Posts

Vēlme saņemt radīta no nekā

/0 Comments/in , /by

„Esošais no nekā” ir pats radījums, tas, kas neattiecas uz Radītāju, neatrodas Viņā, Augstākajā saknē. Ko Viņš radīja? Kas Viņam ir nepieciešams? Tikai radījums, kurš baudītu Viņa labestību. Kas var baudīt Viņa labestību? – Vēlme baudīt. Tāpēc Radītājs rada šo vēlmi. Vēlme nav pašā Radītājā, tā nāk no Viņa vēlmes sniegt baudu saviem radījumiem.Tāpēc vēlme baudīt, viss radījuma materiāls visos līmeņos tiek dēvēts par „esošo no nekā” (radīts no nekā). Tas neatradās Radītājā, pirms Viņš nolēma radīt radījumu. Tajā mirklī, kad Viņš pieņēma lēmumu īstenot Savu nodomu, Viņa doma radīja vēlmi baudīt.

Lai gan mēs dzīvojam materiālajā realitātē, taču matērija, kas eksistē mūsu  pasaulē, ir tikai iluzora. Tā ir kategorija, kas mums šķiet reāla, pateicoties informācijai, kas nonāk mūsu smadzenēs ar piecu maņu orgānu palīdzību, taču būtībā tā ir tikai doma, kas ietverta visā Universā.

Pastāv jēdziens: „pirms Domas”, kad bija tikai „ir”, „esošais”. Pastāv arī tāds jēdziens: „pēc Domas”, kas dēvēts „esošais no nekā”. Šie divi jēdzieni ir pretēji viens otram, tas ir, gaisma, bauda un vēlme to baudīt.

Pastāv stāvoklis, kad atklājas tikai vēlme saņemt. Tā eksistē ārpus saiknes ar spēku, mūžīgo atdeves īpašību, taču pēc tam sāk iegūt atdeves formas, Radītāja īpašības. Atkarībā no tā, cik lielā mērā tai izdodas šo stāvokli sasniegt, tajā izpaužas „Dievišķās daļiņas no augšienes” klātbūtne. „Dievišķās daļiņas no augšienes” klātesība ļauj pielīdzināt egoistisko vēlmi saņemt Radītājam, atdeves īpašībai. Tajā esošā Radītāja daļa, patiesībā sakot, nav vēlme atdot, jo vēlmi nav iespējams nodot no viena citam. Tā ir forma. Vēlmes gūt baudu noteiktas darbības var būt ekvivalentas atdeves īpašībai. Tā vēlmes baudīt daļa, kas strādā tādā režīmā, tiek dēvēta par dvēseli. Tāpēc par dvēseli rakstīts, ka tā ir Radītāja daļa, kas nosūtīta lejup. Tas nenozīmē, ka Radītājs no sevis atdala kādu daļu un nodod to radījumam, bet radījums to paņem un sevī saglabā. Forma, kuru radījums iegūst un kura līdzinās Radītājam, tiek dēvēta par dvēseli. Iegūstot šo īpašību, radījums tiek dēvēts par „Ādamu” (cilvēku). Ja viņam šīs īpašības nav, tad radījums paliek nedzīvajā, augu vai dzīvnieciskajā attīstības līmenī.

Radījuma būtība ir vēlme baudīt, kura sākotnēji mums dota ārpus saiknes ar Radītāja atdeves īpašību, kas ir mūsu nemainīgais pamats. Radītāja īpašība nav vēlme, bet forma, kas radījumam (vēlmei saņemt) ir jāiegūst, jāsasniedz, pateicoties savai patstāvīgai brīvai izvēlei. Gaisma pati par sevi ir neizzināma, un arī kli pati par sevi ir neizzināma. Visi nosacījumi starp šīm divām kategorijām rodas savstarpējās saiknes rezultātā.

Radījuma daba pakāpeniski atklājas vairums nosacījumos un īpašību gradācijās, kas rodas gaismas un kli mijiedarbības rezultātā. Šajā materiālā jānorisinās tūkstošiem procesu, daļu no tiem radījums iziet, atrodoties pilnīgā Radītāja varā, nesaprotot notiekošā jēgu, nenoskaidrojot savus stāvokļus un tos neapzinoties. Pēc tam radījumam pakāpeniski mostas prāts un jūtas, un radījums sāk rīkoties patstāvīgi, apzināti, vadoties no savas brīvās izvēles. Tas jau ir pēdējais etaps, kurā mēs šodien atrodamies. To raksturo tas, ka mēs sākam sevi veidot kā patstāvīgu personību, līdz sasniegsim labošanās beigas Bezgalības pasaulē. Tikai tad mūs varēs dēvēt par radījumiem, ne ātrāk.

Tādā veidā dabas spēku vai četru faktoru iedarbībā radījums iziet visus vēlmes attīstības līmeņus un noteiktā savas attīstības posmā sajūt pretstatu Radītāja īpašībām. Pēc tam, patstāvīgi izvēloties pareizo saskarsmes vidi, iegūst jaunu formu, kas viņu noved pie augstāka (garīgā) eksistences līmeņa, tur jau atklājas acīm redzama saikne ar pirmcēloni, atklāta mijiedarbība ar Radītāju. Šī jaunā forma tiek dēvēta par dvēseli, tā eksistēja radījumā potenciālā, taču iepriekš viņš to nejuta. Uz sava sākotnējā materiāla bāzes – vēlmes saņemt cilvēks patstāvīgi attīsta savu dvēseli, tas ir, atdeves formu.

 Šie izskaidrojumi nedaudz atšķiras no ierastajām teorijām par dvēseli, taču tā nav filozofija, bet realitāte, pasaules aina, stāvokļi, kuri atklājas tiem, kas tos sasniedz, tas ir, cilvēkiem, kuri ieguvuši Radītāja īpašības.

Divi spēki vēlmē saņemt

 Radījums vēlas gūt baudu un tāpēc pievelk sev visu to, no kā saņem labpatiku saskaņā ar savu būtību. Vēlme baudīt piesaista visu, kas atbilst tās iekšējām īpašībām un nosacījumiem, un tas nozīmē, ka tā ir apveltīta ar pievilkšanās spēku. Vai tā vēlas, vai nē – jautājumam pašam par sevi nav nozīmes. Ja manī iekļauta kāda īpašība vai kāds piepildījuma trūkums, tad manas vēlmes spēks darbojas kā pievelkošais.

Nav iespējams sacīt par cilvēku, ka viņš kaut ko vēlas, bet tam netuvojas. Tā var sacīt tikai par materiālajiem objektiem. Turpretim mēs runājam par garīgo pasauli, spēku pasauli, neņemot vērā matēriju, kas eksistē, pateicoties tikai mūsu orgānu atbilstošai uztveres struktūrai. No pirmā acu uzmetiena es varu uzskatīt cilvēku par pilnīgu taisno, kurš veic altruistiskas darbības. Taču patiesībā viņš sekos ļauniem nodomiem, un es nespēšu redzēt to, kas apslēpts aiz viņa materiālā veidola.

Garīgajā pasaulē visu darbību novērtējums tiek veikts, pamatojoties uz vēlmēm un nolūkiem, nevis uz fizisku darbību un mūsu bioloģiskā ķermeņa ārējām izpausmēm.

Garīgajā pasaulē vēlme tiek dēvēta par „ķermeni”. Ja spriest par cilvēku, pamatojoties uz viņa vēlmēm, tad nevar sacīt, ka viņam ir kāda vēlme, kuru viņš noraida. Viņš nespēj no tās atteikties. Ja es ko vēlos, tad šī vēlme manī strādā kā pievilkšanās spēks, taču ja es ienīstu, tad vēlme manī strādā kā atgrūšanās spēks. Man nelīdzēs pat tas, ja slēpšu savu vēlmi no sevis paša un no citiem, veicot ar savu fizisko ķermeni darbības, kas pretstatā šai vēlmei.

Ja es kādam smaidu, bet pats šo cilvēku ienīstu, tad naids, kuru es iekšēji sajūtu, atgrūdīs viņu no manis. Tieši tas ar mums notiek mūsu pasaulē. Taču, ja mēs spriežam pēc tā, ko dara mūsu ķermenis, tad pieviļam paši sevi un tas ir visu problēmu avots.

Ja mēs zinātu, kādā veidā mēs iedarbojamies uz dabu, apkārtējo pasauli, tad saprastu, ka to ietekmējam tikai ar savām vēlmēm, nevis ārējo uzvedību. Tāpēc, ja mēs redzētu savas īstās vēlmes un mūsu savstarpējās saiknes, tad saprastu, kāpēc šī pasaule ir tik slikta. Mēs to bojājam ar mūsu esošajām savstarpējām iekšējām attiecībām.

Sekojot vairākumam

 „Sekot vairākumam” – Augstākās vadības un dabas likums.

Bāls Sulams

Ir pilnīgi saprotams, ka dzīvot sabiedrībā var tikai atbilstoši likumam, kas definē, ka jāseko vairākumam. Šis likums reglamentē jebkuru mūsu strīdu un jebkuru netikumu starp sev līdzīgiem, un tas darbojas tādā veidā, ka galu galā ir vienīgais instruments, kas dod tiesības sabiedrībai pastāvēt. Tāpēc tas tiek uzskatīts par vienu no Augstākās vadības dabiskiem likumiem, un mums tas ir jāpilda un uzmanīgi jāsargā, nepaļaujoties uz mūsu sapratni.

Visur, kur rodas domstarpības starp indivīdu un vairākumu, mums jāpieņem lēmums vairākuma labā. Tā mums norāda kabalisti. Šķiet, it kā šis likums atgrieztu cilvēci atpakaļ: jo vairākums parasti ir neattīstīts, bet attīstītie ir nelielā mazākumā.

Taču, ņemot vērā, ka daba mums noteikusi dzīvot sabiedrībā, mums ir jāpilda tās likumi, pretējā gadījumā tā prasīs no mums atbildību, neatkarīgi no tā, vai mēs saprotam tās nostādņu jēgu, vai nē. Tādēļ prasība „sekot vairākumam” ir viens no sadzīves dabiskiem likumiem. Mūs radot, šo likumu daba mums iedeva kopā ar tā fakta sapratni, ka šī likuma ievērošana ir optimāla mūsu attīstībai. Tāpēc šis likums mums ir jāpilda ar visu centību, neņemot vērā savu uzskatu par tā pareizību.

Mūsu stāvoklī mēs nespējam novērtēt Visuma vispārējā likuma pareizību. Šo izpratni mums sniedz zinātnieki kabalisti, kuri šo likumu ir izzinājuši. Uzņemoties šī likuma pildīšanu, mēs it kā ar mikroskopa palīdzību ielūkojamies Universa dziļumos. Tas sniedz iespēju rīkoties pareizi. Šī likuma jēga – attīstīt mūsos apzināšanos, ka:

  • pašmīlība ir ļaunums;
  • mīlestība pret tuvāko ir labestība.

Tas ir vienīgais veids, kā sasniegt mīlestību pret Radītāju. Ko nozīmē sasniegt mīlestību pret Radītāju? Radītājs ir atdeves īpašība, kuru es atklāju sevī, pateicoties studijām saskaņā ar kabalas metodiku. Tādējādi mīlestība pret Radītāju nozīmē, ka es sāku mīlēt šo atdeves īpašību sevī. Taču, kāda tam ir saistība ar mīlestību pret tuvāko? Mēs jau vairākkārt runājām par to, ka esam kopīgās dvēseles, radījuma vai Ādama Rišona sistēmas daļiņas, šī sistēma „sašķēlās”, tas ir, visas sistēmas daļas zaudēja kopības, vienotības, piederības vienotam organismam sajūtu. Šis organisms funkcionēja saskaņā ar altruistisko likumu. Pašreiz mums šīs attiecības ir jāatjauno, līdz ar to mēs sevi un visu sistēmu novedam pie līdzsvara stāvokļa ar vispārējo dabas likumu, tas ir, Radītāju. Tāpēc Bāls Sulams skaidro, ka mīlestība pret tuvāko un mīlestība pret Radītāju ir identiski jēdzieni.

Taču vairākumam nav tiesību atcelt indivīda viedokli viņa attiecībās ar Radītāju, un katrs var brīvi rīkoties, kā uzskata par pareizu. Tā ir personības brīvība. Cilvēka attiecības ar Radītāju regulē pats cilvēks, tajā pašā laikā pārējie uzvedības likumi tiek regulēti, vadoties pēc noteikuma „sekot vairākumam”.

Kabalas ceļš un ciešanu ceļš

 Kabalas ceļš nosaka, ka mums ir jāpaļaujas uz zinātnieku kabalistu saprātu kā uz savu personīgo dzīves pieredzi, jo viņi jau ir izzinājuši radījuma mērķi. Taču, kā es varu būt pārliecināts, ka saprāts, kuram patlaban esmu  gatavs uzticēties, patiešām ir patiess un ka tas, ko viņi runā, ir neapstrīdams fakts?

No otras puses, ja es neizmantoju viedā saprātu kā ārsta padomu, tad nolemju sevi ilgam ciešanu ceļam, gluži kā slimnieks, kurš noraida speciālista norādījumus un patstāvīgi sāk apgūt medicīnu. Šis slimnieks var nomirt vēl pirms tam, iekams apgūs medicīnas gudrību.

Tāds ir ciešanu ceļš salīdzinājumā ar kabalas ceļu. Tas, kurš netic gudrībai, kuru šī zinātne iesaka pieņemt, var papūlēties to izzināt patstāvīgi. Viņš jebkurā gadījumā nonāks pie tā paša secinājuma, pie kura nonāca kabalisti, tikai paralēli tam  pārcietīs milzums ciešanu, tā vietā, lai izmantotu pieredzi, kas ievērojami paātrina procesu un ļauj atklāt ļaunumu, un izvairīties no saskarsmes ar to, pateicoties labvēlīgai saskarsmes videi, kas mudina uz pareizu domu un rīcību rašanos.

Rodas jautājums: ja es sākotnēji izvēlos pareizo saskarsmes vidi, pareizās grāmatas, vai tādā gadījumā es sevi neapzogu? Varbūt man jāpārdzīvo arī negatīvie stāvokļi, jāredz viss, kas tajos ir, jo sacīts, ka man ir jāiziet visi savi rešimot? Patiesībā cilvēks jebkurā gadījumā no tiem nespēs izvairīties, starpība ir tikai tajā, kā viņš tos izies. Cilvēks var krist depresijā, sajust bezpalīdzību vai saslimt, atrodoties diezgan ilgu laiku tādā stāvoklī, nespēdams no tā izrauties. Taču piepeši parādās ārsts, kurš dažu minūšu laikā no šī stāvokļa viņu izvelk. Cilvēks jebkurā gadījumā neizvairīsies no visu sajūtu virknes, taču izies šīs sajūtas ātri, apzināti.

Virzoties kabalas ceļā, attiecīgajos izzināšanas līmeņos cilvēks nevis vienkārši atrodas savos stāvokļos, bet sāk tos sevī sajust. Stāvokļu iziešanas process paātrinās: tas realizējas cilvēkā, noved viņu pie ātras sapratnes par notiekošo un pie veidiem, kā iziet no situācijas.

Ir iespējams apzināties cēloņu un seku saikni, un spēkus, kas liek pāriet no viena stāvokļa citā, nevis pārdzīvojot likteņa triecienus, bet gaismas iedarbības rezultātā, uz kontrasta fona starp mani un gaismu. Rezultāts būs tāds pats: jebkurā gadījumā man nāksies „saņemt šos divsimts sitienus”, taču vienlaikus un apzināti. Tāpēc tie netiks izjusti kā ciešanas, gluži otrādi, šī apziņa izraisīs prieku.

Pretējā gadījumā pārejai no pakāpes uz pakāpi būs jāīstenojas saskaņā ar nolieguma nolieguma likumu: man pilnībā būs jāpārliecinās sava esošā stāvokļa nelietderībā, lai pārietu no tā uz nākamo.

Vienīgais, kas mums ir jāsaņem no saskarsmes vides – ļaunuma apzināšanās, izpratne par to, ka tajā stāvoklī, kurā tu atrodies, tev nedrīkst palikt, jo tu esi saslimis: ar mikroskopa palīdzību tu jau redzēji, kāds daudzveidīgu vīrusu kvantums tevi apdraud. Ja šajā pašā mirklī nesāksi sevi labot un ārstēt, ar tevi notiks briesmīgas lietas. Tādi iespaidi man ir jāsaņem no saskarsmes vides. Viss nepieciešamais tālākai attīstībai ir jau manī „sagataves” veidā.

Tādējādi viss ir atkarīgs no apkārtējās sabiedrības, kas pilda mikroskopa, indikatora, rādītāja lomu.

Vairākuma tiesības apspiest indivīda brīvību

 Cilvēka uzvedība attiecībā pret sabiedrību un attiecībā pret Radītāju pakļaujas tikai vienam likumam. Tas mums jau ir zināms, jo mēs saprotam, ka Radītājs atklājas caur sabiedrību, vienotajā „Ādama Rišona” sistēmā. Ārpus šīs sistēmas jēdziens

„Radītājs” nepastāv. Tas spēks, tas likums, kas sevi atklāj saiknē starp dvēselēm, tiek dēvēts par „Radītāju”. Tāda ir Viņa vienīgā izpausme, kas pieejama mūsu sajūtām. Iepriekš tika izskaidrots, ka mīlestība pret Radītāju un mīlestība pret tuvāko ir jūtas, kas pauž mūsu attieksmi pret atdeves īpašību, kas atklājas cilvēkos, kuri apgūst zināšanas saskaņā ar kabalas metodiku. Ņemot vērā, ka Radītājs ir absolūta atdeves īpašība un tikai tādā veidā attiecas pret saviem radījumiem, atklājot sevī līdzīgu attieksmi pret apkārtējiem, cilvēks iegūst Radītāja domas,  Viņa līmeni. Taču cilvēki vēl neuztver šo patiesību, tā viņiem šķiet dīvaina: „Vai tad mana saikne ar sabiedrību attiecas uz manu saikni ar Radītāju?”

Cilvēks  vēl  varētu  samierināties  ar domu  par  to,  ka viens  iet  pa priekšu citam: „Sākumā nepieciešams izveidot kontaktu ar apkārtējiem cilvēkiem, bet pēc tam jāpāriet uz savstarpējo attiecību sakārtošanu ar Radītāju”. Taču būtībā nav divu sekojošu viens otram noteikumu, nav dalīšanas. Saikne starp dvēselēm, tas ir, cilvēka abpusējā saikne ar sabiedrību ir tā vieta, kur atklājas atdeves īpašība, tā joma, kurā cilvēks izzina, attīsta un sajūt to kā Radītāju. Atdeve cilvēkam un atdeve Radītājam nepastāv atsevišķi. Kabalā mēs tādā veidā runājam tikai tāpēc, lai apzīmētu uztveres detaļas, skaitliskos parametrus, grafikus, tabulas, līdz ar to demonstrējot daudzveidīgās iespējas, kas ļauj precīzi definēt stāvokļus, kas mūsu labošanās gaitā izveidojas cēloņu un seku ķēdē. Taču būtībā atdeves spēks, kas atklājas cilvēka vēlmēs kā viņa pūliņu rezultāts labošanās procesā,  tiek dēvēts par „Radītāju”.

Likumam, kas definē, ka jāseko vairākumam, ir katram cilvēkam jāuzliek par pienākumu laboties, rīkojoties sabiedrības labā. Taču katram līdz ar to ir jābūt tiešā veidā saistītam ar Radītāju atbilstoši likumam, kas nosaka sekot indivīdam. Ja man ir atdeves īpašība, tad es esmu vienots, vienīgs un īpašs kā Radītājs. Tieši ar savu neatkārtojamo atdeves īpašību es esmu īpašs. Katrs rīkojas saskaņā ar šādu shēmu un šeit nav pieļaujams, ka viens ietekmētu otru, tādā veidā ar savu iejaukšanos traucējot viņam mērot savu ceļu. Tieši tāpat jebkurai šūnai vai ķermeņa daļai jāfunkcionē saskaņā ar savu mērķi, īpašo programmu, kas radīta tieši šai šūnai. Taču paralēli tam, visas šūnas darbojas organisma labā.

Šeit mēs redzam gan indivīda brīvību, gan kopības brīvību, kuri papildina viens otru un tieši tādā attiecību formā katram ir iespēja attīstīties pilnīgi brīvā veidā.

Bāls Sulams mums izskaidro parastas, egoistiskas dabas cilvēku sabiedrības pastāvēšanas likumus. Ja īpaši izcils indivīds, kurš iet labošanās ceļu, aizrauj sev līdzi sabiedrību un veicina tās garīgo izaugsmi, tad sabiedrībai, kura sastāv pat no dažiem cilvēku miljardiem, ir jāseko šīs personības pēdās.

No otras puses, ja cilvēks jau ienācis sabiedrībā, kuras mērķis ir garīgais progress un kura, pateicoties saskarsmes videi, vēlas virzīties uz priekšu, lai veicinātu savu tālāko izaugsmi, tad viņš nonāk likuma varā, kas sludina, ka „savstarpējās attiecības starp indivīdu un vairākumu tiek veidotas, pamatojoties uz vairākuma pieņemtajām normām”.

Tādējādi, ja viens līderis ir sabiedrības priekšgalā, tad, lai sasniegtu mērķi, sabiedrībai ir viņam jāklausa un jāseko. Turpretim, ja runa iet par cilvēku, kas atrodas sabiedrībā, kura tiecas sasniegt radījuma mērķi, tad viņam ir jāiekļaujas šādā sabiedrībā un jātiecas ar tās palīdzību sasniegt šo mērķi.

Sabiedrības dzīvē darbojas „mazākuma pakļautības vairākumam” likums

 Uz kāda pamata vairākums uzņēmies tiesības pakļaut personības brīvību, atņemot cilvēkam pašu dārgāko, kas viņam pieder? No pirmā acu uzmetiena šeit nav nekā cita, izņemot vardarbību.

Ņemot vērā, ka daba mums ir uzlikusi par pienākumu dzīvot sabiedrībā (ikvienam no mums, lai kāds viņš būtu individuālists), tad pats par sevi saprotams, ka katram kolektīva loceklim tiek uzlikts par pienākumu kalpot sabiedrībai, rūpēties par tās pastāvēšanu un veicināt uzplauksmi. Tas viss var tikt īstenots, pateicoties mazākuma pakļautības vairākumam likumam. Indivīds nevar rīkoties pēc sava prāta. Viņam jāievēro likums, kuru sabiedrība ir pieņēmusi. Cilvēks, kurš šo vidi noniecina vai norobežojas no sev līdzīgiem, tādā veidā vienkārši pauž savu attieksmi pret sabiedrību un ne vairāk.

Taču saprotams arī tas, ka tādā gadījumā, ja netiek skartas sabiedrības dzīves materiālās puses intereses, vairākumam nav tiesību ierobežot un aizskart indivīda brīvību. Tie, kas tā rīkojas, ir noziedznieki, kuri dod priekšroku vardarbībai attiecībā pret taisnību, jo šādā gadījumā daba neuzliek par pienākumu personībai pakļauties vairākuma vēlmei.

Kādas ir tās robežas, atbilstoši kurām personībai ir jāpakļaujas sabiedrībai un kādas ir tās robežas, saskaņā ar kurām personība var justies brīva? Attiecībā uz šo, Bāls Sulams klāsta, ka garīgajā dzīvē darbojas likums: „Vairākums seko personībai”. Ja mūsu pasaules ietvaros mums jāpakļaujas cilvēku masai, tad garīgajā pasaulē, gluži pretēji, mums jāpakļaujas personībai.

Bezgalības pasaulē un mūsu pasaulē darbojas līdzvērtīgi likumi: cilvēks attīstās atbilstoši savas egoistiskās vēlmes piepildījumam, turpretim uz garīgo kāpņu pakāpieniem darbojas pretējs likums – attīstība noris atbilstoši ekrānam. Šos divus attīstības veidus var attēlot sekojoši:

  • attīstība notiek saskaņā ar mūsu pasaules un Bezgalības pasaules pastāvēšanas likumu vienkāršās gaismas iedarbībā, bez kelim ierobežojumiem, atbilstoši sabiedrības kopējam egoismam;
  • attīstība norisinās ar precīzi reglamentētu ekrāna, vēlmes baudīt un tās piepildījuma savstarpējo mijiedarbību. Šādā gadījumā komandē personība, tas ir, tas, kurš ir apveltīts ar ekrānu, bet vairākumam, kurš atrodas neizlabotajās vēlmēs, jārīkojas saskaņā ar šīs personības norādījumiem. Kabalists, kurš ir izlabojis savas vēlmes, var palīdzēt laboties vairākumam, tas ir, mainīt savu attieksmi pret sabiedrību un tādā veidā pielīdzināties vispārējam dabas likumam, kas ir absolūta labestība. Šis atbilsmes stāvoklis ir vislielākais piepildījums, kas nav salīdzināms ar to, ko cilvēks spēj iztēloties.

Garīgajā dzīvē darbojas likums, kas vairākumam uzliek par pienākumu sekot personībai

Ņemot vērā, ka mūsu pasaule savā egoismā ir radīta atbilstoši piramīdas formai, cilvēku ar lielu egoismu nav daudz, taču ar nelielu – vairākums. Tā ir organizēts, lai līdzsvarotu spēkus (ja ne skaitliski, tad kvalitatīvi, bet ja ne kvalitatīvi, tad skaitliski) un rezultātā tos vienmērīgi sadalītu.

Stipriem cilvēkiem skaitliskuma ziņā nav jābūt vairākumā. Pieņemsim, ka desmit cilvēki, kur katra spēks sastāda simts vienības, summāri līdzināsies tūkstotim. Lai nodibinātu ar viņiem kvalitatīvu vienlīdzību, ir nepieciešams tūkstots cilvēku, kuriem ir spēks, kas vienlīdzīgs šai vienībai.

Piramīda ir uzcelta tieši pēc šāda principa. Jebkurā līmenī piramīdā izlabotās vēlmes lieluma augstums, kas reizināts ar vēlmes apkārtmēru (dvēseļu skaitu, kurām ir tamlīdzīgs vēlmju līmenis), ir garīgā spēka lielums. Rezultātā kvalitāte līdzsvaro kvantitāti.

Piramīdas virsotnē atrodas neliels cilvēku daudzums, taču katrs no viņiem ir ļoti spēcīgs. Lejasdaļā tamlīdzīgs šķērsgriezums dod lielu cilvēku skaitu, taču katra indivīda spēks ir neliels. Tādējādi saglabājas spēka vienlīdzības princips.

Rodas jautājums: kā sabiedrībai, kas atrodas attiecīgā līmenī, jāizturas pret grupām, kuras atrodas citā līmenī un kā būtu jāuzvedas piramīdai kopumā, proti, visai cilvēcei? Ir acīmredzams, ka katrā līmenī, atkarībā no tā, kam dota priekšroka – kvalitātei vai kvantitātei, darbojas dažādi likumi. No tā izriet divi nosacījumi, kuri darbojas mūsu ikdienas dzīvē.

Tiem, kuri atrodas mūsu pasaules izjūtā, jāpilda likums, saskaņā ar kuru visi seko vairākumam, jo zemākajā līmenī tas ir noteicošais. Pat atsevišķiem indivīdiem, kuri atrodas garīgās izzināšanas stāvoklī, šis likums ir jāievēro attiecībā uz tiem jautājumiem, kas saistīti ar mūsu pasauli. Turpretim garīgajā dzīvē darbojas likums, saskaņā ar kuru vairākumam ir jāseko personībai un visiem – savam personīgajam ideālam.

Jebkurā paaudzē atsevišķas personības mēdz atrasties daudzkārt augstākā attīstības līmenī. Ja sabiedrība apzinās nepieciešamību atbrīvoties no ciešanām un sāk attīstīties saskaņā ar dabas likumiem, nevis saskaņā ar savu egoistisko vēlmi, tai ir jāpakļaujas indivīdam un jāpilda viņa norādījumi. Indivīds, kurš daudz pārdzīvojis un patstāvīgi ir izgājis etapus, kurus sabiedrība kopumā vēl nav paguvusi iziet, var dot tai pareizas rekomendācijas.

Tādējādi, runājot par garīgo attīstību, vairākuma tiesības pārvēršas par pienākumu. Attiecībā uz šo darbojas likums „sekot indivīdam”, progresīvai personībai. Jāņem vērā, ka vadošas un izglītotas personības sastāda nenozīmīgu kolektīva daļu, mazākums vienmēr nosaka sabiedriskos panākumus un sasniegumus garīgajā sfērā. Tātad sabiedrībai ir jāsaudzē šo personību idejas, lai tās neizzustu no šīs pasaules.

Tēvu mantojums

 Jebkurš cilvēks ir unikāls, īpašs un viņam ir aizliegts tādā vai citādā veidā notušēt savas individuālās īpašības. Gluži otrādi, viņam tās ir jāattīsta, turklāt mums visiem nepieciešams veicināt to saglabāšanu un sniegt cilvēkam iespēju realizēt šo tēvu mantojumu. No kurienes tas nāk un ko nozīmē „tēvu mantojums”? Principā tas ir cilvēka sākotnējais materiāls, no kura viņš radies. Mēs sakām, ka sasniegumi, ieradumi, viss, ko mēs iemantojam šajā pasaulē un kas eksistē mūsos kā zināšanas, pāriet noslieksmēs, kad atbrīvojamies no sava ķermeņa. Piedzimstot nākamo reizi, mums piemīt jau citas iedzimtas noslieksmes. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, šajās jaunajās iedzimtajās noslieksmēs ietērpjas vēlmes, kas tiek definētas kā tēvu mantojums, kas veido mūsu pamatu. Tā ir vēlmju ietērpšanās noslieksmēs un īstenojas cilvēka esošajā iemiesojumā jaunas būtības veidā. Tātad, no vienas puses, cilvēkā ir ielikts viņa tēvu garīgais mantojums, bet, no otras puses, šis garīgais mantojums ietērpjas jaunajās noslieksmēs, kuras viņš ieguvis no iepriekšējā iemiesojuma.

Pareizai saskarsmes videi ir jāatšķiras no mūsdienu sabiedrības, kas pastāvīgi uzspiež cilvēkam visāda veida apšaubāmus mērķus un viltus vērtības, kuras viņam it kā nepieciešams sasniegt un nosaka viņam dažādus kritērijus, saskaņā ar kuriem viņam attiecīgi ir jāizskatās vai jāveic tās, vai citas rīcības. Kabalā ir aizliegts piespiedu kārtā likt cilvēkam līdzināties kādam tēlam vai uzspiest kādus mērķus, kuri viņam būtu jāsasniedz. Tikai patstāvīgas kritiskas pieejas un pašanalīzes ceļā cilvēkam sev ir jānosaka tieši viņam nepieciešamo rīcību veids, un jātiecas to sasniegt atbilstoši savam attīstības līmenim.

No vēstures faktiem mums ir zināms, ka nevienā no kabalas grupām nekad netika izraisīts spiediens uz atsevišķu tās locekli. Cilvēkam, kurš vēlējās saliedēties ar grupu, izskaidroja mērķi, uz kuru viņam ir jātiecas. Kabalisti parasti attēloja viņam vispārējo Universa ainu un mērķi, attīstības beigu punktu, kuru nepieciešams sasniegt. Turpretim spiedienam principā ir jānāk no paša cilvēka. Ir jādemonstrē viņam piemērs. Mēs taču pastāvīgi runājam, ka pareiza audzināšana īstenojas, pamatojoties tikai uz piemēru. Tāpēc atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēks ir gatavs apgūt, uztvert šo piemēru un tam sekot, tikpat lielā mērā viņam principā ir jākustās. Tikai pats cilvēks nosaka savas attīstības tempu, bet spiediens uz viņu no ārpuses nenesīs nekādu labumu. Turklāt princips „garīgajā nav vardarbības” nosaka, ka cilvēkam ir jārūpējas par savu iekšējo vēlmi. Tikai viņš pats to vada, ja uz to tiecas.

Tāpēc mūsu garīgās izaugsmes procesā mums nav iespējas (pat ja arī mēs to vēlētos) virzīt cilvēku uz priekšu vairāk par to, kā viņš pats to izprot, zina un attiecībā pret sevi lemj. Šī iemesla dēļ visa cilvēka virzība uz priekšu, kas notiek viņam mijiedarbojoties ar sabiedrību, var īstenoties, pamatojoties tikai uz piemēru, kurš turklāt neuzliek nekādu pienākumu, bet tikai attēlo, cik lielā mērā cilvēks vēlas virzīties uz priekšu, lai sasniegtu mērķi, atdevi un ne vairāk. Tas ir likums: „garīgajā nav vardarbības”.

Par to klāsta Bāls Sulams: „…un tādējādi tas viss tiek uzskatīts par personības īpašumu”. Cilvēkam pašam jāveicina sava izaugsme, viņam ir nepieciešams patstāvīgi izveidot sevī vēlmi, kas vērsta uz attīstību, centieniem sasniegt radījuma mērķi. „…Sabiedrībai ir norādījums aizsargāt šo īpašumu un garu, lai saskarsmes vide to nenotušētu”.

Uzkrājot pieredzi, cilvēce pakāpeniski pārliecinās, ka, neskatoties uz visiem tās centieniem mainīt vēstures plūsmu un sabiedrības attīstības gaitu, dzīve pieprasa savu, un viss notiek saskaņā ar kādu scenāriju, neatkarīgu no mums. Vai patiešām visu nosaka liktenis?

Cilvēks piedzimst šajā pasaulē, lai dzīves laikā atklātu Augstāko pasauli. Ja viņam tas izdodas, viņš eksistē abās pasaulēs un pēc ķermeņa nāves sajūt garīgo pasauli atbilstoši tam, ciktāl to sasniedza dzīves laikā materiālajā pasaulē. Ja savas atrašanās laikā šajā pasaulē cilvēks nesasniedz Augstākās pasaules atklāsmi, tas ir, nenonāk pie savu īpašību, kuras nepieciešamas, lai sajustu Radītāju, izlabošanas, tad viņa dvēsele no jauna nonāk lejup šajā pasaulē, tas ir, neizlabotās vēlmes izpaužas viņā no jauna. Turklāt arī bioloģiskajā ķermenī viņš ietērpjas, pateicoties tieši šim mērķim. Augstāko pasauli dvēsele var atklāt, būdama ietērpta tikai miesā.

Sākotnējais nosacījums: cilvēks eksistē ķermenī un nesajūt savu dvēseli, tikai tas garantē gribas brīvību un neatkarību no Radītāja.

Tādējādi brīvību un neatkarību no Radītāja var īstenot tikai no ārpuses, no stāvokļa, kurā mēs ar Viņu „neesam pazīstami”. Tad es sāku iepazīties ar Radītāju kā patstāvīga personība (es attiecībā pret Viņu) un varu diktēt mūsu attiecību reglamentu. Radītājs gūst baudu no tā, ka mēs iegūstam patstāvību, tāpat kā vecāki priecājas, kad bērns kļūst pieaudzis un iegūst neatkarību.

Saskarsmes vides izvēle

/0 Comments/in , /by

 Mēs noskaidrojām, ka esam atkarīgi no četriem attīstības faktoriem. Mūsu būtība ir vēlme baudīt, kopīgās dvēseles daļa un mums pilnībā tā ir jāizlabo.

Katrs no mums ir Ādama Rišona kopīgās dvēseles daļiņa. Ādama Rišona dvēsele kādreiz sašķelās un nokrita mūsu pasaulē. Pakāpes, pa kurām notika tās nonākšana lejup, paliek dvēselē rešimot veidā, informācijas datu veidā. Sasniedzot zemāko punktu – mūsu pasauli, dvēsele saņem vismazāko vēlmi pēc daudzuma un kvalitātes. Tā atrodas tik zemu, ka ir nošķirta pat no sapratnes par to, ka pastāv augstākas pakāpes. Tāds stāvoklis tiek dēvēts par „cilvēku mūsu pasaulē”.

„Cilvēku mūsu pasaulē” raksturo četri parametri:

  • viņa sākotnējā vēlme, kas ir samazināta, taču nemainīga pēc savas būtības – izjust baudu. Mūsu pasaulē izpaužas tikai vismazākā šīs vēlmes daļa, pārējās ir apslēptas;
  • šīs vēlmes attīstības nemainīgie likumi, tas ir, pakāpes, pa kurām cilvēkam jāpaceļas augšup uz savu sākotnējo stāvokli;
  • iekšējo pārmaiņu (kuras liek pakāpeniski pacelties augšup) un ārējo pārmaiņu iedarbība;
  • saskarsmes vide, kas izraisa visāda veida pozitīvas un negatīvas iedarbības.

Cilvēka uzvedību nosaka ieprogrammētie iekšējie faktori un ārējo iedarbību summa. Šajā nozīmē cilvēks ir sava veida izpildmehānisms. Lai izietu no šī dabas diktāta, automātiskā eksistences režīma un lai iegūtu gribas brīvību, cilvēkam nepieciešams atrasties viņa paša izvēlētās saskarsmes vides ietekmē.

Rezultātā izveidojas sekojoša situācija: es vienmēr pildu likumus, kurus nosaka apkārtējā sabiedrība, kura savukārt mainās pēc saviem likumiem. Šie likumi pastāvīgi ietekmē manu iekšējo būtību un rezultātā noved mani pie tās pakāpes, kura man ir jāieņem.

Tādējādi man nav iespējams izvairīties no augstāk aprakstītajiem četriem parametriem. Vienīgais, kas man jādara – jāizvēlas no tiem vienīgais, kuru es varu mainīt un kurš ietekmē manas izaugsmes dinamiku. Tāds parametrs ir mana saskarsmes vide. Man jāizvēlas tāds sabiedrības veids un tāds savstarpējās sadarbības tips ar to, lai tās iedarbība attiecībā pret mani būtu maksimāli efektīva, kas ļautu virzīties uz priekšu, lai sasniegtu radījuma mērķi.

Saskarsmes vides ietekme

 Pieņemsim, tu esi trīsdesmit gadus vecs cilvēks, kurš uzsācis darbu ar sevi. Tātad tu atrodies paaudzē, kas dēvēta par „mūsdienu” paaudzi. Audzinot sevi pareizi, pēc kāda laika tu atradīsies savā „nākamajā paaudzē”, nākamajā stāvoklī, taču jau būsi mainījies.

Šo procesu nepieciešams attiecināt uz cilvēka iekšējo attīstību, jo „paaudze aiz paaudzes” nozīmē jaunus stāvokļus, kuros es atrodos. Ja no vienas paaudzes citā, no viena stāvokļa nākamajā stāvoklī, es pāreju apzināti, tad noteikta laika posmā tos varu iziet bez nepieciešamības pārdzīvot fiziskā ķermeņa nāvi un dzimšanu.

Par to ir izklāstīts kabalā: veic visas labošanās tagad, esošajā iemiesojumā, negaidi nākamo. Tu vari iziet šīs pārdzimšanas šajā brīdī! Kas tad patiesībā tiek dēvēts par

„pārdzimšanu”? Saskarsmes vides iedarbībā, šajā brīdī veicot sevī apzinātas izmaiņas, tu nākamo pakāpi sāc no jauna, jaunā iemiesojumā. Pateicoties tam, ka esi sevi pāraudzinājis, tu ieguvi atjaunotu pamatu un tas ir līdzvērtīgs tavai atnākšanai nākamajā iemiesojumā. Kabalists, kurš iegūst papildu spēku, padziļinātu skatu un tā rezultātā izzina mērķi jaunā formā, ar jaunu spēku, izmainītajās savstarpējās saiknēs, tiek dēvēts par „izejošo nākamo pārdzimšanu”. Tātad pārdzimšanas ir pāreja no zināšanām uz iemaņām. Kā tas īstenojas?

Pārdzimšanu mērķis ir realizēt visas cilvēka zināšanas nosliecēs un iemaņās, patiesībā šis ir tas nolūks, kādēļ cilvēkam ir jānomirst. Cilvēkus nekad nepamet doma: „Kāpēc mēs nomirstam?” Ja katrā paaudzē mēs atgriežamies šajā pasaulē, tad kādēļ mums jānomirst? Kāpēc gan cilvēkam, uzkrājot pieredzi, nenodzīvot 2000-3000 gadu, turpinot bagātināt sevi ar iemaņām un galu galā pabeigt šo procesu? Iespējams, tādā gadījumā mums nebūs nepieciešamas tūkstošgades?

Taču lietas būtība ir tajā apstāklī, ka nav iespējams pāriet uz nākamo attīstības pakāpi, ja iepriekšējā pakāpe nav noformējusies, kļūdama par mūsu dabu. Tas notiek tikai tajā brīdī, kad forma atdalās no pamata: tad, kad tu atbrīvojies no ārējās formas, tā iesakņojas pamatā un pārvēršas par tavas dabas noslieci. Tad nākamajā iemiesojumā tu piedzimsti ar jaunām, papildu īpašībām.

Sacīsim precīzāk: ne ar pilnīgi jaunām, bet ar papildu īpašībām. Tas līdzinās graudam, kas nevar dzīt asnu bez pilnīgas satrūdēšanas un iepriekšējās formas zaudēšanas, tāpat arī cilvēks nav spējīgs veikt atjaunošanos, pacelties uz nākamo pakāpi, ja „neizzudīs”, neatbrīvosies no iepriekšējās ārējās formas, kas ir mūsu ķermenis. Mūsu miesa ir tikai rezultāts, kopija, kas mūsos atspoguļo notiekošo (tiek domāts mūsu iekšējais ķermenis: raksturs, noslieces, ieradumi utt.).

Visam, kas manī ir patlaban, esošajā brīdī, jāatdalās no katras manas noslieces ārējās izpausmes un jāsaņem jauna ārējā forma. Šajā saistībā Bāls Sulams skaidro,

– var notikt, ka sīkstulis kļūs par izšķērdētāju, jo gan vienam, gan arī otram ir sakars ar naudu, taču pilnīgi pretējā formā. Tā vai citādi, taču tā ir viena nosliece un tieši no tās izriet nepieciešamība pēc pārdzimšanām. Tādējādi, ja cilvēks sevi audzina un maina, tad līdz ar to nosaka pāreju uz jaunu pakāpi, katru reizi to sevī izveido un it kā reāli iziet dzīves pārdzimšanas.

Tās ir iedarbīgas, noderīgas pārdzimšanas atšķirībā no tām, kuras cilvēki visbiežāk iziet bez īpašām izmaiņām starp eksistenci un nāvi. Piemēram, parasts cilvēks – paraugieties, kā dzīves gaitā mainījusies viņa attieksme pret Radītāju, atdeves īpašību, cik lielā mērā viņš tam ir pielīdzinājies? Tikai patstāvīgi definējot sava nākamā stāvokļa vēlamo formu, cilvēks reāli iziet pārdzimšanas. Pirms šīs brīvās izvēles visa cilvēka attīstība ir pakļauta precīziem dabas likumiem vai četriem faktoriem, par kuriem tika runāts iepriekš.

Saskarsmes vide kā faktors

 No mūsu attieksmes pret gaidāmo ražu – nākamo stāvokli – ir atkarīgs, par ko mēs kļūsim. Mēs to varam noteikt iepriekš. Protams, kviesis paliks par kviesi, taču, kāda būs tā kvalitāte, ir atkarīgs no vides.

Līdz iesēšanas brīdim – tās vai citas saskarsmes vides izvēles – mums precīzi jānosaka, kādas būs gaidāmās sekas no šīs vides iedarbības, ko tā izaudzinās no mums nākamajā etapā. Tas ir ļoti svarīgi, jo mēs nokļūsim savas attīstības nākamajā pakāpē, balstoties uz saviem patiesajiem datiem, tiem, kurus iegūsim šajā vidē. Tāpēc mums ir jāpadomā, kā mainīt sevi katrā no vidēm, kurā mēs pastāvīgi secīgā kārtībā nokļūsim.

Taču patlaban, iepriekš, es to nevaru izdarīt, jo varu noteikt sevi tikai nākamajā stadijā. Ja es kļūdos, tad nākamajā reizē, izvēloties vidi, atkārtošu kļūdu. Tādējādi manas izaugsmes etapi katrreiz ir atkarīgi no iepriekšējiem, tāpēc katrā no tiem man nebūs gribas brīvības, jo gribas brīvību nosaka mans šodienas, esošais, patreizējais stāvoklis, kad es saprotu, ka varu sevi mainīt. Pirms ienākšanas kādā saskarsmes vidē, proti, iepriekš noteikt to, kas es būšu no tās “izejot”, ir mūsu galvenais uzdevums.

Izvēloties saskarsmes vidi, cilvēks nokļūst pilnīgā tās atkarībā. Pat ja pēc neilga laika viņš sāks pārbaudīt savas izvēles pareizību, tad šo analīzi noteiks tas, ko viņš ir paguvis saņemt no šīs saskarsmes vides. Cilvēks vairs nebūs pilnīgi neatkarīgs, kāds bija pirms ienākšanas brīža tajā vai citā kolektīvā, tieši tāpēc viņš nebūs brīvs.

Kas ir saskarsmes vide? Es esmu Ādama Rišona kopīgās dvēseles daļiņa, kur man ir pastāvīga vieta, kas dēvēta par dvēseles sakni vai pamatu. Lūk, to es nevaru mainīt. Kādā veidā tad rodas visi pārējie faktori? Tie rodas Ādama Rišona sistēmas šķelšanās rezultātā, tas ir, mūsu savstarpējo saišu, kuras kādreiz pastāvēja, saraušanas rezultātā. Tā vietā, lai dzīvotu mīlestībā, mēs atrodamies savstarpējā naidā. Tāpēc izlabota, vienota organisma vietā, kurš strādā saskaņoti, kurš darbojas, lai piepildītos ar Radītāja gaismu, pielīdzinoties Viņam, izveidojās pilnīgs pretstats, kas eksistē stāvoklī, kas dēvēts par „šo pasauli” un šis stāvoklis ir daudz attālinātāks no Radītāja.

Nepieciešamība izvēlēties labvēlīgu saskarsmes vidi

 Šis apakšvirsraksts norāda uz galveno, kas mums šajā dzīvē ir jāizdara, kā jāpievēršas sava garīgā potenciāla realizācijai.

Bāls Sulams ir sarakstījis virkni darbu, kuros runa iet par cilvēka savstarpējām attiecībām ar sabiedrību, bet rakstā „Gribas brīvība” viņš sniedz detalizētus

norādījumus un padomus, kā rast izeju no mūsu esošā stāvokļa. Pirmais etaps ir apzināšanās, ka pilnīgi it visā esam marionetes dabas spēku rokās. Pakāpeniski cilvēks sāk sajust, ka tikai Radītāja īpašības iegūšana sniedz viņam pašizpausmes iespēju, brīvību no egoisma verdzības. Turklāt visas mūsu domas, vēlmes, darbības atrodas Radītāja radītās egoistiskās vēlmes sevi piepildīt varā, lai gūtu sev maksimālu labumu. Atbrīvoties no egoistiskās dabas ietekmes, iziet no tās varas, atklāt, attīstīt sevī Augstākā spēka īpašību, atdeves īpašību, ir mūsu brīvās gribas izpausme.

„Zoar Grāmata” sniedz piemēru par nabago viedo, kuram bagātais piedāvāja pāriet dzīvot pie viņa. Taču kā atbildi viņš saņēma atteikumu: „Lai kādi būtu nosacījumi, es nekad nepārcelšos uz vietu, kurā nav viedo”. – „Taču tu esi vislielākais paaudzes viedais! – iesaucās bagātais. – Pie kā tev vēl mācīties?”. „Pat dižākais viedais, ja atradīsies nejēgu vidū, drīzā laikā līdzināsies viņiem.” (Ar viedo tiek domāts kabalists, izlabots cilvēks).

Man ne tikai jārūpējas par savu nākamo stāvokli: pat ja esmu jau „izlabots”, saskarsmes vide var veicināt manu regresu. Tādējādi nepieciešams pastāvīgi izvēlēties sabiedrību, kas atrodas uz augstākas pakāpes salīdzinājumā ar tevi, pretējā gadījumā noslīdēsi lejup.

Tāpēc nepieciešams rīkoties atbilstoši norādījumam: „Atrodi sev skolotāju un iegūsti biedru” (Avods, 1. daļa). Tikai saskarsmes vides izvēle var dot panākumus. Pēc tam, kad cilvēks ir izvēlējies saskarsmes vidi, viņš pilnībā nokļūst tās varā kā māls tēlnieka rokās.

Mēs atrodamies egoistiskās dabas gūstā. Izrauties no tās kontrolējošās sākotnes nozīmē pāriet no mūsu pasaules sajūtas uz Augstākās pasaules sajūtu. Ņemot vērā, ka mēs pilnībā esam šīs pasaules varā, vienīgais līdzeklis iziešanai no tās ietekmes, ir radīt sev apkārt – pretstatā mūsu dabiskai egoistiskai videi – mākslīgu vidi, sabiedrību (nākotnē tā būs visa cilvēce), kas tiektos atbrīvoties no egoistiskās sākotnes diktāta un dzīvot, vadoties no Augstākās pasaules likumiem.

Cilvēkam nav cita veida, kas ļautu sasniegt Augstāko pasauli, izņemot atrašanos tādā saskarsmes vidē, kas vēlas to pašu un kas to izskata kā visaugstāko savas eksistences mērķi. Mūsu brīvās gribas realizācija izpaužas, ja mēs atbrīvojamies no egoistiskās vides ietekmes un atklājam sevī atdeves īpašību, tieši šajā aspektā ietverta gribas brīvība.

Saprāta vara pār ķermeni

Cilvēka saprāts formējas dzīves situāciju, notikumu un apstākļu ietekmē, kurus viņš iziet. Pareizs saprāta pielietojums nozīmē izmantot labvēlīgo un atteikties no sliktā. Ja mēs zinātu, kas ir labs, bet kas slikts (jo nekā cita mums apkārt nav), tad visu saskarsmes vidi mēs sķirotu saskaņā ar to, vai tā mūs attālina, vai pietuvina izraudzītajam mērķim.

Cilvēka iztēle izmanto saprātu tāpat kā acis mikroskopu: atklājot ar mikroskopa palīdzību kaitīgos organismus, cilvēks šo kaitētāju attālina un izvairās ar to saskarties. Tātad mūsu uzdevums ir tajā, lai savā esošajā stāvoklī “izveidotu” līdzīgu “mikroskopu”.

Man šķiet, ka esmu spējīgs novērtēt un atšķirt labo no sliktā, taču tā ir ilūzija. Kā lai pārliecinos par manu priekšstatu pareizību? Tādēļ man ir jāpaceļas uz nākamo, augstāku līmeni, kas atrodas virs manis. Man vajadzīgs “mikroskops”, lai ieraudzītu, ka aiz skaistā apvalka var atrasties mikrobi un vīrusi, kas spēj mani nonāvēt.

Tas nozīmē, ka manā izaugsmē man pastāvīgi vajadzīgs “mikroskops”, lai aiz visām iedarbībām (nav svarīgi, kādas tās man šķiet) redzētu to patieso ietekmi uz mani. Tad es nevēlēšos paņemt to, kas ārēji izskatās skaists (jo redzēšu, cik lielā mērā tas ir kaitīgs iekšēji) un otrādi, neskatoties uz nepievilcīgo kādas lietas iesaiņojumu, es izvēlēšos tieši to, jo iekšēji tā ir laba.

Tādēļ, lai šajā dzīvē pareizi orientētos, mēs izmantojam tādus līdzekļus kā pievienošanos kādai grupai, kura, piemēram, nodarbojas ar liekā svara nomešanu, veselīgu uzturu vai vēl ko citu. Tāds domu biedru kolektīvs palīdz mums labāk atklāt, kas ir slikts un kas ir labs, tas ir, kalpo par sava veida mikroskopu. Es atnāku uz grupu un man stāsta: tādus, lūk, produktus nedrīkst lietot uzturā, jo tie satur vairums kaitīgu elementu, man demonstrē dažādas filmas, rāda attēlus, mēģinot izraisīt uz mani atbilstošu iespaidu, pietuvināt, “palielināt” to, ko es pats neesmu spējīgs saskatīt.

Kā panākt, lai grupa, kurā atrodos, man skaidri demonstrētu, kas ir labs un kas ir slikts? Kā izveidot tādu domu biedru kolektīvu un to veicināt, lai tas uz mani iedarbotos, pie tam pretstatā manam egoismam?

Tātad cilvēka iztēle izmanto prātu tāpat kā acis mikroskopu. Tādējādi tieši mikroskops – prāts, ne sajūta, ļauj cilvēkam izvairīties no kaitējuma tur, kur “kaitnieks” nav izpaudies. Tas pastāv arī kabalā: ar mūsu parastajiem sajūtu orgāniem un saprātu mēs nesajūtam, ka mūsu egoistiskā daba mums nes ļaunumu un ciešanas.

Mēs redzam, ka tur, kur cilvēkam nav iespējas atšķirt slikto no labā, rodas nepieciešamība pieslēgt saprātu, kas valda pār vēlmi un jūtām, ļaujot izvairīties no sliktā un tiekties uz labo. Apzinoties, ka saprāts ir dzīves pieredzes rezultāts, mēs esam gatavi pieņemt cita cilvēka, kuram uzticamies, gudrību un prātu kā likumu. Ja man cienījams cilvēks runā kaut ko, kas ir pretrunā ar maniem personīgajiem apsvērumiem, es varu pieņemt viņa viedokli pretēji savam un izmantot viņa saprātu un izzināšanu kā savu.

Tas līdzinās ārsta konsultācijai, pēc kuras cilvēks, kuram nav zināšanu medicīnā, izpilda viņa norādījumus: viņš uzticas speciālista prātam un pieredzei. Mūsu pasaulē mēs pastāvīgi paļaujamies uz citu cilvēku zināšanām un tās izmantojam, neskatoties uz to, ka paši tās nevaram izzināt. Taču tas neliek mums raizēties: mēs ticam, ka cilvēki rada normālas, pareizas lietas, kas sniedz mums labumu.

Ja mūsu pasaulē mēs izmantotu tikai to, ko paši zinām un saprotam, tad dzīvotu alās. Patiesībā visu, kas man ir, esmu saņēmis no cilvēkiem, kuri attīstījuši savas iemaņas un zināšanas līdz realizācijas līmenim, un nodevuši man to augļus. Savukārt, es varu viņiem nodot savu sasniegumu augļus.

Sākotnējo datu kopējā forma neizzūd

No iepriekš minētā ir saprotams, cik svarīga ir audzināšana, jo zināšanas, kuras tiek ieaudzinātas mūsdienu paaudzē, nākamajā paaudzē izpaudīsies iedzimtu īpašību veidā. Tie ir iekšējie impulsi, no kuriem cilvēki nespēs atbrīvoties, tie būss viņos pat brīvā no ārējās formas veidā, reāli eksistējot un neļaujot sevi mainīt. Vadoties no tā, var secināt, ka pastāv iespēja apzinātā, mērķtiecīgā veidā ietekmēt nākamās paaudzes sākotnējo būtību atkarībā no mūsdienu paaudzes audzināšanas metodes. Tas iedarbojas līdz tādai pakāpei, ka mūsdienu paaudzē var ieaudzināt vērtības un tieksmes, kas tai vispār ir bezmaz pretdabiskas, kuras nākamajā pārdzimšanā izpaudīsies kā iedzimtas, reāli „strādājošas”. Cilvēks, nespējot rast citu izeju, būs spiests ar tām rēķināties, jo tās vienkārši sāks pieprasīt piepildījumu, uzmanību, realizāciju.

Audzināšanas metode, kas ir cilvēka rīcībā, pēc būtības ir visiedarbīgākais līdzeklis pasaules attīstības procesā. Nepieciešams tikai zināt, ko tieši mēs vēlētos pievienot nākamās paaudzes pamatam un kādā ārējā formā tas cilvēkā izpaudīsies viņa instinktu, vienkāršu iedzimto noslieksmju veidā.

Mēs paši neko neveidojam, taču ar audzināšanas palīdzību pievienojam papildu faktorus, kas paātrina attīstību. Turklāt ne mazums ir atkarīgs no procesa, kurā cilvēks apzinās katru savu stāvokli: cik ātri viņš atklāj vienā stāvoklī ļaunuma izpausmi, bet citā redz labestību. Tas viss ir atkarīgs no uztveres ātruma un analīzes naskuma, no tajos esošā labuma novērtējuma.

Atrodoties vienlīdzīgos apstākļos, cilvēki atšķiras viens no otra ar lielākām vai mazākām vēlmēm, tieksmēm izzināt patiesību, uzzināt savas eksistences mērķi. Lūk, šīs vēlmes un apziņu mēs varam ieaudzināt cilvēkā šajā viņa dzīves periodā, pateicoties audzināšanai, lai, piedzimstot nākamajā paaudzē, viņš jau iegūtu nepieciešamās īpašības un spētu uzdot sev jautājumu par eksistences mērķi, kā arī kaut ko darīt šajā virzienā.

Personiskās brīvības aizsardzības nepieciešamība

 Mums ir daudz vēsturisku piemēru, kas liecina par vienas tautas tieksmi pakļaut citu tautu, uzspiežot tai savu kultūru un tradīcijas, taču negūst no tā lielus panākumus. Dabā sākotnēji ir ieprogrammēts, ka katram rešimo, katrai īpašībai jāsasniedz pilnīga labošanās. Tāpēc, ja kāds apspiež citu, atņemot iespēju pareizi, brīvi attīstīties garīgajā izaugsmē, tad rezultātā saņem atbildes triecienu un pats cieš. Vardarbība ir pretrunā Universa pamatam un tāpēc šāda pieeja nekad negūst panākumus. Visuma Augstākais likums ir pret garīgo vardarbību attiecībā uz personību, pretējā gadījumā neviens nespēs sasniegt galīgo labošanos. Ja  kaut viens cilvēks pasaulē nespēs sasniegt labošanos pēc paša gribas, sekojot tieši viņa paša izvēlētajam ceļam, tad arī visa cilvēce nespēs apvienoties kopā vienotā, absolūtā organismā.

Saskaņā ar likumu, kas valda pār visu Universu, kā arī jebkuru personību, agri vai vēlu jebkura vardarbība tiks noraidīta un attīstība nonāks uz brīva ceļa.

Saistībā ar to Bāls Sulams skaidro, ka postījumi vairosies, ja vardarbība attiecībā uz personību turpināsies.

Četri faktori

/0 Comments/in , /by

„Zini, ka jebkurš formējums, kas darbojas šīs pasaules būtnēs, nav radies „no nekā”. Gluži otrādi, viss radies kā „esošais no esošā”, tātad no reālas būtības, kas mainījusi savu iepriekšējo formu un ietērpusies jaunajā. Tāpēc mums jāsaprot, ka jebkura radīšanas akta laikā šajā pasaulē vienkopus ir četri faktori, kuri veido un definē radījumu, tie ir:

  • pamats (būtība) – šīs būtnes sākotnējais materiāls, no kura tā radusies;
  •  pamata nemainīgās īpašības;
  •  īpašības, kas mainās ārējo spēku iedarbībā;
  •  ārējo spēku izmaiņas.”

 Šie četri faktori definē radījumu un ir katrā no mums. Tos nepieciešams atklāt, izanalizēt, ar ko tie atšķiras viens no otra, lai rezultātā atrastu tikai to jomu, to parametru, pateicoties kuram mēs spētu mainīties.

Pirmais faktors: būtnes sākotnējais materiāls, no kura tā radusies

 Pamats vai būtība – sākotnējais materiāls, pār kuru cilvēkam nav varas. Tas līdzinās nenoformētai vēlmei, kas vēlāk izpaužas dažādos veidos un formās. Bāls Sulams skaidro, ka pastāv kāda būtība, kas zaudē savu iepriekšējo formu. Piemēram, kviešu grauds, kas iedēstīts zemē, satrūd un dod dzīvību šī veida dzinumam, kas ir jauna forma. Tātad šis grauds attiecībā pret asnu tiek definēts kā pamats.

Pamats ir kaut kas garīgs, kāds spēks, iekšējā būtība, kas saglabājas arī pēc tam, kad ārējā forma izzūd. Tas dod jaunu dzinumu (jaunu dzīvību), tāpat kā mūsu dvēsele mudina jaunu ķermeni piedzimt, lai tajā ietērptos. Turklāt informācijas daļa, kurai nav kāda materiālā, lietiskā apvalka, to rada sev apkārt. Kabalas valodā šī informācijas daļa tiek dēvēta par rešimo (ieraksts, atmiņas, garīgais gēns). Jaunais apvalks pēc savas būtības ārēji atgādinās iepriekšējo, taču tajā notiks zināmas izmaiņas. Tieši šīs ārējās izmaiņas pastāvīgajā iekšējā informācijas daļā mūs arī interesē. Iekšējā informācija nemainās, tāpēc neizraisa mums īpašu interesi. Svarīgi zināt, kā mainīt ārējo formu, tas ir, uzlabot kviešu grauda kvalitāti. Tāpēc pirmie informācijas dati (pamats) nav svarīgākie, lai gan, būdami pamatlicēji, tie liecina par to, ka piedzims tieši kviesis, taču tie nesniegs izpratni par asna gaidāmajām īpašībām.

Otrais faktors: pamata nemainīgās īpašības

 Mēs runājām par formu, tas ir, kviešu sēklu, kurā bija tās veidojošie elementi. Pēc iesēšanas mēs novērojam trūdēšanas procesu un ārējās formas zaudēšanu. Taču šajā gadījumā paliek tikai grauda informācijas sastāvdaļa – grauda spēks, kas zaudējis iepriekšējo formu, taču spēj pieņemt jaunu. Formas mainīšana, pirmkārt, noved pie ārējā veidola absolūtas izzušanas. Turklāt būtība pārdzīvo pārrāvumu starp iepriekšējo formu un nākamo. Grauds pārcieš trūdēšanas procesu, un tā iepriekšējā forma ir tikai barojošā vide jaunai atvasei, kas izaug ne no pašas iepriekšējās formas, bet no tās būtības. Būtība paliek nemainīga, mainās tikai forma, kas pāriet citā, turklāt iepriekšējā forma pilnībā satrūd.

Šis  process  norisinās  nedzīvajā,  augu  un  dzīvnieciskajā  dabas  līmenī.  Līmenī „cilvēks” tas nenotiek un nenotiek arī „dzīvnieciskajā līmenī”, uz kuru attiecas mūsu bioloģiskais ķermenis. Bāls Sulams kā piemēru izskata „augu līmeni”. Šajā pakāpē mēs patiešām redzam, ka objekti, kas attiecas uz šo pakāpi, sasniedz stadijas,  kad  pārstāj  eksistēt,  bet  pēc  tam  pieņem  jaunu  formu. Dzīvnieciskajā līmenī mēs tāpat vērojam nāves iestāšanos. Taču, kur tad ir jaunā forma? Mēs nevaram atklāt saikni starp jaunajām formām, kuras redzam mūsu pasaulē un iepriekšējo, kas izmainīja savu veidolu un kļuva tikai par spēku. Šis spēks tiek dēvēts par dvēseli vai informācijas sastāvdaļu, pamatu.

Trešais faktors: īpašības, kas mainās ārējo spēku ietekmē

 Ārējo faktoru iedarbībā kvalitatīvi mainās būtības apvalks: kviešu grauds par tādu arī paliek, taču tā ārējā forma tiek pakļauta izmaiņām atkarībā no apkārtējās vides nosacījumiem. Būtībai pievienojas papildu ārējie faktori un kopā ar to dod jaunu īpašību. Attiecībā pret graudu tā var būt augsne, saule, minerālmēslojums, nokrišņu daudzums; attiecībā pret cilvēku par tādu faktoru kalpo apkārtējā sabiedrība.

Neko nevar mainīt – ne sākotnējā pamatvēlmē (manā saknē, manā Ādama Rišona daļiņā), ne ceļā, kurš man jānoiet no mana patreizējā stāvokļa līdz beigu stāvoklim. Taču apkārtējās vides iedarbībā mans ceļš var tikt iziets ar lielu apziņu, ar skaidrāku izpratni un centieniem. Pateicoties tam, es iegūstu kvalitatīvākas formas. Tā notiek katrā pakāpē.

Gribas brīvība nozīmē, ka rūpīgi ir jāizanalizē, kur tieši man jāpieliek pūles ar mērķi paaugstināt kvalitāti, tas ir, apzināties savas attīstības procesu. Man nepieciešams efektīvi izmantot man dotos ārējos apstākļus, lai es pats maksimāli piedalītos savā kvalitatīvajā attīstībā.

Kādā veidā tas tiek darīts? Tas tiek sasniegts, pateicoties ceturtajam faktoram.

Ceturtais faktors: ārējo spēku izmaiņas

 Ir kāds pamats un tā attīstības ceļš, kuru nosaka daudzveidīgu cēloņu ietekme. Kopā ir četri faktori, kas veido un raksturo radījumu. Pirmais faktors ir pamats, otrais – attīstības ceļš, trešais – ārējā iedarbība, kas ietekmē pamatattīstības ceļu un visbeidzot ceturtais, dēvēts par „netiešo” faktoru.

Pirmais un otrais faktors attiecas uz radījuma būtību, bet trešais un ceturtais – uz ārējo iedarbību. Tātad trešo faktoru, tas ir, ārējo iedarbību, nosaka pamatstruktūra un tās attīstības ceļi, atkarībā no tā, ar ko tā saskaras. Ārējās iedarbības ir nepieciešamas, un tām pozitīvi jāietekmē radījuma formēšanās process, turpretim to trūkums ir attīstības problēmu cēlonis.

Taču, ja pamats tiek pakļauts neefektīvām vai kaitīgām ietekmēm, tad attiecīgi tas liek šķēršļus tā pareizajai formēšanai. Vai attīstība ir pagrimstoša, vai pareiza un labvēlīga, to nosaka programma, kas ielikta otrajā faktorā un kurai jāīstenojas. Bez tam jāņem vērā netiešo faktoru pastāvēšana, starp kuriem var atrasties attālinātākie, teiksim, neparedzētie apstākļi. Tāpēc tos dēvē par netiešajiem.

Cilvēkam ir nepieciešama saskarsmes vide, kas attīstās un pastāvīgi ietekmē viņa formēšanos. Turklāt cilvēks, attīstoties, ietekmē apkārtējos, līdz ar to veicina viņu izaugsmi, tas liek viņam atkal virzīties augšup. Tādā veidā cilvēks un viņa saskarsmes vide paralēli attīstās.

Jāņem vērā ne tikai personīgā izaugsme un saskarsmes vides ietekme, bet jārūpējas par to, lai arī šī saskarsmes vide pastāvīgi pilnveidotos, jo cilvēks no tās barojas, pateicoties tam, katru reizi veido no sevis jaunu kvalitatīvu formu.

Šie četri faktori raksturo jebkura radījuma stāvokli. Padziļināti un ilgstoši pētījumi neko nespēs pievienot tam, kas cilvēkam ir dots, pateicoties šiem četriem faktoriem. Lai kā mēs rīkotos, lai ko domātu, lai ko iegūtu, – viss iekļaujas šajās robežās. Jebkura piedeva, kādu spēsim rast, būs tikai kvantitatīva, kuru nosaka lielāks vai mazāks saprāts, tajā pašā laikā šeit absolūti nav ko pievienot kvalitatīvi. Šie faktori piespiedu kārtā nosaka mūsu raksturu un domāšanas formu:

  • savu būtību cilvēks nevar mainīt;
  • likumus, atbilstoši kuriem mainās viņa būtība, tas ir, rešimot secību, cilvēks nevar mainīt;
  • savu iekšējo īpašību mainīšanas likumus, atkarībā no ārējām iedarbībām, cilvēks nevar mainīt, saskarsmes vide iedarbojas uz viņu noteiktā veidā, un viņš nespēj mainīt savu mijiedarbību ar šo vidi;
  • saskarsmes vidi, no kuras viņš ir pilnībā atkarīgs, cilvēks var mainīt.

Cilvēks atrodas ciešā saiknē ar pārējiem cilvēkiem. Viņi ietekmē cilvēku, un viņš tā vai citādi ietekmē viņus. Šī savstarpējā saikne pastāv sākotnēji un cilvēkam nav iespējas mainīt situāciju, viņš pastāvīgi atradīsies sabiedrībā, tās ietekmē, neatkarīgi no savas atrašanās vietas. Pat ja arī kāds izlems nošķirties, tad arī šo lēmumu noteiks sabiedrība. Ar tādu rīcību indivīds tiecas sevi pretstatīt sabiedrībai. Sabiedrības ietekme uz indivīdu ir neizbēgama saskaņā ar likumu, kas nosaka iekšējo īpašību mainīšanu atkarībā no ārējām iedarbībām, kuras mēs definējām kā trešo faktoru.

Cilvēks var mainīt tikai vienu: izvēlēties piemērotu saskarsmes vidi, tas ir, to, ko viņš uzsūc sevī no apkārtējās pasaules, citiem vārdiem, kā viņš maina apkārtējo pasauli, to pielāgojot sev. Ja esošajā stāvoklī cilvēks var ietekmēt saskarsmes vidi, tad ar to viņš nosaka savu nākamo stāvokli. Esošo stāvokli cilvēks nenosaka, viņam ir ietekme tikai uz nākamo. Tādējādi nekad nevar domāt par to, kas ar mani notiek šajā mirklī, jo tas jau ir iepriekš noteikts un atrodas realizācijas procesā. Man pastāvīgi jādomā par nākamo mirkli.

Lai virzītos uz radījuma mērķi, ļoti svarīgi ir parametri, kurus var ietekmēt saskarsmes vide. Tāda ietekme atsaucas uz kvantitāti un kvalitāti, tas ir, uz ceļa tempu un neveiksmēm, ko cilvēks izies. Vai viņš to noies bailēs, ciešanās, ar sāpēm, asiņainajos karos, vai mierīgi, komfortabli, jo tiecas uz mērķi, uz īpašību līdzību ar Radītāju. Ko nozīmē pašam tiekties uz mērķi? Kādēļ mums vajadzīga īpašību līdzība? Tā noteica Radītājs. Kāpēc Viņš tā nosaka? Saskaņā ar to, ka Viņš ir Vienīgais un nekā labāka par Viņu nav, bet jebkurš cits stāvoklis ir sliktāks un zemāks par Viņu. Tāpēc, pēc tam, kad tiešās gaismas izplatīšanās četrās stadijās no saknes stadijas nāk pirmā stadija (radījums), tā nekavējoties sāk sajust savu sakni, pirmcēloni, Radītāju un vēlas Viņam pielīdzināties.

Radītājs radīja radījumu ne tādēļ, lai to piepildītu ar daudzveidīgajām baudām, jo tad pastāvētu tikai saknes stadija un pirmā stadija. Nodoma Mērķis ir pielīdzināt radījumu Radītāja statusam. Šī mērķa sasniegšanas līdzeklis ir radījuma neatkarīgā vēlme Viņam pielīdzināties atbilstoši īpašībām.

Kur tad ir brīvība? Mani sākotnējie dati (rakstura īpašības, personīgās dabas īpatnības) ir iepriekš sagatavoti; ceļš, kuru mērojot notiek mana attīstība, ir predestinēts, tas ir, stāvokļi ir jau iepriekš noteikti; es atrodos sabiedrībā un esmu pakļauts tās ietekmei. Atliek ceturtais faktors, kas nosaka, kādā veidā uz mani iedarbosies saskarsmes vide. Tas ir vienīgais parametrs, kurš ir cilvēka varā.

Iedzimtības faktori

Pastāv faktori, kurus mēs mantojam no saviem vecākiem un iegūstam daudzveidīgu iedarbību rezultātā. Ja iepriekš mūsu pagājušajos stāvokļos mēs saņēmām noteiktas zināšanas, tad tagad tās kļūst par mūsu dabu, nosliecēm, īpašībām, vēlmēm, kas izpaužas. Citādi sakot, ja vienā no savām pārdzimšanām cilvēks strādāja noteiktā jomā, bija saistīts ar kādu konkrētu profesiju, tad tas kļūs par iemeslu viņa rakstura, attiecību, īpašību tapšanai nākamā iemiesojuma sagatavošanā – tas jau būs cits cilvēks. Tas nozīmē, ka mūsu iekšējās attīstības process no pārdzimšanas uz pārdzimšanu, kad mēs arvien no jauna atgriežamies šajā pasaulē, ietērpjoties bioloģiskajos ķermeņos, mainās atkarībā no tā, ar ko mēs nodarbojāmies iepriekšējā iemiesojumā, ar ko un ar kādiem cilvēkiem bija saistīta mūsu darbība. Tas viss ievērojami maina mūsu nākotni nākamajā pārdzimšanā.

Savā esošajā iemiesojumā es varu mainīt nodarbošanās veidu, it kā izvēloties, kāds man ir labāk piemērots. Tas viss man šķiet kā nejaušība, iepriekš nenoteikts un nav svarīgi, vai es novedu lietu līdz galam. Taču pat tas, ar ko es nodarbojos neilga laika periodā, izpaudīsies mana nākamā iemiesojuma rešimot, kļūstot par manu dabu.

Cilvēks, eksistējot šajā pasaulē, tiecas atrasties līdzsvarā ar Augstāko spēku saskaņā ar iekšējo, garīgo, ideoloģisko lādiņu, kas nes sevī viņa būtību, kā arī atbilstoši saviem nodomiem, sapratnei, sajūtām, centieniem, tas ir, visam tam, kas slēpjas viņa būtībā.

Jebkurš mūsu pasaules objekts tiecas ieņemt visērtāko stāvokli, visatbilstošāko apkārtējai videi. Piemēram, ūdens, kas satek zemienēs. Pavērojiet, kā jūs sēžat, kā nododaties pārdomām. Jūs pastāvīgi tiecaties sasniegt mieru, tas ir, līdzsvaru ar apkārtējo vidi. To nosaka rešimot, kuri jūsos atmostas un kuri nāk no iepriekšējā iemiesojuma.

Augstākais spēks ir vienotais likums, saskaņā ar kuru daba mūs radīja un ar tā palīdzību mūs attīsta. Pastāv arī mērķis un Augstākajam spēkam, Radītājam vai Dabai pie šī mērķa mūs ir jānoved. Vispārējam Radītāja nodomam ir tikai viena būtība – sniegt labestību. Vadoties no šī nodoma, tika izveidoti visi dabas līmeņi, iekļaujot cilvēku, kura attīstība vēl nav pabeigta. Kad cilvēks sevi attīstīs līdz tādai pakāpei, ka sajutīs labestību, kuru Radītājs raida lejup, viņš pilnā mērā sevi apzināsies vienotā sistēmā harmoniskā saiknē ar visu pārējo dabu. Absolūta labestība ir doma, kas radījusi radījumu, tas ir, egoistisko vēlmi un kas noved šo vēlmi pie vienlīdzības ar pašu domu. Radītājs pabeidz savu darbību ar to, ka sākotnējo egoismu un visas tā daļas (nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko dabu) noved pie tāda eksistences līmeņa, kas dēvēts par labestību. Tas notiek ar vienu nosacījumu – radījumam pašam jāvēlas pielīdzināties Augstākajam spēkam, tieši šeit ir ietverta viņa gribas brīvība.