Posts

Arvien augstāk un augstāk, un augstāk!

/0 Comments/in /by

Vissvarīgākais ir pacelties līmenī „lišma”, no kā ir būvētas visas garīgās kāpnes. Proti, arvien vairāk un vairāk gūt ticības spēku, Binas spēku – atdevi virs saņemšanas spēka, virs vēlmes baudīt, kuru Radītājs, augstākā gaisma nepārtraukti mūsos modina.

Tādā veidā Radītājs mūs virza uz priekšu, pamodinot mūsos tumsu, taču mums virs tumsas ir jāturas pie ticības spēka, Hasadim gaismas, atdeves.

Tas nozīmē virzīties ar ticību, kas augstāka par zināšanām. Iegūtās zināšanas pārvēršas līmenī, kur mēs būvējam ticību. Taču iegūtā ticība virs zināšanām kļūst par jaunām zināšanām, virs kurām nepieciešams pacelties augšup – uz vēl lielāku ticību. Tādējādi jauns atdeves, ticības līmenis katru reizi pēc tam pārvēršas jaunā saņemšanas, zināšanu līmenī, virs kura no jauna nepieciešams pacelties.

Pacelšanās augšup notiek, pateicoties tam, ka mēs nepievēršam uzmanību savām sajūtām vēlmē baudīt. Saprotams, ka šajās sajūtās ir jūtama tumsa, bezpalīdzība, izmisums – viss, kas attiecas uz egoismu. Taču, neskatoties uz to, mēs sevi redzam it kā esošus atdevē, Binas īpašībā, ticībā, vienotībā, kā sacīts: „Viņiem ir acis, taču neredz”.

Šādi nepieciešams strādāt – divos līmeņos un, lai viens neatceltu otru. Es savā veselā saprātā precīzi zinu, ka atrodos egoismā un nevēlos ne ar vienu savienoties, un nevienam nevēlos atdot. Mani nesaista visi nosacījumi, kurus iesaka kabalas zinātne. To visu es jūtu savā egoistiskā vēlmē, un sniedzu sev par to pilnīgu aprēķinu, nepieverot acis uz patiesību un nemānot sevi, it kā būtu jau izlabots.

Es ar abām kājām stāvu uz zemes, tāpēc ka „tiesnesim ir tikai tas, ko redz viņa acis”. Un, neskatoties uz to, es paceļu savu galvu virs mākoņiem, proti, iztēlojos garīgo līmeni, it kā būtu atnākusi augstākā gaisma un mani piepildījusi, dodot man atdeves, savienošanās spēku, saliedētību ar grupu un tās iekšienē ar Radītāju.

Tas kļūst par manu jauno otro līmeni, kurš neatceļ pirmo. Es vienlaikus atrodos divos līmeņos, vienam otru neatceļošos, bet eksistējošus katram pašam par sevi. Tādā veidā es būvēju ticības līmeni, kas augstāks par zināšanām: ir zināšanas, Malhut un virs tā ticība – Bina.

Šādi es nepārtraukti dzīvoju. Ja man izdodas noturēties ticībā, kas augstāka par zināšanām, tam pieliekot pilnu pūļu mēru, tad es jūtu, kā mans stāvoklis mainās. Iepriekšējais ticības līmenis pakāpeniski pārvēršas zināšanās, un man ir nepieciešama jauna ticība, jauna atdeve – daudz augstāka līmeņa.

Un tādējādi es paceļos pa pakāpieniem. Tas, kas bija ticība, pārvēršas zināšanās, Bina nodod savu spēku Malhut, un Malhut palielinās un aug. Taču es paceļos virs tās, jaunā Binas līmenī: arvien augstāk un augstāk, un augstāk.

Tāds ir garīgās pacelšanās noslēpums. Vissmagākais ir vienlaikus noturēties divos līmeņos: Malhut un Binā tā, lai neviens līmenis neatceltu otru. Nevajag būt maziem bērniem, kuri ir spējīgi atrasties tikai kādā vienā stāvoklī. Pieaudzis cilvēks stabili stāv ar kājām uz zemes šajā pasaulē un galvu tur augstu nākamajā pasaulē.

Viss mūsu liktenis ir atkarīgs tikai no šī principa apgūšanas: kā pacelties no zināšanu līmeņa ticības līmenī. Šis ir princips, uz kura ir būvēta visa garīgā augšupeja un dvēseles iegūšana.

No nodarbības par tēmu „No kāpņu pakājes līdz nepārtrauktai saliedētībai”, 14.08.2018.

Avots: www.laitman.lv

Ko nozīmē „izzināšana”

/0 Comments/in , /by

Ņemot vērā, ka kabala pēta Universa raksturojumu, kas atrodas ārpus cilvēka iztēles robežām un kas ir sakne pat tādām mūsu pasaules pamatkategorijām kā telpa, laiks, kustība, ir radies iespaids, ka zinātnieku kabalistu terminoloģija sastāv no abstraktiem apzīmējumiem. Studējamās zinātnes patiesais stāvoklis šim viedoklim neatbilst.

Būdama ne tikai pētniecības instruments, bet gan praktiska metode, kabala izmanto vārdus, nosaukumus un terminus tikai ar noteikumu, ka tie atbilst objektiem un parādībām, kurus tie apzīmē. Pastāv zinātnieka kabalista dzelzs likums: „Tas, kas nav izzināts, netiek apzīmēts ne ar nosaukumu, ne ar vārdu” (Baruhs Ašlags „Šamati”, 3. raksts). Pats termins izzināšana ir cēlies no jēdziena, kas atrodams vienā no kabalas tekstiem: „kad tava roka sasniegs…”. Nepieciešamais zināšanu līmenis, kuru var nosaukt par izzināšanu, atbilst sajūtām, kuras pielīdzināmas ķermeņa taustes reakcijām. Izzināšanas līmeņi, kuri neatbilst dotajam nosacījumam, kabalā tiek apzīmēti kā sapratne, apgūšana u.c.

Izzināšanas problēma ietver sevī arī jautājumu par izzināšanas dziļumu: kas tieši izzināmajā parādībā, pasaulē, objektā ir izzināšanai pieejams un kādi tās pastāvēšanas līmeņi jebkurā gadījumā paliks ārpus izpētes robežām.

No acīmredzamiem piemēriem cilvēka kontaktā ar apkārtējo pasauli mums top saprotams, ka izzināšanas dziļums tiek ierobežots ar studējošā vajadzību līmeni. Eksistē reāli, cilvēka ikdienas dzīvē izmantojamie spēki un parādības (tādi kā fizikālie lauki, viļņi u.c.), kuru būtību cilvēks tā arī nav izzinājis, taču pētot un izmantojot to īpašības un iedarbību, viņš piešķīra tiem nosaukumus, neraizējoties par to, ka to būtība viņam nav zināma. Nosaukumi tiek piešķirti, balstoties uz sajūtamām izpausmēm par doto objektu un tā iedarbību uz cilvēku. Šie nosaukumi ienāk apritē un katram cilvēkam rada asociācijas ar objekta izpausmju summu (lai arī ierobežotu), kas cilvēkam pazīstama personīgi vai arī par to ir iepriekš dzirdēts. Šī asociāciju summa rada cilvēkā priekšmeta sajūtu par vienu vai otru objektu, vai parādību.

To realitāte tiek noteikta ar dotā objekta iedarbību summas realitāti uz pētnieka sajūtām. Tas ir pamatoti gan attiecībā uz pirmcēloni un tā izzināmajām izpausmēm, kā arī attiecībā uz mūsu pasaules objektiem un ķermeņiem, kuri iedarbojas uz mūsu maņu orgāniem. To izzināšana tāpat ir ierobežota ar to iedarbības iepazīšanu attiecībā pret mums, un mūsu sensoru reakciju summa attiecībā uz šo iedarbību rada mūsu iztēlē pietiekamu objekta tēlu, neskatoties uz zināšanu trūkumu par tā iekšējo būtību. Tas attiecas arī uz cilvēka pašizzināšanu. Viss, ko cilvēks par sevi zina, ir iekšējās būtības, kuru viņš nepazīst, ārējā izpausme.

Jebkuras zinātnes pamatu apgūšanas process sākas ar terminoloģijas studēšanu. Šis princips tāpat arī attiecas uz pasauļu, parcufim un sefirot pētniekiem, kuriem pirmcēloņa izzināmā iedarbība, kuru kabalā dēvē par gaismu, katrā no tās izpausmes līmeņiem ir pilnīgs un pietiekams pamatojums, lai šim līmenim dotu nosaukumu

Tādējādi viens no kabalas likumiem vēsta: „Viss, ko iespējams novērtēt un kas izriet no pirmcēloņa, izpaužoties dažādos dabas līmeņos, pilnībā apmierina izzinātāja prasības”. Tādējādi cilvēkam nekad nerodas nepieciešamība pēc tā, kas nav ietverts Universa dabā, kas principā ir pirmcēloņa izpausme.