Lasīšanas materiāls – Bnei Baruch Kabalas Akadēmija Latvijā

Cilvēk, palīdzi tuvākajam. Rabaša raksti

3. January, 2018/0 Comments/in Bibliotēka, Lasīšanas materiāls, Rabašs /by Julija

Noteikti ir jāsaprot, ar ko cilvēks var palīdzēt biedram. Vai šis jautājums tiek lemts tieši tur, kur ir nabagie un bagātie, gudrie un muļķi, stiprie un vājie u.tml.? Taču, ja visi ir bagāti, vai visi ir gudri, vai visi ir stipri u.tml. – ar ko cilvēks var palīdzēt citam?

Tomēr mēs redzam, ka pastāv viena lieta, kas piemīt visiem, – gara pacēlums. Sacīts: „Nemiers cilvēka sirdī – lai pastāsta par to citiem”¹. Tāpēc, ka atrasties gara pacēlumā nelīdzēs cilvēkam ne bagātība, ne gudrība, ne tml.

Cilvēks var palīdzēt citam, tieši tad, kad redz, ka otrs iegrimis grūtsirdībā. Sacīts: „Cilvēks nespēj sevi pats atbrīvot no cietuma”, taču tieši biedrs spēj izraisīt viņā gara pacēlumu.

Citādi sakot, biedrs izvelk viņu no stāvokļa, kurā viņš atrodas, uz dzīvības gara stāvokli. Un viņš no jauna sāk iegūt pārliecības spēku dzīvē un bagātībā. Un sāk ceļu, it kā viņa mērķis patlaban būtu tam tuvs.

No tā izriet, ka katram jābūt vērīgam un jādomā par to, kā viņš varētu palīdzēt biedram, rosinot viņā gara pacēlumu. Tādēļ, ka tajā, kas skar gara pacēlumu, katrs var atrast biedrā trūkuma vietu, kuru viņš spēj piepildīt.

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

[1] Skat. traktātu «Joma», 75:1

Sabiedrības sapulces kārtība. Rabaša raksti

3. January, 2018/0 Comments/in Bibliotēka, Lasīšanas materiāls, Rabašs /by Julija

17. raksts, 2. daļa, 1984.g.

Pirmām kārtām, kad pulcējas (biedri), nepieciešama dienas kārtība. Tas nozīmē, ka katrs savu iespēju robežās runās par sabiedrības svarīgumu – citiem vārdiem, kādu labumu viņam sniedz sabiedrība. Atbilstoši viņa cerībām uz to, ka sabiedrība viņam dos svarīgas lietas, kuras viņš pats nespēj iegūt, – atbilstoši tam viņš labi vērtē sabiedrību.

Viedie par to teikuši („Brahot”, 32): „Skaidroja rabīns Simlajs: cilvēks pastāvīgi cels godā Radītāju un pēc tam lūgsies. No kurienes mums tas ir zināms? No Mozus, kā sacīts: „Tajā laikā es ļoti lūdzu Radītāju”¹. Un sacīts: „Visžēlīgais Dievs, Tu sāki (rādīt)”². Tāpat sacīts: „Ļauj es pāriešu un palūkošos uz šo labo zemi”³”.

Jēdziena nozīme, ka sākumā jāceļ godā Radītājs, ir sekojoša. Vispārpieņemts, ka tad, kad cilvēks no kāda kaut ko lūdz, ir jāievēro divi noteikumi:

Viņam ir tas, ko es no viņa lūdzu. Piemēram, viņš ir bagāts, ietekmīgs, pazīstams ar savu bagātību un izcilību.
Viņam ir laba sirds, tas ir, viņam ir vēlme veikt atdevi citiem.

Tādu cilvēku var lūgt par pakalpojumu. Tādēļ sacīts: „Cilvēks pastāvīgi cels godā Radītāju un pēc tam lūgsies”. Citiem vārdiem, ja jau cilvēks tic Radītāja diženumam, tajā, ka Viņam ir visas iespējamās baudas atdevei radījumiem un Viņš vēlas darīt labu, – tad var teikt, ka cilvēks raida lūgšanu Radītājam. Un Radītājs, protams, viņam palīdzēs, jo Viņš vēlas darīt labu un tāpēc var dot cilvēkam to, ko vēlas viņa sirds. Tad ir iespēja lūgšanai, kurai līdztekus nāk pārliecība par to, ka Radītājs pieņems viņa lūgšanu.

Tāpat arī biedru mīlestībā: vispirms, kad viņi sapulcējas, nepieciešams celt godā biedrus, apzināties katra biedra svarīgumu. Atbilstoši tam, kā cilvēks vērtē sabiedrības dižumu – tādā pašā mērā viņš var cienīt sabiedrību. Un pēc tam raidīs lūgšanu. Citiem vārdiem, katram ir jāsaprot, cik daudz spēka viņš iegulda sabiedrības labā. Un ja biedri redz, ka viņiem trūkst spēka kaut ko darīt sabiedrības labā, tad rodas iespēja lūgšanai, lai Radītājs viņam palīdzētu, lai dotu viņam spēkus un vēlmi strādāt ar mīlestību pret tuvāko.

Un tad katram ir jārīkojas kā trijās pēdējās (svētībās) lūgšanās „Šmone – esre”. Citiem vārdiem, ja jau viņš ir saistījis visu vēlamo ar Radītāju, svētajā Zoarā sacīts, ka trīs pēdējās (svētības) lūgšanas „Šmone – esre” būs cilvēkam tādas, ka, ja Radītājs viņam būtu jau iedevis vēlamo, un viņš aizgāja no Viņa.

Lūk, arī biedru mīlestībā ir jārīkojas līdzīgi. Pēc tam, kad cilvēks ir pats sev atskaitījies un izvēlējies zināmu līdzekli – lūgšanu, lai tagad domā, ka viņa lūgšana ir pieņemta un sēž kopā ar biedriem tā, it kā visi biedri – vienots ķermenis. Un tāpat kā ķermenis vēlas, lai visi viņa orgāni baudītu, tāpat arī cilvēks vēlas, lai visi biedri tagad baudītu.

Tādēļ pēc visām aplēsēm iestājas laiks priekam no biedriskas mīlestības. Un tad katram jājūtas laimīgam, it kā viņš nupat būtu noslēdzis izdevīgu darījumu, pateicoties kuram nopelnīs daudz naudas un tāpēc, kā pieņemts, cienā biedrus ar dzērienu.

Tāpat arī šeit, katram nepieciešams, lai viņa biedrs izdzertu dzērienu un nobaudītu cepumus u.tml. Viņš taču šobrīd ir laimīgs un tāpēc vēlas, lai arī biedri justu, ka viņiem ir labi. Tādējādi, kad sanāksme izklīst, tam jāizriet no prieka un pacēluma.

Tas notiek saskaņā ar „Toras laiku” un „lūgšanas laiku”. „Toras laiks” ir pilnība, kur nav jebkāda trūkuma. Un to dēvē par „labo līniju”, kā sacīts: „No Viņa labās rokas – likuma liesma viņiem”⁴. No otras puses, „lūgšanas laiks” tiek dēvēts par „kreiso līniju”, jo trūkuma vieta – vieta, kurai nepieciešama labošanās. Un to dēvē par „kelim labošanos”, savukārt Toras kategorijā, kas dēvēta par „labo līniju”, nav vietas labošanām. Tādēļ Toru dēvē par „dāvanu”.

Dāvanas pieņemts dāvināt tiem, kurus mīli. Un pasaulē tā ir pieņemts, ka mēs nemīlam tos, kam piemīt trūkums. Tādēļ „Toras laikā” nav vietas domām par labošanos. Turklāt, kad mēs izklīstam pēc sapulces, joprojām ir jāatrodas stāvoklī, kas līdzinās trim pēdējām (svētībām) „Šmone – esre” lūgšanām, kā tika minēts iepriekš. Un pateicoties tam, visi sajutīs pilnību.

______________________

[1] Tora, Devarim, 3:23

[2] Tora, Devarim, 3:24

[3] Tora, Devarim, 3:25

[4] Tora, Devarim, 33:2

Biedru mīlestība. Rabaša raksti

3. January, 2018/0 Comments/in Bibliotēka, Lasīšanas materiāls, Rabašs /by Julija

1984. gads, Nr. 6

„Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Rabijs Akiva sacīja, ka tas ir ļoti svarīgs likums Torā (Kidušin 9). Tas nozīmē, ka, ievērojot šo likumu, mēs ievērojam visas Toras nianses, kuras iekļautas šajā likumā. Tad sanāk, ka mums it kā vairs nav ko darīt.

Taču mēs redzam, ka Tora mums saka: „Ko Radītājs no tevis prasa? Tikai to, lai tu no Viņa bītos”. Sanāk, ka galvenā prasība cilvēkam ir bailes Radītāja vaiga priekšā, tas ir, ja cilvēks izpilda šo Bausli, tad līdz ar to viņš ievēro visu Toru un visus Baušļus, un pat Bausli „mīli savu tuvāko”.

Tomēr saskaņā ar rabija Akivas vārdiem viss ir gluži pretēji, tas ir, Bauslis „mīli savu tuvāko” ietver sevī arī baiļu Bausli Radītāja vaiga priekšā. Viedie nepiekrīt rabijam Akiva un saka (Brahot 6): „Visā klausi Radītāju un bīsties Viņa, jo tāds ir viss cilvēks”. Gemara jautā – ko nozīmē „viss cilvēks”? Rabijs Eliezers teica: „Radītājs sacīja – visa pasaule radīta tikai šim nolūkam” (tas ir, visa pasaule radīta tikai lai bītos no Radītāja). Un saskaņā ar rabiju Akivu viss ir iekļauts likumā „mīli savu tuvāko”.

Tomēr citās Talmūda vietās viedie saka, ka galvenais ir ticība, tas ir, sanāk, ka gan bailes Radītāja vaiga priekšā, gan mīlestība pret tuvāko ir iekļauti jēdzienā „ticība”. Un lai to visu saprastu, mums jāpadomā par to, kas tad ir ticība: ticība, bailes Radītāja vaiga priekša un mīlestība pret tuvāko.

Vispirms mums pastāvīgi jāatceras, ko nozīmē „Radīšanas Mērķis”. Zināms, ka tas nozīmē sniegt baudu radījumam. Ja tas tā ir, tas ir, ja Radītājs vēlas dot saviem radījumiem visu labo, ko Viņš sagatavojis viņiem, tad kādēļ pastāv šie trīs jēdzieni: ticība, bailes Radītāja vaiga priekšā un mīlestība pret tuvāko? Tie vajadzīgi tikai tādēļ, lai padarītu mūsu tilpnes derīgas tā labuma saņemšanai, kuru mums ir sagatavojis Radītājs.

Un tagad ir jāsaprot – kā tieši šie trīs Baušļi veido mūsu tilpnes par derīgām, „tīrām”. Ticība ir nepieciešama, lai mēs ticētu tam, ka Radīšanas Mērķis ir sniegt baudu radījumiem, un lai ticētu, ka ikviens no mums spēj sasniegt šo mērķi. Tas nozīmē, ka Radīšanas Mērķi var sasniegt ne tikai īpaši apdāvināti cilvēki, bet visi radījumi bez izņēmuma, un lai to sasniegtu, nav obligāts īpašs talants. Viedie sacīja „Midraš Rabā”: „Radītājs sacīja ebrejiem – visu gudrību un visu Toru viegli apgūs tas, kurš bīstas no Manis un ievēro Toras vārdus, un visa Tora un visa gudrība būs viņa sirdī”.

Sanāk, ka ticība dod cilvēkam pārliecību par to, ka viņš var sasniegt mērķi, nevis krist izmisumā no pirmajām neveiksmēm. Ticība cilvēkam ir vajadzīga, lai viņš nenogrieztos no ceļa vidus. Cilvēkam ir jātic, ka Radītājs palīdz visiem, pat tik maziskiem cilvēkiem kā viņš, sasniegt saplūsmi ar Viņu.

Un lai izpelnītos ticību, sākumā vajadzīgas bailes, kā sacīts „Zoar” grāmatā: „Tāpēc, ka bailes ir Bauslis, kurš ietver sevī visus Toras Baušļus un šis Bauslis ir vārti ticībai Radītājam, un atbilstoši baiļu atmodai Radītāja vaiga priekšā, vairojas arī viņa ticība Radītāja Pārvaldīšanā”. Ko nozīmē bailes Radītāja vaiga priekšā? Cilvēkam ir jābīstas no tā, ka viņš nespēs sniegt Radītājam prieku, bet nevis no tā, ka viņš pats nesaņems kaut ko (piemēram, nākamo pasauli). Tātad bailes Radītāja vaiga priekšā ir ticības vārti, tas ir, bez bailēm nevar izpelnīties ticību.

Turklāt, lai sasniegtu bailes Viņa vaiga priekšā, tas ir, bailes no tā, ka viņš nespēs sniegt Radītājam prieku, cilvēkam jāiegūst kvēla vēlme sniegt prieku, tas ir, vēlmi dot. Taču parasti cilvēks baidās kaut ko palaist garām, nesaņemt kaut ko savā labā un tai pašā laikā nebaidās, ka viņš spēs kaut ko atdot Radītājam.

Kā lai cilvēks saņem jaunu īpašību – vēlmi dot un turklāt saprast, ka vēlme saņemt savā labā viņam ļoti kaitē? Tas taču ir pretrunā cilvēka dabai. Reizēm mūsu svēto grāmatu un viedo ietekmē cilvēkam rodas bikli mēģinājumi izkļūt no egoisma varas, taču tas ir tikai dažreiz. Cilvēks nevar pastāvīgi ievērot visus baušļus ar domu par to, ka viņš to dara ne sava personīgā labuma dēļ.

Pastāv tikai viena izeja – dažiem cilvēkiem, kuriem ir neliela iespēja izkļūt no egoisma varas, sapulccēties kopā, vienā grupā. Katram šim grupas loceklim jānivelē sevi attiecībā pret citu. Katram no šīs grupas locekļiem potenciālā ir mīlestība pret Radītāju, tādējādi, apvienojoties šāda grupā un apslāpējot savu egoismu attiecībā pret biedriem, viņi radīs jaunu būtību. Un ja, piemēram, grupā atrodas deviņi cilvēki, tad šai būtībai būs 10 reižu lielāks spēks nekā bija katram atsevišķi.

Taču pastāv noteikums: ja šie cilvēki ir sapulcējušies grupā, katram no viņiem ir jādomā par to, kā apspiest savu egoismu, nevis par to, kā piesātināt savas vēlmes saņemt. Tikai tādā ceļā viņš spēs iegūt jaunu īpašību – vēlmi dot.

Un no mīlestības pret biedriem viņš var pāriet pie mīlestības pret Radītāju, tas ir, cilvēks gribēs sagādāt Radītājam prieku. Sanāk, ka vēlme dot ir ļoti svarīga un nepieciešama, bet to iegūt viņš var tikai ar biedru palīdzību. Un tad var sacīt, ka cilvēks baidās no Radītāja, tas ir, viņš baidās, ka nespēs Viņam sniegt prieku.

Tātad fundaments, uz kura var uzbūvēt svētības māju, ir likums „mīli savu tuvāko”, ar kura palīdzību var iegūt vēlmi sniegt prieku Radītājam. Pēc tam rodas „baiļu” jēdziens, tas ir, cilvēks baidās, ka viņš nespēs sniegt prieku Radītājam. Pēc tam, kad cilvēkam jau ir vārti, kurus dēvē par bailēm Radītāja vaiga priekšā, viņš var izpelnīties ticību. Un ticība ir tilpne, kurā var ienākt Šekina.

Rezultātā mums ir 3 likumi:

Pirmais no tiem – rabija Akivas likums, tas ir, „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Un tas ir pamatu pamats, tas ir, ja tas netiek pildīts, nekāds spēks nespēs izkustināt cilvēku no tā stāvokļa, kurā viņš atrodas, jo ievērojot tikai šo Bausli, cilvēks var pāriet no mīlestības pret sevi uz mīlestību pret tuvāko, tas ir, no egoisma uz altruismu, un sajust, ka mīlestība pret sevi ir ļoti kaitīga.
Pēc tam pārejam pie otrā likuma, tas ir, pie bailēm Radītāja vaiga priekšā, jo, ja nav bijības, tad nav arī ticības (skat. Komentāru „Sulam”).
Tad pārejam pie trešā likuma, tas ir, pie ticības, un pēc tam, kad mēs izpildīsim visus šos trīs likumus, mēs izpelnīsimies to, ka sajūtīsim, kas ir Radīšanas Mērķis, tas ir, sniegt baudu radījumiem.

Par mīlestību pret biedriem. Rabaša raksti

2. January, 2018/0 Comments/in Bibliotēka, Lasīšanas materiāls, Rabašs /by Julija

Biedru mīlestības nepieciešamība.

Kādēļ es izvēlējos tieši šos biedrus un kādēļ biedri izvēlējās mani?

Vai katram biedram ir jāizrāda mīlestība pret sabiedrību? Vai arī ir pietiekami ar to, ka viņa sirdī ir mīlestība un viņš pieticīgi strādā biedru mīlestības labā? Un tādēļ viņam nav jāatklāj tas, kas ir viņa sirdī?

Zināms, ka pieticīgums ir ļoti svarīgs. Vai arī, gluži pretēji, cilvēkam ir jāizrāda pret biedriem mīlestība, kura ir viņa sirdī, jo ar šo izpausmi viņš atmodina cita cilvēka sirdi, kas atveras biedriem, lai biedri arī justu, ka ikviens no viņiem strādā, lai vairotu biedrisku mīlestību. Iegūtais no tā labums ietver to, ka, pateicoties tam, viņš saņem milzīgu spēku, lai spētu darboties biedriskas mīlestības ietvaros ar lielāku enerģiju un jaudu, jo katra biedra mīlestības spēks iekļaujas citos.

Tādējādi viena spēka vietā, strādājot, lai vairotu biedrisko mīlestību – ja sabiedrība sastāv no desmit biedriem – tagad cilvēkā ir iekļauti desmit nepieciešamības spēki; un viņi saprot, ka jāstrādā, lai vairotu biedrisko mīlestību. No otras puses, ja katrs sabiedrībai neizrāda, ka viņš strādā, lai vairotu biedrisko mīlestību, tad viņam pietrūkst sabiedrības spēka.

Lieta tā, ka grūti spriest par biedru pozitīvi. Katrs par sevi domā, ka viņš ir taisnais un ka tikai viņš strādā, lai vairotu biedrisko mīlestību. Tātad, viņam ir tikai nedaudz spēka, lai varētu strādāt mīlestībā pret tuvāko. No tā izriet, ka tieši šis darbs ir jādara atklāti un nevis pieticībā.

Taču pastāvīgi sev ir jāatgādina par sabiedrības mērķi. Citādi ķermenis, kā parasti, notušē mērķi, jo ķermenis vienmēr rūpējas par personīgo labumu. Tāpēc jāiegaumē, ka sabiedrība kopumā bija pamatojusies uz to, lai sasniegtu mīlestību pret tuvāko. Un šeit aizsākas tramplīns mīlestībā pret Radītāju.

Un to sasniedz tieši pateicoties tam, ka cilvēks atzīst sabiedrības nepieciešamību, lai būtu iespēja veikt biedram atdevi pilnīgi bez atlīdzības. Jēga ir tajā, ka viņam nav nepieciešama sabiedrība, kas sniegs viņam palīdzību, dāvinās dāvanas u.tml., kā rezultātā viņa ķermeņa saņemošās tilpnes būs apmierinātas. Šāda sabiedrība veidota uz pašmīlības pamata un noved tikai pie cilvēka saņemošo tilpņu attīstības, un tagad cilvēks redz, ka viņam ir perspektīva, ka viņa īpašums pieaugs, pateicoties tam, ka biedrs palīdz viņam iegūt materiālas vērtības.

Tomēr jāiegaumē, ka sabiedrība bija apstiprināta, pamatojoties uz mīlestību pret tuvāko. Citiem vārdiem, ikvienam no sabiedrības jāsaņem mīlestība pret tuvāko un naids pret personisko dabu. Redzot, kā biedrs pieliek pūles savas dabas anulēšanā un mīlestībā pret tuvāko, katrs dziļi izjutīs sava biedra nolūku.

Tādējādi, kā tika sacīts, ja sabiedrība bāzējas, piemēram, uz desmit biedriem, tad ikviens dziļi izjūt desmit biedru spēku, šie spēki strādā, lai anulētu mūsu personisko dabu, lai mēs ienīstu savu dabu un dziļi izjustu mīlestību pret tuvāko.

Pretējā gadījumā, par maz, ka cilvēks paliek ar vienu vienīgu mīlestības pret tuvāko spēku, nemanot, kā biedri pie tā strādā, jo viņi strādā, lai vairotu mīlestību pret tuvāko, būdami pieticībā, – gluži pretēji, biedri noved pie tā, ka viņš zaudē savu spēku, savu vēlmi iet mīlestības pret tuvāko ceļu. Tad viņš mācās no viņu darbiem un krīt pašmīlības varā.

Kabalas terminu skaidrojošā vārdnīca

30. December, 2017/2 Comments/in Bibliotēka, Lasīšanas materiāls /by Julija

Visā realitātē pastāv tikai „Radītājs” un „radījums”, „gaisma” un „tilpne”. Tādējādi Esamība sastāv no diviem komponentiem: Augstākā un zemākā. Lielais nosaukumu un apzīmējumu skaits, kas ietverts kabalas darbos, definē daudzveidīgās atšķirības šo divu faktoru savstarpējās attiecībās.

Tālāk tiek minēti galveni termini, kuri tos raksturo:

Augstākais Spēks, Augstākā Gaisma, Augstākais, Gaisma, Radītājs, Dievība, atdeves īpašība, atdeves spēks, vēlme dot, vēlme sniegt baudu, Augstākā daba, altruisma daba, garīgā daba, Binas īpašība, Devējs, Valdnieks.
Kli, tilpne, radījums, zemākais, dvēsele, saņemšanas īpašība, vēlme saņemt, vēlme baudīt, zemākā daba, egoisma daba, materiālā daba, Malhut īpašība, saņemošais.

Kabalisti definē atšķirību starp daudzveidīgajām izpausmēm, apstākļiem un darbībām, kas raksturo Augstāko un zemāko. Katram šādam raksturojumam tiek piešķirts nosaukums. Tādējādi kabalisti palīdz tiem, kas atklāj Augstāko pasauli, palīdz tajā orientēties.

Šī vārdnīca sastādīta lasītājiem, kuri vēl neatrodas Augstākās pasaules izzināšanas procesā, tādējādi šeit netiek akcentēta uzmanība uz šīm uztveres niansēm un minētie nosaukumi parasti adekvāti viens otram.

Katrs kabalas termins tiek skaidrots ar daudzveidīgiem traktējumiem, definējošiem aplūkojamā objekta vietu un darbību, kā arī savstarpējās saiknes ar visiem pārējiem realitātes komponentiem.

Acmuto

Neizzināma būtība, Radītāja būtība. Mūsu uztvere vienmēr ir subjektīva, jo mēs sajūtam tikai Radītāja iedarbību uz mums, bet Viņu pašu mēs nespējam izzināt (tāpat kā visu, kas atrodas ārpus mūsu ķermeņa). Tādēļ visu, kas eksistē ārpus mūsu sajūtu robežām, mēs dēvējam par Aсmuto.

Ādams = Ādams Rišons („pirmcilvēks”)

Pirmais cilvēks, kurš saņēma vēlmi izzināt Augstāko pasauli (aptuveni pirms 6000 gadu). Grāmatas „Raziel Malah” („Apslēptais eņģelis”) autors.
Nozīmē „līdzīgs Radītājam” (dome le – Elion), patstāvīgi attīstās, lai kļūtu līdzīgs Viņam.
Visu radīto dvēseļu kopums, saikne starp tām uz savstarpējas atdeves pamata.
Radītāja radītā vienotā dvēsele, kas sastāv no daļām (atsevišķām dvēselēm), kuras satur sevī visas pārējās daļas.
Radītāja radītā vienotā dvēsele, vienotā vēlme, kas piepildīta ar visaptverošo gaismu (baudu).

Altruisms (altruistiskās vēlmes)

Vēlme dot, darbība ar nolūku Radītāja labā.

Altruistiskā īpašība

Vēlme dot „atdeves labā”.

Altruistiskās kelim

Radītāja īpašības, kuras iegūst cilvēks, vēlme dot.

Apslēptība

Nozīmē maņu orgānu uztveres neiespējamību, ņemot vērā īpašību atšķirību. Tā ir pilnīga apslēptība, tas ir, sajūtas, ka visu pārvalda Radītājs, neesība vai daļēja apslēptība, tas ir, sajūtas, ka Radītāja vadība ir laba, trūkums.

Atdalīts

Garīgajās pasaulēs attālināšanās, tuvināšanās, saplūšanas procesi norisinās tikai saskaņā ar garīgo objektu iekšējo īpašību atšķirību vai līdzību. Starpība īpašībās atdala tos vienu no otra, līdzība satuvina un noved pie saplūsmes. Vēlme saņemt (radījums) un vēlme dot (Radītājs) ir savstarpēji pretējas īpašības, tas ir, pilnīgi attālināti, atdalīti viens no otra.

Atdeves labā (ivr. „al menàt lehashpìa”)

Tieksme dot, sniegt baudu Radītājam. Savas būtības, savu īpašību izmantošana ar mērķi sniegt baudu Radītājam.

Atdeves īpašība (Radītājs)

Īpašība, ar kuru Augstākais spēks (Radītājs) izpaužas attiecībā pret radījumu. Augstākais spēks radīja radījumus ar nolūku, lai sniegtu tiem baudu, tādējādi šī īpašība tiek dēvēta par atdevi.

Augstākais spēks (Radītājs)

Visaptverošs nodoms un universa daba, globālais likums, kurš nonāk lejup, mūs veido, rada mūsu Visumu, pārvalda visu, virzot uz sākotnējo mērķi – attīstīt radījumus līdz savam līmenim.

Augstākais

Mana nākotne, pilnības stāvoklis, Radītājs.

Augstākā gaisma (ivr. „or eliòn”)

Radītāja klātbūtnes sajūta; gaisma, kas rada mūsos vēlmi dot, pareizu nolūku, viss nepieciešamais, lai rezultātā sasniegtu Radītāja atklāsmi sevī.
Sastāv no diviem komponentiem: izzinošais un izzināmais. Viss, ko mēs runājam par Augstāko gaismu, ir tikai izzinātāja iespaidi no izzināmā.

Augstākie objekti

Katrs spēks, garīgās pasaules objekts ir vēlme (ivr. „racon”) – kopīgās vēlmes daļa, kas virzīta uz to, lai sniegtu baudu radījumam.

Augstākā pasaule (garīgā pasaule)

Tā ir pasaule, kurā sajūtam Radītāju (vēlmi dot, atdeves īpašību); cēloņu pasaule, kurā atrodas un darbojas tikai spēki un jūtas bez to materiālajiem ietērpiem.
Tā ir pasaule, kas pastāv saskaņā ar atdeves īpašības likumiem. Par „Augstāko” tiek dēvēta tādēļ, ka atdeves īpašība ir cēlonis, mūsu pasaules sakne, bet pati sakne ir sekas, kas pilnībā tiek vadītas no garīgās pasaules.

Augu līmenis (ivr. „comèah”)

Patstāvīgas vēlmes rašanās sākums, pateicoties kurai rodas spēki pārvarēt savu tieksmi baudīt un darboties ar vēlmi dot. Tomēr tas, kurš atrodas šajā līmenī, vēl nespēj pretoties savas saskarsmes vides vēlmēm.

Augšupeja (pacelšanās)

Garīgajās pasaulēs tādā veidā dēvē arvien lielāku saikni ar Radītāju.

Bezgalības gaisma (ivr. „or Ein Sof”)

Gaisma (bauda), kas nāk no Radītāja būtības, kuru uztveram kā Radītāju. Šī gaisma, Augstākā doma, Nodoms, ietver sevī visu radījumu – no sākuma līdz viņa galīgajam stāvoklim (pilnības sajūta cilvēkā, pateicoties absolūtai saplūsmei ar Radītāju).
Vēlme sniegt baudu radījumiem bez jebkāda ietērpa, ierobežojuma diferenciācijas un tikai saņemošais no šīs viendabīgās gaismas spēj atšķirt Viņa īpašības (atbilstoši savām īpašībām).

Bezgalības pasaule (ivr. „olàm Ein Sof”)

Stāvoklis, kurā dvēseles sasniedz bezgalīgu pilnību un baudu no vienotnes ar Radītāju (pielīdzinās Radītājam). Šajā stāvoklī radījums (dvēseļu kopums) neierobežo gaismas izplatīšanos (baudu), tas ir, visas vēlmes ir apmierinātas pilnībā, bez ierobežojuma.

Binas īpašība

Gaismas īpašība, kurā tiek sajusta bauda no atdeves sajūtas, līdzības Radītājam. Šī bauda tiek dēvēta par or hasadim.

Cilvēks (ivr. „Adam”)

Nozīmē „līdzīgs Radītājam” (dome le – Elion), patstāvīgi veido sevi, lai kļūtu līdzīgs Viņam.

Desmit sefirot (ivr. „eser sefirot”)

Atšķirīgas īpašības, kurās ietērpjas Radītājs attiecībā pret radījumu.
Kopīgas vēlmes daļas baudīt Radītāja gaismu, kas atdalītas atbilstoši nākamā cilvēka tēlam. Veselas vēlmes šķelšanās atsevišķās daļās, sefirot (īpašībās), ir nepieciešams, lai varētu šīs vēlmes virzīt uz cilvēku, viņa egoismu un no „šīs pasaules” pilnīgi attālinātā stāvokļa pacelt viņu augšup „Bezgalības pasaulē”.

Dvēsele (ivr. „”neshama”)

Cilvēks (radījums) sastāv no diviem komponentiem – gaisma (bauda) un tilpne (vēlme saņemt šo baudu), turklāt tilpne ir dvēseles būtība, bet gaisma, kas piepilda šo tilpni, ir bauda, kuru iecerējis Radītājs. Dvēsele pakāpeniski attīstās cilvēkā, kurš atrodas mūsu pasaulē, ja viņš studē un pilda garīgos likumus.

Dvēseles

Radīšanas nodoma sākumā tika radīta vienota dvēsele (vēlme), dēvēta – Ādams Rišons (Pirmais Cilvēks). Tā sašķēlās 600 000 daļās. Pašlaik katrai atsevišķai daļai ir iespēja veikt darbu, lai sevi izlabotu un līdzinātos Radītājam.

Dvēseles materiālais apvalks

Jūtas, sajūtas viszemākajā vēlmes līmenī (praktiski bez tieksmes sasniegt gaismu, Radītāju), tiek uztvertas kā šīs pasaules matērija.

Dzīvnieciskais līmenis (ivr. „hai”)

Pastāv vēlmes saņemt četri attīstīstības līmeņi: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un līmenis „cilvēks”. Vēlmes saņemt dzīvnieciskais līmenis katrā atsevišķā elementā rada individuālas sajūtas – katra indivīda īpašo dzīvi, kura atšķiras no pārējiem. Tomēr šajā pakāpē vēl nav līdzjūtības pret tuvāko, cilvēku, tas ir, nav nepieciešamās līdzcietības vai prieka attiecībās ar sev līdzīgiem.

Egoistiskais (dvēseles apvalks)

Pretestības spēki pret radījuma tuvināšanos Radītājam.

Egoistiskā (īpašība)

Vēlme baudīt savā labā.

Ekrāns (ivr. „masah”)

„Ierobežojuma spēks „, kas mostas radījumā attiecībā pret Augstāko gaismu ar nolūku pārtraukt saņemt baudu. Egoisma (vēlmes saņemt savā labā) pārvarēšanas, pretestības spēks.

Gaisma

Radītāja iedarbība, kas sajūtama kā bauda, vēlme sniegt baudu.
Informācija, jūtas, baudas sniegšana (pēc analoģijas ar gaismu mūsu pasaulē, kura dod dzīvību, siltumu utt., vai analoģiski domas, izpratnes apgaismībai).
Spēks, kurš rada, izlabo un piepilda radījumu; baudas avots.

Garīgums

Absolūts altruisms, pilnīgi nesaistīts ar dzīvniecisko ķermeni, realizācija iespējama tikai tādā mērā, kādā dvēsele ir saistīta ar Radītāju (atdeves īpašību), sajūt Viņu, piepildīta ar Viņu.

Garīgā izzināšana

1.Tā ir izzināšana, pateicoties kurai mēs skaidri sajūtam tā objekta avotu, kuru izzinām. Garīgajā izzināšanā gaisma, izņemot baudu, ietver sevī skaidru baudas (šīs atskārsmes dziļums atkarīgs no pakāpes, kurā mēs atrodamies) avota apzināšanos ar visiem tā nodomiem, plāniem. Pamatā ir garīgās dabas pirmcēloņu izpratne.

Jebkurai garīgajai izzināšanai ir jāatbilst diviem kritērijiem:
a) tai jābūt patiesai, nekādā gadījumā tā nedrīkst būt iztēles auglis;
b) tai nav jāizraisa ne mazāko šaubu, tieši tāpat kā cilvēkā neizraisa šaubas viņa eksistence.

Tas ir, nepieciešamais izzināšanas līmenis, kuru var nosaukt par izpratni, atbilst jutekliskai sajūtai, pielīdzināmai ķermeņa sensoru reakcijai. Izzināšanas līmeņi, kas neatbilst šai definīcijai, kabalā tiek dēvēti par sapratni, studēšanu u.c.

Garīgā pasaule

Pasaule, kura eksistē atbilstoši atdeves īpašības likumiem, kurā atrodas un darbojas tikai spēki un jūtas bez materiāliem ietērpiem. Realitāte, kas sajūtama papildu (sestajā) sajūtu orgānā (sestajā maņā).

Garīgās pasaules (Augstākās pasaules)

Radītāja sajušanas daudzveidīgie daļējie līmeņi. Izzināšanas pakāpes tiek dēvētas par Asija, Jecira, Brija, Acilut, Ādama Kadmona pasaulēm. Kad cilvēks pilnībā izlabojas, viņa stāvoklis (pakāpe) tiek dēvēts par Bezgalības pasauli.

Gematrija

Skaitliskā burtu nozīme vārdā. Garīgo stāvokļu matemātiskais pieraksts.

Gmar tikkun (ivr. „galīgā labošanās”)

Visa Universa galīgais stāvoklis, kad viszemākais radījuma punkts sasniedz stāvokli, kāds ir visaugstākajam. Savu īpašību pilnīga izlabošana un attiecīgi pilnīga saplūsme ar Radītāju.

(Ādama) Grēkā krišana

Tilpņu sašķelšanās (shevirat ha – kelim), tā rezultātā sajaucās altruistiskās (dodošās) un egoistiskās (saņemošās) tilpnes, vēlmes.

Hasadim īpašība

Hasadim gaismas (žēlsirdības) īpašība, pateicoties kurai cilvēks attīsta sevī atdeves, altruisma spēju.

Hisaron

Pieprasījums, kas nāk no sirds, piepildīt trūkstošo (tukšumu) ar vēlamo.

Izzināšana

Skaidra sajūta, baudas avota (Devēja) apzināšanās ar visiem Viņa nodomiem, plāniem. Šīs izzināšanas dziļums atkarīgs no pakāpes, kurā mēs atrodamies. Pamatā ir garīgās dabas pirmcēloņu sapratne.

Kabalists

Zinātnieks, kurš apveltīts ar garīgo papildu sajūtu orgānu – „ekrānu”, kas ļauj pētīt Augstākās pasaules iedarbību uz sevis.

Garīgo kāpņu pakāpes

Vēlmes dot līmeņi, kurus iegūst cilvēks. No Radītāja līdz mūsu pasaulei ir 5 pakāpes, kuras dēvē par pasaulēm. Katrai pakāpei ir savi apakšpakāpieni, dēvēti par parcufim, bet katram no apakšpakāpieniem ir savi apakšpakāpieni, dēvēti par sefirot. Tas ir, no mums augšup pie Radītāja kopā ir 5x5x5=125 pakāpieni.

Kauns (ivr. „bushà”)

Pazemojoša egoisma, vienīgā radījuma sajūta salīdzinājumā ar altruismu, Radītāju, absolūtas atdeves īpašību. Sāpe, riebums pret savu stāvokli. Egoisms un kauna sajūta – vienas īpašības divas izpausmes.

Kaut kas no nekā (ivr. „jesh mi ain”)

Radīta ārpus Radītāja vēlme baudīt to, kas nav eksistējis pirms Radītāja Nodoma; īpašība, kas pilnīgi pretēja Viņa īpašībai dot.

Ķermenis

Par „ķermeni” kabalā dēvē vēlmes, kas ar ekrāna palīdzību dalās uz rosh („galva” – daļa, kura pieņem lēmumu), toh („rumpis” – iekšējā daļa, kura piepildīta ar gaismu) un sof („nobeigums” – nepiepildīta, tukšā daļa). Tādā veidā izveidojas garīgais ķermenis, garīgi dzīvs objekts.

Kli (daudzsk. – kelim) [tilpne]

Patstāvīga apzināta vēlme saņemt baudu no gaismas.
Kli sastāvdaļas = vēlmes = uztveres instrumenti, kuri rodas iegūtās pieredzes rezultātā.
Radījumā esošā vēlme saņemt. Egoistiskās vēlmes un tieksmes netiek dēvētas par kli. Kli ir izlabotās vēlmes, kuras derīgas gaismas saņemšanai, tas ir, vēlmes, kas apveltītas ar ekrānu (ar pretestības spēku egoismam), kurš pārvērš egoismu altruismā.

Klipa (daudzsk. – klipot)

Vēlme baudīt «savā labā» pretēji Pirmā ierobežojuma (cimcum alef) aizliegumam.

Kritums

Attālināšanās no Radītāja, tas ir, kad kelim, cilvēka vēlmes, top raupjākas, materiālas.

Laiks

Darbību secība garīgajā pasaulē.

Laiks, kustība, telpa

Kategorijas (parametri), kas eksistē attiecībā pret mūsu pieciem maņu orgāniem mūsu pasaulē. Kustība nozīmē, ka objekts no vienas vietas pārvietojas uz citu. Laiku mēs uztveram kā kustības sajūtu. Lai gan laika, kustības, telpas jēdzieni ir pilnīgi dažādas lietas (mūsu pasaulē), taču tie ir savstarpēji saistīti: ja laiks ir «nulle», tas ir, ātrums bezgalīgs, tad viss izplatījums saspiežas punktā un to var pārvarēt vienā mirklī, ņemot vērā bezgalīgo ātrumu.

Laba un Ļauna Atzīšanas koks

Sefirot Zeir Anpin (izlabotās vēlmes) un punkts Malhut (egoistiskās neizlabotās vēlmes). „Eksistē” šī „koka augļi” un saņemt pilnīgas izzināšanas baudu var tikai tad, kad malhut vēlmes tiks izlabotas.

Labošanās

Ja nolūks baudīt savā labā tiek mainīts pret nolūku baudīt tādēļ, ka to vēlas Radītājs (Augstākais spēks), tad tas virza uz saņemšanu, piepildījumu Radītāja labā. Tā rezultātā radījums kļūst vienlīdzīgs ar Radītāju, pielīdzinās Viņam.

Labojošā gaisma

Gaisma, kura veido mūsos vēlmi dot. Tā atklājas mums nevis kā spēcīga bauda, bet kā «Augstākā diženums» un tas modina mūsos vēlmi dot Radītājam.

Nolūks (nolūka virzība)

Aprēķins, radījuma motivācija attiecībā pret saņemamo gaismu (baudu).

Nolūks Radītāja labā (nolūka virzība atdeves labā)

Savas dabas, savu īpašību izmantošana ar mērķi sniegt baudu Radītājam. Pateicoties nolūkam „atdeves labā”, radījums kļūst līdzīgs Radītājam, pielīdzinās Viņam.

Nonākšana lejup (nolaišanās)

Attālināšanās no sākotnēja stāvokļa.

Nonākšana lejup (attālināšanās)

Pamatlikums, kas darbojas pasaulē – īpašību līdzības princips. Tas nosaka, ka divi objekti satuvinās līdz pat saplūsmei pēc savas līdzības, īpašību līdzības un attālinās – īpašību atšķirības dēļ. Šis satuvināšanās princips atbilstoši īpašību līdzībai tāpat darbojas arī mūsu pasaulē: ja cilvēki vairāk līdzinās viens otram atbilstoši interesēm, uzskatiem, tad viņi ir tuvāki viens otram, turpretī tie, kuri ienīst viens otru – tāli viens no otra.

Ļaunuma apzināšanās (ivr. „akaràt ha ra”)

Apzināšanās, cik lielā mērā manas īpašības pretējas Radītāja īpašībām (binas spēkam, atdevei).

Mahsom

Robeža starp garīgo un materiālo pasauli.
Robeža starp sajūtu, kas rodas, pateicoties tikai pieciem maņu orgāniem, tas ir, „šīs pasaules” sajušanu, un sajūtu „sestajā maņā”, tas ir, „Augstākās pasaules” sajušanu.

Malhut

Pabeigts, patstāvīgs radījums, kurš jūt, ko un no kā viņš saņem. Centrālais punkts, sakne, visa radījuma pamats.

MAN (saīsin. no „mei nukvin”)

Zemākā parcufa lūgums Augstākajam par iespēju saņemt or hohma. Patiesa, dziļa vēlme laboties un tuvināties Radītājam.

Mūsu pasaule (ivr. „olàm hazeh”)

Aina, kuru sajūtam ar piecu maņu orgānu (redze, oža, tauste, garša un dzirde) palīdzību. Šī aina ir absolūta egoisma īpašības atainojums, kas nav spējīgs sevī saņemt gaismu (baudu), tādēļ mēs to sajūtam kā tukšumu (ciešanas).

Nedzīvais līmenis (ivr. „domem”)

Tam ir tikai viena īpašība – saglabāt savu stacionāro stāvokli: saņemt un baudīt, pildot tās vēlmes, to radījuma programmu, kas viņā iemiesota.

Otrais ierobežojums (ivr. „Cimcum bet”)

Ierobežojums attiecībā pret saņemošajām tilpnēm, vēlmēm.

Pasaule, pasaules (ivr. „olàm” no vārda „alamà” – apslēptība)

Radītāja apslēptības līmeņi, pakāpes.
Viss mūsu sajūtu kopums (reakcijas uz ārējo iedarbību) rada mūsos sevišķi subjektīvu iekšējo ainu, dēvētu „mūsu pasaule”.

Ar kabalas metodikas palīdzību cilvēks attīsta savas sajūtas un sāk redzēt pasauli tās patiesajā veidā. Stāvoklis, kurā mēs atrodamies, tiek dēvēts par Bezgalības pasauli (pilnīgs prasību apmierinājums). No visa šī Bezgalības līmeņa cilvēks spēj sajust daudzveidīgas saņemšanas, uztveres un izpratnes pakāpes. Šie reālās, vienīgās un bezgalīgās īstenības izzināšanas līmeņi, kurā eksistē radījumi, tiek dēvēti par pasaulēm.

Tie ir visdažādākie Radītāja sajušanas daļējie līmeņi. Pastāv piecas pasaules (apslēptības līmeņi): Asija, Jecira, Brija, Acilut un Ādama Kadmona (AK) pasaule.

Pasauļu nonākšana lejup no augšas uz leju

Pasauļu pakāpeniska attālināšanās no Radītāja gaismas, gaismas vājināšanās tajās. Tas notika tādēļ, lai radītu cilvēku, kuram, sākotnēji atrodoties pilnīgā atrautībā no Radītāja, būtu iespēja sasniegt pilnu saplūsmi ar Viņu.

Parcuf( – s) (daudzsk. – parcufim)

Vēlme baudīt Radītāju, tā ir apveltīta ar ekrānu (tas ir, spējīga saņemt gaismu).
Garīgais ķermenis, kurš sastāv no galvas (daļa, kas pieņem), ķermeņa (saņemošā daļa) un ekstremitātēm (daļa, kas rada ierobežojumu, gaismas saņemšanas nobeigumu).
Vēlmes, kas izkārtotas atbilstoši ekrāna lielumam.

Pārvietošanās (kustība)

Vēlmju izmaiņas, kuras veicina jaunu kelim (tilpņu) rašanos, dzimšanu.

Piepildījums

Cilvēks radīts kā jūtošs elements ar vēlmi („kli”, „tilpne”) baudīt. Par piepildījumu dēvē pārdzīvojumus, iespaidus no realitātes, kura atklājas mūsu vēlmē baudīt.

Pirmais ierobežojums (ivr. „сimсum alef”)

Lēmums – nekad vairs nebaudīt gaismu savā labā.

Punkts, kuru radīja Radītājs (ivr. „jesh mi – àin), (esošais no nekā)

Ārpus Radītāja radīta mikroskopiska vēlme baudīt. Sākotnēji tas ir punkts, šis stāvoklis ir tikai nedaudz tumšāks par gaismu.

Punkts sirdī

Cilvēka, kurš vēl nav sasniedzis savās sajūtās ienākšanu garīgajā pasaulē, garīgā tilpne – nākamās dvēseles, ekrāna dīglis (pretestības spēki egoismam).
Terminu „sirds” izmanto visu cilvēka vēlmju apzīmēšanai. Punkts sirdī – topošās dvēseles dīglis, kuru cilvēka sirdī iemiesojis pats Radītājs.

Radījums

Tilpne, dvēsele; radīta no nekā (ivr. „jesh mi – àin”) vēlme baudīt, saņemt (Radītāja sajušanu, gaismu). Šī vēlme ir visas realitātes materiāls.

Radītāja četrburtu vārds

(AVAJa – „jud – hei – vav – hei”)

Atspoguļo četras stadijas, kuras veido mūsos Radītāja (kli) un Viņa vārda (piepildījuma) sajūtas. Kodols, visu radījumu vārdu pamats.

Radītājs

Visaptverošs nodoms un universa daba, globālais likums, kurš nonāk lejup pie mums, veido mūs, rada mūsu Visumu, pārvalda visu, virzot uz sākotnējo mērķi – pacelt radījumus augšup līdz Savam līmenim.
Atdeves spēks, vēlme dot, sniegt baudu.
Pirmcēlonis – Gaismas (baudas) Avots.

Radījuma attālināšanās process

Garīgo pasauļu radīšanas process. Tās pakāpeniski slēpj gaismu, līdz ar to attālinot radījumu no Radītāja, līdz radījums zaudē saiknes sajūtu ar Viņu (stāvoklis «mūsu pasaule»).

Radījuma materiāls

Vēlme saņemt baudu.

Radījuma mērķis

Izzināt Universa likumu, sasniegt īpašību līdzību ar Radītāju.

Radījuma mērķis (radīšanas nodoms)

Radījuma mērķis ir saplūsme ar Radītāju: baudīt Viņa (kurš kļūst mūsu, ja izlabojam sevi un līdzināmies Viņam) pilnību.

Radīšanas nodoms (Radītāja nodoms)

Radīt radījumus ar mērķi sniegt šiem radījumiem maksimālu baudu.

Rešimo (daudzsk. – rešimot)

„Garīgais gēns”, garīgās informācijas „ieraksts”. Rešimo ir būtība, spēks – tas, kas paliek pēc iepriekšējās formas izzušanas. Tā ir enerģija, neietērpta ārējā apvalkā.

„Runājošais” līmenis (ivr. – medaber)

Vēlmes baudīt ceturtā attīstības pakāpe, kas rada iespēju sajust kādu, kas atrodas ārpus viņa, tā rezultātā „cilvēks” iemanto izvēles brīvību, tas ir, viņam ir iespēja pacelties virs savas būtības, izzināt Radītāja dabu, līdzināties Viņam.

Ierobežojums (ivr. „cimcum”)

Atteikšanās pieņemt gaismu altruistisku apsvērumu dēļ. Valdošs pār savām vēlmēm, tas ir, spējīgs atturēties un nesaņemt, lai gan ļoti vēlas saņemt, tiek dēvēts par sevi ierobežojošu.

Saņemošās kelim

Uztveres tilpnes, kurās cilvēks spēj novērtēt stāvokļus, pamatojoties tikai uz to „saldumu” vai „rūgtumu”. Tā ir „ķermeņa”, „dzīvnieciskā”, tas ir, dabiskā analīze. Pacelties pāri „dzīvniekam” nozīmē rīkoties, pamatojoties uz pārbaudi saskaņā ar mērījumu skalu: „patiesība – meli” – „tuvāk Radītājam vai tālāk no Viņa”.

Septītā tūkstošgade

Pirmos sešus tūkstošus gadu mēs labojam sevi, tā saucamās kelim AHAP de – alija. Septītajā tūkstošgadē mēs pabeidzam šo labošanos. Tas, kas notiek pēc tam, nav aprakstīts nevienā no kabalas avotiem.

Sestais sajūtu orgāns

Orgāns, ar kuru cilvēks sajūt Augstākās gaismas (Radītāja) iedarbību uz sevi un tāpēc ir spējīgs reaģēt uz Viņu.

Sefira (daudzsk. „sefiròt”)

Atšķirīgas īpašības, kurās ietērpās Radītājs attiecībā pret radījumiem. Kopā ir desmit īpašības – Keter, Hohma, Bina, Zeir Anpin (kas, savukārt, sastāv no Hesed, Gevura, Tiferet, Necah, Hod, Jesod) un Malhut.

Šī pasaule

Absolūts egoisms, kurš nav spējīgs saņemt gaismu (baudu) sevī, tādēļ mēs sajūtam to kā tukšumu (ciešanas). Šis stāvoklis ir atdalīšanās sajūtas no kopīgās dvēseles (Ādama) sekas.
Viss sajūtu kopums (reakcijas uz ārējo iedarbību), kas nonāk piecos maņu orgānos (redze, oža, tauste, garša, dzirde), rada mūsos sevišķi subjektīvu iekšējo ainu, kuru dēvējam „šī pasaule”.

Tiešās gaismas izplatīšanās četras stadijas

Garīgās tilnes, vēlmes veidošanas etapi. Gaismai izplatoties no augšas uz leju sākumā veidojas stadija Keter (sākotnējā gaisma), pēc tam Hohma (vēlme saņemt), tālāk seko Bina (vēlme dot), Z’A (Binas realizācija, kad tā vēlas līdzināties Radītājam – dot saņemot), un visbeidzot Malhut (tā vēlas nevis līdzināties Radītājam, bet gan saņemt visu Viņa „stāvokli”, „statusu”). Parasti stadija Keter netiek pieminēta, jo būtībā tas ir pats Radītājs, tādēļ tiek runāts par kli (vēlmes) četru stadiju uzbūvi.

TES, Talmud Eser Sefirot (Desmit Sefirot Mācība)

Mūsdienu galvenā kabalas mācību grāmata (6 sējumi, vairāk nekā 2000 lappušu). Bāla Sulama galvenais mantojums. Lai gan Bāls Sulams pazīstams kā „Grāmatas Zoar” komentāra „Sulam” radītājs, taču tiem, kuri tiecas atklāt Augstāko pasauli, darbs „Desmit Sefirot Mācība” dod spēkus, kuri nepieciešami, lai pārvarētu robežu, kas atdala mūsu pasauli no Augstākās garīgās pasaules.

Šī grāmata ietver sevī jautājumus un atbildes, materiālus atkārtojumam un iegaumēšanai, paskaidrojumus, grafiskus attēlus, shematiskus zīmējumus utt. Grāmatā ir sniegts likumu un spēku apraksts, kuri pārvalda mūsu Universu.

Trīs līnijas

Sistēma, kas ļauj sasniegt līdzību ar Radītāju: kreisā līnija – vēlme saņemt (radījuma īpašība), labā līnija – vēlme dot (Radītāja īpašība), viduslīniju cilvēks veido patstāvīgi ar saviem centieniem sasniegt atbilstību, līdzību Radītājam.

Vēlme

Baudas trūkums un tieksme pēc noteikta veida piepildījuma (tēla, kurš it kā sniedz baudu) veido vēlmi. Tā, piemēram, izsalkums kā piepildījuma trūkums pie zināma tēla esamības (domas par ēdienu) formējas vēlmē paēst.

Vēlme saņemt (baudīt)

Neaizpildīta telpa, tukša vieta, kura tiecas sevi piepildīt, saņemt baudu. Viss radības materiāls, kas sastāv no dažiem līmeņiem: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un līmenis „cilvēks”.

Vēlmju – tilpņu šķelšanās (ivr. „shevirat ha kelim”)

Saistošā ekrāna (nolūks „atdeves labā”) izzušana starp atšķirīgajām īpašībām, vēlmēm, altruistiskās mijiedarbības izzušana.

Vēlmju šķelšanās

Nolūka virzības mainīšana vēlmē: no nolūka „atdeves labā” uz nolūku „saņemšanas labā”. Centieni piepildīt sevi ar labsajūtu un baudu, izmantojot šim mērķim visus pārējos, tieksmes apvienoties, kas sniedz Radītājam baudu, zudums. Tas ir, īstenībā sašķeļas nevis vēlme, bet ekrāns, pretestības spēks egoismam; izzūd saistošais posms starp vēlmēm, un altruistiskā savstarpējā iedarbība tiek aizstāta ar egoistisko.

Vienkāršā gaisma (vienkāršā Augstākā gaisma)

Ne salikta, ne sadalīta daļās, ne diferencēta, jo viendabīgajā gaismā tikai saņemošais spēj atšķirt noteiktas īpašības (atbilstoši savām īpašībām).

Vieta

Vēlme baudīt ir „vieta”, kurā mēs sajūtam visas mūsu jūtas: prieku – bēdas, saldu – rūgtu, mīlestību – naidu, ļaunu – labu, citiem vārdiem, ciešanas vai baudu.

Zaru valoda

Cēloņu un seku valoda, kad sekas (noteikts materiālais objekts) mūsu pasaulē dod nosaukumu spēkam, kurš to radījis.

Avots krievu valodā

Radi sev ravu un iegūsti draugu. Rabaša raksti

29. December, 2017/0 Comments/in Bibliotēka, Lasīšanas materiāls, Rabašs /by Julija

8.raksts, 2. daļa, 1985.g.

Nepieciešams sadalīt saiknes:

1) starp cilvēku un Radītāju;

2) starp cilvēku un viņa tuvāko grupā;

3) starp cilvēku un citiem cilvēkiem, kuri nav viņa grupas biedri.

Sacīts: „Radi sev ravu un nopērc biedru” – tas ir labošanās ceļš. Tāpat ir sacīts: „Attaisno ikvienu cilvēku” („Avot”, 1.d.).

Ko nozīmē „radi”, „nopērc”, „attaisno”? Nepieciešams izskaidrot, ka „radi” šajā gadījumā pārsniedz saprāta robežas, jo situācijā, kad saprāts nesaprot, vai ir vērts kaut ko darīt, vai nē, kā tādā gadījumā var pieņemt lēmumu – kas attiecībā pret mani ir labi un kas ir slikti? Ja, raugoties no saprāta viedokļa, divi ceļi ir vienlīdzīgi, kas tad cilvēku mudina pieņemt lēmumu, ko viņam būtu vērts darīt? Un, lūk, tieši tad ar savām darbībām viņš var pieņemt lēmumu.

Tātad, cilvēkam paveras divi ceļi:

1) darboties atdeves labā;

2) darboties saņemšanas labā.

Cilvēka ķermenī ir daļas, kuras viņam saka: „Vai patiešām tu sasniegsi dzīvē vairāk, ja strādāsi ar nolūku dot? Vai patiešām tikai šādā gadījumā tu gūsi baudu?” Sacīts: „Ja tu dari šādi – tu jūties laimīgs šajā pasaulē, tev ir labi arī nākamajā pasaulē”. Un tas ir labas sākotnes apstiprinājums cilvēkā.

Ļaunās sākotnes apstiprinājums – gluži pretēji: labāk un izdevīgāk ir strādāt ar nolūku saņemt. Un, lūk, tad tikai spēks, ko dēvē „darbība ar ticību augstāk par saprātu”, virza cilvēku pieņemt labu lēmumu, taču ne saprāts un ne jūtas. Tādēļ „darbība” tiek dēvēta „ar ticību augstāk par prātu un veselo saprātu”. Sanāk, ka ticība ir spēks, kas pretējs saprātam.

Darbība „nopērc” ir darbība saprātā, tas ir, atbilstoši saprātam. Tāpat kā mūsu dzīvē, kad cilvēks vēlas kaut ko nopirkt: pārdevējs viņam piedāvā preci, bet viņš ir izvēles priekšā – vai ir vērts pirkt par to cenu, kuru no viņa prasa. Ja neredz labumu – nepērk. Sanāk, ka „nopērc” nozīmē saprāta izmantošanu.

Un tagad izskatīsim jedzienus „ravs” un „biedrs”. Dažreiz ar biedriem tiek domāta grupa, ar kuru cilvēks vēlas atrasties vienotā saiknē. Tas var būt pateicoties īpašību līdzībai, kad ikviens rūpējas par tuvāko, tas ir, attiecības veidotas, balstoties uz mīlestību pret tuvāko. Sanāk, ka šādā ceļā viņi apvienojas, kļūst viens veselums.

Tādēļ, kad izveidojas zināma sabiedrība, kas par mērķi sev izvirza vienotas grupas izveidošanu, tad cilvēki, kuri vēlējās dibināt šādu grupu, parasti meklē cilvēkus, kas viņiem līdzinās pēc pārliecības un īpašībām. Un viņiem, vairāk vai mazāk, ir jāsajūt dvēseles gara tuvība. Turpretī tos, kuri neiederas šajā kategorijā, nepieņem dibināmajā grupā.

Pēc tam grupā sākas darbs. Taču, ja sākotnēji, tas ir, vēl pirms tam, kad apvienojas vienā grupā, neizvirzīja kā mērķi šādu apvienošanos, tad nav vērts arī cerēt, ka no tā visa kaut kas sanāks. Un ja pirms tam, kad viņi kļuva par grupu, varēja, vairāk vai mazāk, atšķirt to, ka ir viena tieksme, tad var sacīt, ka viņi spēj uzsākt darbu grupā – mīlēt tuvāko.

Starp cilvēku un Radītāju

Starp cilvēku un Radītāju darba kārtība ir tāda, ka sākotnēji ir „jārada sev Ravs”, bet pēc tam jau „jānopērk sev Biedrs””, tas ir, sākumā cilvēkam ir jānotic augstāk par saprātu, ka Radītājs ir Ravs (tas ir, liels, kurš pārspēj cilvēka personīgo es). Kā rakstīts grāmatas „Zoar” priekšvārdā, ka „svarīgākais ir bailes Radītāja vaiga priekšā, un tas nozīmē, ka cilvēkam ir jājūt svētbijīgas trīsas sava Veidotāja priekšā, jo Viņš ir dižens un valda pār visu”.

Un atbilstoši tam, kā viņš tic Radītāja varenumam, kuru šajā gadījumā dēvē par Ravu, atbilstoši tam viņam ir spēks darbībai „nopērc”, tas ir, nopirkt atsakoties no sava egoisma, proti, īpašību vienotība ar Radītāju, ko dēvē arī par saplūsmi ar Viņu, un tad Radītājs tiek dēvēts par Biedru – „Haver”, jo tad rodas apvienošanās – „hibur” ar Radītāju („haver” un „hibur” – vienas saknes vārdi). Piemēram, ja mūsu pasaulē pērk dažādas lietas, tad ir spiespti samaksāt par tām naudas izteiksmē vai ar pagodinājumu, vai vienkārši pielikt pūles, lai vismaz kaut ko sasniegtu. Tāpat, ja cilvēks vēlas iegūt saplūsmi ar Radītāju, viņam ir jāsamaksā ar atteikšanos no egoisma, jo pretējā gadījumā viņš nesasniegs īpašību līdzību ar Radītāju.

Tai pašā laikā, ja cilvēks redz, ka nav spējīgs uz šādu atteikšanos, lai sasniegtu vienotību ar Radītāju, tad viņam ir jāsaprot, ka tas nav tādēļ, ka viņš ir piedzimis ar vāju raksturu un tāpēc nespēj pārvarēt savu egoismu, bet viņa trūkums ir jēdzienā „Radi sev Ravu”, tas ir, tajā, ka viņš nestrādā ar ticību. Tāpēc, ka tikai tādā mērā, kādā viņš tic Radītāja varenumam un svarīgumam, atbilstoši tam viņam ir spēki atteikties no egoisma.

Turklāt cilvēkam ir jāzina, ka, ja viņš grib novērtēt savas ticības lielumu, tad viņš to var redzēt atbilstoši tai ierobežojuma pakāpei attiecībā pret sava egoisma izmantošanu, kuru viņš spēj sasniegt. Tad viņš uzzina, cik lielā mērā atrodas darbā „augstāk par saprātu”, un tas ir pareizi starp cilvēku un Radītāju.

Starp cilvēku un viņa tuvāko

Starp cilvēku un viņa tuvāko, tas ir, grupas biedriem, vispirms ir jāsaka „nopērc” sev biedru, bet pēc tam jau „radi” sev ravu. Tāpēc, ka tajā laikā, kad cilvēks meklē sev biedru, vispirms viņam biedrs ir jāpārbauda, vai patiešām ir vērts ar viņu apvienoties. Kā redzam no mums paredzētas speciālas lūgšanas, kas saistīta ar biedru, kad mēs sakām lūgšanā „lai ir vēlme”: „Attālini mūs, Radītāj, no slikta cilvēka un no slikta drauga”. No tā izriet, ka cilvēkam ir pienākums vēl pirms tam, kad viņš pieņem sev citu cilvēku par biedru, pārbaudīt viņu vispusēji, taču, lai to izdarītu, nepieciešams izmantot savu prātu, tādēļ nav teikts „radi sev biedru”, jo ar „radi” tiek domāta darbība, kas augstāka par saprātu. Tātad attiecībās ar tuvāko grupā cilvēkam ir jāizmanto savs saprāts un iepriekš pēc iespējas labāk jāpārbauda, vai viņa biedrs viņam ir piemērots pēc uzskatiem un īpašībām, lai zinātu, satuvināties ar viņu vai attālināties no viņa, par ko mēs arī katru dienu lūdzam lūgšanā: „un attālini mūs no slikta cilvēka un no slikta drauga”.

Un tad, ja viņš redz , ka ir vērts ar viņu apvienoties, tad par to ir jāsamaksā, tas ir, jāatsakās no egoisma un tā vietā jāsaņem mīlestības spēks pret tuvāko. Un tad viņš varēs cerēt arī sasniegt mīlestību pret Radītāju.

Un pēc tam, kad viņš apvienosies ar cilvēku grupu, kuri tiecas sasniegt mīlestības stāvokli pret Radītāju, un kad viņš vēlas iegūt no viņiem spēku darbam ar nolūku dot un vēlas jūsmot par to, ko viņi saka par nepieciešamību sasniegt mīlestību pret Radītāju, tad viņam ir jāceļ godā katrs grupas loceklis, jāuzskata, ka viņš ir lielāks par mani pašu. Par to ir rakstīts grāmatā „Matan Tora”, ka „tad cilvēks nevērtē tik augstu grupu, lai ieklausītos tās viedoklī, ja neuzskata, ka šī grupa stāv augstāk par viņu”. Tādēļ ikvienam ir jājūtas tā, ka viņš ir mazāks par citiem, jo lielākais nevar saņemt no mazākā. Kā rakstīts: „Jūsmot par Viņa varenumu” – tikai mazākais spēj jūsmot par lielāko.

Sanāk, ka otrajā posmā, tas ir, kad katram ir kaut kas jāiemācās no cita, tad stājas spēkā likums – radi sev ravu, lai prastu pateikt, ka viņa biedrs stāv augstāk par viņu, taču šim nolūkam viņam jāizmanto „”darbība”, jo tikai augstāk par saprātu viņš var teikt, ka viņa biedrs atrodas uz daudzkārt augstākas pakāpes.

Tādēļ starp cilvēku un tuvāko grupā ir šāda kārtība: sākumā viņam jāizpilda „nopērc sev biedru”, bet pēc tam jau – „radi sev ravu”.

Starp cilvēku un citiem cilvēkiem

Tāpat Mišna mums saka („Avot”, 1. d.): „Radi sev ravu, nopērc sev biedru un attaisno katru cilvēku”.

Iepriekš mēs noskaidrojām, ka starp cilvēku un viņa tuvāko grupā pastāv šāda kārtība: sākumā – „nopērc sev biedru”, kur „nopērc”, kā tika noskaidrots, nozīmē saprātā, bet pēc tam jau jānodarbojas ar to, ko dēvē par „radi sev Ravu”. Taču starp cilvēku un Radītāju kārtība ir šāda: sākumā „radi sev Ravu”, bet pēc tam jau „nopērc sev Biedru”, kā tas tika izskaidrots augstāk. Tagad ir tikai jānoskaidro: ko nozīmē, kad par visiem citiem cilvēkiem saka „attaisno katru” – vai ar to tiek domāts „nopērc”, vai „radi”?

Pamatojoties uz visu sacīto, mums ir jāiztulko šis teiciens nevis kā „nopērc”, bet kā „radi”.

Piemēram, sinagoga, kurā lūdz daudz cilvēku. Un šajā sinagogā izveidojas maza cilvēku grupa, kuri vēlas saplūst vienā veselumā, kuras attiecību pamats būs mīlestība pret tuvāko. Teiksim, tur ir simts cilvēku, kuri skaita lūgšanu un desmit no viņiem vēlas satuvināties. Ir jānoskaidro: kāpēc tika izvēlēti tieši šie desmit cilvēki, lai viņi viens ar otru apvienotos, bet ne citi cilvēki no šīs pašas sinagogas?

Iespējams, tā cēlonis slēpjas tajā, ka visi šie cilvēki uzskata, ka viņi ir labāki salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem no sinagogas? Vai arī tādēļ, ka viņi ir sliktāki par citiem, kuri lūdz, un tāpēc viņi sajuta, ka viņiem ir nepieciešama kāda darbība, lai paceltos līdz Toras augstumiem un bailēm pret Radītāju?

To visu var izskaidrot sekojošā veidā. Tas, ka šie cilvēki piekrita apvienoties vienā grupā, pamatojoties uz mīlestību pret tuvāko, tas ir tādēļ, ka katrs no viņiem sajuta, ka viņiem ir viena kopīga vēlme, kura var satuvināt viņu domas un dodoša viņiem iespēju saņemt spēkus šai mīlestībai. Zināms no ARI, ka „tāpat kā cilvēku sejas nav līdzīgas viena otrai, tāpat arī viedokļi nelīdzinās viens otram”. Neraugoties uz to, cilvēki, kuri piekrita savstarpēji apvienoties vienā grupā, saprata, ka viņu domas nemaz nav tik attālinātas tajā nozīmē, ka viņi visi saprot nepieciešamību strādāt ar mīlestību pret tuvāko, tādēļ katrs spēj piekāpties cita labā un pateicoties tam, viņi var saplūst. Turpretī citi cilvēki neizjūt šādu nepieciešamību šajā darbā, tāpēc grupa nevar ar viņiem apvienoties.

Sanāk, ka tad, ja strādā ar saplūsmi grupā, šajā laikā katrs pārbauda citu – viņa domas, viņa raksturīgās īpašības: vai ir vērts viņu pieņemt, vai viņš ir cienīgs ienākt pie viņiem? Šeit ir mūsu lūgums ikdienas lūgšanā: „un pasargā mūs no slikta cilvēka un slikta drauga”. To dēvē par „nopērc sev biedru” un ar to tiek domāts darbs, pamatojoties uz saprātu.

Šī iemesla dēļ sanāk, ka viņš lepojas citu priekšā, kuri lūdz no sinagogas. Taču, kā tad var tā rīkoties, tas taču ir pret Mišnas („Avot”, 4. daļa) norādījumiem: „Sacīja ravs Levitas, ka ir jābūt ļoti vienkāršiem.”

Par to saka rabijs Ješua, Perhija dēls („Avot”, 1. daļa): „Un attaisno ikvienu cilvēku”. Tas ir, attiecībā pret citiem cilvēkiem viņam ir jāpaceļas augstāk par saprātu, kas nozīmē stāvokli „dari”, proti, darbību nevis saprātu. Tādēļ, ka no saprāta viedokļa raugoties, viņš redz, ka viņi nav tik spējīgi kā tie, kurus viņš izvēlējās par draugiem. Un tā spriež katrs. Sanāk, ka katrs uzskata sevi par augstāku salīdzinājumā ar citiem!? Un šeit var sniegt tikai padomu „katru attaisnot”.

Tas nozīmē – attiecībā pret katru cilvēku, tas ir, attiecībā pret pārējiem, kuri lūdz sinagogā, viņam ir jāattaisno katrs un jāsaka, ka viņi patiešām ir svarīgāki par viņu un tā ir viņa vaina, ka viņš nespēj novērtēt masu svarīgumu un varenumu, jo ar savu saprātu viņš neredz viņu varenumu. Tādējādi attiecībā pret tuvāko grupā, kā mēs jau izskaidrojām, cilvēkam ir „jānopērk”, bet attiecībā pret masām viņam ir „jāizdara” – tas stāv augstāk par saprātu un to dēvē„ – attaisno ikvienu”.

Par grupas svarīgumu. Rabaša raksti

28. December, 2017/0 Comments/in Bibliotēka, Lasīšanas materiāls, Rabašs /by Julija

Zināms, ka, ja cilvēks, kuram ir kāda vēlme iet Patiesības ceļu, pastāvīgi atrodas starp cilvēkiem, kuriem nav nekāda sakara ar šo ceļu un kuri aktīvi cīnās pret cilvēkiem, kuri iet šo ceļu, tad viņš pakāpeniski piekrīt viņu viedoklim, jo cilvēku domas, kuri cieši sazinās viens ar otru, it kā „sajaucas kopā”.

Tādēļ nav cita ceļa, kā tikai radīt savu grupu ar noteiktiem ierobežojumiem, tas ir, atsevišķu kolektīvu, kurā nebūtu cilvēku ar idejām, kas atšķiras no šīs grupas idejām. Turklāt šī kolektīva locekļiem ikreiz sev ir jāatgādina par šīs grupas mērķi, lai nevilktos aiz citiem cilvēkiem, jo cilvēka būtība ir tāda, ka viņš dod priekšroku sekot vairākumam.

Ja šāda grupa ir sevi atdalījusi no citiem cilvēkiem, tas ir, nav jābūt nekādai saiknei ar citiem cilvēkiem garīgajās lietās, bet visi kontakti jāierobežo tikai ar materiālajiem jautājumiem, tādā gadījumā svešas idejas un viedokļi šo grupu neietekmē, jo nav nekādas saiknes reliģiozajos darbos ar nepiederīgām personām.

Taču, ja cilvēks, kurš mēro Patiesības ceļu, atrodas starp reliģiozajiem cilvēkiem un sāk sarunāties un strīdēties ar viņiem, tad acumirklī „sajaucas kopā” viņa viedokļi ar viņu viedokļiem un bez viņa gribas, zemapziņā, viņu idejas iekļūst viņa apziņā līdz pat tam, ka cilvēks pārstāj apzināties, ka tie nav viņa, bet sveši viedokļi.

Tas pats attiecībā pret cilvēku, kurš iet Patiesības ceļu – viņam ir jānošķiras no citiem cilvēkiem. Lai mērotu šo ceļu, ir jāpieliek ļoti lielas pūles, jo nākas iet pret visas pasaules idejām. Tādēļ, ka visas pasaules idejas pamatojas uz zināšanām un saņemšanu, tajā pašā laikā Tora bāzējas uz ticību un vēlmi dot.

Taču, ja viņš sevi neatdalīs no svešiem viedokļiem, tad viņš aizmirsīs par patiesības ceļu un uz mūžiem nokļūs egoisma varā. Un tikai grupā, kur valda mīlestības pret tuvāko principi, cilvēks var smelt spēkus cīņai pret idejām un visas pasaules viedokļiem.

Grāmatā ”Zohar” („Pinhas”) ir sacīts, ka, ja cilvēks dzīvo pilsētā, kurā dzīvo slikti cilvēki, un viņš nespēj tur īstenot Toras Baušļus un nespēj studēt Toru, tad viņš maina vietu – viņš izrauj sevi no šīs vietas, lai apmestos pilsētā, kurā dzīvo cilvēki, kuri mācās Toru un baušļus.

Tora tiek dēvēta par „Koku”. Mūsu viedie teic: „Dzīvības Koks (Tora) paredzēts tiem, kuri to ievēro”. Un cilvēks līdzinās kokam, kā sacīts: „Cilvēks ir auglīgs koks”. Turklāt Baušļi līdzinās augļiem. Tādēļ, ja rakstīts tikai „koks”, tad tas ir neauglīgs koks, tas ir, nekam nederīgs, kurš tiks nocirsts, tāpat arī cilvēks, kurš pilda Baušļus, tiks atšķelts gan no šīs, gan no nākamās pasaules.

Un tādēļ cilvēkam ir jāizrauj sevi no vietas, kurā atrodas grēcinieki, tas ir, no vietas, kur viņš nevar nodarboties ar Toru un Baušļiem. Un viņam jāiekļūst citā vietā, starp taisnajiem, un tad viņš spēs sekmīgi ievērot Toru un Baušļus.

Kā jau tika sacīts, „Zoar” salīdzina cilvēku ar auglīgu koku, taču, kā jau zināms, tādi koki cieš no tiem apkārt esošajām nezālēm, kuras pastāvīgi ir jāravē. Tāpat arī cilvēkam, kurš iet Patiesības ceļu, ir jāattālinās no šādas apkārtējās saskarsmes vides, tas ir, no cilvēkiem, kuri nemēro šo ceļu. Cilvēkam stingri jāseko, lai nenokļūtu svešā ietekmē.

Un tas tiek dēvēts par atšķelšanos, izolāciju, tas ir, tādam cilvēkam ir tikai savas domas, kuras attiecas uz „ašpaa”, uz vēlmi dot, nevis vairākuma domas, kuras galu galā nonāk pie pašmīlības, tas ir, pie egoisma. Un to dēvē par diviem īpašumiem: pirmais – Radītāja īpašums un otrais – sevis paša īpašums.

Talmūdā (traktāts „Sinedrijs”, 78. lpp.) rakstīts: „Ravs Jehūda sacīja Rava vārdā, ka Ādams bija ticības atkritējs, kā sacīts: „Un skaļi uzsauca Radītājs Ādamam un sacīja vinam: „Kur tu esi?… Kurp sliecas tava sirds?” Skaidrojums: viņš bija ticības atkritējs, kurš tiecās „kalpot zvaigznēm” („avodat kohavim”). Un cits skaidrojums: „No rakstītā: „Kur tu esi?… Kurp sliecas tava sirds?” – var izdarīt secinājumu, ka Ādams kā ticības atkritējs nozīmē, ka viņš ir pārkāpis aizliegumu „nesekojiet jūsu sirdīm…” Tas nozīmē – ticības atkritējs, kurš noslieca savu sirdi uz citu pusi.

Un tas ir ļoti dīvaini, kā var sacīt par Ādamu, ka viņš ir nosliecis sirdi uz „avodat kohavim” vai, saskaņā ar otro skaidrojumu, ka viņa atkrišana no ticības bija tajā apstāklī, ka viņš pārkāpa bausli „nesekojiet jūsu sirdīm…”? Mēs studējam, ka jēdziens „kalpošana Radītājam” ietver sevī to, lai visu darītu tikai atdeves labā. Sanāk, ka, ja Ādams kalpoja, lai saņemtu, tad tas mums ir svešs darbs („avoda zara””, „avodat kohavim”), jo mums taču jākalpo tikai lai dotu, bet viņš paņēma visu, lai saņemtu.

Un tajā ir iekļauta jēga, ka viņš pārkapa bausli „nesekojiet jūsu sirdīm…”, tas ir, Ādams nevarēja saņemt Laba un Ļauna Atziņas Koka augli atdeves dēļ, bet tikai lai saņemtu. Un to dēvē par līmeni „sirds”, tas ir, sirds grib saņemt tikai savam labumam. Un tas bija Laba un Ļauna Atziņas Koka grēks (lai to labāk izprastu, skat. „Priekšvārds grāmatai „Panim masbirot”).

No iepriekš sacītā mēs varam apzināties grupas lietderību, kura spēj radīt pilnīgi citu atmosfēru, kurā kalpošana ir iespējama tikai lai dotu.

Sapulces kārtība. Rabaša raksti

27. December, 2017/0 Comments/in Bibliotēka, Lasīšanas materiāls, Rabašs /by Julija

Masahet „Brahot” sacīts: „Tā būs pastāvīgi: vispirms cilvēks atzīs Radītāja varenumu, bet pēc tam raidīs Viņam lūgšanu”. Bāls Sulams to izskaidroja: „Tam, kurš vēlas kaut ko lūgt kādam citam, lūgt par kādu pakalpojumu, katrā ziņā ir jāzina:

a) ka viņam ir tas, ko lūdz – un ja nav, kāda jēga lūgt;
b) ka devējs ir labs. Var gadīties arī tā, ka viņam ir tev nepieciešamais, taču viņš nevēlas dot.

Un tādēļ vispirms ir jānonāk pie apziņas par Radītāja varenumu, tas ir, cilvēkam jātic, ka Radītājam ir absolūti viss, ko viņš lūdz, un turklāt Radītājs ir Labs un Žēlsirdīgs, un katram lūdzošajam dod visu labo.

Un tādējādi, kad biedri pulcējas kopā, protams, šai sanāksmei ir noteikts mērķis. Katrs taču tam velta daļu sava laika, kurš bija jāizmanto savām vajadzībām: viņš atliek visas savas darīšanas un atnāk, lai piedalītos sapulcē. Tātad cilvēks vēlas no tā kaut ko saņemt. Ja tas tā ir, tad jāpūlas, lai ikviens, dodoties mājup pēc sapulces, redzētu, ar kādām domām viņš bija atnācis uz sapulci, ko tajā ieguva un ar kādām domām šobrīd dodas mājup.

Kad grupas sanāksmē katrs izjūt šīs sapulces svarīgumu, tad nerodas pat šāda doma: taču ko ieguvu es, ar kādām domām dodos mājup. Proti, kas konkrēti ir manās rokās tāds, ko esmu ieguvis biedru sapulcē un kas nebija, pirms es atnācu uz grupu? Un tad cilvēks redz, ka viņam pilnīgi nekā nav.

Un tas līdzinās tam, par ko rakstīts: „Kad atnāksi uz sava tuvākā vīna dārzu un ēdīsi cik sirds kāro, taču savas tilpnes nepiepildīsi”. Tas ir, kad sapulcējas biedri (tas arī ir „tuvākā vīna dārzs”), kad sēž, ietur maltīti un kopā iemalko dzērienus, runā par to, par šo, ķermenis gūst baudu tieši no paša procesa. Un tas līdzinās tam, kā sacīts: „Un mielosies ar augļiem, cik dvēselei tīk”.

Taču, kad izklīst, dodoties mājup, tad vēlas redzēt, kas tad kelim – tilpnēs ir tāds, kas spēs dot dzīvības sajūtu – mājām. Un kad dodas prom pēc sapulces un vēlas redzēt, kas tad ir palicis kelim – tilpnēs no visiem šiem sakariem, tad redz – „un savās tilpnēs nepaņemsi”, – kelim – vēlmēs nav nekā dvēseles atdzīvināšanai pēc sapulces.

Un cilvēkam japievērš uzmanība tam, lai tajā laikā, kad viņš pieliek jebkādas pūles, tās nepaliktu bez atalgojuma. Tāpat kā mēs lūgšanā lūdzam: „Lai mums nebūtu jāstrādā pa tukšo”. Taču, kad cilvēks dodas uz sapulci, viņam tur jāsaņem barība, lai, dodoties mājup, būtu iespēja redzēt, kas viņam ir, ko ielikt savās kelim – vēlmēs. Un tad viņam būs barība, lai sevi uzturētu līdz nākamajai tikšanās reizei un šajā laikā tā tiks viņam pagatavota no tā, ko ieguva biedru sapulces laikā.

Tādēļ vispirms sev jānosaka sapulces svarīgums. Pēc tam jāraugās, ko no tā var iegūt. Kā iepriekš tika minēts, viedie sacīja: „Pastāvīgi cilvēks vispirms atzīs Radītāja varenumu, bet pēc tam raidīs Viņam lūgšanu”.

Tas ir, sapulces sākumā, runās, ar kurām tiek atklāta sapulce, ir jārunā par grupas svarīgumu. Un katram pēc kārtas jāpūlas izskaidrot pacēluma jēgu un svarīgumu, kas viņos mājo. Un nerunāt neko citu, bet tikai cildināt grupas priekšrocības līdz brīdim, kad šis svarīgums tiks atklāts ar biedru palīdzību.

Tad ir jāsaka, ka pabeigts sapulces pirmais posms un jāpāriet pie otrās daļas. Tas ir, nepieciešams , lai ikviens atsevišķi teiktu, ko pēc viņa ieskatiem varētu darīt, kādas darbības veikt, lai katram grupā būtu iespēja iemantot biedru mīlestību. Tas ir, ko katrs var darīt, lai iegūtu iespēju ar savu sirdi iemīlēt konkrēti ikvienu grupā.

Un pēc tam, kad pabeiguši otro posmu – atbildes, ko darīt grupas labā, sākas jauna pakāpe – nonākšana pie praktiskas biedru uzstādīto lēmumu īstenošanas, pie tā, ko tieši nepieciešams izdarīt.

Par to, kas attiecas uz grupas (sabiedrības, savienības) svarīgumu, skaties grāmatā „Matan Tora” (137. lpp.). Tur tiek skaidrota mīlestības nozīme starp grupas biedriem, tiek skaidrots, ka pateicoties tam, ka biedri savienojas, ir iespējams nonākt līdz Radītāja varenumam. Visa pasaule iegrimusi savā egoismā, bet viņš vēlas iet atdeves ceļu. Un tas ir pretstatā pasaulīgajai sapratnei, jo tāda ir būtība, ar kuru esam piedzimuši, pateicoties radīšanas nodomam – „Radītāja vēlmei darīt labu tiem, kurus Viņš radījis”.

Un visa enerģija, ar kuru mēs varam pretoties savai būtībai, tas ir, radīt pretdarbību, saprotot, ka vēl nav pietiekami, ka nevēlamies saņemt savam labumam, bet vēlamies dot – tas ir, visas mūsu darbības būs virzītas uz to, lai sniegtu prieku tam, kurš mūs radīja – visa mūsu enerģija plūst no spēka, ko satur atdeves daba: kad cilvēks dod kādam, kurš viņam ir ļoti svarīgs un dārgs, viņš saņem no tā baudu. Sanāk, ka bez baudas saņemšanas cilvēks nav spējīgs veikt ne mazāko darbību, jo tas ir pretēji mūsu būtībai.

Taču mēs varam mainīt baudas avotu. Tas ir, tā vietā, lai saņemtu labpatiku no saņemšanas darbības, mēs vēlamies saņemt labpatiku no atdeves darbības. Tādēļ, ka to dēvē par „īpašību salīdzināšanu”, kad mums ir jāsaka: tāpat kā Radītājs saņem baudu no tā, ka Viņš dod radījumiem, tāpat arī mums ir jājūt bauda no tā, ka mēs atdodam Radītājam.

Pretējā gadījumā, ja mēs atdodam Radītājam bez prieka un labpatikas, mēs nesasniedzam īpašību līdzību, kā sacījuši viedie: „Kopš pasaules radīšanas Radītāja priekšā nebija prieka, kas līdzinātos tam priekam, ar kuru tu priecāsies ar taisnajiem nākamajā pasaulē”. (Zoar, 1, 115).

Tādējādi, ja mums nav prieka tajā laikā, kad mēs pildām Radītāja baušļus, tad sanāk, ka pat tad, kad ir nolūks atdeves labā, tas netiek dēvēts par „īpašību salīdzināšanu”, ka viņam būtu vieta augstākai baudai, jo viņam vēl trūkst baudas, kura ir Radītājam atdeves laikā radījumiem.

Un no tā izriet, ka bāze, uz kuras pamata mēs varam saņemt baudu un prieku, ir tas, ko mums atļauts baudīt un turklāt, liels nopelns ir baudīt no atdeves darbības – tas nozīmē strādāt vienā virzienā – augstu vērtēt garīgumu. Un tas izpaužas, koncentrējot uzmanību uz to, „pie Kā es vēršos”, „ar Ko es runāju” un „Kura baušļus es pildu”, un „Kura Toru es apgūstu”, tas ir, nepieciešams meklēt (padomu, nodomu, veidu, darbību) iespējas, lai spētu novērtēt Toras Devēja nozīmīgumu.

Un tādēļ, ka cilvēkam no savas puses, pirms izpelnījies kaut vismazāko starojumu no augšienes, ir jāmeklē cilvēki, kas daudzmaz līdzinātos viņam, kuri arī meklē veidus, kā augstu vērtēt garīgumu, atrasties vismaz kaut kādā kontaktā ar Radītāju (jebkādā veidā) un tāpēc ka daudzi jau apzinās šo svarīgumu, katrs var saņemt sava biedra atbalstu.

Un nepieciešams „mazākais skaits – divi”. Tas nozīmē, ka, ja divi biedri sēž kopā un domā, kā augstu vērtēt Radītāja svarīgumu, viņiem ir jau spēks palielināt apziņu par Radītāja diženumu kā pamudinājumu no apakšas un uz šo darbību pēc tam nāk pamudinājums no augšienes, kad viņi sāk nedaudz just Radītāja varenumu.

Un saskaņā ar rakstīto „tautas daudzumā ir Valdnieka varenums” sanāk, ka, jo lielāks skaits, jo vairāk darbojas spēks, tas ir, rodas piesātinātāka Radītāja varenuma un svarīguma atmosfēra. Un tad ikviens ar savu ķermeni jūt, ka visas darbības, kuras viņš grib pildīt garīguma labā (to dēvē par „atdevi Radītājam”), viņš vērtē kā milzīgas bagātības, tāpēc ka izpelnījies ienākt to cilvēku vidū, kuri izpelnījušies kalpot Valdniekam. Tad no katras mazākās darbības viņš piepildās ar prieku un labpatiku, kas tagad viņam ir, ar ko pakalpot Valdniekam.

Un atbilstoši tam, cik lielā mērā grupa domāja par Radītāja diženumu sapulces laikā, ikvienā savā pakāpē tas izraisīja Radītāja varenuma apzināšanos, un tad viņš visu dienu var atrasties prieka un līksmības pasaulē. Un no katra mazumiņa, kad viņš aizņemts ar Radītāja darbu, viņš gūst baudu no tā. Tādēļ, ka, ja uz mirkli atcerēsimies, ka jādomā par garīgumu, viņš acumirklī saka: „Es esmu jau pateicīgs un augstu vērtēju un cildinu Radītāju”, jo viņš tic, ka Radītājs viņu tagad ir aicinājis un grib ar viņu runāt.

Un kad cilvēks iztēlosies, ka Valdnieks vēršas pie viņa un saka viņam, ka grib ar viņu kontaktēties, kāds gan tad būtu cilvēkam prieks un kāds gan tad būtu viņa noskaņojums! Un, bez šaubām, šādā paceltā noskaņojumā, protams, nedomātu par blakuslietām un tikai nedaudz kautrētos par to, ka nezina Valdnieka likumus un paradumus, kā uzvesties, kad Valdnieks vēršas pie viņa.

Un tas, ko viņš prot darīt Valdnieka labā, viņš uzskatītu par milzīgu bagātību. Tādēļ, ka tomēr viņš nedaudz zina likumus, lai ar to palīdzību pildītu Valdnieka baušļus – jo mācījās skolā, kad bija mazs. Un tagad, protams, kad viņš jau ir pieaudzis un grib kalpot Valdniekam, bez šaubām, viņam pietrūkst Valdnieka likumu zināšanas. Sanāk, ka viņa raizes ir tikai par to, ka viņš nezina, par ko Valdniekam būs lielāks prieks – par kādu darbību vai nolūku. Un turklāt viņš dzīvo pasaulē, kurā viss ir labs. Par to visu grupai ir jādomā, kad pulcējas kopā. Un jārunā par grupas svarīgumu, kā jau sacīts: „Pastāvīgi cilvēks vispirms atzīs Radītāja varenumu, bet pēc tam raidīs Viņam lūgšanu”.

Tāpat arī grupā, ja mēs gribam lūgt ko nepieciešamu no grupas, kas tad arī tiek dēvēts par „raidīs lūgšanu”, mums vispirms janosaka sev grupas svarīgums. „Un tikai pēc tam raidīs lūgšanu”. Tas ir, jāprasa no grupas, lai dotu viņam to, ko viņš vēlas saņemt no grupas.

Tādā gadījumā sākumā viņam ir jāredz, kas grupai ir. Kāds īpašums ir tās biedriem, lai viņš varētu saņemt no viņiem, pateicoties tam, ka apvienojas ar viņiem. Taču varbūt, ka tas, kas viņiem ir, viņam nav nepieciešams, bet, gluži pretēji, izvairās no tā un nevēlēsies pietuvināties izšautas loka bultas attālumā.

Tādēļ cilvēkam vienmēr jābūt modram, kad atnāk uz grupas sapulci – vai biedriem ir tieši tas mērķis, kuru viņš vēlas sasniegt. Un katram no viņiem ir daļa no šāda mērķa. Un viņš domā, ka, bez šaubām, ja visi apvienosies kopā, lai sasniegtu vienotu mērķi, tad katram būs daļa no mērķa. Tāpat arī visu grupas biedru daļas. Un tad sanāk, ka katram grupā būs spēks, kā visai grupai kopā.

No tā izriet, ka katram atsevišķam grupas biedram jāpievērš liela vērība grupas mērķim un tādējādi jānonāk pie sajūtas, ka pēc sapulces ikviens ir ieguvis kaut ko, ko var ieguldīt savās kelim – vēlmēs. Un lai viņi nepaliktu tādā stāvoklī, par kuru sacīts: „Bet savās tilpnēs nesavāksi”. Un katram ir jāņem vērā, ka, ja nesēž sapulcē ar īpašu vērību, turklāt vēl zaudējis sevi, viņš tādējādi kaitē visai grupai.

Un tas līdzinās tam piemēram, kas atrodams Midrašā: „Divi atnāca uz laivu, un viens no viņiem sāka urbt caurumu laivas grīdā. Otrais jautāja viņam: „Kādēļ tu urb caurumu?” Un tas atbild: „Ko tu raizējies, es taču urbju caurumu zem sevis, nevis zem tevis”. Un pirmais viņam sacīja: „Muļķi, mēs taču abi iesim bojā šajā laivā”.

Pēc apspriešanas sapulcē par grupas svarīgumu un nepieciešamību sākas labošanās kartības noteikšana: kādā veidā stiprināt grupu, lai būtu kā viena kopība – kā sacīts: „un tur Israēls apmetās pretim kalnam” (Šemot, 19), un tas tiek skaidrots komentārā: „Visi kā viens – ar vienotu sirdi”. Un kartībai ir jābūt tādai, lai katrs, kam ir iecere un kurš var nest labumu, to varētu apspriest ar visiem. Un lēmums ir jāpieņem visiem un ikvienam, lai nebūtu jebkādas piespiešanas.

Līdz šim tika runāts par saikni starp cilvēku un viņa biedru, šī saikne sniegs mums savienošanos starp cilvēku un Radītāju, kā rakstīts grāmatā „Matan Tora” (137. lpp.). Atbilstoši tam, runājot par mīlestības svarīgumu starp biedriem, mēs noskaidrojām, ka viss svarīgums ir tajā apstāklī, ka tas novedīs mūs pie saiknes ar Radītāju. Un tādējādi mums ir jāiegaumē, ka sapratnei attiecībā uz mīlestības svarīgumu starp biedriem ir jānoved pie sapratnes par mīlestības svarīgumu starp cilvēku un Radītāju.

Mīti par kabalu

15. December, 2017/0 Comments/in Bibliotēka, Blogs, Lasīšanas materiāls /by Julija

Kas tik nav pasniegts ar kabalas vārdu – maģiskie rituāli, kurus atklāj tikai augsti izglītotiem un patiesi ticīgiem vīriešu kārtas jūdiem, kuri sasnieguši 40 gadu vecumu, zīlēšana ar kārtīm un kafijas biezumos, žonglēšana ar cipariem (gematrija, numeroloģija), kamejas un amuleti, sarkani dzīpari un elpošanas vingrinājumi, rituālu dejas.

Apskatīsim visizplatītākos stereotipus, kuri neļauj cilvēkiem tuvoties kabalas zinātnei.

1.mīts. Ar kabalu nevar nodarboties līdz 40 gadu vecumam

Atbilde: Kopš izcilā kabalista ARI laikiem nekādu ierobežojumu mācīties kabalu nepastāv. Ar to var nodarboties visi, pat sievietes un bērni. Visi aizliegumi eksistēja tikai līdz XVI gadsimtam. Tos noteica paši kabalisti. Aizsargājot tos, kuru dvēseles vēl nav sasniegušas atbilstošu attīstības līmeni, kabalisti pieņēma par skolniekiem tikai tos, kas izgājuši stingru atlasi.

Šodien miljoniem cilvēku sāk izjust vajadzību pēc kabalas un apturēt šo procesu ir neiespējami. Tiekšanās pie Radītāja ir radījuma dabā un šobrīd tas ļoti skaidri izpaužas. Visu nosaka tikai vēlēšanās. Ja cilvēks vēlas, tas nozīmē, ka viņš ir nobriedis tam un nekādi aizliegumi uz viņu nedarbojas.

Vispār kabalā jēdzieni „nedrīkst” un „aizliegts” nozīmē „neiespējami”. Tāpēc aizliegums mācīties kabalu patiesībā izskatās šādi: „Nevar nodarboties ar kabalu, tāpēc ka nav vēlēšanās”.

2.mīts. Kabala ir mistiska jūdaisma mācība, kuru parasti sasaista ar okultajām zināšanām

Atbilde: „Kabala” tulkojumā no ebreju valodas nozīmē „saņemšana”, proti, īpašu zināšanu iegūšana, kas pieejamas katram cilvēkam. Kādreiz šī zinātne tiešām bija slepena. Tā radās Divupes teritorijā pirms četriem tūkstošiem gadu Bābeles periodā. Kabalas pamatlicējs, haldiešu pilsētas Ūras iedzīvotājs Ābrams, atklāja iespēju apgūt to Visuma daļu, kura nav pieejama cilvēkam izmantojot piecus dabiskos maņu orgānus. Viņš apguva šo zinātni un, savācis domubiedru grupu, nodeva tiem savu pieredzi, kā apgūt no mums apslēpto pasaules daļu. No tā laika šī slepenā gudrība pāriet no paaudzes paaudzē, pateicoties ļoti nelielam, ierobežotam sekotāju skaitam.

Tā vienmēr tika nodota mutiski no skolotāja skolniekam. Visos laikos, līdz pat mūsu gadsimtam, kabalistu loks bija ļoti šaurs. Šobrīd kabala, gluži pretēji, tiek arvien plašāk izplatīta, jo cilvēcei rodas vēlēšanās to iepazīt, mācīties, pielietot tās zināšanas, jo mums tās var būt ļoti lietderīgas, it sevišķi šobrīd, kad pasaule nonākusi pie vispārējas krīzes.

3.mīts. Kabalā, tāpat kā citās reliģijās, ir nepieciešama ticība

Atbilde: Kabala ir pilnīgi pretēja ticībai, tai nav nekādas saistības ne ar reliģiju, ne ar jebkāda cita veida ticējumiem – tā ir tīrs eksperiments.

Cilvēks apgūst apkārtējo realitāti, apstrādājot informāciju, kas nonāk smadzenēs ar piecu maņu orgānu palīdzību, un izmantojot tehniskos palīglīdzekļus, kas paplašina šo orgānu iespēju diapazonu. Lai pētītu mūsu pasauli, kura ar tradicionālām metodēm mums neatklājas, nepieciešams attīstīt sevī sesto maņu orgānu.

Ar šo papildu sensoru cilvēks sāk sajust slēpto pasaules daļu un attiecīgi izpēta to saskaņā ar tiem likumiem un noteikumiem, kādi pieņemti jebkurā akadēmiskajā zinātnē. Lai rezultāts būtu pēc iespējas ticamāks, kabalisti izmanto daudzkārtēju eksperimentu atkārtošanu un zināšanu nodošanas veidu no viena pētnieka citam. Vienīgais, kas atšķir zinātnieku kabalistu no citu zinātņu pārstāvjiem, ir tas, ka viņam pirms nodarbošanās ar meklējumiem ir sevī jāattīsta sestais maņu orgāns.

4.mīts. Kabalas zināšanu izmantošana palīdz biznesā

Atbilde: Studējot autentisko kabalu no tiem avotiem, kas pasaulē eksistē jau tūkstošiem gadu, jūs nesaņemsiet recepti, kā gūt panākumus ikdienas dzīvē, ja izmantosiet savas egoistiskās īpašības un vēlmes.

Kabala cilvēkam nesola nekādas pievilcīgas perspektīvas viņa egoistiskajai ikdienas eksistencei, kur viņš vēlas veiksmīgi iekārtoties darbā, iegūstot „ienesīgu” amatu, izdevīgāk apprecēties, ātrāk kļūt bagātam, sākt valdīt. Tā negarantē arī stipru veselību. Vārdu sakot, jūsu kabalas nodarbības nesniegs jums egoistisku piepildījumu.

Ir skaidri jāsaprot, ka pasaulē brīnumu nav. Kabala gaida, kad cilvēce aptvers, ka tai nav nekādu iekšēju līdzekļu, lai brīnumainā veidā paveiktu sev ko neticamu un burvīgu.

Ja jūs tiešām vēlēsieties izprast dzīves jēgu, zināt, kā pareizi rīkoties, tad tiksiet atalgots ar mūžību un pilnību. Jums viss tas būs, bet tikai, ja jūs nejautāsiet: „Kā es varu vairāk izraut no šīs pasaules?”, un sāksiet domāt augstākā līmenī: „Ko es tai varu dot?”. Cilvēce nonāks līdz tādam stāvoklim, lai gan pašlaik tas šķiet fantastiski un neiespējami, un tieši egoisms mūs pie tā aizvedīs.

5.mīts. Kabala paredz cilvēces nākotni

Atbilde: Kabala apliecina, ka, ja mēs neuzsāksim pildīt labošanas programmu, mums būs jāsaskaras ar trešā un ceturtā pasaules kodolkara iespējamību, kā rezultātā paliks tikai daži miljoni cilvēku, taču viņi jebkurā gadījumā izpildīs radījuma programmu. Šie cilvēki iekļaus sevī visas dvēseles. Nav svarīgs mūsu ķermeņu skaits, bet svarīga ir dvēseļu kvalitāte, kurām jāsasniedz augstākais eksistences līmenis, ko ieprogrammējusi daba, un tā ir absolūti labvēlīga. Tomēr ceļš uz šo mērķi ir atkarīgs tikai no pašu cilvēku gribas. Un šobrīd ir tieši tas attīstības posms, kad cilvēce ir sasniegusi tādu attīstības līmeni, kad var un vajag izdarīt izvēli – virzīties uz priekšu, mērojot labu vai cietsirdīgu ceļu.

Neviens kabalists nevar iepriekš izskaitļot to ceļu, kā norisināsies cilvēces attīstība, jo to nosaka tās brīvā griba. Kabalisti runā par attīstības variantiem, kuri var rasties to vai citu cilvēka darbību rezultātā, kas ietekmē dabu. Taču ceļa izvēle nav zināma un to prognozēt ir neiespējami, tas atkarīgs tikai no mūsu brīvās izvēles.

6.mīts. Kabalā ir rituālu darbības un ceremonijas

Atbilde: Nekādu rituālu darbību, ceremoniju vai ārējas mehāniskas prakses kabalā nav. Tāpēc, ja jūs novērojat ko līdzīgu, tad var apgalvot, ka patiesas kabalas tajā nav. Tas attiecas arī uz patvaļīgu žonglēšanu ar vārdu skaitliskajām nozīmēm, sefirot bildēm un Taro kārtīm. Jebkurš attēls ir ne vairāk kā palīgmateriāls.

Kabala nozīmē, ka katrs cilvēks personīgi sasniedz Radītāju.

Tāpēc, ja jums vēlas pārdot kamejas, īpašus amuletus – tas kalpo tikai tam, lai pārdevējs bagātinātos. Protams, ja jūs kā indiāņu aborigēns ticat amuleta spēkam, tad tas jums var palīdzēt tīri psiholoģiski. Kabalā, tāpat kā citās akadēmiskajās zinību sistēmās, nav nekādas mistikas. Kabala ir zinātne. Tā ir dabaszinātne, kas pēta Visumu, nevis tikai mūsu pasauli, kā to dara citas zinātnes.

Izaugsme iespējama tikai ar vēlēšanos labot savus nolūkus, nevis uzlabot mehāniskas darbības.

7.mīts. Kabala piešķir īpašu nozīmi amuletiem, svētajam ūdenim un sarkaniem dzīpariem kā dzīves uzlabošanas līdzeklim

Atbilde: Kabala nemāca cilvēkam neko par to, kas notiek mūsu materiālajā pasaulē, un tāpēc tā nav pielietojama kā bagātināšanās, goda vai slavas iegūšanas līdzeklis. Kabala mums dota, lai izvilktu cilvēku no šīs pasaules izjūtām uz garīgās pasaules izjūtām (realitāte, ko izjūt ar papildu maņu orgānu – dvēseli). Tāpēc visas tās metodikas, kuras pielieto cilvēks, lai veiksmīgi eksistētu šajā pasaulē, nav patiesā kabala.

Kabalas definīciju mēs atrodam Bāla Sulama rakstā „Kabalas zinātnes būtība”. Būdams neapšaubāma autoritāte šajā jomā, viņš raksta tā: „ Kabalas zinātne ir Augstāko spēku nonākšanas lejup cēloņu un seku kārtība, kas pakļaujas pastāvīgiem un absolūtiem likumiem, kas ir savstarpēji saistīti un virzīti uz Augstākā pārvaldošā spēka (Radītāja) atklāšanu cilvēkam šajā pasaulē.”.

Par to, ka amuleti un buršanās aizliegta, norādījis jau ARI. Tos nedrīkst lietot, tāpēc ka ar tiem cilvēki tiek maldināti. Cilvēkam šķiet, ka šiem priekšmetiem piemīt kādi pārdabiski spēki, taču patiesībā viss efekts ir no to psiholoģiskās iedarbības uz cilvēku.

Cilvēks tiecas pēc drošības sajūtas, pārliecības. Daudz māņticību apvij visu to, kas saistīts ar veiksmi, kur nevar iepriekš paredzēt rezultātu. Tādos gadījumos cilvēks izmanto visas metodes, lai pārvarētu savu psiholoģisko pārliecības trūkumu. Tas viņam palīdz pārvarēt grūtības, un šajā ziņā viņa darbības ir absolūti attaisnojamas. Taču vajag saprast, ka spēks cilvēkā rodas ne jau no pārdabisko amuletu spēka, bet gan no viņa ticības tam, ka amuletā ir šis spēks.

Kabalisti kategoriski aizliedz šāda veida darbības, jo tās rada nepareizu priekšstatu par garīgumu: cilvēks sāk garīgo pasauli iztēloties kā slepenus spēkus šīs pasaules materiālajos priekšmetos, īpašās burtu sakarībās, kodos un burvju vārdos. Mums ir jāizaug no tā un jāsaprot, ka šajā gadījumā ārstē pārliecinātības sajūta nevis Augstākais spēks.

Kādu svētību izteikt, kad sienat sarkano dzīparu? Jūs varat teikt, piemēram: „Es vēlos, lai mana ticība sarkanajam dzīparam palīdzētu man psiholoģiski pārvarēt visas nedienas”. Un tajā pat laikā nesaistīt šo dzīparu ar Radītāju. Ar Radītāju jūs var saistīt tikai jūsu tiekšanās pēc līdzības Viņam, bet ne jūsu tieksme labāk iekārtoties šajā pasaulē, izvairīties no ciešanām, kuras arī jums sūta Radītājs, lai jūs tās neiznīcinātu, bet no tām tiektos pie Viņa.

Uzskatot, ka dzīparos, gaisā, zemē ir svētums, mēs nonivelējam garīgo līdz materiālajam līmenim un tieši to dēvē par elku pielūgšanu. Psiholoģiskam atbalstam cilvēce rada sev visvisādus rituālus. Tas ir pamatoti, taču jāsaprot, ka tam nav nekādas saistības ar garīgo, ka nekādos amuletos un kamejās nav svētuma.

Svētums ir atdeves īpašība. Visa mūsu pasaule ir egoistiska, un minēto metožu loma ir psiholoģiski apmierināt cilvēka vajadzības. Ja mēs egoistiski iegādājamies amuletus un sarkanos dzīparus, lai labāk iekārtotos šajā pasaulē, mēs neiegūstam neko no Augstākā, neko, izņemot iekšēju egoistisku atbalstu.

Augstākā pasaule ir pasaule, kas eksistē saskaņā ar atdeves likumiem, pasaule, kurā pastāv un darbojas tikai spēki un jūtas bez materiāla ietērpa. Augstākā pasaule atklājas cilvēkam tikai tad, ja viņš studē no oriģinālajiem avotiem. Bāls Sulams rakstā „Priekšvārds Desmit Sefirot mācībai”, 155.p., raksta, ka mācību laikā no oriģinālajiem avotiem („Zoar Grāmata” un ARI sacerējumi ar viņa komentāriem) un atbilstoši cilvēka tieksmei izzināt savu pilnīgāko stāvokli, uz viņu iedarbojas labošanas gaisma. Ja cilvēks mācās no neoriģinālajiem kabalas tekstiem, tad nekādi taisnprātīgi nolūki nemainīs viņa dabu.

8.mīts. Kabala izmanto meditācijas tehniku

Atbilde: Meditācija un citas līdzīgas tehnikas uzspiež cilvēkam noteiktu domāšanas un koncentrācijas veidu, stilu un taktiku. Līdz ar to tas viņu ierobežo jaunā meklējumos. Cilvēkam ir jākoncentrējas uz kaut ko noteiktu, stingri norobežotu un jāatslēdzas no pasaules. Tas ir pilnīgi pretēji kabalai. Saskaņā ar kabalu cilvēkam jābūt cieši saistītam ar šo pasauli – jāstrādā, jābūt ģimenei, jādzīvo sabiedriska dzīve.

Ierobežojot skolnieka domas, liekot viņam koncentrēties uz noteiktu abstraktu tēlu, meditatīvo tehniku, autori liedz iespēju iziet ārpus parastās domāšanas. Meditējot, cilvēks riskē zaudēt iespēju atgriezties pie parastās, dabiskās domāšanas. Meditācija nogalina cilvēkā iespēju ieiet Augstākās pasaules izjūtā, sajust Radītāju.

Kabala saka, ka tikai cilvēka iekšējo meklējumu pilnīga brīvība ir priekšnoteikums izveidot saikni ar to, kas atrodas aiz pasaules robežām. Augstākā pasaule atrodas ārpus mūsu dabas, ārpus smadzenēm. Turpretī meditatīvie vingrinājumi ierobežo cilvēku, jo darbojas tikai viņa smadzenes. Līdz ar to iespēja ienākt Augstākajā pasaulē ir ierobežota. Lai ienāktu Augstākajā pasaulē, nav nepieciešamas īpašas domas. Tās atnāks pašas un tikai saistībā ar pašpilnveidi, sava egoisma izlabošanu.

9.mīts. Nodarbībām ar kabalu nepieciešams askētisms, ierobežojumi baudas gūšanā

Atbilde: Garīgā augšupeja notiek nevis samazinot vēlmi, bet to palielinot. Sākot apgūt kabalu, cilvēks turpina dzīvot parastu dzīvi, nekādi neierobežojot sevi. Tāpēc, ka cilvēka vēlmes nosaka viņa rīcību. Ja viņa vēlmes arvien vairāk tieksies uz augstāko, atbilstoši tam mainīsies viņa rīcība.

Labošana ir Augstākā spēka iedarbības process uz cilvēku un nevis vardarbīgi ierobežojumi. Tādējādi kabalas metodika atšķiras no visām citām. Tajā izmanto Radītāja spēku, kas darbojas no iekšienes, un nevis ārējas piespiedu darbības. Tāpēc turpmāk, saņemot arvien lielāku spēku no augšienes, cilvēks var saņemt arī liekāku vēlmi. Un tad viņš jau spēj to izlabot un izmantot pareizi.

Nav iespējams dzīvot, nesaņemot baudu, jo mūsu būtība ir vēlme baudīt. Un radījuma mērķis ir sasniegt pilnīgu baudu. Baudīšanā nav nekā apkaunojoša. Labošana, korekcija ir nepieciešama tikai baudas pielietojumam (nolūkam), bet ne pašai vēlmei.

10.mīts. Kabala – jūdaisma reliģijas daļa

Atbilde: Visizplatītākie maldi ir kabalas identificēšana kā reliģiju. Izskatīsim, ar ko kabala atšķiras no reliģijas.

Reliģija uzskata, ka Radītājs maina savu attieksmi pret cilvēku atkarībā no cilvēka rīcības.

Ja es būšu labs, Radītājs attieksies pret mani labi, proti, Viņš mainīs savu attieksmi. Tādējādi reliģija liek cilvēkam meklēt Radītāja ietekmēšanas metodes: sniegt žēlastības dāvanas, likt svecītes, nav svarīgi, ko, jo katrā reliģijā ir savi rituāli. Sabiedrībā rodas vesela hierarhiska sistēma – viens labāk spēj pierunāt Radītāju, otrs atrodas Viņam tuvāk, trešie zina, kā Viņam prasīt, pie kā ir vērts vērsties kā pie starpnieka un lūgt: „Palūdz par mani”.

Ļaudīm ir vajadzīga šī psiholoģiskā palīdzība, viņi ir gatavi par to maksāt. Cilvēks sliktā situācijā tic visam. „Radi man kādu brīnumu, pagriez manī kādu skrūvīti, izdari tā, lai es pēkšņi attaptos citā stāvoklī.” Kaut kas tāds nav iespējams un nekad nebūs, jo mums ir darīšana ar precīziem Universa likumiem. Šie likumi ir aprakstīti kabalistiskajās grāmatās.

Kabalas zinātne apgalvo, ka Augstākais spēks ir nemainīgs. Radītājs nemaina savu attieksmi pret cilvēku – Viņš ir labs, labu Dodošs.

Kabalisti mums iesaka: „Pārstājiet nodarboties ar muļķībām – Radītājs ir nemainīgs. Pasauli jūs attēlojat paši, ar saviem maņu orgāniem. Mainiet sevi un jūs redzēsiet, ka pasaule mainās pati no sevis, it kā būtu mainījusies Radītāja attieksme pret jums – nē, vienkārši jūs jutīsiet Viņu savādāk.” Gluži kā slikts bērns, kurš labojies un vecāku to pašu attieksmi sajūt kā labu.

Kabalas zinātne runā par to, ka mums apkārt eksistē vienota nemainīga Augstākā gaisma, kas atrodas absolūtā miera stāvoklī un iedarbojas uz mums. Iedarbība, kuru mēs izjūtam, attiecībā pret mums ir veidota tā, ka iedarbojas uz mums kā absolūta Labestība.

Lai saprastu patieso kabalista attieksmi pret Radītāju, kā piemēru minēsim kabalistisko lūgšanu grāmatu, kurā nav parastu vārdu, kas pauž cilvēka jūtas, bet gan atsevišķi burti: vairākkārt „alef”, vairākkārt „bet” un tā tālāk – viss, kas uzrakstīts lūgšanu grāmatā, apzīmē garīgas darbības, kuras, sevi labojot, ir cilvēkam jāveic. Un tad viņš saņem sevī Augstāko gaismu.

Kabalā jēdzieni „sods” un „atalgojums” par kādu darbību attiecībā pret Augstāko spēku nepastāv. Nekādu rituālu, ārēju darbību kabala sevī neietver! Jebkurš sfēru, pasauļu, gematriju atspoguļojums ir tikai palīgmateriāls. Kabala nozīmē, ka katrs cilvēks individuāli sajūt Radītāju. Nekādas mistikas kabalā nav, tā ir zinātne par Visumu. Studējot šo gudrību, cilvēkam rodas iespēja atbildēt uz jautājumu par savas eksistences cēloni un mērķi, noteikt savu vietu dzīvē, izpētīt un izvēlēties labāko iespējamo risinājumu un mainīt savu stāvokli uz labāku.

Avots krievu valodā

Biedru mīlestība. Rabaša raksti

11. August, 2017/0 Comments/in Bibliotēka, Lasīšanas materiāls, Rabašs /by Julija

1984. gads, Nr. 3

Torā (Bereišit, 37) sacīts: „Un viņu (Josifu) atrada cilvēks, kad viņš klaiņoja pa tīrumu, un tas cilvēks viņam jautāja, sakot: „Ko tu meklē?” Viņš atbildēja: „Meklēju savus brāļus, saki man, kur viņi gana?” Ko nozīmē: „cilvēks klaiņo pa tīrumu”? Ar tīrumu tiek domāta vieta, uz kuras jāizaug zemes veltēm, kuras baro visu pasauli. Kā zināms, lauku darbi ir: „aršana”, „sēšana” un „pļauja”. Mūsu viedie ir sacījuši: „Tas, kas sēts ar asarām, ar prieku tiks nopļauts”. Un to dēvē par tīrumu, kuru svētījis Radītājs.

Bāls Turims izskaidro šo vietu Torā, sakot, ka šeit ir runa par cilvēku, kurš nomaldījies no garīgās attīstības ceļa, kurš nezina patieso ceļu, kurš jau kritis izmisumā un domā, ka viņš nekad nesasniegs savu mērķi. „Un tas cilvēks viņam jautāja, sakot: „Ko tu meklē (levakeš)?”” Vārdam „levakeš” ebreju valodā ir divas nozīmes: meklēt un lūgt. Tātad „cilvēka” jautājumu var izprast arī šādi: „Ko palūgsi?” – tā vietā, lai teiktu: „Ko tu meklē?”, – tas ir, „Ar ko varu tev palīdzēt?” Un Josifs viņam atbild: „Brāļus es lūdzu (meklēju)”, tas ir, es vēlos būt grupā, kur mājo mīlestība pret biedriem, un tad es spēšu pacelties, mērojot ceļu, kurš ved pie Radītāja.

Šo ceļu dēvē: „ceļš vai atdeves ceļš”. Un mūsu būtība ir pilnīgā pretrunā, naidā ar šo ceļu. Un lai mērotu šo ceļu, ir tikai viens veids: būt grupā, kur pastāv mīlestība pret biedriem un kur ikviens var palīdzēt savam biedram virzīties uz priekšu, mērojot tieši šo ceļu.

„Un sacīja cilvēks: „Vai viņi aizgāja no šejienes?”. RAŠ”I skaidro: viņi pārtrauca brālīgās saites, tas ir, viņi nevēlas apvienoties ar tevi. Un tas galu galā noveda pie tā, ka Izraēlas tauta nonāca Ēģiptes trimdā. Un lai izietu no Ēģiptes, mums jāapvienojas grupā, kur pastāv mīlestība pret biedriem un pateicoties tam, mēs izpelnīsimies to, ka varam iziet no Ēģiptes un saņemt Toru.

Cilvēk, palīdzi tuvākajam. Rabaša raksti

Sabiedrības sapulces kārtība. Rabaša raksti

Biedru mīlestība. Rabaša raksti

Par mīlestību pret biedriem. Rabaša raksti

Kabalas terminu skaidrojošā vārdnīca

Radi sev ravu un iegūsti draugu. Rabaša raksti

Par grupas svarīgumu. Rabaša raksti

Sapulces kārtība. Rabaša raksti

Mīti par kabalu

Biedru mīlestība. Rabaša raksti

Par Bnei Baruch

Par šo tiešsaisti

Izvēlne

Ātrās saites

Resursi