Pasauļu rašanās

Parcufa uzbūve

 Parcufs ir dvēsele, garīgais „ķermenis”, kurš sastāv no galvas (roš), rumpja (toh) un ekstremitāšu daļas (sof).

Pēc tam, kad tiešā gaisma (or jašar – OJ) nonāk pie malhut,  tā atgrūž šo gaismu,  aprēķinot, cik daudz no tās paņemt.  Malhut  nolemj,  ka  var  saņemt,  pieņemsim,  tikai  20%. Šāda gaisma tiek dēvēta par iekšējo gaismu (or pnimi – OP). Paliek 80% neaizpildītu kelim un atbilstoši tam, gaisma, kas nav ienākusi, sastāda 80%.

Apkārtējā gaisma (or makif – OM) izdara spiedienu  uz  tukšajām  kelim,  kuras  satur nelielu tiešās gaismas daudzumu. Tiešā gaisma,  atrodoties  vēlmēs,  vājina  šīs  kelim  ar to, ka dod tām baudu. Apkārtējā gaisma it kā saka, – ja to saņemt, tad bauda būs vēl lielāka: salīdzinājumā ar to, kuru saņem sevī, kā arī to,  kuru var atdot Radītājam,  ar šo vēlmi  Viņam pielīdzinoties. Šie divi gaismas veidi  izdara  spiedienu  uz  vietu,  kas  ierobežo papildu gaismas izplatīšanos kelim iekšienē, tas ir, uz ekrānu, kas atrodas taburā.

Ja pielīdzināt vēlmi tilpnei, tad ekrānu varam iedomāties kā iekšējo aizslietni, kas spēj pārvietoties uz augšu un uz leju. Aizslietnim ir rokturis, un aizslietnis it kā tiek novietots priekšā tilpnei/ vēlmei. Mēs veicam aprēķinu, cik daudz gaismas var ienākt, tveram pie roktura un atbīdām aizslietni līdz aprēķinātajam līmenim. Piepildām vēlmi. Pēc  tam,  ja kādu iemeslu dēļ izrādīsies neiespējams veikt piepildījumu, tad mēs no jauna pacelsim aizslietni līdz iepriekšējam līmenim vai arī varam to nolaist zemāk. Kas ir šis  rokturis, ar  kura palīdzību mēs bīdām aizslietni? Šis rokturis ir mūsu aprēķins. Parcufa galvā (roš) vienmēr tiek veikts aprēķins, cik maksimāli mēs  varam  pielīdzināties  gaismai,  kas  nonāk pie mums.

Pielīdzināšanās  gaismai  vai  līdzināšanās  Radītājam ir  vienīgais   parcufa darbības kritērijs.

Tad, kad uz ekrānu, kas atrodas taburā, iedarbojas divu veidu gaismas – or pnimi un or makif (tiešā un apkārtējā) – šis ekrāns nevar atrasties iepriekšējā vietā, jo atrodoties tādā statiskā stāvoklī, tas nekad nesasniegs simtprocentīgu līdzību.  Ja  ekrāns  paliks   vienā  vietā, tas turpmāk nespēs saņemt iekšienē, jo tā būs attālināšanās, pretstats Radītājam. Vienīgā iespēja, kas tam atliek – atgriezties sākuma stāvoklī, kurā tas  atradās  līdz gaismas  saņemšanai.  Šis  process tiek dēvēts  –   apgaismība, ekrāna  pacelšanās augšup.

Attēls 4.1.1. Parcufa uzbūve.

 Apskatīsim, kā šis process norisinās tālāk. Or pnimi – gaisma, kas izplatās parcufā no augšienes uz leju. Or makif – 80% gaismas, kas paliek ārpusē.  Or jašar  –  gaisma,  kas nonāk pie parcufa, or hozer (OH) – gaisma, kas tiek atstarota no parcufa.

Or pnimi, kas izplatās no augšienes uz leju, tiek dēvēta  „taamim”,  no  vārda  taam  – garša. Gaisma, kas iziet no parcufa, tiek dēvēta „nekudot”, no vārda nekuda – punkts,  tāpēc ka  malhut ir melnais punkts, kurš tad  arī ir ierobežojošais  iemesls  gaismas ienākšanai iekš kli. Malhut  nav  spējīga  saņemt  vairāk,  tātad  iemesls,  kādēļ gaisma izzūd, ir punkts – malhut (no šejienes – nekudat malhut, daudzsk. – nekudot).

Gaismas ienākšanas kārtība kli iekšienē

 Par iepriekšējo stāvokli var piebilst, ka  tas  dalās  daudzās  variācijās.  Gaisma  iekš   kli  ienāk pakāpeniski. Sākumā ienāk or nefeš. Pēc tam iekšā tā  pārvietojas uz  pakāpi zemāk, turpretī augšējā pakāpē ienāk or ruah. Pēc tam or ruah  pārvietojas  lejup,  or nefeš nolaižas vēl zemāk un  parcufā ienāk jauna – or nešama.  Šāda gaismas ienākšanas kārtība saglabājas līdz brīdim, kad parcufā ienāks or jehida.

Attēls 4.2.1. Gaismas ienākšanas kārtība parcufā.

 Gaismas ienākšana kli iekšienē norisinās pakāpeniski, taču ņemot vērā, ka aprēķins tās saņemšanai tiek veikts tikai vienu reizi, tad visu šo  gaismu  mēs  uzskatām it  kā tā būtu  viena un dēvējam NARANHAJ (nefeš, ruah, nešama, haja, jehida). Parcufa galvā (roš) tiek pieņemts tikai viens lēmums: piepildīt visas kelim. Tam, ka gaisma ienāk pakāpeniski, nav nozīmes. Galvenais  nolemt, ka  pakāpeniski  tiek  absorbētas  piecas devas (porcijas). Sākumā tiek pieņemts lēmums – un tikai pēc tam notiek piepildīšana.

Tad, kad gaisma iziet no kli, no parcufa toh (nekudot), tad tas arī nenotiek uzreiz.

Gaisma, kas izplatās no augšienes lejup (taamim),  tāpat  tiek  dēvēta  par keter,  tāpēc  ka tajā vēl nav nekāda  avijuta  (vēlmes  saņemt  lielums,  biezums).  Šī  gaisma  vienkārši izplatās kli iekšienē. No paša parcufa puses vēl nav nekādas pretdarbības. Taču pilnībā piepildot kli ar gaismu un kad or makif sāks darboties, parcufs sākumā izrādīs pretdarbību attiecībā uz gaismas atrašanos tajā. Parcufs vēlas izstumt gaismu, redzot, ka neatrodas optimālā stāvoklī. Parcufa pretdarbība gaismai tāpēc arī tiek dēvēta  par nekudot (punkti): kas no melnā malhut punkta izstumj šo gaismu. Izstumšana notiek pakāpeniski, avijut stadijās.

Parcufs saņēma gaismu ceturtajā, savā visspēcīgākajā stadijā. Turklāt tas izstumj to no ceturtās avijut stadijas, nevēloties saņemt pašu spēcīgāko gaismas devu.  Tādēļ galvā jau vairs netiek izdarīts aprēķins attiecībā uz ceturto daļu. (Arī iekš roš ir malhut.)

Tādā veidā ekrāns pārvietojas uz augšu, uz pe un gaisma no malhut  aiziet.  Pēc  tam gaisma aiziet no  zeir anpin, no roš, no guf un tālāk – pēc tādas pašas shēmas. Pakāpeniski ekrāns galvā  samazinās, pakāpeniski no parcufa aiziet arī gaisma.  Tātad gaismas iziešana no parcufa notiek četrās stadijās: hohma, bina, zeir anpin, malhut.

Ar ko iekš parcufa roš atšķiras keter, hohma, bina, zeir anpin un malhut no attiecīgajām sefirot iekš toh vai sof,  vai arī  no  tādām pašām gaismas  sefirot parcufā? Tās  atšķiras  ar kli līdzdalības pakāpi gaismas izplatīšanā (vai otrādi, izstumšanā). Vismazākā kli dalība, proti, avijuta dalība darbībā, spiediena izdarīšanā, sajaukumā ar  gaismu,  tiek  novērota tieši parcufa galvā.

Šeit atrodas gaisma, kas tikai teorētiski tiek ņemta vērā: kādas  vēlmes  man ir  un  kādā veidā es varu ar tām strādāt? Pēc tam – parcufā – gaisma vienkārši izplatās iekš kli atbilstoši iepriekš pieņemtajam lēmumam. Šeit nav nekādas  darbības  no  kli  puses  un tāpēc šī izplatīšanās ir it kā pilnīgas  atdeves  process,  līdzīgi gaismas izplatījumam, kas nāk no Radītāja nulles stadijā.

Tad, kad kli sāk sajust sevī gaismu, jūt, ka ir to saņēmusi un uz kli sāk iedarboties malhut, rodas stadijas hohma, bina, zeir anpin, malhut. Pie tam hohma atbilst trešajai stadijai, bina – otrajai, zeir anpin – pirmajai un malhut – nulles stadijai. Tā tiek  noteikta malhut līdzdalības pakāpe. Pēc tam gaisma pilnībā aiziet no visām daļām.

Attēls 4.2.2. Gaismas izplatīšanās un izstumšana parcufā, iekšējās(OP) un apkārtējās (OM) gaismas spiediens uz masah, kurš atrodas taburā.

 Kādā gadījumā mēs runājam par visām šīm daļām (keter, hohma, bina, zeir anpin un malhut), kuras dzimst ekrāna apgaismības108 brīdī? Tad, kad iet runa par kli  īpašībām. Kādā veidā rodas kli? Lietas būtība nav  tajā,  ka eksistē vēlme un ka tā uzņem sevī vairāk vai mazāk gaismas. Gaismas izplatīšanās procedūra kelim iekšienē paredzēta tam, lai no malhut puses attiecībā pret gaismu rastos dažādas sadursmes. Taču tās rodas tieši iekš nekudot. Tieši gaismas izstumšana no parcufa rada nekudot (punktus),  no  kuriem pēc tam veidojas līnija vai burts109 ( tiek domāta – vēlme). Nekudot ir vissvarīgākās šī procesa sekas.

Tātad vissvarīgākā informācijas un vispār vissvarīgākā visa procesa daļa ir pakāpeniska, lēna ekrāna pavājināšanās. Būtība nav tajā apstāklī, ka ekrāns pavājinās un izstumj visu gaismu, bet tajā, ka tas notiek kāpniskā veidā.

Laikā, kad malhut izstumj gaismu, tā atrodas ar to tādā mijiedarbībā, ka spiesta no tās atbrīvoties. Šis malhut vājības ieraksts, šī nepieciešamība atbrīvoties  no gaismas, kuru tā nav spējīga sevī atstāt, tiek dēvēts  par atmiņu (rešimo), informācijas  ierakstu,  par burtiem „otiet”. Tas ir galvenais, kas mums paliek.

Pasaules ir filtri gaismas ceļā pie dvēseles. Filtri veidojas tieši pakāpeniskā, pakāpjveida procesā, kad malhut iejaucas  gaismā tās izzušanas laikā  no  parcufa, kad tā nevar atrasties ar to kontaktā un izstumj to no sevis sava vājuma dēļ.

Ādama  Kadmona pasaule

 Parcufim dzimšana

 Tātad kli, cik vien tas ir iespējams, pilnībā tika piepildīta ar gaismu. Tā veica „zivug de akaa”: aprēķinu, cik daudz tā spēj sevī saņemt. Kādā veidā kli veic šo aprēķinu?  Tā balstās uz to, ka tekošajā stāvoklī tajā atrodas rešimot 4/4: četri de-itlabšut un četri de- avijut (daļa „de” aramiešu valodā, kuru bieži izmanto kabalā, nozīmē piederību).

Gaismas daudzums, kas tajā bija, tiek dēvēts itlabšut, turpretī bijusī vēlme tiek dēvēta avijut.

Vadoties no tā, kli arī darbojas: saņem sevī zināmu gaismas devu. Uzreiz pēc gaismas saņemšanas rodas absolūtas nepilnības stāvoklis – tas, kas garīgajā  pasaulē  patiesībā nevar būt. Ko tas nozīmē? Kli apstājas,  tā nespēj turpināt  saņemt,  tāpēc  ka šeit attiecībā uz vēlmēm saņemt Radītāja dēļ nav ekrāna.

Tomēr saņemt tikai nelielu gaismas daudzumu un ar to apmierināties, nozīmē nespēju pāriet kādā citā stāvoklī, proti, ja gaisma, kas ienāk kli, paliek nemainīga un pastāvīgi neatjaunojas, tā izzūd. Kāpēc? Tāpēc, ka izzūd vēlme.

Piepildītā vēlme pārstāj eksistēt. Ja tā netiek sajusta kā  tāda,  tad  dabiski arī  gaisma  tajā nav sajūtama kā piepildījums. Kli nonāk stāvoklī, kad tai kaut kas jādara.  Vienīgais risinājums – iziet no šī stāvokļa un atgriezties iepriekšējā. Tomēr kli  atgriežas  bijušajā stāvoklī jau ar citiem rešimot: ne ar rešimot  4/4,  kuri tai bija  Bezgalības  pasaulē,  bet  ar 4/3. Tas nozīmē, ka tā jau ir nogājusi noteiktu ceļu un diemžēl tā rezultātā tai ir radušies zināmi trūkumi.

Vēlme, ar kuru kli, malhut  tagad  var  strādāt ar  ekrānu,  ir  samazinājusies.  Kāpēc? Tāpēc ka tā pārliecinājās, ka iepriekšējā vēlme, kas bija apveltīta ar ekrānu, noveda to līdz bezizejas stāvoklim. Atbilstoši tam, malhut veic nākamo darbību: sāk strādāt līmenī, kas atrodas zemāk (4. avijut vietā – 3. avijut), kas atbilst nonākšanai lejup par vienu pakāpi; iekšējā keter vietā tā strādā uz atlikušajām  avijut daļām: hohma, bina, ZA,  malhut. Attiecīgi tā piepilda šīs kelim, taču jau pavisam ar citu gaismu. Šis otrais kelim piepildījums ar gaismu tiek dēvēts – parcufs AB.

Attēls 4.3.3. Parcufa AB dzimšana ar rešimo 4 de-itlabšut un 3 de-avijut (4/3). Ar bultiņām attēlots: 1 – masah pacelšanās no tabur uz galgaltas pe, 2 – masah nolaišanās par vienu pakāpi zemāk – parcufa AB pe.

 Pirmais ar Augstāko piepildījumu bija parcufs Keter (Galgalta). Turklāt tagad visaugstākais piepildījums ir hohma, tāpēc šis parcufs tiek dēvēts par parcufu Hohma (AB). Tas izplatās tikai līdz tabur tāpat kā iepriekšējais, taču tam nav to kelim, kas bija galgaltai, jo galgaltai bija visas kelim. Zemākās kelim (no tabur un zemāk – kelim,  kuras atbilst malhut)  galgalta nolēma nepiepildīt. Ja galgalta  nolēma  nestrādāt  ar  šīm  kelim,  taču, neskatoties uz to, tās  vēl joprojām tajā atrodas, tad  iekš  AB to  vienkārši vairs nav. Šis parcufs tās neiekļauj aprēķinā. Šis parcufs izplatās savās  sefirot  no  pe  līdz  tabur: otrais kelim piepildījums ar gaismu attiecībā uz rešimot 4/3.

Rešimot mums vienmēr  diktē ko darīt. Kāpēc? Tāpēc ka tā ir vienīgā visaptverošā informācija: rešimot par gaismu un rešimot par kli. Par  cik  Universā  vispār  ir  tikai gaisma un kli, kuru šī gaisma veido, tad atbilstoši tam jebkuru stāvokli mēs  varam attēlot tikai šajos divos  parametros.  Lai aprakstītu  jebkuru  stāvokli,  mums  ir  pilnīgi pietiekami ar gaismu un kli. Informācija, kas  nosaka  pagātnes  vai  nākotnes  stāvokli  (ne  tagadni), tiek dēvēta par rešimot. Tas ir ieraksts par gaismu un par tilpni (kli).

Tātad AB piepildās ar gaismu atbilstoši savam ekrānam, kurš apveltīts ar avijut 3 un, dabiski, saņem mazāk. Šis ekrāns arī nevar strādāt ar malhut: tāpat kā  parcufs  Galgalta nevar piepildīt malhut (daļa, kas atrodas zemāk par tabur, sof) ar savu gaismu keter, tāpat

arī AB to nevar piepildīt ar savu gaismu hohma. Katrs no pieciem parcufim, kuri dzims (Galgalta, AB, SAG, MA (elion), BON (elion)), nespēs  piepildīt parcufu Galgalta zemāk  par taburu (tās sof).

Kāpēc AB neizplatās lejup?  Tas nevar ar  savu  gaismu  piepildīt  malhut  –  zemāko galgaltas daļu. Tad AB saņem noteiktu gaismas daudzumu savās pirmajās sefirot. Šim parcufam bija or keter116 iekš kli de-keter, taču tagad tam ir  or-hohma117 iekš  kli hohma.  Tas tāpat apstājas  pusceļā  un,  nonākot pie strupceļa,  tam tāpat jāpieņem lēmums.  Tas  ir tā dēvētais „bituš-pnim-umakif” – iekšējās un apkārtējās gaismas spiediens uz ekrānu. Tad, kad parcufs saņem pieņemsim 20% gaismas, tam atliek neizmantoti 80% . Šiem neizmantotās gaismas 80% principā bija jāaizpilda malhut. Taču, ņemot vērā, ka malhut piepildīt nevar, šie 80% gaismas, pareizāk sakot, tās  nepieprasījums,  spiež  uz  tabur, robežu, kas neļauj izmantot šīs milzīgās vēlmes.

Līdzīgi tam, ārējās gaismas (OM) iedarbības rezultātā AB nolemj,  ka tam obligāti nepieciešams atgriezties iepriekšējā stāvoklī, tas ir, parcufs hohma jau  vairs  nedarbojas, pe no līmeņa keter nolaižas līdz līmenim hohma, pēc tam līdz līmenim bina un rodas parcufs SAG – parcufs Bina.

Attēls 4.3.7. SAG parcufa dzimšana ar rešimo 3/2.

 AB – parcufs hohma, SAG – parcufs bina.  Binā,  kā  mēs  jau  runājām,  ir  altruistiskā nolūka iedīgļi, vēlme atdot. Bina ar savām īpašībām vēlas līdzināties keter, turpretī keter nevēlas neko saņemt, tikai atdot. Šis keter nolūks atdot veido SAG kā īpašu parcufu.

SAG parcufa īpatnība

 Kas notiek iekš SAG? Sākot ar galgaltu, kas nonāca līdz rešimot 4 de-avijut un  4 de- itlabšut līmenim, jebkurā nākamajā parcufā rešimot de-avijut un rešimot de-itlabšut nav vienādi.

Rešimot de-itlabšut ir atmiņas par pagājušo gaismu, kura man bija. Rešimot de-avijut – informācija par ekrānu, kurš man ir dotajā brīdī.

Stadijā rešimot 3/2 rešimo 3 norāda uz to, ka tajā vēl atrodas atmiņas par gaismu hohma. Atmiņas par gaismu hohma ir tieksme uz šo gaismu, tā veido SAG papildu pagaismu.

Lai gan or hasadim nonāk līdz avijut 2, taču itlabšut 3 šeit atrodas nedaudz or hohma. Tad, kad SAG sāk atbrīvoties no sava ekrāna un vēlas pacelties atpakaļ,  or hohma izzūd, un paliek tikai or hasadim. Or hasadim pilnībā līdzinās keter, vēlmei atdot, tādējādi šī ir gaisma, kas var atrasties visur, tā ir neierobežota.  Vēlme  saņemt  (1)  šeit  pārtop vēlmē atdot (2).

 

Attēls 4.4.1. Parcufim dzimšanas kārtība atkarībā no rešimot.

 Kas atrodas ceturtajā stadijā, tās nobeigumā, tur, kur atrodas vēlme saņemt – jauna radījuma vēlme, kad šis jaunais  radījums  veic  cimcum? Tur atrodas or hasadim, tāpēc  ka cimcum tiek veikts, lai  pielīdzinātos Radītājam tajā  brīdī,  kad  radījums  nevēlas saņemt. Tādējādi lejā, šajās vēlmēs atrodas  or  hasadim  un  nav  svarīgi,  kāds  avijut  pie tam ir parcufam: 3 (kā iekš AB) vai 4 (kā Galgaltā). Kāpēc tas nav svarīgi? Tāpēc, ka tie līdzinās viens otram. Tad,  kad  gaisma piepilda kli,  tā valda tajā pilnībā, tas ir, tādā mērā, ka pati kli nav sajūtama.

Vēlme līdzinās gaismai,  tā piepilda to  kā  dzēriens glāzi.  Mums  svarīgs  pats  dzēriens nevis glāze, ar kuru nevaram remdēt slāpes. Tādējādi brīdī, kad rodas līdzība ar gaismu starp parcufu SAG iekš tā nekudot un iekš Galgaltas sof, šie divi parcufi kļūst līdzīgi viens otram. Tie savienojas, jo gan vienā, gan otrā atrodas vienāda gaisma – or hasadim un nav svarīgi, ka vienā ir ekrāna otrās stadijas avijut,  bet  otrā  –  ceturtās stadijas.

Līdzko parādās parcufs, kas piepildīts ar or hasadim, tas var nolaisties kā nekudot de- SAG zem galgaltas tabura un savienoties ar parcufa Galgaltas (malhut) sof. Šie divi parcufi praktiski kļūst kā viens. Tā rezultātā rodas īpašs stāvoklis. Tā malhut daļa, kas pilnībā izolēta un kas  bija  absolūti neatkarīga, kurā nebija  iespējams iekļūt, principā kļūst pieejama caur parcufu, kas dēvēts nekudot de-SAG.

Turpmāk mūsu attīstības gaitā, viss, ko  mēs darām – piepildām malhut caur parcufu nekudot de-SAG līdz tādam stāvoklim, kad patiešām spēsim to pilnībā piepildīt. Šis parcufs ir it kā buferis. Ja pareizi izmantot šo hasadim īpašību, kas spējīga atrasties kontaktā tikai ar pēdējo parcufa Galgaltas daļu, ar malhut,  tad  mēs caur  to  varēsim novest visu radījumu līdz pilnīgam piepildījumam, līdz Radītāja Nodoma realizācijai.

Kas notiek tālāk? Pēc  tam,  kad  šie divi parcufi savstarpēji savienojas,  tad  uzsāk darbību to avijut, vēlmes. Vēlmes tiem ir dažādas, tās  nebija  manāmas,  kamēr  valdīja  gaisma līdzko šie parcufi sajaucās viens ar  otru.  Tad, kad  tie savstarpēji  savienojās un sajaucās tā, ka ieguva sevī vienu un to pašu gaismu, tad savienojās arī to līmeņi – 2. un 4. avijut. Rezultātā to vēlmju daļa parcufā nekudot de-SAG ieguva avijut no malhut de- galgaltas.

Gala rezultātā izveidojas  ļoti  interesants  divu  sistēmu  savienojums.  Viena  sistēma  –  keter, hohma, bina, zeir anpin vai, citiem vārdiem sakot, deviņas pirmās sefirot –  tā pamatā ir binas īpašība, kas atrodas  iekš  nekudot de-SAG. Notiek šo sefirot izplatīšanās no augšienes uz leju, no Radītāja pie radījuma. Cita sistēma – malhut, vēlme saņemt, galgaltas sof, radījums. No galgaltas sof mēs saņemam papildu vēlmi – to, ko radījums vēlas attiecībā pret Radītāju. Rezultātā sanāk, ka vēlme 4, kas pāriet no galgaltas sof uz nekudot de-SAG, savienojoties ar tā vēlmi 2, izveido vienā parcufā divas apbrīnojami atšķirīgas daļas. Viena daļa nāk no Radītāja, bet otra – no radījuma.

Tas viss notiek vienā parcufā. Ko tādā gadījumā darīt? Tagad nepieciešams tikai viens:

Vai arī mēs ņemsim tādu kli, kurā būs viena daļa no Radītāja, bet otra no radījuma un, pieņemsim, ka kādu  laiku,  neitralizējot  radījuma  īpašības,  strādāsim  ar  Radītāja īpašībām, vai arī neitralizējam Radītāja īpašības, tādā veidā  strādājot  ar  radījuma īpašībām. Iespējams, spēsim izdarīt tā, lai radījums  pārņemtu no  Radītāja Viņa īpašības, un, paņemot tās  sev, ar tām strādātu? Tādā gadījumā rodas iespēja sastapties divām pretējām, pilnīgi nesavienojamām Universa daļām, ko nespējām pat iedomāties.

Tas notiek, pateicoties binas īpašībām.  No  vienas  puses,  kli vēlas  līdzināties  Radītājam, un bina it kā ir starpnieks.  Ja palūkojamies  uz keter,  hohma,  bina,  zeir  anpin un malhut, tad bina starp tām ir kā starppieturvieta, kā pārejas posms: tā ir  kli,  radījums,  kas,  no vienas puses, pielīdzinās Radītājam, taču no otras puses, izveido pabeigtu radījumu – malhut.

Malhut var pieņemt binas īpašības (tāpēc ka tā arī ir radījums), „uzdāvinot” savu lieko, papildu egoismu un tādā veidā daļēji līdzināties Radītājam, taču pēc  tam  atgriezties  pie sevis ar Radītāja īpašībām un sākt darboties jau ar savu papildu egoismu un jaunajām īpašībām, kuras tā pārņēma no Radītāja, no keter. Šajā savienojumā parcufā nekudot de- SAG rodas pilnīgi neparedzama iespēja patiešām izlabot malhut, izveidot tai ekrānu un izdarīt tā, lai tā pielīdzinātos Radītājam.

Pie tam, kad tā Viņam pielīdzināsies, tā  nekļūs  vienkārši  līdzīga  keter.  Malhut pielīdzināsies tam, kas stāv aiz keter, tāpēc ka tās vēlme – ieņemt keter vietu, nevis vienkārši pielīdzināties tam ar īpašībām. Malhut vēlme ir sasniegt  līdzību ar keter  līmeni. Šeit rodas pilnīgi jauna iespēja. Mēs  ar  jums  analizēsim,  kā no  šīs jaunās  iespējas,  binas un malhut savienojuma, ar binas palīdzību rodas malhut labošanās sistēma. Tā izies vēl daudzus savus iepriekšējās sagatavošanās  posmus, līdz patiešām kļūs  par labošanās sistēmu, taču jau tagad visādā ziņā tā ir atslēga, kas sniedz iespēju virzīties uz priekšu.

No augšienes šie parcufim aizpildās  vienkārši:  parcufs  keter,  hohma,  bina,  pēc  tam dzimst zeir anpin un malhut. Šeit nepieciešams uzsvērt tikai vienu:  pieci Ādama Kadmona pasaules parcufim nāk virzienā uz ekrānu, kurš paceļas – no  tabura uz pe.  Tāpat arī SAG: no tabura de-SAG uz pe. Visi šie pieci parcufim nāk saskaņā ar vienu sistēmu, vienu metodiku. Tikai parcufs nekudot de-SAG, kurš nolaižas lejup, saglabā sev pilnīgi īpašu attīstības ceļu. Tas it kā pilnīgi nepiedalās šajās  darbībās.  Tas  ir  absolūti jauns veidojums, kas veidojas, lai izlabotu  malhut,  turpretī  parcufim  Galgalta,  AB,  SAG un pēc tam MA (elion) un BON (elion) darbojas paši par sevi.

Šiem pieciem parcufim ir jāeksistē, lai papildinātu pirmās deviņas sefirot, izņemot pašu malhut. Malhut kombinējas ar to nekudot de-SAG daļu, kas nolaižas. Pēc tam parādās pasaule Nekudim, pasaules BeJA un dvēseles. Visa sistēma  pastāv  tikai  ar nolūku, lai piepildītu malhut, to mēs mācīsimies nākamajās nodaļās. Pieci parcufim pastāv, lai uzturētu pirmās deviņas sefirot,  kā  etaloni,  kā  Radītāja  īpašību demonstrētāji un paudēji attiecībā pret malhut.

Radījuma radīšana

Bezgalības pasaule (olam Ein Sof)

 Radīšanas nodoms, dēvēts „Bezgalības pasaule” (ein sof), ir Acmuto saikne ar dvēselēm, kas izpaužas kā „vēlme sniegt baudu radījumiem (dvēselēm)”.

Kāpēc šis stāvoklis tiek dēvēts par Bezgalības pasauli? Tāpēc  ka Viņa  Nodoms bija radīt mūs un bezgalīgi mūs piepildīt. Izņemot šo saikni, mēs neko neizzinām un tāpēc ne par ko vairāk nevaram runāt. Mēs neesam spējīgi izprast Radītāja, Acmuto būtību, mēs  varam  tikai  izzināt  Viņa  attieksmi  pret  mums. Mēs nespējam izzināt pašu Saimnieku, mēs varam tikai Viņam pielīdzināties, Viņa attieksmei pret mums.

Viss esošais un izzināmais pasaulēs  pastāv  tikai  attiecībā  pret  dvēselēm,  taču par pašām pasaulēm mēs neko nevaram pateikt, jo mums  nav  iespējams tās izprast kā tādas. Pašas par sevi tās nav izzināmas un attiecas uz Acmuto. Tāds atsevišķs jēdziens kā pasaules, nepastāv.  Dvēseles saņem no pasaulēm.  Tās atrodas pasaulēs visos līmeņos. Dvēseles nosaka pasaules  tikai tādā veidā,  kādā tās izzina.

Pieņemsim, ka atrodos kādā garīgās telpas vietā, no Bezgalības pasaules saņemu caur dažām pasaulēm. Tas nozīmē, ka es izzinu šīs pasaules. Tomēr, ja nebūtu manis, nebūtu arī pasauļu. Kam, tādā gadījumā, tās nestu Bezgalības pasaules gaismu? Tātad pasaules neeksistē.

Tāpēc mēs sakām, ka visas pasaules atrodas cilvēkā. Pasaules ir Bezgalības pasaules apslēptības pakāpes attiecībā pret cilvēku, viņa vēlmes saņemt dēļ.

Tas izriet, vadoties no vēlmes sniegt baudu radījumiem, un tā ir korelācija starp radījumiem un Būtību.

Radītājs atklājas man tādā mērā, kādā slēpju no Viņa savu vēlmi saņemt. Tas nosaka manu pakāpi, līmeni pasaulēs.

Mūsu kopējā sajūta tiek dēvēta par „vēlmi saņemt” un, atkarībā no tā,  cik lielā  mērā saņemam, mēs izšķiram  šajā  vēlmē  vairums  daudzveidīgu   detaļu  un nianšu. Vēlme saņemt jau tiek  dēvēta  par  radījumu  –  jaunu kategoriju „kaut kas no nekā”, tādējādi tieši no tā brīža, kad vēlme saņemt sāk just, gūt iespaidus, varam runāt par atsevišķām sajūtu detaļām. Tas viss tiek dēvēts  par  korelāciju starp Augstāko gaismu un vēlmi saņemt.

No tā izriet secinājums: ja vairums cilvēku raugās uz vienu un to pašu garīgo objektu, tad katrs no viņiem to izprot savādāk, atbilstoši personīgajai iztēlei un iespaidam. Turklāt arī katrā atsevišķā cilvēkā šis garīgais objekts mainīsies, atkarībā  no  viņa  stāvokļiem.   Cilvēks   katru  reizi  sajūt  citādu  formu,  tāpēc   ka

„gaisma  pēc  savas  būtības  ir vienkārša un tai nav nekādas formas  – visas formas nosaka tikai saņemošo vērtējums”.

 Garīgie sajūtu orgāni

 Ārpus saņemošā mēs nevaram runāt par kādas formas vai ainas esamību. Tādējādi pat tajā gadījumā, kad mēs runājam par to, ka mūsu Visums ir radīts  pirms 13,7 miljardiem gadu un zemeslode – 4,6  miljardiem  gadu,  līdz  ar  to  jāņem vērā, kādā veidā mēs izzinām šos periodus atbilstoši mūsu laika izpratnei, mūsu priekšstatiem par cēloņu un sakarību saiknēm. Runa nav par to,  ka  tas notiek ārpus mums jeb tam ir jēga ārpus mūsu maņu orgāniem.

Rodas jautājums: vai realitāte turpina pastāvēt pēc manas nāves? Vai ir citi cilvēki, kuri to sajūt? Ja esmu nomiris, tad kā man var būt zināms,  ka tā pastāv? Pēc nāves es sajūtu ko  citu.  Mana  vēlme  saņemt  ir  mirusi,  uztvere  ar  piecu maņu orgānu palīdzību ir pārtraukta, un es sāku savādāk just realitāti: ar dvēseli, „punktu sirdī”, dvēseles sakni. Tad es redzu citu esamību.

Šobrīd visa mana realitāte ir pasaule, kuru es uztveru, pateicoties pieciem maņu orgāniem. Bezgalības gaismu es sajūtu kādas ainas veidā, noteiktā  veidā  dzirdu, jūtu zināmu garšu un smaržu, kaut ko sataustu. Maņu orgānus man aizvieto keter, hohma, bina, zeir  anpin un malhut. Esmu apveltīts   tieši  ar  šādiem uztveres orgāniem un tieši tādā veidā es sajūtu bezgalības gaismas iedarbību.

Kas notiek, ja man nav piecu maņu orgānu? Kabalisti saka, ka cilvēkam jebkurā gadījumā ir kli, kas uztver bezgalības gaismu ar piecām iekšējām daļām. Mūsu dabiskie maņu orgāni ir tikai ārējā uztveres daļa.  Pastāv  vēl  dziļākas  iekšējās kelim: keter, hohma, bina, zeir anpin un malhut. Tās dod iespēju sajust citu realitāti un uztvert to citādās ainās. Tomēr  apzināties  šo  atšķirību  ir  iespējams tikai dzīves laikā šajā pasaulē, attīstot nepieciešamās uztveres kelim.

Šim nolūkam paredzēta kabala. Tās mērķis novest cilvēku līdz Bezgalības pasaules līmenim, veicināt tādu kelim uztveres attīstību, kad līdzās redzes, dzirdes, taustes, ožas un garšas  orgāniem veidojas bezgalīga kli, kura spēj uztvert visu, kas ielikts Radīšanas Nodomā. Būtībā uz to mūs arī virza visa realitāte.

Esamības uztveres pakāpes

 Ko nozīmē: „Es eksistēju”? Vai esmu vienīgais radījums, vai arī eksistē citi cilvēki? Pašreizējā brīdī, kā es to izprotu, viņi eksistē. Kad pacelšos augšup  uz  citu  uztveres pakāpi, tad, iespējams, visus, kurus uztveru savās sajūtās šīs pasaules līmenī  kā cilvēkus, kuri līdzinās man ārēji, es apzināšanos citādā veidā? Pēc savas iekšējās būtības viņi šķitīs man kā citas būtnes. Es sākšu viņus aplūkot kā ķermeņus, kuri pilda visus gaismas norādījumus.

Var jautāt arī tā: ja esmu nomiris un  mani pieci maņu  orgāni ir  pārstājuši darbo ties,  vai tādā gadījumā šo pasauli es uztveru caur savu dvēseli? Atbilde sekojoša: tu sāc uztvert pasauli ar dvēseles piecu maņu orgānu palīdzību. Tu saskaries ar spēku pasauli, nevis ar ķermeņu pasauli. Tad, kad savā iekšējā redzējumā tu pacelsies pāri es ošai uztverei, tu redzēsi spēku pasauli. Tu sāksi salīdzināt sevi ar spēkiem, kuri atrodas ārpus ķermeņiem. Ārpus nedzīvās, augu, dzīvnieciskās un cilvēciskās  dabas  ietvariem  tu  sajutīsi  spēkus, kas visu noved līdz darbībai un ar tiem tu veidosi attiecības . Tāpēc, ka strādā tieši šie spēki, nevis ķermeņi, kas ir to ietērps.

Bezgalības pasaulē, Radīšanas Nodomā, mēs visi esam savienoti kopā.  Tad  vēl nepastāvēja dalījums nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā un cilvēciskajā daļās. Cilvēks, dzīvnieks, augi, akmeņi utml., tas viss nepastāvēja atsevišķi. Viss ietvēra sevī jēdzienu „radījums”, un Nodoms bija sniegt baudu visam, kas ir radīts.

Kur tādā gadījumā ir problēma? Laikā, kad apgūstam reālās īstenības uzbūvi, mēs redzam, ka no visa materiāla, kas attīstījies, tikai cilvēkam ir uzlikts par pienākumu  šo pasauli virzīt atpakaļ uz Bezgalības  pasauli.  Šis  uzdevums  netiek  uzlikts  nedzīvajam, augu, dzīvnieciskajam līmeņiem.

Bāls Sulams „Ievadā kabalas zinātnē”, 58. p., raksta, ka tikai cilvēks  spēj visus  vest aiz sevis. Kāpēc? Tāpēc, ka no stadijām hohma, bina, zeir anpin un malhut, tikai malhutā84  vēlme saņemt ir attīstīta tik lielā mērā,  ka ir  spējīga sajust  Dodošo, līdzināties  Viņam  un pēc tam izveidot ar Viņu saikni. Šī iespēja piemīt tikai malhut atbilstoši tās sajūtu dziļumam. Tādējādi, labojot sevi, cilvēks velk  aiz  sevis  nedzīvo,  augu  un  dzīvnieku dabu.

Nav nevienas  detaļas radītajā,  kas, cilvēka darba rezultātā, nesajustu izmaiņas savās īpašībās. Taču izvēles brīvība ir tikai cilvēkam, un tikai viņš var novest visu reālo īstenību Bezgalības pasaulē.

Rodas jautājums: zinātnieki runā par to, ka Visums, kas aizsācies  no  punkta,  savas attīstības procesā paplašinās. Vai ar to ir jāsaprot, ka  tad,  kad  cilvēks  novedīs  visu pasauli līdz gmar tikun (galīgā labošanās), visa materiālā īstenība atgriezīsies Radīšanas Nodoma sākuma punkta stāvoklī? Nē! Tas, kāda matērijas attīstība mums atklājas, attiecas tikai uz  mūsu maņu orgānu attīstību. Patiesībā,  izņemot Bezgalības pasauli, nekas cits nav radīts. Tad, kad sasniedzam pareizo esamības uztveri, pietiekami attīstām mūsu uztveres kli, tad, pateicoties materiālajām, tāpat arī garīgajām sajūtām, ar pasauļu palīdzību mēs sasniedzam Bezgalības pasauli.

Visas iepriekšējās formas, kuras sastapām ceļā, mūsu apziņā  paliek  kā   iepriekš eksistējušas, ņemot vērā nepietiekamo garīgo uztveri, un nevis tāpēc, ka šīs formas patiesībā eksistēja šajās pakāpēs. Šīs formas nav bijušas,  līdzīgas  ainas  mums  radīja mūsu neizlabotais stāvoklis. Tādējādi pasaules ir Bezgalības pasaules apslēptības. Vienkāršās gaismas vietā, uztverot realitāti ar pieciem maņu orgāniem, parastajā kli mēs vērojam daudzveidīgas ainas.

Attēls 3.3.1. Pasaules – Bezgalības pasaules apslēptības līmeņi.

 Virzoties augšup mērojot labošanās pakāpes, cilvēks tās visas savāc sevī. Tad, kad viņš nonāk līdz augstāk stāvošai pakāpei, visas zemākās, izņemot to,  kas  dēvēta  par  šo pasauli, it kā izdzēšas.

Mūsu pasaule ir nedzīvā līmeņa pakāpe, kas nevar mainīties. Sas niedzot pat Bezgalības pasauli, dati, kas nogādāti ar ķermeniskajiem maņu orgāniem, nemainīsies:  tu  redzēsi to pašu ainu un tā – līdz gmar tikun stāvoklim. Par mūsu uztveri pēc gmar tikun stāvokļa sasniegšanas, mēs runāt nevaram.

Ierobežojuma pasaule (olam cimcum), malhut – radījums

 Laikā, kad ceturtajā stadijā parādās vēlme saņemt, mēs runājam, ka mums ir darīšana ar radījumu, daļēji jau atdalītu no gaismas,  no  Radītāja,  kamēr  visas  iepriekšējās  stadijas: 1., 2., un 3. nav atdalītas no keter (0). Tāpēc visas stadijas – no keter līdz malhut – mēs dēvējam par pirmajām deviņām sefirot. Tikai malhut mēs dēvējam par desmito sefiru. Kāpēc? Tāpēc, ka viss, kas notika līdz malhut, ir gaismas transformācija, un  tikai pašā malhut rodas jauna vēlme. Šī vēlme nav patstāvīga, ļoti tuva keter, kā arī tā rezultāts, ka malhut izzina keter, taču tā jau ir malhut personīgā izzināšana.

Attēls 3.4.1. Korelācija starp Malhut un pirmajām deviņām sefirot.

 Par cik malhut saskaņā ar savu vēlmi saņem gaismu, tad tā pati gaisma, ar  kuru piepildījās pirmā tās izplatīšanās stadija (bhina alef), nonāk arī  pie  malhut.  Taču malhut vēlas jau vairāk salīdzinājumā ar pirmo stadiju,  tāpēc,  saņemot gaismu,  tā ar to  piepildās bez ierobežojuma. Taču, kad pēc  piepildījuma ar gaismu,  tā vēlas  tai pielīdzināties  (tāpat kā pirmā stadija, kas pēc piepildījuma ar gaismu arī vēlējās tai pielīdzināties), tad veic ierobežojumu (cimcum). Tā nevēlas būt saņemošā kā pirmajā stadijā.

Pēc cimcum, vēloties pielīdzināties binai,  tas ir, atdot (kā atdot, tā jau  zina  – šim nolūkam nepieciešams saņemt), tā patiešām no jauna pūlas saņemt, lai atdotu, taču jau kā malhut. Pēc cimcum alef (pirmais  ierobežojums) malhut iziet visas tās pašas stadijas, lai saņemtu ekrānu (masah).

Laikā, kad malhut piepildās ar gaismu un sāk to baudīt atbilstoši savai vēlmei, tā līdzinās pirmajai stadijai.

Kas notiek tālāk? Ceturtā stadija ir pilnībā piepildīta ar gaismu, un tajā rodas tas pats, kas otrajā stadijā. Dabiski, tā veic cimcum.

Turklāt tā ne tikai izraida no sevis gaismu, bet vēlas tai pielīdzināties, taču jau nespēj to izdarīt tāpat vien, jo viņas vēlme  ir  personīga. Ja uzzīmēsim malhut  apļa veid ā,  tad  ārējā tās daļa būs nulles stadija, turpretī centrālā – ceturtā stadija.

Malhut personīgā vēlme, ceturtā vēlme, ir iepriekšējo rezultāts. Tā pieder personīgi tai. Tieši attiecībā pret savu personīgo vēlmi tā veic cimcum alef – pirmo ierobežošanos (koncentrēšanos). Attiecībā pret visām pārējām vēlmēm nav nepieciešams veikt cimcum. Taču malhutā, no tās vietas, kurā tai rodas jauna vēlme, gaisma tāpat vienkārši nevar izzust, jo tā ir malhut vēlme. Tādējādi pēc tam, kad malhut šo vēlmi sevī ir izveidojusi, šī vēlme tai momentāni ir jānosedz. Malhut to arī dara.

Darbību, ar kuras palīdzību malhut slēpj savu vēlmi, neļauj to izmantot (tā nespēj ar šo vēlmi neko izdarīt, jo tā nav atnākusi no ārpuses, bet dzimusi malhutā un turpina dzīvot), dēvē par cimcum alef.

Vienīgais, ko malhut var darīt – apklāt vēlmi ar „apvalku”, kas neļauj tai piepildīties ar gaismu. Malhut ar spēku izstumj no sevis gaismu, turpinot vēlēties baudu.

Ja pārejot no pirmās stadijas otrajā, vēlme saņemt izzuda it kā pati no sevis,  un tās  vietā radās vēlme sniegt baudu, tad šeit tā nenotiek. Definējot cimcum alef, grāmatā „Desmit Sefirot Mācība” (1. daļa, 33.lpp.) sacīts: „Spēki, kas valda pār savu vēlmi baudīt, to ierobežo, neskatoties uz tajā esošo milzīgo vēlmi baudīt” . Malhutai patiešām ir gribasspēks šo vēlmi neizmantot. No  visām  pārējām  vēlmēm,  tāpat  kā  binā,  otrajā  stadijā, gaisma izzūd.

Kādi ir šie rezultāti, ka esmu veicis cimcum? Tagad manī  nekā nav,  tukšums,  tāpat kā   binā, taču, neskatoties uz to, es neesmu pielīdzinājies Radītājam. Nākamā stadija  – trešā, tikai patreiz tā iegūst pavisam citas formas: saņemšanu ar nolūku atdot. Taču kā to izdarīt? Iepriekš vēlme saņemt ar nolūku atdot atradās divās dažādās daļās: vienā daļā – vēlme atdot, otrā – vēlme saņemt. Tagad tā nevar atrasties dažādās  daļās,  tāpēc  ka  šī vēlme ir mana, personīgi iegūta ceturtajā stadijā.  Tādējādi  šeit  viss  realizējas  vienotā vēlmē.

Pastāv vēlme saņemt, kas momentāni tiek izmantota atdevei.  Ja  uzzīmēt  kli, kurā  ir ekrāns, tad vēlme atradīsies virs kli, virs ceturtās stadijas, tā ietverta apvalkā, kas neļauj baudīt. No vienas puses, iekš kli atrodas vēlme saņemt un baudīt. No otras puses, pastāv ekrāns, kas pretojas baudai, kura vēlas saņemt gaismu tikai apsvērti: saņemt, taču ar nolūku atdot. Atbilstoši tam, cik aktīvs ir šis nolūks, piedalās arī saņemšanas darbība.

Attēls 3.4.4. Malhut saņem gaismu pēc CA.

 Rezultātā nekas nav noticis, kas spētu iziet ārpus piecu stadiju robežām: 0,  1., 2., 3., 4. Taču, ņemot vērā šo apstākli, sanāk, ka  malhut,  kas  tādā veidā darbojas  – principā ir  tā pati malhut, kas ir arī pārējo stadiju malhut, tikai tagad tā ir izdomājusi sev  pareizu realizāciju: darboties ar ekrāna palīdzību. Ja ar ekrāna palīdzību malhut tagad veiks šo darbību – saņems Radītāja dēļ, kā to izdarīja bina, kas arī saņēma atdeves dēļ, tad malhut varēs saņemt tikai savā mazajā daļā. Saņemt visā malhut, kā bina, tai neizdodas.

Kā notiek malhut piepildījums

 Malhut ietver sevī piecas daļas, tās arī tiek dēvētas: keter, hohma, bina,  zeir  anpin  un malhut. Šajās piecās daļās tā pūlas saņemt, redzot, ka katrā  no  tām tā var  saņemt  tikai nelielu segmentu.

Attēls 3.5.1. Malhut piepildīšanās shēma.

 Toh – kli iekšējā daļa. Visa pārējā tukšā telpa tiek dēvēta par sof, tā ir kli ārējā daļa.

Rodas jautājums: kāpēc malhut var piepildīt sevi tikai mazajā daļā – tik minimālā, ka šis smalkais apļa segments tiek dēvēts „kav dak” (smalkā līnija) – līdz  tādai pakāpei tas  ir šaurs. Kāpēc malhut rodas tikai šāds  neliels  ekrāns,  kas  ļauj saņemt  Radītāja dēļ? Tāpēc ka īpašības, kuras tā saņem no  augšienes no  iepriekšējām sefirot,  ir  niecīgas  salīdzinājumā ar vēlmi, kas rodas iekšienē.  Ja  šo  malhut  dalīsim  daļās:  nulles,  pirmā, otrā, trešā un ceturtā, tad atbilstoši vēlmes lielumam, ceturtā daļa (šī daļa rodas malhutā, un tā neatbilst malhut iepriekšējām vēlmēm) ir miljardiem reižu lielāka par visām  iepriekšējām. Gaisma, kas atnāk no ārienes, ir gaisma, kas spējīga mainīt vēlmi, kuru tā radījusi pirmajā, otrajā un trešajā daļās. Gaisma uztur tikai tās vēlmes, kuras  pati radījusi, tikai šīm vēlmēm gaisma spēj dot spēku.

Tāpēc sanāk, ka šī malhut tāpat vienkārši nevar  pielīdzināties  binai  vai  keter:  tai pietrūkst spēka. Gaisma, kas to piepilda, nespēj tai iedot atbilstošo ekrānu, tāpēc ka tā ir daudzkārt mazāka pēc iedarbības spēka uz malhut salīdzinājumā ar vēlmi, kuru tā patreiz sevī radījusi. No šejienes izriet, ka šīs malhut piepildījums līdzinās šauram segmentam, smalkai līnijai.

Kāpēc tas notiek? Kāpēc jau sākotnēji visu nevarētu darīt citādi? Pieņemsim, ka malhutai patreiz būtu pietiekami spēka, lai saņemtu gaismu tik daudz, kas būtu pietiekoši pilnam ekrānam. Tad malhut piepildītos un veiktu pilnu atdeves darbību savā otrajā un trešajā stadijā. Otrajā stadijā ir nolūks atdot, vēlme līdzināties nulles stadijai, trešajā  stadijā  ir darbība, kas līdzinās pirmajai stadijai: saņem kā otrajā stadijā un atdod ar nolūku. Trešā stadija saņem kā pirmā un vēlas atdot kā otrā. Ceturtā stadija jau sastāv no nulles, pirmās, otrās, trešās un ceturtās,  tur  jau  atrodas  papildu vēlmes.  Kāpēc nevarētu izdarīt  tā, lai malhut tagad varētu veikt cimcum, ekrānu un saņemt uzreiz visu gaismu ar  pilnu  nolūku Radītāja dēļ un viss būtu beidzies?

Tam nav nekādu priekšnosacījumu. Lai iekšienē, vadoties no šīs papildu vēlmes, malhut tagad vēlētos līdzināties keter, nepieciešama cita bina, kas dotu nolūku visam jaunajam egoismam. Tas ir, nepieciešams pārveidot visas  iepriekšējās  stadijas.  Virs  malhut  daļas, kas radusies no jauna, jānovieto pilnīgi citas iepriekšējās stadijas – tādas, kas  pēc  sava spēka, intensitātes, dziļuma  un  lieluma  līdzinātos  šai  papildu,  jaundzimušajai  malhut daļai. Taču tas nav iespējams.

Tādējādi iepriekšējās stadijas ir spējīgas „apkalpot” visu, izņemot pašu malhut. Tā nav spējīga pielīdzināties nulles stadijai, Radītājam,  saņemšanai  Radītāja  dēļ.  Šis  process ielikts vēl nulles stadijā, tie ir iekšējie, smalkie, visas sistēmas nodomi, šo procesu veido gaisma, Radītājs un pakāpeniski no līdzīgām jaunu vēlmju  izpausmēm  atklājas  kas  tāds, kas iepriekš vispār nav bijis.

Tas ir apbrīnojami: kā var radīt vēlmi vai īpašību, kas iepriekš nav bijusi. Vai arī domas, nodoma, darbības iespēju, kas neeksistētu Radītājā. To  patiešām  varētu  nosaukt  par brīvu radījumu, kas pastāv neatkarīgi no Viņa,  taču tajā  pašā laikā  šis  radījums  saprot,  kas ir Radītājs un no visām iespējām izvēlas tieši Viņa stāvokli (ņemot vērā, ka pārējās iespējas nav sliktākas salīdzinājumā ar pašu Radītāju).

Ja iespējas, kuras ir radījumam sava nākamā stāvokļa izvēles brīdī, ir sliktākas  par tām, kurās izpaužas Radītājs, tad šī vēlme, šī izvēle nav brīva. Lai pēc brīvas gribas izvēlētos līdzību ar Radītāju, nepieciešamas līdzvērtīgas  iespējas un tomēr atbilstoši  kādam kritērijam dot priekšroku Radītājam, Viņa stāvoklim.

Ņemot vērā, ka no lejup nonākošās gaismas, malhut nespēj saņemt visu spēku ekrānam (tāpēc ka papildu vēlme netiek pārklāta ar šo gaismu, tā tikai var parādīt atšķirību starp gaismu un šo vēlmi), tā sevi ierobežo. Taču šai vēlmei  gaisma  nespēj  iedot  īpašību līdzību ar sevi, tāpēc ka  tā  ir  labojošā  gaisma  un tā ir  daudzkārt mazāka salīdzinājumā ar vēlmi, kas tagad radusies malhutā. Lai saņemtu to pilnā apjomā, malhutai sev apkārt ir jāveido vesela personīgās labošanās sistēma. Tas arī notiek.

Malhut sāk saņemt gaismu Radītāja dēļ tajās savās iepriekšējās stadijās,  kur  tas   ir iespējams, izņemot pēdējo, ceturto. Ceturtā stadija paliek tukša un tiek  dēvēta par malhut (tās pēdējās daļas) attīstību un izplatīšanos.

Attēls 3.5.2. Malhut attīstība un izplatīšanās (ceturtā stadija pašā malhutā).

Kas notiek šajā malhut,  kad tā ir piepildīta?  Tā,  protams,  aprēķina  gaismu,  kas  to piepilda. Izskaitļo ar ekrāna palīdzību, cik daudz gaismas tā var saņemt ar nolūku Radītāja dēļ, tas ir, pielīdzinās trešās stadijas darbībai ar tādu pašu nolūku kā otrajā stadijā un šo darbību veic.

 

Vēlmes attīstība

Tiešās gaismas izplatīšanās stadijas un vēlmes attīstība

 Kabalas apgūšanu mēs sākam ar jēdzienu par vienotā un vienīgā Radītāja esamību. Viņa vēlme – sniegt baudu radījumam. Vēlme piepildīt radījumu ir augstākā pakāpe. Ja mēs sasniedzam šo pakāpi, tad sajūtam Radītāja Nodomu, saskaņā ar kuru Viņš uzsāka radīšanas aktu, mūs radīja. Tikai tad, kad sasniegsim galīgu un pilnīgu labošanos, mēs izpratīsim Radīšanas Nodomu (radīt radījumus, lai sniegtu tiem baudu) un iegūsim pilnīgu baudu, piesātinājumu, piepildījumu, sasniegsim līdzību ar Radītāju.

Atrodoties augstākajā līmenī, Radītājs vēlas mūs radīt, lai pēc tam novestu līdz savam līmenim – saplūsmei ar Viņu. Ja Viņš ir Vienīgais un Absolūtais, tad dabiski vienīgais pilnības stāvoklis ir pielīdzināšanās Viņam, atrašanās tajā pašā stāvoklī, kādā ir Viņš. Atbilstoši šim stāvoklim Viņš mūs veido – mūsu sākotnējo vēlmi saņemt baudu.

 Radījuma pamatstāvokļi

 Pastāv pieci stāvokļi, radījuma pamati:

  • sakne;
  • nedzīvais;
  • augu;
  • dzīvnieciskais;
  • cilvēks.

Šiem stāvokļiem atbilst garīgās pasaules: Ādams Kadmons, Acilut, Brija, Jecira, Asija (detalizētāk šo pasauļu uzbūvi mēs apgūsim turpmākajās  nodaļās).  Attiecīgi tāds pats sadalījums pastāv arī dvēselēs.

  • Nedzīvais līmenis ir tieksme pēc ķermeniskās baudas (dzimumattiecības, uzturs );
  • augu – tieksme pēc bagātības;
  • dzīvnieciskais – tieksme pēc goda apliecinājumiem;
  • cilvēka – tieksme pēc zināšanām;
  • augstāk atrodas „punkts sirdī” – tieksme pēc vienotības ar Radītāju,  saplūsmes  ar Viņu.

Mūsu pasaulē arī pastāv nedzīvā, augu, dzīvnieciskā, cilvēciskā daba. Tikai tai nav līdzības ar „punktu sirdī”, tas atrodas augstāk par cilvēcisko dabu.

Attēls 2.2.1. Radījuma pamatstāvokļi, vēlmes attīstība: nonākšana lejup un augšupeja.

 Apmēram šādā veidā šīs vēlmes projicējas.  Lai jūs  nemulsina,  ka pasaules  un dvēseles  it kā atrodas pretstatā pēc savām zīmēm. Nonākšana lejup liek vēlmei „augt”, turpretī augšupeja noved pie saplūsmes. Tādā veidā radīta mūsu vēlme un  mēs. Radītājs rada  vēlmi no augšienes uz leju ar nolūku, lai pēc tam mēs atgrieztos pie Viņa no lejas augšup.

Gaismas izplatīšanās četras stadijas (pasaules  un  dvēsele,  kura  pēc  tam  tajās  piedzimst un nonāk lejup mūsu pasaulē) realizējas dabā apkārt mums un tajā, kā mēs paceļamies augšup. Tādējādi nedzīvās, augu, dzīvnieciskās un cilvēka dabas darbība mūsos ir pretēja attiecībā pret nedzīvā, augu, dzīvnieciskā un cilvēciskā  līmeņa  darbībām  pasaulēs  – ekrāns ir pretmetā vēlmei.

Laikā, kad Radītājs pilnībā valda pār radījumu, kā 1. stadijā (bhina alef) vai kā mūsu pasaules nedzīvajā dabā, no radījuma puses nav nekādas kustības. Radījums ir pilnīgi atkarīgs no programmas un īpašībām, kas patlaban tajā atrodas. Tās var mainīties, taču jebkurā gadījumā tās pilnībā iedzīvina Radītājs. Šāds stāvoklis tiek dēvēts  par nedzīvo dabā, nedzīvo dvēselēs un nedzīvo to saknē – 1. stadijā (bhina alef).

Nulles stadija – keter (bhina šoreš)

 Radītāja nodoms – izveidot radījumā vēlmi baudīt, kas līdzinās tai baudai, kuru sajūt Radītājs.

Šis stāvoklis tiek dēvēts par nulles stāvokli vai šoreš (sakne), keter. Tas attiecas uz paša Radītāja vēlmi, uz Viņa mērķi.

Attēls 2.3.1. Nulles stadija, keter, bhina šoreš.

Pirmā stadija – hohma (bhina alef)

 Otrais stāvoklis, kuru veido Radītājs, ir pirmais no radītajiem. Tā ir vēlme baudīt – 1. stadija „alef”, hohma. Gaisma, kas piepilda kli, tiek dēvēta par or hohma.

Attēls 2.4.1. Pirmā stadija, hohma, bhina alef.

 Šajā stāvoklī radījums vēlas  vienkārši saņemt  gaismu, kas  nāk  no  Radītāja,  nulles stadijas, darot to neapzināti (tāds tas ir radīts) un pilnīgi sevi neuztverot.  Šeit  neeksistē brīvā griba, nav personīgas, patstāvīgas vēlmes,  kas  nāk no  radījuma.  Radījums  eksistē kā mūsu pasaules nedzīvā daba, kas arī  ir šī stāvokļa rezultāts. Kāpēc nedzīvā? Tāpēc ka  tā eksistē tādā veidā, kādā tika radīta, lai uzturētu savu eksistenci tādā pašā līmenī, tādā pašā stāvoklī. Šajā pakāpē darbojas tēla saglabāšanās likums, kas radīts no augšienes.

Bāls Sulams savā grāmatā „Dzirdētais” par to  raksta:  „Nedzīvais  –  stāvoklis,  kurā nav brīvības un varas pār sevi; nedzīvais pakļauts saimnieka varai un tam ir jāpilda visas saimnieka vēlmes” – viss, ko  dara Radītājs, to  pilnībā izpilda radījums, bez jebkādas iejaukšanās no  viņa puses. „Taču, ņemot vērā, ka Radītājs visus radījumus ir radījis sevis dēļ, šādā gadījumā Radītāja būtība, kā Saimnieka būtība,  ir iezīmogota radījumos un katrs radījums visu dara sevis dēļ ” – atbilstoši Radītāja vēlmei, proti, lai varētu saņemt un baudīt. Tāda ir mūsu sākotnējā daba.

Tāpēc mēs piedzimstam šajā pasaulē tieši tādā garīgi nedzīvā stāvoklī. Mēs vienkārši eksistējam kā parasti cilvēki mūsu pasaulē. Tas, ko mūsos ir ielikusi daba, to mēs pildām sekojam likumiem, kurus ielicis mūsos Radītājs. Mēs varam dažādi klasificēt cilvēkus, ierindojot tos egoistos, altruistos, tajos, kuri uz kaut ko tiecas, kuri veic kādas darbības, – taču tam visam nav nozīmes. Galvenais – viņi realizē tajos ieliktās vēlmes, radījuma programmu. Tā nepārtraukti modina radījumus, un viņi to vienkārši pilda, bez jebkādas personīgās līdzdalības. Tas arī tiek dēvēts par „garīgi nedzīvo stāvokli”.

Viss, kas mūsu pasaulē atrodas pakāpē „garīgi  nedzīvais”  (runa  neiet  par  atbilstošo līmeni cilvēkā, runa iet  par visu mūsu pasaules nedzīvo  dabu),  pastāv  absolūti nemainoties. Vienīgā īpašība, kas piemīt nedzīvajam līmenim – saglabāt savu nemainīgo stāvokli.

Otrā stadija – bina (bhina bet)

 Augu vēlme. Ar ko tā atšķiras no nedzīvā? Ar to, ka vēlas līdzināties Radītājam: pilnībā pildīt radījuma programmu – saņemt no Radītāja vai arī vēlēties atdot – līdzināties Radītājam. Tikai šīs divas vēlmes var atrasties radījumā – nekas cits tam vairāk nav dots. Starp diviem Universa dalībniekiem – Radītāju un radījumu – pastāv  tikai  divi virzieni: atdot vai saņemt. Tādējādi, ja ir vēlme saņemt, radījumam var rasties tikai  vēlme  atdot, trešais nav dots. Vēlme atdot, kas dzimst radījumā,  principā ir  pretēja sākotnējai vēlmei, kuru radījumā ir radījis Radītājs.

Taču vēlme atdot arī ir piespiedu, pat ar pretēju zīmi salīdzinājumā ar vēlmi tās sākotnējā stāvoklī: lai gan kustība pastāv, tā vienkārši ir pretēja kustība, tā nav apzināta, it kā instinktīva. Kas tajā īpašs? Nav svarīgi, ka pastāv pati kustība, to ir nospraudis Radītājs. Otrā stadija (bhina bet) rodas tā rezultātā, ka  pirmās  stadijas  beigās  vēlme  sāk sajust savu Avotu – to, kurš atdod, kurš piepilda vēlmi un tāpēc tā vēlas līdzināties augstākai pakāpei, kas piepilda. No šejienes izriet vēlme atdot: tā rodas uzreiz pēc vēlmes saņemt, obligātā kārtībā. Taču šajā vēlmē jau izpaužas patstāvīgas vēlmes aizmetnis.

(Gaisma, kuru saņem kli, tiek dēvēta par or hasadim – bauda no īpašību līdzības ar Radītāju, no atdeves).

Attēls 2.5.1. Otrā stadija, bina, bhina bet.

 Sākotnējā stadijā tas praktiski nav sajūtams, taču kad radīsies nākamās stadijas,  tās  jau vēros procesu it kā no malas: sākotnēji es vēlējos tikai saņemt, tāpēc  ka gribēju, tāpēc ka tāds esmu. Pēc tam es vēlējos tikai atdot, tāpēc ka tā gribēju, tāpēc ka tāds esmu.

No šiem diviem  pretējiem stāvokļiem  jau   būs  iespējams  izvēlēties  ko  vidēju:  kāpēc vēlējos saņemt, kāpēc vēlējos atdot, kas es  esmu,  ko  es  gribēju  –  saņemt vai atdot? Lai gan šie abi stāvokļi ir pretēji viens otram, tos  mums  izvirzījis  Radītājs.  Pirmais  –  it  kā tiešs Viņa norādījums, otrais – nosacīts ar to, ka Viņš sevi  parāda.  Pēc  tam  no  šiem diviem stāvokļiem var izveidot ko citu, īpašu un tieši tāpēc, ka tie ir pretēji.

„Augu līmenī jau izpaužas patstāvīgas vēlmes sākums. Tās būtība nosaka, ka radījums var kaut ko darīt pret Saimnieka vēlmi”.

 Saimnieka vēlme, – lai radījums saņemtu, taču radījums nevēlas  saņemt. (Tā ir tīri dabiska darbība, kā ieelpot un izelpot, izplešanās  un  saspiešanās:  vienmēr  pastāv  divi poli, divi pretēji spēki un  viens  nav iespējams bez otra). Tomēr šeit jau  pastāv  mēģinājums izdarīt ko pretēju Saimnieka vēlmei.

„Tas ir, rodas iespēja kaut ko izdarīt ne sevis dēļ, rodas iespēja atdot, kas ir pretrunā ar vēlmi saņemt, kuru Saimnieks ir ielicis eksistējošajā tā radīšanas brīdī. Tomēr, vērojot zemes augus, mēs redzam, – lai gan tie var mainīties platumā un augstumā, tomēr tiem visiem piemīt viena īpatnība: neviens no tiem nespēj  pretoties savai dabai. Katrs augs pakļaujas visu augu vispārējiem likumiem un tam nav iespējas izdarīt ko neraksturīgu pārējiem, tas nozīmē, ka auga dzīve nav patstāvīga. Auga dzīve ir visu augu dzīves daļa.”

Lai gan augs aug un tajā ir  kaut  kas,  kas  ļauj  pārvarēt  zemes  pievilkšanās  spēku  (tas izriet no nedzīvā stāvokļa, vēlas augt un mainīties), taču šī  vēlme  joprojām  ir  neliela  un daļa no kopējās. Tajā nav nekādas individualitātes, tā vienkārši ir pretēja iepriekšējam nedzīvajam stāvoklim. Tāpēc vienas šķirnes augi mūsu pasaulē aug vienā un tajā pašā laikā, vienlaicīgi atveras un aizveras, dzīvo, zied, vairojas, nozied utt. Visi  vienas  un tās pašas šķirnes augi ir vienādi, nevienā no tiem nav patstāvības. Tajos ir tikai augu valstij raksturīgā atšķirība no nedzīvā, taču savas patstāvīgas iekšējās kustības patiesībā  nav. Visas augos notiekošās izmaiņas pakļautas likumiem,  kas  no  augšienes  nonāk  lejup.  Lai gan šie likumi ir pretēji Saimnieka  vēlmei,  kā  klāsta  Bāls  Sulams savā  rakstā,  proti, pretēji sākotnēji ieliktajai programmai, tie jebkurā gadījumā nāk no Saimnieka vēlmes.

Saimnieks, Radītājs, ar savu  vēlmi  sniegt  baudu radīja radījumu  –  vēlmi saņemt  baudu un pēc tam radītajā vēlmē izpaudās. Tajā  pašā  mirklī  radījumam  radās  tieksme  kļūt tādam pašam kā Radītājs, radās vēlme atdot.

Tāpat arī cilvēku masas  mūsu pasaulē atrodas garīgi nedzīvā stāvoklī un tāpēc, ja izraudzīsim atsevišķu cilvēku no pūļa, viņš būs tāds pats kā visi pārējie. Vispārējo izmaiņu stāvoklī visi mainās vienādi, līdzīgi augiem. Tā vēl nav individuāla kustība.

Trešā stadija – zeir anpin (tiferet) (bhina gimel)

 Nākamais stāvoklis – 3. stadija (bhina gimel). Tas  parādās,  kad  otrais  stāvoklis  (bet) sajūt tikai vienu  vēlēšanos – tieksmi sasniegt līdzību  ar  Radītāju,  taču  patiesībā  tas neveic nekādas kustības. (Tas vēl nav spējīgs atdot tā, kā to dara Radītājs). Tad, izņemot nolūku atdot Radītājam, tas veic arī darbību. Kādā veidā tas var Radītājam atdot? Tādā veidā, ka saņem. Kā viņam tas ir zināms? Pateicoties savam pirmajam stāvoklim.

Radītājs vēlas, lai es saņemtu – es saņemu. Tagad, kad vēlos Viņam atdot, es pats apzināti izpildīšu Viņa vēlmi – sākšu saņemt.

Attēls 2.6.1. Trešā stadija, zeir anpin (tiferet), bhina gimel.

 Trešā stadija no pirmās atšķiras ar to, ka kli šeit veic  tādu  pašu  darbību  kā  pirmajā stadijā, taču jau apzināti. Kli saņem, tāpēc ka pati  nolēmusi,  ka  saņems.  Protams,  šī  vēlme nav patstāvīga, tā joprojām pilnībā nāk no Radītāja. Vēlme saņemt, kā arī  vēlme  atdot nāk no Radītāja. Vēlme saņemt, lai sniegtu baudu Radītājam,  arī nākusi no Radītāja. Tā vēl nav pilnībā patstāvīga, tāpēc tiek dēvēta tikai par dzīvniecisko stāvokli.

Dzīvnieciskā vēlme. Lūk, ko par šādu stāvokli klāsta Bāls Sulams:  „Tagad katram ir jau sava īpatnība, dzīvnieks neatrodas apkārtējās vides verdzībā, katram dzīvniekam ir savas sajūtas, savas īpašības”.

 Dzīvnieka izpausmē tiek attēloti tie, kas atrodas dzīvnieciskajā līmenī. Garīgās pasaules dzīvnieciskajā  līmenī,  mūsu  pasaules  dzīvnieciskajā  līmenī,  masaha  dzīvnieciskajā līmenī – visur pastāv šis dalījums piecās daļās.

Salīdzinājumā ar pārējiem, dzīvnieciskajam stāvoklim piemīt jau individualitātes izpausme. Augiem šīs individualitātes nav, tie visi ir līdzīgi viens otram atbilstoši savām īpašībām, atbilstoši eksistences  veidam. Katram dzīvniekam piemīt sava īpatnība, individualitāte, tāpat kā cilvēkam, kurš atrodas dzīvnieciskajā līmenī: viņš neatrodas apkārtējās sabiedrības verdzībā. Tas nozīmē, ka viņš jau vēlas saņemt goda apliecinājumus, alkst pēc varas. Ja tas ir vienkāršs mūsu pasaules cilvēks, tad viņš vēlas izcelties no sev līdzīgo pūļa.

Bagātība nepieciešama, lai sevi nodrošinātu, lai sajustu drošību, stabilitāti, neatkarību. Vēlme pēc slavas, varas, goda apliecinājumiem vērsta jau uz apkārtējo  sabiedrību.  Vēlos būt pārāks par citiem un esmu gatavs ierobežot savas ķermeniskās baudas. Šī ir augstāka vēlme un, protams, tā vienmēr ir spēcīgāka.

Katram, kurš atrodas dzīvnieciskajā līmenī,  ir personīgā  sajūta,  savas  personīgās īpašības. Atšķirībā no augu līmeņa,  šeit  jau  izpaužas  individuāls  raksturs.  Mēs  redzam, ka pat vienas sugas dzīvnieki atšķiras pēc savas  dabas.  Ja  pajautāt  veterināram,  viņš varētu daudz pastāstīt par dažādu dzīvnieku uzvedības īpatnībām. Ja dzīvnieks ir augstāk organizēts, tad jo spilgtāk viņā izpaužas personīgās,  individuālās,  specifiskās  īpašības. Viņš kaut ko var darīt pret Saimnieka vēlmi, tas ir,  saņemt Saimnieka dēļ, lai varētu Viņam atdot. Tā jau ir pilnīgi cita doma, atšķirībā no tās, ar kuru Radītājs viņu radījis.

Turklāt dvēsele, atrodoties dzīvnieciskajā līmenī, nepakļaujas apkārtējiem, tāpēc ka tai jau ir personīgais „es”, personīgās īpašības, velēšanās izcelties, būt pārākai  par visiem. Vara, slava, atzinība – tas viss atrodas šeit. Nepakļaušanās apkārtējiem nozīmē, ka ir personīgā dzīve, kas nav atkarīga no citiem, lai gan arī ne pilnā mērā.

Mēs zinām, ka lielākai dzīvnieku daļai pastāv fiksētais laiks, kurā viņi rada pēcnācējus. Noteiktā periodā zivis dodas nārstot, putni pārlido uz citām vietām utt. Jebkurā gadījumā dzīvnieki veic grupveida darbības. Nevar teikt, ka viņi pilnīgi nav pakļauti sev līdzīgo sabiedrībai. Pār tiem valdošie dabas  spēki liek  tiem  vienā  un  tajā  pašā laikā veikt vienas un tās pašas darbības.

Tādā veidā dzīvnieku sugas pārstāvji vēl nav pilnībā individuāli. Tāpat arī  cilvēks  vēlas iegūt slavu un atzinību tādā veidā, kāds pieņemts  apkārtējā  sabiedrībā.  Šajā  pozīcijā viņš no tās ir atkarīgs. Viņš vēlas izcelties saskaņā ar tiem rādītājiem, kas tiek atzīti par

labākiem. Tāpēc cilvēks nav spējīgs sajust vairāk kā sevi pašu, tas  ir,  nespēj  uztvert svešos un tas nozīmē, arī rūpēties par citiem. Viņa individualitāti nosaka vide, kurā viņš dzīvo. Cilvēks nevar iziet ārpus tās robežām. Maksimums, ko  viņš  vēlas  – būt diženāks starp visiem, būt karalis šajā pasaulē, – taču šajā pasaulē.

Tā arī ir 3. stadija (bhina gimel). Kāpēc tikai šajā pasaulē radījums vēlas būt pārāks par citiem? Tāpēc, ka 3. stadija (bhina gimel)  sastāv no divām daļām: tā ir  2. stadijas  (bhina bet) sekas, bet 2. stadija ir 1. stadijas (bhina alef) sekas. Tad, kad 2. stadija,  bina vēlas saņemt gaismu, tā sāk saprast, – lai sniegtu labpatiku Radītājam, tai jāsaņem. Tā izvēlas vēlmi, kas iepriekš tai bija pirmajā stadijā un sāk saņemt šajā vēlmē ar nolūku atdot Radītājam.

Visas šīs darbības atrodas 3. stadijā. Lai gan tā dara kaut ko, kas ir vērsts it kā pret Saimnieka vēlmi, taču tā līdzinās Viņam ar darbībām un tās ir atdeves darbības. Tā patiešām atdod, nevis saņem, tajā pašā laikā nemainot savu būtību, neizejot ārpus savas sabiedrības ietvariem un tai piemītošo īpašību robežām. Tas arī izraisa dzīvnieciskajā līmenī tieksmi pēc slavas, bagātības un goda apliecinājumiem  –  visa  tā,  kas  sabiedrībā tiek uzskatīts par galveno.

Vēlos būt pirmais, taču tajā,  ko  sabiedrība uzskata par galveno, ne augstāk par to. Tāpēc  šī vēlme tiek dēvēta par dzīvniecisko vēlmi: tā nespēj iziet ārpus savas dabas robežām.

Ceturtā stadija – malhut (bhina dalet)

 Nākamais stāvoklis – „cilvēks”. No tā, pateicoties tieksmei pēc zināšanām, var  realizēt pāreju uz stāvokli „punkts sirdī” – vēlme sasniegt saplūsmi ar Radītāju. Ar kādām īpašām īpašībām tiek apveltīts cilvēks pēc tam, kad 3. stadija veic viņā to pašu,  ko Radītājs?

Radītāja darbības, kas vērstas uz to, lai piepildītu radījumu, nulles stadija,  pilnībā  līdzinās trešajai stadijai – atdevei Radītājam: es pilnībā atdodu Radītājam tāpat kā Viņš atdod man. Pateicoties šai līdzībai, manās dabiskajās īpašībās, kuras esmu saņēmis no Radītāja, manī rodas sapratne – kas patiesībā ir Radītājs.

Attēls 2.7.1. Ceturtā stadija, malhut, bhina dalet.

 Šī apzināšanās un atklāsme, – kas Viņš  patiesībā ir  (atšķirībā  no  vienkāršas  sajūtas, ka Viņš vēlas atdot, piepildīt mani), izraisa manī vēlmi sasniegt Viņu, tieksmi saņemt tieši no Viņa, no Saimnieka. Es vēlos, lai tieši Viņš mani piepildītu, lai es būtu saistīts ar Viņu.

Ceturtās stadijas vēlme ir pilnīgi jauna.  Šī vēlme  saņemt  nāk  no  paša  avota.  Trešajā stadijā tā atklāja pašu Radītāju, vadoties no līdzības ar Viņu. 4. stadija (bhina dalet – malhut) – principiāli jauna,  tajā ir sevišķa īpašība. Tā nav sajūta, ka es  saņemu  no Radītāja un reakcija uz Viņu, tā ir sajūta, kuras man iepriekš nebija: tā tiek dēvēta par Radītāja būtības sajušanu. Es sāku sajust kaut ko, kas atrodas ārpus  vēlmes  saņemt, kurā es tiku radīts.

Es vēlos atdot un šīs vēlmes robežās darbojos, lai veiktu atdevi, taču 4. stadijā es atrodos ārpus šīm robežām. Šeit man rodas vēlme, kas vērsta  attiecībā  uz  pašu Saimnieku,  es sāku Viņu sajust tā rezultātā, ka esmu Viņam pielīdzinājies savās darbībās, es  sāku saprast, kas Viņš ir. Man rodas vēlme pacelties līdz Viņa līmenim, sajust  Viņa  stāvokli, nevis to, kas no Viņa nāk. Pirmo reizi manī rodas sajūta, ka kāds atrodas ārpus manis. To dēvē par tuvākā sajūtu, taču galu galā tas ir tikai Radītājs!

Vairums cilvēku, kuri pēc mūsu domām eksistē mums apkārt, visa pasaule,  kas  it  kā atrodas apkārt mums un pat Augstākā pasaule, pats Radītājs – viss, kas mums šķiet eksistējošs ārpus mūsu „es”, ir tikai daudzveidīgās Radītāja izpausmes variācijas. Tādas sajūtas iespējamība rodas ceturtajā stadijā.

Tādējādi ceturtā stadija, īstais radījums, atšķiras no  iepriekšējām  ar  to,  ka  radījumam rodas iespēja sajust to, kas atrodas ārpusē. Šī vēlme ir specifiska īpašība attiecībā uz radījumu, kurš garīgi attīstas.

Attiecībā pret šo īpašību, atšķirībā no visām pārējām, tika veikts  ierobežojums  un pēc tam radīts nolūks. Šīs darbības ir nepieciešamas, piespiedu sekas attiecībā uz to, ko  radījis Radītājs.

Gaismas izplatīšanos līdz ceturtai stadijai mēs dēvējam par pirmām deviņām sefirot: keter, hohma, bina, hesed, gevura, tiferet, necah, hod, jesod. Pirmās deviņas sefirot (tet rišonot) ir tā dēvētās Radītāja īpašības. Caur tām Radītājs it kā vēlas nodot visas savas attieksmes variācijas šai jaunajai īpašībai, no kuras radījums  var sajust tieši Viņu.

Ja no nedzīvā, augu, dzīvnieciskā līmeņa mēs vēlamies pacelties līdz līmenim „cilvēks”, mums nepieciešams attīstīt sevī īpašību, kas ļauj sajust ārpus sevis. Ārpus mums ir tikai Radītājs!

Attēls 2.7.3. Tiešās gaismas izplatīšanās stadijas.

Cilvēka dabas pamati

Kas ir kabala

 Kabala ir zinātne ar ļoti interesantu vēsturi.  Tā  tika  atklāta  senajā  Babilonijā  cilvēku civilizācijas sākuma periodā, pirms vairāk kā  5000 gadu.  To  atklāja Babilonijas priesteris Ābrams.  Viņš veidoja no māliem elkus un pārdeva tos iedzīvotājiem. Pastāvīgi atrodoties starp saviem tautiešiem,  Ābrams  piepeši atklāja, ka šīs mazās civilizācijas cilvēki kļūst arvien  lielāki  egoisti.  Viņi  attālinās   un neieredz viens otru, atrodas savstarpējā sāncensībā un pārstāj pastāvēt kā viena ģimene. Saskāries ar šādu stāvokli, Ābrams sāka pētīt šo parādību, kas tajos laikos šķita neparasta.

Savu pētījumu rezultātā  viņš   atklāja  dabas  likumu,  kuru  dēvē  par  „līdzības likumu” – pamatlikumu,  tas skaidro, ka dabas pamatā ir absolūts altruisms, mīlestība, vienotība un visu tās daļu savstarpējā saikne. Taču  cilvēks,  atrodoties mūsu pasaulē, nonāk  egoistiskajā attīstībā un  arvien  vairāk  sāk  attālināties  no dabas, tādā veidā kļūstot  tai pretējs. Šāda neatbilstība dabai, kas pirmoreiz parādījās senajā Babilonijā, noveda Ābramu pie kabalas atklāšanas, tas  ir,  pie egoisma kompensācijas metodikas.

Taču kāpēc egoisms tomēr attīstās? Egoisms attīstās tieši tāpēc, lai  to  labojot, cilvēks atjaunotu savu līdzsvaru ar dabu. Šis līdzsvars, kuru cilvēks sasniedz  ar savām pūlēm, noved viņu pie iekšējā nodoma sapratnes, kas pastāv dabā: kāds nolūks ir cilvēka egoistiskajai attīstībai un viņa pretstatam dabai un kāpēc viņam jānonāk pie līdzsvara ar  dabu. Tad, kad  cilvēks  pastāvīgi kompensē savu egoismu ar tieksmi pēc līdzsvara, līdzības, mīlestības un saiknes ar visām d abas daļām, viņš sasniedz tās visaugstāko līmeni, kuru mēs dēvējam par Radītāju.

Turklāt sasniegt šo līmeni cilvēks var atrodoties tieši mūsu pasaulē, mūsu stāvoklī. Nav citu pasauļu, tāpat kā nav citu stāvokļu. Citas pasaules ir tas,  kas  izpaužas cilvēkā, kad viņš  sāk izzināt dabu sevi ar to  līdzsvarojot.  Es  eksistēju  tikai  un vienīgi šajā pasaulē. Nav nekā cita, izņemot šo pasauli. Visu, ko izdomājušas daudzveidīgās reliģijas, atstājiet mierā.

Mēs eksistējām šajā dzīvē un ja tās laikā spēsim pacelties virs sava egoisma un sasniegt zināmu līdzsvaru ar dabu, tad atklāsim sev papildu eksistenci, kas atrodas augstāk par mūsu patreizējo un  kuru  dēvē  par  „Augstāko  pasauli”.  Tad,  kad cilvēks paceļas pāri savam dzīvnieciskajam, egoistiskajam stāvoklim un sasniedz līdzsvaru ar dabu, viņš nonāk ar to tādā kontaktā, kas nepārstāj pastāvēt pat ar dzīvnieciskā ķermeņa nāvi. Taču, ja šādu līdzsvaru nesasniedz, tad līdz ar dzīvniecisko ķermeni izzūd visa viņa pasaules uztvere, tāpēc ka tā atrodas tikai šajā ķermenī.

Kabalas zinātnes būtības noteikšana

 Kabalas pamatu definēšanai minēsim mūsu laika izcilā kabalista Bāla Sulama formulējumu no raksta „Kabalas zinātnes būtība”. Viņš raksta: „Kas patiesībā ir kabalas zinātne? Šādu jautājumu sev uzdod ikviens saprātīgs cilvēks. Lai sniegtu uz to apmierinošu atbildi, minēšu pareizu, laika pārbaudi izturējušu, definējumu:  kabala nav nekas cits, kā pilnīga un pietiekama informācija par Augstāko spēku cēloņu un seku lejup nākšanas kārtību atbilsto ši pastāvīgiem un absolūtiem likumiem, savstarpēji saistītiem un virzītiem uz viena augstākā, Visuma mērķa sasniegšanu, proti, – „radījumiem, atrodoties šajā pasaulē, ir jāatklāj Radītājs”.

 Zinātnieki, definējot savu zinātni,  formulējumā  cenšas  iekļaut  visas  savas  zinības  par šo zinātni, tāpēc, izņemot viņus pašus,  nevienam  citam tas  nav  saprotams. Es pat nezinu, cik saprotams tas šķiet viņiem pašiem. Taču Bāla Sulama formulējumā katra frāzes daļa patiešām veidota saskaņā ar nepieciešamību.

Taču tagad mēs sniegsim citu definējumu: kabalas zinātne ir visaugstākā dabas spēka atklāšana, tā rezultātā cilvēks iegūst mūžības un pilnības sajūtu.

 Kabalas zinātnes pamatsadaļas:

  1. Radīšanas nodoms
  2. Realitātes uztvere
  3. Dvēseles attīstības metodika

 Kabalā ir tikai trīs pamatsadaļas, kuras, savukārt, dalās apakšnodaļās. Runājot par kabalas zinātni, mēs runājam par šīs metodikas sistematizāciju.

Pirmajā sadaļā tiek studēts Radīšanas Nodoms, spēku lejup nākšanas kārtība no augstākajām pakāpēm līdz zemākajām, to darbība katrā pakāpē un visbeidzot šo spēku ietekme uz cilvēkiem mūsu pasaules zemākajā līmenī. Tas ir, no bezgalības pasaules sāk veidoties spēki, kuri pakāpeniski lejup nāk  un  iedarbojas  uz  mums. Taču kāpēc tie lejup nāk no Augstākās pasaules? Kādā veidā šie spēki ir saistīti un savstarpēji mijiedarbojas? Kā tie  uz  mums  iedarbosies,  ja  mēs  arī  atradīsimies šajos līmeņos? Kā tie  nonāk līdz mūsu pasaulei, ietērpjas mūsu pasaulē,  mūsu iekšienē un no  ārpuses? Kā šie spēki rada to stāvokli,  kuru  mēs  sajūtam  un  dēvējam par mūsu pasauli, mūsu Visumu, mūsu dzīvi, sevi. Tas viss ir  Augstāko spēku sekas.

Lai paskaidrotu  augstāk  sacīto,  kā  piemēru  izvēlēsimies  televizoru.  Analoģiski  tam, kā televizorā esošais ekrāns,  uz kura elektriskie signāli, kas tiek uztverti no ārpuses, visu iespējamo savstarpējo mijiedarbību rezultātā veido mainīgo  pasaules ainu, kuru mēs uztveram un tajā eksistējam, tāpat arī mūsu iekšienē pastāv līdzīgs ekrāns. Bāls Sulams norāda, ka tas ir ekrāns, kas atrodas it kā mūsu smadzeņu pakauša daļā un, pateicoties tam, mēs sajūtam sevi un apkārtējo pasauli. Tas ir, īstenībā nekā nav. Taču ir spēki, kas no Bezgalības pasaules nonāk lejup  mūsu pasaulē, tie atveido mūs pašus un apkārtni, kurā mēs patreiz ar jums atrodamies.

Ar kādu nolūku šie spēki nonāk lejup? Kāpēc tie ir radījuši visu tādā veidā: lejup nākšanas kārtību, pasaules un mūs? Ko mēs rezultātā  iegūstam  no  šo  spēku  ietekmes uz mums? Uz ko mudina, ko izaicina darīt? Tas viss tiek studēts kabalas zinātnes pirmajā  sadaļā ar nosaukumu „Radīšanas Nodoms”, kura  sekas  ir Augstāko spēku lejup nākšanas kārtība.

Otrā sadaļa ir pirmās turpinājums. Tajā tiek  studēta  realitātes  uztvere,  tas  ir,  kā mēs uztveram Augstāko spēku ietekmi attiecībā pret sevi. Kāpēc  tie  attēlo  realitāti tieši tādā veidā? Kāpēc mēs sevi sajūtam tādus, kādi esam patreiz: dzīvnieciskajā ķermenī, ar jūtām, fantāzijam, priekšstatiem (vakar, šodien, rīt), attiecīgajās koordinātēs? Kāpēc  mēs sevi sajūtam eksistējošus ierobežotā telpā kopā ar nedzīvo, augu, dzīvniecisko,  cilvēka dabu? Kāpēc  manu pasauli šie spēki ir izveidojuši tādā veidā? Ko rezultātā tie no  manis  vēlas? To  nepieciešamība,  cēlonis un mērķtiecība – kurp tas virza? Uz  visiem  šiem  jautājumiem  atbild  kabalas zinātnes otrā sadaļa, kas ietver studijas par realitātes uztveri un to, kā šajā uztverē izpaužas radīšanas nodoms.

Trešā sadaļa vairs nenodarbojas  ar  Augstāko  spēku lejup  nākšanas  studēšanu un ar to, kā mēs šo realitāti uztveram, tā nodarbojas ar to: „Kas mums visiem no tā ir jāgūst? Kas no mums tiek prasīts, kāda reakcija, pie kā mums ir jānonāk?” Tas ir,  trešā sadaļa nodarbojas ar dvēseļu pacelšanos augšup no mūsu pasaules atpakaļ uz Bezgalības pasauli, uz to sakni, no kuras viss nonācis lejā. Tā  arī  ir  dvēseles  attīstības metodika.

Šo ceļu mēs sākam no mūsu  pasaules,  kad  cilvēka  dvēsele  vēl līdzinās  punktam. No šī punkta mēs pakāpeniski attīstāmies līdz lielai tilpnei, kurā jau būtiski mainās mūsu realitātes  uztvere. Mūsu  pasaulē realitātes uztvere ir ļoti maza, lai gan cilvēkam paveras milzīgs Visums, pasaule, dzīve ar tās izpausmēm. Visu to, kas viņam šeit tiek dots, viņš nav spējīgs apzināties, sajust,  uzņemt sevī, tāpēc  ka visa viņa uztvere ir tikai punkts sirdī.

Tad, kad mēs šo punktu attīstām,  mēs  pēkšņi atklājam,  cik maza  ir  mūsu  pasaule un spējam jau sajust milzīgas blakus pasaules, veselus realitātes slāņus, kas mums atklājas, jo iekšēji mums rodas iespēja tos sajust. Tas viss pastāvēja  jau  iepriekš, pastāv arī patreiz, tikai iepriekš mums šāda iespēja  nepavērās,  tās  nav  arī  šobrīd. Lai tādu iespēju atklātu,  pastāv  atklāšanas  metodika,  dēvēta  par  „kabalas  zinātni”, tā ir zinātne par saņemšanu, par realitātes  atklāšanu. Kabalu dēvē par „slepeno zinātni”, tapēc ka šodien mums atklāj apslēpto, pagaidām nesajūtamo.

Kādā veidā un kad tas atklājas? Tas atklājas tad, kad punktu, kurš mūsos  sāk izpausties (tas neizpaužas visos cilvēkos, tomēr pakāpeniski tam jāatklājas  ikkatrā), mēs attīstām, līdz mums izveidojas īpašs, sestais sajūtu  orgāns  (sestā  maņa),  ko dēvē par „dvēseli”. Tieši dvēselē mēs sajūtam papildu pasaules, nesaistot tās ar mūsu ķermeni. Ķermenis nomirst, taču mēs turpinām pastāvēt šajā papildu sajūtā tāpat kā patreiz eksistējam mūsu piecu dzīvniecisko maņu orgānu ietvaros.

Šis dvēseles virzības periods no lejas uz augšieni, ko studē kabalas zinātnes trešajā sadaļā, tiek apzināts kā apslēpto spēku iedarbības sekas uz mums, tāpēc ka mēs uztveram ainu, tās ietekmi uz mūsu dvēseli. Mēs sākam atklāt mūsu dvēseli, šo papildu sajūtu orgānu, tā saukto tilpni, un sākam to sajust. Tas viss ir dabas apslēpto spēku izmantošana.

Mūsu pacelšanās no lejas uz augšieni tiek dalīta divos posmos. Pirmais – sagatavošanās, tā sauktais latentais posms, kad mēs virzāmies uz priekšu, taču īsti nezinām, kā virzāmies. Mēs nevaram sevi kontrolēt, precīzi izmērīt savas virzības posmus, tas ir, savu attīstību. Mēs īsti nesaprotam, kas aprakstīts grāmatās, ko tās mums iesaka.  Mēs  kā bērni atrodamies  tādā kā bezapziņas  stāvoklī: kaut kas mums  ir skaidrs, kaut kas nē. Problēma ir tajā apstāklī,  ka  līdzās  mums  nav  pieaugušā, taču ja arī ir šis pieaugušais, skolotājs  vai  pat  vairāki  skolotāji,  jebkurā  gadījumā viņi nespēs aizpildīt to, kas mums  iekšēji  pietrūkst.  Mēs  vienalga  atradīsimies  iekšējā apjukuma, neizpratnes stāvoklī, kas turpināsies līdz tam brīdim, kad būsim izgājuši visu šo iepriekšējo, sagatavošanās posmu.

Sagatavošanās posms nozīmē savas egocentriskās dabas izpēti. Tas  ir,  man jāapzinās savs egoisms,  savs pretstats apkārtējai dabai kā ļaunums. Tad,  kad  to sajūtu un tieku ar to pārņemts, manī rodas  tāds  naids  pret manu dabu, kas liek man no tās izrauties. Es nevēlos tajā atrasties, es vēlos iznākt no sava  ķermeņa  kā  no čaulas. Lūk, šī vēlme izsauc Augstāko spēku, Augstāko gaismu or makif (apkārtējo gaismu), kas uz mani iedarbojas un ļauj iziet no piecu maņu orgānu stāvokļa un attīstīt sesto maņu, tas ir, sākt sajust Universu caur dvēseli. Tā no  punkta  rodas pirmā mazā kli, maza tilpnīte, un tajā es sāku sajust pasaules papildu apjomu, kas iepriekš no manis tika apslēpts.

Līdzko sāku sajust man atklājušos pasaules papildu apjomu, es sāku virzīties uz priekšu uz kompensāciju, uz līdzsvaru ar dabu. Līdz ar to es sāku sevi labot: no egoisma, no pretdarbības dabai es sāku arvien vairāk tai pielīdzināties. Šis ir mans pirmais solis, kuru es veicu saviem spēkiem, strādājot grupā, apgūstot priekšmetu, piedaloties izplatīšanā, ar visiem šiem palīgelementiem, kurus  mums  iesaka kabalisti. Tos realizējot, es virzos uz priekšu, sevi attīstu, izjūtu arvien lielāku līdzsvaru ar dabu un atbilstoši savai līdzībai atklāju šo Augstāko dabu.

Tā ir apslēptā latentā daļa, kas kļūst par atklāto daļu. Pāreja no sagatavošanās uz praktisko daļu tiek dēvēta par „mahsoma šķērsošanu”. Mahsoms ir gluži kā barjera, robeža. Tad, kad mēs to šķērsojam un sākam  skaidri sajust pilnīgi jaunu pasauli, kuru mēs atklājam līdzās mūsu pasaulei, tas nozīmē, ka ienākam jau praktiskās kabalas jomā. Es lasu grāmatas: „Talmud Eser Ha-Sfirot” – „Desmit Sfirotu Mācību”, „Zoar Grāmatu” un citas un kā pēc instrukcijas precīzi veicu sevī  vajadzīgās darbības, tādā veidā virzoties uz priekšu. Proti, es  sāku  jau  praktiski apgūt kabalu. Bez tam man vēl pastāv praktiskā mijiedarbība ar dabas Augstāko spēku. Tajā pakāpē, kādā tam līdzinos, šis spēks man izpaužas. Es  to  pazīstu, jo esmu tam pielīdzinājies. Tas ir,  ar savām iekšējām īpašībām es  sāku izprast, kas  tad ir patiesā daba.

Iepriekš, pirms mahsoma šķērsošanas, es biju egoists: uztvēru tikai sevi un centos  visu uzņemt sevī. Taču tagad es sāku sajust to, kas atrodas ārpus manis, tāpēc  ka manī sāk atklāties mīlestības īpašība. Turklāt es sāku patiešām sajust to dabu, tos Augstākos spēkus, kas atrodas ārpus manis. Iepriekš es sajutu tikai  to  ietekmes  sekas, tas ir, savas reakcijas, nevis pašus šos spēkus, taču tagad, izejot ārpus sevis, ņemot vērā, ka sāku apgūt mīlestības pret tuvāko īpašību, es sāku sajust ārpus sevis jau pašus spēkus, dabu, mūžību, tās bezgalīgo plūsmu.

Šeit mēs nonākam pie  praktiskās  kabalas,  kurā  cilvēkam  jāmēro  125  pakāpieni, līdz tiks sasniegta pilnība. Līdz brīdim, iekāms viņš pabeigs garīgās attīstības ceļu, viņam jāatrodas savā dzīvnieciskajā ķermenī un  tieši no  mūsu dzīvnieciskā ķermeņa jāturpina garīgi attīstīties.

Četras kategorijas realitātes izzināšanā

Realitātes izzināšanā par kategorijām  tiek  runāts  „Zoar  Grāmatas  ievadā”  – „Mavo le Sefer Ha-Zohar”. Apgūstot Augstāko dabu, tajā ainā, kas cilvēkam izveidojas Augstāko spēku ietekmē, viņš sāk redzēt pašus Augstākos spēkus, kuri atrodas no viņa atrautībā. Taču pēc tam viņš redz, kā šie spēki nonāk pie viņa, kādā veidā iedarbojas, maina cilvēku viņa materiālā.

Visu šo ceļu mēs varam dalīt četrās daļās. Ja palūkoties no ārpuses, tad tā ir šo Augstāko spēku būtība, ko mēs nespējam izzināt, jo runa iet  par  to,  kas  atrodas ārpus manis līdz brīdim, kad tie nonāk ar mani saskarsmē. Tad seko to abstraktā forma, proti, kādi tie ir paši par sevi,  taču jau kādas nākošās  iedarbības veidā,  kad  tie virzās  attiecībā  pret  mani.  Nākamais  posms  – kā tie ienāk manī,  manā matērijā un piešķir tai īpašu formu un īpašības. Visbeidzot – manis paša matērija, kas šo  spēku ietekmē mainās. Ja sākam ar mani, var sacīt tā: ir matērija, tās konkrētā forma, abstraktā forma un neizzināmā būtība. Runājot par „cilvēka ķermeni”, ar to saprotam matēriju (miesu) un tās ietērpa formu, vai arī tādas īpašības kā skops, drosmīgs, tāpēc ka runa iet par cilvēku, kuram šīs iekšējās īpašības piemīt.

Tātad pastāv matērija, kabalas zinātnē mēs ar to saprotam vēlmi, proti,  to,  ko  ir radījis Augstākais spēks. Vēlme iegūst noteiktu formu   atkarībā  no  tā,   kā  Augstākais spēks uz to iedarbojas. Ja kā piemēru ņemsim cilvēku, tas izskatīsies sekojoši: pieņemsim, ka es vēlos, lai man būtu labi,  mierīgi,  lai es varētu ko baudīt un tad tajā pašā mirklī uz mani kaut kas iedarbojas un tieši tajā brīdī es kļūstu labsirdīgs. Vai arī uz mani iedarbojas kas cits un es kļūstu uzmanīgs,  bailīgs  vai,  gluži otrādi, kļūstu drosmīgs un pārgalvīgs. Tas ir, mūsu vēlme,  proti, kopīgā vēlme gūt baudu atkarībā no tā, kā uz mums iedarbojas spēki, iegūst daudzveidīgas īpašības. Iekšēji cilvēkā strādā tikai vēlme  baudīt,  taču  ārēji  tā  izpaužas  visos mums zināmos veidos – no pozitīvā līdz negatīvajam.

Ja mēs runājam par īpašībām un vēlmi garīgajā pasaulē, tad tur vēlme baudīt izpaužas kā atdeves īpašība. Garīgajā pasaulē tāpat arī pastāv liels  daudzums dažāda veida un formas atdeves īpašības, kas iemiesojas kopējā vēlmē baudīt, matērijā.

Tātad mums ir matērija – vēlme baudīt,  forma,  kuru  pieņem  šī  vēlme  un  ir abstraktā forma un būtība. Var sacīt: ir glāze, kas darināta  no  stikla.  Matērija  ir  stikls, forma ir glāze, abstraktā forma –  jēdziens  „glāze”  kā tāds (ne stikls un ne tieši šī forma, bet tās abstraktā forma) un būtība – spēks, kas tieši šo formu veido.

Tātad mums ir četras kategorijas, četras realitātes  izzināšanas  stadijas,  no  kurām  divas – matērija un forma matērijā –  pakļaujas  mūsu  izzināšanai,  bet  abstraktā  forma nav izzināma. Mēs izzinām to tikai tādā veidā, ka redzam formu, kas ietērpusies matērijā un savas fantāzijas  robežās varam  to  iztēloties  tajā vai citā mērā. Būtības izzināšanai mums nav nekādas fantāzijas, nekādu iespēju.

Kabalas metode

 Tagad aplūkosim, kas ir kabalas metode. Kabalas metode nozīmē, ka mums ar savām iekšējām īpašībām, kas mainītas atbilstoši līdzībai ar Augstāko spēku, šis Augstākais spēks ir jāsajūt. Tāpat kā mūsu pasaulē, viss, ko sajūtam, mēs sajūtam salīdzinājumā ar kaut ko. Tikai mūsu pasaulē atbilstoši līdzības  principam es sajūtu to, kas ieplūst  manī  uz tā sauktā egoisma viļņa,  ar egoistisko  uztveres  metodi.  Tas ir, man apkārt pastāv zināmas iedarbības un ja manī ir noteiktas īpašības, kuras līdzinās šīm  iedarbībām, es tās uztveru. Gluži kā pazīstamajā piemērā ar radiouztvērēju. Ja radiouztvērējā ar svārstību kontūru es radu tādu pašu vilni, kāds atrodas ārpusē, tad pēc rezonanses efekta, pēc līdzības  uztveru  ārējo  vilni un tas manī atskan.

Daba mūs radījusi saskaņā ar iepriekš noteiktām iekšējām īpašībām un tāpēc mēs sajūtam tikai tās ārējās īpašības, kuras līdzinās iekšējām.  Tad,  kad  sevī  attīstām sesto sajūtu orgānu, mēs nezinām, kas mums ir jāsajūt, uz ko sevi jānoskaņo. Šim nolūkam mums dota metodika, kas klāsta par to, kā   noskaņot  dvēseli,  kādai uztverei. Ja mēs to noskaņojam, tad atbilstoši tam arī jūtam.

Kabalas metodikas būtība ir tajā  aspektā,  ka  noskaņojot  savas  egoistiskās  vēlmes uz altruistiskām – pārejot no naida uz mīlestību pret tuvāko, mēs varētu sasniegt stāvokli, kas līdzinās dabai, un, atrodoties  šajā stāvoklī, sajustu  visu  dabu,  tās milzīgo pārpilnību, kvalitāti, kvantitāti, varenumu, mūžību un pilnību, lai tas viss kļūtu par mūsu īpašībām.

Ja mūsu pasaulē, savā ķermenī uztveru no ārpuses kādas sajūtas, taču pats šīm sajūtām nelīdzinos, tad sestajā maņā, dvēselē, viss notiek pilnīgi pretēji. Es sevī apgūstu šīs jaunās īpašības un sāku tajās eksistēt tiktāl, ka pat nomirstot manam ķermenim, es turpinu pastāvēt. Mans  „Es”  arī  ir  manas  jaunās  īpašības,  kuras esmu izveidojis savā dvēselē atbilstoši manai līdzībai ar dabu. Lūk, šeit mēs  jau sākam saprast, kas ir radīšanas nodoms, proti, – cilvēku (vienīgā būtne, kurai dota gribas brīvība), saskaņā ar  viņa gribas  brīvību, novest pie līdzības  ar dabu, tas  ir, lai viņš kļūtu mūžīgs un absolūts.

Taču, lai noskaņotu sevi, savu dvēseli, sesto sajūtu orgānu atbilstoši  līdzībai  ar dabu, mums nepieciešama nopietna un pareiza metodika. Metodikā, pēc iespējas saprotamā veidā (jo runa iet par pagaidām mums  neizzināto),  viss  ir sīki jāizklāsta,  lai neviens nevarētu kļūdīties, ko neuztvert. Ja cilvēkam šajā dzīvē ir lemts ko veikt, tad tieši mainīt sevi, šī iemesla dēļ viņš arī eksistē.

Tādēļ kabala ir ļoti precīza zinātne. Mēs vēl neizprotam tās precizitāti, iespējams, mums tā atskan kā tikumības mācība vai laba vēlējumi, vai arī mistika, kā kas abstrakts. Tāpēc ka mums vēl nav to spēku iekšējās sajūtas,  kuri uz mums iedarbojas, kā arī sajūtas, ka varam  precīzi definēt,  saskatīt,  pateikt,  paredzēt  to, kur mēs atrodamies un kas ar mums notiek. Lai tas kļūtu iespējams, mēs  arī  atrodamies mūsu attīstības sagatavošanās posmā, pēc kura nonāksim pie praktiskās kabalas.

Pēc mahsoma šķērsošanas un ienākšanas visuma telpā, kur par Augstāko spēku jau tiek runāts kā  par praktisku pielietojumu  attiecībā  pret  mums,  lasot  kabalas grāmatu, mēs varam precīzi, gluži kā pēc pavārgrāmatas, salīdzināt, sajaukt sevī visus iespējamos spēkus, īpašības un mainīt  zināmas  darbības. Tas nozīmē – sasniegt arvien lielāku līdzību  ar  mūžīgo,  absolūto  dabu. Šeit jau mēs saskaramies un atklājam kabalistisko tekstu īpašās iespējas, ko mums mantojumā atstājuši kabalisti. Šie teksti ietver sevī, savos formulējumos, lai  arī  ne  matemātiskā  veidā, taču precīzu nolūku, sakarības starp cēloņiem un sekām, ietekmes  spēku un to, kas no tā rodas. Taču pēc savas būtības tās ir  formulas,  kuras  apraksta kādu darbību, kas no tās seko, tās sastāvu, sākumu, vidu, sekas un tā tālāk.

Tas viss ietverts gematrijās – pasauļu un dvēseļu garīgo stāvokļu ciparu pierakstos, tāpat arī visu iespējamo stāvokļu un dvēseļu, pasauļu  un  pakāpju (garīgo pakāpienu) savstarpējās  mijiedarbības sakarību grafikos. Tas  ir,  gematrijas  un grafiki, demonstrējot visu saspiestā veidā, palīdz noteikt, kur mēs atrodamies, kāda sakarība pastāv starp visiem spēkiem, kas  darbojas  gan  iekšēji,  gan  arī  ārpus mums. Tieši tāpat tie palīdz  noteikt,  kā  optimālā  ceļā  mums  atrisināt  mūsu vienu un to pašu problēmu – no esošā stāvokļa pacelties uz augstāku stāvokli, tas  ir, sasniegt lielāku līdzību ar dabu.

Kabalas studiju galamērķis

«Kabalas studiju galamērķis» vispār  neskan  zinātniski. Tas tiek definēts kā visaugstākās baudas saņemšana, savas eksistences pilnības sasniegšana, absolūta izzināšana un tā rezultātā pilnīgs  līdzsvars  starp  iekšējo  sistēmu  –  cilvēka  dvēseli un ārējo apkārtējo vidi vai Radītāju.

Tad, kad cilvēks, sākot no vismazākā punktiņa, no mazākās vēlmes tieksmē uz garīgo attīstību, nonāk pie saiknes, pie līdzsvara ar Augstāko dabu, viņš izjūt lielu baudu, nerimstošu piepildījumu, kas ir mūžīgs un absolūts. Līdzsvars, kas tajā izveidojas, visu noslēpumu, pretrunu, mīklu, harmonijas atklāsme, tas viss piepilda cilvēku līdz tādai pakāpei, ka rada viņā stāvokli, ko  dēvē par „bezgalību”,  taču ne  pēc apjoma, ne pēc izmēra, bet pēc piepildījuma tilpuma. Tas ir bezgalīgs piepildījums un vairs nav nekādu nelīdzsvarotu, nesaprotamu, līdz galam neizzinātu, stāvokļu, nepaliek kāds neatrisināts jautājums vai kādas  pretrunas – visos līmeņos, kādi vien pastāv. Tas ir, absolūta harmonija ir galīgais  stāvoklis,  ko ļauj izzināt kabala. Kabalas izzināšanas galamērķis ir tieši šī harmonija, kuru mēs sajūtam kā absolūtu baudu.

Kabala apraksta visu sistēmu divu virzienu veidā

 Kabala, izklāstot mācību materiālu, izskaidro mūsu stāvokļus, pasauļu stāvokļus, apraksta visa Universa uzbūvi, taču tikai attiecībā pret cilvēku, attiecībā pret patērētāju, jo viss, kas radīts, ir ES – cilvēks, kurš visu pārējo, kas atrodas viņam apkārt, sajūt kā pastāvošo.

Kabala visu sistēmu apraksta divu virzienu veidā.  Pirmais  virziens  atklāj  pasauļu  lejup nākšanas kārtību, no  augšienes uz leju: no pirmcēloņa – Radītāja līdz viszemākajam pakāpienam – mūsu pasaulei, vissliktākajai  no  pasaulēm,  kas  ir pilnīgs pretstats Radītājam, dabai.

Otrais virziens, otrā  daļa,  pretēji  lejup  nākšanai,  apraksta  pacelšanos  augšup.  Tas ir, izzināšanu jeb pacelšanās pakāpienus, Augstākā spēka izzināšanu, kad, sākot no mūsu pasaules, cilvēks paceļas augšup, virzoties uz  pirmcēloni  –  Radītāju,  dabu. Tas nozīmē, ka, strādājot ar sevi, viņš pakāpeniski mainās, sasniedzot līdzību ar Radītāju, līdz pilnīgai saplūsmei ar Viņu. Šāda apvienošanās nenozīmē, ka cilvēks izzūd. Paliek viņa vēlmes, viņa būtība, tikai viņš pastāvīgi maina savu „ES”, lai sasniegtu lielāku līdzību ar dabu. Cilvēks kļūst vienlīdzīgs tieši ar dabas vispārējo spēku – Radītāju.

„ES”, kas līdzinās Radītājam, ir tas, ko viņš, strādājot ar sevi, sasniedz patstāvīgi. Turklāt katrs saglabā savu individualitāti, jo ir radīts tieši tāds – atšķirīgs. Ikviens ir saistīts ar citiem integrāli, kopīgā dvēselē, taču viņa „ES” saglabājas, tas nekādā gadījumā netiek dzēsts vai anulēts salīdzinājumā ar visām pārējām metodikām un reliģijām. Gluži otrādi, kad apgūstot kabalu, cilvēks sāk pacelties  augšup,  viņa egoisms arvien vairāk pieaug. Cilvēks šķērso nešķīsto, egoistisko spēku, pasaules, kuras viņā parādās kā materiāls un no tā viņš veido  savu līdzību ar dabu.  Kā gan citādi viņš var līdzināties varenajiem Augstākajiem spēkiem un pašam vispārējam spēkam, kas ietver visu, kas slēpjas aiz nosaukuma „Augstākā daba” vai „Radītājs”, ja viņam pašam nepiemīt analoģiska spēku, īpašību varenība?!

Tādējādi cilvēks, kurš mēro ceļu augšup, kā palīgus sāk iegūt papildu egoistiskos spēkus. Paceļoties augšup arvien augstāk, no vienas puses, kļūst lielāks viņa egoisms, taču no otras – palielinās iespēja laboties, ietērpties šajā papildu pareizās formas egoismā, kas līdzinās Augstākajai dabai. Egoismam pieaugot un arvien vairāk to labojot, cilvēks līdzinās Augstākajai dabai un, pateicoties tam, garīgi pilnveidojas. Tādējādi, kad cilvēks attīstās līdz Bezgalības pasaulei,  viņa  egoisms kļūst bezgalīgs, taču savā ārējā izpausmē tas ir izlabots un kļuvis par atdevi un mīlestību, tāpat kā attiecībā pret viņu visa daba. Tad starp cilvēku, kurš savā varenumā līdzinās dabai, un pašu Augstāko dabu, rodas vienotība, saplūsme. Lūk, tāds stāvoklis ir jāsasniedz.

Visuma pamatelementi

 Studējot kabalas zinātni, mēs saskaramies ar diviem  visuma pamatelementiem. Pirmais elements ir vēlme gūt baudu, kuru mēs izjūtam kā tukšumu, gluži kā kuņģī pirms ēdenreizes, kad grauž aiz bada sajūtas, kuru nav iespējams apmierināt. Tamlīdzīgs stāvoklis ir ļoti raksturīgs mūsu gadsimtam, mūsu paaudzei. Mūsu paaudze ir pirmā, kurai jāsāk sevi pielīdzināt dabai un tāpēc tajā arī sajūtams šis tukšums – vēlme gūt baudu, Augstākā spēka piepildījumu.

Tukšums kā piepildījuma trūkums dabas augstākajos līmeņos izpaužas sajūtu formā. Tas nozīmē, ka tad, kad paceļamies uz augstākiem pakāpieniem, mēs sākam skaidri saprast, kas tieši mums pietrūkst, caur ko  mēs  spēsim  atklāt  Augstāko spēku, tam pielīdzināties un sevi ar to piepildīt. Tad, kad cilvēks garīgi pilnveidojas, viņš kļūst iekšēji  ietilpīgāks.  Viņā  atveras  tukšumi  un  sāk  piepildīties ar Augstāko gaismu, Augstāko informāciju un sajūtām. Tie nav saistīti ar viņa ķermeni, tāpēc ķermenis var nomirt, turpretī cilvēks šajās sajūtās paliek. Tiklīdz mēs sasniedzam līmeni, kad līdzināmies dabai, tajā pašā laikā šajā telpā, šajā līmenī sasniedzam mūžību, pilnību, kas ir kā pati daba un jau minimālā līmenī vairs neesam atkarīgi no mūsu dzīvnieciskā ķermeņa.

Tādējādi vēlme gūt baudu, piepildīties veido visu mūsu būtību, tā ir mūsu matērija. Visuma otrais elements ir vēlme sniegt baudu. Tā ir visa daba jeb Radītājs, kas ietver sevī absolūti visu: gan Augstākās pasaules, gan mūsu pasauli.

Tiek runāts tikai par diviem spēkiem. Viens no tiem ir spēks, kurš rada,  piepilda, attīsta, tātad – gaismas, atdeves  un mīlestības spēks jeb  Radītājs, daba.  Otrs spēks ir matērija, kas vēlas saņemt,  piepildīties,  uzsūkt sevī, taču gaismas  ietekmē  nonāk pie apziņas, ka tai jāattīstas, līdz sasniegs līdzību ar gaismu. Tad matērija sāk sevi mainīt, pieņemt formu, kas līdzinās gaismai, atdeves un  mīlestības  īpašībai.  Tā ir tikai mūsu matērijas ārējā forma, taču  no  mums  arī  tiek  prasīts  izveidot  ārējo formu. Tāpēc ka matērija radīta pirms mums un mums nav varas pār to, pār mūsu vēlmēm; mēs tās varam tikai izmantot – tā arī ir ārējā forma.

Radījuma mērķis

 Radījuma mērķis nosaka, ka mums sevī ir jāizveido patstāvīga, dabas neietekmēta, brīva vēlme līdzināties savam  pirmcēlonim.  Meklējumu  un  pētījumu  rezultātā:  „Kā es nokļuvu šajā pasaulē un kas šeit notiek?”, es atklāju (to, ko atklāja Ābrams senajā Babilonijā): „Kāds ir visa cēlonis? Kādēļ tas viss notiek? Kāpēc notiek visas iespējamās katastrofas, kas ir dzīvība, kādēļ tā radīta tādā veidā? Cilvēks ar savām problēmām un to, ko viņš veido sev apkārt, visa daba, ietverot  galaktikas,  –  uz kurieni viss virzās un kādēļ tas ir radīts?”

Rezultātā atklājas, ka nav nekā, kas būtu radīts bez vajadzības.  Visi  izveidotās radības elementi, līdz pēdējam vissīkākajam neitronam, ir vajadzīgi, lai mūsos izveidotu (mums vēl nav skaidrs, kas „mēs” esam un ko nozīmē „mūsos”) gribas brīvību. Protams, var jautāt tāpat kā fiziķi: „Ar kādu nolūku radītas visas  šīs galaktikas un Visums? Kurp tas aiziet? Kam tas ir vajadzīgs?” Mums arī nav saprotama gribas brīvība: kas tā ir. Gribas brīvība ir vienīgā brīvās rīcības iespēja, kuru izmantojot, mēs varam sasniegt līdzību ar dabu, Radītāju.

Proti, mūsu pirmais attīstības posms – iziet no dabas pakļautības. Šodien mēs pilnībā esam saistīti ar dabu, jo tādi esam radīti. Visas mūsu aktivitātes tiek skaidrotas ar hormoniem, gēniem, informācijas datiem, kuri mūs vada. Pastāv arī apkārtējā sabiedrība, kura mūs ietekmē, kuru vada noteikti spēki un kuri mainās saskaņā ar noteiktiem likumiem, un mēs esam iekārtoti tādā veidā, ka mums tai ir jāpakļaujas, to vēlamies vai nē. Tādējādi varam secināt,   ka  cilvēks  ir  absolūti atkarīgs un nevienam mūsu pasaulē nav nekādas brīvības.

Kad rodas brīvība? Tā rodas tad, kad cilvēks paceļas pāri mūsu pasaulei, tas ir, pāri savam ķermenim ar visām  tā  īpašībām,  kuras  līdz pat  šim brīdim tam piemīt  un sāk apgūt īpašības, kuras līdzinās Augstākajai dabai. Tātad brīvības pakāpe ir līdzības mērvienība ar  atdeves īpašību, kas pastāv dabā. Brīvības realizācija nozīmē mainīt egoistisko saņemšanas īpašību uz atdeves īpašību. Tad cilvēks patiešām jūtas brīvs no savām dabas dotajām un sabiedrības uzspiestajām īpašībām, no ierobežojumiem, no visu iespējamo apstākļu sakritības, no visa. Vienīgais, kas viņam paliek, ir „ES”, viņa punkts, kuru viņš tagad sāk brīvi veidot, pielīdzinot to dabai. Viņš veido savu tēlu, dēvētu „cilvēks”, „Ādams”. Jēdziens “Ādams” cēlies no vārda „līdzīgs” – „edamè”; vārds „domè”  –  „līdzīgs  dabai”. Tieši šeit arī ir ietverta mūsu vienīgā gribas brīvība.

Kā jau iepriekš tika minēts, pastāv 125 pakāpes, kas ļauj sasniegt līdzību ar dabu, sākot no mūsu pasaules līdz pilnīgai atbilstībai tam, ko  sauc  par  Bezgalības  pasauli. Šīs pakāpes tiek dēvētas par pasauļu pakāpieniem.

Uz kādiem datiem balstīta kabala

 Uz kādiem datiem ir balstīta kabala? Kāpēc tā tiek dēvēta par zinātni vai pretendē uz to?

Patiesībā kabala ir zinātne, kas balstīta uz  precīziem,  eksperimentālā ceļā pārbaudītiem datiem. Cilvēks, strādājot ar sevi, izmanto metodiku, kas  pastāv  jau 5000 gadu. Lasot kabalas grāmatu, viņš mainās gaismas, dabas Augstāko integrālo spēku ietekmē. Attiecīgi savām pārmaiņām, cilvēks lasa grāmatā, vai viņš mainās pareizi, kādus posmus iziet.

Proti, kabala ir izteikti praktiska zinātne, tajā nav  nekā  teorētiska.  Visu,  kas  tiek pētīts kabalā, cilvēkam jācenšas pielietot attiecībā pret  sevi,  neatkarīgi  no  tā,  vai viņš saprot ko dara vai nē. Gluži kā bērns, kurš kaut ko dara bez izpratnes, taču darbības gaitā mācās  un tā rezultātā veidojas  izpratne par to, ar ko viņš  ir saistīts un ar ko strādā.

Tomēr jebkuras studijas, it īpaši kabala, veidotas pēc viena un tā paša principa – līdzības principa. Kabalisti stāsta par savas izzināšanas ceļiem un rezultātiem tāpat kā vecāki savam bērnam, tev iesaka, ko darīt un tu viņus  atdarini. Ja  pūlēsies atdarināt, kļūsi gudrāks.

Cilvēks mācās un attīstās, sekojot tikai piemēriem. Kabalā tas notiek pēc tā paša principa. Tas nozīmē, ka tā ir balstīta uz  precīziem, eksperimentālā ceļā pārbaudītiem, datiem. Taču, ja mūsu pasaule pieņem teorijas vai hipotēzes, lai pēc iespējas ātrāk pārbaudītu, vai tās ir kļūdainas, vai nē un virzītos tālāk,  tad  kabala vispār nepieņem nekādas teorijas vai hipotēzes. Kabalā to nav, tāpēc ka, atrodoties jebkurā mūsu pasaulīgajā  līmenī, mēs nevaram iedomāties nekādu  hipotēzi attiecībā uz garīgo pasauli, par cik tā, ja arī atrodas jau mūsos, p aliek mums pilnīgi neizzināma. Patiešām, ja neesmu sasniedzis līdzību ar  garīgo  pasauli,  nesajūtu  to sevī, tad nekādā veidā nespēju to iedomāties.

To es stāstu no personīgās pieredzes. Droši vien jūs jau paši varat pastāstīt par tiem posmiem, kurus sevī izejat,  katrreiz nezinot,  kāds  būs nākamais. Neskatoties uz to, ka vēl neesat ienākuši Augstākās pasaules telpā (kurā attiecībā pret jums atklāti izpaužas spēki un to darbības  un  jūs  to  tēlaini  izjūtat  daudz spilgtāk  salīdzinājumā ar mūsu pasauli), pateicoties kabalas studijām, jums jau mainās realitātes sajūta. Šī realitātes sajūta jūsu esošajā ekrānā ir  daudz  spilgtāka  nekā  tajā  ekrānā,  kurā iepriekš jūs izjutāt sevi un šo pasauli.

Nav iespējams pareizi iedomāties neizzināto, jo jums vēl nav nepieciešamā ekrāna, nepieciešamā materiāla, uz kura tas  var jūsos  realizēties.   Tādēļ  kabalā  pastāv likums: tas, kas nav izzināms, netiek minēts, par to nerunā, tas nekādā veidā neizpaužas. Nav pieļaujamas  nekādas  teorijas,  fantāzijas  vai  hipotēzes.  Kabalisti runā tikai par to, ko  izzina paši sevī. To visu viņi precīzi  izklāsta  atbilstoši izzināšanas pakāpieniem. Gluži kā bērns, kurš  vispirms  mācās  pirmajā  klasē,  pēc tam otrajā, trešajā un  tā tālāk, lai  varētu  pareizi  virzīties  uz   priekšu.  Šāda  metodika, studējot kabalu, ir jāpieņem un mierīgi, metodiski jārealizē  attiecībā pret sevi.

Visa informācija, uz  kuras balstās  kabala, iegūta no  cilvēkiem, kas  personīgi izzinājuši Augstāko pasauli. Šie cilvēki attiecībā pret sevi un citiem ir apzinājuši, daudzkārt pārbaudījuši visus izpētes  datus,  savākuši  tos  vienā  praktiskā  zinātnē, kas tiek secīgā veidā izklāstīta kabalas grāmatā.

Zināms, ka kabalisti nav rakstījuši vienpersoniski. „Zoar grāmatu” rakstīja desmit kabalistu grupa, un  katrs  no  viņiem  aprakstīja noteiktu garīgo  spēku.  Mēs  zinām, kā sauc katru no šiem kabalistiem un zinām, kādu garīgo īpašību katrs no viņiem pārstāvēja. Tāpēc „Zoar grāmata” ietver visus elementus, apjomus  un  formas,  kuros ietērpjas dvēsele savā augšupejā no mūsu pasaules uz Bezgalības pasauli.

ARI vai Bāla Sulama grāmatas tika sarakstītas kopā ar skolniekiem, biedriem, katrs izteica paša izzināto, ko  visi pārbaudīja un  kas  apstiprinājās  ar  vienlīdzīgām sajūtām. Ja es, piemēram, kaut ko stāstu nodarbībās, lekcijās, kādās sarunās, tad vienmēr jūtu, kā tas atsaucas citos, turklāt viņi paši tajā var pat nepiedalīties. Lekciju zālē, kurā pastāvīgi norisinās manis vadītās nodarbības, parasti piedalās aptuveni trīssimts cilvēku. Ar viņu palīdzību es pētu un pārbaudu visu, kas  noris manī, rodu apstiprinājumu. Turklāt es izklāstu materiālu, vadoties jau no tā,  kādā līmenī – lielākā vai mazākā, to ir vērts izklāstīt, taču pastāvīgi notiek atkārtota rezultātu pārbaude un to salīdzinājums.

Visu pētījumu kopums, kurus veikuši kabalisti, veido visu  kabalas  zinātnisko materiālu. Lasot kabalas grāmatas, mēs atklājam dažādus dīvainus, abstraktus nosaukumus. Tie rodas tā rezultātā, ka kabala pēta stāvokļus, kas atrodas ārpus laika, kustības un telpas ietvariem.

Tas nozīmē, ka  tādi mūsu pasaules parametri kā  laiks,  vieta  (telpa)  un pārvietošanās kabalā nepastāv. Tāpēc ka visi šie stāvokļi raksturīgi mūsu iekšējiem spēkiem, mūsu egoismam. Tieši mūsu egoisms  rada  mūsos  nepietiekamu mūžības un pilnības sajūtu, proti, pastāv telpa,  kāds  apjoms, ierobežojums  starp šo apjomu  un citām telpām, pastāv laiks – pagātne un nākotne,  taču  nav  mūžīgas  pilnības. Laiks apzīmē kategorijas: pagātne un nākotne, proti,  kas  bija  un kas  būs,  kā nav  bijis pagātnē, notiks nākotnē, nākotnē notika tas, kas jau ir pagājis pagātnē.

Mūsu pārvietošanās telpā un laikā, kas rodas negatīvu vai pozitīvu spēku ietekmē, visas mūsu dzīves sajūtas ir veidotas uz  cilvēciskās  nepilnības  bāzes; tas  viss  nāk no mūsu egoisma. Tiklīdz cilvēks no tā sāk atrauties un paceļas augstākās matērijas līmenī – atdodošās, absolūtas, tas ir, sāk iziet ārpus  sevis,  tajā  pašā mirklī  izzūd laika, vietas un pārvietošanās parametri.

Pat pēc Einšteina teorijas šie  parametri zūd pie ātruma,  kas  līdzinās  gaismas ātrumam. Kabala runā par to, ka Visums, visa mūsu pasaule atrodas zemāk par gaismas ātrumu, turpretī Augstākā pasaule atrodas it kā virs tā, virs mūsu gaismas ātruma. Augstākās pasaules pamatā ir garīgā gaisma.

Kabala  neapraksta neko,  kas  attiektos  uz mūsu pasauli.  Tā nenodarbojas  ar  cilvēku attiecībām  uz  šīs  planētas  un  visu  to,  kas  šeit  notiek,  jo  tas  viss  tiek automātiski iedarbināts no augšienes. Kādēļ mums tas  būtu  jāskaidro?  Jebkurā  gadījumā  mēs šeit neko nevaram mainīt. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ko kardināli mainīt –  pacelties virs mūsu pasaules un uzsākt garīgo izaugsmi.

Mūsu darbības šajā pasaulē neko nespēj mainīt. Mums liksies, ka gribējām vai lēmām tā rīkoties savās domās vai vēlmēs. Taču visas mūsu domas vai vēlmes mums tiek uzspiestas no ārpuses, mēs to nesajūtam, tās rodas, balstoties uz mūsu informācijas datiem, šeit mums nav brīvas izvēles. Tāpēc nav pamata mēģināt  ko mainīt mūsu pasaulē, vienīgais, ko vajadzētu papūlēties darīt – pacelt cilvēku  virs mūsu pasaules.

Visas cilvēces vēstures gaitā, lai ko  mēs  censtos  darīt,  nekas  nav  līdzējis.  No visiem mūsu mēģinājumiem nekas labs rezultātā nav izveidojies, jo mūsu  pasaule pastāv tikai tāpēc, lai mēs apzinātos tās pagrimumu un lai sāktu pacelties no tās mērojot ceļu uz garīgumu. Tad, kad, atrodoties uz tās kā uz pamata, cilvēks uzsāk savu garīgo attīstību, viņš acumirklī sāk sajust šīs pasaules varenību un tās vērtību. Tajā pašā brīdī šī pasaule viņa acīs iegūst attaisnojumu, jo sniedz nepieciešamo pamatu, kas ļauj virzīties uz priekšu garīgajā izaugsmē.

Proti, šajā  sakarā  kabalai ir  ļoti precīzs  viedoklis: šī pasaule ir  izveidota pareizi.  Tā ir laba, vajadzīga pasaule, ja tajā atrodoties, tu virzies augšup. Taču, ja tu to tikai izmanto, tajā iegrimsti un ierocies, tad nekad neko labu no tās  nesaņemsi.  Mēs redzam, kā mūsu paaudze to apzinās un nonāk pie vilšanās.

Kabala neattiecas uz mūsu pasauli. Tā neko par to neapraksta. Tā apraksta  tikai realitāti (neko  citu,  izņemot realitāti),  kuru  iziet  ikviens  kabalists   garīgās augšupejas procesā. Viss, ko viņš šajā  procesā  izjūt,  tiek  pierakstīts  kā  eksperimenta norises  veids: skaitļos, faktos, lai sekotājiem, kuri vēlas  iziet tos pašus stāvokļus, atvieglotu ātru pacelšanos  augšup.  Aprakstīts  tiek  tikai  tas,  kas tiek izzināts praktiski.

Kabalas terminoloģija

 Kabalā nevar būt nekādu  abstraktu  objektu,  jēdzienu  un  nosacījumu.  Aprakstīts tiek tikai tas, ko  cilvēks ir izzinājis, tas  ir,  nekas abstrakts. Ja tiek izmantoti nosaukumi, kuri mums šķiet dīvaini vai neprecīzi,  tad  tas  ir  tikai tāpēc,  ka  mums par tiem ir nepareizs priekšstats. Kabalā ar tādiem  vārdiem  kā  gari,  raganas,  vampīri, eņģeļi, velni,  ar   visdažādāko  dzīvnieku,  dvēseļu   nosaukumiem  tiek izprasti dabas spēki, kuri iedarbojas uz vēlmi. Vēlme garīgajā pasaulē ir matērija un spēki, iedarbojoties uz šo matēriju, to  pastāvīgi  maina.  Šīs  izmaiņas  norisinās gan pozitīvā virzienā, gan negatīvā un kā mīkla  veido  vēlmi, lai  tā  arvien  lielākā mērā līdzinātos ārējam, pašam Augstākajam spēkam. Tāpēc kabalā netiek runāts ne par ko citu, kā vienīgi par Augstākajiem spēkiem, pastāvošiem ārpus matērijas.

Kabalas zinātne, izņemot īpašus vārdus un  terminus, kas raksturīgi tikai šai zinātnei, izmanto arī savu īpašo valodu, tā saukto  „zaru valodu”. Zaru valoda balstās uz to, ka no mūsu pasaules tiek ņemti objektu nosaukumi un to vārdos tiek dēvēti spēki, kas šos objektus vada. Tas nozīmē, ka kabalas grāmatā es varu uzrakstīt vārdu „glāze”,  bet cilvēkam,  kurš  lasa  kabalas  grāmatu,  ir jāsaprot, ka es  ar to domāju spēku, kurš veido glāzi mūsu pasaulē.  Ja  runājam  par  Augstāko pasauli, tiek izprasti spēki, jo nekā cita tajā nav.

Tora, Bībele ir uzrakstīta „zaru  valodā”.  Tajā  netiek  runāts  par cilvēkiem,  par to, kas starp tiem notiek, par ģeogrāfiju vai vēsturi.  Runa iet par spēkiem, kuri atrodas virs mūsu pasaules un to veido. Zaru valodā ir uzrakstītas visas grāmatas, kuras attiecas uz Augstāko pasauli. Spēks, kas no augstākās pasaules iedarbojas uz mūsu pasauli, tiek dēvēts par sakni, turpretī tā sekas mūsu pasaulē, tas ir, tas, ka šis spēks veido matēriju noteiktā formā – tiek dēvēts par zaru, kurš nāk no šīs saknes. Proti, saknes atrodas augšienē, bet to zari – apakšā.

Kabalas vēsture

 Kabala aizsākās Senajā Ūrā (Kaldeju  Ūrā) pirms aptuveni pieciem līdz četriem tūkstošiem gadu. Tas bija šumeru un akadiešu vēsturiskais periods. Kabalas pamatlicējs ir senās Babilonijas (arī Babilona vai Bābele) priesteris Ābrams, kurš uzrakstīja pirmo grāmatu par kabalu –  „Radīšanas  Grāmatu”,  kuru  šodien studējam.

Pēc tam Ābrama skolnieki izgāja  Ēģiptes  verdzības,  Pirmā  Tempļa,  Otrā  Tempļa un citus periodus. Cilvēku grupa, kas kļuva par viņa skolniekiem un pirmajiem kabalistiem pasaulē, vēlāk tika dēvēta par „Izraēlas tautu”,  tāpēc  ka  tā  atradās augstā garīgās izzināšanas līmenī. Taču vēlāk tikai daļa no  viņiem saglabāja kabalas zinātnes metodiku līdz mūsdienām, turpretī pārējie nokrita no šī garīgā līmeņa, izklīda pasaules tautu vidū un šodien jau vairs nav saprotams, kāda ir viņu patiesā vēsture un kas ar viņiem notika iepriekš.

Lūk,  izcilākie  kabalisti, kas sekoja pēc Ābrama:

Mozus (Moše), Toras (Vecās Derības) autors, parādījās aptuveni pēc 1000 – 1300 gadiem pēc Ābrama laikmeta;

RAŠBIJS (rabīns Šimons bar Johajs), „Zoar Grāmatas” autors, dzīvojis mūsu ēras II gadsimtā;

ARI, grāmatas „Ec Haim” (Dzīvības koks) autors, dzīvojis mūsu ēras XVI gadsimtā;

Bāls Sulams, grāmatas „Talmud Eser Ha-Sefirot” (Desmit Sefirot Mācība) autors, dzīvojis mūsu ēras XX gadsimtā. Visbeidzot, mēs ar jums šodien XXI gadsimtā.

Šos kabalas attīstības posmus mēs ar jums arī studēsim, jo tiem raksturīgs cilvēka egoisma pacēlums uz jaunu līmeni. Kopš Senās  Babilonijas perioda līdz mūsdienām ir pagājuši pieci egoisma pieauguma lēcienveida (no pakāpiena uz pakāpienu) attīstības posmi, tās  ir Ābrama,  Mozus,  RAŠBIJA,  ARI  un  Bāla Sulama pakāpes. Tieši senajā Babilonijā arī aizsākās kabalas zinātne, jo pirmoreiz izpaudās cilvēka un dabas savstarpējā nelīdzsvarotība: un cilvēki nolēma būvēt Bābeles torni līdz debesīm, kļuva lepni un pārstāja viens ar otru saprasties…

Visus šos posmus mēs studēsim, jo, pamatojoties uz tiem, var izveidot kabalistisko ģeogrāfiju, kabalistisko vēsturi un saprast, kāpēc cilvēce attīstījusies  tieši tādā veidā, kādus posmus izgājusi, kāpēc tas nepieciešams. Tas viss , protams, paredzēts  ar nolūku, lai mēs precīzi un labāk zinātu, kas mums šodien ir jādara, lai pareizi realizētu sevī šo zinātni un nonāktu līdz pilnībai, līdz mūžīgās dzīves, absolūtas pilnības sajūtai.

Mīti par kabalu

 Par nožēlu mītu par kabalu ir ļoti daudz. Kopš Ābrama laikiem (kad viņš  atklāja cēloni, kāpēc cilvēks arvien vairāk nonāk pretstatā ar dabu un  ar  savu  skolnieku grupu praktiski parādīja, kā to var kompensēt:  tas  arī  ir  kabalas  zinātnes  temats) līdz mūsdienām kabalas zinātne ir  bijusi  slēpta.   Senie  Babilonijas  iedzīvotāji, izņemot mazu Ābrama skolnieku grupu,  atteicās izmantot viņiem piedāvāto Ābrama metodiku. Tāpēc kabalas zinātne, kā tas tika rakstīts jau tolaik, tiks slēp ta tūkstošiem gadu un atklāsies tikai mūsdienās. Tas nozīmē –  egoisma  attīstības beigās, kad cilvēki atzīs, ka kopš senās Babilonijas laikiem līdz mūsdienām (mēs dzīvojam tieši šajā laikā) mēs esam nogājuši kļūdu pilnu  ceļu.  Taču tas  ir ceļš, kuru iet bija nepieciešams, tāpēc ka cilvēks nevar sākt laboties bez sajūtas, ka tas ir viņa pienākums.

Mēs tikai tagad sākam uztvert vārdus  par sava egoisma, savas ļaunās  dabas apzināšanos. Mēs to vēl nejūtam un nevēlamies  par to  dzirdēt.  Taču globālā krīze, kas pašlaik noris pasaulē, mums pakāpeniski  parādīs,  no  vienas  puses,  cik  lielā mērā esam savstarpēji saistīti, vēlamies to vai nē, un no otras puses  – cik lielā mērā visi cilvēki viens otru ienīst un nespēj atrasties kopā. Atklāsies stāvoklis,  kad  uz mums iedarbojas divi pilnīgi pretēji spēki: globalizācija un savstarpējais naids,  kas  gala rezultātā mūs iznīcinās. Cilvēkam nāksies apzināties,  ka  nepieciešams  meklēt kādu izeju, pretējā gadījumā viņam pienāks gals.

Mūsu pasaulē nav nekā cita, izņemot šos divus spēkus. Globalizācija, kas  mūs sasaista, pilnīga atkarība ir dabas ārējā spēka izpausmes.  Lai kā vēlētos, mēs nespēsim viens no otra nošķirties. Pat ja izcelsies nacisma režīmi, visas iespējamās izolācijas darbības – tas nelīdzēs. Lai gan no otras puses – savstarpējais naids novedīs mūs pie ļaunuma apzināšanās: ko gan mums darīt? Šeit pašsaglabāšanās nolūkā radīsies nepieciešamība sevi neiznīcināt un savest kārtībā. Tas nozīmē  – rodas nepieciešamība pēc kabalas zinātnes.

Bez tam pasaulē parādās arvien vairāk cilvēku, kuriem, dzīvojot parastu  ikdienas dzīvi, nepietiek ar šo pasauli un kuriem sevi jāpiepilda ar kaut ko,  kas  tajā  pietrūkst. Nauda, slava, zināšanas – nekas vairs viņus nepiepilda. Viņi meklē ko augstāku, nākamo līmeni. Šie cilvēki pat nesaprot – kur un kas,  taču viņos  rodas kāda uzstājīga vēlme, kuru viņi nezina kā piepildīt.

Rezultātā šie cilvēki, kuros radusies jauna, mūsu pasaulē  nepiepildāma vēlme, nonāk pie kabalas. Pie kabalas studijām nonāks arī cilvēku masas, kurām kļūs saprotams, ka mūsu dzīvē vairs nav  iespējams  izdzīvot.  Tad  pirmā  cilvēku  daļa, kas šo zinātni apguvusi un realizējusi to attiecībā pret sevi (tie esat jūs), kļūst par skolotājiem tai cilvēces daļai, kas nāks  un jautās: „Ko  gan  mums  darīt?”.  Tad  jūs jau būsiet spējīgi viņiem to izskaidrot, palīdzēt un viņi sekos aiz jums.

Slavenais filozofs, matemātiķis un  fiziķis Gotfrīds Leibnics, kurš dzīvoja XVI gadsimta beigās un XVII gadsimta sākumā, savā grāmatā „Raksti par filozofijas pamatiem” uzrakstīja šādus vārdus: „Ņemot vērā,  ka  cilvēkiem nebija  dabas noslēpumu patiesās atslēgas, tad kaislība uz zināšanām noveda pie dažāda veida niekiem un ticējumiem.  Tā  rezultātā  radās  mūsdienu,  sava  veida  vulgārā  kabala, kas attālināta no patiesās, kā arī daudzveidīgas fantāzijas ar maldī gu „maģijas” nosaukumu. Ar to piepildītas neskaitāmas grāmatas.”

Lūk, viens no mītiem – kabala nodarbojas ar maģiju, ticējumiem, pareģojumiem.

Kā jau sacīju, kabala  nebilst  ne vārda par mūsu ķermeni un tā likteni mūsu pasaulē. Tā nodarbojas tikai ar  cilvēka virzību  augšup, pacelties virs   mūsu  pasaules. Virzoties augšup, cilvēks sāk ietekmēt arī savu dzīvniecisko ķermeni,  taču tikai paceļoties, nevis paļaujoties uz zīlēšanām, kas  pareģo,  cik  viņam  vēl atlicis  dzīvot vai  arī,  kā  viņš  var  kaut  ko  vinnēt  šajā  pasaulē.  Tāpēc  nekādi  sarkanie  diegi vai „svētais”  ūdens,  ko  visā  pasaulē  tirgo  tā  saucamie  ”kabalisti”,  nav  nekas  cits  kā tikai bizness.

Nākamais mīts – ar kabalu nedrīkst nodarboties līdz četrdesmit gadu vecumam.

Tad, kad kabalisti rakstīja, ka ar kabalu nedrīkst nodarboties līdz četrdesmit gadu vecumam, ar to viņi domāja, ka zaru valodā teiciens „40” apzīmē garīgo līmeni – atdeves līmeni. Līdz brīdim, iekāms cilvēks nav sasniedzis atdeves līmeni, binas līmeni, viņš nevar nodarboties ar kabalu, ņemot vērā, ka viņš pat vismazākā mērā nelīdzinās dabai. Tādējādi ar kabalu cilvēks var nodarboties tikai pēc mahsoma pāriešanas, kas atbilst līmenim „40”. Taču cilvēki to iztulkojuši atbilstoši savam attīstības līmenim, proti, ka ar kabalu nedrīkst nodarboties līdz četrdesmit cilvēka gadu vecumam.

Nākamais mīts – kabala tiek uzskatīta par jūdaisma reliģijas daļu.

Šis ir vēl viens mīts, kas uzskata kabalu par jūdaisma reliģijas daļu, kas absolūti neatbilst patiesībai:  kabalai nav nekā kopīga ar reliģiju. Kabala radās  pirms tūkstošiem gadu, iekāms parādījās reliģijas. Tās visas radušās  mūsu  ēras  sākumā. Pēc Otrā Tempļa nopostīšanas radās jūdaisms, tad  pēc 300 – 400 gadiem  – kristietība un aptuveni vēl pēc 500 gadiem –  islāms.  Starp  kristietību  un  islāmu radās budisms.

Kabala tika atklāta pirms divarpus tūkstošiem gadu, pirms parādījās šīs ticības, un izklāstīta daudzās senajās grāmatās. Tas nozīmē,  ka  tai  nav  nekāda  sakara  ar reliģiju un ar to  var  nodarboties  visi,  bez  jebkādiem  ierobežojumiem.  Ja  kabalai nav nekādas saiknes ar šo pasauli, ar mūsu ķermeni, bet tajā tiek runāts tikai par dvēseles augšupeju, tad  nav nekādas nozīmes  tam,  kā  cilvēks  ir  ģērbies,  kādai mātei vai tēvam viņš ir piedzimis, kāds viņam ir deguns, ādas krāsa vai kādas citas mūsu pasaules atšķirības pazīmes. Dvēsele visiem ir  viena,  un  katram  jāsasniedz pēc iespējas augstāks tās attīstības līmenis.

Nākamais mīts – kabala tiek uzskatīta par mistisku mācību.

Par iemeslu tam kalpoja tas, ka kabala tika slēpta. Bez tam tiek uzskatīts, ka tā ir radusies XI gadsimtā Spānijā un ka „Zoar grāmatu” uzrakstījis nevis  rabīns Šimons, bet gan rabīns Mozus de Lions (bija tāds izcils kabalists, kas dzīvoja Spānijā). Šie maldi rodas tāpēc, ka cilvēki nesaprot un nezina,  kas patiesībā ir kabala. Visās patiesajās kabalas grāmatās tiek norādīts, ka kabala ir mācība, kas sakņojas senajā Babilonijā un ka to attīstījis rabīns Šimons, kurš līdz ar „Zoar grāmatas” uzrakstīšanu licis pamatus mūsdienu kabalai.

Vēl viens mīts – kabala palīdz uzlabot cilvēka raksturu, viņa dabas dotumus un īpašības.

Cilvēki, kuriem sveša patiesā kabala, uzskata, ka tā palīdz uzlabot cilvēka raksturu, viņa dabiskās īpašības. Kabalai nav nekāda sakara ar to, lai kaut ko uzlabotu mūsu dzīvnieciskajā ķermenī. Savas īpašības ikviens no mums saņem no dabas un ar tām pašām īpašībām arī mirst. Apkārtējās vides ietekmē  cilvēks  var  nedaudz  koriģēt savu ārējo uzvedību un ne vairāk.

Kārtējie maldi – kabala jāuztver ar ticību.

Kabala klāsta: nekas nav jāuztver ar ticību. Ar ticību jāuztver  tikai tas,  ko  cilvēks sajūt un savas sajūtas jāpārbauda ar saprātu. Cilvēkam ir sirds, kas it  kā ir  sajūtu orgāns un prāts. Pareizi līdzsvarotai sirdij un saprātam cilvēks ir jāvirza uz priekšu. Neticēt nekādām  autoritātēm,  neticēt  absolūti  nevienam  un  nekam!  Cilvēkam  sevi ir jāattīsta un viss jāpārbauda attiecībā pret sevi. Viņam pašam ir jāsasniedz Radītāja līmenis. Neviens cits viņa vietā šo darbu nevar veikt.

Nākamais mīts – kabala palīdz biznesā, ģimenē, uzlabo veselību.

Nē, nepalīdz. To saku visiem pilnīgi atklāti.  Ja esat atnākuši studēt kabalu, lai  uzlabotu savu biznesu vai veselību, apprecētos, pareizi audzinātu bērnus, uzlabotu savu ģimenes dzīvi un ko labotu savā dzīvē, nekas nesanāks. Kabala ar šīm problēmām tiešā veidā nestrādā.

Kabala nenodarbojas ar zīlēšanu, pareģošanu.

Ar   kabalas   palīdzību   nevar   paredzēt   mūsu   dzīvniecisko  nākotni   šajā pasaulē. „Dzīvniecisko” – tāpēc ka mūsu ķermenis  ne ar ko neatšķiras  no dzīvnieciskā. Mēs  ar  to neko  nespējam darīt: tas  ir ielikts,  piefiksēts jau  kopš  dzimšanas.  Ja  mēs iedomājamies, ka varam ko mainīt  vai ietekmēt  mūsu  likteni,  tad  tas  ir  tikai tāpēc, ka nesaprotam vispārējo ainu,  kura norāda uz to, ka šajā pasaulē viss ir stingri noteikts. Taču, ja viss ir noteikts, tad varbūt iespējams uzzināt nākotni! Arī  ar  to kabala nenodarbojas. Jūs varat atrast kādu, kas  līdzinās  Volfam  Mesingam,  kurš  jums pastāstīs par mūsu pasaules  nākotni,  pastāstīs  pareizi.  Taču  kabala  un kabalisti jums to nepastāstīs, jo nezina un nevēlas to zināt.  Ne  jau  tas  ir  viņu  mērķis. Es runāju ļoti konkrēti, lai nebūtu nekādu pārpratumu, it kā  es  ko nepasaku, kabala šādas īpašības nepiešķir.

Kārtējais mīts: kabalā pastāv rituālas darbības un ieražas, praktiski vingrinājumi, meditācijas.

Nekas tamlīdzīgs kabalas zinātnē nepastāv. Nekādu ieražu, rituālo darbību, meditāciju. Iedomājieties, ka esat kails, bez piederības pazīmēm  kādam  vai  kaut kam. No jums nekas netiek prasīts! No jums tiek prasīta  tikai  jūsu  iekšējā  vēlme garīgi pilnveidoties, sasniegt līdzību ar dabu ar praktiskās metodes palīdzību, bez jebkādas ticības, noteikumiem,  bez  mehānisku  darbību  izpildīšanas  mūsu pasaulē, it kā jums nebūtu roku, kāju, mēles – nekā. Jūs varat būt vienalga kas, tas ir, piederēt jebkurai kultūrai, reliģijai, jebkurai sabiedrībai, mentalitātei, būt jebkuras civilizācijas pārstāvis – tam nav nekādas nozīmes.

Mēs rīkojam kongresus, kuros piedalās cilvēki no visām pasaules malām, no Tālo Austrumu valstīm, Okeānijas, Āfrikas, Eiropas,  Ziemeļu  un  Dienvidu  Amerikas  –  no visas pasaules, viņi sarunājas  vairums  valodās.  Senā Babilonija sapulcējas  kopā un starp tiem, kuri atnāk, nav nekādas atšķirības. Tie nav tikai skaisti vārdi. Patiešām senā Babilonija apvienojas, lai paceltos virs Bābeles torņa un  no  jauna  radītu savstarpējo vienotību, ko nespējām izdarīt pirms pieciem gadu tūkstošiem.

Ja paceļamies pāri mentalitātes, valodu, rasu, tautību atšķirībām, tad šīs atšķirības izveido to varenību,  to pretestību, kurā izpaužas Augstākā gaisma, līdzība Augstākajam spēkam.

Kabalisti it kā piešķir īpašu nozīmi amuletiem, svētajam ūdenim, sarkaniem diegiem, kā dzīves uzlabošanas līdzekļiem.

Kabala nekādā gadījumā neuzlabo dzīvi. Nav nekāda īpaša spēka ne sarkanajos diegos, ne svētajā ūdenī, ne amuletos. Cilvēks šos priekšmetus uztver ar cerību, uzskatot, ka tie viņam palīdzēs (kā placebo gadījumā) un tādēļ, mobilizējot savus iekšējos spēkus, patiešām dažreiz sāk justies labāk. Tomēr ar  kabalu  tam  nav  nekāda sakara. Tā ir tikai psiholoģiska iedarbība.

Nākamais mīts – kabalas nodarbības prasa askētismu, baudas ierobežojumus.

Nekādu ierobežojumu! Jūs varat ēst  kūkas,  atļauties   jebkuru  prieku,  baudu,  cik vien vēlaties, vai tieši pretēji sev ko liegt, tas ir jūsu ziņā,  jūsu problēmas,  ar kabalu tam nav nekāda sakara. Tāpat kā bioloģiskajam ķermenim nav nekāda sakara ar dvēseles attīstību, tāpat viss, ar ko jūs  šo  ķermeni lutināsiet vai tieši otrādi,  ko  jūs tam liegsiet, neko nemaina. Turpiniet darīt visu to, ko jūsu ķermenis vēlas.

Mēs runājam par to, ka cilvēks ar kabalas metodikas palīdzību sāk sevi pamazām pielīdzināt Augstākajam spēkam, dabai. Šāda pakāpeniska pielīdzināšanās vērsīs jūsu uzmanību uz to, lai no šīs dzīves uzlabošanas jūs pārietu uz garīgās dzīves uzlabošanu. Tomēr  tam jānotiek  absolūti saudzīgi,  labprātīgi,  vēlams  ar komfortu, ar smaidu, laimi un mīlestību. Nekādu ierobežojumu, pašpārmetumu. Kabala to pilnīgi neatzīst. Visi ierobežojumi nāk tikai no egoisma, kurš tādā veidā vēlas gūt virsroku.

Pēdējais – desmitais mīts (var runāt daudz, taču es tos formulēju saīsinātā veidā): garīgā pasaule it kā ietērpjas materiālajos objektos.

Mūsu pasaulē un mūsos pašos šodien nav nekā garīga. Tikko iekļūstam garīgajā pasaulē, viss sadeg, izzūd, nekas vairs nepaliek no mūsu pasaules. Ja šodien cilvēce pakāpeniski sāks pacelties virs mūsu pasaules, tā izzudīs no mūsu sajūtām un no tās nekas nepaliks. Lai gan garīgie spēki vada mūsu pasauli, taču tie neietērpjas mūsu pasaules objektos. Proti,  mūsu pasaulē nekādos tās objektos, īpašībās, nekur es nespēšu atklāt  Augstāko,  to neatradīšu.  Tāpēc ka šī pasaule, kā to vēl mācīsimies,  ir daudzu egoistisko īpašību projekcija. Kā  gan  var  būt,  ka manas egoistiskās  īpašības  atainotu man Augstāko  pasauli? Tas  jau pēc  definīcijas ir neiespējams. Tāpēc runāt par to, ka mūsu pasaulē ietērpušās garī gās īpašības, ir pilnīgs zināšanu trūkums.

Vēlmes baudīt attīstības posmi

 Mūsu būtība, mūsu sākotnējā matērija ir vēlme gūt baudu. Vēlme baudīt attīstās pakāpeniski un pieņem noteiktas formas, kuras kļūst arvien izsmalcinātākas.

Pirmais attīstības posms attiecībā uz vēlmi gūt baudu ir ķermeniskās vēlmes: uzturs, ģimene, mājas, sekss, tātad tas,  ko  pieprasa mans  ķermenis.  Es  to  vēlētos pat dzīvojot vienatnē. Otrais vēlmes attīstības posms ir tieksme pēc  bagātības. To mēs redzam, ielūkojoties cilvēces vēsturē. Trešais posms ir tieksme pēc varas un slavas. Ceturtais  posms  ir  tieksme pēc  zināšanām.  Piektais vēlmes attīstības posms ir tieksme izzināt Augstāko spēku, tieksme pēc identiskuma, līdzsvara, līdzības dabai.

Pieci vēlmes attīstības posmi pastāv katrā cilvēkā, dažādās  ārējo  izpausmju  un spēka kombinācijās. Viss šis spektrs piemīt ikvienam no mums. Turklāt ne  tikai katram atsevišķam cilvēkam (katrā viņa  pārdzimšanu riņķojumā),  bet  arī  visai cilvēcei šīs vēlmes attīstās pakāpeniski – no tīri ķermeniskajām līdz vēlmei pēc bagātības, slavas, varas, zināšanām un tieksmei pēc Augstākā.

No kurienes mēs vispār esam radušies? Mēs sakām, ka  esam  vēlme,  ikviens  no mums ir vēlme.  Taču kāpēc cilvēku ir tik daudz? Patiesībā esam vienas vēlmes (Ādama) integrālās  daļiņas,  ko   radījis  Augstākais  spēks,  gaisma.  Atsevišķas vēlmes Ādamā tiek dēvētas par „atsevišķām dvēselēm”, un tās ir savstarpēji saistītas, līdzīgi mūsu ķermeņa orgāniem un šūnām.

Kas pēc tam notiek ar  šo  sākotnējo,  pirmdzimto  vēlmi,  kuru  dēvē par „Ādamu”? Tā pamazām kļūst raupjāka un nonāk lejup no augstākā atdeves, mīlestības pakāpiena, kura līmenī tika radīta. Atkarībā no raupjuma pakāpes izpaužas arvien lielāks egoisms. Augošā egoisma rezultātā sāk izklīst „Ādama” daļas, šūnas zaudē savstarpējo saikni, ikviena no tām jūtas arvien patstāvīgāka, nesaistīta ar citām, līdz tiek sasniegta savstarpējā beidzamā  atdalīšanās,  dēvēta  par  „mūsu  pasauli”. Tad visas raupjās „Ādama” daļiņas sajūt sevi kā cilvēkus, kuri dzīvo šajā pasaulē. Proti, tās „Ādama” daļas, kuras pilnībā zaudējušas savstarpējās saiknes, atkarības, mīlestības, līdzdalības vienam pret otru sajūtu, sajūt sevi kā cilvēki, kas eksistē šajā pasaulē.

Viss mūsu stāsts ir par to, lai, atrodoties šajā stāvoklī, mēs apzinātos tā aplamību, īslaicīgumu, nabadzību, ļaunumu un no tā sāktu pacelties, atgriežoties vienotības stāvoklī vienā kopējā sistēmā.

Lai paceltos no  šī zemā stāvokļa uz Augstāko, ir nepieciešams noiet noteiktu pakāpienu skaitu – 125. Visam egoisma attīstības periodam un augšupejai uz Augstāko pasauli ir atvēlēts noteikts gadu skaits mūsu pasaulē – 6000 gadu. Šis periods tiek skaitīts no Ādama rašanās brīža, tas ir, viņa projekcijas mūsu pasaulē.

Kopš šī vēsturiskā laika ir pagājuši 5768  gadi  un  līdz  noteiktā  termiņa  beigām mums ir atlikuši tikai 232 gadi (šodien  jau   mazāk).  Taču,  ja  arī  tālāk  mēs turpināsim savu ceļu kā līdz šim, mūsu stāvoklis būs  ļoti nožēlojams.  Mēs  redzam, ka pasaule jau nonāk drausmīgu konfliktu stāvokļos.

Tāpēc mūsdienās arī atklājas kabalas  zinātne.  Sacīts, ka šodien mums tā ir jārealizē un jāpaceļas tajā stāvoklī, kurš paredzēts mums kā augstākais. Ja mēs  to  darīsim  paši, tad uzsākot realizāciju, laiks sāks saīsināties. Nav obligāti  jāpaiet  tieši  6000 gadu. Mēs to varam izdarīt un pabeigt šodien vai rīt.  Tas  nozīmē,  ka viss atkarīgs no mums.

Pēc kabalas zinātnes atklāšanas un metodikas saņemšanas, šis stafetes  kociņš atrodas cilvēces  rokās,  un  cilvēcei  ir  jāuzsāk  kabalas  zinātnes  metodikas realizācija. Tāpēc no mums visiem ir atkarīgs,  cik  vēl ilgi  šādā briesmīgā  stāvoklī mēs pastāvēsim mūsu pasaulē. Nav nekā sliktāka par mūsu  pasauli.  Ja   mēs nespēsim paši sevi par to pārliecināt, tad  nākamie  notikumi,  kas  norisināsies tuvākajā laikā kā mūsu pasivitātes rezultāts, mūs par to pārliecinās.

To klāsta kabalas zinātne un aptuveni paredz nākotni. Lai arī tā nenodarbojas ar pareģošanu, taču no  egoisma attīstības viedokļa runā par to, kādi notikumi var attīstīties mūsu pasaulē  kā  egoistiskā ļaunuma izpausme,  lai  piespiestu  mūs virzīties uz garīgo augšupeju.

Kabala ir zinātne par to, kā saņemt baudu, taču no cilvēka tā prasa mērķa izpratni, sapratni par to, kurp virzīties. Lai varētu virzīties uz priekšu, cilvēkam jānonāk pie vilšanās pašreizējā stāvoklī. Līdzīgā veidā  virzās  arī  visa  cilvēce:  tā  pastāvīgi  tiecas uz priekšu, uz to stāvokli,  kas  tai šķiet  labs; sasniedz šo stāvokli,  uzkavējas tajā noteiktu laika periodu, līdz nonāk pie  secinājuma, ka  arī  tas  nav  bijis  labs. Visas šīs negatīvās sajūtas,  kas rodas patreizējā  stāvoklī,  ir  virzītājspēks,  kas cilvēci virza uz priekšu.

Tāpat arī mūsu patreizējā stāvoklī  pēc  iespējas  ātrāk  mums  jāatzīst tā pagrimums, lai tas ļaunums, kuru mēs tajā sajutām, kalpotu mums par dzinējspēku, kas virza augšup. Tādēļ mēs pulcējamies grupās, mācāmies, lasām noteiktus materiālus, tiekamies kongresos.

Tas viss ir nepieciešams, lai pārliecinātos, ka mūsu stāvoklis ir sliktāks nekā mums šķiet. Lai mēs saskatītu visu pagrimuma, slimības dziļumu, lai šī  slimība,  pirms mūsos atklājas, tagad jau mūs virzītu uz tās ārstēšanu.

Tādējādi, atkarībā no tā, cik pareizi mēs spēsim izmantot visu šo tehniku, tikpat arī ātrāk sevi piespiedīsim, pārliecināsim par vajadzību nonākt un  pēc tam  arī nonāksim pie pilnības, mūžības un bezgalīgas baudas. Tas arī ir kabalas zinātnes mērķis.

Esam pabeiguši kabalas zinātnes ievadkursu. Tālāk mēs uzsāksim sistemātiskas nodarbības par pašu kabalas zinātni.

Garīgā konstrukcija “Ādams Rišons”

Ievads

Augstākā spēka mērķis ir radīt radījumu līdzīgu Sev. Pilnība izpaužas atdevē un mīlestībā, tāpēc Viņa izveidotajam radījumam ir jāsasniedz līdzvērtīgs stāvoklis. Radījumam, kuru radījis Radītājs un kurš salīdzinājumā ar Viņu attiecīgi atrodas viszemākajā līmenī, ir jāiziet noteikti procesi, kas ļaus radījumam sasniegt Radītāja līmeni. Citiem vārdiem, radījumam jāpārliecinās, ka viņam dotās sākotnējās īpašības, tāpat arī Augstākā vadība, kas šīs īpašības vada, ir pati pilnība un tai ir vislabākie mērķi. Svarīgi saprast, ka katrā savā stāvoklī radījums atrodas absolūtas un saudzējošas Radītāja vadības ietekmē. Par apzināšanās rezultātu jākļūst radījuma patiesai vēlmei pielīdzināties Radītājam.

Radījumam sevi ir jāizzina patstāvīgi, tāpat arī jāizzina Radītājs un Viņa vadības ceļi. Pateicoties šai izzināšanai, radījumam atklāsies pilnības izpratne, un radīsies vēlme šo līmeni sasniegt un kļūt kā Viņš. Pilnība ir Radītāja pilnīgas atdeves un mīlestības īpašība – tātad radījumam ir jāiegūst tieši šī īpašība. Atdevei attiecībā pret Radītāju ir jāīstenojas tādā pašā veidā, kāda tā ir Viņam, atbilstoši lielumam, kvalitātei un daudzumam. Tas ir mūsu attīstības galamērķis.

Lai novestu radījumu pie beigu stāvokļa, Radītājs viņu rada un attiecībā pret viņu veic noteiktas darbības, ievirza viņu noteiktā procesā.

Tieši šo procesu mēs arī studējam. Mēs apgūstam to tādā veidā, kādā kabalisti, kuri sasnieguši augstākos stāvokļus, to atklāj garīgajā līmenī. Šajā līmenī nepastāv laika jēdziens, tur eksistē fiksēti stāvokļi. Gluži kā skanējot šos stāvokļus, mēs paši tos pakāpeniski izejam.

Virzoties augšup uz garīgo līmeni, kabalists viscaur redz visu radījumu . Viņš it kā vēro kinolenti, viņam pieejami visi kadri, viņš var aprakstīt šo stāvokli no sākuma līdz beigām un no beigām līdz sākumam. Lasot kabalistu sarakstītās grāmatas, cilvēks saprot stāvokļus, kuros viņš atrodas, kā arī stāvokļus, kuri viņam ir jāiziet. Viņš apzināti iekļaujas šajā procesā, racionāli un tāpēc ātri, vienkārši un viegli virzās uz iepriekš noteikto pilnības stāvokli.

Tieši tāpēc ir nepieciešama kabalas zinātne. Bez kabalas cilvēce jebkurā gadījumā izies tos pašus stāvokļus, taču to iziešanas kvalitāte būs pilnīgi citāda: nežēlīgais attīstības veltnis spiedīs uz mums un liks virzīties uz priekšu, pamatojoties uz „nolieguma nolieguma” likumu. Katrs stāvoklis spiež uz mums. Mēs jūtam, ka vairs nespējam tajā atrasties un tas mūs piespiež to mainīt uz daudzkārt pilnīgāku. Lai iegūtu spēju virzīties uz priekšu, katrs savs stāvoklis mums sevī ir jāsajūt kā neciešams. Lai mēs izvairītos no šīs sāpīgās virzīšanās uz priekšu, kabalisti mums atklāj šo procesu un parāda, kā jātiecas uz priekšu, lai apsteigtu attīstības veltni.

Radījuma attīstības nosacījumi

 Radītājs veido attiecīgus nosacījumus radījuma attīstībai un viņa pāriešanai uz pilnības stāvokli. Radītājs izveido divus nosacījumus: iekšējo, kuru mēs dēvēsim par radījumu un ārējo, dēvētu par pasaulēm. Pasaules ir Radītāja attieksme pret mums. Apslēpjot sevi, Viņš it kā ietērpj sevi apvalkos, tādā veidā izveidojot pasaules, radījumam apkārt esošo realitāti.

Attēls 3.2.1.

 Var iztēloties sevi atrodamies pasaulēs, kuras Radītājs radījis speciāli mums. Mēs atrodamies iekšpusē, bet Augstākais spēks, Radītājs – ārpusē. Mūs ar Viņu atdala piecas pasaules. “Pasaule” ivritā nozīmē “olam”, no vārda “olama”, apslēptība. Pasaule apslēpj spēku, kas atrodas virs tās un kurš vada mūs caur šīs pasaules apvalku. Tātad Radītājs mūs vada caur pasauļu sistēmu.

Kopumā pastāv piecas pasaules: Ādama Kadmona pasaule – nākamā cilvēka pirmtēls (“Ādams” – cilvēks, “Kadmons” – pirmējais, pirmtēls), pēc tam Acilut, Brija, Jecira un Asija pasaule. Caur šiem pieciem priekškariem mūs vada Radītājs. No vienas puses, viņš radīja pasauļu sistēmu, bet no otras puses, radīja cilvēku, kurš sastāv no ķermeņa un dvēseles.

Attēls 3.2.2.

 Mūsu ķermenis eksistē zemāk par visām šīm pasaulēm, stāvoklī, kas dēvēts par „mūsu pasauli”. Šī pasaule kabalā netiek studēta, jo tā ir matērijas pasaule, kas nav spējīga uz garīgo augšupeju un garīgajiem kritumiem.

Pārējās pasaules, kas atrodas augstāk par mūsu pasauli, ir garīgās: tajās iespējams tiešs cilvēka kontakts ar Augstāko spēku. Saikne ar Radītāju atklājas cilvēkam dažādās pakāpēs. Ja, pieņemsim, pirmā pasaule apslēpj Radītāju no cilvēka par 20%, tad otrā – par 40%, trešā – par 60%, ceturtā – par 80% un mūsu pasaule pilnībā apslēpj no mums Radītāju. Aptuveni tādā veidā var attēlot pasauļu uzbūvi.

Attēls 3.2.3.

Īpašību līdzība

 Cilvēkam sevī ir jāattīsta īpašības, kuras viņam ļautu pārvarēt pasauļu apslēptību. Iztēlojieties, ka jūs no manis slēpjaties. Kas tādā gadījumā notiek? Es jūs redzu, taču iekšēji jūs nejūtu. Reizēm cilvēki saka viens otram: “Tu mani nesaproti”. Tad, lūk, Radītājs vēlas, lai mēs iemācītos Viņu saprast. Viņu saprast ir iespējams tikai atbilstoši tam, cik lielā mērā mēs paši Viņam pielīdzināmies. Lai rastos sapratne, man jāiegūst īpašības, kas ir identiskas Viņa īpašībām. Radītājs vēlas, lai mēs sevi identificētu ar Viņu, lai sevi izlabotu un kļūtu tādi paši kā Viņš. Tikai paceļoties augšup un sasniedzot Viņa līmeni, pilnībā var izprast Radītāju. Tādējādi augšupeja, mērojot pasaules, prasa pakāpenisku pielīdzināšanos Radītājam.

Cilvēkam šī augšupeja ir jāīsteno, atrodoties mūsu pasaulē bioloģiskajā ķermenī, kurš kabalistam ir tāds pats kā jebkuram citam cilvēkam. Lai kādos garīgajos līmeņos cilvēks savā dvēselē atrastos, viņa ķermenis turpina eksistēt šajā pasaulē. Garīgā izaugsme spēj realizēties tikai no stāvokļa “mūsu pasaule”.

Cilvēka attīstības virzošais spēks

 Lai cilvēkam sniegtu iespēju attīstīties, no vairums velmēm un to daudzveidīgajām kombinācijām Radītājs radīja Ādamu. Ādams ir konstrukcija, kas sastāv no milzīga daudzuma atsevišķām vēlmēm, kuras ir savstarpēji saistītas tāpat kā mūsu ķermeņa orgāni un šūnas.

Tātad sākotnēji tika radīta kombinēta integrālā vēlme, dēvēta par Ādamu. Pēc tam, atbilstoši pakāpeniskai virzībai lejup no garīgā līmeņa, mērojot pasaules, katrā šī garīgā ķermeņa šūnā, tas ir, katrā vēlmē (jo, izņemot vēlmi, Radītājs neko citu nav radījis) rodas tieksme vienam otru atbalstīt.

Mūsu ķermenis arī sastāv no liela šūnu daudzuma. Katra šūna atsevišķi ir egoistiska, taču evolūcijas procesā šūnas nonāca pie “sapratnes”, ka to savstarpējā pretestība noved ķermeni pie bojāejas, bet savstarpējais atbalsts un saikne veicina kopīgu izdzīvošanu. Ja divas šūnas, tā vietā, lai cīnītos viena ar otru, sāk apvienoties, tad katra zināmā veidā var palīdzēt otrai. Tad, protams, tās domā ne tikai par sevi, bet arī viena par otru. To kopīgā vēlme kļūst divkārša, to dzīvinošais spēks divkāršojas un, apvienojoties, tās spēj pretoties pārējām šūnām, pārējām dzīvajām būtnēm. Tā izveidojas organismi. Dzīvais organisms ir radīts tādā veidā, ka tas saņem un atdod – citā veidā dzīvība un atjaunošanās nav iespējami.

Tāpat arī Ādama konstrukcijā visas vēlmes atbalsta viena otru, atrodoties absolūti integrālā savienojumā un harmonijā. Ādams ir absolūti nedalāms garīgais ķermenis.

Attēls 3.4.1.

 Atkarībā no nonākšanas lejup no augšienes uz leju, Ādams pārcieš saiknes deformācijas, raupjumu un šķelšanos starp daļām. Piemēram, divas vēlmes Ādama iekšienē sāk ienīst viena otru, atdalās, mēģina eksistēt viena uz otras rēķina. Šī pakāpeniskā nonākšana lejup no augšienes uz leju kabalā ir ļoti detalizēti aprakstīta. Savstarpējā naida rašanās starp radījumiem nonākšanas lejup procesā tiek dēvēta par grēkā krišanu. Notiek kritums no simtprocentīgas savstarpējās mijiedarbības līmeņa līdz pilnīgam simtprocentīgam atrautības, egoisma līmenim.

Saiknes šķelšanās starp dvēseles daļām izpaudās mūsu pasaulē tādā veidā, ka šodien eksistē septiņi miljardi cilvēku, no tiem katrs atrodas absolūti egoistiskā stāvoklī.

Ādama sistēma ir garīgo spēku projekcija attiecībā pret mūsu pasauli. Tā eksistē arī visās starpposmu pasaulēs, tikai šis stāvoklis pašlaik no mums ir apslēpts. Patiesībā visa cilvēce ir vienota doma un vēlme, un atrodas Bezgalības pasaules stāvoklī, kurā mēs visi viens ar otru esam savienoti vienā dvēselē, vienā lielā vēlmē.

Attēls 3.4.2.

 Kopīgās dvēseles „Ādams” uzbūve

Ādama konstrukcija sašķeļas sīkās daļiņās un katra no tām līdzinās konstrukcijai tās veselumā. Katrs no mums ir mikropasaule.

Manī eksistē tāds pats daļu skaits, kāds ir citā cilvēkā. Kopā ir 620 pamatdaļas. Šķelšanās notiek tādā veidā, ka rezultātā viena no šīm daļām kādam atsevišķam cilvēkam kļūst specifiska. Ikvienā no mums ir kaut kas, kas pieder personīgi viņam, tas, ar ko cilvēks atšķiras no visiem pārējiem. Daļiņa, kas mani atšķir no pārējiem, eksistē arī visos citos cilvēkos, tikai tā nav dominējošā. Kombinējumu daudzveidība veido katra cilvēka individualitāti. Katrs līdzinās Ādama konstrukcijai  tās veselumā, tādējādi katrs no mums tiek dēvēts par „ben Adam”. „Ben” tulkojumā no ivrita nozīmē „dēls”. Katrs no mums ir „cilvēka dēls”. Taču katrs uz visas konstrukcijas fona atklāj kādu noteiktu Ādama īpatnību.

Attēls 3.5.1.

 Pie tam konstrukcija Ādams dalās septiņdesmit daļās – septiņdesmit pasaules pamattautās. Tas saistīts ar Ādama konstrukcijā esošajiem septiņiem pamata parametriem: hesed, gevura, tiferet, necah, hod, jesod, malhut. Tie ir kabalas termini, tos var pārtulkot, taču tulkojums nespēs sniegt precīzu raksturojumu. Šie termini raksturo konstrukcijas garīgās īpašības. Katra no tām sastāv no desmit sefirot (apakšdaļām), kas rezultātā dod Ādama konstrukcijas septiņdesmit pamatparametrus, kas apzīmēti kā „septiņdesmit pasaules tautas”. Kopumā pasaulē ir septiņdesmit pamatīpašības, kas sadalītas starp pasaules pamattautām.

Attēls 3.5.2.

 Ādama konstrukcija dalās lielā daudzumā daudzveidīgu apakškonstrukciju, atkarībā no tā, par ko iet runa. Ja runājam par pamatvēlmju skaitu, tad tās ir 620. Ja izskatām cilvēku (protams, ka runa iet par dvēseli, nevis par ķermeni), tad viņš sastāv no augšdaļas un apakšdaļas, kur atrodas septiņas pēdējās, beigu vēlmes, 248 augstākās vēlmes un 365 zemākās vēlmes. Tas kopsummā sastāda 620 vēlmes. Tāda precīza konstrukcija ir ikvienā no mums.

Attēls 3.5.3.

Attēls 3.5.4.

 Mēs viens no otra atšķiramies un tā bija arī sākotnēji. Mēs visi esam cēlušies no vienotās dvēseles sistēmas, kas iekļauj sevī 600 000 daļu – atsevišķas dvēseles, starp kurām nav divu identisku dvēseļu. Šīs dvēseles uzbūvi var attēlot arī citādā veidā: dvēseles konstrukcija no augšienes līdz lejai ir sadalīta divās daļās: roš un guf.

Ir dvēseles, kuras attiecas uz Ādama Rišona sistēmas roš (galvu) un ir dvēseles, kuras attiecas uz guf (ķermeni). Ādama Rišona sistēma lielā mērā līdzinās cilvēka ķermenim, kuram ir vairāk vai mazāk svarīgi orgāni un šūnas. Šūna, kas attiecas uz redzes orgānu, ir svarīgāka par pirksta šūnu miljardiem – tik lielā mērā viens orgāns var būt svarīgāks par citu.

Tamlīdzīgi izpaužas arī atšķirība starp dvēselēm. No brīža, kad dvēseles iziet no kopīgās konstrukcijas, tās absolūti nelīdzinās viena otrai. Tādā pašā formā arī mēs eksistējam šajā pasaulē: starp mums nav vienlīdzības. Taču savas labošanās procesā katrs no mums sevi piepilda, līdz sasniedz Radītāja augstumu. Atgriežoties sākotnējā stāvoklī, mēs visi sasniedzam vienu līmeni, kurā neviens no mums nav svarīgāks par otru, visi ir vienlīdzīgi.

Šķelšanās process

 Konstrukcijas “Ādams” sašķeltībai, kas notika garīgajā pasaulē, nav precīzas atbilstības mūsu pasaulē, ņemot vērā, ka garīgajā neeksistē laika parametrs. Mūsu pasaulē viss pakļauts laikam. Laika saskaits kļūst iespējams, pateicoties tam, ka mūsos rodas arvien jaunas vēlmes. Jaunu vēlmju rašanās katrā cilvēkā notiek egoisma attīstības rezultātā. Ja cilvēks atrastos pilnības stāvoklī, viņā nekas nemainītos, jo nebūtu nepieciešams mainīt vienu stāvokli uz citu.

Garīgajā pasaulē tādas nepieciešamības nav, tāpēc tur neeksistē laiks mūsu izpratnē. Garīgajā laiku vada cilvēks, kurš atrodas savas dvēseles labošanās procesā: tieši viņš nosaka, cik daudz laika pagājis zemes mērogā no vienas viņa kustības līdz nākamajai.

Mūsu pasaulē laiks ir mehāniska minūšu, sekunžu, dienu un gadu skaitīšana, tāpēc mēs nevaram salīdzināt garīgo laiku un mūsu laiku. Var tikai sacīt, ka garīgā pasaule veido savu kopiju mūsu pasaulē, bet garīgais laiks projicējas attiecībā pret mūsu pasauli, atstājot šeit noteiktus atveidus.

Mūsu pasaule radās pirms miljardiem gadu un savā materiālajā attīstībā pastāvēja jau ilgi, iekams radās planēta Zeme un apstākļi, kas veicināja dzīvības izveidošanos uz tās. Spēki, kas nonāk lejup no garīgās pasaules, veido mūsu pasaules materiālos objektus un tie pakāpeniski attīstās, sākot no nedzīvā līmeņa, pēc tam iziet augu, dzīvniecisko līmeni, līdz rodas cilvēks. Cilvēces dzimšanu mēs saistām ar cilvēku vārdā Ādams, kurš dzīvoja pirms 5765 gadiem.

Attēls 3.6.1.

 Cilvēki eksistēja desmitiem tūkstošu gadu pirms Ādama dzimšanas. Taču kabalisti cilvēku civilizācijas pirmsākumu, tas ir, līmeņa “cilvēks” cilvēkā attīstību skaita no Ādama laikiem. Mūsu pasaulē viņš ir garīgā spēka, tas ir, Ādama, kurš ir visu dvēseļu summa – kopija, atveidojums un sekas.

Kas pirmajā cilvēkā ir īpašs? Ādams bija pirmais, kuram radās tieksme sasniegt Augstāko pasauli un kurš sāka sev uzdot jautājumu par dzīves jēgu, un atklāja Augstāko pasauli. Savu izzināšanu viņš aprakstīja grāmatā “Apslēptais eņģelis”, un tieši no šī brīža sāka attīstīties kabala – zinātne par Augstākās pasaules izzināšanu.

Konstrukcija “Ādams” sākotnēji sastāv no divām daļām. Augstākā no tām ir altruistiskā, bet zemākā – egoistiskā. Egoistiskā daļa ir apslēpta no paša Ādama, tāpat kā pašlaik no mums ir slēptas mūsu milzīgās iespējas un vēlmes, gluži tāpat kā mazā bērnā ir apslēptas visas viņa nākamās dotības.

Lai Ādams nonāktu pie stāvokļa, kurā viņš kļūtu, kā sacīts Pentateihā: “zinošs kā Mēs, labestība un ļaunums”, nepieciešams viņā savienot altruistisko un egoistisko daļu. Šķelšanās izraisījās tieši tad, kad notika šī savienošanās.

Ādama lejasdaļa tiek dēvēta par “Havu” (Ievu). Kad augšienes un lejasdaļa saplūda kopā, notika šķelšanās. Ādama konstrukcijā radās vispasaules egoisms, un šī kopīgā konstrukcija sāka dalīties vairums sastāvdaļās. Šo daļu īpašības, ieskaitot 248 altruistiskās, 365 egoistiskās un vēl septiņas zemākās (kopā 620 īpašības), savstarpēji sajaucās. Pat pēc visvienkāršākajiem kombinatorikas nosacījumiem šeit ir iespējams milzīgs kombināciju skaits. Taču visas izveidojušās daļas ieguva egoistisku raksturu.

Egoistiskais raksturs, kas iegūts, pateicoties Ādama un Ievas kopīgajām vēlmēm, radīja ap viņiem papildu egoistiskā apvalka sajūtu, kas dēvēts par „mūsu pasauli”.

Pirms egoisma pamošanās, Ādams līdzinājās Radītājam, tas ir, atradās tādā garīgajā līmenī, ka sajuta Radītāju. Šis līmenis tiek dēvēts par Paradīzi. Paradīze nozīmē Radītāja sajušanu, minimālu saikni ar Viņu. Iegūstot egoismu, Ādams nonāca stāvoklī, kas dēvēts par „mūsu pasauli”, starp viņu un Radītāju izveidojās priekškars, kurš ne tikai samazināja Radītāja sajušanu (tāpat kā pārējās pasaulēs), bet pilnībā apslēpa viņa izpausmes.

Attēls 3.6.4.

 Stāvoklis “mūsu pasaule” nozīmē ne tikai garīguma sajūtas trūkumu, bet tam pilnīgu pretstatu. Tas nenozīmē, ka mainot visus plusus un mīnusus, mēs spēsim iztēloties garīgos objektus. Starp pasaulēm pastāv cēloņu un seku saikne, un šeit nav tiešas sakarības, tāpēc, vadoties no mūsu stāvokļa, mēs nespējam iztēloties garīgo eksistenci.

Šķelšanās cēlonis

 Garīgā konstrukcija “Ādams” sašķēlās daudzās savstarpēji nesaistītās vēlmēs. Katram uz zemes dzīvojošam cilvēkam ir dvēsele, kas eksistē kā maza vēlme, tieksme sasniegt ko augstāku. Dvēsele mūs mudina atgriezties pie savas saknes. Laikā, kad cilvēks uzsāk savu attīstību, viņš palielina šo tieksmi, līdz sasniedz kopīgās Ādama dvēseles līmeni. Palielinājums notiek savienojoties ar pārējām dvēselēm. Garīgā konstrukcija “Ādams” ir kopīgā dvēsele, tās attieksmi pret atsevišķu dvēseli var pielīdzināt ķermeņa attieksmei pret šūnām, no kurām tas sastāv. Cilvēka garīgā augšupeja no minimālas tieksmes līdz nākamajam garīgajam līmenim nozīmē arvien lielāku savienošanos starp dvēselēm. Princips “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” liecina par nepieciešamību apvienot visu cilvēku centienus ar mērķi sasniegt kopīgo garīgo sakni.

Šodien cilvēce ir “sašķelts organisms”, kura visas šūnas atdalījušās no kopīgās saiknes un atrodas garīgās nāves stāvoklī. Cilvēku dvēselēm ir tikai minimāls vitāls spēks, kas tās uztur un saglabā nākamās atdzimšanas iespēju. Atbilstoši tam, cik lielā mērā šīs atsevišķās šūnas sāk apzināties savu stāvokli kā garīgo nāvi, tās nonāk pie nepieciešamības atdzimt un atgriezties pie garīgās dzīves. Tas ir ļoti sāpīgs stāvoklis, par kuru nav sliktāka. Mūsdienu cilvēce ir kā trūdošs organisms. Tās eksistenci nevar nosaukt par dzīvi. Pats mazākais garīgais stāvoklis miljardiem reižu ir labāks salīdzinājumā ar to, kurā mēs atrodamies. Tas atnāk pateicoties tikai pozitīvām emocijām un tajā pašā mirklī sniedz mūžības, pilnības, saplūsmes ar Augstāko spēku, eksistences ārpus laika un telpas, drošības sajūtu. Mums grūti iedomāties, ka tas būtu iespējams. Uz minimālas garīgās pieredzes fona mūsu patreizējais stāvoklis uz cilvēka dzīves fona līdzinās vienšūnu organisma stāvoklim.

Cilvēks attiecībā pret sabiedrību jūtas kā absolūts individuālists, un tas ir šķelšanās rezultāts. Šķelšanās galvenā jēga ir radīt cilvēkam iespēju attīstīt patstāvīgu tieksmi, kas vērsta uz to, lai pielīdzinātos Radītājam.

Atrodoties saiknē ar sabiedrību, cilvēks var laboties, būdams kontaktā ar citiem, tas ir, iemācīties ietekmēt sabiedrību caur sevi, rūpēties par sabiedrības interesēm. Strādājot šajā virzienā, es sāku izmantot pasauli kā milzīgu laboratoriju, kas radīta, lai varētu pareizi noskaņoties uz Radītāju.

Radītājs atklājas atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēks viņam pielīdzinās. Pielīdzināšanās Radītājam par 1% sniedz vienprocentīgu Radītāja sajušanu. Lai sasniegtu šo līdzību, cilvēkam ir dota apkārtējā sabiedrība.

Cilvēku un Radītāju atdala īpašību atšķirība: Viņš ir dodošais, es – saņemošais. Tāpēc man ar Viņu nav kontakta, es Viņu nejūtu. Viņš eksistē manī, es atrodos Viņā, taču es Viņu nejūtu. Kā noskaņoties uz to, lai sevi sajustu Radītājā? Šim nolūkam man ir dota sabiedrība.

Formas mainīšanas pārdzimšana

Rakstā „Miers” Bāls Sulams raksta: „Sākumā es atklāšu viedo teikto par pasaules paaudžu nonākšanu lejup. Ķermeņi, kas nomaina viens otru un kas pāriet no paaudzes uz paaudzi, ir tikai ķermeņi. Dvēseles, kas sastāda ķermeņu būtību, ķermeņa nomainīšanas procesā neizzūd, bet atdzimst no jauna un pāriet no ķermeņa uz ķermeni, no paaudzes uz paaudzi. Dvēseles, kuras dzīvojušas lielo plūdu paaudzē, atdzima no jauna un pārgāja uz Babilonijas torņa celtnieku paaudzi, pēc tam uz Ēģiptes trimdas paaudzi, tālāk uz paaudzi, kas izgāja no Ēģiptes un tā tas turpinās līdz mūsdienām, līdz tiks sasniegta pilnīga labošanās”.

 Pastāv Ādama Rišona sistēma, kas dēvēta par vienoto dvēseli. Vienotā dvēsele sadalījās vairums dvēselēs (vienotā kopīgā dvēsele katru reizi dalās tādā daudzumā daļu, cik tai ir nepieciešams noteiktajā laikā un konkrētajā stāvoklī). Šīs daļiņas ietērpjas ķermeņos, nonāk lejup mūsu pasaulē un iziet pārmaiņu rindu. Pēc tam no jauna atdalās no ķermeņiem un no jauna atgriežas. Pārdzimšanas turpinās, līdz tiks sasniegta beigu labošanās, kad cilvēks savā dvēselē nonāk līdz Bezgalības pasaulei.

Katrs no mums iziet pārdzimšanu pēc pārdzimšanas, arvien no jauna nonākot lejup šajā pasaulē daudzveidīgajos stāvokļos un situācijās. Katras nākamās nonākšanas lejup noteikumus nosaka katra cilvēka vieta kopīgajā Ādama Rišona dvēselē. Visām daļiņām bez izņēmuma ir jāmainās, pārejot no viena mirkļa uz citu mirkli,  no viena stāvokļa uz citu stāvokli un jātuvinās radījuma mērķim. Tāds ir katra no mums liktenis. Svarīgi saprast, vai mums ir iespēja būt brīviem un vismaz kaut kādā veidā mainīt iepriekš noteikto.

Tādējādi mūsu pasaulē nav jaunu dvēseļu, kas atjaunojas līdzīgi ķermeņiem, bet ir noteikts dvēseļu skaits, kuras iziet formas mainīšanas pārdzimšanu un kuras katrā jaunā paaudzē „ietērpjas” jaunā ķermenī. Tāpēc, no dvēseļu viedokļa, visas paaudzes no radīšanas sākuma līdz beigu labošanai tiek definētas kā viena paaudze, kura dzīvojusi dažu tūkstošu gadu garumā līdz pat vajadzīgā stāvokļa sasniegšanai attīstības procesā. Vadoties no šī viedokļa, daudzkārtējai ķermeņu mainīšanai nav nozīmes, jo ķermeņa būtības sastāvdaļa – dvēsele nav cietusi no šīm pārmaiņām.

Katrā no mums ir daļa, kas dēvēta par „garīgo gēnu”, bet visi kopā mēs piederam Ādama Rišona sistēmai, kas kopumā sastāda vienoto dvēseli. Savā sākotnējā dalījumā tā līdzinās 600 000 dvēseļu, kuras pēc tam turpina dalīties un nonāk šajā pasaulē, lai izietu pārdzimšanas. Katra atsevišķa dvēsele nāk no kopējās sistēmas un nonāk lejup šajā pasaulē, tas ir, saņem „piedevu” egoistiskās vēlmes veidā, kuru mēs dēvējam par mūsu ķermeni. Viszemākajā līmenī, kas dēvēts par mūsu pasauli, mēs sajūtam piedevu kā bioloģisko ķermeni. Mūsu pieci maņu orgāni sniedz mums ārējo bioloģiskā ķermeņa ainu, tajā pašā laikā Universā nekā cita patiesībā nav, izņemot vēlmi, kuru radījis Radītājs.

Bezgalības pasaulē dvēsele atrodas maksimālas, simtprocentīgas attīstības stāvoklī. Nonākot lejup šajā pasaulē, tā sasniedz nulles līmeni. Kādā veidā šī garīgā substance saglabājas?

Tā turpina eksistēt punkta veidā, kuru mēs dēvējam par punktu sirdī. Atrašanās šajā pasaulē mums ir nepieciešama, lai no sākotnējā stāvokļa, kurš nav atkarīgs no garīgā, varētu sākt attīstīt dvēseli, punktu sirdī, līdz tas sasniegs īsto lielumu. Ja cilvēks to neveic, vēstures gaitā viņš iziet tūkstošiem pārdzimšanu, līdz realizē savu punktu. Tādā veidā notiek formas mainīšanas pardzimšana.

Noslēgums

 Mēs, radījumi, esam nākuši no pilnības stāvokļa kelim šķelšanās rezultātā. Viss, kas eksistē absolūtā augstākajā stāvoklī, izpaužas mūsos kā šī stāvokļa trūkums. Tas mudina mūs patstāvīgi atgriezties pie iepriekš pārdzīvotās pilnības.

Tam ir daudz pierādījumu un tas ietver sevī dziļu gudrību, kas dēvēta par „dvēseļu pārdzimšanas noslēpumu”, ko nav iespējams izskaidrot.

 Pētījums, kuru veica Bāls Sulams, tiek pamatots ar pierādījumiem, taču viņš nevēlas minēt argumentus par labu tam, ka dvēseļu pārdzimšanas patiešām pastāv. Šobrīd tas mums nav svarīgi. Turklāt bez šiem pierādījumiem cilvēce tāpat pakāpeniski atklāj šāda veida parādību esību.

Taču nepieciešams atzīmēt, ka dvēseļu pārdzimšanas noslēpums izplatās arī uz vissīkākajām, realitātē sajūtamām daļiņām, no kurām katra mēro savu mūžīgās dzīves ceļu.

Par cik nedzīvā, augu un dzīvnieciskā līmeņa pārstāvji iekļauti cilvēkā un atrodas vienotā garīgā sistēmā, katrai parādībai, kas attiecas uz Ādama Rišona sistēmu, ir atveidojums šajā pasaulē, un tās visas iziet pārdzimšanas. Vēlreiz pasvītrosim, ka, runājot par pārdzimšanām, ar to netiek domāti mūsu ķermeņi. Mēs runājam par to, ka līdzās dvēselei, kura nonāk lejup nulles līmenī, atrodas vēlme, kurā cilvēks dzīvo un ar kuru sevi identificē.

Atrodoties šajā pasaulē, mēs sevi identificējam ar savu ķermeni. Vēlāk mēs atklājam, ka eksistē punkts sirdī, taču sākotnēji sevi identificējam ar ķermeni un miesisko baudu, ko līdz ar to arī sasniedzam. Taču sākot identificēt sevi ar punktu sirdī, ar vēlmi pielīdzināties Radītājam, ķermenis un viss tam apkārt esošais pakāpeniski man zaudē jebkādu jēgu. Atbilstoši dvēseles attīstībai ķermeņa problēmas izzūd un vairs nešķiet man svarīgas.

Par punktu sirdī tiek dēvēta dievišķā daļa, kura man dota no augšienes. Tā ir mana daļa, kas Ādama Rišona sistēmā atrodas manas atsevišķās dvēseles veidā, kas tāpat kā bioloģiskā ķermeņa šūna ir savienota ar visām pārējām dvēselēm savstarpējā atdeves un saņemšanas procesā. Šajā stāvoklī es jūtu Radītāja klātbūtni un savu līdzību Viņam. Mūsu pasaules stāvoklī manī ir tikai šīs vēlmes sākotnējais punkts.

Identificēt sevi ar punktu sirdī nozīmē pieņemt to ceļu, kurš šim punktam ir jāiziet. Šis ceļš ietver sevī 5 pasaules, katra no tām dalās 5 parcufim, kas sastāv no 5 sefirot – kopā 125 pakāpes.

Identificējot sevi ar punktu sirdī, es uzdodu sev jautājumu par dzīves jēgu, šis jautājums nāk no dvēseles, tas ir, no vēlmes pielīdzināties Augstākajam spēkam, absolūtai atdeves īpašībai vai Radītājam. Ķermenim, vēlmei saņemt, ir saprotams, kādēļ tas dzīvo, tāpēc tas nejautās.

Ķermenim ir nepieciešamas miesiskās baudas: uzturs, sekss, ģimene. Tas tāpat vēlas naudu, goda apliecinājumus, zināšanas, valdīt pār pasauli. Dodot tam visu šo piepildījumu, ķermenim nebūs pietiekami. Tikai tad, kad cilvēkā atmostas punkts sirdī, viņš sāk jautāt: „Kāda ir manas dzīves jēga?”. Cilvēkā atklājas vēlme, kuru nav iespējams piepildīt ar iepriekšējo baudu. Identificēt sevi ar šo vēlmi un uzsākt meklējumus, lai to piepildītu, nozīmē identificēt sevi ar punktu sirdī.

Neskatoties uz to, ka viss pastāvošais mums šķiet izzūdošs, patiesībā eksistē tikai pārdzimšanas un jebkurai daļiņai nav ne mirkli miera, atrodoties pastāvīgā formas mainīšanas pārdzimšanas kustībā, šajā ceļā neko nezaudējot no savas būtības.

 Nekas neizzūd un nepazūd, viss darbojas automātiski kā pulkstenis. Nav svarīgi, vai mēs to redzam, vai nē, taču katra detaļa pakļauta absolūtam likumam. Viss, ko mēs pārdzīvojam – apzināti vai neapzināti, atrodas zem stingras kontroles, kas ir visos dabas likumos. Mēs izejam šo ceļu no sākuma līdz beigām iepriekš paredzētā formā, pārdzimšanu pēc pārdzimšanas, visi kopā un katrs atsevišķi.

Ķermenis un dvēsele

Doktora Mihaela Laitmana saruna ar žurnālistu Šaronu Atija, 2003. gada 11. augustā

Korespondents: Šodien mēs runāsim par dvēseli un ķermeni. Kādā veidā fiziskais ķermenis, kuram kabalā netiek piešķirta nozīme, veicina garīgā mērķa sasniegšanu? Kāpēc bez ķermeņa nav iespējams sasniegt pilnīgu labošanos? Sacīts, ka cilvēks, kurš nomiris un nav realizējis savas eksistences mērķi, nespēs to veikt citā pasaulē. Viņam nāksies atgriezties šajā pasaulē, lai realizētu savu mērķi, atrodoties fiziskajā ķermenī. Otrais jautājums attiecas uz dvēseles ienākšanu ķermenī un iziešanu no ķermeņa. Vai šie procesi ir iepriekš noteikti, vai arī tie ir mūsu brīvās izvēles rezultāts?

 Nobeigumā: vai mūsu garīgo attīstību nasaka tas brīdis, kad mēs atnākam šajā pasaulē un brīdis, kurā mēs to atstājam? Pieņemsim, ja 14 gadu vecumā esmu sasniedzis pilnīgu labošanos, vai tādā gadījumā es nomiršu 14 gados? Vai es dzīvošu 120 gadus, ja vēl neesmu sasniedzis beigu labošanos?

 Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, nepieciešams sākt no pašiem pamatiem. Tikai tādā veidā mēs spēsim noskaidrot visus svarīgos aspektus.

Radītājs mūs vēlas piepildīt un vēlas, lai mēs sasniegtu Viņa līmeni. No vienas puses, Radītājs radīja vēlmi saņemt baudu tieši tādēļ, lai šī vēlme piepildītos ar baudu un sajustu to, ko sajūt Radītājs. No otras puses, nepieciešams, lai bauda atbilstu Radītāja līmenim, tas ir, būtu mūžīga un pilnīga.

Svarīgi, lai cilvēks nepārvērstos par marioneti, kas piepilda sevi ar baudu, pilnīgi neapzinoties, kas ar viņu notiek. Cilvēka uzdevums ir apzināti pacelties līdz Radītāja līmenim – visā viņa bezgalībā un mūžībā, visā viņa pilnībā ar viņa neizmērojamām baudām, viņa neierobežotajā sapratnē un izzināšanās, kurām nav robežu.

Lai cilvēks nonāktu pie tāda stāvokļa, ir jāizpilda daži nosacījumi. Vispirms ir jāsniedz cilvēkam iespēja veikt visu ceļu patstāvīgi: lai viņš pats vēlētos kļūt kā Radītājs, pats redzētu, ka tā ir vislabākā iespēja no visām esošajām.

Svarīgi, lai cilvēks spētu patstāvīgi sasniegt tādu stāvokli, lai viņš šajā sakarā nejustu nekādu kaunu, bet viņa izzināšana un sapratne patiesībā sasniegtu tādu pašu dziļumu un plašumu, kāds ir Radītājam. Tas nozīmē, ka burtiski visā cilvēkam ir jākļūst tādam pašam kā Radītājs, kurš viņu radīja. Tad viņš patiešām tiks dēvēts par Ādamu (Cilvēku) – no vārda „dome”, līdzīgs Radītājam. Tāds ir radījuma Mērķis, un tādi ir tā sasniegšanas noteikumi.

Tātad cilvēkam savs ceļš ir jāsāk no punkta, kas polāri pretējs beigu stāvoklim, mūžīgajam un pilnīgajam. Viņam nepieciešams sajust realitāti, kas pretēja galamērķim. Tieši tā viņš arī sāk.

Mūsu pasaulē Radītāja radītā vēlme baudīt ieņem vismaziskāko un niecīgāko formu, kas dēvēta par „cilvēku šajā pasaulē”. Pakāpeniski, daudzu pārdzimšanu gaitā, cilvēks pilnveidojas.

Kādēļ cilvēkam nepieciešams piedzimt un nomirt, atkal piedzimt un no jauna nomirt? Tādēļ, ka, pateicoties fiziskai dzīvei, cilvēks pastāvīgi savā stāvoklī iegūst pieredzi no pārdzīvotā. Tad, kad viņš nomirst, viss viņa pārdzīvotais pārvēršas jaunās īpašībās, ar kurām nākošreiz viņš piedzimst kā ar savām iedzimtajām īpašībām.

Turpinot dzīvot, cilvēks no jauna uzkrāj šīs pasaules zināšanas, zinātniskos sasniegumus un kopā ar to – ciešanas. Pēc tam no jauna nomirst un viss, ko sevī uzņēma, viss, ko uzkrāja šajā pasaulē: zināšanas, visiespējamākos pārdzīvojumus, aizrautības, sajūsmas no iespaidiem, sapratni, izglītības, atkal pārvēršas jaunās īpašībās.

Tāpēc katra jauna paaudze dzimst ar jaunām īpašībām. Mēs to redzam, vērojot mūsu bērnus, viņi ir vairāk pielāgoti šai pasaulei, neskatoties uz to, ka nesen piedzima. Man ir 60 gadi un es atceros pasauli vēl bez datoriem, es ar grūtībām tieku galā ar tiem. Mans dēls, tagad arī mazdēls, bez grūtībām ienāk datoru pasaulē. Viņu dvēseles ieguva tāda veida iespaidus iepriekšējās pārdzimšanās, un datori viņiem šodien jau ir dabiski. Tie nozīmē viņiem pasauli, bez kuras nav iespējams dzīvot. Lūk, tāpēc ir nepieciešamas pārdzimšanas.

Cilvēks pēc dažām pārdzimšanām, izņemot izvirzīšanos šajā pasaulē, sāk vēlēties arī garīgo izaugsmi. Viņš atklāj, ka viņam ir vēlme, kuru nespēj realizēt šajā pasaulē. Tāda vēlme cilvēku izstumj no šīs pasaules uz kādu augstāku dimensiju. Viņš sāk meklēt līdzekļus un veidus, lai šo vēlmi piepildītu.

Cilvēks atnāk, pieņemsim, pie kabalista (bet, iespējams, atrod kādas citas metodikas) un sāk mācīties. Viņš mācās, kā saņemt baudu dimensijā, kas atrodas augstāk par šo pasauli.

Tādā veidā meklējumi, kurus cilvēks veica šajā pasaulē, turpinās arī garīgajā pasaulē. Tad, kad cilvēks nomirst, visi viņa meklējumi, visa viņa izglītība, visi viņa iespaidi pārvēršas no iegūtajām īpašībām iedzimtajās. Cilvēks vēlreiz pārdzimst un no jauna atnāk šajā pasaulē, taču daudz sagatavotāks garīgajai augšupejai.

Tā turpinās no pārdzimšanas uz pārdzimšanu (var būt arī vairākas pārdzimšanas), līdz cilvēks sasniegs tādu stāvokli, kurā viņš vienā pārdzimšanā no dzimšanas līdz nāvei izpelnas sasniegt pilnīgu dvēseles labošanos. Pēc tam vairs nav nepieciešamas turpmākās pārdzimšanas.

Pilnīga dvēseles labošanās paredz, ka dzīves garumā cilvēks pilnībā izzina garīgo realitāti, izzina Radītāju, kļūst Viņam līdzīgs un izpelnas mūžību un pilnību, atrodoties fiziskajā ķermenī šajā pasaulē.

Ja cilvēks, pirms nomirst, to patiešām ir sasniedzis, viņam nav vajadzības pārdzimt no jauna. Viņš sasaista pastāvošās realitātes polāros punktus: šo pasauli un garīgās pasaules virsotni – augstumu, kurā atrodas Radītājs. Cilvēks „īssavieno” tos attiecībā pret sevi un tādā veidā sasniedz līmeni Ādams (Cilvēks).

Izzinot kaut ko garīgajā pasaulē, cilvēks sevī uzkrāj garīgās pasaules izjūtu, Radītāja izjūtu. Tas tad arī tiek dēvēts par cilvēka dvēseli. Būtībā dvēsele sastāv no divām daļām: kli (tilpnes) vai garīgā sajūtu orgāna, dēvēta par dvēseles tilpni un tās piepildījuma, tas ir, Radītāja sajušanas, ko cilvēks iegūst.

Mērķis ir tāds, ka cilvēkam tik lielā mērā ir jāpalielina sava kli, tas ir, vēlme sajust un izzināt Radītāju, lai Radītājs (vai, citiem vārdiem, Bezgalības gaisma, Ein Sof) pilnībā ietērptos šajā kli. Tādā veidā Radītājs ietērpjas cilvēkā, un īstenojas viņu vienotība un saplūsme.

Korespondents: Jūs sakāt, ka pirmajos etapos viss pārdzīvotais pārvēršas īpašībās?

 Visi iespaidi, kurus cilvēks pārdzīvojis šajā pasaulē: gan ciešanas, gan prieki, gan realitātes izzināšana nākamajā pārdzimšanā, pārvēršas viņa iedzimtajās īpašībās. Tamlīdzīga transformācija notiek arī attiecībā uz jautājumu par dzīves jēgu: cilvēks sāk jautāt, no kurienes viņš ir nācis. „Iepriekš es atrados nebūtībā, manis nebija, pēc tam es piedzimu, bet pēc nāves no jauna izzudīšu. Kas es esmu?”

Drīzumā kļūs iespējams nomainīt visus orgānus ķermenī. Tādā gadījumā, kur šajā ķermenī esmu “Es”? Šis “Es” neatrodas ne rokās, ne kājās, ne galvā… Acīmredzot, “Es” ir kaut kas tāds, kas atrodas ārpus mana ķermeņa, “Es” ir dvēsele. Kur tā atrodas pirms manas piedzimšanas un pēc manas nāves?

Korespondents: Vai uz šo jautājumu ir atbilde? Kur atrodas dvēsele pārdzimšanu starplaikā?

 Dvēsele starp iemiesošanām ir cilvēka „Es“, kas neizzūd. Nāve skar tikai ķermeni, bet “Es” paliek ārpus ķermeņa ietvariem, ar sajūtu, ka eksistē citā realitātē.

Kaut ko līdzīgu sajūt cilvēki, kuri pārdzīvojuši klīnisko nāvi. Nākot pie samaņas, viņi stāsta, kas ar viņiem notika. Protams, cilvēka „Es” nav saistīts ar fizisko ķermeni. Taču, pateicoties tam, cilvēks piedevām sajūt arī šo pasauli.

Ja ar ķermeņa palīdzību es vēlēšos sajust ko vairāk, man nekas nesanāks. Taču, ja vēlēšos šo realitāti sajust ne ar ķermeņa palīdzību, bet tieši ar dvēseli, tad es spēšu to izdarīt. Rezultātā tas, ko tādā veidā sajutīšu, tiks dēvēts par garīgo pasauli.

Esmu spējīgs sajust garīgo pasauli jau šajā pasaulē. Tādā gadījumā nevajag koncentrēties tikai uz ķermeni, bet jāvelta zināma uzmanība arī dvēselei. Līdz ar to būs iespējams sajust arī garīgo dimensiju. Es esmu spējīgs to veikt.

Mūsu uzbūve ir pietiekami vienkārša. „Es” ir dvēsele. Realitāti, kurā tā atrodas, dvēsele spēj uztvert ar piecu fizisko maņu orgānu palīdzību. Tādā gadījumā īstenība, kuru tā uztver, tiek dēvēta par „šo pasauli”.

Līdz ar to dvēsele spēj uztvert realitāti nevis caur ietērpu (proti, ķermeni), bet tiešā veidā. Šajā gadījumā tas, ko tā sajūt, tiek dēvēts par garīgo pasauli. Dvēsele spēj uztvert abas šīs dimensijas, starpība ir tikai tajā, kā dvēsele to dara – ar fiziskā ķermeņa palīdzību vai tiešā veidā.

Kabalas zinātnē cilvēks mācās sajust nevis caur ķermeni, bet noskaņot sevi tā, it kā tu eksistētu ārpus ķermeņa. Tam nav nepieciešams mērdēt miesu vai to apspiest. Lai tā eksistē līdzās tev, bet tu dzīvo savā miesā šajā pasaulē: ar savu ģimeni, radiniekiem, savā valstī, noteiktā saskarsmes vidē – kā ierasts. Taču līdz ar to šo īstenību tu sāksi sajust tieši dvēseles dziļumos. Tev atklāsies realitāte, kurā tu jau eksistēji pirms savas piedzimšanas ķermenī un kurā eksistēsi, kad no šī ķermeņa atbrīvosies.

Ja tiešā veidā caur dvēseli esi saistīts ar garīgo pasauli, tādā gadījumā ķermeņa piedzimšana un nāve praktiski neizraisa uz tevi nekādu ietekmi. Ķermenis tiek uztverts kā kāds otrās kategorijas papildinājums. Tieši tāds stāvoklis cilvēkam ir jāsasniedz, sajūtot savu piederību garīgajam, piederību mūžībai. Ietērpšanās ķermenī ir kas īslaicīgs.

Korespondents: Vai mums ir gribas brīvība attiecībā uz piedzimšanu ķermenī vai iziešanu no tā?

Nē, mums nav varas pār to, kad dzīvot un kad mirt.

Korespondents: Vai mēs piekrītam šim procesam, vai arī tas notiek piespiedu kārtā?

 Atbilstoši savai attīstībai cilvēks sāk apzināties garīgos procesus un saprast, kādēļ tieši noteiktā posmā viņam nepieciešams ietērpties ķermenī.

Tas taču patiesībā ir garīgais process. Dzīves laikā mūsu pasaulē dvēseles sajūtas, dzīvesspēja un eksistence pastāvīgi pilnveidojas garīgajā pasaulē. Kādā no šī procesa posmiem dvēselei ir jāietērpjas ķermenī un jāatbrīvojas no tā, no jauna jāietērpjas ķermenī un no jauna no tā jāatbrīvojas… Tas līdzinās vilcienam, no kura vienā vai citā pieturvietā tu reizēm izkāp (lai nodzīvotu 70 gadus šajā pasaulē) un pēc tam atkal iekāp.

Tātad cilvēks, kurš sajūt garīgo pasauli un kurš tajā dzīvo, savu dzīvi ķermenī uztver kā kādu viņam radušos papildinājumu.

Korespondents: Jūs sakāt, ka ienākšana fiziskajā ķermenī un iziešana no tā ir dvēseles garīgās attīstības daļa? Vai tas nozīmē, ka pastāv vēl kādas citas dimensijas?

 Izņemot eksistēšanu ķermenī, mēs pastāvīgi eksistējam dvēseles veidā. Šī uzdevuma nosacījums – ķermenim no mums nav jāslēpj mūsu pastāvīgā gaita. Pastāv taisnā līnija, sliedes, vilciens, kurā es pastāvīgi braucu, virzoties no sākuma punkta līdz galapunktam. Periodiski, atrodoties vilcienā, es sev pievienoju papildu realitāti, ko dēvē par dzīvi šajā pasaulē. Nav pieļaujams, ka dzīve šajā pasaulē slēptu no manis nepārtraukto garīgo procesu.

Kabalas metodika, pirmām kārtām, ļauj redzēt nepārtrauktu garīgās attīstības gaitu un kopējā procesa etapu, kas norisinās tajā laikā, kad atrodos ķermenī. Pateicoties tam, periods, kad atrodos ķermenī, man kļūst noderīgs un efektīvs. Es patiešām izzinu, kā to izmantot, lai salīdzinātu manas izaugsmes ātrumu ar garīgo procesu.

Man rodas sapratne, ka es nolaižos šajā pasaulē, tas ir, saņemu papildu realitāti, papildu sajūtu orgānus un sajūtas, lai paātrinātu savu garīgo izaugsmi. Šīs sapratnes gaismā mans ķermenis, šī papildu otršķirīgā daļa, kļūst man svarīga un es esmu apmierināts ar to, ka tāpat atrodos arī šajā daļā.

Mums jāsasniedz tāds stāvoklis, kad, raugoties no dvēseles dziļumiem uz garīgo un materiālo attīstību, par galveno mums kļūs garīgā attīstība, kuru var pielīdzināt savai atrašanās vietai vilcienā, kurš pastāvīgi virzās uz priekšu, turpretim materiālo attīstību – kā iespēju paātrināt šī vilciena kustību. Eksistēšana ķermenī ir kaut kas papildus, it kā vēl viens dzinējs, kuru esmu pievienojis. Man periodiski dod tādu iespēju. Tātad, ja esmu nokļuvis galapunktā, tad man, protams, vairs nav vajadzības pārdzimt no jauna, tas ir, pievienot papildu sajūtu – dzīvošanu šīs pasaules realitātē.

Korespondents: Neskatoties uz to, ka atgriežamies šajā dzīvē ar īpašībām, kuras esam ieguvuši iepriekšējā dzīvē, šodien vēl ir ļoti maz cilvēku, kuri interesējas par kabalu. Vai tas nozīmē, ka garīgā atmoda nav skārusi iepriekšējās paaudzes?

 Iepriekšējās paaudzēs salīdzinājumā ar mūsdienām cilvēki vēl mazāk interesējās par kabalas zinātni. Mūsu paaudze ir pirmā, kas sāka patiesi interesēties par kabalas zinātni, tas ir, nevis aiz ziņkāres, bet vadoties no neviltota jautājuma par dzīves jēgu. Šis process savu ceļu uzsāka aptuveni 1995. gadā.

Cilvēkiem radās iekšējais pamudinājums mērot garīgo ceļu un uztvert dzīvi šajā pasaulē kā svarīgu, derīgu, taču otršķirīgu papildinājumu garīgajai attīstībai.  Jūtams, kā šī parādība ne vien ar katru gadu, bet ar katru mēnesi arvien vairāk izplatās visā pasaulē, tostarp arī Izraēlā.

Korespondents: Nākamajās paaudzēs dzims cilvēki ar spēcīgāku garīgo potenciālu salīdzinājumā ar mūsdienu paaudzi. Vai tas nozīmē, ka viņi atnāks uz kabalu daudz jaunākā vecumā?

 Bez šaubām, nākamajās paaudzēs studēt kabalas zinātni atnāks gados jauni cilvēki, kuri izzinās garīgo pasauli un dzīvos tajā ar dvēseli. Viņi to sasniegs nesalīdzināmi vieglāk nekā mēs šodien. Viņi atgriezīsies šajā pasaulē ar iepriekšējo sagatavotību, kas iegūta iepriekšējā dvēseles pārdzimšanā. Tāpat arī mēs, ja nespēsim sasniegt Mērķi šajā iemiesojumā, nākamreiz atnāksim ar pilnīgi citu sagatavotību un īsā laika posmā sasniegsim Mērķi.

Dvēsele ir mūžīga, mainās tikai ķermenis. Tāpēc no dvēseles nekas neizzūd, viss, ko cilvēks izzinājis, saglabājas viņa dvēselē. No tā izriet, ka dzīve šajā pasaulē pievienojas dvēseles augšupejai. Katrreiz, kad cilvēks dzīvo šīs pasaules realitātē, viss, ko viņš nodzīvojis, iziet caur dvēseli un viņa īpašības uzlabojas. Tādējādi nākamo reizi cilvēks piedzimst ar šajā pasaulē uzlabotām garīgajām īpašībām.

Korespondents: Tas nozīmē, ka, nomirstot, cilvēks neko līdzi nepaņem, izņemot to, ko garīgi izzinājis?

 Vispār tas tā nav. Ciešanas, kuras cilvēks pārdzīvojis un viss tas, ko viņš ieguvis atbildes meklējumos uz jautājumu par dzīves jēgu, neizzūd.

Korespondents: Saprotams, ka divi cilvēki, no kuriem viens visu dzīvi ir  veltījis tam, lai kļūtu par tiesnesi, bet cits – atbildes meklējumiem uz jautājumu par dzīves jēgu, nākamajā pārdzimšanā piedzims ar pilnīgi atšķirīgiem garīgajiem potenciāliem.

Jā. Taču jebkurā nodarbē šajā pasaulē ir ietverts jautājums par dzīves jēgu, iespējams, aizklātā, no paša cilvēka apslēptā formā. Es sacītu, ka jebkura nodarbošanās šajā pasaulē izriet no jautājuma par to, kādēļ es dzīvoju.

Korespondents: Protams, viss ir lietderīgi, taču ir jautājums: kas ir mērķtiecīgāks un kas nē?

 Bez šaubām. Ir cilvēki, kuri ar kaut ko nodarbojas nevis tādēļ, ka apzināti meklē dzīves jēgu, vēlas sasniegt Mērķi un veicināt savu garīgo izaugsmi. Viņi burtiski iegrimuši šajā pasaulē, viņi to neizskata no mūžīgās dvēseles pozīcijas kā iespēju laboties un uzlabot savas īpašības. Vienkārši kā dzīvnieki eksistē šajā pasaulē, tas  ir, sajūt tikai šo pasauli un neko vairāk. Neapšaubāmi tāda dzīve sniedz tikai minimālu piedevu garīgumam. Tieši tāpēc mums ir jāiziet desmitiem tūkstošu pārdzimšanu.

Korespondents: Vai kabala kļūs pieejamāka salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm?

 Katrā no nākamajām paudzēm cilvēks kļūs sagatavotāks kabalas zinātnes uztverei. Tā, savukārt, kļūs pieprasītāka un vairāk pielāgota cilvēkam. Šī metodika viņu apkalpos.

Korespondents: Dvēseles iziet pārdzimšanas daudzu tūkstošu gadu garumā. Mēs zinām, ka kabalas zinātne tika slēpta ar nolūku un to sāka atklāt tikai 1995. gadā. Vai nav žēl zaudēt visu šo laiku? Ja kabalu atklātu pirms 3000 gadu, vai tādā gadījumā mēs jau būtu pabeiguši labošanās procesu?

 Vēlmē baudīt, kuru radījis Radītājs, notiek procesi, no kuriem nav iespējams izvairīties. Tie līdzinās embrija attīstībai mātes klēpī vai bērna attīstībai, kurš aug, mācās, uzkrāj pieredzi, kļūst patstāvīgs cilvēks…

Tas ir neizbēgami. Cilvēkam jāiziet pārdzimšanas, lai, sākot no nulles, virzoties uz priekšu aplinkus ceļā, uzkrājot pieredzi un iespaidus, patstāvīgi sasniegtu stāvokļus, kuros viņš būs gatavs piedalīties savā attīstībā. Līdz pilnīgas patstāvības sasniegšanai, bērna attīstībā piedalās tēvs un māte, apkārtējo cilvēku loks, pēc tam bērnudārzs, skola, universitāte, darbs utt. Tāpat arī dvēselei jāiziet daudzas pārdzimšanas, lai tā spētu kļūt patstāvīga.

Dvēseles, kuras spējīgas patstāvīgi vadīt savas attīstības procesu, sāka rasties no 1995. gada. Tāds ir vēsturiskais process.

Korespondents: Vai ciešanas, kuras cilvēce pārdzīvojusi daudzu gadu garumā, arī bija neizbēgamas? Vai bija iespējams tās novērst?

 Nav iespējams novērst ciešanas. Cilvēkam tās ir jāpārdzīvo, jāsaņem no tām iespaidi. Ciešanas neizzūd. Neskatoties uz to, ka neatceramies savas iepriekšējās pārdzimšanas, mēs bāzējamies uz tām, kad turpinām virzīties tālāk. Kad nonāksim pie patstāvīgas garīgo spēku realizācijas, visas ciešanas no iepriekšējām pārdzimšanām mēs pacelsim augšup, lai sasniegtu Mērķi, Radītāju. Tad tās pārvērtīsies par baudu.

Korespondents: Cilvēks var būt garīgi attīstīts, taču viņa ķermenis izjutīs ciešanas, slimos, nokļūs negadījumos… Kāpēc garīgā attīstība nesargā tilpni, kurā ielikta dvēsele?

 Pastāv posmi, kuros cilvēks attīstās epizodiski, nekontrolējot pašu procesu. Tāda attīstība saistīta ar mocībām, taču tās nav saistītas ar to, ka cilvēks cieš šajā pasaulē. Garīgās ciešanas cilvēks sāk izjust no tā, ka nav pilnībā iedziļinājies garīgajā procesā, mūžīgajā un absolūtajā, bet pagaidām tikai attīstās un nav pilnībā uzticīgs garīgajai idejai.

Ciešanas, kuras cilvēks izjūt, būdams saistīts ar savas dvēseles attīstību (ar to vilcienu, kas virzās pa fiksētām, iebrauktām sliedēm), viņš sāk pārcelt no šīs pasaules garīgajā gultnē. Cilvēks redz savu Mērķi, un viņa centieni to sasniegt izpaužas skumjās. Taču tās ir saldās mīlestības mokas, nevis rūgtums, kuru sajūtam šīs pasaules realitātē.

Kabalists, kurš ar ķermeņa palīdzību sajūt sevi šajā pasaulē un pateicoties dvēselei – garīgajā pasaulē, jebkurā gadījumā izjūt baudu. Viņš atrodas garīguma ietekmē. Viņa ciešanas var pielīdzināt tā cilvēka mokām, kurš kaismīgi vēlas būt līdzās mīļotam cilvēkam un kuru tūlīt satiks.

Tās ir tā dēvētās mīlestības mokas, kas pašas par sevi ir saldas. Mēs ciešam, ja tās neizjūtam, jo tās ietver sevī visu dzīvinošā spēka sajūtas bagātību. Neskatoties uz to, ka tās var nosaukt par ciešanām, jebkurš cilvēks būtu priecīgs, ja izjustu tādas mokas. Bez tām mūsu dzīve ir drūma un niecīga.

Korespondents: Vai var cerēt, ka cilvēks, kurš studē kabalu, ir aizsargāts fiziskajā nozīmē: ja bija jāsaslimst, tad nesaslims, bija jānokļūst negadījumā – nenokļūs?

 Zināmā mērā, jā. Taču tāds cilvēks un arī visa pasaule pašlaik vēl neatrodas labošanās beigu stāvoklī, tas ir, visas dvēseles vēl nav pilnīgi izlabotas. Turklāt dvēseles ir savstarpēji saistītas. Tāpēc, pat ja cilvēks mēro pareizo ceļu un piedalās garīgajā procesā visefektīvākajā un mērķtiecīgākajā veidā, viņš tomēr izjūt ciešanas par tām dvēselēm, kuras vēl nav sasniegušas pilnības stāvokli. Par to ir sacīts: „slikti taisnajam”.

Taču, jūtoties slikti un žēlojot citas dvēseles, tāds cilvēks veicina šo dvēseļu labošanos, kur labošanās līdztekus baudai rezultātā pāriet arī uz viņu. Viss, ko saņem dvēseles, kuras izlabotas, pateicoties taisnā ciešanām, iziet caur viņu. Tas tiek dēvēts par „atbildes saņemšanu uz lūgšanu”.

Korespondents: Mēs mācāmies, ka ciešanas ir Radītāja klātbūtnes trūkuma sajūta. Ja mēs sajustu Radītāja klātbūtni, vai tad mēs nejustu ciešanas. Kāpēc ciešanas pārvēršas par īpašībām nākamajā pārdzimšanā?

 Ciešanas nepārvēršas īpašībās. Ciešanas ir Radītāja sajušanas trūkums (ja runa iet par garīgo). Ciešanas ir neatbilstība Radītājam. Man ir jālīdzinās Radītājam. Sajūta, ka neesmu Viņam līdzīgs, izraisa manī ciešanas.

Korespondents: Mēs zinām, ka Mērķis saniegt līdzību ar Radītāju sastāv no īpašībām. Cilvēks sasniedz Mērķi, atstāj savu ķermeni un vairs pie tā neatgriežas. Vai kabala stāsta, kas notiek tālāk?

 Patiesībā mēs eksistējam absolūti citā realitātē. Pie šīs, absolūti citas realitātes, kas dēvēta par garīgo, piepeši tiek pielikta šīs pasaules sajūta, kura no mums aizsedz garīgo. Mums jāpieliek pūles, lai kopā ar šīs pasaules sajūtu redzētu arī garīgo pasauli. Lai uztvertu abus realitātes veidus, mums nepieciešams atgriezties pie tās sajūtas, kurā mēs patiesībā atrodamies.

Ja esmu izzinājis visu, kas man ir jāizzina garīgajā pasaulē ar šīs pasaules starpniecību, realizējis savu klātbūtni šeit, tas ir, šīs pasaules sajušanu, garīgās attīstības dēļ esmu nonācis pie tā, pie kā man bija jānonāk, tad man vairs nav nepieciešams sajust šo realitāti. Es nenonāku lejup un nepaceļos augšup no pasaules uz pasauli – es pastāvīgi atrodos garīgajā realitātē un turklāt reizēm saņemu piedevu šīs pasaules veidā. Tā es jūtu.

Korespondents: Kāds tad ir mērķis?

 Es nevaru pacelties garīgās pasaules virsotnē, ja nerealizēju papildu realitāti, dēvētu par „šo pasauli”.

Korespondents: Parunāsim par nākamo posmu: cilvēks atbrīvojās no šīs pasaules sajūtas…

 „Atbrīvojās” nav precīzs vārds, pareizāk ir teikt: es sasniedzu maksimālo augstumu garīgajā realitātē un atkrita nepieciešamība sajust sevi šajā pasaulē. Es sasniedzu vislabāko stāvokli, pilnīgo un mūžīgo. Tālāk es attīstos, nenolaižoties šīs niecīgās realitātes sajūtā.

Korespondents: Es runāju par posmu, kas dēvēts par „atpestīšanās dienām”. Pienāks diena, un dvēseles izsmels visas iespējas materiālajā pasaulē, to garīguma sajūta spēs rast savu izpausmi tikai garīgajā pasaulē. Vai tās sajutīs bezgalīgu baudu?

 Dvēseļu attīstība turpināsies, taču jau bez šīs pasaules palīdzības.

Uzzīmēsim līniju, nosacīti nosauksim to par garīgo līniju. No paša zemākā punkta mums jānonāk pie visaugstākā punkta. Lai ikreiz, pakāpiens aiz pakāpiena, paceltos garīgajā pasaulē, kas atrodas uz garīgās līnijas, nepieciešams tāpat arī sajust papildu realitāti. Ja es to esmu pareizi realizējis, es paceļos uz nākamo pakāpienu. Lai paceltos uz vēl augstāku pakāpienu, man atkal ir nepieciešams sajust „šīs pasaules” papildu realitāti. Realizējot arī to pareizi, es no jauna paceļos uz nākamo pakāpienu. Tāds ir garīgās augšupejas mehānisms. Iedomājieties, cik daudz pārdzimšanu mums ir jāiziet!

Taču, ja es nonāku pie kabalas zinātnes, tad vienā pārdzimšanā es spēšu no šīs pasaules sajūtas smelt visu nepieciešamo, lai sasniegtu augstāko virsotni.

Korespondents: Un izpelnīsies to, kas dēvēts par „bezgalīgo baudu”?

 Šeit ir gan bezgalīga bauda, gan bezgalīga izzināšana, gan pilnīga līdzība Radītājam. Tādā gadījumā man vairs nav nepieciešamas papildus sajūtas, kas dēvētas „par šo pasauli”.

Korespondents: Iespējams, mūs gaida vēl kas cits, par ko mēs nezinām?

 Iespējams. Šeit sākas tas, ko dēvē par kabalas noslēpumiem. Par to mēs nerunāsim. Sasniedzot pilnīgu labošanos, mēs iegūsim tā dēvēto GAR (trīs augšējās pakāpes) vai Toras noslēpumu izpratni.

Korespondents: Kāpēc mēs par to nerunājam? Tāpēc, ka neesam spējīgi to uztvert?

 Pirmkārt, neesam spējīgi uztvert, otrkārt, pat ja arī kaut ko uztversim, mums radīsies apjukums. Tur darbojas likumi, kas absolūti neatbilst mūsu realitātei un ir pilnīgi neatkarīgi no cilvēka rīcībām. Pilnībā izlabots cilvēks ir tieši tāds pats kā Radītājs un nespēj reizēm darīt labu, bet reizēm ļaunu, jo vairs nav iekļauts labestības un ļaunuma sistēmā.

Korespondents: Rezultātā mēs nonākam pie sākotnējās formas vai sasniedzam jaunu stāvokli?

 Mēs nonākam pie jauna stāvokļa, jo paši to izzinām. Mēs nonākam pie savas dvēseles saknes, pie sākotnējā punkta, no kura esam nolaidušies šajā pasaulē, taču sasniedzam šo punktu patstāvīgi.

 

Dvēseles jēdziens kabalā

Cilvēks mūsu pasaulē nevar eksitēt bez elementārām zināšanām par to, kā šī pasaule iekārtota, kā iedarbojas uz cilvēku un saskaņā ar kādiem likumiem pastāv nedzīvā, augu, dzīvnieku daba un cilvēku sabiedrība. Ja cilvēks arvien labāk izzina apkārtējo pasauli, tad mierīgāk un drošāk viņš tajā jūtas. Ja liktenis mūsdienu pilsētas iedzīvotāju iemetīs tuksnesī, viņš, nebūdams apveltīts ar zināšanām par dzīves apstākļiem tuksnesī, vienkārši aizies bojā. Lai varētu eksistēt noteiktā vidē, nepieciešams zināt, kā šī vide funkcionē, kādi ir tās likumi un īpašības, kas tajā noderīgs, bet kas ir kaitīgs un dzīvībai bīstams.

Tātad, lai varētu droši pastāvēt sabiedrībā, cilvēkam ir jāzina un jāsaprot apkārtējie cilvēki. Bez tā viņš nespēs būt pilnvērtīgs sabiedrības loceklis.

Ja mūsu vidē ielikt pirmatnējo cilvēku, kurš nezina mūsu sabiedrības funkcionēšanas likumus un tajā esošās problēmas, kā arī, ja viņam nav priekšstata par apkārtējo cilvēku apziņu un viņu savstarpējām attiecībām, – vai tādā gadījumā viņš spēs izdzīvot?

Tātad cilvēks, kuram nav zināšanu par dabu un sabiedrību, nespēs pastāvēt mūsu pasaulē. Tieši tāpat cilvēka dvēsele nespēs eksistēt garīgajā pasaulē, neiegūstot noteiktas zināšanas par tās dabu un likumiem.

Šīm zinībām ir jāietver zināšanas par garīgo pasauļu, parcufim, sefirot uzbūvi un funkcionēšanu, par to mijiedarbību, kas dēvēta par zivugim un to darbību sekām.

Taču, lai rastos nepieciešamība iepazīt ar garīgo pasauli, cilvēkam ir jābūt apveltītam ar dvēseli. Tad viņam kļūst svarīgi noskaidrot garīgās pasaules dabu, jo tas viņa dvēselei dos iespēju tajā eksistēt.

Ko nozīmē būt apveltītam ar dvēseli?

 Dvēsele ir garīgais orgāns, kas pakāpeniski dzimst cilvēkā, kurš dzīvo mūsu pasaulē. Dvēseles dzimšana nozīmē pakāpenisku sajūtas attīstību, kurā garīgie spēki iedarbojas uz cilvēku, rodas jaunas altruistiskās vēlmes, parādās minimāla sajūta par Radītāja klātbūtni.

Tādējādi līdzās fiziskajam ķermenim, kurš dzīvo fizioloģisko dzīvi, cilvēkā izveidojas garīgais ķermenis, kurš eksistē garīgajā pasaulē. Tāpat kā mēs bez dabas un sabiedrības likumu zināšanām nespētu fiziski eksistēt šajā pasaulē, tāpat mūsu dvēsele, mūsu garīgais ķermenis, nespēs eksistēt garīgajā pasaulē bez zināšanām par tās dabu. Cilvēks, kuram nav garīgo zināšanu, nekad neiegūs dvēseli, jo tajā pašā brīdī nodarīs tai kaitējumu. Tādējādi Augstākā vadība ierobežo tāda cilvēka sajūtas un liek šķēršļus viņa garīgajai izaugsmei.

Garīgās pasaules sajušanu saņem tikai tas, kurš spējīgs darboties ar pilnu sapratni par garīgās vides funkcionēšanu, kas viņam atklājas.

Tātad cilvēks, kuram nav garīgo zināšanu, neiegūs dvēseli. Taču tas, kurš saņēmis dvēseli, garīgajā pasaulē attīstās tāpat kā jaundzimušais mūsu pasaulē.

Dvēseles attīstības trīs etapi

 Fiziskā ķermeņa dzimšanā un attīstībā tiek izšķirti trīs posmi, kas ir dvēseles attīstības trīs periodi.

Pirmais etaps – dzimšana un nākšana pasaulē. Šajā etapā nav zināšanu un iemaņu, visu eksistencei nepieciešamo cilvēks saņem no tēva un mātes, dzīvo, pateicoties tikai viņu spēkiem un rūpēm. Tāpat notiek arī garīgā dzimšana, tas ir, ienākšana garīgajā pasaulē, kad personīgā egoistiskā daba ir apzināta kā ļaunums un tiek iegūta sākotnējā vēlme laboties.

Ļaunuma apzināšanās nozīmē skaidru izpratni par to, ka manī nav nevienas garīgā līmeņa vēlmes – vēlmes pēc tā, kas iziet ārpus manām personīgajām, egoistiskajām interesēm. Pēc tam notiek dzimšana: Augstākais dod cilvēkam spēkus pilnībā pārveidot savu dabu, apspiest egoistiskās vēlmes, attiecībā pret tām izveidojot ekrānu un pieņemt pirmā ierobežojuma noteikumus. Tāds stāvoklis tiek dēvēts par garīgās vēlmes, kli dzimšanu. Neskatoties uz to, ka rodas arvien lielākas vēlmes, rezultātā garīgajā atklājot milzīgu baudu, cilvēks atzīst par labāku palikt embrija stāvoklī. Tāda izlabotā vēlme tiek dēvēta par pirmo mazo stāvokli (katnut alef).

Dvēsele, ko saņēmis pieaudzis, mūsu pasaulē dzīvojošs cilvēks, tiek dēvēta par jaundzimušu.

Tās dzimšanas laikā cilvēkam vēl nav garīgo zināšanu un viņš neapzinās notiekošo garīgajā pasaulē, tāpat kā jaundzimušais neapzinās, kur atrodas. Jaundzimušai dvēselei ir tikai „avijut alef” – pretestības ekrāns uz vismazāko sava egoisma daļu.

Jaundzimusī dvēsele nespēj patstāvīgi kustēties un veikt jebkādas garīgās darbības, tāpat kā jaundzimušais nespēj veikt kādas apzinātas fiziskās darbības. Atrodoties garīgajā jaundzimušā stāvoklī, var eksistēt tāpat kā mūsu pasaulē, pateicoties tikai vecāku palīdzībai.

Tas nozīmē, ka nepieciešams pievienoties Augstākajam parcufam un, pieliekot visas pūles, pretojoties visiem egoistiskajiem traucēkļiem, kas kārdina ar saviem labumiem vai prāta argumentiem, no tā neatrauties. Savas garīgās virzības gaitā cilvēks saskaras ar daudzveidīgiem šķēršļiem un kārdinājumiem, kas viņu izaicina izdarīt pārkāpumus un krist „dzīvnieciskā” (tas ir, sevis dēļ) baudā. Šo vājās gribas izpausmju nepieciešamība ir predestinēta no augšienes: cilvēkam ir svarīgi apzināties, cik lielā mērā viņš ir niecīgs un vājš savās garīgajās vēlmēs, un cik stipra ir viņa egoistiskā daba. Ja, neskatoties uz to, cilvēks „pielīmējas” Augstākajam parcufam, viņš ienāk garīgās izaugsmes fāzē un pārvar viņa ceļā esošos šķēršļus.

Augstākais ar nolūku sūta šķēršļus, pie tam tādā veidā, ka zemākais to nejūt: Augstākais sūta zemākajam visiespējamākos šķēršļus garīgajā izaugsmē, lai viņš, pārliecinājies par savu bezspēcību, vērstos pie Viņa, lai lūgtu palīdzību. Lūgums pēc palīdzības ir iekšējā, savas nekam nederīgās egoistiskās dabas apzināšanās salīdzinājumā ar Radītāja dabu, kas cilvēkam jau atklājas. Šo sajūtu var salīdzināt ar cilvēka kaunu, kad viņš atklāj, ka ir vienīgais pasaulē, kurš neprot lasīt vai izpildīt līdzīga veida elementāras darbības, un visi par to zina. Tieši tādus stāvokļus savā garīgajā virzībā uz priekšu izjūt kabalists, kad mijiedarbībā ar Radītāju atklāj savu domu un vēlmju egoistisko dabu.

Šeit var palīdzēt tikai Augstākais. Viņam nav vajadzīgi pazemojumi un lūgumi. Savstarpējā mijiedarbība sākas tajā brīdī, kad, apzinoties savu bezspēcību, zemākais sev izveido nosacījumus, lai no Augstākā saņemtu palīdzību. Ja cilvēks vēl nav apzinājies, ka pats nespēs pārvarēt egoismu, kas viņu ir pārņēmis un virza  uz baudas gūšanu, tad viņam nav kli, proti, nav iespējas saņemt no Visaugstākā palīdzību.

Šī situācija atgādina mācību procesu: cilvēks var saņemt zināšanas no cita cilvēka tikai tad, ja ir pārliecināts, ka cits zina vairāk par viņu. Sajūtot savu pilnīgo niecīgumu, cilvēks vēlas novērsties no garīgā ceļa, jo iekšējā balss viņu pārliecina, ka šim nolūkam pietrūks spēka. Noturēties garīgās virzības stāvoklī ir iespējams tikai ar Augstākā parcufa spēka palīdzību.

Otrais etaps – augšana, nepieciešamo zināšanu un saprāta saņemšana, kas dod iespēju izvairīties no ķermenim kaitīgā un bīstamā, taču patstāvīgi par sevi rūpējoties tēva un mātes uzraudzībā.

Garīgajā pasaulē augšanu var pielīdzināt fiziskai augšanai. Cilvēks kļūst piepildītāks attiecībā pret hasadim gaismu: palielinās viņa vēlme atdot; viņš paceļas augstāk attiecībā pret hohma gaismu: palielinās iespēja saņemt gaismu Radītāja dēļ.

Garīgā izaugsme sastāv no divām stadijām. Tur, kur es varu kaut ko izdarīt Radītāja labā, es daru pats. Tur, kur nevaru – man jālūdz palīdzība no Augstākā.

Tiek uzskatīts, ka tajā garīgās attīstības pakāpē, kurā cilvēks atrodas tekošajā momentā, viņš visu var darīt patstāvīgi. Lai sasniegtu augstāku pakāpi, viņam jālūdz palīdzība Radītājam. Augšanas un garīgās dabas izzināšanas stadija, kas tiek īstenota, pateicoties Augstākā palīdzībai, tiek dēvēta par katnut betotrais mazais stāvoklis.

Šos divus stāvokļus cilvēks iziet, pateicoties Augstākai gaismai. Gaismā, kas nāk no Radītāja, viņš sajūt egoismu kā ļaunumu, sevi – kā niecību, bet pašu Radītāju kā glābēju. Atbilstoši tam, kā viņš iziet šos stāvokļus, cilvēks jūt, kā viņu sargā vecāki

– Augstākais parcufs. Tas nodrošina cilvēkam visu nepieciešamo un parāda, kas ir labs un kas ir slikts.

Pakāpeniski zemākais apzinās, ka sajūtamais – sliktais, tāpat kā arī labais nāk no vecākiem. Zināmā veidā viņš pats tiek galā, neaizmirstot, ko tie viņam iemācīja. Cilvēks turpina augt, pakāpeniski arvien vairāk uzkrājot garīgos spēkus un zināšanas.

Piezīme: Ir jāsaprot, ka ar vārdu palīdzību mēs pūlamies nodot mums nezināmās sajūtas, stāvokļus, ko nekad un neviens iepriekš nav aprakstījis tādā atklātā veidā. Tāpēc, lai sniegtu izskaidrojumu, mums nepieciešams izmantot dažus kabalas terminus.

Trešais etaps gadlut (lielais stāvoklis), pieaugušā stāvoklis, kad iegūtās zināšanas dod spēkus patstāvīgai eksistencei, kas līdzinās pieauguša cilvēka dzīvei mūsu pasaulē.

Pieaudzis cilvēks ir atkarīgs no sabiedrības, no viņam apkārt esošajiem cilvēkiem, taču vairs ne no vecākiem. Viņš jau piesaistīja sev hohma gaismu un var realizēt zivug, tas ir, radīt, izaudzināt un piepildīt ar gaismu citu, daudzkārt zemāku parcufu – savu dēlu. Cilvēkam rodas personīgā pieredze un prāts, kas ir pietiekami patstāvīgai eksistēšanai un šo pieredzi viņš ir spējīgs nodot citam.

Ar garīgo objektu – cilvēka dvēseli – notiek garīgie procesi, kas līdzinās cilvēka augšanai un attīstībai mūsu pasaulē. Atšķirība ir tikai materiālā – egoistiskajā vai altruistiskajā, taču tieši tas arī padara garīgās darbības mums pilnīgi nesaprotamas. Altruisma būtību mēs vienkārši nesaprotam.

Katra cilvēka dvēsele iziet pārdzimšanas, lai atgrieztos šajā pasaulē un ietērpjas šīs pasaules ķermenī, līdz pilnībā tiks apgūtas kabalas zināšanas. Bez ķermeņa dvēsele nespēj izaugt un saņemt visu to, ko tai iecerējis dot Radītājs.

Dvēselei ir jāizzina kabalas zinātne, taču ne tādēļ, ka zināšanas pašas par sevi paplašina dvēseli, bet tāpēc, ka dvēseles būtība ir tāda, ka bez zināšanu saņemšanas, or hohma (hohma gaisma), dvēsele nav spējīga sasniegt to līmeni, kuram Radītājs šo dvēseli ir radījis. Tādējādi nevis zināšanu saņemšana liek augt cilvēka dvēselei, bet dvēseles iekšējā īpašība ir tāda, ka cilvēks nespēj sevi izaudzināt saviem spēkiem, līdz spēs apgūt garīgo dabu un saņems visas nepieciešamās garīgās zināšanas.

Dvēseles izaugsme pilnībā ir atkarīga no saņemamo zināšanu apjoma. Ja dvēsele augtu, nesaņemot Augstāko gaismu un zināšanas par Radītāju, tā nodarītu sev kaitējumu. Dvēsele saņemtu arvien lielākas vēlmes, taču tajā pašā laikā tai nebūtu izpratnes par šo vēlmju pareizu izmantošanu. Līdzīgu situāciju var iedomāties mūsu pasaulē: ja cilvēks 20 gadu vecumā ir viena gada veca bērna prāta attīstības līmenī, viņš var izdarīt briesmīgas lietas. Spēks bez prāta ir bīstams gan viņam pašam, gan arī apkārtējiem.

Garīgajā pasaulē tāda situācija ir neiedomājama: cilvēks saņem iespēju īstenot garīgās darbības tikai atbilstoši savas labošanās līmenim, atbilstoši saņemto garīgo zināšanu pakāpei. Cilvēks, kurš nav attīstījis savu garīgumu, fiziski dzīvo un mirst, neuzsācis garīgo dzīvi.

Gaismas daudzums, kas ienāk dvēselē, nosaka parcufa augstumu. Šis parcufs var atrasties guļošā stāvoklī kā jaundzimušais: viņa kājas, rokas, rumpis un galva atrodas vienā līmenī. Galvai nav priekšrocību attiecībā pret kājām: visās garīgā ķermeņa daļās un visās tā vēlmēs ir tikai minimāls ekrāns, un tam atbilstoša minimālā gaisma. Šis stāvoklis līdzinās zīdaiņa vai guļoša cilvēka stāvoklim, kura prāts nekādā veidā neizpaužas.

Par horizontālu stāvokli kabalā tiek dēvēts tāds stāvoklis, kurā atrodas or hasadim (hasadim gaisma) un kurā neatrodas or hohma (hohma gaisma), kas ienāk parcufā atkarībā no ekrāna. Garīgās attīstības sākotnējā stadija sākas horizontālā stavoklī, kad cilvēks atrodas guļošā stāvoklī kā zīdainis.

Otrā stadija: Cilvēks jau sēž, taču viņa kājās vēl nav spēka, lai noturētu ķermeni. Ekstremitātes, vēlmju beigu daļa saņemt baudu, vēl nav izlabotas, tām nav ekrāna, tās nespēj izveidot ierobežojumus, lai patstāvīgi saņemtu lielo gaismu.

Garīgajā stāvoklī “guļus” esošā cilvēka dvēseles visas 10 sefirot tiek vērtētas kā tādas, kurām ir viena gaisma, viens minimāls ekrāns. Jaundzimušajam nav zināšanu, tāpēc nav un nav jābūt spēkiem, lai pārvietotos.

Dvēselei (parcufam) garīgo spēku dod tikai hohma gaisma. Pamata attīstība notiek nevis saņemot gaismu no vecākiem, bez savām ieguldītajām pūlēm, bet paša parcufa labu rīcību rezultātā.

“Labas darbības” nozīmē gaismas saņemšanu ar ekrāna palīdzību, pretojoties egoismam. Spēja uz tādu saņemšanu ir atkarīga no kabalas izzināšanas līmeņa. Augšanas pamatfaktors ir labu darbu funkcija, kuri, savukārt, ir atkarīgi no kabalas studēšanas, tas ir, no zināšanu saņemšanas no Augstākā parcufa.

Jebkura dvēsele, apgūstot zināšanas, izzina visas dvēseles: no to sākotnējā stāvokļa, kas dēvēts par Ādama dvēseli, līdz visu dvēseļu beigu stāvoklim, kad tās visas ir pilnīgi izlabojušās.

Tādā pašā veidā arī cilvēks, kurš izzina augstāko pasauli, izzina cilvēces dabu, tās mentalitāti un ieradumus, tas ir, visu apkārt esošo. Pamatojoties uz šīm zināšanām, cilvēks iegūst iespēju aizsargāties no dabas draudiem un apkārtējiem cilvēkiem, un var savienoties, satuvināties ar tiem, kas palīdz viņam virzīties uz priekšu.

Nav brīnums, ka atsevišķa dvēsele var izzināt visas dvēseles. Pat mūsu pasaulē viedais spēj izzināt visas cilvēces dabu caur sevis paša izzināšanu, jo katra radījuma daļa iekļauj sevī pārējo radījumu daļu elementus. Cilvēkam nav tādu īpašību, kādas nebūtu citiem. Katram cilvēkam, lai arī minimālā pakāpē, piemīt visas cilvēces īpašības. Jebkurš no mums daļēji ir slepkava, daļēji varmāka, brunču mednieks, zinātnieks, muļķis, ticīgais, ateists utt. Katrā slēpjas visas cilvēces daudzveidība.

Garīgās pilnveidošanās procesā cilvēks šīs īpašības sāk sajust sevī un, sajūtot katru no tām kā egoistisku, pakāpeniski sevī apzinās tās ļaunumu. Kad ļaunuma sajūta sasniedz maksimālo, neciešamo slieksni, cilvēks labprātīgi atstāj šo īpašību kā kaitīgu un tādā veidā sevi izlabo.

Cita indivīda īpašības kā dabiskas cilvēks uztver tikai tad, ja viņš tās būs atklājis un izjutīs sevī. Mēs bieži redzam cilvēkus, kuriem piemīt negatīvas īpašības, taču viņi paši to nenojauš, tās sevī nesajūt. Neskatoties uz to, tajā pašā laikā viņi nepanes šīs īpašības apkārtējos cilvēkos.

Kad studējot kabalu cilvēks sāk izzināt, kas viņš īstenībā ir, viņš kļūst iecietīgāks attieksmē pret apkārtējiem un mācās tiem piedot viņu trūkumus, jo tos pašus trūkumus apzinās sevī. Tāds cilvēks saprot, ka apkārtējie vienkārši nav spējīgi atbrīvoties no savām sliktajām īpašībām. Pakāpeniski apzinoties savu niecīgumu, cilvēks sāk mīlēt citus, jo redz viņos sevi pašu.

Par cik visas radījuma daļas ir savstarpēji saistītas un mūs atdala tikai egoistiskie nolūki, turklāt mūsu dvēseles ir vienots garīgais ķermenis, ko dēvē par Ādama dvēseli, sevi izlabojot, cilvēks izlabo visu pasauli.

Dvēseļu pārdzimšanu mērķis

 Radītājs radīja dvēseli – Ādama Rišona sistēmu, kas sastāv no 613 vēlmēm. Mēs tās dēvējam arī par “desmit sefirot”. Radītāja mērķis – lai radījums (vēlme saņemt) sasniegtu mūžību un pilnību, un pielīdzinātos pašam Radītājam.

To iespējams sasniegt tikai tādā gadījumā, ja radījums pielīdzināsies Radītājam absolūti visā, jo tikai Radītāja līmenis ir pati pilnība un mūžība. Lai radījums sasniegtu šo līmeni, viņam nepieciešams apzināties visu sava esošā stāvokļa maziskumu un vēlēties pielīdzināties Radītājam.

Apzināties savu pretstatu Radītājam, izciest šī pretstata sajūtu un vēlēties to izlabot, ir iespējams tikai apgūstot kabalas zinātni – ilgstoši, pakāpeniski un sakārtoti.

Katra no 613 vēlmēm dalās lielā daļu daudzumā. Lai vēlmes izlabotu vienu pēc otras un pēc tam visas šīs vēlmes iekļautu katrā no nākamajām vēlmēm, burtiski katrā no 600 tūkstošiem dvēseļu, kas vēl sadalījušās miljardos dvēseļu, nepieciešams lēns, pakāpenisks darbs. Šis darbs cilvēku maina pašos pamatos – vai tas būtu cilvēks, kurš izmisis no sava esošā stāvokļa, kuru nespēj izciest, vai cilvēks, kurš sasniedzis zināmu labošanos un zināmu atbilstību Radītājam, vai arī cilvēks, kurš izgājis noteiktu iekšējās kvalitatīvās, tas ir, apzinātas attīstības vītni.

Lai pilnībā mainītos, nepieciešams atšķelt iepriekšējo stāvokli un pacelties uz augstāku, tas ir, atbilstošāku Radītāja īpašībām. To iespējams sasniegt, ja cilvēks atbrīvojas no parastās realitātes uztveres. Šajā procesā var izdalīt piedzimšanas momentu, cilvēka organisma fizioloģiskās attīstības pamatposmus, viņa ienākšanu sabiedriskajā sfērā un pēc tam – ienākšanu garīgajā.

Tātad dzīvei, kas šķiet mums izšķiesta veltīgi, tādai ir jābūt. Kabalists, kurš izzinājis Universa sistēmu, redz, ka to nav iespējams izveidot citādu. Taču mums nav viegli attaisnot notiekošo.

Ja piekrītam tam, ka esam radīti no materiāla, kas ir Radītāja pretstats un zinām, ka mums nepieciešams iziet labošanās sēriju, lai sasniegtu Universa virsotni – visaugstāko stāvokli no visiem pastāvošajiem realitātē, ir jāatzīst, ka mums jānodzīvo tūkstoš gadu ilgs mūžs, lai, virzoties augšup pa attīstības pakāpieniem, ar katru soli sevi bagātinātu ar jaunām īpašībām, sajūtām un izzināšanu. Mūsu dzīvei ir jābūt ne tādai, kāda tā ir pašlaik, kad septiņas stundas diennaktī mēs guļam, desmit stundas strādājam, dažas stundas veltam rūpēm par savu ķermeni, vēl dažas stundas – rūpēm par bērniem utt. Pat cilvēks, kurš vēlas pilnībā iedziļināties garīgajā darbā, spēj veltīt tam ne vairāk kā divas vai trīs stundas diennaktī.

Kāpēc tikai vienu desmito dienas daļu cilvēks var veltīt savām garīgajām vajadzībām, kas būtībā ir viņa dzīves pamats un svarīgākais mērķis? Kāpēc mūsu eksistence ir iekārtota tik neracionāli?

Atbilde ir diezgan vienkārša. Universā ir daudz sistēmu, kas strādā, attīstās un pilnveidojas bez mūsu ziņas un iejaukšanās. Piemēram, pašlaik es sēžu, bet manī norisinās visi iespējamie procesi, strādā daudzveidīgas sistēmas, kuras ir neiedomājami saprātīgi un gudri izveidotas. Šīs sistēmas es nesajūtu, nespēju tās patstāvīgi vadīt, daļu no tām vispār nav iespējams izpētīt. Organisms dzīvo.

Tieši tāpat ir nepieciešams, lai ap cilvēku un viņā pašā eksistētu daudzas cilvēkam nepieejamas sistēmas, kas darbojas gan fiziskajā, gan arī garīgajā aspektā.  Cilvēkam jāstrādā, jārisina dažāda veida ikdienas problēmas, kuru gaitā, pašam to nemanot, viņš labojas. Mums ir uzdots uzdevums izmantot šīs, teiksim, divas brīvās stundas dienā, lai apgūtu īsto labošanās metodiku, kuru spējam realizēt un kura jārealizē patstāvīgi. Šāda metodika ir kabala. Cilvēkam pietiekami studēt divas stundas dienā, lai kabalistisko avotu garu ienestu savā ikdienas dzīvē.

No šī brīža cilvēks, garīgi virzoties uz priekšu, sāk atklāt realitāti, izskatot to kā vienotu savstarpēji saistītu sistēmu, kas visu nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko līmeni noved pie viena mērķa. Attīstības un pilnveidošanās procesā mēs vienmēr ejam no nepilnīgā uz pilnību, tāpēc neesam spējīgi pareizi novērtēt savu tekošo stāvokli. Tas mums šķiet nesaprotams, neizzināms. Katrreiz izvēles trūkuma dēļ mums nākas virzīties uz priekšu. Tāpēc mūžīgie jautājumi vienmēr paliks jautājumu līmenī. Tos ir iespējams atrisināt, sasniedzot tikai daudzkārt augstāku līmeni, no kura augstuma patiešām redzams, kas notika iepriekš. Taču, tiecoties uz priekšu, cilvēkam joprojām paliek tas pats jautājums un viņam nav citas izejas, kā tikai pacelties uz vēl augstāku pakāpi.

Zemes dzīvē mēs neesam spējīgi savienoties viens ar otru dvēseļu līmenī, jo mūs atdala egoisms. Tādēļ pastāv dzīvības un nāves savstarpējie nomaiņas procesi daudzkārtīgu pārdzimšanu veidā, ko iziet visa cilvēce, līdz ar to kļūstot arvien sagatavotāka, lai apvienotos. Tādējādi ir nepieciešami periodi, kuru laikā cilvēks, atrodoties ķermenī, mijiedarbojas ar citiem cilvēkiem. Neskatoties uz to, ka viņš izturas pret tiem atbilstoši savam ego, cilvēks neapzināti iziet labošanos. Tādā veidā no pārdzimšanas uz pārdzimšanu apvienošanās forma kļūst daudzkārt augstāka gan garīgajā, gan arī materiālajā līmenī. Gala rezultātā mēs sasniegsim stāvokli, kad, atrodoties ķermeņos, visi cilvēki savienosies savstarpējā dvēseļu saiknē. Tad  cilvēce savā veselumā kā viens cilvēks ar vienu sirdi saplūdīs ar Augstāko spēku.

Šeit iesaistīti vairāki procesi, tāpat cēloņu un seku savstarpējās saiknes, ko nav iespējams izskaidrot vienkāršā formā. Tas skar daudzus jautājumus: kāpēc katrs no mums piedzimst ar savām specifiskajām īpašībām, saista savu dzīvi ar kādu noteiktu cilvēku, veido ar to pāri; tajā pašā laikā atklājas, kāpēc mēs piedzimstam tiem, nevis citiem vecākiem, tieši tādos, nevis citos apstākļos utt. To visu var izskaitļot, izmērīt un saprast, redzot pilnīgu visu dvēseļu labošanās ķēdi un izsekojot katras dvēseles dalību visās pārējās.

Tad kļūs skaidrs, ka katrs cilvēks savu pārdzimšanu ciklu iziet visoptimālākā un visefektīvākā veidā. Pašam cilvēkam ir tikai divas stundas dienā, kuras viņam šajā dzīvē ir dotas, lai apgūtu labošanās metodiku. Metodika ir nepieciešama, lai mēs apzināti izturētos pret labošanās procesu un patstāvīgi tajā aktīvi piedalītos.

 

Radītāja vadība – mērķtiecīga

Mērķtiecīga vadība kļūst saprotama, vērojot mums apkārt esošās dabas objektu attīstību. Aplūkojot pat vismazāko veidojumu, kurš pieder vienam no četriem dabas veidiem: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais, cilvēciskais – mēs redzēsim, ka atsevišķs īpatnis, tāpat arī visa suga kopumā, tiek vadīti mērķtiecīgi. Mēs redzēsim lēnu un pakāpenisku attīstību, kas noteikta cēloņu un seku ietvaros, tāpat kā, piemēram, koka augļa nobriešanu veicina cēls galamērķis – darīt to saldu un patīkamu pēc garšas.

Nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā un cilvēciskajā dabas līmenī noris vienas un tās pašas parādības: sākas kāda objekta attīstība, un līdz tā attīstības beigām objekts iziet pārmaiņu rindu. Par sākotnējo stāvokli mēs neko nevaram pateikt, jo tā ir tikai doma, kas pastāv spēka veidā, potenciālā. Pēc tam sākas realizācijas process, kas turpinās, līdz tiks sasniegts sākotnēji iecerētais stāvoklis. Turklāt pašā izpildes procesā, objekta attīstības gaitā, nav iespējams runāt par procesa galarezultātu.

Taču, ja mēs novērojam kādus īpatņus to bioloģiskās attīstības procesā, tad parasti  viss tēlojas ļoti dīvainā sajauktā veidā un grūti iedomāties, ar ko tas viss beigsies. Jāņem vērā: jo attīstītāks ir veidojums savā galarezultātā, jo grūtāk ir saprast, kā tas izskatīsies savas attīstības procesa vidū vai sākumā.

Bezgalības pasaule

Pajautājiet botāniķiem, cik stāvokļus iziet auglis no rašanās brīža līdz sasniedz savu mērķi – galīgo nogatavošanos? Stāvokļi, kas ir iepriekšēji galīgajam, ne tikai nesatur mājienu uz galīgo stāvokli – skaisto un saldo, bet gluži otrādi, it kā ar nolūku, lai aizkaitinātu, parāda pretstatu tā beigu formai.

Kāpēc tā notiek? Kāpēc auglis nekļūst arvien saldāks un skaistāks no tā attīstības sākuma? Lieta ir tajā apstāklī, ka radījuma attīstības procesā nav iekļauts aprēķins ar pašu procesu. Pastāv Radīšanas Nodoms – sniegt baudu veidojumiem, tos novest pie absolūta stāvokļa, kas līdzinās pašai Dabai.

Šis   pilnīgas   labošanās       stāvoklis   sākotnēji   atrodas   Radīšanas   Nodomā   un   tiek aktivizēts, lai caur visu attīstības procesu novestu radījumu pie pilnīgas īpašību līdzības ar Radītāju vai Dabu.

Garīgajā pasaulē jau pastāv pilnīgi izlabotais stāvoklis. Tas eksistē attiecībā pret Augstāko spēku, Radītāju, taču cilvēkam, tas ir, radījumam pašam patstāvīgi ir jāizzina, ka viņš atrodas šajā stāvoklī.

Bezgalības pasaule   vai Ādams Rišons ir radījuma izlabotais stāvoklis, kuru Radītājs sākotnēji ir radījis potenciālā.

Turpretim  mēs  savās  sajūtās  atrodamies  zemāk  par  šo  stāvokli  –  piecās  pasaulēs54, piecos apslēptības līmeņos. Tas viss ir apslēptības cilvēka iekšienē.  Radītājs slēpj  savu patieso attieksmi pret radījumu, dodot tam pilnīgu izvēles brīvību pilnīga  absolūta stāvokļa sasniegšanā. Pašiem apzinoties, mums ir jāpārvar šī apslēptība un jāsajūt, ka atrodamies izlabotā stāvoklī Bezgalības pasaulē. Tas ir, apslēptība izplatās uz mūsu sajūtām ar nolūku, lai mēs paši izlabotu un sajustu, kur atrodamies. Patiesībā mēs jau atrodamies šajā pilnības stāvoklī, un tikai tas eksistē. Par to sacīts „darbības beigas – sākotnējā nodomā”.

Pakāpeniskas attīstības nozīme

Dabā esošajā nedzīvajā, augu un dzīvnieku līmenī kļūdas nav iespējamas. Kļūdīties ir raksturīgi tikai cilvēkam. Arvien attīstītāks cilvēks arvien vairāk kļūdās. Cilvēkam ir izvēles brīvība. Tādējādi, pamatojoties uz piemēru par cilvēka attīstības procesu, kuru viņš iziet, var saprast, cik grūti noticēt tam, ka kādreiz no mums iznāks kas prātīgs.

No sava „es” apzināšanās brīža cilvēks virzās uz vēl egoistiskāku stāvokli. Katra paaudze kļūst arvien egoistiskāka, un mēs neredzam un nesaprotam, ka attīstamies labestības virzienā, tas ir, virzāmies uz priekšu, lai sasniegtu līdzību ar Radītāja īpašībām un pilnīgu altruismu.

Jo saldāks auglis nogatavošanās beigās, jo rūgtāks un neglītāks tas ir savas attīstības iepriekšējos stāvokļos. Tāpat notiek arī „dzīvnieciskajā” un „cilvēciskajā” līmenī. Dzīvnieks, kura saprāts ir neliels arī pēc tam, kad viņš ir pieaudzis, attīstības procesā neiziet ievērojamas pārmaiņas, tajā pašā  laikā  cilvēks, kura saprāts līdz attīstības beigām daudzkārt palielinās, iziet milzīgas pārmaiņas. Tikko piedzimis teliņš jau tiek dēvēts par bulli, jo  viņam  ir  pietiekams spēks, lai varētu stāvēt uz kājām un staigāt un pietiekams saprāts, lai izvairītos no briesmām, kas sastopamas tā ceļā. Turpretim cilvēks, kurš  dzīvo  savu pirmo dienu no piedzimšanas, līdzinās bezpalīdzīgai būtnei. Ja kāds svešinieks, vadoties no mūsu pasaules reālijām, mēģinātu aprakstīt situāciju, vērojot šos divus jaundzimušos, viņš, protams, sacītu par zīdaini, ka tas negūs panākumus sava mērķa sasniegšanā, turpretī par  teliņu  –  ka  dzimis  izcils varonis. Pie tāda secinājuma var nonākt, ja spriežam pēc teliņa un tikko piedzimuša cilvēka, nesaprotoša un gandrīz neko nesajūtoša, saprāta attīstības līmeņa.

Tādējādi redzams, ka Radītāja vadība pār Viņa radīto realitāti ir nekas cits kā mērķtiecīgas vadības forma, kas neņem vērā attīstības līmeņu kārtību. Gluži otrādi, šī vadība it kā speciāli ar šo attīstības līmeņu palīdzību pūlas mūs pievilt, novērst no to eksistences mērķa sapratnes, pastāvīgi demonstrējot stāvokļus, pretējus gala variantam.

Ņemot to vērā, mēs sakām: „Nav gudrāka cilvēka par pieredzējušu”. Tāpēc, ka tikai cilvēks, kurš ieguvis pieredzi, proti, kuram ir iespēja novērot radījumu visās tā attīstības stadijās, līdz sasniegta beigu un pilnības stadija, var nomierināt kaislības, novērst bailes, redzot izkropļotas ainas, kurās radījums atklājas savas attīstības daudzveidīgajos posmos un iedvest ticību par pabeigtas attīstības skaistumu un pilnību.

Pakāpeniska attīstība obligāta katram radījumam, šīs attīstības jēgu labi izskaidro kabalas zinātne. Šeit nav ko piebilst vairāk. Radītāja vadības ceļu detalizēta noskaidrošana mūsu pasaulē norāda uz to, ka šī vadība spēj būt tikai mērķtiecīga. Turklāt Viņa labā attieksme tiek sajusta tikai tad, kad radījums sasniedzis savu visaugstāko līmeni, tas ir, pabeigto un galīgo formu. Turpretī novērotājam līdz šim brīdim tas vienmēr atklājas izkropļotā apvalkā. Saprotams, ka Radītājs pastāvīgi dara tikai labu saviem veidojumiem un labestība, kas no Viņa nāk, ir mērķtiecīga vadība.

Mēs redzam, ka radījums attīstās pakāpeniski un mērķtiecīgi. Taču mēs nevaram, raugoties uz attīstības starpformām, izdarīt secinājumu par radījuma  beigu  formu. Bāls Sulams to skaidro, izmantojot piemēru par nobriedušu augli: atkarībā no tā, cik salds un skaists tas ir attīstības beigās, tikpat pretējs tas šķiet iepriekšējos posmos – rūgts, skābs, negatavs.

Attiecībā uz cilvēku, tas redzams vēl skaidrāk. Dzīvnieks vairāk vai mazāk spēj patstāvīgi eksistēt gandrīz tūlīt pēc piedzimšanas: tas meklē īpašus augu veidus savai iztikai, instinktīvi jūt briesmu tuvošanos, zina, kā ārstēties no slimībām. Atšķirībā no jaundzimuša dzīvnieka, cilvēks nespēj izpildīt pat vismazākās patstāvīgās darbības, un viņam nepieciešams vispusējs atbalsts no vecāku puses.

Tas, kurš nezina, kas notiks ar šo bērnu pēc divdesmit gadiem un cik prasmīgi viņš šo dzīvnieku izmantos, var nodomāt, ka dzīvnieks gūs nesalīdzināmi lielākus panākumus salīdzinājumā ar cilvēku. Tā mums šķiet. Nodoms kļūst acīmredzams tikai beigās – attīstības starpposmos neko nevar saprast. Runa neiet par to, ka tas būtu noteikts uz laiku laikiem – runa iet par katru darbību, kuru mēs veicam.

Cilvēks domā, ja viņam dzīvē bija slikti un piepeši kļūst labi, tad tas, acīmredzot,  tādēļ, ka viņš pārdzīvoja sliktu periodu un tagad izpelnījies labu stāvokli. Taču nākamajā dienā viņam no jauna kļūst slikti un atkal šajā sliktajā stāvoklī viņš nespēj pat iedomāties, ka viņam kādreiz no jauna kļūs labi. Katru reizi cilvēks atrodas jaunos stāvokļos un pat attiecībā pret sevi katrā jaunā stāvoklī neko nespēj noteikt un paredzēt, līdz sasniegs savas attīstības beigu posmu.

Kamēr cilvēks neizzinās Radītāja patieso attieksmi pret visiem radījumiem visos  laikos un visos stāvokļos, viņš nespēs pateikt, ka Radītājs ir absolūti labs. Vēl vairāk, visai cilvēcei jāsasniedz stāvoklis, kurā katram atklāsies patiesā realitāte un šī patiesā realitāte tiks sajusta kā absolūta labestība bez jebkāda trūkuma izpausmes.

Rodas jautājums, kā iespējams izlabot pagātni, ņemot vērā, ka tikai minūti pirms tam vai pirms tūkstoš gadiem cilvēks izjuta ciešanas? Kā cilvēks var apgalvot, ka nav cietis, ja viņam patiešām bija slikti? Tas taču bija pagātnē? Tālāk mēs uzzināsim, ko nozīmē pacelties virs laika, ko nozīmē kopā savienotas pagātne, tagadne un nākotne. Augstākās vadības uztveres metodiku kabalisti savās grāmatās apraksta kā patiesu un absolūti labu. Turpmāk mēs redzēsim, kā tas realizējas.

 

Vēlme saņemt radīta no nekā

„Esošais no nekā” ir pats radījums, tas, kas neattiecas uz Radītāju, neatrodas Viņā, Augstākajā saknē. Ko Viņš radīja? Kas Viņam ir nepieciešams? Tikai radījums, kurš baudītu Viņa labestību. Kas var baudīt Viņa labestību? – Vēlme baudīt. Tāpēc Radītājs rada šo vēlmi. Vēlme nav pašā Radītājā, tā nāk no Viņa vēlmes sniegt baudu saviem radījumiem.Tāpēc vēlme baudīt, viss radījuma materiāls visos līmeņos tiek dēvēts par „esošo no nekā” (radīts no nekā). Tas neatradās Radītājā, pirms Viņš nolēma radīt radījumu. Tajā mirklī, kad Viņš pieņēma lēmumu īstenot Savu nodomu, Viņa doma radīja vēlmi baudīt.

Lai gan mēs dzīvojam materiālajā realitātē, taču matērija, kas eksistē mūsu  pasaulē, ir tikai iluzora. Tā ir kategorija, kas mums šķiet reāla, pateicoties informācijai, kas nonāk mūsu smadzenēs ar piecu maņu orgānu palīdzību, taču būtībā tā ir tikai doma, kas ietverta visā Universā.

Pastāv jēdziens: „pirms Domas”, kad bija tikai „ir”, „esošais”. Pastāv arī tāds jēdziens: „pēc Domas”, kas dēvēts „esošais no nekā”. Šie divi jēdzieni ir pretēji viens otram, tas ir, gaisma, bauda un vēlme to baudīt.

Pastāv stāvoklis, kad atklājas tikai vēlme saņemt. Tā eksistē ārpus saiknes ar spēku, mūžīgo atdeves īpašību, taču pēc tam sāk iegūt atdeves formas, Radītāja īpašības. Atkarībā no tā, cik lielā mērā tai izdodas šo stāvokli sasniegt, tajā izpaužas „Dievišķās daļiņas no augšienes” klātbūtne. „Dievišķās daļiņas no augšienes” klātesība ļauj pielīdzināt egoistisko vēlmi saņemt Radītājam, atdeves īpašībai. Tajā esošā Radītāja daļa, patiesībā sakot, nav vēlme atdot, jo vēlmi nav iespējams nodot no viena citam. Tā ir forma. Vēlmes gūt baudu noteiktas darbības var būt ekvivalentas atdeves īpašībai. Tā vēlmes baudīt daļa, kas strādā tādā režīmā, tiek dēvēta par dvēseli. Tāpēc par dvēseli rakstīts, ka tā ir Radītāja daļa, kas nosūtīta lejup. Tas nenozīmē, ka Radītājs no sevis atdala kādu daļu un nodod to radījumam, bet radījums to paņem un sevī saglabā. Forma, kuru radījums iegūst un kura līdzinās Radītājam, tiek dēvēta par dvēseli. Iegūstot šo īpašību, radījums tiek dēvēts par „Ādamu” (cilvēku). Ja viņam šīs īpašības nav, tad radījums paliek nedzīvajā, augu vai dzīvnieciskajā attīstības līmenī.

Radījuma būtība ir vēlme baudīt, kura sākotnēji mums dota ārpus saiknes ar Radītāja atdeves īpašību, kas ir mūsu nemainīgais pamats. Radītāja īpašība nav vēlme, bet forma, kas radījumam (vēlmei saņemt) ir jāiegūst, jāsasniedz, pateicoties savai patstāvīgai brīvai izvēlei. Gaisma pati par sevi ir neizzināma, un arī kli pati par sevi ir neizzināma. Visi nosacījumi starp šīm divām kategorijām rodas savstarpējās saiknes rezultātā.

Radījuma daba pakāpeniski atklājas vairums nosacījumos un īpašību gradācijās, kas rodas gaismas un kli mijiedarbības rezultātā. Šajā materiālā jānorisinās tūkstošiem procesu, daļu no tiem radījums iziet, atrodoties pilnīgā Radītāja varā, nesaprotot notiekošā jēgu, nenoskaidrojot savus stāvokļus un tos neapzinoties. Pēc tam radījumam pakāpeniski mostas prāts un jūtas, un radījums sāk rīkoties patstāvīgi, apzināti, vadoties no savas brīvās izvēles. Tas jau ir pēdējais etaps, kurā mēs šodien atrodamies. To raksturo tas, ka mēs sākam sevi veidot kā patstāvīgu personību, līdz sasniegsim labošanās beigas Bezgalības pasaulē. Tikai tad mūs varēs dēvēt par radījumiem, ne ātrāk.

Tādā veidā dabas spēku vai četru faktoru iedarbībā radījums iziet visus vēlmes attīstības līmeņus un noteiktā savas attīstības posmā sajūt pretstatu Radītāja īpašībām. Pēc tam, patstāvīgi izvēloties pareizo saskarsmes vidi, iegūst jaunu formu, kas viņu noved pie augstāka (garīgā) eksistences līmeņa, tur jau atklājas acīm redzama saikne ar pirmcēloni, atklāta mijiedarbība ar Radītāju. Šī jaunā forma tiek dēvēta par dvēseli, tā eksistēja radījumā potenciālā, taču iepriekš viņš to nejuta. Uz sava sākotnējā materiāla bāzes – vēlmes saņemt cilvēks patstāvīgi attīsta savu dvēseli, tas ir, atdeves formu.

 Šie izskaidrojumi nedaudz atšķiras no ierastajām teorijām par dvēseli, taču tā nav filozofija, bet realitāte, pasaules aina, stāvokļi, kuri atklājas tiem, kas tos sasniedz, tas ir, cilvēkiem, kuri ieguvuši Radītāja īpašības.

Divi spēki vēlmē saņemt

 Radījums vēlas gūt baudu un tāpēc pievelk sev visu to, no kā saņem labpatiku saskaņā ar savu būtību. Vēlme baudīt piesaista visu, kas atbilst tās iekšējām īpašībām un nosacījumiem, un tas nozīmē, ka tā ir apveltīta ar pievilkšanās spēku. Vai tā vēlas, vai nē – jautājumam pašam par sevi nav nozīmes. Ja manī iekļauta kāda īpašība vai kāds piepildījuma trūkums, tad manas vēlmes spēks darbojas kā pievelkošais.

Nav iespējams sacīt par cilvēku, ka viņš kaut ko vēlas, bet tam netuvojas. Tā var sacīt tikai par materiālajiem objektiem. Turpretim mēs runājam par garīgo pasauli, spēku pasauli, neņemot vērā matēriju, kas eksistē, pateicoties tikai mūsu orgānu atbilstošai uztveres struktūrai. No pirmā acu uzmetiena es varu uzskatīt cilvēku par pilnīgu taisno, kurš veic altruistiskas darbības. Taču patiesībā viņš sekos ļauniem nodomiem, un es nespēšu redzēt to, kas apslēpts aiz viņa materiālā veidola.

Garīgajā pasaulē visu darbību novērtējums tiek veikts, pamatojoties uz vēlmēm un nolūkiem, nevis uz fizisku darbību un mūsu bioloģiskā ķermeņa ārējām izpausmēm.

Garīgajā pasaulē vēlme tiek dēvēta par „ķermeni”. Ja spriest par cilvēku, pamatojoties uz viņa vēlmēm, tad nevar sacīt, ka viņam ir kāda vēlme, kuru viņš noraida. Viņš nespēj no tās atteikties. Ja es ko vēlos, tad šī vēlme manī strādā kā pievilkšanās spēks, taču ja es ienīstu, tad vēlme manī strādā kā atgrūšanās spēks. Man nelīdzēs pat tas, ja slēpšu savu vēlmi no sevis paša un no citiem, veicot ar savu fizisko ķermeni darbības, kas pretstatā šai vēlmei.

Ja es kādam smaidu, bet pats šo cilvēku ienīstu, tad naids, kuru es iekšēji sajūtu, atgrūdīs viņu no manis. Tieši tas ar mums notiek mūsu pasaulē. Taču, ja mēs spriežam pēc tā, ko dara mūsu ķermenis, tad pieviļam paši sevi un tas ir visu problēmu avots.

Ja mēs zinātu, kādā veidā mēs iedarbojamies uz dabu, apkārtējo pasauli, tad saprastu, ka to ietekmējam tikai ar savām vēlmēm, nevis ārējo uzvedību. Tāpēc, ja mēs redzētu savas īstās vēlmes un mūsu savstarpējās saiknes, tad saprastu, kāpēc šī pasaule ir tik slikta. Mēs to bojājam ar mūsu esošajām savstarpējām iekšējām attiecībām.

Sekojot vairākumam

 „Sekot vairākumam” – Augstākās vadības un dabas likums.

Bāls Sulams

Ir pilnīgi saprotams, ka dzīvot sabiedrībā var tikai atbilstoši likumam, kas definē, ka jāseko vairākumam. Šis likums reglamentē jebkuru mūsu strīdu un jebkuru netikumu starp sev līdzīgiem, un tas darbojas tādā veidā, ka galu galā ir vienīgais instruments, kas dod tiesības sabiedrībai pastāvēt. Tāpēc tas tiek uzskatīts par vienu no Augstākās vadības dabiskiem likumiem, un mums tas ir jāpilda un uzmanīgi jāsargā, nepaļaujoties uz mūsu sapratni.

Visur, kur rodas domstarpības starp indivīdu un vairākumu, mums jāpieņem lēmums vairākuma labā. Tā mums norāda kabalisti. Šķiet, it kā šis likums atgrieztu cilvēci atpakaļ: jo vairākums parasti ir neattīstīts, bet attīstītie ir nelielā mazākumā.

Taču, ņemot vērā, ka daba mums noteikusi dzīvot sabiedrībā, mums ir jāpilda tās likumi, pretējā gadījumā tā prasīs no mums atbildību, neatkarīgi no tā, vai mēs saprotam tās nostādņu jēgu, vai nē. Tādēļ prasība „sekot vairākumam” ir viens no sadzīves dabiskiem likumiem. Mūs radot, šo likumu daba mums iedeva kopā ar tā fakta sapratni, ka šī likuma ievērošana ir optimāla mūsu attīstībai. Tāpēc šis likums mums ir jāpilda ar visu centību, neņemot vērā savu uzskatu par tā pareizību.

Mūsu stāvoklī mēs nespējam novērtēt Visuma vispārējā likuma pareizību. Šo izpratni mums sniedz zinātnieki kabalisti, kuri šo likumu ir izzinājuši. Uzņemoties šī likuma pildīšanu, mēs it kā ar mikroskopa palīdzību ielūkojamies Universa dziļumos. Tas sniedz iespēju rīkoties pareizi. Šī likuma jēga – attīstīt mūsos apzināšanos, ka:

  • pašmīlība ir ļaunums;
  • mīlestība pret tuvāko ir labestība.

Tas ir vienīgais veids, kā sasniegt mīlestību pret Radītāju. Ko nozīmē sasniegt mīlestību pret Radītāju? Radītājs ir atdeves īpašība, kuru es atklāju sevī, pateicoties studijām saskaņā ar kabalas metodiku. Tādējādi mīlestība pret Radītāju nozīmē, ka es sāku mīlēt šo atdeves īpašību sevī. Taču, kāda tam ir saistība ar mīlestību pret tuvāko? Mēs jau vairākkārt runājām par to, ka esam kopīgās dvēseles, radījuma vai Ādama Rišona sistēmas daļiņas, šī sistēma „sašķēlās”, tas ir, visas sistēmas daļas zaudēja kopības, vienotības, piederības vienotam organismam sajūtu. Šis organisms funkcionēja saskaņā ar altruistisko likumu. Pašreiz mums šīs attiecības ir jāatjauno, līdz ar to mēs sevi un visu sistēmu novedam pie līdzsvara stāvokļa ar vispārējo dabas likumu, tas ir, Radītāju. Tāpēc Bāls Sulams skaidro, ka mīlestība pret tuvāko un mīlestība pret Radītāju ir identiski jēdzieni.

Taču vairākumam nav tiesību atcelt indivīda viedokli viņa attiecībās ar Radītāju, un katrs var brīvi rīkoties, kā uzskata par pareizu. Tā ir personības brīvība. Cilvēka attiecības ar Radītāju regulē pats cilvēks, tajā pašā laikā pārējie uzvedības likumi tiek regulēti, vadoties pēc noteikuma „sekot vairākumam”.

Kabalas ceļš un ciešanu ceļš

 Kabalas ceļš nosaka, ka mums ir jāpaļaujas uz zinātnieku kabalistu saprātu kā uz savu personīgo dzīves pieredzi, jo viņi jau ir izzinājuši radījuma mērķi. Taču, kā es varu būt pārliecināts, ka saprāts, kuram patlaban esmu  gatavs uzticēties, patiešām ir patiess un ka tas, ko viņi runā, ir neapstrīdams fakts?

No otras puses, ja es neizmantoju viedā saprātu kā ārsta padomu, tad nolemju sevi ilgam ciešanu ceļam, gluži kā slimnieks, kurš noraida speciālista norādījumus un patstāvīgi sāk apgūt medicīnu. Šis slimnieks var nomirt vēl pirms tam, iekams apgūs medicīnas gudrību.

Tāds ir ciešanu ceļš salīdzinājumā ar kabalas ceļu. Tas, kurš netic gudrībai, kuru šī zinātne iesaka pieņemt, var papūlēties to izzināt patstāvīgi. Viņš jebkurā gadījumā nonāks pie tā paša secinājuma, pie kura nonāca kabalisti, tikai paralēli tam  pārcietīs milzums ciešanu, tā vietā, lai izmantotu pieredzi, kas ievērojami paātrina procesu un ļauj atklāt ļaunumu, un izvairīties no saskarsmes ar to, pateicoties labvēlīgai saskarsmes videi, kas mudina uz pareizu domu un rīcību rašanos.

Rodas jautājums: ja es sākotnēji izvēlos pareizo saskarsmes vidi, pareizās grāmatas, vai tādā gadījumā es sevi neapzogu? Varbūt man jāpārdzīvo arī negatīvie stāvokļi, jāredz viss, kas tajos ir, jo sacīts, ka man ir jāiziet visi savi rešimot? Patiesībā cilvēks jebkurā gadījumā no tiem nespēs izvairīties, starpība ir tikai tajā, viņš tos izies. Cilvēks var krist depresijā, sajust bezpalīdzību vai saslimt, atrodoties diezgan ilgu laiku tādā stāvoklī, nespēdams no tā izrauties. Taču piepeši parādās ārsts, kurš dažu minūšu laikā no šī stāvokļa viņu izvelk. Cilvēks jebkurā gadījumā neizvairīsies no visu sajūtu virknes, taču izies šīs sajūtas ātri, apzināti.

Virzoties kabalas ceļā, attiecīgajos izzināšanas līmeņos cilvēks nevis vienkārši atrodas savos stāvokļos, bet sāk tos sevī sajust. Stāvokļu iziešanas process paātrinās: tas realizējas cilvēkā, noved viņu pie ātras sapratnes par notiekošo un pie veidiem, kā iziet no situācijas.

Ir iespējams apzināties cēloņu un seku saikni, un spēkus, kas liek pāriet no viena stāvokļa citā, nevis pārdzīvojot likteņa triecienus, bet gaismas iedarbības rezultātā, uz kontrasta fona starp mani un gaismu. Rezultāts būs tāds pats: jebkurā gadījumā man nāksies „saņemt šos divsimts sitienus”, taču vienlaikus un apzināti. Tāpēc tie netiks izjusti kā ciešanas, gluži otrādi, šī apziņa izraisīs prieku.

Pretējā gadījumā pārejai no pakāpes uz pakāpi būs jāīstenojas saskaņā ar nolieguma nolieguma likumu: man pilnībā būs jāpārliecinās sava esošā stāvokļa nelietderībā, lai pārietu no tā uz nākamo.

Vienīgais, kas mums ir jāsaņem no saskarsmes vides – ļaunuma apzināšanās, izpratne par to, ka tajā stāvoklī, kurā tu atrodies, tev nedrīkst palikt, jo tu esi saslimis: ar mikroskopa palīdzību tu jau redzēji, kāds daudzveidīgu vīrusu kvantums tevi apdraud. Ja šajā pašā mirklī nesāksi sevi labot un ārstēt, ar tevi notiks briesmīgas lietas. Tādi iespaidi man ir jāsaņem no saskarsmes vides. Viss nepieciešamais tālākai attīstībai ir jau manī „sagataves” veidā.

Tādējādi viss ir atkarīgs no apkārtējās sabiedrības, kas pilda mikroskopa, indikatora, rādītāja lomu.

Vairākuma tiesības apspiest indivīda brīvību

 Cilvēka uzvedība attiecībā pret sabiedrību un attiecībā pret Radītāju pakļaujas tikai vienam likumam. Tas mums jau ir zināms, jo mēs saprotam, ka Radītājs atklājas caur sabiedrību, vienotajā „Ādama Rišona” sistēmā. Ārpus šīs sistēmas jēdziens

„Radītājs” nepastāv. Tas spēks, tas likums, kas sevi atklāj saiknē starp dvēselēm, tiek dēvēts par „Radītāju”. Tāda ir Viņa vienīgā izpausme, kas pieejama mūsu sajūtām. Iepriekš tika izskaidrots, ka mīlestība pret Radītāju un mīlestība pret tuvāko ir jūtas, kas pauž mūsu attieksmi pret atdeves īpašību, kas atklājas cilvēkos, kuri apgūst zināšanas saskaņā ar kabalas metodiku. Ņemot vērā, ka Radītājs ir absolūta atdeves īpašība un tikai tādā veidā attiecas pret saviem radījumiem, atklājot sevī līdzīgu attieksmi pret apkārtējiem, cilvēks iegūst Radītāja domas,  Viņa līmeni. Taču cilvēki vēl neuztver šo patiesību, tā viņiem šķiet dīvaina: „Vai tad mana saikne ar sabiedrību attiecas uz manu saikni ar Radītāju?”

Cilvēks  vēl  varētu  samierināties  ar domu  par  to,  ka viens  iet  pa priekšu citam: „Sākumā nepieciešams izveidot kontaktu ar apkārtējiem cilvēkiem, bet pēc tam jāpāriet uz savstarpējo attiecību sakārtošanu ar Radītāju”. Taču būtībā nav divu sekojošu viens otram noteikumu, nav dalīšanas. Saikne starp dvēselēm, tas ir, cilvēka abpusējā saikne ar sabiedrību ir tā vieta, kur atklājas atdeves īpašība, tā joma, kurā cilvēks izzina, attīsta un sajūt to kā Radītāju. Atdeve cilvēkam un atdeve Radītājam nepastāv atsevišķi. Kabalā mēs tādā veidā runājam tikai tāpēc, lai apzīmētu uztveres detaļas, skaitliskos parametrus, grafikus, tabulas, līdz ar to demonstrējot daudzveidīgās iespējas, kas ļauj precīzi definēt stāvokļus, kas mūsu labošanās gaitā izveidojas cēloņu un seku ķēdē. Taču būtībā atdeves spēks, kas atklājas cilvēka vēlmēs kā viņa pūliņu rezultāts labošanās procesā,  tiek dēvēts par „Radītāju”.

Likumam, kas definē, ka jāseko vairākumam, ir katram cilvēkam jāuzliek par pienākumu laboties, rīkojoties sabiedrības labā. Taču katram līdz ar to ir jābūt tiešā veidā saistītam ar Radītāju atbilstoši likumam, kas nosaka sekot indivīdam. Ja man ir atdeves īpašība, tad es esmu vienots, vienīgs un īpašs kā Radītājs. Tieši ar savu neatkārtojamo atdeves īpašību es esmu īpašs. Katrs rīkojas saskaņā ar šādu shēmu un šeit nav pieļaujams, ka viens ietekmētu otru, tādā veidā ar savu iejaukšanos traucējot viņam mērot savu ceļu. Tieši tāpat jebkurai šūnai vai ķermeņa daļai jāfunkcionē saskaņā ar savu mērķi, īpašo programmu, kas radīta tieši šai šūnai. Taču paralēli tam, visas šūnas darbojas organisma labā.

Šeit mēs redzam gan indivīda brīvību, gan kopības brīvību, kuri papildina viens otru un tieši tādā attiecību formā katram ir iespēja attīstīties pilnīgi brīvā veidā.

Bāls Sulams mums izskaidro parastas, egoistiskas dabas cilvēku sabiedrības pastāvēšanas likumus. Ja īpaši izcils indivīds, kurš iet labošanās ceļu, aizrauj sev līdzi sabiedrību un veicina tās garīgo izaugsmi, tad sabiedrībai, kura sastāv pat no dažiem cilvēku miljardiem, ir jāseko šīs personības pēdās.

No otras puses, ja cilvēks jau ienācis sabiedrībā, kuras mērķis ir garīgais progress un kura, pateicoties saskarsmes videi, vēlas virzīties uz priekšu, lai veicinātu savu tālāko izaugsmi, tad viņš nonāk likuma varā, kas sludina, ka „savstarpējās attiecības starp indivīdu un vairākumu tiek veidotas, pamatojoties uz vairākuma pieņemtajām normām”.

Tādējādi, ja viens līderis ir sabiedrības priekšgalā, tad, lai sasniegtu mērķi, sabiedrībai ir viņam jāklausa un jāseko. Turpretim, ja runa iet par cilvēku, kas atrodas sabiedrībā, kura tiecas sasniegt radījuma mērķi, tad viņam ir jāiekļaujas šādā sabiedrībā un jātiecas ar tās palīdzību sasniegt šo mērķi.

Sabiedrības dzīvē darbojas „mazākuma pakļautības vairākumam” likums

 Uz kāda pamata vairākums uzņēmies tiesības pakļaut personības brīvību, atņemot cilvēkam pašu dārgāko, kas viņam pieder? No pirmā acu uzmetiena šeit nav nekā cita, izņemot vardarbību.

Ņemot vērā, ka daba mums ir uzlikusi par pienākumu dzīvot sabiedrībā (ikvienam no mums, lai kāds viņš būtu individuālists), tad pats par sevi saprotams, ka katram kolektīva loceklim tiek uzlikts par pienākumu kalpot sabiedrībai, rūpēties par tās pastāvēšanu un veicināt uzplauksmi. Tas viss var tikt īstenots, pateicoties mazākuma pakļautības vairākumam likumam. Indivīds nevar rīkoties pēc sava prāta. Viņam jāievēro likums, kuru sabiedrība ir pieņēmusi. Cilvēks, kurš šo vidi noniecina vai norobežojas no sev līdzīgiem, tādā veidā vienkārši pauž savu attieksmi pret sabiedrību un ne vairāk.

Taču saprotams arī tas, ka tādā gadījumā, ja netiek skartas sabiedrības dzīves materiālās puses intereses, vairākumam nav tiesību ierobežot un aizskart indivīda brīvību. Tie, kas tā rīkojas, ir noziedznieki, kuri dod priekšroku vardarbībai attiecībā pret taisnību, jo šādā gadījumā daba neuzliek par pienākumu personībai pakļauties vairākuma vēlmei.

Kādas ir tās robežas, atbilstoši kurām personībai ir jāpakļaujas sabiedrībai un kādas ir tās robežas, saskaņā ar kurām personība var justies brīva? Attiecībā uz šo, Bāls Sulams klāsta, ka garīgajā dzīvē darbojas likums: „Vairākums seko personībai”. Ja mūsu pasaules ietvaros mums jāpakļaujas cilvēku masai, tad garīgajā pasaulē, gluži pretēji, mums jāpakļaujas personībai.

Bezgalības pasaulē un mūsu pasaulē darbojas līdzvērtīgi likumi: cilvēks attīstās atbilstoši savas egoistiskās vēlmes piepildījumam, turpretim uz garīgo kāpņu pakāpieniem darbojas pretējs likums – attīstība noris atbilstoši ekrānam. Šos divus attīstības veidus var attēlot sekojoši:

  • attīstība notiek saskaņā ar mūsu pasaules un Bezgalības pasaules pastāvēšanas likumu vienkāršās gaismas iedarbībā, bez kelim ierobežojumiem, atbilstoši sabiedrības kopējam egoismam;
  • attīstība norisinās ar precīzi reglamentētu ekrāna, vēlmes baudīt un tās piepildījuma savstarpējo mijiedarbību. Šādā gadījumā komandē personība, tas ir, tas, kurš ir apveltīts ar ekrānu, bet vairākumam, kurš atrodas neizlabotajās vēlmēs, jārīkojas saskaņā ar šīs personības norādījumiem. Kabalists, kurš ir izlabojis savas vēlmes, var palīdzēt laboties vairākumam, tas ir, mainīt savu attieksmi pret sabiedrību un tādā veidā pielīdzināties vispārējam dabas likumam, kas ir absolūta labestība. Šis atbilsmes stāvoklis ir vislielākais piepildījums, kas nav salīdzināms ar to, ko cilvēks spēj iztēloties.

Garīgajā dzīvē darbojas likums, kas vairākumam uzliek par pienākumu sekot personībai

Ņemot vērā, ka mūsu pasaule savā egoismā ir radīta atbilstoši piramīdas formai, cilvēku ar lielu egoismu nav daudz, taču ar nelielu – vairākums. Tā ir organizēts, lai līdzsvarotu spēkus (ja ne skaitliski, tad kvalitatīvi, bet ja ne kvalitatīvi, tad skaitliski) un rezultātā tos vienmērīgi sadalītu.

Stipriem cilvēkiem skaitliskuma ziņā nav jābūt vairākumā. Pieņemsim, ka desmit cilvēki, kur katra spēks sastāda simts vienības, summāri līdzināsies tūkstotim. Lai nodibinātu ar viņiem kvalitatīvu vienlīdzību, ir nepieciešams tūkstots cilvēku, kuriem ir spēks, kas vienlīdzīgs šai vienībai.

Piramīda ir uzcelta tieši pēc šāda principa. Jebkurā līmenī piramīdā izlabotās vēlmes lieluma augstums, kas reizināts ar vēlmes apkārtmēru (dvēseļu skaitu, kurām ir tamlīdzīgs vēlmju līmenis), ir garīgā spēka lielums. Rezultātā kvalitāte līdzsvaro kvantitāti.

Piramīdas virsotnē atrodas neliels cilvēku daudzums, taču katrs no viņiem ir ļoti spēcīgs. Lejasdaļā tamlīdzīgs šķērsgriezums dod lielu cilvēku skaitu, taču katra indivīda spēks ir neliels. Tādējādi saglabājas spēka vienlīdzības princips.

Rodas jautājums: kā sabiedrībai, kas atrodas attiecīgā līmenī, jāizturas pret grupām, kuras atrodas citā līmenī un kā būtu jāuzvedas piramīdai kopumā, proti, visai cilvēcei? Ir acīmredzams, ka katrā līmenī, atkarībā no tā, kam dota priekšroka – kvalitātei vai kvantitātei, darbojas dažādi likumi. No tā izriet divi nosacījumi, kuri darbojas mūsu ikdienas dzīvē.

Tiem, kuri atrodas mūsu pasaules izjūtā, jāpilda likums, saskaņā ar kuru visi seko vairākumam, jo zemākajā līmenī tas ir noteicošais. Pat atsevišķiem indivīdiem, kuri atrodas garīgās izzināšanas stāvoklī, šis likums ir jāievēro attiecībā uz tiem jautājumiem, kas saistīti ar mūsu pasauli. Turpretim garīgajā dzīvē darbojas likums, saskaņā ar kuru vairākumam ir jāseko personībai un visiem – savam personīgajam ideālam.

Jebkurā paaudzē atsevišķas personības mēdz atrasties daudzkārt augstākā attīstības līmenī. Ja sabiedrība apzinās nepieciešamību atbrīvoties no ciešanām un sāk attīstīties saskaņā ar dabas likumiem, nevis saskaņā ar savu egoistisko vēlmi, tai ir jāpakļaujas indivīdam un jāpilda viņa norādījumi. Indivīds, kurš daudz pārdzīvojis un patstāvīgi ir izgājis etapus, kurus sabiedrība kopumā vēl nav paguvusi iziet, var dot tai pareizas rekomendācijas.

Tādējādi, runājot par garīgo attīstību, vairākuma tiesības pārvēršas par pienākumu. Attiecībā uz šo darbojas likums „sekot indivīdam”, progresīvai personībai. Jāņem vērā, ka vadošas un izglītotas personības sastāda nenozīmīgu kolektīva daļu, mazākums vienmēr nosaka sabiedriskos panākumus un sasniegumus garīgajā sfērā. Tātad sabiedrībai ir jāsaudzē šo personību idejas, lai tās neizzustu no šīs pasaules.

Tēvu mantojums

 Jebkurš cilvēks ir unikāls, īpašs un viņam ir aizliegts tādā vai citādā veidā notušēt savas individuālās īpašības. Gluži otrādi, viņam tās ir jāattīsta, turklāt mums visiem nepieciešams veicināt to saglabāšanu un sniegt cilvēkam iespēju realizēt šo tēvu mantojumu. No kurienes tas nāk un ko nozīmē „tēvu mantojums”? Principā tas ir cilvēka sākotnējais materiāls, no kura viņš radies. Mēs sakām, ka sasniegumi, ieradumi, viss, ko mēs iemantojam šajā pasaulē un kas eksistē mūsos kā zināšanas, pāriet noslieksmēs, kad atbrīvojamies no sava ķermeņa. Piedzimstot nākamo reizi, mums piemīt jau citas iedzimtas noslieksmes. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, šajās jaunajās iedzimtajās noslieksmēs ietērpjas vēlmes, kas tiek definētas kā tēvu mantojums, kas veido mūsu pamatu. Tā ir vēlmju ietērpšanās noslieksmēs un īstenojas cilvēka esošajā iemiesojumā jaunas būtības veidā. Tātad, no vienas puses, cilvēkā ir ielikts viņa tēvu garīgais mantojums, bet, no otras puses, šis garīgais mantojums ietērpjas jaunajās noslieksmēs, kuras viņš ieguvis no iepriekšējā iemiesojuma.

Pareizai saskarsmes videi ir jāatšķiras no mūsdienu sabiedrības, kas pastāvīgi uzspiež cilvēkam visāda veida apšaubāmus mērķus un viltus vērtības, kuras viņam it kā nepieciešams sasniegt un nosaka viņam dažādus kritērijus, saskaņā ar kuriem viņam attiecīgi ir jāizskatās vai jāveic tās, vai citas rīcības. Kabalā ir aizliegts piespiedu kārtā likt cilvēkam līdzināties kādam tēlam vai uzspiest kādus mērķus, kuri viņam būtu jāsasniedz. Tikai patstāvīgas kritiskas pieejas un pašanalīzes ceļā cilvēkam sev ir jānosaka tieši viņam nepieciešamo rīcību veids, un jātiecas to sasniegt atbilstoši savam attīstības līmenim.

No vēstures faktiem mums ir zināms, ka nevienā no kabalas grupām nekad netika izraisīts spiediens uz atsevišķu tās locekli. Cilvēkam, kurš vēlējās saliedēties ar grupu, izskaidroja mērķi, uz kuru viņam ir jātiecas. Kabalisti parasti attēloja viņam vispārējo Universa ainu un mērķi, attīstības beigu punktu, kuru nepieciešams sasniegt. Turpretim spiedienam principā ir jānāk no paša cilvēka. Ir jādemonstrē viņam piemērs. Mēs taču pastāvīgi runājam, ka pareiza audzināšana īstenojas, pamatojoties tikai uz piemēru. Tāpēc atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēks ir gatavs apgūt, uztvert šo piemēru un tam sekot, tikpat lielā mērā viņam principā ir jākustās. Tikai pats cilvēks nosaka savas attīstības tempu, bet spiediens uz viņu no ārpuses nenesīs nekādu labumu. Turklāt princips „garīgajā nav vardarbības” nosaka, ka cilvēkam ir jārūpējas par savu iekšējo vēlmi. Tikai viņš pats to vada, ja uz to tiecas.

Tāpēc mūsu garīgās izaugsmes procesā mums nav iespējas (pat ja arī mēs to vēlētos) virzīt cilvēku uz priekšu vairāk par to, kā viņš pats to izprot, zina un attiecībā pret sevi lemj. Šī iemesla dēļ visa cilvēka virzība uz priekšu, kas notiek viņam mijiedarbojoties ar sabiedrību, var īstenoties, pamatojoties tikai uz piemēru, kurš turklāt neuzliek nekādu pienākumu, bet tikai attēlo, cik lielā mērā cilvēks vēlas virzīties uz priekšu, lai sasniegtu mērķi, atdevi un ne vairāk. Tas ir likums: „garīgajā nav vardarbības”.

Par to klāsta Bāls Sulams: „…un tādējādi tas viss tiek uzskatīts par personības īpašumu”. Cilvēkam pašam jāveicina sava izaugsme, viņam ir nepieciešams patstāvīgi izveidot sevī vēlmi, kas vērsta uz attīstību, centieniem sasniegt radījuma mērķi. „…Sabiedrībai ir norādījums aizsargāt šo īpašumu un garu, lai saskarsmes vide to nenotušētu”.

Uzkrājot pieredzi, cilvēce pakāpeniski pārliecinās, ka, neskatoties uz visiem tās centieniem mainīt vēstures plūsmu un sabiedrības attīstības gaitu, dzīve pieprasa savu, un viss notiek saskaņā ar kādu scenāriju, neatkarīgu no mums. Vai patiešām visu nosaka liktenis?

Cilvēks piedzimst šajā pasaulē, lai dzīves laikā atklātu Augstāko pasauli. Ja viņam tas izdodas, viņš eksistē abās pasaulēs un pēc ķermeņa nāves sajūt garīgo pasauli atbilstoši tam, ciktāl to sasniedza dzīves laikā materiālajā pasaulē. Ja savas atrašanās laikā šajā pasaulē cilvēks nesasniedz Augstākās pasaules atklāsmi, tas ir, nenonāk pie savu īpašību, kuras nepieciešamas, lai sajustu Radītāju, izlabošanas, tad viņa dvēsele no jauna nonāk lejup šajā pasaulē, tas ir, neizlabotās vēlmes izpaužas viņā no jauna. Turklāt arī bioloģiskajā ķermenī viņš ietērpjas, pateicoties tieši šim mērķim. Augstāko pasauli dvēsele var atklāt, būdama ietērpta tikai miesā.

Sākotnējais nosacījums: cilvēks eksistē ķermenī un nesajūt savu dvēseli, tikai tas garantē gribas brīvību un neatkarību no Radītāja.

Tādējādi brīvību un neatkarību no Radītāja var īstenot tikai no ārpuses, no stāvokļa, kurā mēs ar Viņu „neesam pazīstami”. Tad es sāku iepazīties ar Radītāju kā patstāvīga personība (es attiecībā pret Viņu) un varu diktēt mūsu attiecību reglamentu. Radītājs gūst baudu no tā, ka mēs iegūstam patstāvību, tāpat kā vecāki priecājas, kad bērns kļūst pieaudzis un iegūst neatkarību.

Saskarsmes vides izvēle

 Mēs noskaidrojām, ka esam atkarīgi no četriem attīstības faktoriem. Mūsu būtība ir vēlme baudīt, kopīgās dvēseles daļa un mums pilnībā tā ir jāizlabo.

Katrs no mums ir Ādama Rišona kopīgās dvēseles daļiņa. Ādama Rišona dvēsele kādreiz sašķelās un nokrita mūsu pasaulē. Pakāpes, pa kurām notika tās nonākšana lejup, paliek dvēselē rešimot veidā, informācijas datu veidā. Sasniedzot zemāko punktu – mūsu pasauli, dvēsele saņem vismazāko vēlmi pēc daudzuma un kvalitātes. Tā atrodas tik zemu, ka ir nošķirta pat no sapratnes par to, ka pastāv augstākas pakāpes. Tāds stāvoklis tiek dēvēts par „cilvēku mūsu pasaulē”.

„Cilvēku mūsu pasaulē” raksturo četri parametri:

  • viņa sākotnējā vēlme, kas ir samazināta, taču nemainīga pēc savas būtības – izjust baudu. Mūsu pasaulē izpaužas tikai vismazākā šīs vēlmes daļa, pārējās ir apslēptas;
  • šīs vēlmes attīstības nemainīgie likumi, tas ir, pakāpes, pa kurām cilvēkam jāpaceļas augšup uz savu sākotnējo stāvokli;
  • iekšējo pārmaiņu (kuras liek pakāpeniski pacelties augšup) un ārējo pārmaiņu iedarbība;
  • saskarsmes vide, kas izraisa visāda veida pozitīvas un negatīvas iedarbības.

Cilvēka uzvedību nosaka ieprogrammētie iekšējie faktori un ārējo iedarbību summa. Šajā nozīmē cilvēks ir sava veida izpildmehānisms. Lai izietu no šī dabas diktāta, automātiskā eksistences režīma un lai iegūtu gribas brīvību, cilvēkam nepieciešams atrasties viņa paša izvēlētās saskarsmes vides ietekmē.

Rezultātā izveidojas sekojoša situācija: es vienmēr pildu likumus, kurus nosaka apkārtējā sabiedrība, kura savukārt mainās pēc saviem likumiem. Šie likumi pastāvīgi ietekmē manu iekšējo būtību un rezultātā noved mani pie tās pakāpes, kura man ir jāieņem.

Tādējādi man nav iespējams izvairīties no augstāk aprakstītajiem četriem parametriem. Vienīgais, kas man jādara – jāizvēlas no tiem vienīgais, kuru es varu mainīt un kurš ietekmē manas izaugsmes dinamiku. Tāds parametrs ir mana saskarsmes vide. Man jāizvēlas tāds sabiedrības veids un tāds savstarpējās sadarbības tips ar to, lai tās iedarbība attiecībā pret mani būtu maksimāli efektīva, kas ļautu virzīties uz priekšu, lai sasniegtu radījuma mērķi.

Saskarsmes vides ietekme

 Pieņemsim, tu esi trīsdesmit gadus vecs cilvēks, kurš uzsācis darbu ar sevi. Tātad tu atrodies paaudzē, kas dēvēta par „mūsdienu” paaudzi. Audzinot sevi pareizi, pēc kāda laika tu atradīsies savā „nākamajā paaudzē”, nākamajā stāvoklī, taču jau būsi mainījies.

Šo procesu nepieciešams attiecināt uz cilvēka iekšējo attīstību, jo „paaudze aiz paaudzes” nozīmē jaunus stāvokļus, kuros es atrodos. Ja no vienas paaudzes citā, no viena stāvokļa nākamajā stāvoklī, es pāreju apzināti, tad noteikta laika posmā tos varu iziet bez nepieciešamības pārdzīvot fiziskā ķermeņa nāvi un dzimšanu.

Par to ir izklāstīts kabalā: veic visas labošanās tagad, esošajā iemiesojumā, negaidi nākamo. Tu vari iziet šīs pārdzimšanas šajā brīdī! Kas tad patiesībā tiek dēvēts par

„pārdzimšanu”? Saskarsmes vides iedarbībā, šajā brīdī veicot sevī apzinātas izmaiņas, tu nākamo pakāpi sāc no jauna, jaunā iemiesojumā. Pateicoties tam, ka esi sevi pāraudzinājis, tu ieguvi atjaunotu pamatu un tas ir līdzvērtīgs tavai atnākšanai nākamajā iemiesojumā. Kabalists, kurš iegūst papildu spēku, padziļinātu skatu un tā rezultātā izzina mērķi jaunā formā, ar jaunu spēku, izmainītajās savstarpējās saiknēs, tiek dēvēts par „izejošo nākamo pārdzimšanu”. Tātad pārdzimšanas ir pāreja no zināšanām uz iemaņām. Kā tas īstenojas?

Pārdzimšanu mērķis ir realizēt visas cilvēka zināšanas nosliecēs un iemaņās, patiesībā šis ir tas nolūks, kādēļ cilvēkam ir jānomirst. Cilvēkus nekad nepamet doma: „Kāpēc mēs nomirstam?” Ja katrā paaudzē mēs atgriežamies šajā pasaulē, tad kādēļ mums jānomirst? Kāpēc gan cilvēkam, uzkrājot pieredzi, nenodzīvot 2000-3000 gadu, turpinot bagātināt sevi ar iemaņām un galu galā pabeigt šo procesu? Iespējams, tādā gadījumā mums nebūs nepieciešamas tūkstošgades?

Taču lietas būtība ir tajā apstāklī, ka nav iespējams pāriet uz nākamo attīstības pakāpi, ja iepriekšējā pakāpe nav noformējusies, kļūdama par mūsu dabu. Tas notiek tikai tajā brīdī, kad forma atdalās no pamata: tad, kad tu atbrīvojies no ārējās formas, tā iesakņojas pamatā un pārvēršas par tavas dabas noslieci. Tad nākamajā iemiesojumā tu piedzimsti ar jaunām, papildu īpašībām.

Sacīsim precīzāk: ne ar pilnīgi jaunām, bet ar papildu īpašībām. Tas līdzinās graudam, kas nevar dzīt asnu bez pilnīgas satrūdēšanas un iepriekšējās formas zaudēšanas, tāpat arī cilvēks nav spējīgs veikt atjaunošanos, pacelties uz nākamo pakāpi, ja „neizzudīs”, neatbrīvosies no iepriekšējās ārējās formas, kas ir mūsu ķermenis. Mūsu miesa ir tikai rezultāts, kopija, kas mūsos atspoguļo notiekošo (tiek domāts mūsu iekšējais ķermenis: raksturs, noslieces, ieradumi utt.).

Visam, kas manī ir patlaban, esošajā brīdī, jāatdalās no katras manas noslieces ārējās izpausmes un jāsaņem jauna ārējā forma. Šajā saistībā Bāls Sulams skaidro,

– var notikt, ka sīkstulis kļūs par izšķērdētāju, jo gan vienam, gan arī otram ir sakars ar naudu, taču pilnīgi pretējā formā. Tā vai citādi, taču tā ir viena nosliece un tieši no tās izriet nepieciešamība pēc pārdzimšanām. Tādējādi, ja cilvēks sevi audzina un maina, tad līdz ar to nosaka pāreju uz jaunu pakāpi, katru reizi to sevī izveido un it kā reāli iziet dzīves pārdzimšanas.

Tās ir iedarbīgas, noderīgas pārdzimšanas atšķirībā no tām, kuras cilvēki visbiežāk iziet bez īpašām izmaiņām starp eksistenci un nāvi. Piemēram, parasts cilvēks – paraugieties, kā dzīves gaitā mainījusies viņa attieksme pret Radītāju, atdeves īpašību, cik lielā mērā viņš tam ir pielīdzinājies? Tikai patstāvīgi definējot sava nākamā stāvokļa vēlamo formu, cilvēks reāli iziet pārdzimšanas. Pirms šīs brīvās izvēles visa cilvēka attīstība ir pakļauta precīziem dabas likumiem vai četriem faktoriem, par kuriem tika runāts iepriekš.

Saskarsmes vide kā faktors

 No mūsu attieksmes pret gaidāmo ražu – nākamo stāvokli – ir atkarīgs, par ko mēs kļūsim. Mēs to varam noteikt iepriekš. Protams, kviesis paliks par kviesi, taču, kāda būs tā kvalitāte, ir atkarīgs no vides.

Līdz iesēšanas brīdim – tās vai citas saskarsmes vides izvēles – mums precīzi jānosaka, kādas būs gaidāmās sekas no šīs vides iedarbības, ko tā izaudzinās no mums nākamajā etapā. Tas ir ļoti svarīgi, jo mēs nokļūsim savas attīstības nākamajā pakāpē, balstoties uz saviem patiesajiem datiem, tiem, kurus iegūsim šajā vidē. Tāpēc mums ir jāpadomā, kā mainīt sevi katrā no vidēm, kurā mēs pastāvīgi secīgā kārtībā nokļūsim.

Taču patlaban, iepriekš, es to nevaru izdarīt, jo varu noteikt sevi tikai nākamajā stadijā. Ja es kļūdos, tad nākamajā reizē, izvēloties vidi, atkārtošu kļūdu. Tādējādi manas izaugsmes etapi katrreiz ir atkarīgi no iepriekšējiem, tāpēc katrā no tiem man nebūs gribas brīvības, jo gribas brīvību nosaka mans šodienas, esošais, patreizējais stāvoklis, kad es saprotu, ka varu sevi mainīt. Pirms ienākšanas kādā saskarsmes vidē, proti, iepriekš noteikt to, kas es būšu no tās “izejot”, ir mūsu galvenais uzdevums.

Izvēloties saskarsmes vidi, cilvēks nokļūst pilnīgā tās atkarībā. Pat ja pēc neilga laika viņš sāks pārbaudīt savas izvēles pareizību, tad šo analīzi noteiks tas, ko viņš ir paguvis saņemt no šīs saskarsmes vides. Cilvēks vairs nebūs pilnīgi neatkarīgs, kāds bija pirms ienākšanas brīža tajā vai citā kolektīvā, tieši tāpēc viņš nebūs brīvs.

Kas ir saskarsmes vide? Es esmu Ādama Rišona kopīgās dvēseles daļiņa, kur man ir pastāvīga vieta, kas dēvēta par dvēseles sakni vai pamatu. Lūk, to es nevaru mainīt. Kādā veidā tad rodas visi pārējie faktori? Tie rodas Ādama Rišona sistēmas šķelšanās rezultātā, tas ir, mūsu savstarpējo saišu, kuras kādreiz pastāvēja, saraušanas rezultātā. Tā vietā, lai dzīvotu mīlestībā, mēs atrodamies savstarpējā naidā. Tāpēc izlabota, vienota organisma vietā, kurš strādā saskaņoti, kurš darbojas, lai piepildītos ar Radītāja gaismu, pielīdzinoties Viņam, izveidojās pilnīgs pretstats, kas eksistē stāvoklī, kas dēvēts par „šo pasauli” un šis stāvoklis ir daudz attālinātāks no Radītāja.

Nepieciešamība izvēlēties labvēlīgu saskarsmes vidi

 Šis apakšvirsraksts norāda uz galveno, kas mums šajā dzīvē ir jāizdara, kā jāpievēršas sava garīgā potenciāla realizācijai.

Bāls Sulams ir sarakstījis virkni darbu, kuros runa iet par cilvēka savstarpējām attiecībām ar sabiedrību, bet rakstā „Gribas brīvība” viņš sniedz detalizētus

norādījumus un padomus, kā rast izeju no mūsu esošā stāvokļa. Pirmais etaps ir apzināšanās, ka pilnīgi it visā esam marionetes dabas spēku rokās. Pakāpeniski cilvēks sāk sajust, ka tikai Radītāja īpašības iegūšana sniedz viņam pašizpausmes iespēju, brīvību no egoisma verdzības. Turklāt visas mūsu domas, vēlmes, darbības atrodas Radītāja radītās egoistiskās vēlmes sevi piepildīt varā, lai gūtu sev maksimālu labumu. Atbrīvoties no egoistiskās dabas ietekmes, iziet no tās varas, atklāt, attīstīt sevī Augstākā spēka īpašību, atdeves īpašību, ir mūsu brīvās gribas izpausme.

„Zoar Grāmata” sniedz piemēru par nabago viedo, kuram bagātais piedāvāja pāriet dzīvot pie viņa. Taču kā atbildi viņš saņēma atteikumu: „Lai kādi būtu nosacījumi, es nekad nepārcelšos uz vietu, kurā nav viedo”. – „Taču tu esi vislielākais paaudzes viedais! – iesaucās bagātais. – Pie kā tev vēl mācīties?”. „Pat dižākais viedais, ja atradīsies nejēgu vidū, drīzā laikā līdzināsies viņiem.” (Ar viedo tiek domāts kabalists, izlabots cilvēks).

Man ne tikai jārūpējas par savu nākamo stāvokli: pat ja esmu jau „izlabots”, saskarsmes vide var veicināt manu regresu. Tādējādi nepieciešams pastāvīgi izvēlēties sabiedrību, kas atrodas uz augstākas pakāpes salīdzinājumā ar tevi, pretējā gadījumā noslīdēsi lejup.

Tāpēc nepieciešams rīkoties atbilstoši norādījumam: „Atrodi sev skolotāju un iegūsti biedru” (Avods, 1. daļa). Tikai saskarsmes vides izvēle var dot panākumus. Pēc tam, kad cilvēks ir izvēlējies saskarsmes vidi, viņš pilnībā nokļūst tās varā kā māls tēlnieka rokās.

Mēs atrodamies egoistiskās dabas gūstā. Izrauties no tās kontrolējošās sākotnes nozīmē pāriet no mūsu pasaules sajūtas uz Augstākās pasaules sajūtu. Ņemot vērā, ka mēs pilnībā esam šīs pasaules varā, vienīgais līdzeklis iziešanai no tās ietekmes, ir radīt sev apkārt – pretstatā mūsu dabiskai egoistiskai videi – mākslīgu vidi, sabiedrību (nākotnē tā būs visa cilvēce), kas tiektos atbrīvoties no egoistiskās sākotnes diktāta un dzīvot, vadoties no Augstākās pasaules likumiem.

Cilvēkam nav cita veida, kas ļautu sasniegt Augstāko pasauli, izņemot atrašanos tādā saskarsmes vidē, kas vēlas to pašu un kas to izskata kā visaugstāko savas eksistences mērķi. Mūsu brīvās gribas realizācija izpaužas, ja mēs atbrīvojamies no egoistiskās vides ietekmes un atklājam sevī atdeves īpašību, tieši šajā aspektā ietverta gribas brīvība.

Saprāta vara pār ķermeni

Cilvēka saprāts formējas dzīves situāciju, notikumu un apstākļu ietekmē, kurus viņš iziet. Pareizs saprāta pielietojums nozīmē izmantot labvēlīgo un atteikties no sliktā. Ja mēs zinātu, kas ir labs, bet kas slikts (jo nekā cita mums apkārt nav), tad visu saskarsmes vidi mēs sķirotu saskaņā ar to, vai tā mūs attālina, vai pietuvina izraudzītajam mērķim.

Cilvēka iztēle izmanto saprātu tāpat kā acis mikroskopu: atklājot ar mikroskopa palīdzību kaitīgos organismus, cilvēks šo kaitētāju attālina un izvairās ar to saskarties. Tātad mūsu uzdevums ir tajā, lai savā esošajā stāvoklī “izveidotu” līdzīgu “mikroskopu”.

Man šķiet, ka esmu spējīgs novērtēt un atšķirt labo no sliktā, taču tā ir ilūzija. Kā lai pārliecinos par manu priekšstatu pareizību? Tādēļ man ir jāpaceļas uz nākamo, augstāku līmeni, kas atrodas virs manis. Man vajadzīgs “mikroskops”, lai ieraudzītu, ka aiz skaistā apvalka var atrasties mikrobi un vīrusi, kas spēj mani nonāvēt.

Tas nozīmē, ka manā izaugsmē man pastāvīgi vajadzīgs “mikroskops”, lai aiz visām iedarbībām (nav svarīgi, kādas tās man šķiet) redzētu to patieso ietekmi uz mani. Tad es nevēlēšos paņemt to, kas ārēji izskatās skaists (jo redzēšu, cik lielā mērā tas ir kaitīgs iekšēji) un otrādi, neskatoties uz nepievilcīgo kādas lietas iesaiņojumu, es izvēlēšos tieši to, jo iekšēji tā ir laba.

Tādēļ, lai šajā dzīvē pareizi orientētos, mēs izmantojam tādus līdzekļus kā pievienošanos kādai grupai, kura, piemēram, nodarbojas ar liekā svara nomešanu, veselīgu uzturu vai vēl ko citu. Tāds domu biedru kolektīvs palīdz mums labāk atklāt, kas ir slikts un kas ir labs, tas ir, kalpo par sava veida mikroskopu. Es atnāku uz grupu un man stāsta: tādus, lūk, produktus nedrīkst lietot uzturā, jo tie satur vairums kaitīgu elementu, man demonstrē dažādas filmas, rāda attēlus, mēģinot izraisīt uz mani atbilstošu iespaidu, pietuvināt, “palielināt” to, ko es pats neesmu spējīgs saskatīt.

Kā panākt, lai grupa, kurā atrodos, man skaidri demonstrētu, kas ir labs un kas ir slikts? Kā izveidot tādu domu biedru kolektīvu un to veicināt, lai tas uz mani iedarbotos, pie tam pretstatā manam egoismam?

Tātad cilvēka iztēle izmanto prātu tāpat kā acis mikroskopu. Tādējādi tieši mikroskops – prāts, ne sajūta, ļauj cilvēkam izvairīties no kaitējuma tur, kur “kaitnieks” nav izpaudies. Tas pastāv arī kabalā: ar mūsu parastajiem sajūtu orgāniem un saprātu mēs nesajūtam, ka mūsu egoistiskā daba mums nes ļaunumu un ciešanas.

Mēs redzam, ka tur, kur cilvēkam nav iespējas atšķirt slikto no labā, rodas nepieciešamība pieslēgt saprātu, kas valda pār vēlmi un jūtām, ļaujot izvairīties no sliktā un tiekties uz labo. Apzinoties, ka saprāts ir dzīves pieredzes rezultāts, mēs esam gatavi pieņemt cita cilvēka, kuram uzticamies, gudrību un prātu kā likumu. Ja man cienījams cilvēks runā kaut ko, kas ir pretrunā ar maniem personīgajiem apsvērumiem, es varu pieņemt viņa viedokli pretēji savam un izmantot viņa saprātu un izzināšanu kā savu.

Tas līdzinās ārsta konsultācijai, pēc kuras cilvēks, kuram nav zināšanu medicīnā, izpilda viņa norādījumus: viņš uzticas speciālista prātam un pieredzei. Mūsu pasaulē mēs pastāvīgi paļaujamies uz citu cilvēku zināšanām un tās izmantojam, neskatoties uz to, ka paši tās nevaram izzināt. Taču tas neliek mums raizēties: mēs ticam, ka cilvēki rada normālas, pareizas lietas, kas sniedz mums labumu.

Ja mūsu pasaulē mēs izmantotu tikai to, ko paši zinām un saprotam, tad dzīvotu alās. Patiesībā visu, kas man ir, esmu saņēmis no cilvēkiem, kuri attīstījuši savas iemaņas un zināšanas līdz realizācijas līmenim, un nodevuši man to augļus. Savukārt, es varu viņiem nodot savu sasniegumu augļus.

Sākotnējo datu kopējā forma neizzūd

No iepriekš minētā ir saprotams, cik svarīga ir audzināšana, jo zināšanas, kuras tiek ieaudzinātas mūsdienu paaudzē, nākamajā paaudzē izpaudīsies iedzimtu īpašību veidā. Tie ir iekšējie impulsi, no kuriem cilvēki nespēs atbrīvoties, tie būss viņos pat brīvā no ārējās formas veidā, reāli eksistējot un neļaujot sevi mainīt. Vadoties no tā, var secināt, ka pastāv iespēja apzinātā, mērķtiecīgā veidā ietekmēt nākamās paaudzes sākotnējo būtību atkarībā no mūsdienu paaudzes audzināšanas metodes. Tas iedarbojas līdz tādai pakāpei, ka mūsdienu paaudzē var ieaudzināt vērtības un tieksmes, kas tai vispār ir bezmaz pretdabiskas, kuras nākamajā pārdzimšanā izpaudīsies kā iedzimtas, reāli „strādājošas”. Cilvēks, nespējot rast citu izeju, būs spiests ar tām rēķināties, jo tās vienkārši sāks pieprasīt piepildījumu, uzmanību, realizāciju.

Audzināšanas metode, kas ir cilvēka rīcībā, pēc būtības ir visiedarbīgākais līdzeklis pasaules attīstības procesā. Nepieciešams tikai zināt, ko tieši mēs vēlētos pievienot nākamās paaudzes pamatam un kādā ārējā formā tas cilvēkā izpaudīsies viņa instinktu, vienkāršu iedzimto noslieksmju veidā.

Mēs paši neko neveidojam, taču ar audzināšanas palīdzību pievienojam papildu faktorus, kas paātrina attīstību. Turklāt ne mazums ir atkarīgs no procesa, kurā cilvēks apzinās katru savu stāvokli: cik ātri viņš atklāj vienā stāvoklī ļaunuma izpausmi, bet citā redz labestību. Tas viss ir atkarīgs no uztveres ātruma un analīzes naskuma, no tajos esošā labuma novērtējuma.

Atrodoties vienlīdzīgos apstākļos, cilvēki atšķiras viens no otra ar lielākām vai mazākām vēlmēm, tieksmēm izzināt patiesību, uzzināt savas eksistences mērķi. Lūk, šīs vēlmes un apziņu mēs varam ieaudzināt cilvēkā šajā viņa dzīves periodā, pateicoties audzināšanai, lai, piedzimstot nākamajā paaudzē, viņš jau iegūtu nepieciešamās īpašības un spētu uzdot sev jautājumu par eksistences mērķi, kā arī kaut ko darīt šajā virzienā.

Personiskās brīvības aizsardzības nepieciešamība

 Mums ir daudz vēsturisku piemēru, kas liecina par vienas tautas tieksmi pakļaut citu tautu, uzspiežot tai savu kultūru un tradīcijas, taču negūst no tā lielus panākumus. Dabā sākotnēji ir ieprogrammēts, ka katram rešimo, katrai īpašībai jāsasniedz pilnīga labošanās. Tāpēc, ja kāds apspiež citu, atņemot iespēju pareizi, brīvi attīstīties garīgajā izaugsmē, tad rezultātā saņem atbildes triecienu un pats cieš. Vardarbība ir pretrunā Universa pamatam un tāpēc šāda pieeja nekad negūst panākumus. Visuma Augstākais likums ir pret garīgo vardarbību attiecībā uz personību, pretējā gadījumā neviens nespēs sasniegt galīgo labošanos. Ja  kaut viens cilvēks pasaulē nespēs sasniegt labošanos pēc paša gribas, sekojot tieši viņa paša izvēlētajam ceļam, tad arī visa cilvēce nespēs apvienoties kopā vienotā, absolūtā organismā.

Saskaņā ar likumu, kas valda pār visu Universu, kā arī jebkuru personību, agri vai vēlu jebkura vardarbība tiks noraidīta un attīstība nonāks uz brīva ceļa.

Saistībā ar to Bāls Sulams skaidro, ka postījumi vairosies, ja vardarbība attiecībā uz personību turpināsies.