Līdzsvars ar dabu
„Atgriešanās pie dabas”
Šī nodaļa veltīta vienai no mūsu tematikas sadaļām, kas palīdzēs precizēt un noskaidrot iepriekš izvirzītos jautājumus.
Mūsdienās, kad personība un sabiedrība saskaras ar daudzām grūtībām, pasaulē pieaug jauna tendence: „atgriešanās pie dabas”, kas iegūst arvien vairāk sekotāju. Daži redz to kā risinājumu un cer, ka šajā ceļā viss mainīsies uz labo pusi.
Rodas jautājums: vai pastāv saikne starp „atgriešanos pie dabas” un līdzsvaru ar to? Vai mēs, „atgiežoties” dabas klēpī, sasniegsim līdzsvaru ar to?
Ideja par „atgriešanos pie dabas” ietver dabiskāku dzīvi, kas raksturīga iepriekšējām paaudzēm, kuras iekļāvās kopējā dabas būtībā. Šīs idejas atbalstītāji, cita starpā, pieprasa svaigu gaisu un bioloģisko lauksaimniecības produkciju. Daudzi no viņiem atstāj pilsētas un pārceļas uz laukiem. Kustību raksturo daudzas iezīmes, kas izriet no idejas, ka cilvēka tuvums dabai uzlabo viņa līdzsvaru un veselību.
Izpētot no civilizācijas atrauto seno cilšu dzīvesveidu, mēs pārliecināsimies: jo ciešāk cilvēks saistīts ar dabu un savām saknēm, jo vieglāk viņam sajust dabas mīlestības spēku. Pasaules Viedo padomes kongresā, kas norisinājās Arosā (Šveice, 2006. gada janvāris), par šo tēmu tika prezentēts Džeinas Gudolas (Jane Goodall) referāts. Džeina Gudola pētīja šimpanzes, dzīvojot tām līdzās brīvā dabā vairāk nekā 20 gadus. Par saviem pētījumiem, kas atklāja svarīgus zinātniskus datus, viņa izpelnījās daudzas balvas un starptautisko atzinību. Uz jautājumu par pašu iespaidīgāko atklājumu, viņa atbildēja, ka pēc ilgiem dzīves gadiem dabiskā vidē, sajuta tās iekšējo enerģiju, mīlestības spēku. „Pēc kāda laika es sāku sajust un dzirdēt dabu. Es sajutu mīlestību, sajutu, ka nav ļauno spēku, ir tikai vienīgais Varenais Dabas Nodoms”. Pēc džungļos pavadītā ilgā laika perioda un pamatīgas pērtiķu pētniecības rezultātā, Gudola sāka tos saprast, uztvert pērtiķu sajūtas. Viņa atklāja, cik lielā mērā pērtiķi jūt dabu un dzīvo mīlestībā, kas apslēpta dabā.
Taču, lai cik patīkami un aizkustinoši būtu šie iespaidi, ne par tādu līdzsvaru mēs runājam. Augstākā sajūta, ar kuru mūsdienu cilvēku spēj apveltīt „atgriešanās pie dabas”, aprobežojas tikai ar īslaicīgu pacēlumu dabas mīlestības spēka ietekmē – uztveres mazumiņu, kas pieejams jebkuram dzīvniekam. Turpretim daba ir atvēlējusi cilvēkam ievērojami augstākus attīstības līmeņus. Ne velti tā izdzina mūs no alām un džungļiem, liekot izveidot cilvēku sabiedrību ar visiem nepieciešamajiem mehānismiem. Tieši sabiedrības sirdī, ar tai raksturīgo sakaru trūkumu un nespēju izturēt tuvākā klātbūtni, mums ir jārada līdzsvars starp sevi un citiem cilvēkiem, izmantojot kā „sviru” egoismu. Pati par sevi „atgriešanās pie dabas” var kļūt par interesantu pieredzi, taču tas nelīdzēs atrisināt mums galvenās mūsdienu problēmas, kas izriet no nelīdzsvarotības cilvēciskajā attīstības līmenī.
Ne reti „atgriešanās pie dabas” iet kopsolī ar tradiocionālo metodiku elementiem – jogu, taiczi (tai či), meditāciju un citām tehnikām. Jāatceras, ka apsolot mieru un pilnību, tamlīdzīgas metodes nespēj mūs pietuvināt dabas mērķim, jo balstītas uz egoisma apspiešanu un mazināšanu. Tās nolaiž cilvēcisko personību līdz dzīvnieciskajam, augu un pat nedzīvajam līmenim – citiem vārdiem, liek viņam „atripot atpakaļ”. Tāpēc šīs pieejas ir pretējas dabas kopējai tendencei: cilvēka augšupejai, lai sasniegtu daudz augstāku, izlaboto pakāpi.
Daba neļaus mums mazināt savu egoismu. Apstiprinājumam var minēt austrumu kultūras, piemēram, ķīniešu vai indiešu, kurām līdz šim izdevies saglabāt egoismu zemā līmenī. Šodien mēs redzam, kā viņu aizsegi sabrūk: pēdējos gados arī viņi ir pievienojušies bagātības un varas kārei, rekordīsā laikā izveidojot plaisu tradicionālajos pamatos, kurus glabāja daudzas paaudzes.
Milzīgais egoisms, kurš šodien pārplūdinājis visu pasauli, norāda uz cilvēcisko līmeni. Lai tam pretotos, mums jāizvēlas pilnīgi cita metodika, kuras tendence būs pretēja egoisma mazināšanas ievirzei.
Līdzsvars cilvēciskajā līmenī
Lai vienkāršotu izskaidrojumu, nosauksim līdzsvaru, kas tiek sasniegts, nolaižot egoismu no cilvēciskās pakāpes līdz jebkurai no pārējām, vispārējā terminā „līdzsvars dzīvnieciskajā līmenī”. Tas atšķiras no līdzsvara cilvēciskajā līmenī ar dabas mīlestības spēka sajušanas intensitāti. Lai nonāktu pie līdzsvara ar dabu cilvēciskajā līmenī, mums jāizzina sevi un jānosaka: kas un kādā virzienā veicina mūsu izaugsmi, kā attīstās katrs no mums personīgi un cilvēce kopumā, ar ko process sākas, ar ko beidzas un kāds ir tā mērķis. Nav iespējams izprast dabas nodomu, ja iekšējās izpētes gaitā nav izjusti uz sevis visi attīstības posmi.
Šāda izpēte noved cilvēku pie līdzsvara ar dabu cilvēciskajā pakāpē – citiem vārdiem, paceļ viņu uz izlaboto līmeni. Turklāt cilvēks atrodas augstāk par telpas, laika un kustības ierobežojumiem, viņš uztver realitātes plūsmu pilnā apjomā. Procesa sākums un beigas noslēdzas viņā vienkopus, un viņš sajūt sevī pakāpenisku visu posmu atklāsmi. To mērķis – lai mēs redzētu un saprastu visu daļu vienotību, kas savienotas nedalāmā harmonijā, savstarpējā atkarībā un mijiedarbībā. Līdz ar to cilvēks noslēdz attīstības apli un neredz vairs „sākumu” un „beigas” – ne laika, ne telpiskajā, ne cēloņu un seku nozīmē. Viņš atklāj, ka viss ir jau sākotnēji ielikts dabas programmā.
Radīšanas nodoma izzināšana
Radīšanas nodoma izzināšana pārceļ cilvēka pastāvēšanu uz augstāko dimensiju un piešķir viņam mūžības, pilnības un bezgalīgas baudas atribūtus. Cilvēka pasaule nav „ķermenī”, bet viņa „Es” darbības sfērā. Tāpēc, ja cilvēka uztverei pieejama pilnīgi cita realitāte – mūžīga, cildena, absolūta – tur viņš arī ir. Dabas nodoma izzināšana ir nevis ērtāka sajūta, bet tas, ka cilvēks jūtas mūžīgs un absolūts kā pati daba. Tikai tādā stāvoklī, pilnīgas izzināšanas izlabotajā pakāpē, patiešām var saprast, kāpēc tie, kuri jau sasnieguši dabas spēku, to dēvē par „pilnību”.
Ierobežojot savu egoismu, nolaižot to zemāk par cilvēcisko pakāpi, cilvēks arī tad spēj izjust dabas pilnību, taču tā būs uztvere tikai dzīvnieciskajā līmenī. Cilvēkam kļūs patīkami un labi gan fiziskajā, gan psiholoģiskajā ziņā, taču tikai uz kādu laiku. Nepārtraukti pieaugošais egoisms mūs šķir no dzīvnieciskās pakāpes, neļaujot pārāk ilgi būt apmierinātam ar šādu stāvokli.
Raugoties no citas puses, var sacīt, ka dzīvnieciskajā līmenī dabas pilnība tiek sajusta kā pagaidu stāvoklis, turpretim izlabotajā – kā mūžīgs, nemainīgs process. Piemēram, viens cilvēks izjūt labas sajūtas, kas pilnībā piebremzē domāšanas dinamiku un rūpējas tikai par fizisko baudu; bet cits, gluži pretēji, izmanto savu prātu un ir laimīgs par to, ka domas attālumā aptver visus dzīves aspektus, no sākuma līdz beigām. Atšķirība starp viņiem ir nedaudz salīdzināma ar starpību starp diviem attīstības līmeņiem: dzīvniecisko un cilvēcisko. Tas, kurš prāto par dzīvi, uztur sakarus ar citu dabas dimensiju.
Cilvēks, kurš sasniedz realitātes uztveri izlabotajā pakāpē, ne tikai piedzīvo „patīkamas sajūtas” dzīvē – viņš ir saistīts ar realitāti, kas atrodas virs viņa, ar informācijas plūsmu un procesu gaitu daudzkārt augstākā līmenī. Viņš bauda dabas pilnības izpratni, atbrīvojoties no visiem ierobežojumiem. Tāds cilvēks pārstāj identificēt savu „Es” ar ķermeni. Viņa domas paceļas virs realitātes, kas tiek uztverta ar pieciem ķermeņa maņu orgāniem un ieplūst dabas nodomā, kopējā mūžīgajā informācijas laukā. Tāpēc viņa „Es” dzīve nebeidzas arī pēc bioloģiskā ķermeņa nāves.
Rezumējot, jāteic, ka fiziskā atgriešanās pie dabas neattiecas uz garīgo līdzsvara procesu ar dabu. Šāda „reversija” var novērst mūsu uzmanību no asas nepieciešamības meklēt līdzsvaru cilvēciskajā līmenī, domas līmenī.