Ziņas

Solis pa kreisi, solis pa labi = solis uz priekšu

Izveidot jaunus maņu orgānus, lai atklātu garīgo pasauli nozīmē izveidot starp mums savstarpējās saiknes, kurās mēs spēsim atklāt Radītāju un tādējādi sniegt Viņam baudu. Šo jauno uztveri dēvē par „ticību, kas augstāka par zināšanām”, Binas līmeni, atdevi, altruistisku nodomu.

Gatavojot mūs šādai labošanai Radītājs pakāpeniski slēpj garīgās pasaules, nolaižot tās līdz šīs pasaules līmenim, kur spēj eksistēt radījumi un sašķeļ kopīgo dvēseli daudzās daļās.

Labošanās sākumā mums ir jāizveido saiknes materiālajā līmenī, tas ir, egoistiski, zināšanās. Pēc tam nepieciešams pacelties virs tā, lai visas mūsu saiknes izrietētu nevis no vēlmes baudīt, bet no atdeves dabas.

Taču, neraugoties uz to, mēs savu vēlmi baudīt neizpostām, bet gluži pretēji ik reiz to izmantojam kā piemēru, ko dēvē par kreiso līniju un virs tās veidojam apgriezenisku formu – labo līniju, vēlmi dot.

Iznāk, ka nav iespējams pacelties mīlestības un atdeves līmenī, iekams neatklāsies naids, atstumšana, nošķirtība, egoisms visos tā veidos. Un virs tā visa mēs veidojam labo līniju: apvienošanos, mīlestību, satuvināšanos, savstarpēju sapratni, kā sacīts: „Visus grēkus pārklās mīlestība”. Taču, ja nav grēku – nav mīlestības, jābūt gan vienam, gan otram, viens pateicoties otram: solis pa kreisi, solis pa labi.

Vispirms ir jāatklājas trūkumam no kreisās puses, un no tā mēs sapratīsim, kādam ir jābūt tā pretstatam, kā „gaismas pārākums no tumsas” un spēsim izveidot labo līniju – pareizu savienošanos.

Pašlaik mēs nezinām, kas ir pareiza saikne, mūsos nav nekādu priekšnosacījumu. Tāpēc atliek sekot kabalistu padomiem, tikai šādā veidā mēs spēsim izveidot pareizas savstarpējās saiknes, kuras tiks dēvētas par garīgām. Tāpēc, ka šajās pēc būtības īpašajās saiknēs, mums atklāsies atdeves un mīlestības spēks, kuru dēvē par „Radītāju”.

Tāds arī ir cilvēka darbs. Visa mācīšanās ir sagatavošanās praktiskai realizācijai, praktiskai saiknei citā līmenī, atbilstoši citai atdeves dabai, kurā nav ne lāses egoistiskās vēlmes, kura šodien pār mums valda.

Tagad mēs nezinām, kas ir vēlme dot. Lai cik mēs sevi nepiespiestu, mēs no sevis neko neizspiedīsim kā tikai egoismu. Taču būtībā viss ir ļoti vienkārši: nepieciešams tikai padarīt savu vēlmi līdzīgu Radītāja vēlmei.

Ja mēs pacentīsimies nonākt tuvākā vēlmē un to nolikt augstāk par savu egoismu, padarīt to spēcīgāku un svarīgāku par savu vēlmi, neskatoties uz tās pretstatu individuālai interesei, tad spēsim iemācīties iemainīt vienu dabu pret otru. Šādā formā mēs spēsim saprast, ko nozīmē pārvarēt sevi un iet virs sava viedokļa, savām jūtām un prātu.

Manas individuālās sajūtas un prāts paliek, taču papildus es gūstu biedru, grupas sirdi un prātu. Es eju aiz biedriem ar aizvērtām acīm, tāpēc ka nespēju pārbaudīt un salīdzināt viņu vēlmes ar savām. Vienkārši nepieciešams atdot biedram „pēdējo kreklu”, tas ir, viņa vēlmei ir jānosaka visas manas darbības.

Es izmantoju savu ķermeni kā mašīnu, kuras iekšienē darbojas grupas vēlmes. Šādi es virzīšos uz priekšu, iekams atklāšu, ka tās ir Radītāja vēlmes, kurš manī jau atrodas un mani vada. Pildot darbības es sākšu iepazīt Viņu, tāpēc ka tas ir Radītājs, kurš manī darbojas.

Ja es Viņam sniegšu šādu iespēju, pateicoties savai brīvai izvēlei, tad šajās darbībās atklāšu Viņa dabu, raksturu, programmu, pieeju un kļūšu līdzīgs Viņam. Šādā veidā mēs sasniedzam saliedētību ar augstāko spēku, Radītājs ietērpjas radījumā.

Pienācis laiks nopietni, daudz intensīvāk, praktiski iekļauties šajā darbā. Ceru, ka mēs jau esam veikuši pirmo pussoli uz priekšu.

No nodarbības par tēmu „Darbs zināšanās un augstāk par zināšanām”, 04.11.2018.

Avots: www.laitman.lv