Mūs ietver vesela pasaule – Universa daļa, kuru mēs uztveram ar mūsu pieciem maņu orgāniem, ar to palīdzību mēs esam spējīgi izprast tikai mūsu pasauli. Taču pastāv vēl arī ārējā, Augstākā Universa daļa. Mums ir iespēja caur mūsu pasauli iekļūt dabas iekšienē un sajust Augstāko pasauli.
Kā tas notiek? Mūsu pasauli mēs uztveram ar pieciem maņu orgāniem – redze, dzirde, oža, tauste, garša. Taču pastāv vēl papildu sestais sajūtu orgāns, kuru dēvē par ekrānu. Ar tā palīdzību var izlauzties cauri mūsu pasaulei un redzēt dziļos, iekšējos slāņus. Tas nozīmē, ka cilvēkam jāiegūst papildu sajūtu orgāns.
Kā to izdarīt? Atbildi uz šo jautājumu sniedz kabala – tā stāsta, kā iegūt ekrānu. Kādā veidā ekrānu ieguva Ādams un Ābrams? Viņi to panāca ar savu centienu spēku. Tās bija īpašas, ļoti smalkas dvēseles, kuras vienīgi ar saviem centieniem spēja izlauzties cauri mūsu pasaules apvalkam un sākt sajust Augstākās pasaules smalkās struktūras. Pateicoties tiešai izzināšanai, viņi attīstīja sevī sesto sajūtu orgānu, ekrānu, un pēc tam izklāstīja tā izveidošanas metodiku – metodiku, kuru patlaban var izmantot ikviens cilvēks.
Tātad kabalas metodika ir sestā sajūtu orgāna izveidošanas metodika ikvienā no mums. Ņemot vērā, ka no paaudzes uz paaudzi cilvēce mainās, atbilstoši mainās arī metodika.
Ābrams neapmierinājās ar personīgo garīgo izzināšanu un nolēma organizēt skolu. Kāpēc? Viņš sajuta, ka apkārt viņam dzīvo vairums cilvēku, kuri arī izjūt vajadzību iekļūt Augstākajā pasaulē.
Midrašā („Bereišit Raba”, 84. nodaļa) rakstīts, ka Ābrams sēdēja pie savas telts un aicināja pie sevis garām ejošus cilvēkus, starp kuriem dzīvoja. Viņš cienāja viņus un stāstīja, kas ir kabala, kādas ir tās iespējas un ko tā sniedz cilvēkam. Rezultātā izveidojās cilvēku grupa, no kuriem viņš pakāpeniski izaudzināja kabalistus, tas ir, tos, kuri sajūt un izzina Augstāko pasauļu struktūru.
Pēc tam izveidotā grupa pārcēlās uz senās Izraēlas teritoriju un tika dēvēta par „Israel”, tie, kas tiecas sasniegt Augstāko (isra-el ivritā nozīmē „tieši pie Augstākā”). Tā nebija tauta, bet tieši kabalistu grupa, kas Ābrama vadībā tika organizēta no tautas pārstāvjiem, kuri dzīvoja Divupē (Starpupe) pirms aptuveni 4000 gadu. Tālāk šī grupa attīstījās, pilnveidoja kabalas metodiku, izgāja trimdas,
Ēģiptes verdzības periodus, līdz nāca nākamais kabalists – Mozus, kurš izklāstīja kabalu pasaulē vispazīstamākajā grāmatā – Bībelē. Ivritā Piecas Mozus grāmatas tiek dēvētas par Toru, no vārda Or (gaisma).
Mozus
Nakamajā kabalas attīstības posmā Mozus uzrakstīja grāmatu tā dēvētajā zaru valodā – alegoriju grāmatu, kurā plaši tiek izmantoti mūsu pasaules tēli. Viņš to uzrakstīja tādā veidā, lai katrs cilvēks caur mūsu pasauli spētu atklāt Augstāko pasauli, par cik vadības spēki no Augstākās pasaules nonāk lejup mūsu pasaulē, radot šeit objektus un priekšmetus un veidojot starp tiem saikni. Augstāko spēku apzīmēšanai, kuri pastāv Augstākajā sfērā, Mozus izmantoja to sekas mūsu pasaulē.
Toras patiesā nozīme
Cilvēkiem, kuri spēj redzēt tikai mūsu pasauli, šķiet, ka Tora stāsta par pasaulīgo lietu iekārtu, par cilvēku savstarpējām attiecībām, par to, kā cilvēkam jāuzvedas, kā kontaktēties ar citiem kolektīva locekļiem, kā pareizi tajā dzīvot, kā organizēta cilvēku sadzīve un kādi ir tās likumi. Patiesībā tas tā nav.
Torā, pamatojoties uz mūsu pasaules objektiem, tiek aprakstītas Augstākās p asaules likumsakarības. Mozus izklāsta diezgan abstraktas lietas: piemēram, kā būvēt Templi, kā tajā strādāt, kā pildīt kādus nesaprotamus rituālus, dēvētus par baušļiem, kuru lielākai daļai mūsu pasaulē vispār nav racionāla izskaidrojuma (izņemot dažus, līdzīgi „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”). Galvenajos vilcienos baušļiem nav racionāla izskaidrojuma, tapēc ka tie apraksta Augstāko pasauli ar mūsu pasaules vārdiem.
Tāpēc vienkārši cilvēki, lasot Toru, uzskata, ka tas ir vēsturisks vēstījums. Kabalisti, lasot šo pašu grāmatu, saprot, ka tā stāsta par Augstāko pasauli un tās likumiem.
Tora uzrakstīta cēloņu un seku valodā, kad sekas mūsu pasaulē dod nosaukumu spēkam, kurš tās radījis. Garīgajā pasaulē nav nosaukumu. Cilvēks, raugoties caur materiālo objektu, darbību vai spēku, visu šo ķēdi, kas radījusi doto objektu, nosauc šī objekta vārdā.
Piemēram, ņemsim Bībelē aprakstīto nolaišanos lejup Ēģiptē. Septiņi treknie gadi un septiņi bada gadi Ēģiptes verdzībā, bēgšana no faraona, Sarkanās jūras pāriešana, ienākšana Sīnajā, Radītāja atklāšana, pēc tam ceļojums tuksnesī četrdesmit gadu garumā un tā tālāk, līdz Pirmā Tempļa būvniecībai.
Mūsu pasaulē tas viss neapšaubāmi notika: gan Tempļa nopostīšana un klejošana tuksnesī, un Sīnaja kalns, kura pakājē patlaban atrodas pazīstamais Santa – Katarina klosteris un viss, kas Ēģiptē tika radīts verdzības laikos, ir vēsturiski notikumi. To apliecina arheoloģiskie pierādījumi. Taču kabalisti, izzinot Augstākos spēkus caur zemes objektiem, parādībām un notikumiem, redz šo Augstāko spēku projekciju, to ietekmi uz mūsu pasauli. Viņi noskaidro, kurp šie Augstākie spēki ved.
Kāpēc Visuma un cilvēces vēsture sākās un attīstas no noteikta brīža tieši šādā veidā? Pie kā tas viss nonāks? Caur vēsturiskiem vēstījumiem zinātnieks kabalists redz Augstāko spēku visu iedarbības paleti uz mūsu pasauli. Vēl vairāk: ja mēs izzinām šos spēkus augstākajā līmenī, tad apgūstam tos ne vien attiecībā pret mūsu ķermeņiem, bet tāpat arī attiecībā pret mūsu dvēselēm.
Lai kā tas arī būtu, viss, par ko tiek runāts Torā, rezultātā piepildījās līdz XX gadsimta beigām. Sākot ar XX gadsimtu cilvēces vēsturē iestājas īpašs periods, tā no jauna sāka saņemt kabalas gudrību, kas nāk no Ādama. Ar šīs senās gudrības palīdzību iespējams iekļūt dabas iešienē, izprast tās saknes un tādā veidā rast eksistences jēgu.
Cilvēce šodien atrodas smagā krīzē, kas mudina mūs meklēt eksistences cēloni un tās mērķi.
Kabalas grupa vai tauta
Tātad Ādama skolnieki bija dažas personas. Ābramam to bija jau daži desmiti. Pakāpeniski, nonākot pie Ēģiptes verdzības perioda, šī grupa sasniedza milzīgu skaitu – 600 000 vīriešu, un viņi visi atradās Augstākās pasaules izzināšanas līmenī.
Piedzimstot bērnam, viņu audzināja un apmācīja lasīt un rakstīt, un audzināja tā, lai viņā attīstītos sestais sajūtu orgāns, kuru, izmantojot, viņš spētu iekļūt pasaules iekšienē, lai sajustu visa notiekošā cēloņus un sekas Universā.
Šī kabalistu grupa atradās augstā garīgā līmenī, pilnīgā Augstākās pasaules izzināšanā un saprata, kādā veidā Augstākā pasaule mijiedarbojas ar mūsu pasauli. Kas notika tālāk?
Cilvēka būtība
Cilvēces vēsture tieši saistīta ar tās būtību un šī būtība ir egoisms, kurš pakāpeniski pieaug un attīstās.
Mūsu Visums radīts kā milzīgs nedzīvās matērijas sakopojums: minerālu bluķi, gāzu uzkrājums utt. Laika gaitā, dabas spēku savstarpējās cīņas rezultātā, izveidojās Saules sistēma un mūsu planēta. Miljonu gadu garumā izveidojās apstākļi, pateicoties kuriem, kļuva iespējama dzīvības rašanās uz Zemes. Pēc nedzīvās, augu, dzīvnieku dabas nāk cilvēks, un attīstības process turpinās tālāk līdz parādās Ādams.
Ādams – cilvēks, kuram piemita egoisma nulles līmenis (kopā ir pieci egoisma līmeņi). Pēc tam egoisms sāk augt līdz nākamajam līmenim (pirmajam) un izpaužas Ābramā. Ābrams, izmantojot savas jau pieaugošās egoistiskās iespējas un vēlmes, iekļūst dziļāk Universā un raksta grāmatu, informatīvi daudz bagātāku par Ādama grāmatu. Viņš sniedz kabalas zinību tālāku izkopšanu.
Nākamais līmenis – Mozus. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem tas ir kvalitatīvs lēciens. Mozus raksta Toru, kas sniedz visa Universa, ne tikai tā atsevišķu daļu aprakstu. Mozus kabalas grupa, kas skaitliski pieaugusi un kvalitatīvi cēlusies, sasniedz pakāpi, dēvētu par Templi.
Templis tā nav vienkārši ēka mūsu pasaulē. Ja caur mūsu pasauli palūkojamies uz Augstāko pasauli, tad Templis ir garīgā pakāpe, uz kuras atrodas kabalas grupa. Tajos laikos tā atradās Pirmā Tempļa līmenī, gudrības gaismas (Hohma) līmenī. Pēc tam egoisms no jauna pieauga, tautas garīgais līmenis kritās, tā nonāca Babilonijas trimdā. Laikā, kad tika uzcelts Otrais Templis, tas atbilda jau ne gudrības gaismai, bet žēlsirdības gaismai (hasadim), kura atrodas pakāpi zemāk.
Augstākā daba vada mūsu pasauli no iekšpuses. Augstākās dabas spēku un īpašību vislielākais izzināšanas dziļums tiek dēvēts par gudrības gaismu, mazāks izzināšanas dziļums – par žēlsirdības gaismu.
Pēc tam egoisms vēl pieņēmās spēkā, un visa tauta no Otrā Tempļa līmeņa nolaidās līdz stāvoklim, kas dēvēts par trimdu.
Trimda mūsu pasaulē izskatās kā izraidīšana no Izraēlas zemes, taču ja caur to lūkoties uz Augstākajām saknēm, tad tas tiek uztverts kā izraidīšana no garīgajiem līmeņiem. Visa tauta piepeši tika ierobežota savu sajūtu iespējās tikai ar pieciem maņu orgāniem un zaudēja spēju iekļūt garīgajā pasaulē. Pirms Otrā Tempļa nopostīšanas viņi bija apveltīti ar sesto sajūtu orgānu. Pēc Tempļa nopostīšanas šī īpašība tika pilnībā zaudēta, un cilvēkiem atlika tikai ierastie pieci maņu o rgāni. Lūk, tas tiek dēvēts par trimdu.
Kā sacīts kabalistiskajos avotos, trimda turpinājās līdz 1995. gadam pēc jaunā kalendāra sistēmas vai līdz 5755. gadam, ja veikt gadu skaitīšanu kopš Ādama dzimšanas.
