Dzīve, nāve un apziņa
Jautājums: Ja ne dvēsele, tad kas pāriet uz jaunu ķermeni piedzimstot no jauna pārdzimšanu riņķojumā?
Atbilde: Punkts sirdī.
Jautājums: Kas notiek ar mūsu apziņu, kad mirs bioloģiskais ķermenis?
Atbilde: Nekas nenotiek. Lieta tā, ka mūsu apziņa eksistē tādēļ, lai nodrošinātu mūsu egoismu. Kad egoisms mirs, tas ir, slēpjas no mums, tad mums apziņa nav nepieciešama. Tāpēc tā zūd.
Taču ar mūsu metodikas palīdzību, mēs attīstām jaunu apziņas veidu un jaunu vēlmju veidu. Jaunā apziņa apkalpo jauno vēlmi – vēlmi dot. Taču tādēļ mums nav nepieciešams mirt. Mēs varam izdzīvot vairākas dzīves un nāves sava ķermeņa eksistēšanas laikā.
Turklāt nomirstot, mēs nejutīsim, ka mirstam, tāpēc ka mēs jau atradīsimies absolūti citā „ārpus ķermeņa” stāvoklī.
No nodarbības krievu valodā, 07.10.2018.
Avots: www.laitman.lv
Mīlestība stiprāka par dabu
Mietpilsoņa lūgšana: katru mirkli patīkami justies, to prasa arī visa nedzīvā daba, augi un dzīvnieki. Tā ir parasta instinktīva lūgšana, kuru cilvēks sajūt kā dabiskas rūpes pašam par sevi, vai arī reliģijas ietekme, kura cilvēkam māca vērsties pie Radītāja ar lūgumu pēc piepildījuma.
Taču ir metodika, kura māca pieprasīt neegoistisku piepildījumu šajā un nākamajā pasaulē, iespēju kļūt līdzīgam Radītājam, Viņa darbībām un gūt baudu no atdeves. Taču gūt baudu no atdeves var tikai tad, kad mīli to, kuram atdod, kā vecāki gūst baudu, atdodot savam bērnam. Ar savas mīlestības spēku pret bērniem, vecāks saņem no atdeves bērnam pat vairāk, nekā ja būtu paņēmis sev.
Tas ir apliecinājums tam, ka mīlestība spēj būt spēcīgāka par dabu. Un patiešām, mēs redzam nedzīvajā dabā, augos un dzīvniekos daudzus piemērus, kad vecāki mirst, lai varētu dzimt pēcnācēji. Instinkts viņiem liek sevi ziedot. Iznāk, ka atdeve apmirdzēta ar mīlestības spēku ir spēcīgāka par vēlmi gūt baudu.
Tāpēc ir divu veidu lūgšanas. Pirmā: mietpilsoņu lūgšana par egoistisku piepildījumu, baudījumu, pārliecību par tagadni un nākotni, kura var būt neapzināta, instinktīva vai apzināta.
Un otrā lūgšana vairs nav mietpilsoņa, bet atbilstoša Toras viedoklim, proti, lūgums par atdeves spēku. Atdevē svarīga ir pati darbība, nevis tās rezultāts un es gūstu baudu no tā, ka negaidu no šīs darbības nekādu atbildes reakciju: tā nāk no manis, un ar to man viss noslēdzas.
Tam arī ir veltīta lūgšana: saņemt spēju atdot, piepildīt tuvāko pēc Radītāja piemēra un tādējādi sniegt baudu Radītājam.
No rīta nodarbības, 25.11.2018.
Avots: www.laitman.lv
Solis pa kreisi, solis pa labi = solis uz priekšu
Izveidot jaunus maņu orgānus, lai atklātu garīgo pasauli nozīmē izveidot starp mums savstarpējās saiknes, kurās mēs spēsim atklāt Radītāju un tādējādi sniegt Viņam baudu. Šo jauno uztveri dēvē par „ticību, kas augstāka par zināšanām”, Binas līmeni, atdevi, altruistisku nodomu.
Gatavojot mūs šādai labošanai Radītājs pakāpeniski slēpj garīgās pasaules, nolaižot tās līdz šīs pasaules līmenim, kur spēj eksistēt radījumi un sašķeļ kopīgo dvēseli daudzās daļās.
Labošanās sākumā mums ir jāizveido saiknes materiālajā līmenī, tas ir, egoistiski, zināšanās. Pēc tam nepieciešams pacelties virs tā, lai visas mūsu saiknes izrietētu nevis no vēlmes baudīt, bet no atdeves dabas.
Taču, neraugoties uz to, mēs savu vēlmi baudīt neizpostām, bet gluži pretēji ik reiz to izmantojam kā piemēru, ko dēvē par kreiso līniju un virs tās veidojam apgriezenisku formu – labo līniju, vēlmi dot.
Iznāk, ka nav iespējams pacelties mīlestības un atdeves līmenī, iekams neatklāsies naids, atstumšana, nošķirtība, egoisms visos tā veidos. Un virs tā visa mēs veidojam labo līniju: apvienošanos, mīlestību, satuvināšanos, savstarpēju sapratni, kā sacīts: „Visus grēkus pārklās mīlestība”. Taču, ja nav grēku – nav mīlestības, jābūt gan vienam, gan otram, viens pateicoties otram: solis pa kreisi, solis pa labi.
Vispirms ir jāatklājas trūkumam no kreisās puses, un no tā mēs sapratīsim, kādam ir jābūt tā pretstatam, kā „gaismas pārākums no tumsas” un spēsim izveidot labo līniju – pareizu savienošanos.
Pašlaik mēs nezinām, kas ir pareiza saikne, mūsos nav nekādu priekšnosacījumu. Tāpēc atliek sekot kabalistu padomiem, tikai šādā veidā mēs spēsim izveidot pareizas savstarpējās saiknes, kuras tiks dēvētas par garīgām. Tāpēc, ka šajās pēc būtības īpašajās saiknēs, mums atklāsies atdeves un mīlestības spēks, kuru dēvē par „Radītāju”.
Tāds arī ir cilvēka darbs. Visa mācīšanās ir sagatavošanās praktiskai realizācijai, praktiskai saiknei citā līmenī, atbilstoši citai atdeves dabai, kurā nav ne lāses egoistiskās vēlmes, kura šodien pār mums valda.
Tagad mēs nezinām, kas ir vēlme dot. Lai cik mēs sevi nepiespiestu, mēs no sevis neko neizspiedīsim kā tikai egoismu. Taču būtībā viss ir ļoti vienkārši: nepieciešams tikai padarīt savu vēlmi līdzīgu Radītāja vēlmei.
Ja mēs pacentīsimies nonākt tuvākā vēlmē un to nolikt augstāk par savu egoismu, padarīt to spēcīgāku un svarīgāku par savu vēlmi, neskatoties uz tās pretstatu individuālai interesei, tad spēsim iemācīties iemainīt vienu dabu pret otru. Šādā formā mēs spēsim saprast, ko nozīmē pārvarēt sevi un iet virs sava viedokļa, savām jūtām un prātu.
Manas individuālās sajūtas un prāts paliek, taču papildus es gūstu biedru, grupas sirdi un prātu. Es eju aiz biedriem ar aizvērtām acīm, tāpēc ka nespēju pārbaudīt un salīdzināt viņu vēlmes ar savām. Vienkārši nepieciešams atdot biedram „pēdējo kreklu”, tas ir, viņa vēlmei ir jānosaka visas manas darbības.
Es izmantoju savu ķermeni kā mašīnu, kuras iekšienē darbojas grupas vēlmes. Šādi es virzīšos uz priekšu, iekams atklāšu, ka tās ir Radītāja vēlmes, kurš manī jau atrodas un mani vada. Pildot darbības es sākšu iepazīt Viņu, tāpēc ka tas ir Radītājs, kurš manī darbojas.
Ja es Viņam sniegšu šādu iespēju, pateicoties savai brīvai izvēlei, tad šajās darbībās atklāšu Viņa dabu, raksturu, programmu, pieeju un kļūšu līdzīgs Viņam. Šādā veidā mēs sasniedzam saliedētību ar augstāko spēku, Radītājs ietērpjas radījumā.
Pienācis laiks nopietni, daudz intensīvāk, praktiski iekļauties šajā darbā. Ceru, ka mēs jau esam veikuši pirmo pussoli uz priekšu.
No nodarbības par tēmu „Darbs zināšanās un augstāk par zināšanām”, 04.11.2018.
Avots: www.laitman.lv
Kāpēc cilvēce nezina par radīšanas nodomu?
Replika: Ja cilvēks nav lasījis Rabašu, Bālu Sulamu, viņš nezina par radīšanas nodomu. Lai gan tas šķiet savādi, jo cilvēce tik ļoti ir attīstījusies, veikusi daudzus pētījumus, taču līdz tam nav nonākusi.
Atbilde: Tāpēc, ka cilvēciskais prāts tam nav gatavs. Cilvēki runā par to, ka daba ir vienota, savstarpēji saistīta, taču cilvēks nespēj tam adaptēties, jo pats tāds nav. Cilvēks nav integrāli saistīts ar dabu, sabiedrību un tāpēc nespēj to izdarīt. Cilvēkam ir neintegrālas smadzenes, neintegrāla jūtība, uztvere.
Cilvēkam ir raksturīga egoistiska uztvere, egoistiska saikne ar pārējo pasauli: paņem, norauj, sagrāb. Neesot integrāli saistīts ar pasauli, cilvēks ir atšķelts no pasaules, viņš atrodas pats sevī. Un tāpēc viņam ir ļoti grūti, saprast, just, sajust absolūti vienotu, integrālu dabu.
Taču kabala pakāpeniski mūsos sāk attīstīt integrālu realitātes uztveri. Vēl jo vairāk, kabala vēsta, ka tu redzi to realitāti, kuru pats radi. Šeit jau ir saikne ar mūsdienu psiholoģiju. Tu sāc sevi uztvert kā realitātes projektoru: tu radi pasauli, to zīmē.
Rezultātā iznāk, ka patiesībā realitātes nav, tā visa ir tevī. Tas nozīmē, ka tev kaut kādā viedā ir jāmaina sevi, lai to izpētītu. Tev rodas šī iespēja, tomēr tikai attīstot sevi, kļūstot integrāls. Taču pēc tam tu sāc sevi izmantot, lietot kā mašīnu, kā laboratoriju, tas ir, mainot savas īpašības, tu jūti kādā veidā mainās realitāte, kuru tu sajūti.
Tu to zīmē, radi, tu esi savas realitātes, savas dzīves Radītājs. Un tu redzi, ka visi cilvēki, dzīvnieki, augi un nedzīvā pasaule, iekļaujot visu kosmosu, ir tavu iekšējo īpašību projekcija: nedzīvās, augu, dzīvnieciskās un cilvēciskās sastāvdaļas – pirmais, otrais, trešais, ceturtais tava egoisma līmenis.
Tu redzi, kādā mērā šī pasaule ir izlabota, tas ir, vai tā integrāli mijiedarbojas ar citām daļām vai nē.
No nodarbības krievu valodā, 20.09.2018.
Avots: www.laitman.lv
Unikāls vēstījums no katras dvēseles
Tam kurš vēlas strādāt pie Radītāja ir jāiekļaujas visā radījumā, tas ir, nepieciešams sajust viņu vēlmes, pievienoties visām dvēselēm, iekļaujot sevi viņos un viņus sevī.
Viņš sev atstāj tikai nepieciešamo, lai savienotos ar Radītāju un visa viņa atlikusī vēlme ir iekļauties kopīgajā radījumā. Vēlme mums tiek dota tikai ar šo mērķi, lai pieslēgtos pie visiem.
Un tādēļ ir nepieciešams savienot sevi ar visiem biedriem un pacelt viņus augšup uz viņu sakni. Iznāk, ka katrā no mums paliek tikai punkts sirdī, taču visas citas īpašības, vēlmes, nodomi ir nepieciešami tikai tādēļ, lai caur punktu sirdī saistītos ar visiem, saistītu visus ar Radītāju, un caur šo punktu sirdī nodotu atbildi no Radītāja atpakaļ visiem citiem.
Cilvēks, kurš šādā veidā strādā, tiek dēvēts par „Ādamu” un ir tvertne visai milzīgajai vienas vienotas dvēseles tilpnei. Par šādu cilvēku var kļūt katrs no mums, tāpēc ka katram ir savs punkts sirdī, caur kuru viņš pieslēdzas Radītājam, nododot no visiem Radītājam, un no Radītāja visiem tieši viņam raksturīgo, unikālo vēstījumu.
Iznāk, ka katrs cilvēks ir pilnvērtīgs Ādams, un visa Radītāja radītā konstrukcija, dvēsele pieder katram. Taču katram tā ir sava, specifiska, saistīta caur viņa punktu sirdī.
Dodot katram no mums punktu sirdī, Radītājs ļauj pievienot pie tās visus citus, veidojot katra dvēseli specifisku, individuālu, personīgu. Un pēc tam visi punkti sirdī savienojas kopā vienā kopīgā kli „ĀDAMĀ”.
No rīta nodarbības, 08.10.2018.
Avots: www.laitman.lv
Pēc augstākā scenārija
Jautājums: Labs scenārists vienmēr zina, kurp viņš vēlas novest filmu. Viņš jau iepriekš veido pamatainu. Viņš var iepīt daudzas dramatiskās situācijas, taču precīzi zina, kurp virzās.
Vai tieši tāpat ir arī kabalistam? Vai viņš precīzi zina mērķi un spēj ietekmēt visu „scenāriju”, lai viņš attīstītos daudz mierīgākā ceļā?
Atbilde: Es nedomāju, ka kabalists spēj šādi visu ietekmēt, tāpēc ka viņš nepārvalda visu sistēmu, tā neatrodas viņa pārziņā. Tomēr viņš cenšas to ievirzīt pareizā virzienā.
Jautājums: Taču pamataina jau eksistē?
Atbilde: Pamataina ir iestatīta jau sākotnēji – tā ir absolūta visu individuālo dvēseļu apvienošanās vienā vienotā tīklā.
Jautājums: Precīzi to pārzinot, es spēju attaisnot praktiski visu notiekošo atkarībā no līmeņa, kurā es atrodos?
Atbilde: Nē, attaisnot tu to nevari, tāpēc ka vēlies, lai tas viss virzītos pareizi. Kabalista uzdevums ir, lai katrs solis būtu labs un optimāls.
Replika: Labs scenārists ir nevis tas, kurš pareizi regulē kustību, bet regulē tā, lai viena mašīna sadurtos ar otru.
Atbilde: Pie Radītāja tas ir tieši šādi: Viņš mums liks savstarpēji sadurties, ja mēs cilvēki nesāksim laicīgi visu izlīdzināt. Tāpēc, ka tikai no sadursmēm, no ciešanām iespējams saprast savu pretējo, labo stāvokli, kad tu savienojies ar citiem. Tāpēc sāc to darīt jau iepriekš un tādējādi novērsīsi visas sadursmes. Tiekšanās uz mērķi ved pie virzības sakārtošanas.
No nodarbības krievu valodā, 03.06.2018.
Avots: www.laitman.lv
Divas pretējības, kas darbojas reizē
Garīgais ceļš pamatojas uz pretējībām: pacēlumiem un kritumiem, no kuriem abi ir vienlīdz svarīgi un ved uz vienu mērķi. Pretēji laiki, stāvokļi, radījumi, kuriem ir pretējas īpašības, taču tik un tā apvienojas kopā – visa garīgā pasaule veidojas uz divām pretējībām, kas darbojas kā viens veselums.
Pretējas īpašības viena otru neanulē un nemijas, bet darbojas paralēli, vienlaicīgi.
Kurš spēj izturēt šādu divējādību pārveidos sevi, lai nonāktu garīgajā pasaulē. Taču tas, kurš to nespēj izturēt, nespēs izveidot kli garīgai izzināšanai.
Attiecībā uz Radītāju, saprotams, ka nav nekādas pretējības un viss savienojas vienā veselumā. Pretrunas pastāv tikai attiecībā uz radījumu, kurš sastāv no matērijas un gara, kas viens otram ir pretēji. Mums vēl ir jāsaprot un jāsajūt, kādā mērā to pretruna ir neatgriezeniska, nesamierināma, nesavienojama, absolūti neatrisināma.
Kad mūsu pasaulē parādās pretrunas, mēs meklējam kompromisu, starpposma risinājumu, kas samierina vienu ar otru. Taču garīgajā mēs nemeklējam kompromisu, gluži pretēji, jo tālāk mēs garīgajā virzāmies, jo spēcīgāk sajūtam pretrunas starp matēriju un formu, kas ietērpjas matērijā, vēlmi gūt baudu un vēlmi atdot, egoismu un garīgumu, ekrānu, gaismu.
Nepieciešams šīs pretrunas apgūt un gaidīt, lai gaisma mūsos izveidotu spēju izturēt šādu opozīciju, un iekļaut sevī arvien polārākas pretējības. No tā ir saprotams, ka garīgā izzināšana atšķiras no materiālās, atrodoties absolūti citā dimensijā. Nepamēģinot to nav iespējams saprast.
Divas pretējības, kas darbojas kopā ir formula, garīgās kli pamats, visa tās būtība. Tā ir ļoti smalka, pikanta, interesanta lieta – nesaprotama un tajā pašā laikā saistoša. Tā ļauj sajust kaut kādu garīgā „garšu” arī tiem, kuri tur neatrodas, gluži kā kvantu fizika, kas nonāk līdz matērijas un gaismas robežai.
Lūk, kāpēc garīgais darbs notiek ar ticību, kas augstāka par zināšanām, augstāk par mūsu dzīvniecisko prātu, tāpēc ka tas ir veidots uz mums nepierastām pretējām īpašībām. Cilvēks sastāv no divām formām: cilvēciskās un dzīvnieciskās.
Cilvēks iet ar ticību, kas augstāka par zināšanām, pieņemot divas pretējības kā līdztiesīgas viena veseluma daļas. Taču dzīvnieciskais ķermenis vadās pēc sava materiālā prāta un jūtām. Un saprotams, ka cilvēkam ir jāapseglo savs dzīvnieks, jāšus sēžot uz tā.
No rīta nodarbības, 16.10.2018.
Avots: www.laitman.lv
Negaidot izklīda migla…
Darbam augstāk par zināšanām ir nepieciešams daudz prāta, daudz vairāk nekā darbam zināšanās. Ar darbu augstāk par zināšanām netiek domāts, ka cilvēks, atceļot savu prātu, kļūst dumjāks, gluži pretēji, viņš paceļas vēl augstāk virs sava prāta.
Cilvēks visu saprot, jūt, izskaidro, visu zina, taču papildus iegūst vēl vienu daudz augstāku sistēmu, līmenī plus viens. To dēvē par ticību, kas augstāka par zināšanām.
Cilvēks ne tikai vienkārši zina, kā izpildīt darbību, bet saprot, no kurienes tā nāk, kāpēc tā ir tieši šāda, kāds ir tās iekšējais mehānisms, un šī izzināšana viņam uzliek par pienākumu to izpildīt. Viņš kļūst gudrāks un neko nepilda vienkārši tāpat, un meklē sakni un iemeslu.
Tas nozīmē „augstāk par zināšanām”, proti, pacelšanos daudz augstākā saprātā. Un to dēvē par Toras viedokli, kad cilvēks meklē, kādā veidā atmodināt uz darbību gaismu, kurā ir ietverts prāts un visa radījuma spēks.
Tā ir pacelšanās jaunā līmenī, ik reiz gluži kā jauns radījums. Cilvēks nav spējīgs to izdarīt, taču viņa spēkos ir izpildīt visas nepieciešamās darbības, kas no augšienes izsauks šādu izpildījumu, un negaidot viņā atklāsies jaunas zināšanas, jūtas, sapratne – izklīdīs migla. Tāpēc ir sacīts: „Dari visu, kas vien ir tavos spēkos!”
No nodarbības pēc Rabaša raksta „Atgriezies Israēl…”, 12.09.2018.
Avots: www.laitman.lv
Kustība uz integrālu realitāti
„Desmitnieks” ir viss, kas eksistē visā realitātē, visās pasaulēs. Viss radījums, kas attīstījās no četrām tiešās gaismas stadijām, tiek dēvēts par vienu „desmitnieku”.
Bezgalības pasaules Malhut, kurā ir desmit apaļas sefirot pilnas ar bezgalības gaismu, ir desmitnieks. Izņemot to, nekā cita nav. Taču Radītājs ir bezgalības gaisma, kas šo desmitnieku, Malhut piepilda.
Pēc tam šī sistēma no desmit apļiem, sefirot iziet visa veida izmaiņas. Radīšanas programma šo desmitnieku virza no apaļa, vienveidīga stāvokļa uz sašķeltību.
Gluži kā aprēķinot integrālu, vispārējais lauks tiek sadalīts bezgalīgā skaitā kvadrātu, tā arī šeit, sistēma no desmit „apļiem” tiek sašķelta, lai sadalītu darbu starp daudziem cilvēkiem, starp visām sistēmas daļām, lai katrs izpildītu savu melno darbu un līdzinātos Radītājam. Tāpēc, ka nav iespējams izpildīt visu darbu uzreiz vienā piegājienā.
Sistēma no „integrālas” pārvēršas par „diferenciālu”, kurā darbs notiek pa daļām. Desmit darba etapi tiek sadalīti pa piecām pasaulēm un papildus dalās arvien vairāk un vairāk.
Katrs no mums savā šūniņā veic kaut kādu darbu. Taču rezultātā visas šī darba daļas no jauna integrējas, savienojas vienā integrālā darbā, gluži kā integrāls no nulles līdz bezgalībai.
Visas šīs sašķelšanās, samazināšanās, kritumi notiek tāpēc, lai ļautu katrai daļiņai atklāt bezgalību visā tās pilnībā no savām individuālām īpašībām.
Pirmajā stāvoklī to nebija iespējams izdarīt, tāpēc ka mēs visi bijām savstarpēji viens otrā iekļauti integrālā, bezgalīgā formā. Nav iespējam sašķelt radījumu, kurš ir pretējs Radītājam, lai tas spētu veidot Radītāju no savas pretējības, un atstāt to „apaļu”. Tāpēc, ka aplis ir pilnība – neliels Radītājs vai lielāks Radītājs.
Tāpēc nākas šo apli sašķelt, lai katrai lauskai dotu dažādas īpašības, puses, stūrus, tas ir, ierobežojumus. Un tagad no šiem ierobežojumiem viņam ir jāsāk izzināt mūžību, pilnību, integritāti, visu saikni ar visiem. Tas sniedz Radītāja sajūtu un īstu pilnību. No tā sastāv viss mūsu darbs.
Nepieciešams tiekties no 1. stāvokļa caur 2. stāvokli uz 3. stāvokli. Labošanās sākas no tā, kad mūsu acu priekšā parādās, organizējas desmitnieks. Proti, labošanās sākās no Ābrama, un tagad katrs no mums kādā brīdī nonāk tādā vietā, kur viņam ir desmitnieks. Tādējādi sākas kustība uz integrālu, augstākā spēka īsto sistēmu.
Nepieciešam pie šādas realitātes uztveres pierast. Tas ļoti palīdz prātam pakļaut jūtas, gluži kā slimais saņem rentgenuzņēmumu, pret kuru nestrīdēsies – tas ir fakts, nākas dzert zāles un ārstēties. Šī ir objektīva realitāte, kura ir augstāk par mūsu emocijām un nepieciešams ar to strādāt.
No nodarbības par tēmu „Kabalas zinātnes izplatīšana”, 12.09.2018.