Posts

Kabalas valoda – zaru valoda

/0 Comments/in , /by

„Tiešā vārdiskā nozīme (Rakstība) pakļaujas laika un telpas nosacījumiem. Alegoriskā un kabalistiskā – dzīvo mūžīgi, ārpus laika un telpas ierobežojumiem.”

Johans Reihlins „De arte cabbalistica”

Kabalistu valoda – zaru valoda

Zemākajā pasaulē pastāv tikai tas, kas aizsākas Augstākajā pasaulē un no tās rodas. Sakne, kas atrodas Augstākajā pasaulē, liek tās atbilstošajam zaram zemākajā pasaulē pieņemt šīs saknes formu un īpašības.

Šeit jāpiebilst: ja pats zars to vēlas. Pretējā gadījumā starp tiem nav saiknes. Tas nozīmē, zemākais saprot, ka attiecībā pret savu sakni ir zemākais un ka no augšienes attiecībā uz viņu viss nonāk lejup tikai ar vienu nolūku, lai viņš pareizi to uztvertu, labotos un pielīdzinātos augstākajam.

Pamatojoties uz saikni starp sakni un zaru, kabalisti radīja valodas krājumu, kas dod iespēju runāt par Augstāko pasauļu garīgajām saknēm, minot zemākā zara nosaukumu, kas tiek skaidri formulēts, vadoties no šīs pasaules sajūtām.

Kabalisti vēlas mums kaut ko pastāstīt. Kā viņi to var izdarīt? Kā mēs skaidrojam kaut ko bērnam? Valodā, kuru viņš saprot. Pajautājiet mātei, kurai, pieņemsim, ir trīs mēnešus vecs bērns un viņa sacīs, ka pilnībā saprot mazuli un spēj ar viņu sarunāties. Mēs vērojam šo zīdaini – viņš vicina rokas, kājas, neko nesaprot, kliedz. Taču māte saprot viņa valodu. Tieši tāpat arī kabalisti runā ar mums valodā, kas atbilst mūsu līmenim. Viņi nerunā ar mums Augstākā līmeņa valodā – viņi sniedz mums informāciju tādā veidā, lai mēs spētu apzināties savu darbību iekšējo jēgu, savu līmeni.

Ko viņi vēlas mums nodot? Viņi vēlas mums pastāstīt, kas atrodas mūsu pasaules iekšienē, lai mēs uz to tiektos; sāktu uz to virzīties; lai saprastu, kam mums ir jālīdzinās. Viņi dod mums saikni starp mūsu stāvokli un nedaudz augstāku. Tāpat kā mēs, rotaļājoties ar bērnu, rosinām viņā vēlmi izdarīt nedaudz vairāk, atrast veidu, kā atrisināt uzdevumu, veikt ko jaunu un pie tam iekšēji bagātināties. Tieši tāpat pret mums izturas arī kabalisti.

Zaru valoda ir ļoti daudzveidīga. Kabalisti tajā savstarpēji sarunājas un sarakstās. Augstāko pasauli, kurā nav nosaukumu, viņi apraksta ar mūsu pasaules vārdu palīdzību. Viņi nolaižas līdz zemākajam līmenim, lai paskaidrotu mums transformācijas, kuras mums sevī ir jārealizē.

Saknes un zara saikne ļauj kabalistam veidot vārdu krājumu, jo sajūtamās pasaules objekts dod mums tiešu nosaukumu, kurš norāda uz tā augstāko sakni. Pašu sakni nav iespējams nosaukt kādā vārdā, jo tā atrodas aiz iztēles robežām, tas ir, virs mūsu maņu orgāniem. Tomēr, pateicoties tam, ka mūsu pasaulē atrodas zari, kurus mēs spējam uztvert, kļūst iespējama arī sakņu vārdiskā nozīme.

Ja mūsu pasaule nepastāvētu, kā cilvēki, atrodoties Augstākajā pasaulē, spētu savstarpēji sazināties? Ar domu starpniecību. Kā mēs sazinātos, ja mēs atrastos tikai mūsu pasaulē? Izmantotu mūsu parasto vārdnīcu, skaņas, mūziku – visu to, ko radījis cilvēks. Taču kā mums sazināties ar tiem, kuri vienlaikus atrodas gan mūsu pasaulē, gan Augstākajā? Tikai balstoties uz īpašu likumu.

Tie, kuri atrodas Augstākajā pasaulē, izmanto savu vārdnīcu – domu vārdnīcu. Tur nav nepieciešami vārdi, jo tie, kuri atrodas Augstākajā pasaulē, pastāv it kā kopīgajā kli, viņi savstarpēji saistīti, pateicoties altruistiskajām darbībām. Tieši tāpat kādam no mana ķermeņa orgāniem nav vajadzīgi vārdi, lai paskaidrotu citam orgānam, kā viņiem savstarpēji jāsadarbojas, tāpēc ka tie ir saistīti ar kopējo ķermeni.

Vārdi un izteicieni vajadzīgi tikai tam nolūkam, lai nodotu otram kaut ko, kas atrodas ārpus manis, – no viena telpas sektora, kuru pārvalda viena vara, uz citu telpas sektoru, kurš atrodas citas varas ietekmē, – no viena noslēgta objekta uz citu noslēgtu objektu. Šim nolūkam pastāv valoda. Ja divi objekti savienoti ar kopējo ķermeni, tad valoda tiem nav nepieciešama: informācija brīvi pārplūst no viena pie otra. Tādā mērā, kādā mēs virzāmies uz Augstākajām pasaulēm, mēs pieslēdzamies kopīgai Ādama dvēselei. Tur mūsu valoda nav vajadzīga. Pakāpeniski iekļaujoties Augstākajā pasaulē, mēs sākam sajust šo kopīgo dvēseli, sākam uztvert kabalistu domas, darbības un mērķus.

Mūsu pasaulē, kurā egoistiski esam atdalīti viens no otra (šo stāvokli dēvē „mūsu pasaule”), pastāv sava valoda. Mēs pūlamies viens otram ko paskaidrot un, pat neskatoties uz to, nespējam viens otru saprast. Tās ir „Babilonijas jūkļa” sekas, kad cilvēki vēlējās uzcelt torni līdz Radītāja augstumam, taču šīs vēlmes pamatā bija egoisms. Viņi kļuva pārmērīgi lepni, sacīdami: „Mēs tapsim kā Radītājs”, un rezultātā egoisms iznīcināja viņu savstarpējo saikni.

Ja viņi nebūtu virzījuši savu tieksmi uz to, lai kļūtu vienlīdzīgi ar Radītāju, tas ir, nemodinātu savu egoismu, viņi nespētu atklāt, cik ļoti ir savstarpēji atdalījušies. Tad, kad viņi nolēma pielīdzināties Radītājam, viņi redzēja, ka ir pretēji Viņam un ikviens sajuta, ka ir atdalīts no pārējiem un viņi pārstāja viens otru saprast. Egoistiskais „lēciens”, kas notika noteiktā cilvēces attīstības posmā, tiek dēvēts par Babilonijas torņa sabrukumu. Babilonijas tornis, protams, ir simboliska būve, taču mūs interesē tā iekšējais aspekts: kas bija tas virzošais dzinējspēks, kas rosināja cilvēkus uz šīs būves celtniecību, ko viņi vēlējās sasniegt.

Mums, iesprostotiem savā egoismā (es – sevī un arī cits – sevī), lai komunicētos, ir nepieciešama valoda. Šāda saikne ir nepieciešama, jo esam sabojāti un katrs ir noslēdzies sevī. Ja mēs spētu iziet ārpus mūsu egoisma robežām un saliedēties ar pārējiem, mums nebūtu nepieciešama valoda, jo pati mūsu būtība būtu savienota ar kopējo kli, vēlmju tilpni.

Tāpēc saprotams, kāda nozīme ir valodai šajā pasaulē: egoistu nožēlojamais mēģinājums sazināties vienam ar otru. Skaidrs arī tas, kā notiek sazināšanās garīgajā pasaulē, kur valoda vispār nav vajadzīga: tā ir informācijas brīva plūsma no viena pie otra. Zaru valoda mums ir nepieciešama, lai varētu vismaz nedaudz izprast notiekošo augstākajā pakāpē un zināmā veidā tai pielīdzināties.

Tāpat māte, rotaļājoties ar bērnu, palīdz viņam attīstīties, tiecas uz to, lai viņš kļūtu gudrāks, vairāk spētu saprast un apzinīgāk rīkotos. Viņa pastāvīgi uzdod viņam uzdevumus, kaut ko iemāca. Protams, tas notiek zemapziņā, dzīvnieciskajā līmenī, taču augstākā pakāpe mūs audzina tieši tādā pašā veidā. Mēs kļūstam pieaugušāki un nākamā, daudzkārt augstāka pakāpe mūs audzina, demonstrē, skaidro, dod spēku un prātu, lai mēs spētu atveidot to, ko tā parāda. Šī pakāpe atrodas virs mūsu līmeņa, un tās valoda dēvēta par zaru valodu. Mums šajā valodā ir jāieklausās, jo bez tās mēs neko nasasniegsim.

„Saknes un zara atbilsme”

Tāpēc galvenais ir pirmavotu studēšana. Svarīgi ir sadzirdēt, ko kabalisti jums vēlas sacīt. Ne ar prātu, bet tieši uztvert viņu vēlmes spēku, aicinājumu uz augstāko stāvokli. Šeit darbojas nevis mūsu prāts, bet cilvēka vēlme sasniegt citu eksistences līmeni. Nav iespējams saprast ar prātu tās parādības, to informāciju, kuru nodod mums kabalists, atrodoties augstākajā pakāpē. Tikai sasniedzot šo līmeni, mēs spējam izprast ar mums notiekošā cēloņus, ne ātrāk.

Ja jūs sākat to iztēloties ar prātu, tad apzināti vienkāršojat rakstīto un nepareizi to uztverat. Nav iespējams ar prātu izprast augstāko pakāpi – var tikai vēlēties to sasniegt un tad izprast. Mēs tiecamies uz nākamo pakāpi ar vēlmes spēku, taču neizprotam. Tāpat arī mēs augam mūsu pasaulē – ar vēlmi, jo vēlme ir kli sākotnējā īpašība, turpretī smadzenes – palīgorgāns, vēlmes sekas.

Tātad pašu sakni nav iespējams nosaukt vārdā, jo tā atrodas ārpus mūsu izpratnes robežām, taču mūsu pasaules objekts dod mums precīzu nosaukumu, kas norāda uz attiecīgo sakni. Augstāko sakņu vārdiskā izpausme kļūst iespējama, tāpēc ka mūsu pasaulē pastāv zari, kuri ir sajūtami.

Visam, kas atrodas mūsu pasaulē, ir nosaukums, un tas ir garīgās saknes zars. Atrodoties uz Augstākās pakāpes, kabalists mums klāsta kaut kādus vārdus un frāzes. Mēs varam šo tekstu izlasīt, tas ir uzrakstīts mūsu valodā, turpretī saprast tajā mēs varam tikai to, kas mums ir pieejams, atrodoties uz mūsu pakāpiena, zara. Turpretī kabalists izprot to, kas atrodas viņa pakāpē, saknē.

Ko šis teksts var mums dot, ja kabalists, izmantojot katru vārdu, salīdzinājumā ar mani domā pilnīgi ko citu? Tas nedod neko, izņemot vienu – vēlmi pacelties līdz viņa pakāpei, lai spētu redzēt un saprast to, ko redz un saprot kabalists.

„Noteikumi darbā ar pirmavotu tekstu”

Ja jūs domājat, ka, pateicoties „Desmit Sefirot” apgūšanai, jūs sāksiet saprast, kā iekārtota Augstākā pasaule, jūs maldāties. Neviena kabalas grāmata nesniegs jums Augstākās pasaules uzbūves izpratni. Tas, kurš jau atrodas Augstākajā pasaulē, patiešām to apgūst pēc šīm grāmatām. Grāmata viņam nozīmē instrukciju, ceļvedi: ej turp, paskaties šeit, izdari to – ieraudzīsi šo. Ja mēs atrodamies mūsu pasaulē, mums nav ekrāna, lai iztēlotos to, par ko šī grāmata klāsta, tā mums neko nedos, mēs nespēsim saprast, par ko tajā tiek runāts. Vienīgais, ar ko tā mums var līdzēt – pastiprināt mūsu vēlmi, lai paceltos uz augstāku līmeni.

„Teksta pareiza adaptācija”

Ja ielūkosimies kabalas lūgšanu grāmatā, tad tajā atradīsim tikai precīzus norādījumus, kas paredzēti noteiktām darbībām: „Paņem tieši tik daudz noteiktā ekrāna ar tādu vai citādu vēlmi, izdari attiecībā pret to tādu, lūk, altruistisko darbību un saņemsi tādu, lūk, rezultātu”. Tāda ir kabalistu sarunvalodas būtība, ar kuras palīdzību viņu augstākā izzināšana tiek nodota no viena otram, no paaudzes paaudzei, mutiski un rakstiski. Šī valoda sniedz iespēju viņiem savstarpēji saprasties pietiekami precīzā līmenī, kas nepieciešams kabalas zinātniskajos pētījumos. Tāpēc ka katram zaram ir savs dabiskais definējums, kas piemīt tikai šim zaram, tas tieši norāda uz savu garīgo sakni.

Vēlreiz: zaru valoda ir absolūti precīza, jo kabalisti visus nosaukumus aizguvuši no mūsu pasaules. Katram zaram atbilst sava augstākā sakne, un kabalisti precīzi saista vienu ar otru. Tāpēc viņi nekļūdīgi apzīmē to vai citu sakni pēc tās zara nosaukuma.

Mūs ietver milzīga pasaule un daudz tajā ir paša cilvēka izdomāts. Iedomājieties, kā cilvēki dzīvojuši iepriekš: alās, teltīs, ganīja lopus, gādāja iztiku. Pēc tam tūkstošu gadu gaitā cilvēki radīja sev apkārt daudzveidīgus mākslīgus objektus, nosacījumus, savstarpējās attiecības. Vai Augstākajā pasaulē pastāv analogs attiecībā pret šiem mākslīgajiem priekšmetiem? Izlabotā veidā – jā, neizlabotā – nē, tāpēc ka to visu esam radījuši atbilstoši sava egoisma vajadzībām. Ir pamata analogi: māja, siena, lauks un tā tālāk. Smalkākiem, taču makslīgi radītiem objektiem, Augstākajā pasaulē analogu nav, tāpēc ka to visu esam radījuši, izmantojot savas īpašības nepareizi, nedabiski, egoisma attīstības rezultātā, visu šo tūkstošu gadu garumā. Lūk, tāpēc kabalas valoda izmanto mūsu pasaules parastos ikdienas vārdus kā, piemēram, goda drānas, apskāvieni, skūpsts, lejup nākšana, attālināšanās, pietuvināšanās, pacelšanās, nolaišanās, pilsēta.

Zināšanu nodošana no skolotāja skolniekam

Vārdi paši par sevi nespēj nodot augstākās zināšanas. Augstākās zinības atrodas ārpus telpas, ārpus laika un ārpus kustības; tās ir absolūtas. Mēs uztveram notiekošo tikai kā cēloņu un seku secīgu kārtību un dēvējam to par laiku. Kustību mēs arī sajūtam sevī iekšēji. Kustība, mainība, telpa, laiks – tas, ko sajūt pati mainīgā kli, turpretī tajā esošā gaisma atrodas absolūtā miera stāvoklī. Tāpēc garīgais ir ārpus laika, telpas un kustības.

Kāpēc? Tāpēc ka garīgais arī ir kli, jo gaismu mēs uztveram caur kli. Vai mēs izejam ārpus mūsu kli tad, kad kaut ko uztveram? Nē. Kāpēc tad garīgais atrodas ārpus laika, telpas un kustības – miera stāvoklī? Tāpēc ka par garīgo tiek dēvēta izlabotā egoistiskā īpašība, kas ieguvusi gaismas īpašību. Izlabotā kli sajūt Augstāko realitāti tieši tāpat kā gaisma, kas atrodas miera stāvoklī ārpus laika, telpas un kustības.

Svarīgi nesajaukt: mēs pastāvīgi atrodamies savā iekšējā stāvoklī, savās sajūtās, savā kli. Taču, ņemot vērā, ka šī kli ir mainījusies, lai līdzinātos gaismai, ieguvusi gaismas īpašības, tā sajūt tieši to pašu, ko sajūt gaisma, atrodas tajā pašā stāvoklī. Tāds kli stāvoklis tiek dēvēts par garīgo. Vārdam gaisma kabalā ir vairākas nozīmes, atkarībā no stāvokļiem, kurus kabalisti apraksta. Gaisma var būt vēlmju piepildījums, Radītājs, spēks, dabas likumi un tā tālāk.

Skolotāja izrunājamie vārdi nespēj nodot augstākās zinības, kuras atrodas ārpus laika, telpas, kustības. Tikai zaru valoda spēj izteikt zaru un to augstāko sakņu savstarpējo korelāciju.

Ko nozīmē „dzirdēt zaru valodu”? Ja skolnieks kaut ko dzird no skolotāja un spēj to uztvert tieši kā zaru valodu, tad viņš patiešām skolotāju dzird un spēs saņemt vajadzīgo informāciju. Ja es ko skaidroju, tad daži dzird mūsu ierasto pasaulīgo valodu, taču ir cilvēki, kuri sadzird zaru valodu. Tas ir atkarīgs no skolnieka, nevis no skolotāja.

Šo valodu spēj saprast tikai tas, kurš saprot sakņu un zaru savstarpējo korelāciju. Saikni starp sakni un zaru nav iespējams izzināt no lejas uz augšieni: raugoties uz zemākajiem zariem, mēs nespējam rast jebkādu analogu ar augstākajām saknēm. Gluži otrādi, sākumā pašam jāizzina augstākās saknes un tikai pēc tam, lūkojoties no augšienes lejup, iespējams izprast sakarību starp katru sakni un tās zaru.

Atrodoties zemākajā pakāpē, jums nav iespējams saprast to, ko ar zaru valodas palīdzību jums nodod augstākais. Tikai paceļoties līdz viņa līmenim, jūs spēsiet saprast, ko viņš jums klāsta. Kāpēc tad viņā klausīties? Kad pacelšos augšup, es sapratīšu, ko viņš man stāsta. Kāda tad nozīme klausīties patreiz, ja es jebkurā gadījumā nespēšu saprast? Tas viss domāts tam, lai klausoties viņā, es sajustu vēlmi pacelties līdz viņa pakāpei, lai kļūtu kā viņš. Šo mērķi ir nepieciešams sasniegt. Skolotājs vēršas pie sava skolnieka nevis ar nolūku dot sapratni, bet lai skolnieks noskaņotos uz apziņu, cik svarīgi ir pacelties līdz skolotāja pakāpei.

Tikai pēc tam, kad skolnieks pacelsies līdz augstākajai pakāpei, viņš uzzinās un izpratīs saknes un zara saiknes, viņam ar skolotāju kabalistu radīsies kopēja valoda – zaru valoda. Tad skolotājs spēs viņam nodot visas savu gudrību nianses, zināšanas par notiekošo Augstākajās pasaulēs – visu to, ko viņš ir saņēmis no saviem skolotājiem vai izzinājis patstāvīgi. Tāpēc ka tagad viņiem ir kopēja valoda un viņi viens otru saprot.

Iekāms skolnieks nesaprot šo valodu un nezina, kādā veidā zars norāda uz sakni, skolotājs nevar viņam paskaidrot nevienu augstāko zinību vārdu, nevar runāt ar viņu par kabalas izpēti. Kabalas zināšanas ir iespējams nodot tikai tam, kurš saprot, kas viņam tiek nodots. Nav iespējams vienam otru saprast, atrodoties dažādās pakāpēs. Skolniekam jāpaceļas līdz tai pakāpei, kurā atrodas skolotājs. Taču kādā veidā skolnieks varētu pats sasniegt zaru valodas zināšanas? Studējot kabalas grāmatas, kuras pakāpeniski viņu ievada Augstākās pasaules sajūtās.

Lasot grāmatas, sajūtot vēlmi pacelties līdz tam līmenim, kurā bija atradies to autors, klausoties skolotājā, vēloties pacelties līdz viņa līmenim, pat īpaši neiedziļinoties vārdos, taču tiecoties saplūst ar Augstāko, cilvēks patiešām mainās un paceļas augšup. Tikai ar savas vēlmes spēku, nevis ar prāta racionālo izpratni.

Iespējams, kāds no mums ir piedzimis gudrāks, veiksmīgāks, cits – mazāk, taču tam nav nekādas nozīmes. Galvenais – vēlme, jo garīgā kli ir vēlme. Prāts, kas eksistē līdzās vēlmei, ir spēja ātri apstrādāt informāciju un zināmā veidā ar to manipulēt. Prātam nav ne mazākā sakara ar garīgo, tas spēj darboties tikai egoistiskajā pasaulīgajā līmenī. Garīgajā ir tikai vēlme.

Pēc tam, kad skolnieks ir sasniedzis vismaz pirmo Augstākās pasaules pakāpi un no tās līmeņa no augšienes uz leju apguvis zaru valodu, viņš var saņemt zināšanas no skolotāja kabalista. Paceļoties vismaz līdz pirmajai garīgajai pakāpei, ir iespējams redzēt, kā šī valoda darbojas un analoģiski tam izzināt augstākas pakāpes. Tāpēc pats galvenais ir šķērsot mahsomu. Pakāpieni, kas atrodas aiz mahsoma, līdzinās viens otram. Katrs nākamais pakāpiens atšķiras no iepriekšējā ar lielāku izpausmi, lielāku apjomu, lielāku spēku un dziļumu, taču starp tiem jau pastāv līdzība, nevis atgriezeniskā un pilnīgi nesaprotamā saikne, kas pastāv starp mūsu pasauli un Augstāko.

„Pasaulīgie” nosaukumi kabalā

Tādējādi mēs varam saprast, kāpēc kabalisti augstāko ideju paušanai izmanto tādus vārdus kā skūpsts, dzimumakts, apskāvieni, dzemdības utml.: kabalisti nevar izmantot citu valodu, izņemot zaru valodu, kura tieši norāda uz katras saknes saistību ar tās atbilstošo zaru.

Tātad, lai cik pasaulīgs mums liktos viena vai otra zara nosaukums, mēs nevaram atteikties no tā izmantošanas, jo mūsu pasaulē neeksistē cits zars, kuru varētu izmantot šī zara vietā.

Mēs zinām, ka Augstākā gaisma rada sākotnējo kli, kas sastāv no piecām daļām. Pēc tam šī kli sāk sevī iekšēji dalīties, vairoties, izpaust savas iekšējās struktūras. Taču tā ir tā pati kli, tikai katra tās daļa dalās vēl uz piecām, tad vēl uz piecām utt. Katra no daļiņām līdzinās sākotnējai kli, taču pauž vienu no tās īpašībām.

Tad, kad mēs, izmantojot zaru valodu, runājam par kādu darbību vai objektu Augstākajā pasaulē, mums precīzi jānorāda, no kādas īpašības kāda izpausme izriet, kādi ir tās cēloņi un sekas. Mūsu pasaulīgajā valodā var runāt pietuvināti, taču ja runājam par garīgo, tad mums pilnīgi precīzi jānorāda katra objekta vieta visu piecu pasauļu sistēmā, visās 125 pakāpēs. Šī vieta tad arī ir kabalistiskais objekta nosaukums.

Atsakoties no kāda nosaukuma izmantošanas, mēs ne tikai zaudētu tam atbilstošo Augstākās garīgās pasaules jēdzienu (jo neeksistē cits nosaukums, kas spētu to aizvietot, lai šo sakni aprakstītu), bet arī nodarītu zaudējumu visai zinātnei kopumā.

Garīgo objektu var dēvēt atbilstoši viņa nosaukumam. Ko nozīmē

„nosaukums”? Mēs piešķiram nosaukumu kli skaitliskajai nozīmei, tas ir, vēlmes lielumam atbilstoši ekrānam, pakāpei, šī ekrāna īpašībām un tādā veidā skaidri norādām uz to vai citu objektu. Šajā gadījumā mēs izmantojam kabalas valodu – sefirot, parcufim valodu, kura nekādā veidā nav saistīta ar mūsu pasauli. Šajā valodā sarakstītas kabalas pamatgrāmatas: dižā 16.gs. kabalista ARI grāmata „Dzīvības koks” un „Desmit Sefirot Mācība”, kuru sarakstījis mūsdienu 20.gs. kabalists Bāls Sulams.

Pastāv cita valoda – zaru valoda, kurā uzrakstītas „Zoar grāmata” un Pentateihs jeb Piecas Mozus grāmatas Vecajā Derībā. Šeit, attiecībā uz Augstāko, tiek izmantoti mūsu pasaules vārdi. Kabalistiem nav interesanti runāt par mūsu pasauli. Kas tajā ir īpašs, lai rastos nepieciešamība to aprakstīt? Viņu vēstījumi ir tikai par Augstāko pasauli, par to, kurp mums vajadzētu virzīties.

Tāpēc mums ir jāsaprot, ka kabalā vārdi, kas varētu mums likties pasaulīgi, tiek lietoti absolūti ne tajā kontekstā, kādā esam ieraduši tos dzirdēt un saprast. Aiz šiem vārdiem atrodas Augstākās pasaules darbības un īpašības.

Lūk, tāpēc mums nav jābrīnās par „nepiedienīgu” nosaukumu izmantošanu, jo šajā aspektā kabalistam nav brīvas izvēles: viņam jāizmanto mūsu pasaules nosaukumi, kuri precīzi atbilst tam, kas norisinās Augstākajā pasaulē un viņš nevar šos nosaukumus aizvietot ar citiem, „pieklājīgākiem”. Viņam jāsniedz izsmeļošs skaidrojums, un jānoformulē precīzs definējums.

Ja garīgajā pasaulē kāds objekts atbilstoši viņa zaram mūsu pasaulē tiek dēvēts par glāzi, tad kabalistam tas ir jādēvē par glāzi, skūpsts par skūpstu, dzimumakts vai dzemdības par dzimumaktu vai dzemdībām. Tāpēc mums varētu likties, ka kabalas grāmatas ietver sevī erotisku saturu.

Piemēram, „Augstā Dziesma” – visspēcīgākais vēstījums par radījuma saplūsmi ar Radītāju. Tāpēc to dēvē par „Augsto Dziesmu”, tas ir, visu dziesmu dziesmu, kas apdzied visaugstāko stāvokli – radījuma saplūsmi ar Radītāju. Tajā tiek aprakstīts visspēcīgākā gaismas un kli iekļūšana viens otrā. Šo grāmatu uzrakstīja ķēniņš Zālamans. Viņš bija dižens viedais, taču spēja šo gudrību paust tikai ar mūsu pasaules „erotisko aprakstu”. No tā nav iespējams izvairīties, jo tādā veidā izpaužas līdzības likums, zara saikne ar tā sakni.

Kabala apraksta tikai reālo īstenību

/0 Comments/in , /by

„Augstākajam principam kabala piešķir neizsakāmu vārdu; tā veido no tā otrās pakāpes emanācijas formā četrus principus, katrs no kuriem no jauna sazarojas divpadsmit atzaros un tie savukārt – 72 un tā tālāk… līdz bezgalīgiem turpmākiem sazarojumiem, tāpat kā eksistē bezgalīgais veidu un apakšveidu skaits… Rezultātā sanāk, ka visu Dievišķo ir iespējams novest pie viena Pirmavota, tāpat kā arī visu gaismu, kas staro pastāvīgi un pati par sevi, un ainu refrakciju sfērisko spoguļu daudzumā un tikpat liela daudzuma atsevišķos priekšmetos, var novest pie viena ideāla formāla principa – visu šo attēlu Avota”.

Džordano Bruno „Debesu reformācija”

 

Abstraktie nosaukumi

Daudzi kļūdaini uzskata, ka visi nosaukumi un jēdzieni, kurus izmanto kabalas zinātnē, iedalāmi abstrakto jēdzienu grupā: tas ir, šos nosaukumus vienkārši attiecina uz noteiktiem objektiem, kā tas notiek jebkurā zinātnē – fizikā, ķīmijā, bioloģijā, kur jebkurš redzamais objekts, darbība vai spēks iegūst nosaukumu, tāpēc ka cilvēki tā ir vienojušies.

Šis kļūdainais priekšstats radies tāpēc, ka kabala pēta ārpus laika un telpas esošo Augstāko pasauli, kuru saskatīt spēj tikai tas, kurš apguvis kabalas metodiku. Ņemot vērā, ka tikai nedaudzi apgūst šo zinātni un izzina Augstāko pasauli (tas ir, sajūt objektu, nevis vienkārši nosauc to noteiktā veidā tāpēc, ka viņus tā ir mācījuši), pastāv uzskats, ka viss, kas attiecas uz Augstākajām pasaulēm, ir abstraktas kategorijas, absolūti nošķirtas no realitātes.

Patiesībā viss ir gluži otrādi. Kabala apraksta tikai to, kas ataino reālo esamību, kuru kabalisti izzina. No kurienes viņi ņem to, ko apraksta? Tieši no reālas šīs īstenības izzināšanas.

Neapstrīdams kabalas zinātnieku likums klāsta: „Apraksti tikai reāli izzināto un tikai tam dod nosaukumu. To, kas nav izzināts, nevar nosaukt vārdā un definēt” (Bāls Sulams, raksts „Kabalas zinātnes būtība”).

„Lietu būtības kabalistiskā izzināšana”

Sākotnēji mēs izzinām objektu: sajūtam to ar savu vēlmi, jo vēlme ir mūsu būtība. Turklāt mēs sākam mērīt savu vēlmi, savu kli. Mēs mērām tās piepildījumu pēc kvantitātes un kvalitātes, pēc dziļuma, spilgtuma, visas īpašības un pēc šīs kli izzināšanas dodam priekšmetam nosaukumu.

Mēs pētām objektu, pamatojoties uz gematrijām. Visām radījuma daļiņām ir viena konstrukcija, viens skelets: (ה – ו –ה –י ( „jud – kei – vav – kei” vai nulles (jud burta punkts), pirmā, otrā, trešā un ceturtā kli attīstības stadija. Pēc tam, kad kli ir pilnībā attīstījusies, tā piepildās ar gaismu, un tās piepildījumu mēs mērām katrā no šīm daļām:

  • jud burta punkts ir keter, nulles stadija;
  • jud ir hohma, pirmā stadija;
  • kei – bina, otrā stadija;
  • vav – zeir anpin (Z’’A), trešā stadija;
  • kei ir malhut, ceturtā

Attēls 3.1.1.

Jebkura kli sastāv no visām šīm piecām daļām. Nulles daļa, punkts, attiecībā pret visu kli izvirzās kā Radītāja pārstāvis, malhut ir saņemošā daļa, bet pārējās trīs daļas (hohma, bina, ZA) ir starpnieces, starpīpašības starp Radītāju un radījumu.

Gaisma, kas pāriet no Radītāja uz radījumu, ietverot arī atstaroto gaismu, kas no radījuma nonāk pie Radītāja, ir kli piepildījums. Kli piepildījums plus tās stingrā konstrukcija „jud – kei – vav – kei” mums visiem ir absolūti identiska un dod vārdu objektam.

Attēls 3.1.2.

Jebkura objekta būtību nosaka gaisma, kuru šis objekts katrā konkrētā brīdī var sevī izpaust, akumulēt, apzināt, sajust. Tas arī ir šī objekta vārds. Vispirms kabalisti ar savu kli, savu vēlmi, jud – kei – vav – kei skeletu, izzina kādu garīgo stāvokli, to sevī sajūt, šo piepildījumu sevī apzinās, to izmēra un piešķir nosaukumus visiem objektiem un darbībām garīgajā pasaulē.

No šejienes izriet princips: „tikai to, ko izzinām, varam definēt vārdos un piešķirt tam nosaukumu” (RABAŠs „Šamati”, 3. raksts). Pretējā gadījumā, no kurienes tad rastos vārds? Tas, ko tu neizproti, tev nepastāv. Mēs nevaram redzēt vai sajust to, ko neredzam vai nesajūtam. Tādēļ kabalā nevar būt abstraktu objektu, jēdzienu vai definīciju: tie visi ir izzināšanas rezultāts, turklāt kabalists vienmēr norāda, cik dziļi viņš izzina to vai citu garīgo īpašību, objektu vai stāvokli.

Bērna pasaules uztvere būtiski atšķiras no pieauguša cilvēka zināšanām par pasauli. Tieši tāpat arī katrā garīgajā pakāpē: var pie tās nonākt un būt kā bērns, taču var arī tajā atrasties jau kā pieaudzis cilvēks. Pāreja uz nākamo pakāpienu ir iespējama tikai tad, kad tu visā pilnībā esi izpratis pašreizējo pakāpienu un tas kļūst tev par nākamā pakāpiena rašanās priekšnosacījumu. Tu to izzini tādā mērā, ka saproti, kādā veidā no tā rodas tavs nākamais stāvoklis. Tas tad arī tiek dēvēts par cēloņu un seku secīgo saikni. Nākamais stāvoklis tiek pilnībā noteikts ar iepriekšējo, izriet no iepriekšējā, tiek radīts ar iepriekšējo pēc nolieguma nolieguma likuma.

Kabalisti katru pakāpienu izzina pilnībā – bez tā viņi nespēj pacelties uz nākamo. Tādējādi katrā stāvoklī garīgā izzināšana tiek veikta visā tās dziļumā – prātam un sajūtām saliedētiem kopā. Tas arī ir vienīgais, ko mēs dēvējam par izzināšanu.

Kabalas zinātnes realitāte

Materiālajā realitātē, kas atainojas mūsu sajūtās, pastāv reālas parādības, kuru būtību mēs nespējam pat iztēloties. Tādas parādības kā, piemēram, elektrība un magnētisms. Pastāv daudz spēku, kuru klātbūtni mēs nojaušam, tos daļēji uztveram un varam viens uz otru savstarpēji iedarboties, tos vadīt un pielāgot savām vajadzībām. Taču mums apkārt ir arī spēki, kurus mēs vēl nesajūtam. Nav zināms, kad tos sajutīsim, mums pat šķiet, ka nekad.

Šie spēki it kā ir reāli, jo mēs tos izmantojam. Piemēram, elektrība: vai kāds to var redzēt? Mēs sajūtam attiecībā pret sevi tikai tās izpausmes rezultātu. Pašu elektrību es nesajūtu, nevaru aptaustīt, saost vai pagaršot. Es to varu atklāt tikai ar iekārtu palīdzību vai sajust elektriskās strāvas triecienu, es sajūtu magnētiskā spēka vai radiācijas izpausmi un tā tālāk. Spēki, kas ir varenāki, mazāk manāmi un arvien vairāk tie izslīd no mūsu uztveres. Taču mēs tos uztveram atbilstoši to iedarbībai, kas reizēm mēdz būt negatīva.

Tomēr kurš gan apgalvos, ka tie ir nereāli? Zināšanas par to izpausmēm mūs pilnībā apmierina un mums nav svarīgi, ka mūsu rīcībā nav ne mazākā priekšstata par to būtību. To nosaukumi ir tik reāli un mums tuvi, it kā mēs patiešām tos sajustu – tieši tāpat kā maziem bērniem vārds „elektrība” ir pazīstams tikpat labi kā vārdi „sāls” un „cukurs”.

Mēs dzīvojam starp šiem spēkiem, sajūtot tikai to sekas, kuras pamatā ir pozitīvas – tās, kuras vēlamies sev atklāt. Mēs nekad neizzinām pašu priekšmetu, bet tikai tā ietekmi uz mums, tā mijiedarbību ar mūsu sajūtu orgāniem. Es nevaru pateikt, kā šī glāze izskatās patiesībā, vai tā patiešām pastāv. Patiesībā tā varētu būt kas pilnīgi neiedomājams, lai gan ar maniem maņu orgāniem tā tiek uztverta ierastajā veidā.  Es absolūti nevaru zināt, kāda  ir tās patiesā būtība.

Jautājums pastāv, taču uz to nav atbildes, jo bez subjekta, kurš sajūt to vai citu priekšmetu, bezjēdzīgi minēt, kas ir šis priekšmets. Nepieciešams zināt, kas to uztver un kādā veidā viņš to definē.

Tādējādi par jebkuru objektu, īpašību, domu vai darbību – materiālistisko vai garīgo – mēs varam runāt tikai attiecībā pret pašu izzinātāju, jo ārpus izzinātāja nekādi objekti neeksistē. Pastāv tikai spēks, kuru dēvē par Radītāju. Kāpēc tas pastāv? Tas pastāv tāpēc, ka noteiktā veidā izpaužas manās sajūtās. Taču ja neizpaužas? Ja neizpaužas, tad nepastāv.

Tātad visi mūsu spriedumi izriet no viena likuma: „Mums pastāv tikai tas, ko mēs izprotam. Tikai tam mēs varam piešķirt nosaukumu un definēt atbilstoši īpašībām, turklāt tikai attiecībā pret sevi” (Baruhs Ašlags „Šamati”, 3. raksts). Šis likums ir ļoti precīzi jāizprot un pie tā jāpierod, jo tā neievērošana ierauj cilvēku visās iespējamās ilūzijās. Mēs varam runāt tikai par to, ko izzinām ar zinātniskajām metodēm mūsu vai garīgajā pasaulē. Tikai uz to mēs varam balstīties un tikai pie tā mums jāpieturas. Viss pārējais jāanulē, tas nepastāv.

Tieši tāpat mēs izturamies pret visiem iespējamiem ticējumiem un to norādījumiem. No šī redzes viedokļa mēs esam absolūti materiālisti un objektīvisti (vai salīdzinājumā ar zinātni subjektīvisti). Mums eksistē tikai tas, ko mēs izzinām. Tāpēc garīgajā mēs tiecamies tikai pēc garīguma izzināšanas. Izpratnes sasniegšana ir pēdējā, visaugstākā izzināšanas pakāpe, kad tu iepazīsti ne tikai pašu objektu, bet arī to, no kurienes un kāpēc tas ir cēlies, kam tas paredzēts savas pastāvēšanas laikā un kādā formā pārtaps nākotnē, tas ir, pilnīgi visu, ko attiecībā pret to var noteikt.

Taču kā nav dots izprast Augstākā vadošā spēka būtību, tieši tāpat mums nav dots izprast arī tā radīto radījumu būtību. Materiālās lietas, kuras mēs varam aptaustīt ar rokām, (tā ir visvienkāršākā mums pieejamā izpētes metode), mēs izzinām, pamatojoties tikai uz tiem iespaidiem, kurus gūstam mūsu maņu orgānu savstarpējās mijiedarbības rezultātā ar šīm lietām. Tas mūs pilnībā apmierina, neraugoties uz to, ka mums nav nekāda priekšstata par pašu to būtību.

Mums ir pietiekami sajust kādu objektu un izveidot par to savus priekšstatus atbilstoši mūsu sajūtām, neizprotot tā būtību. Ar to mums pietiek, lai gan mēs saprotam, ka neizprotam pašu objektu, bet tikai tā ietekmi uz mūsu maņu orgāniem vai, precīzāk sakot, mūsu maņu orgānu reakciju uz šo objektu. Tāpat mums nav dots arī izprast pašiem savu būtību: viss, kas mums par sevi ir zināms, ir tikai no mūsu būtības izejošo darbību rezultāts.

Patiesībā nav nekā cita, izņemot Radītāju, Augstāko spēku. Tādējādi sacīts:

„nav neviena cita, izņemot Viņu” (Devarim 4: 35). Turpretī savās sajūtās mēs izprotam tikai to, kas tajās izpaužas no Radītāja būtības. Tāda Radītāja būtības izpausmes izpratne arī ir mūs pašu, sevis un it kā ap mums esošās pasaules izzināšana. Pēc tam mēs saprotam, ka tagadnes formā nepastāv ne pasaule, ne arī mēs paši, ir tikai stāvoklis, iespēja sacīt, ka mēs to izzinām.

Tādējādi kabalas grāmatās sastopamie nosaukumi un termini ir reāli, neskatoties uz to, ka mēs neizprotam to būtību. Tie, kuri tos studē, sajūt pilnīgu gandarījumu par sasniegtajām zināšanām. Patiesībā tā ir tikai izpausmju izpratne, kas rodas Augstāko vadošo spēku savstarpējās mijiedarbības rezultātā attiecībā pret cilvēku, kurš šos spēkus izzina. Tomēr ar šīm zināšanām mums pilnībā pietiek, mums nerodas sajūta par to, ka šīs zināšanas būtu nepilnvērtīgas. Tieši tāpat kā mūsos nerodas vajadzība pēc rokas sestā pirksta, jo mums pilnīgi pietiek ar pieciem.

Tādi mēs esam radīti. Vai varam iedomāties sevi eksistējošus citādā veidā, it kā mums patiešām būtu seši pirksti? Ko mēs varētu atrast, noteikt un sajust, ja mums būtu sestais pirksts? To mēs nezinām. Mums nav vēlmes, kas būtu vērsta šajā virzienā. Mūsu vēlme atbilst mūsu pieciem maņu orgāniem, ne vairāk. Tā var novest mūs līdz pašiem dziļumiem tikai tad, kad šie pieci maņu orgāni pārtaps piecās sefirot un tālāk – līdz piecām visaugstākajām tiešās gaismas daļām.

Attēls 3.2.1.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kāpēc mums pietiek ar visu iepriekšminēto īpašību apgūšanu, kas veido pilnīgas zināšanas, izņemot būtību? Vai pati būtība mums nav nepieciešama?

Jautājums par būtību patiesībā atrodas mūsos. Taču, lai rastos vajadzība uz to atbildēt, lai mēs sajustu, ka mums pietrūkst pati būtība, vispirms jāizzina visas pēdējā pakāpiena sastāvdaļas.

Būtība ir pats Radītājs. Rakstīts: „atbilstoši Tavām darbībām, kas vērstas uz mani, es Tevi iepazīšu, izpratīšu Tavu domu” (Šir ha – Ihud). Sakot „Tevi”, es ar to domāju, ka izzinu Viņu, pašu būtību. Ja es veicu ar sevi visas darbības, kuras attiecībā pret mani veic Radītājs, ja es daru visu to pašu, ko dara Viņš, tad, izpētot šīs darbības, es sāku izprast Viņa domas, Viņa nodomu attiecībā pret mani. Jebkurā gadījumā šī doma, šīs zināšanas, šis nodoms pastāv attiecībā pret mani. Tas ir nepieciešams, lai mani radītu un veiktu ar mani visas metamorfozes, kuras es izeju. To, kas neattiecas uz Radītāja nodomu attiecībā pret mani, to, kas atrodas augstāk par to, es nespēju izzināt. Vismaz tā apgalvo kabalisti.

Lai gan no otras puses, viņi runā par kādas citas realitātes esamību arī pēc galīgās labošanās, tas ir, pēc pilnīgas visu Radītāja darbību izzināšanas attiecībā pret mani. Pilnīgi sevi izlabojot, visās darbībās es absolūti pielīdzinos Radītājam, tas ir, pilnībā kopēju Viņa darbības, tādā veidā pārņemot Viņa nodomu, Viņa domu – visu, ko var nosaukt par Radītāju attiecībā uz radījumu – līdz ar to kļūstu Viņam līdzvērtīgs. Kabalisti apgalvo, ka aiz tā pastāv nākamā realitāte.

To, kāda ir šī realitāte, viņi nestāsta, jo tur eksistē pilnīgi citas kelim (iespējas, īpašības, sajūtas), kuras atrodas augstāk par mūsu spēju to apzināties. Ko mēs tur izzinām un kādā veidā, nav zināms, mums to neapraksta. Mūsu mērķis ir līdzināties Radītājam. Kabalas zinātnē tiek skaidrots, kādā veidā to panākt. Par turpmāko nekas netiek teikts. Tikai ir sacīts, ka process ir bezgalīgs, tas ir, katrs stāvoklis acumirklī nomainās pret pilnīgāku.

Jautājums: Mēs sakām, ka Augstākā pasaule no mums  ir slēpta. Kāpēc  tā tiek dēvēta par „Augstāko”?

Mums apkārt kaut kas atrodas. Šo apkārt esošo dēvē par Radītāju un, izņemot Viņu, nav nekā cita. Mēs sajūtam Radītāju. Kas tie ir „mēs”? Vienīgais, ko Viņš ir radījis – vēlme saņemt, baudīt, sevi piepildīt.

Mēs sajūtam Radītāju, atkarībā no tā, cik lielā mērā mūsu vēlme līdzinās Viņam ar atdeves īpašībām. Atkarībā no tā, cik lielā mērā mūsu vēlme saņemt ir pretēja Viņa atdeves īpašībai, mēs sajūtam apslēptību. Tā ir mūsu realitāte. Apslēptība var būt tāda, ka to pat nesajūtam, tā dēvētā „divkāršā apslēptība”, apslēptības apslēptība.

Principā arī mūsu pasaulē, mainot savas īpašības, mēs kaut ko izzinām. Mūsu izzināšana atkarīga no sajūtām mūsu piecos maņu orgānos un no prāta, kurš spēj izskaidrot to, ko mēs sajūtam. Prāts apkopo visiespējamākos iespaidus, tos atceras un dod mums attēlus, standartus, lai mēs atpazītu līdzīgu tam, ko reiz esam sajutuši. Tā  mēs esam iekārtoti un, pamatotojoties uz to, izzinām, kas  mēs esam un kur atrodamies.

Viss, ko izzinām dotajā brīdī, tiek dēvēts „ šī pasaule”. Viss, ko mēs spēsim izzināt nākamajā brīdī, tiek dēvēts „nākamā pasaule”. Šis ir visvienkāršākais šīs un nākamās pasaules definējums. Ja es apbruņošos ar teleskopiem, mikroskopiem, datoriem, lielāku zināšanu krājumu, izzināšanu, es spēšu sev apkārt sajust daudz vairāk un tas nozīmēs, ka es sajūtu nākamo pasauli un paplašinu izzināšanas robežas ārpus sevis.

Jautājums: Ar ko materiālā izzināšana atšķiras no garīgās?

Ar to, ka materiālo izzināšanu mēs varam paplašināt, nemainot savas sākotnējās matērijas – egoisma īpašības. Mēs izgudrojam visdažādākās iekārtas un instrumentus, kas paplašina apkārt esošā uztveres diapazonu un iegūstam lielākas iespējas izskaitļot to, ko sajūtam, nemainot savas sākotnējās īpašības.

Pats cilvēks nemainās`, viņš tikai aprīko savus piecus maņu orgānus ar papildu, smalkākām „ierīcēm” un smadzenes – ar papildu iespējām, kas rezultātā viņam ļauj sajust un izprast plašāku apkārtējo telpu. Tomēr šāda veida mūsu pasaules sajūtu paplašināšana nekad nepalīdzēs viņam nokļūt aiz tās robežām, aiz tās barjeras, kur valda daba, kas pretstatā mūsu būtībai.

Mūsu pasaulē mēs izzinām objektus tiem pielīdzinoties: lai sajustu smalkākas vibrācijas, man sevī ir jārada smalkāks to uztveres orgāns. Turklāt šim sajūtu orgānam ir jāizraisa to pašu īpašību vibrācijas, kuras es vēlos uztvert.

Pateicoties mana egoistiskā sensora līdzībai kam ārējam, es šo ārējo iedarbību uztveru. Tomēr tas viss atrodas mana egoistiskā sensora, manu piecu maņu orgānu ietvaros.

Man apkārt ir sfēra, kurai piemīt man pretēja īpašība – altruistiskā. Lai to uztvertu, man sevi jāpārveido, jākļūst tai līdzīgam. Pasaules dabiskās, egoistiskās uztveres (piepildījums sevis dēļ) mainīšanu pret uztveri, kas vērsta uz nolūku atdot, tādā veidā samazinot savu egoismu, dēvē par mahsoma šķērsošanu.

Tā ir ļoti sarežģīta fāžu pāreja, cilvēks to nespēj veikt ar sevi pats. Tikai Augstākā gaisma, Augstākais spēks var sniegt mums šo fāžu pārejas enerģiju,

„pārlēcienu” no egoisma altruismā, no uztveres sevī uz uztveri ārpus sevis. Tā  ir pavisam cita daba; mēs spējam to saprast un sajust tikai tad, kad mūsos sāk veidoties attiecīgais sajūtu orgāns.

Līdz tam nelīdzēs nekādi stāsti un skaidrojumi. Mēs varam iztēloties jebko: jebkurā gadījumā mūsu iztēli ierobežo mūsu egoisms, kurš nespēj reproducēt nekādu altruistisko īpašību, objektu, darbību, domu.

Pieņemsim, ir cilvēki, kuri šķērsojuši šo mahsomu, fāzes lēcienu un sākuši sajust Augstāko pasauli. Ja viņi visu sajūt ar mums pretēju sajūtu orgānu, kā gan iespējams viņus saprast, ko viņi mums var pastāstīt? Tā nav „Alise Aizspogulijā”, tā ir pasaule, kas veidota nevis spoguļa atspulgā, bet gan uz citiem, atšķirīgiem principiem.

Grūti iedomāties, kā varētu izskaidrot pievilkšanās likumus ar atgrūšanās likumiem, bet absorbcijas – ar izstarošanas likumiem. Viss ir cits: domas princips, darbs, savstarpējo attiecību, rīcības, īpašību princips. Šīs darbības cēlonis, rīcība un sekas ir absolūti citi, jo arī mērķi ir citi.

Augstākā mērķa sasniegšanas ceļi

/0 Comments/in , /by

Pirmcēloņa izpausmes daudzveidīgais raksturs

Kabalas zinātne apgūst cilvēka Augstākā mērķa izzināšanas ceļus – identitāti Augstākajam vadošajam spēkam, dēvētam par Radītāju.

Izskatīsim, piemēram, nelielu dzīvnieku (mazu dzīvo organismu), kura eksistences loma ir barības uzņemšana un pastāvēšana šādā stāvoklī noteiktu laika periodu, kurš nepieciešams, lai ražotu sev līdzīgu, tādā veidā nodrošinot sugas tālāku dzīvotspēju. Par vienkāršu dzīvo organismu tiek uzskatīts tāds, kurš rada sev līdzīgu un kuram nav cita mērķa (personīgā, patstāvīgā, augstākā vai cita), izņemot sugas turpināšana. Tādi ir primitīvie vienšūnu organismi, piemēram, amēbas. Šāds organisms dalās uz pusēm un pārtrauc savu eksistenci, pēc tam dalās no jauna, tādā veidā atkal pārtraucot savu eksistenci.

Principā mēs to varam novērot arī starp cilvēkiem. Parunājiet ar dažiem: „Kādēļ tu dzīvo?” – Dzīvoju bērnu dēļ. – Un kas tālāk? – Kas tālāk? Dzīvoju bērnu dēļ.” Tas ir pats primitīvākais eksistences veids, pats zemākais. Turklāt sabiedrības apziņā pastāv nesatricināms uzskats: ja cilvēks rūpējas par ģimeni, bērniem, tad tas ir pareizs cilvēks. Lai gan patiesībā tas ir vēlmes līmenis, bioloģiskā nepieciešamība vairoties.

Pētot visvienkāršāko dzīvnieka organismu, biologi un fiziologi atklāj, ka tas ir tūkstošu daudzveidīgu šķiedru sarežģīts savienojums, līdztekus pastāv vēl desmitiem tūkstoši savienojumu, kuri cilvēkam nav zināmi. Mēs redzam, ka pat tik primitīva organisma uzturēšanai, nepieciešams milzīgs detaļu, sakaru, funkciju skaits, par kuriem mēs neko nezinām, un, iespējams, nekad neuzzināsim.

Pēc analoģijas ar šo piemēru varam secināt, cik milzums daudz dažādu savienojumu un saikņu daudzveidību mums nepieciešams izzināt, lai sasniegtu Augstāko mērķi. Pētot dzīvo organismu, mēs atklājam tajā milzīgu daudzumu visdažādāko daļu, saikņu, funkciju – milzīgu gudrību.

Augstākais mērķis sasniedzams tikai atbilstoši izzināšanas pakāpei, vēlmei un pilnībā realizējot visu to, kas ir pašā cilvēkā. Tas ir, mums apzināti, saprātīgi jāizzina visas Radītāja iedarbības uz sevi: jāapgūst savas dabas būtība un tas, kādā veidā Viņš šo iekārtu vada, kā Viņš to maina un noved līdz galīgajam, absolūtajam stāvoklim.

„Augstākās vadības atklāšana”

Tajā mērā, kādā mēs to izzinām un, apgūstot Viņa darbības, iegūstam spējas līdzīgi Viņam veikt ar sevi tās pašas operācijas (izņemot mūs, nav cita objekta, ar kuru tās varētu realizēt), tādā mērā mēs arī varam „sevi labot”.

Es Viņu lūdzu, lai Viņš tādā veidā mani izlabotu. Es ar Viņu savienojos, kļūstu par Viņa partneri sevis labošanā, sevis virzīšanā uz vislabāko stāvokli, kā sacīts:

„No Tavām darbībām es Tevi izzinu” (Šir ha – Ihud). Tas nozīmē, ka mums nepieciešams pilnībā izprast Radītāja darbības, Viņa attieksmi pret mums. Tikai ar tādu sapratni mēs sasniegsim augstāko mērķi. Citiem vārdiem – mums nepieciešams attiecībā pret sevi (detalizēti izzinot cēloni) realizēt pašu šo likumu: uzzināt, no kurienes tas nāk, kāpēc tas ir tieši tāds, kādā veidā tas darbojas, kāds ir tā galīgais mērķis, kā mums pašiem to realizēt.

Radītājs vēlas, lai mēs iemācītos strādāt kā Viņš, pārņemtu no Viņa Visuma vadību, tas ir, visu likumu un to iedarbību zinības. Lūk, tāds ir mūsu uzdevums, tas viss mums ir jāapgūst. Pie tam ne vienkārši studēt kā fizikas, ķīmijas, bioloģijas likumus, bet tieši apgūt. Piemēram, pastāv Zemes pievilkšanās spēka likums: atlaižu – krīt un es varu izmērīt – ar kādu svaru, ar kādu ātrumu, kur un kad ķermenis nokritīs. Taču mums ar to nepietiek. Mums ir nepieciešams apgūt dabas likumus, sākot no lejup nākšanas punkta, kur tie pastāv potenciālā, nodomā un līdz pat materiālajai pasaulei; kas notiek ar katru atomu, ar katru ķermeni visās to savstarpējās darbībās līdz beidzamajam, galīgajam stāvoklim.

Tikai tad, kad cilvēks pilnībā ir izzinājis visu Universu, viņš saprot Radītāju un kļūst Viņam līdzīgs, pielīdzinās Viņam ar īpašībām. To dēvē par saplūsmi ar Radītāju atbilstoši īpašību līdzībai.

Tāpēc arī kabalas zinātne sniedz mums visas zināšanas par Universu. Līdzko tās apgūsim un realizēsim, mēs sasniegsim mērķi.

Milzīgs, no pirmā acu skatiena, pārmērīgi grūts uzdevums: ikvienam no mums kļūt par fiziķi, ķīmiķi, biologu Augstākajās pasaulēs, mūsu pasaulē un pat visā Universā. Tomēr rezultātā cilvēks apgūst absolūti visu, visos līmeņos, taču ne tādā veidā kā mūsu zinātnes, bet no iekšienes, spēku izpausmē, kuri visas šīs funkcijas realizē tālāk nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā dabas līmenī.

Vēlreiz papūlieties izprast, cik svarīga ir cilvēcei kabalas zinātne. Ja to neapgūstam, mēs nevirzāmies uz mērķi, bet tikai stāvam uz vietas, uzkrājot ciešanas, līdz tās visbeidzot mūs piespiedīs uzsākt šīs zinātnes studēšanu.

Divi ceļi: no augšienes lejup un no lejas augšup

Kabalas zinātne attēlo divus paralēlus Augstākā vadošā spēka izzināšanas ceļus. Priekšstatu par Augstāko vadošo spēku, par Radītāju, var iedalīt divos iedarbības veidos vai divos tā izzināšanas veidos. Citiem vārdiem, mēs izzinām Radītāju attiecībā pret sevi divās izpausmēs: Viņa iedarbību ceļā no augšienes lejup un Viņa iedarbību ceļā no lejas augšup.

Šie divi ceļi ir līdzvērtīgi, vienīgā atšķirība ir tā, ka pirmais ceļš ved no augšienes lejup, no Radītāja uz mūsu pasauli, turpretī otrs ceļš sākas mūsu pasaulē un paceļas no lejas augšup, mērojot pakāpienus, kuri tika izveidoti pirmajā ceļā.

Abu ceļu pakāpieni sakrīt, atšķirība tikai tajā, kā tu uz tiem nokļūsti: no augšienes lejup vai no lejas augšup. Atrodoties uz noteikta pakāpiena, atšķirība nepastāv, taču, aplūkojot to no lejas vai no augšienes, atšķirība ir saskatāma.

 

 

Attēls 2.2.1.

No pirmā ceļa, virzienā no augšienes lejup, nāk un pakāpeniski atklājas Augstākās saknes. Tādējādi šāds ceļš kabalā tiek dēvēts par „pasauļu, sefirot un parcufim lejup nākšanas kārtību”. Ar nākšanu lejup saprot arvien lielāku atklāsmi attiecībā pret cilvēku, attālināšanos no Radītāja, materializāciju.

Otro ceļu (no lejas augšup) kabalā dēvē par Augstākā spēka, Radītāja izzināšanu. Šajā ceļā mūsu virzībā no lejas augšup mums jāpielīdzinās katram pakāpienam, kurš ir veidots virzienā no augšienes lejup. Augstāko ideālo spēku, Radītāju, mēs izzinām pa daļām: paceļoties pa 125 Augstākā spēka lejup nākšanas pakāpieniem, kuri mums kļūst par augšupejas pakāpieniem.

„Augstākā vadošā spēka izzināšanas pakāpieni”

Tam, kurš izzina Augstāko spēku, jādodas no lejas augšup pa to pašu ceļu, izzinot katru detaļu un katru pakāpienu atbilstoši likumiem, kuri nosacīti ar Augstākā spēka nākšanu lejup virzienā no augšienes uz leju.

Tajā pašā laikā mēs neveidojam neko jaunu: ne sevi, ne augstākos pakāpienus, ne pielīdzināšanās metodes šiem pakāpieniem. Vienīgais, ko mēs darām – izmantojam savu vēlmi, lai tiem pielīdzinātos. Ja es, atrodoties uz pakāpiena М, vēlos pakāpties uz pakāpienu М+1, es uz to pakāpjos tikai ar nosacījumu, ka tāda vēlme manī patiešām ir radusies.

Atrodoties uz zemākā pakāpiena, kā rast vēlmi sasniegt augstāko? Tas notiek, pateicoties tam, ka manī ir daļa no augstākā pakāpiena. Tā dod man atšķirības sajūtu starp pakāpieniem – to, kas man vēl ir jāsasniedz, lai paceltos uz augstāku pakāpienu.

 

Attēls 2.2.2.

Manos spēkos ir tikai vēlme pacelties augšup. Zemākā un augstākā pakāpiena īpašības, tāpat kā sevis pārveidošana, kas man jāveic, jau ir fiksētas un nosacītas ar nākšanu lejup no augšas uz leju. No manis ir atkarīga tikai pati vēlme. Tomēr šī vēlme veidojas no manām zināšanām par manu pašreizējo stāvokli (vērtējot to kā absolūti nederīgu, kurā es nevaru atrasties) un zināšanām par nākamo stāvokli.

Minēsim, piemēram, onkoloģisko pacientu. Viņā darbojas spēks, kas viņu nogalina. Viņš atdotu visu, lai no sevis to attālinātu, taču nezina, kā to izdarīt. Viņš jūt, ka šis spēks viņā dzīvo, taču kā atbrīvoties no tā, kas viņā atrodas, nezina.

Jābūt vismaz šādai sajūtai, lai mēs varētu atbrīvoties no mūsu pakāpiena, paceļoties no tā uz augstāku. Atbilstoši tam, augstākai pakāpei jāpauž mums pilnība, dzīvība, miers, bauda – viss tas, bez kā vairs nespējam dzīvot. Tad, kad rodas tāda spriedze starp pakāpieniem M un M+1, cilvēks starp tiem šķērso barjeru un paceļas uz nākamo pakāpienu. Likumi un nosacījumi uz katra no pakāpieniem jau iepriekš ir paredzēti un noteikti ar nākšanu lejup no augšienes uz leju.

Pilnīga Augstākā vadošā spēka, Radītāja, izzināšana notiek pakāpeniski, noteikta laika gaitā izpaužas cilvēka sajūtās atkarībā no tā, cik ātri viņš attīrās no egoisma. Process turpinās līdz brīdim, kad cilvēks būs izzinājis visas īpašības, visu lejup nonākošo pakāpienu lielo daudzumu.

Mums nepieciešama adaptācija, pieradums, apzināšanās, jaunu nosacījumu izstrādāšana sevī, visu faktoru salīdzināšana. Lūk, tādēļ šis process ir tik laikietilpīgs. Šeit ļoti daudz ir atkarīgs no apkārtējo loka, no tā, kādas pūles cilvēks pieliek, lai adaptētos jaunajā situācijā, ar kādu intensitāti viņš par to domā dienas laikā un galvenais – kur viņš rod spēkus, lai par to domātu, lai šo vēlēšanos pastāvīgi uzturētu.

Tad, kad mums kas sāp, mēs nepārtraukti par to domājam, no šīm domām nav iespējams izvairīties. Kā izdarīt, lai nesāpētu? Lūk, pats galvenais, kas var piespiest mūs pastāvīgi par to domāt un tiekties augšup.

Sacīts: „skaudība, kaisle un godkāre cilvēku izved no šīs pasaules” (Ävots, nodaļa 4: 28). Par to it kā sacīts negatīvā kontekstā: it kā šo triju īpašību klātesība cilvēkā viņu apspiež. Taču kabalā nekad netiek runāts par kaut ko negatīvā kontekstā, jo nekā negatīva nav. Skaudība, kaisle un godkāre vienkārši pareizi jāizmanto, lai sevi izvestu no šīs pasaules, no pakāpiena, kurā tu atrodies, uz augstāku pakāpienu. Tas tiek sasniegts pareizi realizējot skaudību, kaisli un godkāri.

Paveroties uz citiem, es viņus apskaužu, vēlos izpelnīties godu viņu acīs, vēlos gūt visaugstāko baudu, sasniegt Radītāju, visu es gūstu ar šīm īpašībām, kuras it kā ir negatīvas, taču ļauj mācīties no citiem, kā sasniegt mērķi. Es vēlos būt kā viņi, augstāks par viņiem un tas mani virza uz priekšu, tas sāk mani dedzināt, atņemot mieru. Tad manī rodas spēki, lai es varētu tiekties uz priekšu un, neatkarīgi no manas gribas, es pastāvīgi domāju, kādā veidā kļūt labākam, pacelties augstāk par visiem pārējiem. Tas nosaka iespēju pāriet no viena pakāpiena uz otru.

Iegaumējiet šo frāzi. Visa pasaule traktē to negatīvi, taču patiesībā tā ir pozitīva:

„skaudība, kaisle un godkāre cilvēku izved no šīs pasaules” (Ävots, nodaļa 4: 28). „No šīs pasaules”: no tā pakāpiena, uz kura viņš atrodas.

Šīs īpašības mūsos nav radītas veltīgi, tās nepieciešamas, lai paceltos no zemākā pakāpiena uz daudzkārt augstāku, kur šīs šķietami postošās kaislības un tieksmes kļūs vēl spēcīgākas. Tomēr tieši šīs īpašības mums palīdzēs no šī pakāpiena pacelties uz augstāko. Viss, kas mūsos radīts, ir radīts tikai ar vienu mērķi, lai mēs virzītos uz priekšu.

Visu pakāpienu secīga izzināšana ir iepriekš noteikta, un katra nākamā izzināšana ir augstāka par iepriekšējo: soli pa solim mēs virzāmies augšup, mērojot šos pakāpienus. Tā nav vienkārši augstāka izzināšana: cilvēks pilnībā mainās, it kā „izplešoties” izzināšanas iekšienē, tās dziļumos. Visa atšķirība starp pakāpieniem – to izzināšanas dziļumā.

Mēs arī patlaban atrodamies Bezgalības pasaulē un to sajūtam, taču tikai visniecīgākajā izpausmē, kas dēvēta „šī pasaule”. Nav nekā cita, izņemot tikai Bezgalības pasauli un mūs. Viss pārējais ir filtri, kas atrodas mūsu maņu orgānos.

Attēls 2.2.3.

Visspēcīgākos filtrus, kas patlaban mūsos atrodas un mazina Bezgalības pasaules uztveri, dēvē par „šo pasauli”. Tos pārvarot, mēs paceļamies uz augstāku pakāpienu.

Ko nozīmē „augstāku”? Caur šo pasauli mēs redzam nākamo daļu, nākamo Bezgalības pasaules slāni, kurš, nedaudz vairāk atklājoties, jau tiek dēvēts par Asija pasauli un tā joprojām. Mēs virzāmies matērijas, domas, sajūtu, Nodoma dziļumā.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Vai izzināšana notiek ar sajūtām vai prātu?

Nevar atdalīt vienu no otra, lūk, tāpēc mēs sakām „or AB – SAG” – hohmas un binas gaisma kopā. Mēs paši esam vēlme baudīt, vēlme, kas jūt baudu vai arī tās trūkumu, ciešanas. Lai sasniegtu baudu ciešanu stāvoklī, vēlme rada sev līdzās prātu, kurš, apstrādājot informāciju, kļūst par palīgorgānu, kas paredzēts vēlamā sasniegšanai.

Ja ik brīdi mana griba sakrīt ar iespējām, tad prāts man nav vajadzīgs. Kam  man tas? Ja vēlies, lai cilvēks attīstītos, radi viņam pretestību, grūtības, liec risināt uzdevumus, nedod viņam piepildījumu – viņš to meklēs un tādā veidā attīstīs sevī prātu. Tādējādi, jo augstākas vēlmes kādā Universa objektā, jo attīstītākam jābūt tā prātam, pretējā gadījumā vēlmi nav iespējams realizēt.

Vēlies, lai bērns attīstītos – ierobežo viņu, nedod viņam visu, ko viņš vēlas. Lai pats atrod, pats mēģina dabūt. Pēc šī principa veidotas visas bērnu rotaļas. Mēs ikreiz uzdodam viņam uzdevumu, lai viņam rastos vēlme sasniegt mērķi, turklāt tādā veidā, lai viņam tas liktos diezgan sarežģīti, lai attīstītu prātu. Salīdzinājumā ar vēlmi prāts ir otršķirīgs, palīgdaļa.

Radītājs ir radījis vēlmi. Brīdī, kad tā sāka sajust piepildījuma trūkumu, tā tiecās šo piepildījumu sasniegt savos meklējumos. Sistēma, kas šo meklējumu rezultātā attīstījās, dēvēta par prātu.

Piepildījuma sajūta tiek sasniegta tikai ar vēlmi. Var jautāt : „Taču kā zinātnieks gūst baudu? Viņš bauda ar prātu vai sirdi?” Tikai ar sirdi. Ir teiciens: „sirds saprot”. Vēlme nodarboties ar zinātni, tieksme pētīt racionālo, jebkurā gadījumā ir sajūtama sirdī. Kāpēc tādā gadījumā par to tiek runāts kā par abstraktu, nevis juteklisku? Tāpēc, ka tā ir pārāk atrauta no dzīvnieciskajām vēlmēm un mēs to sajūtam nevis kā organisma vajadzību, bet kā intelektuālo vajadzību. Tomēr tas nav saprāts, tā ir vēlme.

Prāts ir izpildmehānisms, noskaņots tikai uz to, lai sasniegtu vēlamo. Patiesībā prāts ir pilnīgi nedzīva mašīna, taču tas vienmēr darbojas vēlmes labā, tādēļ mēs piedēvējam tam garīgās spējas.

Jautājums: Attiecībā uz kabalas valodu: ķīmiķis skaidrojot, kādas jūtas sevī ietver jēdziens „mīlestība”, norāda uz to, ka smadzenēs tiek izstrādāts hormons, kurš par šo sajūtu atbild. Viņš runā par to ļoti sausā valodā. Kāpēc arī kabala, runājot par sajūtām, tās sausi apraksta parcufim un sefirot valodā?

Ķīmiķis apgalvo, ja man iepotēs kādu vielu vai smadzenēm pieslēgs elektrodu, es jutīšu mīlestību vai naidu un sajutīšu, ka atrodos kādā iedomātā pasaulē. Ķīmija runā par cilvēka sajūtu cēloņiem, turpretī spriež par tiem citā līmenī, tādā, kas atšķiras no cilvēka sajūtām.

Ir attieksme pret pasauli, kas raksturīga ķīmijas zinātniekam un ir attieksme pret pasauli, kas raksturīga parastam cilvēkam, ar kuru tiek veikts ķīmijas eksperiments. Tomēr arī pats ķīmijas zinātnieks eksperimenta veikšanas laikā, kā arī pirms un pēc tā, atrodas tajā pašā pasaulē, tajās pašās darbībās. Tas, kā cilvēks pauž pasauli, kurā viņš atrodas, ir atkarīgs no tā, kā viņš to uztver. Turklāt, lai gan viņš cenšas attiekties pret eksperimentu objektīvi un zinātniski, tas jebkurā gadījumā nav iespējams, ņemot vērā to, ka viņš pats šajā eksperimentā ir iesaistīts.

Ar ko kabala atšķiras no ķīmijas un kāpēc kabalas zinātne operē ar ļoti precīzu valodu? Kabala nerunā sajūtu valodā, tā runā par sajūtu cēloņiem. Ja vēlamies veikt ar sevi noteiktas darbības, mēs pārejam no eksperimentālā līmeņa uz tā seku līmeni – sajūtu līmeni. Ja es to vēlos, tad šīs sajūtas sevī izraisu, tās kopēju un attiecībā uz sevi realizēju. Tad es sajūtu gan pašu darbību, gan tās rezultātu. Es paceļos no darbības līmeņa un sāku dzīvot vadoties no sajūtām, vēlmēm, nevis no pašām darbībām.

Ja kabalas zinātne runā par kādām darbībām, tās nav tikai tiešas darbības. No tevis ir atkarīgs, vai šajā darbībā tu izmantosi sajūtas vai nē. Bāla Sulama grāmatā „Desmit Sefirot Mācība” mēs lasām par vēlmes attīstības pirmo, otro, trešo un ceturto pakāpi, par masah, gaismām, rešimot un tas līdzinās piemēram par mūziķi, kurš lasa partitūru. Lūkojoties uz notīm, uz visiem šiem punktiņiem un lokiem, es nesaprotu, ko viņš ar tiem iesāks. Taču viņš uz tiem var lūkoties un raudāt. Mūziķis, raugoties uz notīm, jūt mūziku, pēc notīm viņš šo melodiju spēj nodziedāt. Taču es skatos un neko nejūtu.

Viss atkarīgs no valodas izpratnes. Ja tu uztver kabalas grāmatu kā garlaicīgu, uzrakstītu sausā valodā, nesaki, ka kabalists to ir uzrakstījis sausā formā. Tas liecina tikai par tavu attieksmi. Kabalisti to uztver pilnīgi citādi. Reizēm es savam Skolotājam uzdevu jautājumu, kurš man pašam likās diezgan precīzs un formāls, taču viņš piepeši tā iedvesmojās, ka likās, vajadzētu viņu piesiet pie krēsla, lai nepaceļas gaisā. Man tā bija sava veida „sausā ķīmija”, turpretī viņš visu uztvēra sajūtu līmenī. Tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Jūtām, kuras nav vērstas uz sevi pašu, taču attiecas uz saikni ar Radītāju, ir neizmērojams spēks.

Jautājums: Jūs sacījāt, ka divu pretēju principu, divu pretēju īpašību sadursme attēlo mums pasaules ainu. Kā tas ir iespējams, ka no „īpašību” līmeņa pēkšņi rodas tāda konkrēta aina?

Iespējams, šis materiāls tiek uztverts kā kas abstrakts, taču palūkojieties, piemēram, uz televizora ekrānu. Jums taču nerodas jautājums, kā šajā kastē var izvietoties vairāki cilvēki, kā viņi tur nokļuvuši, kas liek viņiem kustēties? Mēs redzam, ka tā ir atveidota, nereāla aina. Vai tad patiesībā viņi šeit atrodas? Mums sūta kādu signālu un mēs redzam kādu ekrānā.

Mēs visi darbojamies, un mūs pilnībā vada spēki, kuri mūs ietekmē un veido mūsos šīs pasaules ainu. Tevi var ievietot, piemēram, slēgtā istabā, kādā telpā, kas no iekšpuses būs kā televizora ekrāns un tev priekšā uz ekrāna nospēlēt dzīvi. Ja tu nekad neesi iepazinis neko citu un vienmēr esi atradies tikai šajā istabā, tā būs tava dzīve un tu uzskatīsi, ka cita dzīve nepastāv. Tikai pēc tam tu sacīsi, ka tevi ir izjokojuši!

Šīs dzīves aina var tikt veidota no spēkiem, tāpat kā ekrānā no dažādiem vektoriem veidojas attēls. Kas tie ir par spēkiem? Iespējams, šī aina tiks veidota no mūsu savstarpējām attiecībām, taču, iespējams, arī pēc kādas citas formulas. Atkarībā no tā, šī aina var mainīties dažādās dimensijās. To nosaka atšķirība starp pakāpēm pasaulēs, kuras mēs izejam.

Patreiz nav iespējams to paskaidrot precīzāk, mēģiniet paši fantazēt, meklējiet savu personīgo izpratni. Galvenais – mēģiniet saprast, ka pasaules ir diezgan relatīvs jēdziens. Tās nepastāv pašas par sevi. Pasaules atrodas pašā cilvēkā kā attiecību nosacījums starp cilvēku un Radītāju, kurš darbojas esošajā brīdī, esošajā laikā.

Pasaule nav kas neatkarīgi pastāvošs, tā ir manas saiknes pakāpe ar Radītāju, kas tādā veidā man ainojas. Pašlaik pasaulē es redzu daudz cilvēku, septiņus miljardus, ap mani nemitīgi kāds riņķo, attiecībā pret mani noteiktā veidā rīkojas. Es saku: nē, tas viss ir Radītājs, kurš tādā veidā man attēlojis  realitāti un šī realitāte tieši tādā veidā uz mani iedarbojas. Patiesībā šeit nav nekādu septiņu miljardu, nav šīs pasaules, nekas nepastāv: tā ir mana attieksme pret Radītāju, kas izpaužas šādā formā.

Ja mana attieksme pret Radītāju mainīsies, tad mainīsies arī šī forma. Visas šīs daudzveidības vietā es sākšu sajust vienu spēku un no tā sajutīšu pret sevi nemainīgu attieksmi. Izzudīs sajūta, it kā mani pašlaik kāds mīl, kāds cits – izsmej, viens vēl man labu, otrs – ļaunu un arī es pats pret cilvēkiem izturos dažādi. Es apvienošu viņus savā attieksmē, turpretī viņi apvienosies attieksmē pret mani.

Attēls rodas, izmantojot dažādus vektorus, un mēs to varam izveidot gan tā, gan citādi, gluži kā kadru televizora ekrānā.

Ekonomikā ir pieņemts veidot diagrammas. Pieņemsim, ka pašlaik mūsu stāvokli pasaulē es vēlos redzēt grafika formā, kas norāda uz atkarību no kāda rādītāja. Es vēlos redzēt sadali attiecībā uz visu cilvēci, starp valstīm, kā notiek šī sadale, vadoties no konkrētiem produktiem u.c. Tādējādi attiecībā uz vienu un to pašu stāvokli, tu iegūsti pilnīgi atšķirīgus attēlus, ikreiz izvēloties citu vektoru, attiecībā pret kuru tu mēri kaut ko eksistējošu pasaulē.

Tāpat arī mūsu pasaules aina ir mūsu attieksmes pret Radītāju sekas. Ja mūsu attieksme pret Viņu mainās, mainās arī pasaule. Tas tiek dēvēts – pacelties no pasaules Asija uz pasaulēm Jecira, Brija un Acilut.

Jautājums: Vai attēls, kuru mēs uztveram ar mūsu maņu orgāniem, arī mainīsies, vai arī paliks iepriekšējais?

Attiecībās ar Radītāju pastāv mans sajūtu attēls, un ir aina, kuru uztver mani pieci maņu orgāni, fiziskais ķermenis. Šī aina īslaicīgi kalpo par pamatu, kas saista mani ar citiem cilvēkiem, jo es to sajūtu ar saviem maņu orgāniem tieši tāpat kā visi pārējie.

To, kas notiek tad, kad paceļamies augstāk par šo stāvokli, sajūtot saikni ar Radītāju, dotajā posmā nav iespējams izteikt vārdos.

Jautājums: Ja šī pasaules fiziskā aina man ir nepieciešama tikai tādēļ, lai saistītu mani kopējās sajūtās ar pārējiem cilvēkiem, tad kādēļ to saglabāt, kad būšu nodibinājis savas attiecības ar Radītāju?

Tu neesi viens šajā pasaulē, tu piederi vienotai sistēmai un tava dzīve nekad nav tikai tava privātā dzīve. Tas attiecas uz ikvienu cilvēku – gan uz pašu izcilāko, unikālāko, gan uz parastāko. Jebkurā gadījumā tiek vērtēts tikai īpatsvars – cilvēka ieguldījums attiecībā pret visu sistēmu. Pašam par sevi viņam nav nekādas vērtības.