izpostīja. Un lieta ir tajā apstāklī, ka, ja viņš nebūtu zaudējis šo nelielo gaismas mirdzumu, no tās izaugtu liela gaisma. Tātad viņš zaudēja nevis mazu gaismas starojumu, bet zaudēja milzīgu gaismu.

Un ir jāzina visaptverošais likums: cilvēks nespēj dzīvot bez dzīvinošā spēka un baudas, kas izriet no radīšanas saknes, tas ir, Viņa vēlmes sniegt baudu radībām. Tādēļ neviena radība nespēj eksistēt bez dzīvinošā spēka un baudas. Tādējādi jebkurš radījums ir spiests iet un meklēt vietu, no kurienes spēs saņemt prieku un baudījumu.

Tāpēc, ja cilvēks nav spējis rast baudas sajūtu tagadnē, tad viņš saņem dzīvinošo spēku no pagātnes. Viņš var pastāstīt citiem par to, cik labi viņš jutās pagātnē un, pateicoties tam, saņemt spēku, lai dzīvotu tagadnē. Vai arī viņš iztēlojas un cer, ka nākotnē viņam būs labi. Taču baudas sajūta, kas nāk no pagātnes un nākotnes, tiek vērtēta atkarībā no tā, cik lielā mērā tā spīd cilvēkam tagadnē. Un zini, ka šis likums attiecas gan uz materiālo baudu, gan uz garīgo baudu.

Tātad, kā mēs redzam, pat tajā laikā, kad cilvēks strādā materiālajā, viņš neizbēgami nožēlo sava darba laikā, ka spiests piepūlēties, lai strādātu, un vienīgais, kādēļ viņš var turpināt darbu, ir tas, ka nākotnē viņam ir izredzes saņemt par to atalgojumu. Un šī cerība spīd viņam tagadnē, jo viņš spēj turpināt darbu.

Taču, ja viņš nespēj iztēloties atalgojumu, kas gaidāms nākotnē, tad saņem no nākotnes nevis to baudu, kuru būtu saņēmis kā samaksu par savu darbu, tas ir, gaida nevis atalgojumu, bet to, ka beigsies viņa ciešanas no nepieciešamības strādāt. Un viņš bauda jau tagadnē to, kas būs nākotnē. Tas ir, nākotne spīd viņam tādēļ, ka drīz vien darbs tiks pabeigts, beigsies laiks, kura gaitā nācās strādāt, un viņš varēs atpūsties.

Tātad jebkurā gadījumā viņam spīd bauda no atpūtas, kuru galu galā viņš saņems, tas ir, viņš redz labumu tajā, ka atbrīvosies no ciešanām, kuras izjūt no darba tagadnē un tas dod viņam spēku, kas ļauj pašlaik strādāt. Taču, ja cilvēks nespētu iedomāties, ka īsā laikā atbrīvosies no ciešanām, kuras pašlaik izjūt – viņš nonāktu izmisumā un kristu skumjās līdz tādai pakāpei, ka varētu atņemt sev dzīvību.

Un ņemot vērā iepriekš sacīto, viedie ir teikuši: „Tam, kurš atņem sev dzīvību, tam nepienākas vieta nākotnes pasaulē”, jo viņš neatzīst augstāko vadību, noliedzot to, ka Radītājs vada pasauli kā Labs un darošs labu. Taču cilvēkam jātic, ka šie stāvokļi nonāk pie viņa tādēļ, ka tādējādi no augšienes vēlas dot viņam labošanos. Tas ir, lai viņš saņemtu rešimot no šiem stāvokļiem un spētu ar īpašu spēku atklāt un saprast pasaules ceļu. Un šie stāvokļi tiek dēvēti par „pretējās puses” stāvokļiem, un ja viņš pārvarēs šos stāvokļus, tad izpelnīsies Radītāja tēlu, tas ir, gaisma sāks starot šajā pretējā pusē.

Un pastāv likums, ka cilvēks nespēj dzīvot, ja viņam nav iespējas saņemt prieku un baudu. Tātad tajā laikā, kad viņš nespēj saņemt no tagadnes, viņš jebkurā gadījumā spiests saņemt dzīvinošo spēku no pagātnes vai nākotnes. Tas ir, ķermenis meklē sev dzīvinošo spēku, izmatojot visus viņa rīcībā esošos līdzekļus. Un ja cilvēks nepiekrīt saņemt dzīvinošo spēku no materiālajām lietām, tad ķermenim nav citas izejas, un tas ir spiests piekrist saņemt dzīvinošo spēku no garīgajām lietām, jo viņam nav jebkādas citas iespējas. Tāpēc ķermenim ir jāpiekrīt saņemt prieku un baudu no atdeves, jo bez dzīvinošā spēka nav iespējams dzīvot.

Saskaņā ar teikto, iznāk, ka tajā laikā, kad cilvēks ir pieradis pildīt Toru un baušļus, lo lišma (savā labā), tas ir, saņemt atalgojumu par savu darbu – patiešām viņam ir iespēja iedomāties, ka pēc tam viņš saņems kādu samaksu un jau spēj strādāt uz tā rēķina, ka pēc tam saņems prieku un baudu.

No otras puses, ja cilvēks strādā ne tādēļ, lai saņemtu godalgu, bet vēlas strādāt bez jebkādas samaksas, tad, kā viņš spēj iedomāties, ka pēc tam viņam būs iespēja saņemt dzīvinošo spēku? Viņš nespēj iztēloties jebkādu nākotnes ainu, jo viņam taču nav uz ko pamatoties. Tāpēc, ja viņš atrodas lo lišma, nav nepieciešams dot viņam no augšienes dzīvinošo spēku, jo viņš taču saņem dzīvinošo spēku, iedomājoties nākotnes ainu, turklāt no augšienes nedod ko lieku, bet tikai nepieciešamo.

Tāpēc, ja cilvēks vēlas strādāt tikai Radītāja labā un nepiekrīt pieņemt dzīvinošo spēku jebkādā citā veidā, tad nav citas izejas un no augšienes ir spiesti iedot viņam dzīvinošo spēku. Viņš taču neprasa neko citu, izņemot spēku, kas nepieciešams dzīvībai, lai prastu turpināt dzīvot. Un tad viņš saņem dzīvinošo spēku no Svētās Šekinas mājvietas.

Un par to viedie ir teikuši: „Ikviens, kurš izjūt sabiedrības ciešanas, izpelnas mierinājumu par visu sabiedrību”. Par sabiedrību dēvē Svēto Šekinu, jo sabiedrība nozīmē saietu, tas ir, Izraēlas Saietu, bet Malhut ir visu dvēseļu kopums.

Un cilvēks nevēlas jebkādu atalgojumu savam labumam, bet vēlas strādāt Radītāja labā, ko dēvē par Šekinas atjaunošanu no pīšļiem, lai viņa nebūtu tik pazemota, kā tajā laikā, kad nevēlas strādāt Radītāja labā. Taču jebkurā lietā, no kuras cilvēks cer rast sev labumu, viņš saņem enerģiju darbam. Tad, kad runa ir par Radītāja labumu un cilvēks redz, ka saņems vismaz nelielu samaksu, tad ķermenis pretojas šim darbam, sajūtot šādā darbā pīšļu garšu.

Un šis cilvēks patiešām vēlas strādāt Radītāja labā, tikai ķermenis tam pretojas, tādēļ viņš lūdz Radītājam dot viņam spēku, lai tomēr prastu strādāt un pacelt Šekinu no pīšļiem. Tāpēc viņš izpelnas Radītāja tēlu, kurš viņam atklājas, un apslēptība izzūd.

Grāmata „Šamati”, 37. raksts

Dzirdēts 1948. gadā

Izskatīsim notikumu jēgu, par kuriem stāstīts grāmatā „Megillat Esther”:

1. Rakstīts: „Pēc šiem notikumiem valdnieks Ahasvers (Achashverosh) ieceļ augstā godā un visaugstākā amatā Amanu”. Ko nozīmē „pēc šiem notikumiem”? Pēc tam, kad Mordohajs izglāba Ķēniņu, būtu prātīgi, ja Ķēniņš ieceltu visaugstākā amatā Mordohaju? Kāpēc sacīts, ka viņš iecēla augstā amatā Amanu?

2. Kad Estere saka Ķēniņam: „Jo mēs esam pārdoti, es un mana tauta”, tad Ķēniņš jautā: „Kurš un kur ir tas, kas uzdrošinājies ko tādu?” It kā Ķēniņš neko nezinātu, taču rakstīts, ka viņš sacīja Amanam: „Nauda lai top nodota tavā rīcībā, tāpat arī šī tauta, lai tu darītu ar viņu, kā tev patīk.” Un tātad tas nozīmē, ka Ķēniņš zināja par pārdošanu.

3. Ko nozīmē „rīkojās pēc katra gribas”? Viedie izskaidro, ka tas nozīmē „saskaņā ar Mordohaja un Amana gribu”. Taču ir zināms, ka tur, kur rakstīts „Ķēniņš”, ar to tiek domāts Radītājs, pasaules Valdnieks. Un vai tas ir iespējams, lai Radītājs pildītu grēcinieka gribu?

4. Rakstīts: „Un Mordohajs uzzināja par visu, kas tika darīts”, it kā tikai Mordohajs to zinātu. Taču pirms tam tiek sacīts: „Bet Sūsas pilsēta bija satraukuma pilna” un tātad visa Sūsas pilsēta to zināja.

5. Rakstīts: „Tāpēc, ka pavēli, kas rakstīta Ahasvera vārdā un apzīmogota ar ķēniņa zīmogu, nedrīkst atcelt”. Un kā tad pēc tam tika izdota cita pavēle, kas atcēla pirmo?

6. Kāpēc viedie ir sacījuši, ka cilvēkam Purimā jānoreibst līdz tādai pakāpei, lai nespētu atšķirt nolādēto Amanu no svētītā Mordohaja?

7. Sacīts, ka „svinēšana notika cienīgi, kā tam jābūt saskaņā ar likumu”. Un ko nozīmē „saskaņā ar likumu”? Rabīns Hanans izskaidro: tas nozīmē „saskaņā ar Toras likumu”. Turklāt Toras likums norāda, ka ēdienam jāprevalē pār dzērienu.

Un tādēļ, lai to visu saprastu, vispirms nepieciešams noskaidrot, kas ir Amans un Mordohajs. Kā izskaidrojuši viedie, ka „rīkojās saskaņā ar katra gribu” – tas nozīmē „saskaņā ar Amana un Mordohaja gribu”.

Mordohaja vēlme tiek dēvēta par Toras likumu, pateicoties kuram ēdiens prevalē pār dzērienu. Turpretī saskaņā ar Amana gribu, gluži otrādi – dzēriens prevalē pār ēdienu. Un jājautā, kā ir iespējams, lai maltīte notiktu saskaņā ar grēcinieka gribu? Tiek sacīts: „Saskaņā ar priekšrakstu dzert nevienu nespieda”. Tas ir, dzert nebija obligāti, „dzert nevienu nespieda”.

Viedie izskaidro sacīto sekojoši: „Un Mozus noslēpa savu seju, jo baidījās palūkoties uz Radītāju” (Šemot). „Mozus noslēpa savu seju” nozīmē, ka izpelnījās redzēt Radītāju. Tieši tad, kad cilvēkam nav nepieciešama bauda (tas ir, spēj izveidot pret to ekrānu), tad viņam tiek ļauts saņemt baudu. Tāpēc ir teikts: „Es sūtīju varonim palīdzību!” (Psalms 89.) Turklāt varonis ir tas, kurš spēj iet Radītāja ceļu un tādam Radītājs palīdz.

Tādēļ rakstīts, ka „Saskaņā ar priekšrakstu dzert nevienu nespieda, tā būtu jārīkojas pēc likuma”, tas ir, bez piespiešanas. Un tas nozīmē, ka viņiem nebija nepieciešams dzert. Taču pēc tam, kad jau sāka dzert, tad vīna ierosā sirds bija jautri pacilāta, tas ir, aizrāvās ar to un nespēja vairs nedzert, citādi nevarētu virzīties uz priekšu. Un tas tiek dēvēts par piespiešanu un Mordohaja pieejas atcelšanu.

Tāpēc viedie ir sacījuši, ka šī paaudze ir lemta bojā ejai, jo baudīja tā grēcinieka maltīti. Taču, ja būtu dzēruši „bez piespiešanas”, tad nebūtu atcēluši Mordohaja gribu, kas pauda pieeju Israēls. Turpretī vēlāk viņi dzēra piespiedu kārtā un tāpēc paši lēma nāvei Toras likumu, kas nozīmē Israēlu. Un šeit slēpjas noteikuma jēga: „ēdienam jāprevalē pār dzērienu”. „Dzert” nozīmē Hohma gaismas atklāsmi, ko dēvē par „zināšanām”. Turpretī „ēdiens” ir Hasadim gaisma, tas ir, „ticība”.

Šeit slēpjas divu ķēniņa sargu būtība – Bigtana un Tereša, kuri „nodomāja pacelt roku pret pasaules Valdnieku. Un par to uzzināja Mordohajs. Un šī lieta tika izmeklēta un atrada to atbilstošu patiesībai”. Ne uzreiz un ne bez grūtībām norisa šī izmeklēšana, un Mordohajam viss kļuva zināms, un tikai pēc liela darba viņam atklājās šis noziedzīgais nodoms. Un kad tas viņam pilnībā tapa skaidrs, „tos abus pakāra pie koka”. Kad atklājās visa šī ļaunuma sajūta, tad viņus pakāra, tas ir, novērsa tamlīdzīgas šīs pasaules rīcības un vēlmes.

„Pēc šiem notikumiem” – nozīmē: pēc visiem centieniem un pūlēm, ko pielika Mordohajs, lai šo lietu izmeklētu. Un Ķēniņš vēlējās apbalvot Mordohaju par šo darbu – par to, ka strādāja lišma, tikai Radītāja labā, nevis savam labumam. Taču parasti cilvēks nevar saņemt to, kas viņam nav nepieciešams, jo bez kli nav gaismas, bet kli ir vēlme. Un ja Mordohajam pašam sev nekas nav vajadzīgs, tad, kā iespējams viņam ko dot?

Un ja Ķēniņš jautātu Mordohajam, kā viņu godalgot par darbu, – Mordohajs taču ir taisnais un strādā tikai atdeves labā. Viņš nejūt jebkādu vajadzību mērot pakāpienus augšup, bet apmierinās ar mazumu. Ķēniņš turpretī vēlējās dot viņam Hohma gaismu, kas nāk no kreisās līnijas. Taču Mordohaja darbs norisa tikai labajā līnijā.

Un ko tad darīja Ķēniņš – „iecēla visaugstākā amatā Amanu”, tas ir, iecēla augstā godā kreiso līniju, kā sacīts: „Un iecēla viņu pār visiem ministriem un deva viņam varu”. „Un visiem ķēniņa galma kalpotājiem bija jāliecas un jāzemojas Amana priekšā, jo tā Ķēniņš par viņu bija pavēlējis”, piešķirot viņam varu, un visi tam piekrita.

„Liekties un zemoties” nozīmē, ka atzina varu pār sevi. Tāpēc, ka Amana ceļš darbā viņiem patika labāk nekā Mordohaja ceļš. Un visi jūdi Sūsās pieņēma Amana varu, jo viņiem nebija viegli saprast Mordohaja uzskatus. Visiem taču saprotams, ka, strādājot kreisajā līnijā, kas nozīmē „zināšanas”, ir vieglāk iet Radītāja ceļu. Un jautāja Mordohajam: „Kāpēc tu pārkāp Ķēniņa pavēles?” Un kad redzēja, ka viņš nelokāmi iet ticības ceļu, tad apjuka un nezināja, kam taisnība.

Tad viņi devās pie Amana, lai uzzinātu no viņa, kuram tad taisnība, kā rakstīts: „Pastāstīja par to Amanam, lai redzētu, vai Mordohajs spēs turēt savu vārdu, jo viņš teica viņiem, ka viņš ir jūds”. Un jūdam galvenais, lai ēdiens prevalētu pār dzērienu, tas ir, galvenai jābūt ticībai. Un šeit slēpjas visa jūda pamats (no vārda ihud – vienotība ar Radītāju).

Un Amans ļoti sadusmojās, uzzinot, ka Mordohajs nepiekrīt viņa viedoklim. Taču visi redzēja Mordohaja ceļu, viņš apgalvoja, ka tas ir vienīgais ceļš, kas jāiet jūdam, turpretī tas, kurš iet citu ceļu, pielūdz elkus. Un tāpēc Amans sacīja: „Visi ķēnišķīgie pagodinājumi neko man nenozīmē, kamēr redzu, jūdu Mordohaju, kas sēž ķēniņa vārtos”, jo Mordohajs apgalvoja, ka tikai viņa ceļš ved pie Ķēniņa vārtiem, nevis Amana ceļš.

No sacītā tev jāsaprot, kādēļ rakstīts, ka „Mordohajs uzzināja par visu, kas notika”, it kā tieši Mordohajs zinātu. Taču ir teikts, ka „Sūsas pilsētas iedzīvotāji bija apjukuši” – tātad visi zināja. Lieta ir tajā apstāklī, ka Sūsas pilsētas iedzīvotāji bija apjukuši, nezinot, kam taisnība. Taču Mordohajs zināja, ka, ja Amans nāks pie varas, tad tiks iznīcināta Izraēlas tauta, tas ir, noslaucīs no zemes virsas Izraēlas tautu. Tas nozīmē, ka tiks iznīcināts Izraēlas tautas ceļš, kuru iet ar aizvērtām acīm kopā ar Radītāju un vienmēr sev saka: „Ir acis, bet lai tās neredz”. Turpretī Amans turas pie kreisās līnijas, ko dēvē par „zināšanām”, tas ir, pretēji ticībai.

Un tādēļ Amans lozēja Jom Kipura laikā: „Viena loze upurēšanai Radītājam un viena – nešķīstajam spēkam”. Loze Radītājam – nozīmē labo līniju, Hasadim gaismu, kas nozīmē baudīt maltīti, tas ir, ticību. Turpretī otra loze – nešķīstajam spēkam, tas ir, kreisajai līnijai, kur nekad netiek gūti panākumi un no kurienes rodas viss nešķīstais spēks. Tāpēc tas, kas nāk no kreisās līnijas, rada šķēršļus gaismai, jo kreisā līnija iesaldē gaismu.

Un par to sacīts: „Lozēja, nosakot likteni”. Tas ir, atšifrēja laimēto lozi un noteica „pur” (likteni), kas nozīmē „pi – or” (gaismas mute). Un, pateicoties laimētai lozei, kas paredzēta nešķīstajam spēkam, tiek pārtraukta visa gaisma un nomesta zemē.

Turklāt Amans domāja, ka „taisnais sagatavos, bet grēcinieks ietērpsies”. Tas ir, viņš apsvēra, ka paņems sev visu godalgu, kas paredzēta par Mordohaja un viņa sabiedroto darbu un pūlēm, domājot, ka iegūs visu gaismu, kas atklāsies, pateicoties tam, ka Mordohajs veiks visu labošanos. Un viss tādēļ, ka redzēja, ka Ķēniņš dod Amanam visu varu, lai piesaistītu Hohma gaismu lejup. Un kad atnāca pie Ķēniņa lūgt viņu par jūdu iznīcināšanu, tas ir, par Israēla varas atcelšanu, kur Israēla vara nozīmē ticību un Hasadim (žēlsirdību), lai pasaulē atklātos zināšanas, tad Ķēniņš sacīja Amanam: „Nauda lai top nodota tavā rīcībā, tāpat arī šī tauta, lai tu darītu ar viņu, kā tev patīk”. Tas ir, kā labāk Amanam, viņa varai, kas nozīmē kreiso līniju un zināšanas.

Visa starpība starp pirmo un otro ķēniņa vēstījumu ir vārdā „jūdi”. Rakstiskajā rīkojumā (rakstveida rīkojums ir ieraksts par ķēniņa izdoto pavēli, bet pēc tam šai pavēlei tiek pievienoti izskaidrojumi, kas to paskaidro) bija rakstīts: „Norakstu no tā, kas rakstīts, kā pavēli vajag nodot katrā zemē, darot to zināmu visām tautām, lai tās būtu sagatavotas šai dienai”. Un nav rakstīts, kurš viņiem būtu jāiznīcina. Taču Amans deva izskaidrojumu rakstiskajam rīkojumam – „Un darīt visu, kā pavēl Amans”.

Taču nākamajos vēstījumos jau rakstīts vārds „jūdi”, kā sacīts: „Norakstu no tā, kas rakstīts, kā pavēli vajag nodot katrā zemē, darot to zināmu visām tautām, lai tās būtu sagatavotas šai dienai, lai jūdi būtu gatavi šajā dienā atriebties saviem ienaidniekiem”. Tāpēc, kad Amans atnāca pie Ķēniņa, valdnieks viņam sacīja: „Nauda lai top nodota tavā rīcībā”, tas ir, nav nepieciešamas kādas papildu darbības, bet viņam tiek nodota šī tauta, lai viņš darītu ar to, kā viņam patīk. Tas ir, tauta jau vēlas darīt tā, kā viņam patīk, vēloties pieņemt viņa varu.

Taču Ķēniņš neteica viņam atcelt Mordohaja un jūdu varu, bet iepriekš sagatavoja Hohma gaismas atklāsmi, kuru tik ļoti vēlējās Amans. Un rīkojuma norakstā bija rakstīts: „Kā pavēli vajag nodot katrā zemē, darot to zināmu visām tautām”.

Tas nozīmē, ka likums uzliek par pienākumu Hohma gaismai atklāties visām tautām. Taču nebija rakstīts, ka tiek atcelta Mordohaja un jūdu vara, kas nozīmē ticību. Bija paredzēts, ka notiks Hohma gaismas atklāsme, bet viņi tomēr izvēlēsies Hasadim gaismu.

Taču Amans sacīja, ka tāpēc, ka pienācis laiks Hohma gaismas atklāsmei, tad, protams, tā tiek dota, lai to izmantotu – jo, kurš gan darītu veltīgas lietas! Ja to neizmantot, tad šī atklāsme kļūst bezjēdzīga. Un Radītājs, protams, vēlējās, lai viņi izmantotu Hohma gaismu, kad Viņš veica šo atklāsmi.

Tomēr Mordohajs iebilda, sakot, ka atklāsme ir tikai tādēļ, lai parādītu, ka viņi paši ir nolēmuši iet labo ceļu, izvēloties Hasadim Mehusim (kuriem nav nepieciešama Hohma gaisma), ne tāpēc, ka viņiem nebūtu citas izvēles. Kad viņi mēro šo ceļu, tad šķiet, it kā ietu šo ceļu piespiedu kārtā, tāpēc ka nav citu iespēju, jo šajā laikā neatklājas Hohma gaisma. Taču tagad, kad Hohma gaisma atklājas, tad viņiem rodas brīvas izvēles iespēja. Un viņi izvēlas žēlsirdības (Hasadim) ceļu, nevis kreiso līniju, kurā atklājas Hohma gaisma.

Tas ir, atklāsme bija nepieciešama tikai tādēļ, lai viņi spētu apzināties Hasadim nozīmīgumu un nolemt, ka Hasadim viņiem ir svarīgāka nekā Hohma. Un par to sacījuši viedie: „Līdz šim laikam – piespiedu kārtā, bet no šī brīža un turpmāk – saskaņā ar brīvu izvēli”, un tajā ir jēga: „Jūdi ieviesa un apņēmās atzīmēt šo dienu”. Visa Hohma gaismas atklāsme tagad nāk ar vienīgo mērķi – lai viņi apņemtos iet jūdu ceļu saskaņā ar brīvu izvēli.

Un tajā ir strīda būtība starp Mordohaju un Amanu. Mordohajs iebilda, sakot, ka Radītājs tagad atklāj viņiem Hohma gaismas varu nevis tādēļ, lai viņi to pieņemtu, bet lai ieceltu augstā godā Hasadim gaismu, jo tagad viņi spēs parādīt, ka pieņem Hasadim gaismu saskaņā ar brīvu izvēli. Viņiem ir iespēja saņemt Hohma, jo tagad valda kreisā līnija, kas izstaro Hohma gaismu un, neskatoties uz to, viņi izvēlas Hasadim gaismu. Un izvēloties Hasadim, viņi parāda, ka labā līnija valda pār kreiso, tas ir, galvenais ir jūdu likums.

Taču Amans apgalvoja pretējo, ka, ja Radītājs patlaban atklāj kreiso līniju, kurā ir Hohma, tad tas ir tādēļ, lai šo Hohma gaismu izmantotu. Pretējā gadījumā iznāk, ka Radītājs veic bezjēdzīgas darbības, tas ir, dara to, kas nevienam nesniedz baudu. Tāpēc nav jāpievērš uzmanība tam, ko runā Mordohajs, bet visiem jāklausa, ko saka Amans un jāizmanto Hohma gaismas atklāsme, kas pašlaik notika.

Tātad otrais rīkojums neatcēla pirmo, bet tikai to izskaidroja un atšifrēja. Un „darīt to zināmu visām tautām” nozīmē atklāt jūdiem Homa gaismu, kas patlaban mirdz, lai jūdi spētu izvēlēties Hasadim saskaņā ar savu brīvo izvēli, nevis tāpēc, ka viņiem nav nekādas iespējas iet citu ceļu. Tāpēc otrajā rīkojumā ir rakstīts: „Lai jūdi būtu gatavi šajā dienā atriebties saviem ienaidniekiem”. Tas ir, Hohma gaisma pašlaik valda, lai viņi parādītu, ka dod priekšroku Hasadim gaismai pretēji Hohma gaismai. Un to dēvē „atriebties saviem ienaidniekiem”, jo tieši ienaidnieki vēlas saņemt Hohma gaismu, bet jūdi šo gaismu atstumj.

No tā top saprotams, kāpēc Ķēniņš jautāja: „Kurš un kur ir tas, kas uzdrošinājās ko tādu?” Un kā tad viņš varēja jautāt, ja pats sacīja Amanam: „Nauda lai top nodota tavā rīcībā, tāpat arī šī tauta, lai tu darītu ar viņu, kā tev patīk”. (Taču Hohma gaismas atklāsme notiek tikai tādēļ, lai darītu ar šo tautu „kā tev patīk”, tas ir, radītu izvēles iespēju, kas nozīmē „lai tu darītu ar viņu, kā tev patīk”. Ja tomēr nav Hohma gaismas atklāsmes, tad nav vietas izvēlei un kad viņi izvēlas Hasadim gaismu, tad šķiet, it kā aiz bezizejas, tāpēc ka nav nekā cita.) Un tas viss nāk pateicoties ķēniņa rīkojuma spēkam, kas pavēl tagad atklāties Hohma gaismai.

Jēga bija tajā apstāklī, lai kreisā līnija kalpotu labajai, jo tad visiem taps zināms, ka labā līnija ir svarīgāka par kreiso, un tādēļ viņi izvēlas Hasadim gaismu. Un šeit slēpjas nosaukuma „Megillat Eshter” būtība, kas šķiet kā savstarpēji noraidoša pretruna, jo Megila nozīmē „atklāsmi” (megale), bet Ester nozīmē, ka pastāv apslēptība (ester). Tātad visa atklāsme notiek tikai tādēļ, lai dotu iespēju izvēlēties apslētību.

Un tagad mēģini izprast, kāpēc viedie sacījuši: „Cilvēkam Purimā ir jānoreibst līdz tādai pakāpei, lai nespētu atšķirt nolādēto Amanu no svētītā Mordohaja”. Tātad notikumi ar Mordohaju un Esteri notika pirms Otrā Tempļa celtniecības. Tempļa celtniecība nozīmē Hohma gaismas piesaistīšanu, bet Malhut tiek dēvēta par Templi. Un tāpēc Mordohajs sūta Esteri, lai viņa dotos pie Ķēniņa lūgt par savu tautu. Taču viņa atbild: „Visi ķēniņa kalpi un ķēniņa zemju ļaudis zina, ka ikviens vīrs vai sieva, kas ienāk iekšējā pagalmā pie Ķēniņa bez aicinājuma, ir pakļauts vienam un tam pašam likumam, proti, tapt nogalinātam. Bet es neesmu aicināta iet pie ķēniņa nu jau visas šīs trīsdesmit dienas.”

Un jēga slēpjas aizliegumā piesaistīt GAR de – Hohma gaismu lejup. Taču tas, kurš tomēr piesaistīs GAR gaismu (trīs sefirot, no kurām katra sastāv no desmit, rezultātā rodas trīsdesmit sefirot), taps nogalināts, jo kreisā līnija noved pie atrautības no autentiskas dzīvības. „Vienīgi tas, kam Ķēniņš izstiepj pretī savu zelta scepteri, var palikt dzīvs”, jo zelts taču nozīmē Hohma un GAR īpašību.

Tas nozīmē, ka tikai pateicoties atmodai no augšienes, ir iespējams saglabāt dzīvību, tas ir, atrodoties saplūsmē ar Radītāju, kas nozīmē dzīvību – nevis ar cilvēka atmodas spēku no lejas. Un lai gan Estere ir ķēniņiene, tas ir, Malhut, kurai nepieciešama Hohma gaisma, tomēr tas ir iespējams tikai pateicoties Augstākā atmodai. Taču, ja viņa pati piesaistīs Hohma gaismu, tad zaudēs visu savu stāvokli. Un Mordohajs viņai atbildēja: „Ja glābšana jūdiem var rasties no kādas citas puses”, tas ir, ja viņi pilnībā atcels kreiso līniju un viņiem paliks tikai labā līnija, Hasadim gaisma, tad „tu un tava dzimta aizies bojā”, par to tiek dots mājiens Zoar Grāmatā: „No tēva dzimst pamats meitā”, tādēļ viņai nepieciešama Hohma gaisma.

Tātad nepieciešams, lai „ēdiens prevalētu pār dzērienu”. Taču, ja jūdiem nav citas izejas un būs spiesti atcelt kreiso līniju, tad anulējas visa tās būtība. Un par to Estere sacīja: „Ja es aiziešu bojā, tad aiziešu bojā!” Tas ir, ja došos pie Ķēniņa, tad aiziešu bojā, jo varu attālināties no Radītāja, jo tāda ierosme no lejas atrauj cilvēku no dzīvības avota. Taču, ja neiešu, tad „atbrīvošana un glābšana jūdiem var rasties no kādas citas puses”, tas ir, citādā veidā, kad viņi atcels kreiso līniju pilnībā, kā viņai sacīja Mordohajs.

Tāpēc viņa pieņēma Mordohaja ceļu un aicināja Amanu uz dzīrēm, tas ir, piesaistīja kreiso līniju, kā ieteica Mordohajs. Pēc tam viņa iekļāva kreiso līniju labajā un tādējādi ir iespējams atklāt gaismu lejā un vienlaikus palikt saplūsmē ar Radītāju. Un šeit slēpjas „Megillat Esther” noslēpums, tas ir, lai gan jau ir Hohma gaismas atklāsme, viņa vienalga izvēlas tur esošo apslēptību (jo Ester nozīmē apslēptību, ester).

Turpretī jēdziens „jānoreibst līdz tādai pakāpei, lai nespētu atšķirt” tiek izskaidrots Talmūdā Eser Sefirot, 15. daļā. Lai gan arī mirdz Homa gaisma, taču nav iespējams to saņemt bez Hasadim gaismas, jo tas noved pie attālināšanās no Radītāja. Taču notika brīnums, kad, pateicoties saviem gavēņiem un lūgšanām, viņi piesaistīja Hasadim gaismu un tādējādi spēja saņemt Hohma gaismu.

Taču tāds stāvoklis nav iespējams pirms Gmar Tikun, jo šī īpašība attiecas uz pilnīgu labošanos (Gmar Tikun) un tikai tad būs izlabota. Par to rakstīts Zoar Grāmatā: „Nākotnē nāves eņģelis pārvērtīsies svētajā eņģelī, kad izzudīs starpība starp Amanu un Mordohaju un pat Amans izlabosies”. Un tas nosaka sacītā jēgu: „Cilvēkam Purimā ir jānoreibst līdz tādai pakāpei, lai nespētu atšķirt nolādēto Amanu no svētītā Mordohaja”.

Un nepieciešams piebilst, kādēļ ir sacīts, ka viņus (Bigtanu un Terešu) pakāra pie koka. Tādēļ, lai viņi saprastu, ka tas ir tas pats grēks pie Laba un Ļauna Atzīšanas Koka, kur arī tika bojāts GAR. Un sacīts, ka Mordohajs sēdēja ķēniņa vārtos, lai parādītu, ka viņš sēdēja, nevis stāvēja, jo sēdošs stāvoklis nozīmē VAK, bet stāvēt pilnā augumā nozīmē GAR.

Grāmata „Šamati”, 39. raksts

Dzirdēts 26. Ševatā (1947. g. 16. februārī)

Lapa nozīmē ēnu, gaismas apslēpšanu, no saules. Ir divi ēnas veidi:

1. Ēna, svētuma rezultātā,
2. Ēna, grēka rezultātā.

Tas ir, pastāv divi gaismas apslēptības veidi Universā – tāpat kā mūsu pasaulē ēna rada apslēptību attiecībā pret sauli, tāpat eksistē apslēptība attiecībā pret augstāko gaismu, kuru dēvē par „sauli” un kura nāk no svētuma cilvēka izvēles rezultātā. Kā sacīts par Mozu: „Noslēpa Mozus savu seju, jo baidījās skatīties”, tas ir, ēna bija baiļu rezultāts, bailes saņemt gaismas pārpilnību, jo baidījās, ka nespēs to saņemt ar nolūku ne sevis labad, bet Radītāja labad.

Tādā gadījumā ēna nāk no svētuma izjūtas, no tā, ka cilvēks vēlas saplūst ar Radītāju, bet saplūsme tiek dēvēta par atdevi, un tādēļ viņš baidās, ka, iespējams, nespēs atdot (lielas gaismas – baudas atklāšanās rezultātā). Izrādās, ka viņš ir saplūsmē ar svētumu. Un to dēvē par „Svētuma ēnu”.

Taču ir arī grēka ēna, tas ir, apslēptība nav sekas tam, ka nevēlas saņemt, bet gluži pretēji, apslēptība notiek tieši cilvēka vēlmes saņemt sevis labad, un tāpēc gaisma izzūd. Visa svētuma atšķirība no nešķīstības, klipot, ir tajā apstāklī, ka svētums vēlas atdot, bet klipa vēlas tikai saņemt un neatdot neko. Tādēļ tiek dēvēta par „nešķīstības ēnu”.

Un nav citas iespējas iziet no šī stāvokļa, kā tikai saskaņā ar sacīto Torā: „Un sašuva vīģu lapas un izgatavoja sev jostas” (Berešit, 3). Jostas ir ķermeņa spēki, kuri tagad, pēc grēka krišanas kļuva sasieti ar svētuma ēnu. Tas ir, neraugoties uz to, ka viņiem nav gaismas, jo gaisma taču izzuda grēka rezultātā, vienalga viņi pieliek pūles strādāt Radītāja labā ar spēku, augstāku par zināšanām, tas tad arī tiek dēvēts par „spēku”.

Tādēļ sacīts: „Un izdzirdēja Radītāja balsi… un noslēpās Ādams un viņa sieva”. Tas ir, viņi noslēpās ēnā, kā sacīts par Mozu, kurš noslēpa savu seju.

Un Ādams rīkojās tāpat kā Mozus. „Un vērsās Radītājs pie cilvēka un jautāja viņam: „Kur tu esi?” Un Ādams atbildēja: „Tavu balsi es izdzirdēju dārzā un izbijos, jo es esmu kails, un noslēpos”. „Kails” nozīmē kails no augstākās gaismas. Tādēļ Radītājs viņam jautāja par iemeslu: kādēļ viņam bija vajadzīga ēna, lai paslēptos, tāpēc ka viņš ir kails? Vai šī ēna no svētuma puses, vai no nešķīstības puses? Un jautāja viņam Radītājs: „Vai no koka, no kura Es pavēlēju tev neēst, tu ēdi?” – tas ir, tava ēna ir grēka rezultātā.

Taču, ja ēna ir grēka rezultāts, tā ir pretēja svētuma ēnai un tiek dēvēta par maģiju un burvestību, kā sacīts: „Vienu pret otru (svētumu pret nešķīstību) radīja Radītājs”. Un cik ir spēka svētumā, parādīt savu diženo spēku, nebijušās iespējas un brīnumus – tādas pašas iespējas ir arī nešķīstai pusei.

Un tādēļ taisnie neizmanto šos spēkus, lai nešķīstai pusei nebūtu spēka darīt tāpat, kā viņi to dara no svētuma puses. Pret katru spēku ir taču tam pretējs.

Un tikai īpašos laikos, pie īpašiem apstākļiem Radītājs nedod nešķīstai pusei tādas iespējas un spēkus kā savai svētajai pusei. Kā, piemēram, deva Elijau Karmela kalnā, sacīdams: „Lai neteiktu, ka šis ir burvestības nodarījums”, spējīgs izdarīt augstākās gaismas apslēptību.

Tādēļ jostas tiek darinātas no vīģes lapām, no Laba un Ļauna atzīšanas koka grēka. Un šīs lapas, tas ir, ēna rodas no nešķīstās puses, jo tās cēlonis nav svētumā, kad paši tiecas sev radīt ēnu – taču ēna šeit rodas tādēļ, ka viņiem nav citas izejas, izņemot, tajā paslēpties. Šī ēna palīdz iziet no krituma stāvokļa, taču pēc tam nepieciešams sākt darbu no jauna.