Savienošanās starp mums ir īpašs materiāls, kuram ir tāda īpaša īpašība, ka tajā spēj eksistēt dzīvības formas.
Sākumā viļņus veido elementārdaļiņas: elektroni, protoni, mezoni, bozoni utt. Šīs nedzīvās daļiņas, kurās eksistē atsevišķi pluss un mīnuss, sāk savienoties: elektrons savienojas ar pozitronu, un starp tiem nostājas neitrons, lai savienotu plusu ar mīnusu un neļautu tiem vienam ar otru veidot īssavienojumu. Šādi tie veido formas, kuras dēvē par „atomiem”.
Atoms nav elementārdaļiņa, tam ir sava īpašā masa, elektriskais lādiņš un īpaša īpašība. Atomus iespējams klasificēt atbilstoši Mendeļejeva tabulai, tie pārstāv dažāda veida matēriju: gāzes, šķidrumus, cietus ķermeņus pat radioaktīvas vielas. Un tas viss, pateicoties tam, ka savienojas dažāda veida pozitīvi un negatīvi lādiņi ar neitrālām daļiņām pa vidu.
Kad atomi sāk savienoties savā starpā, rodas sarežģīti savienojumi: molekulas. Īpaši savstarpēji molekulu savienojumi rada dzīvības formas.
Dzīvība ir kaut kas cits. Tas nav vienkārši vienas vielas savienošanās ar otru, un elektrisku un magnētisku lādiņu nodošana, bet iekšēju enerģiju apmaiņa. Un tad šūnas kļūst dzīvas.
Kad tas notiek, neviens nezina – tas jau ir cits eksistences līmenis. Mums nav zināms, kā nedzīvas vielas savstarpēji īpaši savienojoties kļūst organiskas, kā tajās rodas iekšēja dzīvība, vielu apmaiņa un enerģiju plūsma.
Dzīvais ir tas, kas var nomirt un var dzīvot. Proti, tam ir divi stāvokļi, kas atšķiras ar to, vai notiek enerģiju un vielu maiņa starp matērijas daļām. Un tā nav vienkārša apmaiņa, bet gan atbilstoša īpašai programmai.
Tā vairs nav vienkārša plusa un mīnusa savienošanās kā fizikā, kura mums vēl ir saprotama. Taču, ja tas ir organisks savienojums, tad tur uz matēriju iedarbojas absolūti citi likumi, kuri mums nav zināmi, tāpēc ka tie attiecas uz dzīvības avotu.
Nākamais līmenis, kurš seko vielu apmaiņai ir dažādas dzīvības formas, kuras ir veidotas savienojot organisko matēriju, dzīvie organismi: mikrobi, dzīvnieki. Tomēr dzīvības avots mums ir slēpts, mēs mākam labi strādāt ar nedzīvo materiālu. Ar augiem un dzīvniekiem mēs arī kaut kā esam iemācījušies strādāt, taču nezinot programmu: kāpēc tie eksistē, kā, kur ir to dzīvības avots.
Mums šķiet, ka vienkārši savienojas elektroni un protoni, un viens otru ietekmē. Taču patiesībā pa vidu atrodas Radītājs. Un, kad mēs, cilvēki savstarpēji savienojamies, Radītājs atrodas starp mums. Taču mēs nespējam Viņu ņemt vērā un tāpēc nezinām, kā pareizi savienoties. Mēs pētām tikai parastas darbības, pamatojoties uz empīrisku pieredzi, taču ne vairām.
Tas nav tā, ka divi cilvēki vienkārši savstarpēji saistās – starp viņiem ir Radītājs, precīzāk sakot, saiknes programma. Taču mēs nesaprotam, kādā laukā atrodamies un kā viens otru iespaidojam. Zināšanas par Radītāju atrisinās visas mūsu problēmas, un tāpēc kabalas zinātne ir priekšgalā visām zinātnēm, jo mums atklāj galveno, kas mums trūkst: vispārējās programmas, vispārējā spēka zināšanas, kura iekšienē mēs atrodamies kā vienā šķīvī.
Izzinot programmu, mēs uzzinām Radītāja darbības un redzam, ka tās izriet tikai no mīlestības. Un par cik arī mēs iegūstam mīlestības īpašību, sākam saprast Radītāju, sajust, mijiedarboties ar Viņu un tādējādi sniedzam Viņam baudu.
Mīlestība ir iemesls, un mīlestība ir mērķis, un pa vidu visas darbības diktē tikai mīlestība. Taču ļaunā egoistiskā sākotne eksistē tikai tāpēc, lai pasvītrotu mīlestību. Tas ir darbs trīs līnijās: es izmantoju kreiso līniju tikai atbilstoši mīlestības mēram, kuru spēju papildināt no labās līnijas. No tā sastāv viss cilvēka darbs.
No rīta nodarbības, 10.08.2018.
Avots: www.laitman.lv
