Posts

Visas pasaules atrodas cilvēkā

Realitāte nāk no Augstākā spēka, no Radītāja,  no  gaismas.  Augstākā gaisma veido  kli. Sākotnēji tā rada pasaules, bet  pēc  tām nāk radījums  – dvēsele Ādams  Rišons.  Šī dvēsele sadalās lielā daļu daudzumā, kuras nonāk lejup mūsu pasaulē. Rodas jautājums, vai šī pasaule un garīgās pasaules pastāv pašas par sevi? Vai pasaule ir radība?

Kabalisti izzina garīgo pasauli un atklāj, ka radījums šajā pasaulē ir eksistējošais  cilvēks, tas ir, vēlme baudīt.

Radījums atrodas īpašā stāvoklī, kurā savas personīgās sajūtas tas dēvē par savu pasauli. Šī sajūta mainās atkarībā no paša radījuma īpašību izmaiņām. Vai kaut kas mainās no ārpuses? Mēs nevaram runāt, ka ārpusē kaut kas vispār pastāv, tāpēc ka nekad to nejūtam. Mēs pastāvīgi jūtam tikai to, kas notiek mūsos.

Kas tad mūsos notiek? – Visdažādākie procesi. Ar kabalas palīdzību es varu mainīt savas īpašības un sajust pārmaiņas sajūtās. Ja savas īpašības nemainu ar šīs metodikas palīdzību, jebkurā gadījumā manī kaut kas mainās atbilstoši man nezināmajam, iepriekš noteiktajam procesam. Pateicoties  tam,  es  sajūtu  pārmaiņas sevī un apkārtējā pasaulē.

Vai šī pasaule eksistē bez manis? Tā eksistē tikai manās sajūtās. Ja manis nav, vai pasaule pastāv? Vai tajā turpina dzīvot citi cilvēki? Vai tā pastāvēja pirms manas dzimšanas un vai pastāvēs arī tad, kad es no tās aiziešu?

Mēs varam runāt tikai vadoties no cilvēka sajūtām. Ārpus sajūtām nekas neeksistē.

Tas pats attiecas uz garīgo pasauli. Mēs varam izlabot sevi tā, ka mums radīs ies vēl vienas dimensijas papildu sajūtu orgāns un tad mēs to sajutīsim un nosauksim par garīgo. Taču, vai pastāv garīgā pasaule ārpus manis? – To es nezinu. Tā eksistē tikai manās sajūtās. Es varu mainīties, un garīgā pasaule arī mainīsies. Pārmaiņas  manī notiek neatkarīgi no manis.

Tas nozīmē, ka ārpus cilvēka nekas  nepastāv, izņemot vienkāršo  Augstāko  gaismu, kas atrodas pastāvīgā mierā. Visas pārmaiņas notiek tikai dvēselēs. Visas dvēseles būtībā ir vienota dvēsele, kas sajūt sevi kā sadalītu lielā sas tāvdaļu daudzumā, šīs sastāvdaļas ir pretējas viena otrai un attālinātas viena no otras. Tās atrodas dimensijā, kuru dēvē par šo pasauli vai arī atrodas citā dimensijā – garīgajā.

Kabalisti klāsta, ka viss, ko  mēs sajūtam, atrodas mūsos. Mēs pastāvīgi iekšēji maināmies atbilstoši rešimot, kuros  nepārtraukti mainās  dati. Atbilstoši tam mēs sajūtam realitāti, kas dalās uz iekšējo „es”  un  apkārtējo  sabiedrību.  Tad,  kad  mēs sevi izlabosim, tad sajutīsim, ka nekāda dalīšanās nepastāv. „Es” un  sabiedrība  ir viens veselums: „es” un piepildījums manī ir Radītājs.

Nevajag dalīt realitāti garīgajās pasaulēs, šajā pasaulē, dvēselēs un ķermeņos, nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā un cilvēciskajā līmeni. Gluži otrādi,  tas  viss nepastāv ārpus cilvēka, bet atrodas potenciālā viņā pašā. Tas ir, cilvēkam ir iespēja sajust realitātes veidu, vadoties no rešimot, kas viņā mostas.

Ārpus cilvēka nav pasauļu. Pasaules ir iekšējās pakāpes, pa kurām  viņš  paceļas augšup vai nolaižas lejup, sajuzdams pats sevi  un  apkārtējo  sabiedrību.  Atbilstoši tam, cik  lielā mērā cilvēks labojas, pakāpes  un  pasaules  izzūd.  Paliek   cilvēks vēlmes veidā, kas pēc īpašībām līdzinās savam piepildījumam – gaismai. Tad, kad labošanās ir īstenojusies, cilvēks jau eksistē vienkāršā formā, tā neietver sevī  citas daļas, nav tajās dalīta un nesastāv no tām.

Viss atrodas vienkāršā vienotībā, daļu identitātē,  savstarpēji  savienotā  vienā veselumā, saplūsmē ar vienoto piepildījumu. Tā, bez šaubām, ir eksistējošā  forma. Citas formas, kas mums šķiet reālas,  pastāv  tikai  attiecībā pret dvēseli,  atkarībā no tās labošanās pakāpes.

Šāds realitātes redzējums pasargā cilvēku no vairums kļūdām, nepareizas pasaules uztveres, nepareiziem aprēķiniem. Nepieciešams iztēloties šo stāvokli kopā ar to, kuru cilvēks redz sev priekšā. No vienas  puses, kā sacījuši viedie  Babilonijas Talmūdā: „Tiesnesim nav nekā cita, izņemot to, ko redz viņa acis”. No otras puses: patiesā stāvokļa priekšstats līdzās iluzorajam vienmēr stabilizē cilvēku atbilstoši realitātei.

Nosaukumi, kurus kabalisti dod savām izzināšanām un sajūtām, būtībā tiek piešķirti saskaņā ar rešimot, kad tajās atklājas tie vai  citi  piepildījuma  iespaidi.  Realizējot visus iespējamos rešimot, kabalisti iegūst daudzveidīgus  iespaidus un  piešķir nosaukumu katrai to pakāpei.

Virzoties uz priekšu kabalistu pēdās, pa to pašu garīgās  augšupejas ķēdi, mēs iedarbinām aizvien jaunus rešimot un paši izzinām nosaukumus, par kuriem runā kabalisti. Tādā veidā katrs cilvēks atklāj sev kabalu, tas ir, zinātni par personīgo saņemšanu un savas kli piepildīšanu.

 

Cilvēks nosaka savu pasauli

Pasaules un viss, kas attiecas uz realitāti, ir ietverts Bezgalībā. Tad,  kad  dvēseles nonāks pie tā, lai sevi izlabotu, realitātes sastāvdaļas atklāsies atbilstoši labošanās pakāpei. Patlaban šīs realitātes potenciāls atrodas Bezgalības pasaulē,  lai  atklātos tam, kurš atklās to darbībā un lai paliktu par potenciālu tam, kurš to neizdarīs.

Tādējādi atklāšana ir pilnībā  individuāls faktors, katra indivīda personīgā lieta. Atbilstoši savām tilpnēm cilvēks nosaka, kurā no pasaulēm un kādā realitātē viņš atrodas, kādu bezgalības daļu sajūt. Par to, kas paliek ārpus cilvēka sajūtām, nav iespējams neko pateikt. Mēs nezinām,  kas  atrodas  ārpus  mūsu  uztveres,  ārpus  kli. Kli pastāvīgi sajūt to, kas atrodas tās  iekšienē.  Ne  šajā  pasaulē,  ne  garīgajās pasaulēs, mēs nevaram just ārpus mūsu kelim. Tāpēc arī pasaules neeksistē ārpus tā, kurš tās sajūt. Taču potenciāli tilpne un gaisma Bezgalībā jau ir gatavas tam, lai dvēseles no turienes saņemtu – katra pēc savas līdzības pakāpes gaismas īpašībām.

Mēs    runājam    par   „pasauļu   nonākšanu  lejup”,    par   „dvēseļu   rašanos”,  par „sašķelšanos”. Dvēseles nonāk lejup līdz šīs pasaules līmenim, un no šī vissliktākā punkta  sākas  labošanās  process.  Kurš   tad  sajūt  šo  procesu?  Vai  tas  ir  bijis? Vai mūsu vēsture īstenojās? Vai mēs spējam uz šiem jautājumiem  atbildēt  apstiprinoši? Nē, nespējam.

Var sacīt tikai vienu: šodien savās tilpnēs es atklāju, ka kaut  kas  ir  kalpojis  par faktoru, kas izraisīja manas sajūtas. Šis faktors  attiecībā  pret  mani  atrodas potenciālā, nevis esošajā īstenībā. Viss notiekošais bija iekļauts Bezgalībā. Attiecībā pret mani, viss, kas atrodas ārpus manām tilpnēm, ir Bezgalība.

Vai tādā veidā norisinājās vēstures gaita? Vai bija  kritums no  Bezgalības līdz viszemākajai pakāpei? Vai pēc tam sākās nedzīvā, augu, dzīvnieciskā un runājošā līmeņa atttīstība mūsu pasaulē? Vai bija  nozīme  vēsturiskajam procesam,  kas turpinās līdz pat mūsdienām? Šodien mēs ar jums par to visu dzirdam – taču tas  bija vai nebija?

Tas notika Bezgalības pasaulē – potenciālā. Pret šo paziņojumu var iebilst: cilvēki rakstīja grāmatas, veica zināmas darbības. Taču mēs to visu šodien atklājam. Neskatoties uz to, ka viņi rakstīja par tūkstošiem gadu seniem notikumiem,  ir nepamatoti sacīt, ka tas notika. Potenciālā viss ir ietverts Bezgalības pasaulē.

„Vakar es dzīvoju un jutu sevi kā eksistējošu. Vakar dzima  un mira  cilvēki,  vakar manā pasaulē norisinājās dažādi notikumi,  un es biju to liecinieks. Šodien es arī dzīvoju un stāstu jums par to, kas bija vakar”. Šī vakardiena neeksistē.  Pastāv stāvokļi, kurus lielākā vai mazākā mērā mēs uztveram no Bezgalības un tie mums attēlojas kā vēsturisks process. Taču patiesībā  katrs  stāvoklis  ir  no   Bezgalības izrauta ainas daļa. Ja izvēlēties citu  fragmentu, aina  izrādīsies  citāda.  Visas  attēla daļas atrodas Bezgalībā potenciālā, taču mēs kādu no tām savā kli izdalām.

Bezgalībā šie fragmenti nav sakārtoti pa plauktiņiem kā arhīvā, kur katrs elements pieejams atsevišķi. Tur pastāv bezgalīga aina, turpretī es gūstu no tās segmentus atbilstoši savām tilpnēm.  Manas  kelim,  mani  iekšējie  uztveres  instrumenti  iekārtoti tā, ka Bezgalība man pastāvīgi tēlojas divkāršā veidā: „es un kaut kas ārpus manis”.

Galvenais šajā saiknē ir garīgā laika jēdziens. Vēsture mums šķiet process, kas laika gaitā attīstās, šis  process  norisinās  nedzīvajā,  augu,  dzīvnieciskajā  un runājošajā līmenī. Tomēr patiesībā tā nav. Runa iet tikai par uztveres instrumentu attīstības procesu, kas nekādā veidā nav saistīts ar laika, kustības un vietas kategorijām: manās, patlaban esošajās, uztveres tilpnēs man tikai šķiet,  ka  laiks, kustība un vieta eksistē. Pretējā gadījumā es nevaru redzēt ainu, tāpēc ka to uztveru egoistiskajās tilpnēs, kuru nolūks ir saņemšanas dēļ.

Manā izpratnē egoisms „izstiepj” punktu un rada attāluma, izplatījuma efektu. Tas „izstiepj” manas darbības un rada laika efektu. Patiesībā laiks nepastāv. Es  kaut ko daru vai nedaru. Veicot darbību, es pāreju no viena stāvokļa uz citu, kas ar to robežojas. Izdarīju vēl kaut ko – pārgāju uz nākamo un atbilstoši tam redzu citu pasauli, citu realitātes ainu. Turpretī, ja neesmu neko izdarījis, tad palieku tajā pašā stāvoklī. No kurienes tajā varētu rasties  laika  ritums?  Kas  ir  „laiks”?  Vai  tad  kāds cits var kaut ko izpildīt manā vietā?

Tātad, no viena punkta mūsu egoisms „uzpūš” veselu virtuālo  telpu  ar dimensijām,  kas iet caur koordinātu asīm. Šajā, no punkta „uzpūstajā” telpā mēs uztveram procesus, kas it kā virzās paši par sevi, tas ir, virzās līmenī, kas izvietojas zemāk par ekrānu. Šie procesi nav nosacīti ar kaut kādām manām  darbībām  attiecībā  uz vēlmju realizāciju. Es varu neko nedarīt, taču jebkurā gadījumā kaut kādi notikumi norisināsies. Tādā veidā darbojas egoisms.

Viss, kas atrodas zemāk par ekrānu, ir pasaules ainas pseido izpausme. Šī forma tiek uztverta tikai mūsu egoismā. Tiklīdz mēs  ierobežojam  egoismu un paceļamies  virs tā, kļūst acīmredzams, ka aina ir iluzora, tā neeksistē. Tāpēc Bāls  Sulams  arī  sacīja,  ka mūsu pasaule ir šķietama pasaule.

Kabalistiskā realitātes uztveres metode

Kabala ļauj apgūt metodiku, kas skaidro, kā sasniegt pareizo realitātes  uztveri. Iztēlojoties realitātes ainu, cilvēks to atdzīvina. Tēli un  situācijas,  kurus  viņš  veido  savā iztēlē, būtībā arī ir pasaule, kurā viņš dzīvo (tāpēc šāda pasaule tiek dēvēta par „iluzoro”). Ja cilvēks izveidos pareizos modeļus, lai sajustu augstāko, bezgalīgo realitāti, tas liecinās par to, ka viņš ir sasniedzis mūžīgo un absolūto dzīvi.

Pie šī secinājuma noved kabala, apgalvojot,  ka radījumā nav nekā  cita,  izņemot mūs un Bezgalības gaismu, kurai ir tikai viens mērķis – pielīdzināt sev radījumu un padarīt to par vienlīdz mūžīgu un absolūtu.

Mēs apgūstām zinātni, kura izstrādājusi  šādu  eksistences  formas  iegūšanas  metodi un ar tās palīdzību veidojam pareizus tēlus, lai uztvertu mūsu pasauli, izprastu augstākās eksistences formas. Mums sev jāataino pareizie Bezgalības gaismas tēli, kas atrodas ārpus mums.

Bezgalības gaismas formas mēs sevī veidojam pakāpeniski. Sākumā mēs veidojam dažādas starpfāzes, kas dēvētas  par pakāpēm, pasaulēm, parcufim, sefirot. Pakāpeniski, pēc visu šo garīgo objektu izzināšanas, mēs nonākam pie patiesās un vienīgi   eksistējošās   ainas. Kabala māca,  kā  pakāpeniski nonākt pie šīs ainas izpratnes.

Pie tam nav svarīgi, ko tu iedomājies savās vēlmēs, nav svarīgi, kā tavas vēlmes savstarpēji saskan katrā dzīves mirklī tavas pastāvēšanas tekošajā stāvoklī. Svarīgi katrā savā stāvoklī parūpēties par to, lai tavas vēlmes būtu virzītas uz ārpusi, lai tu nepaliktu savā egoistiskajā pasaulē, bet  atbilstoši  kabalistu  rekomendācijām  apgūtu to, kas ir Augstākā pasaule, lai varētu to pareizāk izprast.

Kabalā to dēvē par „acu atvēršanu”. Galu galā visas kabalas grāmatas kalpo tam, lai pareizi nokalibrētu mūsu maņu orgānus un noskaņotu mūsu kli tādā veidā, lai varētu sasniegt vienkāršās Augstākās gaismas uztveri.

Starpfāzes, kuras mēs atklājam, ir iluzoras. Pat Augstākās pasaules –  Asija,  Jecira, Brija, Acilut, Ādams Kadmons  ir  Bezgalības  pasaules  daļējas  formas,  kuru  ainas  mēs iztēlojamies iekš mūsu kelim, kuras vēl nav pilnīgi pielīdzinājušās vienkāršai Augstākai gaismai.

Tad, kad sasniedzam pilnu ainu, visas pasaules izzūd, mēs iekļaujamies bezgalīgajā spēkā, un tā ir pareizā eksistences forma. Mēs atrodamies tajā arī patlaban, taču to neuztveram, iztēlojoties citu ainu, kas atklājas mūsu skatienam.

Sanāk, ka darbam jāīstenojas ne ar pašām vēlmēm, bet ar to virzību, tas ir, mums jāiegūst ārpus mums esošais nolūks atdot, jānomaina izzināšanas veids. Ar to mēs sasniedzam garīgo uztveri, bezgalību. Sajūta, kas ļauj mums izjust dzīvi, nāvi,  slimības, veselību, tāpat arī  visu  mums  apkārt  eksistējošo,  mainīsies  atbilstošā veidā, par cik to visu mēs veidojam savā personīgajā iztēlē.

 

Realitātes uztveres daudzveidība

Ārējās pasaules pētījumi koncentrēti pašā cilvēkā. Cilvēks nespēj sajust kaut ko, kas atrodas ārpusē. Viņš var tikai paplašināt līdz zināmai pakāpei savu maņu orgānu diapazonu, paaugstinot to dabiskās iespējas: redzes palielināšanai izmantot mikroskopu, dzirdes pastiprināšanai – hidrofonu, utt.

Neskatoties uz  to, ka pasaule pastāvīgi mainās, cilvēka maņu orgāni  paliek nemainīgi. Lai kādas ierīces mēs konstruētu, lai kā izzinātu savu ķermeni, mēs esam spējīgi tikai reģistrēt mūsu reakcijas uz kaut ko, kas atrodas ārpus mums. Jau 20. gadsimta beigās zinātnieki sāka saprast, ka tradicionālā dabas izpētes sistēma būtībā sevi ir izsmēlusi. Pētot reakcijas uz ienākošo informāciju no ārpuses, cilvēks nespēj sasniegt kontroli pār realitāti un savu eksistenci.

Dabaszinātnes demonstrē, ka dzīvības uzturēšanai un turpmākai attīstībai jebkurai šūnai vai veselam organismam jāatrodas līdzsvarā ar  apkārtējo vidi.  Šūnas  vai organisma iekšējām īpašībām jābūt sabalansētām ar dabisko dzīvojamo  vidi pēc homeostāzes principa. Ja  līdzsvars  netiek  ievērots,  organisms  jūt  diskomfortu, kura negatīvās sekas var novest līdz organisma bojāejai.

Dabas likumu un Augstākās pasaules59 zināšanas ļaus  cilvēcei iepazīt dabas  spēkus, kas uz mums iedarbojas un par kuriem  mēs  šodien  neko  nezinām.  Ja,  pateicoties šiem spēkiem, mēs spēsim nonākt līdz homeostāzei, tad sasniegsim vislabāko eksistences formu.

Tātad zināšanu iegūšana par ārējo pasauli tādā veidā, kādā tā ainojas  pati par sevi ārpus mūsu ķermeņa sajūtām, dos mums iespēju būt ar to pilnīgā saskaņā, tādējādi sasniedzot vislabāko stāvokli.

Viens no svarīgākajiem aspektiem informācijas iegūšanā par garīgo pasauli ir laika jēdziena  izzušana  un absolūtas zināšanas par visiem saviem  nākamajiem  stāvokļiem. Tā rezultātā cilvēks iegūst iespēju  pilnā   mērā  vadīt  savu  likteni. Mūsdienu zinātne jau  sāk atzīt par nepieciešamu iziet ārpus piecu  maņu  orgānu iespēju robežām, taču tai nav metodikas šīs inversijas veikšanai.

Līdz pat pagājušā gadsimta sākumam Ņūtona zinātne veidoja cilvēkos samērā ierobežotu redzējumu un limitēja viņu potenciālo iespēju atklāšanu. Vairāk kā divu gadsimtu garumā ar Ņūtona pasaules uztveri tika diktēti realitātes pārdzīvojuma pieņemamības un nepieņemamības kritēriji. Saskaņā ar to, par „normāli funkcionējošu” tiek uzskatīts cilvēks,  kurš,  pamatojoties  uz   Ņūtona  likumiem, spējīgs precīzi atspoguļot aprakstīto objektīvo ārējo pasauli.

Atbilstoši šim viedoklim mūsu mentālās  funkcijas tiek ierobežotas ar informācijas uztveri caur maņu orgāniem, tās uzglabāšanu  mūsu  „mentālajos  banku  datos”  un  pēc tam, iespējams, pārgrupējot sensoru rādījumus ar mērķi radīt ko jaunu. Jebkura iespējamā novirze no šādas „objektīvās realitātes” uztveres varētu tikt kvalificēta kā vētrainas iztēles produkts vai psihiskās darbības traucējumi.

Taču patiešām fantastiskie atklājumi matērijas dabas jomā, ar kuriem tik bagāts izrādījās iepriekšējais  gadsimts, sagrāva daudzus ierastos stereotipus. Pakāpeniski zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka daba ir varbūtiska pasaule un tajā valda likumsakarīga iespēju izvēle, nevis piespiedu fatālisms. Turpinot pētījumus par vismazāko un vislielāko – mikropasaules subatomu sfērām un makropasaules astrofizikas sfērām – pētnieki atklāja, ka dažos  no   Ņūtona  pamatprincipiem  ir nopietni ierobežojumi un trūkumi. 20. gadsimta pirmajā pusē eksperimentālā ceļā izdevās noskaidrot, ka atomi, kurus zinātnieki uzskatīja par materiālās pasaules nedalāmiem celtniecības blokiem – patiesībā sastāv no elementārdaļiņām – protoniem, neitroniem un tml.

Atklātās subatomu daļas demonstrēja netipisku uzvedību, kas lika apšaubīt Ņūtona principus. Dažos eksperimentos tās uzvedās kā materiālās daļiņas, turpretī citos pauda viļņveidīgas īpašības. Šī parādība kļuva pazīstama kā „kvantu viļņu paradokss”. Subatomu līmenī mūsu iepriekšējie matērijas definējumi tika nomainīti pret statistiskām varbūtībām, kuras apraksta to „eksistēšanas tendenci” un rezultātā iepriekšējie matērijas definējumi pazuda tā saucamajā „dinamiskajā vakuumā”.

Turpmākie mikropasaules pētījumi atklāja faktu, ka  Visums, kurš pēc mūsu novērojumiem sastāv no blīviem diskrētiem objektiem,  patiesībā  ir  sarežģīts  tīkls, kas savieno notikumus un attiecības. Šajā jaunajā kontekstā apziņa uzņemas aktīvu lomu pašas realitātes radīšanā, nevis pasīvi atspoguļo objektīvo materiālo pasauli.

Astrofizikas sfēras pētniecības  rezultātā  zinātnieki  atklāja  tikpat  satriecošas atklāsmes. Piemēram, pēc Einšteina relativitātes  teorijas, telpiskais izplatījums nav trīsdimensiju un  laiks nav lineārs, tie  ir nedalāmi  un  drīzāk  apvienoti  četru  dimensiju kontinumā, kas pazīstams kā „laiks un telpa”. Šāds uzskats  par Visumu, proti, tas, ko iepriekš uztvērām kā robežas starp objektiem un atšķirības starp matēriju un tukšo izplatījumu, ne ar ko jaunu netiek aizvietots.

Turpretim Visums, kas sastāv no diskrētiem objektiem un starp tiem esošajiem tukšiem intervāliem, tiek izskatīts kā vienots mainīgā blīvuma lauks. Saskaņā ar mūsdienu fizikas viedokli, matērija un  enerģija  pārtop  viens  otrā.  Pamatojoties  uz  šīm jaunajām zināšanām, apziņa tiek uzskatīta par Visuma kanvas neatņemamu sastāvdaļu un nav ierobežota ar mūsu smadzeņu darbību. Par šo aspektu britu astronoms Džeimss Džins sacīja, ka mūsdienu fiziķa skatījumā  Visums  vairāk līdzinās lielai domai, nekā milzīgai gigantiskai mašīnai.

Pazīstamā  amerikāņu fiziķa  D.  Boma  pētījumi  kvantu  mehānikas  un mikropasaules fizikas jomā tieši tāpat atspēko tradicionālo  esamības  aprakstu  kā dalītu elementu mozaīku. Pasaule tās ekspertīzē ir vesela un nedalāma realitāte, kas līdzinās kabalistu aprakstiem. Šajā konstantē nav nekā dīvaina. Jebkuru  kosmosa teoriju Boms uzskata  par aprobežotu un nepabeigtu, ja tā, kā esamības būtisku sastāvdaļu, neietver sevī apziņu. Sacīsim vēl atklātāk: Boms kā daudzi citi fiziķi sliecas uz domu, ka pats Visums līdzinās kādam visaptverošam Saprātam.

Kvantu teorija liek atdzimt kabalas koncepcijai par to, ka Visums ir pasauļu daudzveidība: var uzskatīt, ka kosmoss zināmā veidā iekodēts katrā šūnā.

Šķietamā pasaule

Doktora Mihaela Laitmana komentārs Bāla Sulama rakstam „Ievads Zoar Grāmatā” (Bāla Sulama oriģinālteksts – treknrakstā, komentārs – zem oriģinālteksta).

Jehuda Ašlags savā rakstā klāsta: „Un nejautā par to, tāpēc ka tas pats princips darbojas tāpat arī mūsu materiālās pasaules izzināšanā, piemēram: mūsu redze, ar kuras palīdzību mums paveras milzīga pasaule visā tās brīnumskaistajā pilnībā, taču patiesībā mēs to visu neredzam, šīs a inas rodas mūsos iekšēji. Citādāk runājot, mūsu smadzeņu pakauša daļā atrodas fotoierīce, kas darbojas kā acs, attēlojot tur visu, ko redzam un neko no tā, kas atrastos ārpus mums.

 Šim nolūkam mūsu smadzenēs Radītājs izveidoja it kā spoguļaci, kas apgriež otrādi visu, kas tajā attēlojas, lai mēs to redzētu it kā esošu ārpus mums, mūsu acu priekšā.

Taču, lai gan tas, ko redzam ārpus mums, nav īsts, mums jāpateicas Radītāja vadībai par to, ka Viņš mūsu smadzenēs izveidojis šo spoguli, kas ļauj mums redzēt un izprast to, kas atrodas ārpus mums. Ar to Viņš deva mums spēku katru lietu apjēgt īsti patiesā izzināšanas procesā, izmērīt katru lietu no iekšpuses un ārpuses. Bez tā pazustu mūsu izzināšanas lielākā daļa”.

 Mēs izzinām apkārtējo pasauli, kas atrodas it kā ārpus mums. Tas sniedz mums iespēju sajust  Radītāja papildu īpašības, Viņš ir vienīgais, kas atrodas ārpusē vienkāršās gaismas veidā.

Es izzinu tikai  reakcijas  uz informāciju, kas nonāk manos maņu orgānos. Piemēram, ja kaut ko nogaršoju, tad sajūtu to iekšēji. Turpretī redzu to, kas atrodas ārpusē. Patiesībā mani garšas receptori izzina kaut ko, kas ienācis no ārpuses. Es nogaršoju kaut ko ārēju, kas saskāries ar manu maņu orgānu. Īstenībā gan vienā, gan otrā gadījumā es izzinu tikai iekšējo gaismu, precīzāk, savu reakciju uz to.

Atbilstoši dažādu reakciju  uzkrājumam par ārējiem kairinājumiem, es sāku iedomāties to, kas atrodas ārpusē. Es iedomājos skaņu, kas līdz manīm nonāk, tā ieplūst ausī un iziet cauri visai nervu sistēmai; es  varu  to  atšķirt  un  atbilstoši tam  varu pateikt, ka ārpusē kaut kas ir. Patiesībā tur nekā nav, taču, balstoties uz nervu sistēmas reakciju, es iedomājos, ka ir. Mana iekšējā  vēlme  saņemt  uzbudinās  līdz tādai pakāpei, ka tās reakcija uz gaismu, kas atrodas ārpusē, sniedz man no  turienes kaut kā īpaša sajūtu. Tas nozīmē, ka, pamatojoties uz iekšējo  reakciju,  es  iztēlojos ārējo formu un veidoju sev priekšstatu par Radītāju. Man ir  daudz vēlmju,  es  sāku tajās sajust  reakcijas uz  altruistiskajām īpašībām. Tādā veidā katrā vēlmē es pakāpeniski izzinu atdeves īpašību. Līdz ar to es izzinu Radītāja īpašības un Viņa attieksmi pret mani. Tādā veidā atstarotajā gaismā es  veidoju priekšstatu  par Radītāju, Radītāja tēlu, kurš atrodas it kā ārpus manis. Bez iespējas sajust iekšēji un iztēloties ārēji, man nebūtu saiknes ar Radītāju. Es  atrastos  tikai  savās  iekšējās sajūtās, ārpus savienības ar Dodošo.

Visas pārmaiņas dvēselēs (labošanās, pacelšanās, kritumi, attieksme pret gaismu  un pret visu notiekošo) ir iekšējās sajūtas, „taču tas izskatās tā, it kā pārmaiņas notiktu pašā Dodošajā” – it kā tieši Radītājs atrodas kabalistu acu priekšā, veido ar tiem savstarpējo saikni un sadarbojas. Tikai šādā ceļā viņi izpelnas zināšanas un Radītāja brīnumskaistā Nodoma izzināšanu.

„Neskatoties uz to, ka mēs visu redzam, it kā notiekošu acu priekšā” – pamatojoties uz mūsu reakciju attiecībā  pret  Augstāko  gaismu,  mums  šķiet,  it  kā acu priekšā mēs veidojam sev Radītāju, tajā pašā laikā Augstākā gaisma atrodas absolūtā mierā, un tikai mūsu reakcijas pastāvīgi mainās atbilstoši iekšējiem labojumiem. Es pastāvīgi koriģēju savu vēlmju stāvokļus:  dziļumā,  pretestībā  tiem utt. Katru reizi, kad iekšēji mainos, man šķiet, ka pārmaiņas notiek ārpusē.

„Neskatoties uz to, ka redzam visu it kā notiekošu mūsu acu prie kšā, jebkurš, kuram piemīt saprāts, skaidri redz, ka viss, ko mēs redzam, atrodas mūsos, mūsu smadzenēs. Tāpat arī dvēseles: neskatoties uz to, ka visus tēlus tās redz Dodošajā, tām nav šaubu, ka visi šie tēli atrodas pašās dvēselēs, smadzenēs, nevis Dodošajā. Papūlies ar visu rūpību saprast sacīto, par cik nav manos spēkos atklāt to vairāk…”

 Personīgās pārmaiņas un iekšējo redzējumu es redzu tā it kā tie atrastos ārpusē, taču tieši tas manī veido  Radītāja tēlu,  ar šo tēlu es  sazinos,  veidoju dialogu. Radījumam ir jāredz, proti, jājūt (redze ir augstākā sajūtas pakāpe) Radītājs. Pašu Radītāju, Viņa būtību mēs neizprotam. Abstrakto formu mēs uztveram neskaidri, nejauši un tā ir maldinoša. Mēs skaidri apgūstam formu,  kas ietērpta  matērijā  un pašu matēriju,  tas ir, sevi (savas vēlmes). Šajā gadījumā tā kļūst par Radītāja formu, kurš ietērpies radījuma matērijā.

Kāpēc „par Radītāja formu”? Radījuma matērija ir vēlme. Ja radījums spēs  izlabot savas vēlmes ar vislielāko spēku, ko tas saņem no Radītāja, tad katra vēlme, kas maksimāli darbojas uz atdevi, kļūs par sākotnēji radīto formu. Tas ir Radītāja zīmogs, kuru Viņš iemiesoja radījumā kā vēlmi.

No Radītāja puses tas  bija  atdeves spēks. Viņa  zīme  radījuma  vēlmē  saņemt izpaudās kā vēlme baudīt. Vai Radītāja zīmogā bija šī vēlme atdot? Bija vienkārša Augstākā gaisma, dēvēta:  būtība. Taču noteiktas attīstības  ceļā,  izpaužoties matērijā, Augstākā gaisma radīja tajā vairums vēlmju. Radījuma saikne ar Radītāju var veidoties tikai caur šīm vēlmēm.

Ko šajās vēlmēs radījums redz? Tas redz avotu, no kura uz viņu nāk bauda.

Ja visas savas vēlmes  es virzu uz atdevi, tad ar to palīdzību es izzinu  Radītāja  attieksmi pret mani kā Dodošā. Šajā gadījumā man šķiet, ka šo ainu es redzu no ārpuses. Taču būtībā tā ir mana iekšējā aina, kuru esmu izzinājis, pateicoties tam, ka rīkojos kā dodošais. Dodošo, kuru esmu no sevis izveidojis pats, redzu sev priekšā.

Ja es nespētu iedomāties Dodošo kā eksistējošu ārpus  manis,  tad  nespētu ar  Viņu rast kontaktu, jo tādā gadījumā es neizzinu Viņa būtību. Vai Dodošā tēls,  kuru  es izzinu un it kā redzu acu priekšā, ir maldinošs? Nē, tā nav  ilūzija.  Tā  ir  Radītāja patiesa attieksme pret mani. Fantāzija ir  tā,  ka Viņš  man  atklājas  kā atdeves  avots, kas piepilda manas dvēseles kelim. Pašam Radītājam šāda forma nepiemīt. Tādā veidā Viņu attēlo kabalisti. Viņam pašam nav nekāda tēla.

Tieši tāpat mūsu pasaulē mēs dabiskā ceļā iedomājamies, ka  iespaidi,  kas  mūsos rodas pateicoties maņu orgāniem, ir notiekošais ārpus mums, ārpusē.  Bāls  Sulams saka, ka katrs, kuram piemīt saprāts, savā izpētē saprot, ka „viss, ko  redzam,  ir tikai mūsu smadzenēs”. Ja viens no maņu orgāniem pazūd no aprites, izzūd arī apkartējās pasaules daļa. Ja mums izzustu visi mūsu sensori, tad  mēs  redzētu pilnīgi citu pasauli, citā tās formā.

Galu galā visa pasaule ir iekšējo sajūtu summa piecos maņu orgānos. Pat mainot to diapazonu, mēs redzēsim citu spektru, dzirdēsim citas frekvences utt. Tas ir, iegūsim pavisam citu pasaules ainu.

Kabalā tas tiek dēvēts par izdomāto pasauli, tāpēc ka mūsu sajūtas aptver ļoti šauru diapazonu, tās ir statiskas un sniedz mums nejaušu, maldīgu  ainiņu.  Taču  ar  to mums pilnīgi pietiek, lai virzītos uz priekšu, lai attīstītu sesto sajūtu orgānu, sesto maņu.

Kapēc cilvēks radīts tieši tādā veidā un ar tādiem sensoriem? Pamatojoties uz personīgo pieredzi, mēs nonākam pie  secinājuma,  ka  visa  pasaule  ir  rezultāts  tam, ko mūsos izveidojušas mūsu sajūtas.  Cilvēki,  kas  izpelnījušies  garīgo  redzi, patiešām redz, ka mūsu pasaules aina,  kuru veidojam acu priekšā, ir nemainīgā Augstākā gaisma, kas piepilda visu realitāti. Tikai mūsu  sajūtas,  reaģējot uz Augstāko gaismu, Radītāja atveidojumu dala četros dabas veidos: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais.

 Aina, kuru attēlo mūsu iztēle, izskatās tik  dzīva, ka  mēs nespējam izrauties  no sagrozītā priekšstata, līdzko attīstīsim sevī papildu sesto sajūtu orgānu. Sākot dzīvot ar šī papildu orgāna sajūtām, mēs atklājam, ka spējam it kā iesakņoties dabiskajos piecos maņu orgānos un tajos eksistēt, taču varam iziet ārpus to robežām. Iegrimstot sajūtās, kas saņemtas ar piecu maņu orgānu palīdzību, cilvēks, tā sakot,  sāk dzīvot tikai tad, kad iziet no tiem, viņš nomirst.

Cilvēks ir tikai vēlme saņemt,  kurai  var  būt  visdažādākās  nokrāsas.  Garīgajā pasaulē  vēlme   tiek  dēvēta  „cilvēks”   un tā ir pēdējā pakāpe rindā: „nedzīvais”, „augu”, „dzīvnieciskais”, „cilvēciskais”. Mainot vēlmi saņemt, var sajust sevi kā dzīvnieku, augu vai nedzīvās pasaules pārstāvi – tas viss ir garīgo pakāpju sajūtas. Mūsu  materiālais   apvalks ir nemainīgs,  taču,  ja  mēs  būtu  spējīgi,  tad  izpētes   ceļā pārtaptu par akmeni, dzīvnieku vai ziedu. Viss atkarīgs  tikai no vēlmes  saņemt līmeņa, no vēlmes attīstības pakāpes un labošanās, tas ir, no tā, kā vēlme saņemt mijiedarbojas ar gaismu.

 Tas nozīmē, ka  ietērpi, kurus  iztēlojamies  kā  ārējās  pasaules  ainu   un  kuros veidojam priekšstatu par Bezgalības pasaules gaismu, ir mūsu piecu maņu orgānu reakcija, kuru prototipi ir 5 garīgās sefirot. Izmantojot šos  maņu  orgānus,  mēs varam iedomāties sevi kā cilvēku ar  viņa  ārējo  pasauli vai kā  suni ar  suņa  pasauli, vai kā augu ar augu  pasauli,  vai arī  kā kaut ko  nedzīvu. Pat akmenim ir sava saikne  ar apkārtējo dabu un savs iespaids no tās.

Ņemot vērā, ka mums nav spēja, kas ļautu uztvert Radītāja būtību, mēs  izzinām ne Viņu pašu, bet tikai tēlu, kas radies mūsu saspratnes  līmenī.  Kā  radījums  mēs  neesam spējīgi iziet ārpus savām robežām un sajust  kaut  ko  ārpus  mums.  Ja mūsu kli būs pilnībā izlabota, mēs spēsim iedomāties Radītāja  atdevi daudz īstākā formā, bez sagrozījumiem un  traucējumiem savās īpašībās. Taču pat šādas izzināšanas pamatā ir sajūtas, kas nāk caur maņu orgāniem, ar kuriem Viņš mūs  ir radījis. Viņš varēja mūsos ielikt pilnīgi citas uztveres spējas. Vai arī  vispār  atņemt  jebkuras sajūtas…

Taču jau pati iespēja iedomāties, ka kaut kas pastāv ārpus manis, ārpus  manām sajūtām, kaut kas, ko nesajūtu, liecina par cita stāvokļa esību, kuru es spēšu sasniegt, kad būšu izlabojies un kad manas sajūtas sasniegs atbilsmi ar Radītāju. Labošanās beigās es redzēšu Viņu tādu, kāds Viņš vēlējās  man atklāties.  Kas  notiks pēc tam?

Iespējams, pēc šī stāvokļa sasniegšanas ir izeja uz kādu principiāli jaunu pakāpi, nebijušu iespēju atklāšana, kuras patlaban nav vērojamas.  Viss,  par  ko  kabalisti mums stāsta savos darbos, noved mūs tikai pie šī sliekšņa…  Līdz  tam  brīdim es redzu Radītāju atbilstoši tam, ciktāl esmu izlabojies un mans priekšstats par Viņu vienmēr ir vairāk vai mazāk aprobežots.  Tikai tādā veidā  es  arī  varu  par Viņu  kaut ko sacīt vai Viņu iztēloties. „Katrs, kurš redz trūkumus, redz tos atbilstoši savas sabojātības pakāpei un katrs, kurš attaisno, attaisno atbilstoši tai pakāpei, kurā izlabojies”.