Pasaule pakāpeniski pieņem jaunu veidolu. Koronavīruss, kurš pašlaik pasaulē izplatās, ir sekas tam, ka mēs neejam kopsolī ar laiku. Mēs esam pēdējā paaudze, tas ir – pirmā paaudze, kurai izlabojoties jāpaceļas atdeves līmenī.
Taču atdeves līmenis tiek dēvēts par „ticību virs zināšanām”, proti, atdeve augstāk par saņemšanu. Tādēļ nepieciešams pavērot, vai mēs šai prasībai atbilstam.
Daba pieprasa no mums lielāku saliedētību un ciešākas savstarpējās saiknes, visas realitātes sapratni un to izjust kā integrālu sistēmu, kur nedzīvā, augu un dzīvnieciskā daba un cilvēki eksistē vienotā harmonijā.
Taču mums absolūti nerūp, kas notiks ar nedzīvo, augu un dzīvniecisko pasauli, ar apkārtējo vidi, kurā dzīvojam. Tas nozīmē, ka mēs netuvināmies integrālai formai, kurā visas četras dzīvības formas pastāv vienotā simbiozē.
Iekšējais realitātes dzinējs turpina darboties, pamazām mūs virza pilnveidot savstarpējās saiknes. Taču mēs ar šādu ātrumu nevirzāmies un tādēļ reizi pa reizei izjūtam dabas negatīvās izpausmes visdažādākos veidos. Tie var būt vīrusi, kā dzīvnieciskās dabas reakcija, vai arī augu un nedzīvās valsts reakcija.
Žēl, ka pagaidām cilvēce nesaprot, kādā veidā virzīties uz integrālu pastāvēšanas formu, kur visas dabas formas ir sasaistītas un kur visas četras dabas daļas pamazām tuvojās vienotai sistēmai, kur kā vienīgais pastāvošais virzītājspēks var atklāties Radītājs.
Mums jādod Viņam iespēju atklāties, jo ciešāk mēs apvienosimies, jo ātrāk atskārtīsim, ka Radītājs atklājas mūsu apvienošanās saikņu rezultātā.
Iekams Radītājs nav atklāts, mēs Viņu lūdzam apvienot visas dabas formas: nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko pareizā integrālā formā. Pat daļēji īstenojot šo apvienošanās formu, mēs jūtam Radītāju atklājamies kā vienojošu spēku. Tāpēc, ka Radītājs ir vienotības un mīlestības spēks, un, jo vairāk mēs virzāmies uz vienotību, jo vairāk mēs spējam atklāt Radītāju.
Taču pagaidām Radītāja vietā mēs atklājam vīrusus. Tas parāda, ka cilvēce virzās nepareizi. Radītājs atmodina mūsos vēlmi Viņu iepazīt, saprast, atklāt. Taču atklāt Radītāju kā vienotības un atdeves spēku varam atbilstoši tam, kādā mērā būsim spējīgi savienot sašķeltās daļas vienā sistēmā, lai atklātu mūsu savstarpējo saikni, uzticēšanās un mīlestības spēku.
Citas izejas nav, mums jānoved visa pasaule līdz vienotai formai un jārealizē princips mīli savu tuvāko kā sevi pašu – Visuma galveno likumu, kura visas daļas ir saistītas. Taču kā šīs vienotības rezultātu mēs atklāsim mūs savienojošo vienotības un mīlestības spēku, tas ir, Radītāju.
Ja mēs to neīstenojam ar pareizu ātrumu, tad mūsu slinkuma un kavēšanās dēļ mēs atklājam nevis savstarpēju mīlestību, bet koronavīrusu. Vīruss mūs vienu no otra attālina, parādot mūsu defektus un negatavību tuvoties. Ar šo sitienu tas mūs dziedina un saka, kā rīkoties.
Vīrus mums izmaksā daudz naudas un daudz ciešanu, dažkārt arī nogalina, tomēr ved uz labošanos. Cerēsim, ka mēs no vīrusa gūsim ne tikai ciešanas, bet arī sapratīsim, cik lielā mērā tas mums palīdz, norādot, kur nepieciešams ieguldīt spēkus, kā savienoties, kā savienot iekšējo vienotību ar ārējo, lai tie kļūtu vienlīdzīgi.
Koronavīruss saka: „Jūs nevarat apvienoties un fiziski pietuvoties viens otram, ja starp jums nav iekšējas vienotības”. Drīzumā mēs to sapratīsim, atklāsim un sajutīsim. Nevar būt atšķirība starp materiālo un garīgo pasauli – tas viss ir viena integrāla sistēma.
Nav atšķirības starp šo pasauli un nākamo pasauli. Tādēļ visās mūsu savstarpējās saiknēs ir jāsaskata to atsvešināšanās pakāpe, ko no mums pieprasa koronavīruss, un atbilstoši reaģēt – labojot mūsu attiecības. Ja mēs satuvināsimies iekšēji, tad atbilstoši tam arī ārēji izdosies pietuvoties.
Koronavīruss mūs dziedē un skaidro, kas mums ir jāizlabo, un, ka jābūt draudzīgiem un iekšēji tuviem. Tad arī ārpasaule mainīsies uz labu. Vīruss mums pieprasa pacelties no saņemšanas spēka, no egoisma, uz atdeves spēku, kas nozīmē pacelties līdz ticībai virs zināšanām, lai atdeves spēks kļūtu stiprāks par saņemšanas spēku.
Šādi mēs iegūstam Radītāja dabu un ar Viņu saliedējamies. Izlabošanās beigās visi pacelsies līdz ticībai virs zināšanām, līdz savstarpējai atdevei un savienosies vienotā sistēmā. Nebūs neviena izņēmuma, neviena cilvēka, kurš nejustu, kāda ir Radītāja daba, atdeves un ticības daba.
No nodarbības par tēmu „Ticība, kas augstāka par zināšanām”, 29.04.2020.
Avots krievu valodā
