Ziņas

Solis pa kreisi, solis pa labi = solis uz priekšu

Izveidot jaunus maņu orgānus, lai atklātu garīgo pasauli nozīmē izveidot starp mums savstarpējās saiknes, kurās mēs spēsim atklāt Radītāju un tādējādi sniegt Viņam baudu. Šo jauno uztveri dēvē par „ticību, kas augstāka par zināšanām”, Binas līmeni, atdevi, altruistisku nodomu.

Gatavojot mūs šādai labošanai Radītājs pakāpeniski slēpj garīgās pasaules, nolaižot tās līdz šīs pasaules līmenim, kur spēj eksistēt radījumi un sašķeļ kopīgo dvēseli daudzās daļās.

Labošanās sākumā mums ir jāizveido saiknes materiālajā līmenī, tas ir, egoistiski, zināšanās. Pēc tam nepieciešams pacelties virs tā, lai visas mūsu saiknes izrietētu nevis no vēlmes baudīt, bet no atdeves dabas.

Taču, neraugoties uz to, mēs savu vēlmi baudīt neizpostām, bet gluži pretēji ik reiz to izmantojam kā piemēru, ko dēvē par kreiso līniju un virs tās veidojam apgriezenisku formu – labo līniju, vēlmi dot.

Iznāk, ka nav iespējams pacelties mīlestības un atdeves līmenī, iekams neatklāsies naids, atstumšana, nošķirtība, egoisms visos tā veidos. Un virs tā visa mēs veidojam labo līniju: apvienošanos, mīlestību, satuvināšanos, savstarpēju sapratni, kā sacīts: „Visus grēkus pārklās mīlestība”. Taču, ja nav grēku – nav mīlestības, jābūt gan vienam, gan otram, viens pateicoties otram: solis pa kreisi, solis pa labi.

Vispirms ir jāatklājas trūkumam no kreisās puses, un no tā mēs sapratīsim, kādam ir jābūt tā pretstatam, kā „gaismas pārākums no tumsas” un spēsim izveidot labo līniju – pareizu savienošanos.

Pašlaik mēs nezinām, kas ir pareiza saikne, mūsos nav nekādu priekšnosacījumu. Tāpēc atliek sekot kabalistu padomiem, tikai šādā veidā mēs spēsim izveidot pareizas savstarpējās saiknes, kuras tiks dēvētas par garīgām. Tāpēc, ka šajās pēc būtības īpašajās saiknēs, mums atklāsies atdeves un mīlestības spēks, kuru dēvē par „Radītāju”.

Tāds arī ir cilvēka darbs. Visa mācīšanās ir sagatavošanās praktiskai realizācijai, praktiskai saiknei citā līmenī, atbilstoši citai atdeves dabai, kurā nav ne lāses egoistiskās vēlmes, kura šodien pār mums valda.

Tagad mēs nezinām, kas ir vēlme dot. Lai cik mēs sevi nepiespiestu, mēs no sevis neko neizspiedīsim kā tikai egoismu. Taču būtībā viss ir ļoti vienkārši: nepieciešams tikai padarīt savu vēlmi līdzīgu Radītāja vēlmei.

Ja mēs pacentīsimies nonākt tuvākā vēlmē un to nolikt augstāk par savu egoismu, padarīt to spēcīgāku un svarīgāku par savu vēlmi, neskatoties uz tās pretstatu individuālai interesei, tad spēsim iemācīties iemainīt vienu dabu pret otru. Šādā formā mēs spēsim saprast, ko nozīmē pārvarēt sevi un iet virs sava viedokļa, savām jūtām un prātu.

Manas individuālās sajūtas un prāts paliek, taču papildus es gūstu biedru, grupas sirdi un prātu. Es eju aiz biedriem ar aizvērtām acīm, tāpēc ka nespēju pārbaudīt un salīdzināt viņu vēlmes ar savām. Vienkārši nepieciešams atdot biedram „pēdējo kreklu”, tas ir, viņa vēlmei ir jānosaka visas manas darbības.

Es izmantoju savu ķermeni kā mašīnu, kuras iekšienē darbojas grupas vēlmes. Šādi es virzīšos uz priekšu, iekams atklāšu, ka tās ir Radītāja vēlmes, kurš manī jau atrodas un mani vada. Pildot darbības es sākšu iepazīt Viņu, tāpēc ka tas ir Radītājs, kurš manī darbojas.

Ja es Viņam sniegšu šādu iespēju, pateicoties savai brīvai izvēlei, tad šajās darbībās atklāšu Viņa dabu, raksturu, programmu, pieeju un kļūšu līdzīgs Viņam. Šādā veidā mēs sasniedzam saliedētību ar augstāko spēku, Radītājs ietērpjas radījumā.

Pienācis laiks nopietni, daudz intensīvāk, praktiski iekļauties šajā darbā. Ceru, ka mēs jau esam veikuši pirmo pussoli uz priekšu.

No nodarbības par tēmu „Darbs zināšanās un augstāk par zināšanām”, 04.11.2018.

Avots: www.laitman.lv

Divas pretējības, kas darbojas reizē

Garīgais ceļš pamatojas uz pretējībām: pacēlumiem un kritumiem, no kuriem abi ir vienlīdz svarīgi un ved uz vienu mērķi. Pretēji laiki, stāvokļi, radījumi, kuriem ir pretējas īpašības, taču tik un tā apvienojas kopā – visa garīgā pasaule veidojas uz divām pretējībām, kas darbojas kā viens veselums.

Pretējas īpašības viena otru neanulē un nemijas, bet darbojas paralēli, vienlaicīgi.

Kurš spēj izturēt šādu divējādību pārveidos sevi, lai nonāktu garīgajā pasaulē. Taču tas, kurš to nespēj izturēt, nespēs izveidot kli garīgai izzināšanai.

Attiecībā uz Radītāju, saprotams, ka nav nekādas pretējības un viss savienojas vienā veselumā. Pretrunas pastāv tikai attiecībā uz radījumu, kurš sastāv no matērijas un gara, kas viens otram ir pretēji. Mums vēl ir jāsaprot un jāsajūt, kādā mērā to pretruna ir neatgriezeniska, nesamierināma, nesavienojama, absolūti neatrisināma.

Kad mūsu pasaulē parādās pretrunas, mēs meklējam kompromisu, starpposma risinājumu, kas samierina vienu ar otru. Taču garīgajā mēs nemeklējam kompromisu, gluži pretēji, jo tālāk mēs garīgajā virzāmies, jo spēcīgāk sajūtam pretrunas starp matēriju un formu, kas ietērpjas matērijā, vēlmi gūt baudu un vēlmi atdot, egoismu un garīgumu, ekrānu, gaismu.

Nepieciešams šīs pretrunas apgūt un gaidīt, lai gaisma mūsos izveidotu spēju izturēt šādu opozīciju, un iekļaut sevī arvien polārākas pretējības. No tā ir saprotams, ka garīgā izzināšana atšķiras no materiālās, atrodoties absolūti citā dimensijā. Nepamēģinot to nav iespējams saprast.

Divas pretējības, kas darbojas kopā ir formula, garīgās kli pamats, visa tās būtība. Tā ir ļoti smalka, pikanta, interesanta lieta – nesaprotama un tajā pašā laikā saistoša. Tā ļauj sajust kaut kādu garīgā „garšu” arī tiem, kuri tur neatrodas, gluži kā kvantu fizika, kas nonāk līdz matērijas un gaismas robežai.

Lūk, kāpēc garīgais darbs notiek ar ticību, kas augstāka par zināšanām, augstāk par mūsu dzīvniecisko prātu, tāpēc ka tas ir veidots uz mums nepierastām pretējām īpašībām. Cilvēks sastāv no divām formām: cilvēciskās un dzīvnieciskās.

Cilvēks iet ar ticību, kas augstāka par zināšanām, pieņemot divas pretējības kā līdztiesīgas viena veseluma daļas. Taču dzīvnieciskais ķermenis vadās pēc sava materiālā prāta un jūtām. Un saprotams, ka cilvēkam ir jāapseglo savs dzīvnieks, jāšus sēžot uz tā.

No rīta nodarbības, 16.10.2018.

Avots: www.laitman.lv