Ticības dzirksts

/0 Comments/in /by

Galvenais ir atdeves spēks, ticības spēks, taču Malhut – vēlme gūt baudu vienmēr paliek zem ierobežojuma. Ierobežojums nekad nezūd, virs tā iespējams tikai pacelties.

Pašā Malhut mēs jūtam tumsu un bezspēku, proti, savā vēlmē satvert, saņemt, pārvaldīt visu visapkārt, taču tas nekad neizdosies. Vienmēr darbosies ierobežojums un Malhut paliks tukša bez gaismas.

Mums šajā pasaulē ir dota ilūzija, ka mēs spējam sevi piepildīt. Taču tas ir tikai tādēļ, lai būtu iespēja eksistēt un atklāt augstākās dabas likumus – atdevi saņemšanas vietā, Binu Malhut vietā, ticību zināšanu vietā, gaismu tumsas vietā, labo ļaunā vietā. Mēs būvējam anti egoistisku ekrānu, kas atdala zināšanas no ticības, saņemošās vēlmes no dodošajām.

Mēs atsakāmies izmantot savas vēlmes baudīt pa tiešo, taču vēlamies tās izmantot apvērstā formā – „virs tām”, dēļ atdeves. Un saprotams, ka mums tam nav spēka, tāpēc, ka visa mūsu daba pamatojas uz saņemšanu. Tomēr īpašiem cilvēkiem, kuros atklājas punkts sirdī, kas viņus pamudina uz garīgo, ir iespēja to realizēt.

Punkts sirdī ir ticības iedīglis, dzirksts, kas palikusi no ekrāna, kurš eksistēja pirms kopīgās dvēseles sašķelšanās. Šī dzirksts parādās vēlmē baudīt, tumsā un egoistiskā vēlmē.

Zināšanas nepārtraukti aug, tās ietekmē evolūcijas iekšējais dzinējspēks, garīgā un materiālā attīstība. Taču ticība mūsos aug tikai tad, kad mēs sev piesaistām augstāko gaismu, kas pietuvina avotam. Augstākā gaisma mūs ietekmē un veic mūsos izmaiņas.

Gaisma darbojas atbilstoši mūsu pūlēm pacelties ticībā, kas augstāka par zināšanām, pēc iespējas mazāk izmantot savas saņemošās vēlmes, tikai atbilstoši nepieciešamībai. Un tajā pašā laikā „spēlēt”, veidojot grupā īpašu stāvokli, it kā mēs jau esam atdodošās vēlmēs un starp mums ir mīlestība un apvienošanās.

Kaut arī mums tam nav ne spēka, ne vēlmes, taču mēs pieliekam īpašu piepūli un ar to sev piesaistām apkārtējo gaismu, kas atgriež pie avota. Šī ir tā pati gaisma, kas piepildīja mūsu dvēseli tās izlabotā veidā pirms sašķeltības. Gaisma apgaismo punktu sirdī, dzirksti, kura palikusi mūsos no ekrāna, kurš eksistēja kopīgā dvēselē, Ādamā Rišonā, un dzirksts pakāpeniski izaug ekrānā.

Tādā veidā mēs nonākam pie ierobežojuma, ekrāna un atstarotās gaismas, un saņemam jaunu „kli”. Vēlme baudīt, zināšanas, Malhut paliek tumsā, taču virs tās gaisma būvē ekrānu, atdeves un apvienošanās īpašību sajūtu. Atbilstoši tam mēs jūtam pašu atdeves īpašību, tas ir, ticību. Mēs apzināmies, ka tā pie mums atnāca no īpaša spēka, un atbilstoši īpašību līdzībai sajūtam kopīgu atdeves īpašību, proti, Radītāju.

Salīdzinot savu atdeves īpašību ar kopīgo atdevi, tas ir, ar Radītāju, atkarībā no šīs atšķirības mēs jūtam apslēptību vai gluži pretēji atklātību un izzināšanu. Tādā veidā caur apslēptību un atklātību mēs sākam izzināt Radītāju. Attiecības starp mums un Radītāju tiek dēvētas par „šo pasauli”, proti augstākā spēka atklātības un apslēptības mērs no mums.

No rīta nodarbības, 17.08.2018.

Avots: www.laitman.lv

Grupa – mans garīgais kamertonis

/0 Comments/in /by

Nav iespējams pa tiešo izmērīt mūsu attieksmi vienam pret otru, vai attieksmi pret Radītāju, – tikai attiecībā pret neatkarīgu etalonu, kas neatrodas ne Radītājā, ne mūsos, bet atrodas pa vidu. Šajā etalonā, kas atrodas starp mums, mēs varam atrast to, kas mūs savieno un atdala.

Šis etalons ir grupa. Ja es pieķeros biedriem grupā, tad atbilstoši tam atklāju sevi saliedētībā ar Radītāju. Grupa man sniedz iespēju izmērīt konkrētus parametrus: „augstumu” un savas mīlestības un naida „svaru”, caur ko es sasniedzu saliedētību ar Radītāju.

Spriežot pēc mana saliedētības mēra ar desmitnieku, es spēju noteikt savu piepildīšanās mēru ar gaismu. Tāpēc, ka pašu gaismu man nav iespējas izmērīt, tikai pastarpināti caur grupu. Caur kopīgo vēlmi grupā es sāku sajust to piepildošo gaismu.

Es spēju sajust baudu tikai savās vēlmēs, taču tas ir nepietiekoši. Man ir nepieciešams pārbaudīt, kā caur šo vēlmju baudu es savienojos ar to, kurš šīs vēlmes piepilda, un kuru piepildu es. Tāpēc ir nosacījums, ka „No mīlestības pret biedriem nonākam pie mīlestības pret Radītāju”.

Mēs nevaram spriest par pašu gaismu, tikai par tās piepildītajām vēlmēm. Kā netiek runāts par pašu elektrību, bet tikai par elektrības izpausmēm. Zīmīgi, ka elektrība iet nevis pa vada iekšieni, bet ap to.

Tāpēc grupa ir absolūts etalons manai saliedētībai ar Radītāju, gluži kā kamertonis, pēc kura vērtē stīgas skaņu muzikālā instrumentā. Iekams es nepieskaršos stīgai un tā nav sākusi skanēt, par to nav iespējams neko pateikt. Tikai pēc vēlmēm (kelim) iespējams spriest par gaismu.

Tam piemērs ir notis, pēc kurām spriež par melodiju. Notis apzīmē, kuras stīgas nepieciešams skart vai kurus taustiņus spiest. Tā ir vēlmju partitūra, ar kurām mēs strādājam, lai sevī sadzirdētu mūzikas skaņas. Nots apzīmē nevis pašu skaņu, bet instrumentu, kurš to rada. Tāpēc izzinot saiknes instrumentus ar grupu, mēs sasniedzam saliedētību ar Radītāju.

No rīta nodarbības, 27.08.2018.

Avots: www.laitman.lv

Mīlestība pret Radītāju ir pilnīga mīlestība pret radījumiem

/0 Comments/in /by

Ticību iespējams gūt tikai grupā. Tāpēc, ka ticības spēks, kā minimums pamatojas vismaz uz divu cilvēku apvienošanos. Un tāpēc ticības zaudēšana ir atdalīšanās no grupas.

Nepieciešams saprast, ka mums nav un nevar būt nekāda individuāla kontakta ar Radītāju. Kontakts ir iespējams tikai caur kopīgo tilpni, garīgo parcufu, sastāvošu no desmit sefirot. Tikai tad mēs sāksim sajust augstāko spēku.

Nav obligāti jāsavāc tieši desmit cilvēki, lai sasniegtu desmit sefirot – mēs varam būt arī mazāk. Taču manī ir jāuzkrājas iespaidam no deviņām dažādām īpašībām, papildu tam, ko jūtu es pats. Un, ja es šīs papildu deviņas īpašības neatšķiru, tad nesaskatu Radītāju.

Tas ir gluži kā tēmeklis, kas palīdz koncentrēties uz mērķi. Manai acij un visiem tēmekļa punktiem ir jāsakrīt. Un, ja es sevi noskaņošu uz biedriem, tad ieraudzīšu, kas atrodas tēmekļa galā, gala mērķi.

Tāpēc noturēties saiknē ar Radītāju, ticībā un atdevē, iespējams tikai caur grupu. Citādāk mēs nespēsim Viņu sajust. Radītājs nepārtraukti izzūd, un man nav nekādas iespējas Viņu sajust, kā arī sevi pareizi noskaņot grupā.

Es cenšos arvien vairāk un vairāk savienoties ar deviņiem biedriem, un ja rezultātā notiek šāds „klikšķis”, kad mēs pareizi viens ar otru savienojamies, tad parādās gaisma un es sajūtu Radītāju. Paši „kelim”, biedru vēlmes sāk spīdēt – visas deviņas attiecībā pret mani, Malhut.

Cita veida nav. Tāpēc visa izskaidrošana, visas garīgās tilpnes noskaņošana un attieksmes veidošana pret Radītāju notiek tikai starp mums. Kā sacīts: „No mīlestības pret radījumiem nonāk līdz mīlestībai pret Radītāju”.

Nav tādas darbības, kas ļautu pa tiešo nonākt pie mīlestības pret Radītāju. Tas ir iespējams tikai caur mīlestību pret biedriem. Kad uzkrājas visas darbības, kas virzītas uz mīlestību pret biedriem, un šī mīlestība kļūst pilnīga, to dēvē par mīlestību pret Radītāju.

No rīta nodarbības, 28.08.2018.

Avots: www.laitman.lv

Gaisma Devēja diženums

/0 Comments/in /by

Pēc sašķeltības un pēc gaismas zaudēšanas garīgā tilpne (kli) neatgriežas iepriekšējā stāvoklī. Tāpēc, ka tā sajuta Radītāju, Viņa diženumu, atdeves diženumu Radītājam, kas sniedza piederību augstākajam, saikni ar Viņu.

Tas viss tagad mūsos pārvēršas jaunā vēlmē baudīt. Visu, kas tika saņemts dēļ atdeves, mēs tagad vēlamies saņemt egoistiski, dēļ sevis.

Gaisma, kura tika saņemta dēļ atdeves, aizgāja, taču par to palika atmiņas (rešimo). Rešimo ir tā pati gaisma, kura apgaismo kli, taču jau no tālienes. Patiesībā nekādu attālumu nav, ir tikai gaisma un kli.

Tāpēc šī darbība tikai šādi tiek dēvēta: „no tālienes”, taču patiesībā gaisma nekur neaizgāja. Tā spīd, tikai neiemiesojoties vēlmē, tomēr to pamudina, kairina tā, lai vēlme nespētu gaismu notvert un sākt gūt baudu.

Piepildot vēlmi, gaisma to palielina. Taču pēc tam gaisma no vēlmes, kura nemācēja noturēties nodomā dēļ atdeves, aiziet, tāpēc ka zūd gaismas un vēlmes īpašību atbilstība. Kli paliek tikai niecīga gaismas daļa, kas izgaismo uz leju, tāpēc, lai ļautu mums sajust, ka iespējams saņemt baudu. Tas tiek uztverts kā dots no augšienes un tāpēc tiek dēvēts par rešimo (ierakstu).

Gaisma pamudina, kairina kli. Šī gaisma ir „620” reizes lielāka par sākotnējo gaismu, kas piepilda kli, tāpēc ka šī gaisma ir Devēja diženums, Radītāja diženums, Viņa līmeņa augstums. Pēc tam, kad šī gaisma pazūd, kli aug, pateicoties saņemšanai dēļ atdeves. Nodoms dēļ atdeves palielina kli, veidojot to līdzīgu Devējam, paceļ Radītāja augstumā.

Un pēc gaismas aiziešanas paliek milzīga sašķelta kli. Tāpēc, ka vēlme gribēja visu baudu, kura iekļāvās atdevē, saņemt egoistiski. Ja tu sēdēji iepretī Saimniekam un pamazām baudīji no ēdieniem, kuri izlikti uz galda, tad tagad tu vēlies visu aprīt bez atlikuma un tikai dēļ individuālas baudas.

Proti, sākumā tava vēlme izauga Hasadim augstumā, kurai tu vēlējies sniegt baudu, taču pēc tam tas viss izvērsās egoismā. Kli neizmērojami izauga, taču gaisma apspīd vēlmi un to kairina.

No rīta nodarbības, 02.09.2018.

Avots: www.laitman.lv

Kā vinnēt divkārt

/0 Comments/in /by

Ciešanās cilvēks izvēlas palielināt pūles, lai sasniegtu piepildījumu. Tomēr dēļ saņemšanas savā labā cilvēks nekad nejūtas piepildīts un pēc piepildījuma vienmēr kļūst vēl tukšāks.

Viņš cieš divkārt: no pūļu palielināšanās un no vēlamā piepildījuma neesamības.

Kad parādās nopietns egoisms, cilvēks sāk just, ka visas viņa pūles ir nevērtīgas, nerezultatīvas.

Tas, kurš pārvērš „vēlmi saņemt” „vēlmē atdot” (saņemt ar nodomu atdot), vinnē divkārt: viņš izzina absolūtu baudu un sasniedz īpašību sakritību ar Augstāko spēku, Radītāju, tādējādi nonākot līdz saliedētībai, mieram, kad bauda nonāk pie viņa no augšienes bez kādām pūlēm. (Bāls Sulams, „Desmit Sefirotu Mācība”, 1.d. „Iekšējā apcere”)

Ja mēs strādājam, lai sevi labotu, tad saņemam divreiz vairāk. Pretējā gadījumā mēs saņemam absolūti iztukšotu vēlmi, un, kā esam šajā pasaulē ieradušies, tā arī bez rezultātiem aizejam. Mums no jauna nāksies veikt dzīves riņķojumu, piedzimt un no jauna sākt savu ceļu.

No nodarbības krievu valodā, 05.08.2018.

Avots: www.laitman.lv

Solis pa kreisi, solis pa labi = solis uz priekšu

/0 Comments/in /by

Izveidot jaunus maņu orgānus, lai atklātu garīgo pasauli nozīmē izveidot starp mums savstarpējās saiknes, kurās mēs spēsim atklāt Radītāju un tādējādi sniegt Viņam baudu. Šo jauno uztveri dēvē par „ticību, kas augstāka par zināšanām”, Binas līmeni, atdevi, altruistisku nodomu.

Gatavojot mūs šādai labošanai Radītājs pakāpeniski slēpj garīgās pasaules, nolaižot tās līdz šīs pasaules līmenim, kur spēj eksistēt radījumi un sašķeļ kopīgo dvēseli daudzās daļās.

Labošanās sākumā mums ir jāizveido saiknes materiālajā līmenī, tas ir, egoistiski, zināšanās. Pēc tam nepieciešams pacelties virs tā, lai visas mūsu saiknes izrietētu nevis no vēlmes baudīt, bet no atdeves dabas.

Taču, neraugoties uz to, mēs savu vēlmi baudīt neizpostām, bet gluži pretēji ik reiz to izmantojam kā piemēru, ko dēvē par kreiso līniju un virs tās veidojam apgriezenisku formu – labo līniju, vēlmi dot.

Iznāk, ka nav iespējams pacelties mīlestības un atdeves līmenī, iekams neatklāsies naids, atstumšana, nošķirtība, egoisms visos tā veidos. Un virs tā visa mēs veidojam labo līniju: apvienošanos, mīlestību, satuvināšanos, savstarpēju sapratni, kā sacīts: „Visus grēkus pārklās mīlestība”. Taču, ja nav grēku – nav mīlestības, jābūt gan vienam, gan otram, viens pateicoties otram: solis pa kreisi, solis pa labi.

Vispirms ir jāatklājas trūkumam no kreisās puses, un no tā mēs sapratīsim, kādam ir jābūt tā pretstatam, kā „gaismas pārākums no tumsas” un spēsim izveidot labo līniju – pareizu savienošanos.

Pašlaik mēs nezinām, kas ir pareiza saikne, mūsos nav nekādu priekšnosacījumu. Tāpēc atliek sekot kabalistu padomiem, tikai šādā veidā mēs spēsim izveidot pareizas savstarpējās saiknes, kuras tiks dēvētas par garīgām. Tāpēc, ka šajās pēc būtības īpašajās saiknēs, mums atklāsies atdeves un mīlestības spēks, kuru dēvē par „Radītāju”.

Tāds arī ir cilvēka darbs. Visa mācīšanās ir sagatavošanās praktiskai realizācijai, praktiskai saiknei citā līmenī, atbilstoši citai atdeves dabai, kurā nav ne lāses egoistiskās vēlmes, kura šodien pār mums valda.

Tagad mēs nezinām, kas ir vēlme dot. Lai cik mēs sevi nepiespiestu, mēs no sevis neko neizspiedīsim kā tikai egoismu. Taču būtībā viss ir ļoti vienkārši: nepieciešams tikai padarīt savu vēlmi līdzīgu Radītāja vēlmei.

Ja mēs pacentīsimies nonākt tuvākā vēlmē un to nolikt augstāk par savu egoismu, padarīt to spēcīgāku un svarīgāku par savu vēlmi, neskatoties uz tās pretstatu individuālai interesei, tad spēsim iemācīties iemainīt vienu dabu pret otru. Šādā formā mēs spēsim saprast, ko nozīmē pārvarēt sevi un iet virs sava viedokļa, savām jūtām un prātu.

Manas individuālās sajūtas un prāts paliek, taču papildus es gūstu biedru, grupas sirdi un prātu. Es eju aiz biedriem ar aizvērtām acīm, tāpēc ka nespēju pārbaudīt un salīdzināt viņu vēlmes ar savām. Vienkārši nepieciešams atdot biedram „pēdējo kreklu”, tas ir, viņa vēlmei ir jānosaka visas manas darbības.

Es izmantoju savu ķermeni kā mašīnu, kuras iekšienē darbojas grupas vēlmes. Šādi es virzīšos uz priekšu, iekams atklāšu, ka tās ir Radītāja vēlmes, kurš manī jau atrodas un mani vada. Pildot darbības es sākšu iepazīt Viņu, tāpēc ka tas ir Radītājs, kurš manī darbojas.

Ja es Viņam sniegšu šādu iespēju, pateicoties savai brīvai izvēlei, tad šajās darbībās atklāšu Viņa dabu, raksturu, programmu, pieeju un kļūšu līdzīgs Viņam. Šādā veidā mēs sasniedzam saliedētību ar augstāko spēku, Radītājs ietērpjas radījumā.

Pienācis laiks nopietni, daudz intensīvāk, praktiski iekļauties šajā darbā. Ceru, ka mēs jau esam veikuši pirmo pussoli uz priekšu.

No nodarbības par tēmu „Darbs zināšanās un augstāk par zināšanām”, 04.11.2018.

Avots: www.laitman.lv

Drošākais, kas var būt pasaulē

/0 Comments/in /by

Jautājums: Kāda ir sieviešu grupas ietekme uz vīriešu grupu? Kur sievietēm ņemt vēlmi, lai ietekmētu vīriešus?

Atbilde: Pirms dažiem gadiem es viesojos Čīlē, pēc sava skaitliskā sastāva tur sievietes pārsniedz vīriešus. Atceros, es pajautāju mūsu Čīles grupas biedru ģimenes pārim: „Kurš komandē jūsu mājās?” Vīrs atbildēja: „Dabiski, kad atrodamies cilvēkos: uz ielas, ciemos, tad, protams, – sieviete. Bet mājās…!”. Sieva paraudzījās uz viņu kā uz mazu bērnu, pameta ar galvu un viss kļuva saprotams.

Tā dots no dabas, ka visur komandē sieviete. Un tas ir pareizi. Tas ir labi.

Tāpēc grupas sieviešu daļa ir visuzticamākais, kas vispār ir dzīvē un pasaulē. Tā ir noturība, līdzsvars, ļoti spēcīgs atbalsts. Tādējādi nepieciešams, pirmkārt, rūpēties, lai tā būtu stipra. Jādod sievietēm iespēja eksistēt, strādāt, visur piedalīties. Sieviešu balsis jāņem vērā lēmumu pieņemšanā. Šeit ietverta visas grupas labā nākotne.

Mēs visi – pieauguši cilvēki un saprotam, cik lielā mērā neiespējami būt vienam, cik ļoti mums nepieciešams atbalsts. Un tieši tāpēc, ka esam dažādi, mēs sasniedzam pareizu lēmumu un pareizu dzīvi.

Lūk, tādēļ problēmas ir jārisina nopietni, kā tas pienākas pieaugušiem cilvēkiem. Sieviešu daļai grupā jāieņem vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem.

 

 

Visiem viens liktenis

/0 Comments/in /by

Visu cilvēku liktenis ir vienāds: Daba sniedz katram cilvēkam noteiktu iespēju Viņai  tuvoties. Šīs iespējas realizācija – veiksmīgs liktenis, realizācijas neesība – neveiksmīgs liktenis.

Tikai tāds ir cilvēka liktenis, visam pārējam nav nekādas nozīmes.

Seminārs: nerunāt par savām jūtām

/0 Comments/in /by

Jautājums: Kāpēc es seminārā nedrīkstu runāt par savām jūtām? Tas nozīmē, ka man tās jāslēpj?

Atbilde: Tev tās nav jāslēpj. Vienkārši tavas egoistiskās jūtas nevienu neinteresē; ar to palīdzību tu nespēj mūs izlabot, nespēj mūs paaugstināt.

Ja tu runāsi aprautām frāzēm no grāmatas, tad diez vai spēsi iedvesmot biedrus, tāpēc ka visiem skaidrs, ka tu to izlasīji. Un runāt no sirds arī īpaši nevajag. Tāpēc, ka, ja mēs egoisti sajutīsim to, ko sirdī jūti tu, tad mēs varam tev kaitēt.

Kabalisti parasti runā saviem vārdiem par kopīgu pacelšanos, par Radītāja dižumu. Taču būtībā vislabāk runāt par grupu: cik tā ir īpaša sistēma, ar kuras palīdzību mēs spējam sasniegt saliedētību ar Radītāju un ievest visu pasauli jaunā stāvoklī, kurš tai ir nepieciešams.

No nodarbības krievu valodā, 22.10.2017.

Avots krievu valodā

Kas dzimst strīdā?

/0 Comments/in /by

Jautājums: No kurienes ir radušies visi semināra noteikumi: runāt pēc kārtas, anulēt sevi, nekritizēt? Gluži otrādi strīdā dzimst patiesība.

Atbilde: Visi semināra noteikumi pamatojas uz kabalistu rakstīto, sākot no „Grāmatas Zoar”, kad desmit diži kabalisti pulcējās kopā, slēpjoties alā, sarakstīja šo Grāmatu. No turienes nāk sapratne, kas ir „desmitnieks”, kādā veidā tajā apvienoties, ko ar to nepieciešams darīt.

Vēlāk mans skolotājs Rabašs ļoti sīki aprakstīja mijiedarbību desmitniekā, pasvītrojot, ka visam, kas pamatojas uz cilvēku savstarpējās mijiedarbības noteikumiem aplī, nav nekāda sakara ar psiholoģiskiem treningiem.

Apgalvojums, ka strīdā dzimst patiesība, ir absolūti nepareizs. Kādā veidā strīdā var dzimt patiesība, ja visi ir egoisti, visi domā nepareizi un no tā, ka viņi strīdēsies, no desmit egoistiskām patiesībām sāks dzimt vēl divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit tādas pat patiesības.

Es neesmu redzējis, ka strīdā dzimtu patiesība. Tādēļ cilvēkiem ir jābūt īpašiem, saprotošiem. Kādā veidā ar savām ierobežotām iespējām būtu iespējams izmantot šo principu?

Kabalā tas ir pilnīgi neiespējami. Nekādi strīdi nevar būt, tāpēc ka īstenībai pie mums ir jānāk no nākamā izzināšanas līmeņa – ne no mūsējā! Mums sevī nav ko meklēt. Man šķiet, ka cilvēces vēsture mums to jau ir skaidri parādījusi: mēs nespējam no sevis „izrakt” neko labu.

Tāpēc neko nevajag meklēt, tai skaitā arī nekādu „īstenību”. Mums sevi ir nepieciešams organizēt tādā veidā, lai uz sevi izsauktu augstāko spīdējumu, augstāko gaismu. Un tad mums viss izdosies.

No nodarbības krievu valodā, 08.10.2017.

Avots krievu valodā