Posts

Bāls Sulams

Bāls Sulams uzrakstīja „Zoar Grāmatai” komentāru ar  nosaukumu „Sulam” (Kāpnes), no šejienes izriet viņa vārds (burtiski „kāpņu saimnieks”). Viņš izklāstīja kabalu tādā veidā, ka, studējot šo zinātni, cilvēks,  gluži  kā   mērojot  kāpnes, pakāpienu aiz pakāpiena izkļūst no visiem mums ierastā stāvokļa, kas ierobežots ar mūsu pasaules sajūtu. Nesaprotot, kur bijām pirms šīs dzīves un kurp dodamies pēc tās, cilvēks pakāpeniski sāk atklāt šīs pasaules robežas un redzēt to,  kas  atrodas aiz tās, nākamajās dimensijās.

Metodiku, kas cilvēkam palīdz izveidot sesto sajūtu orgānu un ar kura  palīdzību cilvēks pakāpeniski iekļūst ārējās  pasaulēs  –  Universā,  radīja  Bāls  Sulams.  Viņa īstais vārds ir Jehuda Ašlags, taču visi viņu pazīst pēc viņa radītās meto dikas vārda. Bāls Sulams ir visas vēstures izcilākais kabalists un vistuvāks mūsu paaudzei.

Sasniedzot pēdējo, piekto egoisma līmeni,  cilvēce iegrimst visdziļākajā krīzē, kas saistīta ar visām  darbības  sfērām:  zinātni,  ekoloģiju,  informāciju,  ģimenes attiecībām, sociāliem sakariem. Nespēdams saprast pasauli,  kurā  viņš   atrodas, cilvēks pievēršas  narkotikām,  depresija  kļūst  par  mūsdienu  laikmeta  galveno slimību.

Tieši šādā periodā, kā  tika rakstīts „Zoar Grāmatā” pirms diviem  tūkstošiem gadiem, tai ir jāatklājas un to atklāja Bāls Sulams. Viņš raksta komentārus „Zoar Grāmatai”, to papildina un uz tās pamata rada absolūti pilnu kabalas mācību – Augstākās pasaules izzināšanas metodiku.

Turklāt Bāls Sulams sāk atklāt  kabalu  visiem  Ādama  pēctečiem.  Ādams  tulkojumā no ivrita nozīmē „cilvēks”, un kabala ir paredzēta visai cilvēcei.  Tai  nav  nekāda sakara ar reliģiju, ar kādu noteiktu tautu vai etnosu,  caurvijot  tūkstošgades,  ar kabalas grupas starpniecību šī zinātne tika nodota visiem, kas vēlas zināt, kādā pasaulē mēs eksistējam, no kurienes esam nākuši, kurp  aizejam,  kā  varam  mainīt savu likteni. Tas viss mums atklājas Bāla Sulama darbos mūsdienīgā izklāsta veidā.

Bāla Sulama galvenā grāmata – „Desmit Sefirot  Mācība”.  Tas  ir  sarežģīts  darbs, tam ir daudz skaidrojošu materiālu un rakstu.  Šis  Bāla  Sulama  darbs  pārtulkots krievu valodā un uzrakstīta grāmata. Tajā daudz sarežģītu grafiku, zīmējumu un tabulu, kas attēlo savstarpējo atkarību  starp  augstākajiem  spēkiem  un  to  iedarbību uz mūsu pasauli, kā arī gaismas (enerģijas) ienākšanas ceļus  mūsu  pasaulē.  Šādā  veidā kabala jau ir zinātne, mūsdienīga zinātne.

ARI

Nākamajā egoisma atklāšanas posmā pēc rabīna Šimona nāk ARI, dižais sešpadsmitā gadsimta kabalists, kurš dzīvoja Cfatā,  Izraēlas ziemeļos. ARI  ir mūsdienu kabalas pamatlicējs. Šis cilvēks dzīvoja  jau  tehnoloģijas  ēras  sākumā  un kad viduslaiki bija sevi izsmēluši, tos nomainīja Apgaismības laikmets, un sāka dīgt jaunās civilizācijas asni. Tas viss radīja priekšnosacījumus, lai rastos kabalists, kurš spētu izklāstīt augstākās pasaules izzināšanu tādā valodā, kas tuva laikmetīgai, zinātniskai. Mūsdienu kabala savu attīstību mantoja no ARI.

Viņš uzrakstīja daudz grāmatu, galvenā no tām ir „Dzīvības Koks”. Šis darbs un vēl aptuveni divdesmit citi darbi līdz šai dienai tiek uzskatīti par kabalas galvenajām mācību grāmatām.

Laiks ritēja, egoisms auga, un nākamajā periodā kabala atklājas visai cilvēcei. Šim nolūkam rodas jauna dvēsele, īpašs kabalists, kurš dzīvoja  XX  gadsimta  pirmajā pusē. Kabalisti viņu dēvē par Bālu Sulamu.

Šimons bar Johajs

Pēc Otrā Tempļa nopostīšanas, pilnīgas izraidīšanas no garīgās pasaules un krituma mūsu pasaulē, nāk klajā „Zoar Grāmata” – kabalistiskais avots, kas uzrakstīts īpašā valodā.

Interesanta ir šīs grāmatas radīšanas vēsture: mūsu ēras otrajā gadsimtā šo darbu sarakstīja viedais rabīns Šimons bar Johajs.  Viņš to radīja kopā ar   saviem skolniekiem, atrodoties alā. Kopā bija desmit mācekļi, atbilstoši desmit augstākajiem pamatspēkiem, kas dēvēti par „desmit sefirot”. Viņi  uzrakstīja  šo grāmatu un noslēpa, jo tai bija jāatklājas tikai pēc 2000 gadiem, tas ir, mūsdienās.

Tīras nejaušības dēļ grāmata tika atklāta iepriekš, atsevišķu lapu  veidā  nonākot  pie XIII gadsimta spāņu kabalista Mozus de Leona24. No šiem fragmentiem arī tika sakopota mums šodien pazīstamā „Zoar Grāmata”.

Nonākušais līdz mūsdienām „Zoar Grāmatas” variants ietver sevī Piecu Mozus  grāmatu tikai atsevišķu nodaļu kabalistiskos komentārus. Tajā veidā,  kādā  to uzrakstīja rabīns Šimons, grāmata sevī  ietvēra  komentārus  visiem Praviešu tekstiem un visiem Svētajiem Rakstiem, tas ir, darbs bija divdesmitreiz apjomīgāks. Par to savā grāmatā „Gudrības augļi” stāsta Bāls Sulams.

„Zoar Grāmata” no cilvēces tika slēpta kopš mūsu ēras otrā gadsimta, kad to radīja rabīns Šimons, līdz XIII gadsimtam, kad tā nokļuva  spāņu  kabalista  Mozus  de Leona rokās.

Tas bija ļoti bagāts cilvēks, viņš nopirka grāmatu un glabāja to pie sevis,  pēc  viņa nāves atraitne grāmatu pārdeva. Viņa nezināja šī darba patieso  vērtību. Grāmatu iegādājās izdevējs, viņš atzina to  par  pietiekami  interesantu,  lai  publicētu. Acīmredzot, tajos laikos, tāpat kā arī mūsdienās, bija pieprasījums pēc mistiskiem darbiem. Izdevējs sāka to pavairot, un tādā veidā „Zoar Grāmata” atklājās.

Mozus de Leons bija izcils kabalists un zināja,  ka  „Zoar  Grāmatu”  nedrīkst atklāt, taču pēc viņa nāves grāmata nenonāca kabalas rokās. Tā aizsākās tās  ceļojums  pasaulē. Pamatojoties uz šo darbu, uzauga vairākas teksta pētnieku paaudzes: arābu, kristiešu, jūdu. „Zoar Grāmata” deva lielu grūdienu visas cilvēces attīstībai.

Kāpēc „Zoar Grāmata” tika slēpta? Tāpēc, ka divu tūkstošu gadu garumā cilvēce atradās pakāpeniskā iekšējās attīstības stāvoklī. Mēs zinām, cik lēni evolucionē sabiedriskās formācijas: beidza pastāvēt Antīkā pasaule un veidojās Viduslaiku sabiedrība, pēc tam, kad Viduslaiki sevi izsmēla, sākās Apgaismības laikmets un pakāpeniski, soli pa solim sāka attīstīties mūsdienu sabiedrība. Tas viss  prasīja milzīgu laika posmu un, egoismam pastāvīgi  progresējot,  cilvēce  nedrīkstēja attīstības periodā maldīties pa  Augstākajām sfērām,  kuras  jebkurā  gadījumā  tā nebija spējīga apzināties, sev pielāgot un pareizi izmantot.

„Zoar Grāmata” ietvēra absolūti visu kabalas gudrību ļoti augstā līmenī. Tā tika uzrakstīta pirms iziešanas no  garīgās  izzināšanas  stāvokļa,  nonākot garīgajā trimdā,  lai 2000 gadu garumā „nogulētu” kopā ar cilvēci pilnīgā atrautībā no garīgās izzināšanas, no Augstākās pasaules sajūtas, lai, kā  pareģo  pati  grāmata,  no  1995. gada atklātos cilvēkiem.

Nākamais kabalas attīstības posms – apslēptais. Tas ir Antīkās pasaules laiks, pārejas periods uz viduslaikiem. Cilvēce snauž, taču tās egoisms pastāvīgi progresē.

 

Kabalas attīstība

Mūs ietver vesela pasaule – Universa daļa,  kuru  mēs  uztveram  ar  mūsu  pieciem maņu orgāniem, ar to palīdzību mēs esam spējīgi izprast tikai mūsu pasauli. Taču pastāv vēl arī ārējā, Augstākā Universa daļa. Mums ir iespēja caur mūsu pasauli iekļūt dabas iekšienē un sajust Augstāko pasauli.

Kā tas notiek? Mūsu pasauli mēs uztveram ar pieciem maņu orgāniem – redze, dzirde, oža, tauste, garša. Taču pastāv vēl papildu  sestais  sajūtu orgāns, kuru dēvē  par ekrānu. Ar tā palīdzību var izlauzties cauri mūsu pasaulei  un  redzēt  dziļos, iekšējos slāņus. Tas nozīmē, ka cilvēkam jāiegūst papildu sajūtu orgāns.

Kā to izdarīt? Atbildi uz šo jautājumu  sniedz kabala  –  tā stāsta,  kā iegūt  ekrānu. Kādā veidā ekrānu ieguva Ādams un Ābrams? Viņi to panāca ar savu centienu spēku. Tās bija īpašas, ļoti smalkas dvēseles, kuras vienīgi ar  saviem  centieniem spēja izlauzties cauri mūsu pasaules apvalkam un sākt sajust Augstākās pasaules smalkās struktūras. Pateicoties tiešai izzināšanai, viņi attīstīja sevī sesto sajūtu orgānu, ekrānu, un pēc tam izklāstīja tā izveidošanas metodiku – metodiku, kuru patlaban var izmantot ikviens cilvēks.

Tātad kabalas metodika ir sestā sajūtu orgāna izveidošanas  metodika  ikvienā  no mums. Ņemot vērā, ka no paaudzes uz paaudzi cilvēce mainās, atbilstoši mainās arī metodika.

Ābrams neapmierinājās ar personīgo garīgo izzināšanu un nolēma organizēt skolu. Kāpēc? Viņš sajuta, ka apkārt viņam dzīvo vairums cilvēku, kuri arī izjūt vajadzību iekļūt Augstākajā pasaulē.

Midrašā („Bereišit Raba”, 84. nodaļa) rakstīts, ka Ābrams sēdēja pie savas telts un aicināja pie sevis garām ejošus cilvēkus, starp kuriem dzīvoja. Viņš cienāja viņus un stāstīja, kas ir kabala, kādas ir tās iespējas un ko tā sniedz cilvēkam. Rezultātā izveidojās cilvēku grupa, no kuriem viņš  pakāpeniski  izaudzināja  kabalistus,  tas  ir, tos, kuri sajūt un izzina Augstāko pasauļu struktūru.

Pēc   tam  izveidotā   grupa  pārcēlās   uz  senās   Izraēlas   teritoriju  un  tika  dēvēta par „Israel”, tie, kas tiecas sasniegt Augstāko (isra-el  ivritā  nozīmē  „tieši  pie Augstākā”). Tā nebija tauta, bet tieši kabalistu grupa, kas Ābrama vadībā tika organizēta no tautas pārstāvjiem, kuri dzīvoja Divupē (Starpupe) pirms aptuveni 4000 gadu. Tālāk šī grupa attīstījās, pilnveidoja kabalas metodiku, izgāja trimdas,

Ēģiptes verdzības periodus, līdz nāca nākamais kabalists – Mozus, kurš izklāstīja kabalu pasaulē vispazīstamākajā grāmatā – Bībelē. Ivritā Piecas Mozus grāmatas tiek dēvētas par Toru, no vārda Or (gaisma).

Mozus

 Nakamajā kabalas attīstības posmā Mozus uzrakstīja grāmatu tā dēvētajā zaru valodā – alegoriju grāmatu, kurā plaši tiek izmantoti mūsu pasaules tēli. Viņš to uzrakstīja tādā veidā, lai katrs cilvēks caur mūsu pasauli  spētu  atklāt  Augstāko pasauli, par cik vadības spēki no Augstākās pasaules  nonāk  lejup  mūsu  pasaulē, radot šeit objektus un priekšmetus un veidojot starp tiem saikni. Augstāko spēku apzīmēšanai, kuri pastāv Augstākajā sfērā, Mozus izmantoja to sekas mūsu pasaulē.

Toras  patiesā nozīme

 Cilvēkiem, kuri spēj redzēt tikai mūsu pasauli, šķiet,  ka  Tora  stāsta par  pasaulīgo lietu iekārtu, par cilvēku savstarpējām attiecībām, par to, kā cilvēkam jāuzvedas, kā kontaktēties ar citiem kolektīva locekļiem, kā pareizi tajā dzīvot, kā organizēta cilvēku sadzīve un kādi ir tās likumi. Patiesībā tas tā nav.

Torā, pamatojoties uz mūsu pasaules objektiem, tiek aprakstītas Augstākās p asaules likumsakarības. Mozus izklāsta diezgan  abstraktas lietas: piemēram, kā  būvēt Templi, kā tajā strādāt, kā pildīt kādus nesaprotamus rituālus, dēvētus par baušļiem, kuru lielākai daļai mūsu pasaulē vispār nav racionāla izskaidrojuma (izņemot dažus, līdzīgi „Mīli savu tuvāko kā  sevi pašu”).  Galvenajos  vilcienos  baušļiem  nav racionāla izskaidrojuma, tapēc ka tie apraksta Augstāko pasauli ar mūsu pasaules vārdiem.

Tāpēc vienkārši cilvēki, lasot Toru, uzskata, ka tas ir vēsturisks vēstījums. Kabalisti, lasot šo pašu grāmatu, saprot, ka tā stāsta par Augstāko pasauli un tās likumiem.

Tora uzrakstīta cēloņu un seku valodā, kad sekas mūsu pasaulē dod nosaukumu spēkam, kurš tās radījis. Garīgajā pasaulē nav nosaukumu. Cilvēks, raugoties caur materiālo objektu, darbību vai spēku, visu šo ķēdi, kas  radījusi doto objektu,  nosauc šī objekta vārdā.

Piemēram, ņemsim Bībelē  aprakstīto  nolaišanos  lejup  Ēģiptē.  Septiņi  treknie  gadi un septiņi bada gadi Ēģiptes verdzībā, bēgšana no faraona, Sarkanās jūras pāriešana, ienākšana Sīnajā, Radītāja atklāšana, pēc tam ceļojums tuksnesī četrdesmit gadu garumā un tā tālāk, līdz Pirmā Tempļa būvniecībai.

Mūsu pasaulē tas viss neapšaubāmi notika: gan Tempļa nopostīšana un klejošana tuksnesī, un Sīnaja kalns, kura pakājē patlaban atrodas pazīstamais Santa – Katarina klosteris un viss, kas Ēģiptē tika radīts verdzības laikos, ir vēsturiski notikumi. To apliecina arheoloģiskie pierādījumi. Taču kabalisti, izzinot Augstākos spēkus caur zemes objektiem, parādībām un notikumiem, redz šo Augstāko spēku projekciju, to ietekmi uz mūsu pasauli. Viņi noskaidro, kurp šie Augstākie spēki ved.

Kāpēc Visuma un cilvēces vēsture sākās un attīstas no noteikta brīža  tieši  šādā veidā? Pie kā tas viss nonāks? Caur vēsturiskiem  vēstījumiem  zinātnieks  kabalists redz Augstāko spēku visu iedarbības paleti uz mūsu pasauli. Vēl vairāk:  ja  mēs izzinām šos spēkus augstākajā līmenī, tad apgūstam tos ne vien attiecībā pret mūsu ķermeņiem, bet tāpat arī attiecībā pret mūsu dvēselēm.

Lai kā tas arī būtu, viss, par ko tiek runāts Torā, rezultātā  piepildījās  līdz  XX gadsimta beigām. Sākot ar XX gadsimtu cilvēces  vēsturē iestājas  īpašs  periods,  tā  no jauna sāka saņemt kabalas gudrību, kas nāk no Ādama. Ar šīs senās gudrības palīdzību iespējams iekļūt dabas iešienē, izprast  tās saknes un tādā veidā rast eksistences jēgu.

Cilvēce šodien atrodas smagā krīzē, kas  mudina  mūs  meklēt  eksistences  cēloni un tās mērķi.

Kabalas grupa vai tauta

 Tātad Ādama skolnieki bija  dažas personas. Ābramam to bija jau daži desmiti. Pakāpeniski, nonākot pie Ēģiptes verdzības perioda, šī  grupa  sasniedza  milzīgu  skaitu – 600 000 vīriešu, un viņi visi atradās Augstākās pasaules izzināšanas līmenī.

Piedzimstot bērnam, viņu audzināja un apmācīja lasīt un rakstīt, un audzināja tā,  lai viņā attīstītos sestais sajūtu orgāns, kuru, izmantojot, viņš spētu iekļūt pasaules iekšienē, lai sajustu visa notiekošā cēloņus un sekas Universā.

Šī kabalistu grupa atradās augstā garīgā līmenī, pilnīgā Augstākās pasaules izzināšanā un saprata, kādā veidā Augstākā pasaule  mijiedarbojas  ar  mūsu pasauli. Kas notika tālāk?

Cilvēka būtība

 Cilvēces vēsture tieši saistīta ar tās būtību un šī būtība ir egoisms, kurš pakāpeniski pieaug un attīstās.

Mūsu Visums radīts kā  milzīgs  nedzīvās  matērijas  sakopojums:  minerālu  bluķi, gāzu uzkrājums utt. Laika gaitā, dabas spēku savstarpējās cīņas rezultātā, izveidojās Saules sistēma un mūsu planēta. Miljonu  gadu  garumā  izveidojās  apstākļi, pateicoties kuriem, kļuva iespējama dzīvības rašanās uz Zemes. Pēc nedzīvās, augu, dzīvnieku dabas nāk cilvēks, un attīstības process  turpinās  tālāk  līdz  parādās Ādams.

Ādams – cilvēks, kuram piemita  egoisma nulles līmenis  (kopā ir  pieci  egoisma līmeņi). Pēc tam egoisms sāk augt līdz nākamajam līmenim (pirmajam) un izpaužas Ābramā. Ābrams, izmantojot savas jau pieaugošās egoistiskās iespējas un vēlmes, iekļūst dziļāk Universā un raksta grāmatu, informatīvi daudz bagātāku par Ādama grāmatu. Viņš sniedz kabalas zinību tālāku izkopšanu.

Nākamais līmenis – Mozus. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem tas ir kvalitatīvs lēciens. Mozus raksta Toru, kas sniedz visa Universa, ne tikai tā atsevišķu daļu  aprakstu. Mozus kabalas grupa, kas skaitliski pieaugusi un  kvalitatīvi  cēlusies,  sasniedz pakāpi, dēvētu par Templi.

Templis tā nav vienkārši ēka mūsu pasaulē. Ja caur mūsu pasauli palūkojamies uz Augstāko pasauli, tad Templis ir garīgā pakāpe, uz kuras atrodas  kabalas  grupa.  Tajos laikos tā atradās Pirmā Tempļa līmenī, gudrības gaismas (Hohma) līmenī. Pēc tam egoisms no jauna pieauga, tautas garīgais līmenis kritās, tā nonāca Babilonijas trimdā. Laikā, kad tika uzcelts Otrais  Templis,  tas  atbilda jau  ne gudrības  gaismai,  bet žēlsirdības gaismai (hasadim), kura atrodas pakāpi zemāk.

Augstākā daba vada mūsu pasauli no iekšpuses. Augstākās dabas spēku un īpašību vislielākais  izzināšanas  dziļums  tiek  dēvēts  par  gudrības  gaismu,   mazāks izzināšanas dziļums – par žēlsirdības gaismu.

Pēc tam egoisms vēl pieņēmās spēkā, un visa tauta no Otrā Tempļa līmeņa nolaidās līdz stāvoklim, kas dēvēts par trimdu.

Trimda mūsu pasaulē izskatās kā izraidīšana no Izraēlas zemes, taču  ja  caur  to lūkoties uz Augstākajām saknēm, tad tas tiek uztverts kā izraidīšana no garīgajiem līmeņiem. Visa tauta piepeši tika ierobežota savu sajūtu iespējās tikai ar pieciem maņu orgāniem un zaudēja spēju iekļūt garīgajā pasaulē. Pirms Otrā Tempļa nopostīšanas viņi bija apveltīti ar sesto sajūtu orgānu. Pēc Tempļa nopostīšanas šī īpašība tika pilnībā zaudēta, un cilvēkiem atlika tikai ierastie pieci maņu o rgāni. Lūk, tas tiek dēvēts par trimdu.

Kā sacīts kabalistiskajos avotos, trimda turpinājās līdz 1995. gadam pēc  jaunā kalendāra sistēmas vai līdz 5755. gadam, ja veikt gadu skaitīšanu kopš Ādama dzimšanas.