ARI

Nākamajā egoisma atklāšanas posmā pēc rabīna Šimona nāk ARI, dižais sešpadsmitā gadsimta kabalists, kurš dzīvoja Cfatā,  Izraēlas ziemeļos. ARI  ir mūsdienu kabalas pamatlicējs. Šis cilvēks dzīvoja  jau  tehnoloģijas  ēras  sākumā  un kad viduslaiki bija sevi izsmēluši, tos nomainīja Apgaismības laikmets, un sāka dīgt jaunās civilizācijas asni. Tas viss radīja priekšnosacījumus, lai rastos kabalists, kurš spētu izklāstīt augstākās pasaules izzināšanu tādā valodā, kas tuva laikmetīgai, zinātniskai. Mūsdienu kabala savu attīstību mantoja no ARI.

Viņš uzrakstīja daudz grāmatu, galvenā no tām ir „Dzīvības Koks”. Šis darbs un vēl aptuveni divdesmit citi darbi līdz šai dienai tiek uzskatīti par kabalas galvenajām mācību grāmatām.

Laiks ritēja, egoisms auga, un nākamajā periodā kabala atklājas visai cilvēcei. Šim nolūkam rodas jauna dvēsele, īpašs kabalists, kurš dzīvoja  XX  gadsimta  pirmajā pusē. Kabalisti viņu dēvē par Bālu Sulamu.

Šimons bar Johajs

Pēc Otrā Tempļa nopostīšanas, pilnīgas izraidīšanas no garīgās pasaules un krituma mūsu pasaulē, nāk klajā „Zoar Grāmata” – kabalistiskais avots, kas uzrakstīts īpašā valodā.

Interesanta ir šīs grāmatas radīšanas vēsture: mūsu ēras otrajā gadsimtā šo darbu sarakstīja viedais rabīns Šimons bar Johajs.  Viņš to radīja kopā ar   saviem skolniekiem, atrodoties alā. Kopā bija desmit mācekļi, atbilstoši desmit augstākajiem pamatspēkiem, kas dēvēti par „desmit sefirot”. Viņi  uzrakstīja  šo grāmatu un noslēpa, jo tai bija jāatklājas tikai pēc 2000 gadiem, tas ir, mūsdienās.

Tīras nejaušības dēļ grāmata tika atklāta iepriekš, atsevišķu lapu  veidā  nonākot  pie XIII gadsimta spāņu kabalista Mozus de Leona24. No šiem fragmentiem arī tika sakopota mums šodien pazīstamā „Zoar Grāmata”.

Nonākušais līdz mūsdienām „Zoar Grāmatas” variants ietver sevī Piecu Mozus  grāmatu tikai atsevišķu nodaļu kabalistiskos komentārus. Tajā veidā,  kādā  to uzrakstīja rabīns Šimons, grāmata sevī  ietvēra  komentārus  visiem Praviešu tekstiem un visiem Svētajiem Rakstiem, tas ir, darbs bija divdesmitreiz apjomīgāks. Par to savā grāmatā „Gudrības augļi” stāsta Bāls Sulams.

„Zoar Grāmata” no cilvēces tika slēpta kopš mūsu ēras otrā gadsimta, kad to radīja rabīns Šimons, līdz XIII gadsimtam, kad tā nokļuva  spāņu  kabalista  Mozus  de Leona rokās.

Tas bija ļoti bagāts cilvēks, viņš nopirka grāmatu un glabāja to pie sevis,  pēc  viņa nāves atraitne grāmatu pārdeva. Viņa nezināja šī darba patieso  vērtību. Grāmatu iegādājās izdevējs, viņš atzina to  par  pietiekami  interesantu,  lai  publicētu. Acīmredzot, tajos laikos, tāpat kā arī mūsdienās, bija pieprasījums pēc mistiskiem darbiem. Izdevējs sāka to pavairot, un tādā veidā „Zoar Grāmata” atklājās.

Mozus de Leons bija izcils kabalists un zināja,  ka  „Zoar  Grāmatu”  nedrīkst atklāt, taču pēc viņa nāves grāmata nenonāca kabalas rokās. Tā aizsākās tās  ceļojums  pasaulē. Pamatojoties uz šo darbu, uzauga vairākas teksta pētnieku paaudzes: arābu, kristiešu, jūdu. „Zoar Grāmata” deva lielu grūdienu visas cilvēces attīstībai.

Kāpēc „Zoar Grāmata” tika slēpta? Tāpēc, ka divu tūkstošu gadu garumā cilvēce atradās pakāpeniskā iekšējās attīstības stāvoklī. Mēs zinām, cik lēni evolucionē sabiedriskās formācijas: beidza pastāvēt Antīkā pasaule un veidojās Viduslaiku sabiedrība, pēc tam, kad Viduslaiki sevi izsmēla, sākās Apgaismības laikmets un pakāpeniski, soli pa solim sāka attīstīties mūsdienu sabiedrība. Tas viss  prasīja milzīgu laika posmu un, egoismam pastāvīgi  progresējot,  cilvēce  nedrīkstēja attīstības periodā maldīties pa  Augstākajām sfērām,  kuras  jebkurā  gadījumā  tā nebija spējīga apzināties, sev pielāgot un pareizi izmantot.

„Zoar Grāmata” ietvēra absolūti visu kabalas gudrību ļoti augstā līmenī. Tā tika uzrakstīta pirms iziešanas no  garīgās  izzināšanas  stāvokļa,  nonākot garīgajā trimdā,  lai 2000 gadu garumā „nogulētu” kopā ar cilvēci pilnīgā atrautībā no garīgās izzināšanas, no Augstākās pasaules sajūtas, lai, kā  pareģo  pati  grāmata,  no  1995. gada atklātos cilvēkiem.

Nākamais kabalas attīstības posms – apslēptais. Tas ir Antīkās pasaules laiks, pārejas periods uz viduslaikiem. Cilvēce snauž, taču tās egoisms pastāvīgi progresē.

 

Kabalas attīstība

Mūs ietver vesela pasaule – Universa daļa,  kuru  mēs  uztveram  ar  mūsu  pieciem maņu orgāniem, ar to palīdzību mēs esam spējīgi izprast tikai mūsu pasauli. Taču pastāv vēl arī ārējā, Augstākā Universa daļa. Mums ir iespēja caur mūsu pasauli iekļūt dabas iekšienē un sajust Augstāko pasauli.

Kā tas notiek? Mūsu pasauli mēs uztveram ar pieciem maņu orgāniem – redze, dzirde, oža, tauste, garša. Taču pastāv vēl papildu  sestais  sajūtu orgāns, kuru dēvē  par ekrānu. Ar tā palīdzību var izlauzties cauri mūsu pasaulei  un  redzēt  dziļos, iekšējos slāņus. Tas nozīmē, ka cilvēkam jāiegūst papildu sajūtu orgāns.

Kā to izdarīt? Atbildi uz šo jautājumu  sniedz kabala  –  tā stāsta,  kā iegūt  ekrānu. Kādā veidā ekrānu ieguva Ādams un Ābrams? Viņi to panāca ar savu centienu spēku. Tās bija īpašas, ļoti smalkas dvēseles, kuras vienīgi ar  saviem  centieniem spēja izlauzties cauri mūsu pasaules apvalkam un sākt sajust Augstākās pasaules smalkās struktūras. Pateicoties tiešai izzināšanai, viņi attīstīja sevī sesto sajūtu orgānu, ekrānu, un pēc tam izklāstīja tā izveidošanas metodiku – metodiku, kuru patlaban var izmantot ikviens cilvēks.

Tātad kabalas metodika ir sestā sajūtu orgāna izveidošanas  metodika  ikvienā  no mums. Ņemot vērā, ka no paaudzes uz paaudzi cilvēce mainās, atbilstoši mainās arī metodika.

Ābrams neapmierinājās ar personīgo garīgo izzināšanu un nolēma organizēt skolu. Kāpēc? Viņš sajuta, ka apkārt viņam dzīvo vairums cilvēku, kuri arī izjūt vajadzību iekļūt Augstākajā pasaulē.

Midrašā („Bereišit Raba”, 84. nodaļa) rakstīts, ka Ābrams sēdēja pie savas telts un aicināja pie sevis garām ejošus cilvēkus, starp kuriem dzīvoja. Viņš cienāja viņus un stāstīja, kas ir kabala, kādas ir tās iespējas un ko tā sniedz cilvēkam. Rezultātā izveidojās cilvēku grupa, no kuriem viņš  pakāpeniski  izaudzināja  kabalistus,  tas  ir, tos, kuri sajūt un izzina Augstāko pasauļu struktūru.

Pēc   tam  izveidotā   grupa  pārcēlās   uz  senās   Izraēlas   teritoriju  un  tika  dēvēta par „Israel”, tie, kas tiecas sasniegt Augstāko (isra-el  ivritā  nozīmē  „tieši  pie Augstākā”). Tā nebija tauta, bet tieši kabalistu grupa, kas Ābrama vadībā tika organizēta no tautas pārstāvjiem, kuri dzīvoja Divupē (Starpupe) pirms aptuveni 4000 gadu. Tālāk šī grupa attīstījās, pilnveidoja kabalas metodiku, izgāja trimdas,

Ēģiptes verdzības periodus, līdz nāca nākamais kabalists – Mozus, kurš izklāstīja kabalu pasaulē vispazīstamākajā grāmatā – Bībelē. Ivritā Piecas Mozus grāmatas tiek dēvētas par Toru, no vārda Or (gaisma).

Mozus

 Nakamajā kabalas attīstības posmā Mozus uzrakstīja grāmatu tā dēvētajā zaru valodā – alegoriju grāmatu, kurā plaši tiek izmantoti mūsu pasaules tēli. Viņš to uzrakstīja tādā veidā, lai katrs cilvēks caur mūsu pasauli  spētu  atklāt  Augstāko pasauli, par cik vadības spēki no Augstākās pasaules  nonāk  lejup  mūsu  pasaulē, radot šeit objektus un priekšmetus un veidojot starp tiem saikni. Augstāko spēku apzīmēšanai, kuri pastāv Augstākajā sfērā, Mozus izmantoja to sekas mūsu pasaulē.

Toras  patiesā nozīme

 Cilvēkiem, kuri spēj redzēt tikai mūsu pasauli, šķiet,  ka  Tora  stāsta par  pasaulīgo lietu iekārtu, par cilvēku savstarpējām attiecībām, par to, kā cilvēkam jāuzvedas, kā kontaktēties ar citiem kolektīva locekļiem, kā pareizi tajā dzīvot, kā organizēta cilvēku sadzīve un kādi ir tās likumi. Patiesībā tas tā nav.

Torā, pamatojoties uz mūsu pasaules objektiem, tiek aprakstītas Augstākās p asaules likumsakarības. Mozus izklāsta diezgan  abstraktas lietas: piemēram, kā  būvēt Templi, kā tajā strādāt, kā pildīt kādus nesaprotamus rituālus, dēvētus par baušļiem, kuru lielākai daļai mūsu pasaulē vispār nav racionāla izskaidrojuma (izņemot dažus, līdzīgi „Mīli savu tuvāko kā  sevi pašu”).  Galvenajos  vilcienos  baušļiem  nav racionāla izskaidrojuma, tapēc ka tie apraksta Augstāko pasauli ar mūsu pasaules vārdiem.

Tāpēc vienkārši cilvēki, lasot Toru, uzskata, ka tas ir vēsturisks vēstījums. Kabalisti, lasot šo pašu grāmatu, saprot, ka tā stāsta par Augstāko pasauli un tās likumiem.

Tora uzrakstīta cēloņu un seku valodā, kad sekas mūsu pasaulē dod nosaukumu spēkam, kurš tās radījis. Garīgajā pasaulē nav nosaukumu. Cilvēks, raugoties caur materiālo objektu, darbību vai spēku, visu šo ķēdi, kas  radījusi doto objektu,  nosauc šī objekta vārdā.

Piemēram, ņemsim Bībelē  aprakstīto  nolaišanos  lejup  Ēģiptē.  Septiņi  treknie  gadi un septiņi bada gadi Ēģiptes verdzībā, bēgšana no faraona, Sarkanās jūras pāriešana, ienākšana Sīnajā, Radītāja atklāšana, pēc tam ceļojums tuksnesī četrdesmit gadu garumā un tā tālāk, līdz Pirmā Tempļa būvniecībai.

Mūsu pasaulē tas viss neapšaubāmi notika: gan Tempļa nopostīšana un klejošana tuksnesī, un Sīnaja kalns, kura pakājē patlaban atrodas pazīstamais Santa – Katarina klosteris un viss, kas Ēģiptē tika radīts verdzības laikos, ir vēsturiski notikumi. To apliecina arheoloģiskie pierādījumi. Taču kabalisti, izzinot Augstākos spēkus caur zemes objektiem, parādībām un notikumiem, redz šo Augstāko spēku projekciju, to ietekmi uz mūsu pasauli. Viņi noskaidro, kurp šie Augstākie spēki ved.

Kāpēc Visuma un cilvēces vēsture sākās un attīstas no noteikta brīža  tieši  šādā veidā? Pie kā tas viss nonāks? Caur vēsturiskiem  vēstījumiem  zinātnieks  kabalists redz Augstāko spēku visu iedarbības paleti uz mūsu pasauli. Vēl vairāk:  ja  mēs izzinām šos spēkus augstākajā līmenī, tad apgūstam tos ne vien attiecībā pret mūsu ķermeņiem, bet tāpat arī attiecībā pret mūsu dvēselēm.

Lai kā tas arī būtu, viss, par ko tiek runāts Torā, rezultātā  piepildījās  līdz  XX gadsimta beigām. Sākot ar XX gadsimtu cilvēces  vēsturē iestājas  īpašs  periods,  tā  no jauna sāka saņemt kabalas gudrību, kas nāk no Ādama. Ar šīs senās gudrības palīdzību iespējams iekļūt dabas iešienē, izprast  tās saknes un tādā veidā rast eksistences jēgu.

Cilvēce šodien atrodas smagā krīzē, kas  mudina  mūs  meklēt  eksistences  cēloni un tās mērķi.

Kabalas grupa vai tauta

 Tātad Ādama skolnieki bija  dažas personas. Ābramam to bija jau daži desmiti. Pakāpeniski, nonākot pie Ēģiptes verdzības perioda, šī  grupa  sasniedza  milzīgu  skaitu – 600 000 vīriešu, un viņi visi atradās Augstākās pasaules izzināšanas līmenī.

Piedzimstot bērnam, viņu audzināja un apmācīja lasīt un rakstīt, un audzināja tā,  lai viņā attīstītos sestais sajūtu orgāns, kuru, izmantojot, viņš spētu iekļūt pasaules iekšienē, lai sajustu visa notiekošā cēloņus un sekas Universā.

Šī kabalistu grupa atradās augstā garīgā līmenī, pilnīgā Augstākās pasaules izzināšanā un saprata, kādā veidā Augstākā pasaule  mijiedarbojas  ar  mūsu pasauli. Kas notika tālāk?

Cilvēka būtība

 Cilvēces vēsture tieši saistīta ar tās būtību un šī būtība ir egoisms, kurš pakāpeniski pieaug un attīstās.

Mūsu Visums radīts kā  milzīgs  nedzīvās  matērijas  sakopojums:  minerālu  bluķi, gāzu uzkrājums utt. Laika gaitā, dabas spēku savstarpējās cīņas rezultātā, izveidojās Saules sistēma un mūsu planēta. Miljonu  gadu  garumā  izveidojās  apstākļi, pateicoties kuriem, kļuva iespējama dzīvības rašanās uz Zemes. Pēc nedzīvās, augu, dzīvnieku dabas nāk cilvēks, un attīstības process  turpinās  tālāk  līdz  parādās Ādams.

Ādams – cilvēks, kuram piemita  egoisma nulles līmenis  (kopā ir  pieci  egoisma līmeņi). Pēc tam egoisms sāk augt līdz nākamajam līmenim (pirmajam) un izpaužas Ābramā. Ābrams, izmantojot savas jau pieaugošās egoistiskās iespējas un vēlmes, iekļūst dziļāk Universā un raksta grāmatu, informatīvi daudz bagātāku par Ādama grāmatu. Viņš sniedz kabalas zinību tālāku izkopšanu.

Nākamais līmenis – Mozus. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem tas ir kvalitatīvs lēciens. Mozus raksta Toru, kas sniedz visa Universa, ne tikai tā atsevišķu daļu  aprakstu. Mozus kabalas grupa, kas skaitliski pieaugusi un  kvalitatīvi  cēlusies,  sasniedz pakāpi, dēvētu par Templi.

Templis tā nav vienkārši ēka mūsu pasaulē. Ja caur mūsu pasauli palūkojamies uz Augstāko pasauli, tad Templis ir garīgā pakāpe, uz kuras atrodas  kabalas  grupa.  Tajos laikos tā atradās Pirmā Tempļa līmenī, gudrības gaismas (Hohma) līmenī. Pēc tam egoisms no jauna pieauga, tautas garīgais līmenis kritās, tā nonāca Babilonijas trimdā. Laikā, kad tika uzcelts Otrais  Templis,  tas  atbilda jau  ne gudrības  gaismai,  bet žēlsirdības gaismai (hasadim), kura atrodas pakāpi zemāk.

Augstākā daba vada mūsu pasauli no iekšpuses. Augstākās dabas spēku un īpašību vislielākais  izzināšanas  dziļums  tiek  dēvēts  par  gudrības  gaismu,   mazāks izzināšanas dziļums – par žēlsirdības gaismu.

Pēc tam egoisms vēl pieņēmās spēkā, un visa tauta no Otrā Tempļa līmeņa nolaidās līdz stāvoklim, kas dēvēts par trimdu.

Trimda mūsu pasaulē izskatās kā izraidīšana no Izraēlas zemes, taču  ja  caur  to lūkoties uz Augstākajām saknēm, tad tas tiek uztverts kā izraidīšana no garīgajiem līmeņiem. Visa tauta piepeši tika ierobežota savu sajūtu iespējās tikai ar pieciem maņu orgāniem un zaudēja spēju iekļūt garīgajā pasaulē. Pirms Otrā Tempļa nopostīšanas viņi bija apveltīti ar sesto sajūtu orgānu. Pēc Tempļa nopostīšanas šī īpašība tika pilnībā zaudēta, un cilvēkiem atlika tikai ierastie pieci maņu o rgāni. Lūk, tas tiek dēvēts par trimdu.

Kā sacīts kabalistiskajos avotos, trimda turpinājās līdz 1995. gadam pēc  jaunā kalendāra sistēmas vai līdz 5755. gadam, ja veikt gadu skaitīšanu kopš Ādama dzimšanas.

Cilvēka daba

 

Ādamam bija  daži skolnieki. Ābramam to bija  jau   daži  desmiti.  Pakāpeniski, nonākot līdz Ēģiptes verdzības periodam, šī domubiedru grupa sasniedza milzīgu skaitli – 600 tūkstošus vīriešu, un viņi visi atradās Augstākās pasaules izzināšanas līmenī.

Piedzimstot zēnam, viņu mācīja lasīt, rakstīt un audzināja tā, lai viņā  veidotos sestais sajūtu orgāns, kuru, izmantojot, viņš spētu iekļūt pasaules iekšienē, lai Universā sajustu visa notiekošā cēloņus un sekas.

Tātad šī kabalas grupa pastāvēja augstā garīgā līmenī, pilnīgi  izzināja Augstāko pasauli un saprata, kādā veidā tā mijiedarbojas ar mūsu pasauli. Kas notika tālāk?

Pasaules vēsture tiešā veidā ir saistīta ar cilvēka dabu un tas ir egoisms, kas viņā pakāpeniski aug un attīstās.

Mūsu Visums tika radīts kā milzīgs nedzīvās matērijas sakopojums: minerālu bluķi, gāzu uzkrājums, utt.  Laika gaitā, dabas spēku savstarpējās cīņas rezultātā, izveidojās Saules sistēma, tai skaitā arī mūsu planēta. Daudzu miljonu gadu garumā izveidojās apstākļi, pateicoties kuriem kļuva iespējama dzīvības  rašanās  uz  Zemes. Pēc nedzīvās, augu, dzīvnieku dabas tiek radīts cilvēks, un viņa attīstības proc ess turpinās tālāk, līdz nāk Ādams.

Ādamam piemita egoisma nulles līmenis (pastāv pieci egoisma līmeņi), atbilstoši tam viņš apraksta Universa sistēmu, kas kļuva pieejama viņa uztverei.

Pēc tam egoisms pieaug un sasniedz pirmo līmeni, kurš izpaudās  Ābramā.  Ābramam, izmantojot savas pieaugošās egoistiskās vēlmes, ir iespēja dziļāk ieskatīties  Universā  un  uzrakstīt  grāmatu  informatīvi  daudz  saturīgāku salīdzinājumā ar Ādama darbu. Viņš turpina tālāku kabalas zinību izveidi.

Nākamais – trešais līmenis – Mozus. Salīdzinājumā ar  iepriekšējiem tas  ir kvalitatīvs lēciens. Viņš raksta Toru un šis sacerējums sniedz visa Universa, nevis atsevišķu tā daļu aprakstu. Mozus kabalistiskā grupa, kas skaitliski pieaugusi un kvalitatīvi pacēlusies, sasniedz pakāpi, kas dēvēta par Templi.

Templis nav vienkārši celtne, kas uzbūvēta uz  zemes.  Ja  cilvēki,  kuri  atrodas kabalas grupā, caur mūsu pasauli  iekļūst Augstākajā pasaulē,  tad Templis personificē garīgo pakāpi, kurā tie atrodas. Tajā laikā grupa atradās Pirmā Tempļa līmenī, hohma gaismas līmenī.

Pēc tam egoisms no jauna pieņēmās spēkā, taču tautas garīgais līmenis kritās. Tauta nonāca Babilonijas trimdā. Tajā laikā,  kad  cilvēki spēja uzcelt Otro  Templi,  pakāpe, uz kuras tas atradās, atbilda jau hasadim gaismai, ne hohma gaismai, tas ir, grupa nolaidās pakāpi zemāk.

Lielākais Augstākās dabas spēku un īpašību izzināšanas dziļums, kas vada mūsu pasauli no iekšienes, tiek devēts par hohma gaismu, mazāks dziļums – par hasadim gaismu.

Pēc tam egoisms pieaug vēl vairāk, un  visa tauta  nolaižas  līdz  Otrā  Tempļa  līmenim, līdz ar to nokļūstot stavoklī, kas dēvēts par trimdu.

Mūsu pasaulē šis notikums patiešām atbilst izraidīšanai  trimdā  no  Izraēlas  zemes, taču ja caur to lūkoties uz Augstākajām saknēm, tad tas tiek uztverts kā kritums no garīgajiem līmeņiem.  Visa tauta piepeši atradās  savu  sajūtu  ierobežojumā,  kas atbilda tikai piecu maņu orgānu iespējām un zaudēja spēju iekļūt garīgajā  pasaulē. Pirms Otrā Tempļa nopostīšanas viņiem piemita sestais sajūtu orgāns. Pēc nopostīšanas šī spēja pilnībā tika zaudēta, un cilvēku rīcībā palika tikai pieci maņu orgāni. Tieši šis apstāklis tiek dēvēts par trimdu.

Saskaņā ar kabalas avotos sacīto, trimda turpinājās līdz 1995. gadam pēc jaunā kalendāra vai 5755. gadam, ja veikt gadu skaitīšanu kopš Ādama dzimšanas.

Septiņas radīšanas dienas

1. /1/ Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. /2/ Bet zeme  bija  neiztaisīta tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva  Gars lidinājās pār ūdeņiem. /3/ Un Dievs sacīja: „Lai top gaisma.” Un gaisma tapa. /4/ Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas. /5/ Un Dievs nosauca gaismu: diena, – un tumsu nosauca: nakts. Un tapa vakars un tapa rīts – Viena diena.

 Tā iesākas Bereišit (Vecā Derība) – Toras (Pentateiha jeb Piecu  Mozus  grāmatu) pirmā nodaļa. Šie vārdi ikvienam no mums paver skatam noteiktu ainu. Esam dzirdējuši daudzus Toras satura traktējumus „peshat” līmenī –  vienkāršā  nozīmē. Taču šie pieejamie skaidrojumi  raisa  milzum daudz  jautājumu,  tajos  pietrūkst loģikas, zinātniskas pieejas. Kā kabala izskata notikumus, kas aprakstīti Torā?

Visas svētās grāmatas runā par vienu – par Augstāko pasauli,  par  tās radīšanu un  tikai pēc tam, kā no tās radusies  arī  mūsu pasaule.  Turklāt tās  vēsta ne vien par to, kas tur atrodas, bet ļauj izprast cilvēkam, saskatīt garīgo pasauli.

Pakāpeniska Augstākās pasaules atklāšana tiek dēvēta  par garīgo  pacēlumu vai cilvēka augšupejas garīgajiem pakāpieniem.

Grāmatas par garīgo pasauli sniedz izklāstu vairākās valodās. Kabala ir zinātne par Augstākās pasaules uzbūvi un izmanto tās aprakstīšanai sefirot, parcufim valodu, grafikus un zīmējumus. Turpretim Tora Augstāko pasauli apraksta ierastajā cilvēku valodā. Pastāv vēl teiksmu, līdzību un likumu valoda. Mēģināsim Toras valodu tulkot kabalas valodā.

Tora apraksta Augstākās pasaules dzimšanu, tās uzbūvi, attīstības plānu un pēc tam Cilvēka radīšanas procesu. Taču tas nav mūsu pasaules cilvēks. Runa iet par vēlmes baudīt radīšanu, dēvētu par Dvēseli vai Ādamu, ar mērķi piepildīt šo vēlmi  – radījumu – dvēseli ar mužīgo absolūto baudu.

Šī vēlme baudīt arī ir vienīgais radījums. Izņemot radījumu, pastāv tikai Radītājs. Tāpēc viss, izņemot Radītāju, ir tikai dažādi vēlmes baudīt lielumi.

Tāpat arī mūsu pasaulē: tas, kas visus objektus atšķir vienu no otra, ir vēlmes baudīt dažādie lielumi, kuri nosaka katra objekta īpašības.

Vēlmē baudīt var izdalīt piecus līmeņus – vēlmes, proti, radījuma piecas daļas, kas dēvētas par sefirot: keter, hohma, bina, tiferet, malhut.

Radītājs vēlas Savu radījumu pilnībā  piepildīt  ar  baudu, līdz radījums  sajūt pilnību un mūžību. Tieši šādā stāvoklī atrodas Viņš Pats un tāpēc vēlas to sniegt mums.

Radītājs ir absolūts un vienīgs. Būdams  Pati  pilnība,  Viņš  vēlas  arī  radījumam  sniegt pilnību  – Savu stāvokli. Tāpēc radījuma  uzdevums  –  sasniegt  Radītāja pilnību, spēja saņemt to, ko Viņš vēlas dot.

Kabala neizzina to, kas noris  mūsu pasaulē,  tās  izpētes  objekts  – Augstākā pasaule, no kurienes spēki nonāk lejup mūsu pasaulē, radot un izraisot tajā visus notikumus. Studējot kabalu, cilvēks sāk redzēt Augstāko pasauli.

Augstākās pasaules redzējumā, cilvēks  skaidri  izzina  Radītāju  un  to,  kādā  veidā Viņš radījis garīgo pasauli. Šis Radītāja akts kabalā tiek dēvēts par Radīšanas pirmo dienu. Savās sekojošās darbībās, proti, tā saucamajās turpmākajās dienās, Radītājs radīja Augstākās pasaules vadošos spēkus. Pēdējā, sestā Radītāja darbība – sestā radīšanas diena bija Ādama radīšana.

Ņemot vērā, ka Ādams bija pēdējā Radītāja darbība, viņš arī nosaka visas radīšanas mērķi. Viss, kas tika radīts iepriekš, bija paredzēts viņam. Kādas darbības Ādamam jāveic pēc Radītāja ieceres? Ādamam jāsasniedz līdzība ar Radītāju,  visā  jākļūst Viņam līdzīgam un Radītāja vietā jāpārvalda viss radītais, savs liktenis.

Turklāt cilvēkam patstāvīgi jāsasniedz šis visaugstākais, absolūtais stāvoklis. Tas nozīmē, ka vispirms viņam jānonāk vissliktākajā  stāvoklī,  pilnīgi  pretējā Radītājam, bet pēc tam saviem spēkiem no tā jāpaceļas.

Ar kabalas palīdzību cilvēks redz mūsu pasauli, Augstāko pasauli un šo pasauļu mijiedarbību.  No  Augstākās  pasaules  pie  cilvēka  nonāk  informācijas  plūsma  un viņa acu priekšā realizējas matērijā. Cilvēka reakcija uz šo informāciju paceļas uz Augstāko pasauli un tur nosaka, kādā veidā (labā vai sliktā) nonāks lejā un materializēsies viņa nākotne, viņa rītdiena.

Tora sākas ar vārdu: „Iesākumā” (Bereišit) – ar radījuma attalināšanos no  Radītāja. Pats vārds „Bereišit” cēlies no vārda „bar” – „ārpus”, tas  ir,  attēlo  atdalīšanās procesu no Radītāja savrupā stāvoklī, starp debesīm un zemi.

„Iesākumā Radītājs radīja debesis un zemi”. Debesis ir sefira bina ar tās altruistiskajām īpašībām. Zeme – sefira malhut ar tās egoistiskajām īpašībām. Starp šīm divām polārām īpašībām, uz kuru pamata darbojas visa Universa  sistēma,  piekārtā stāvoklī atrodas cilvēka dvēsele.

Tora sākas ar visas radības, Augstākās pasaules dzimšanu un cilvēka – Ādama – dvēseles radīšanu, taču ne no radīšanas beigām.

Toras mērķis – iedot mums šajā pasaulē instrukciju, kādā veidā mēs varam sasniegt pašu labāko, pilnības stāvokli.

Savā sākumstāvoklī radījums vai dvēsele, vai Ādams, nosauciet to kā vēlaties, nav izlabots. Tam sevi ir jāizlabo, līdz tiks sasniegts stāvoklis „Labošanās beigas”.

Iedomājieties, ka instruments, ar kuru jums jāstrādā,  ir  sabojāts.  Tātad  vispirms  mums tas jāsalabo, bet pēc tam jāizmanto. Tora runā tieši par to,  kā  mēs  varam izlabot nederīgu instrumentu – no augšienes mums doto mūsu dvēseli.

 Visa labošanās procesa gaitā cilvēks atrodas starp divām pasaulēm – augstāko un zemāko. Viņa dvēsele šajā periodā iegūst  nepieciešamās  iemaņas,  zināšanas,  pieredzi, taču galvenais – cilvēkam rodas jaunas sajūtas, izveidojas jaunas, garīgās īpašības.

Tāpēc pilnībā izlabojot savu dvēseli, cilvēks iegūst tādas īpaš ības, pateicoties kurām spēs pastāvēt Augstākajā pasaulē, mūžības, miera, pilnības stāvoklī.

Šis īpašais stāvoklis nekur netiek aprakstīts – ne kabalā, ne Torā, jo nepakļaujas nekādam salīdzinājumam, jo mūsu valodā tam  nav  analoga.  To  sasniedz  tikai  tie, kuri iziet visus iepriekšējos labošanās stāvokļus un pabeidz labošanos.

Aiz labošanās beigu robežām izplešas sfēra, kurā atrodas tā dēvētie „Toras noslēpumi”, par kuriem  ir tikai  nenozīmīgi  mājieni  „Zoar  grāmatā”  un  Talmūdā. Tiek minēti īpašie  slepenie  stāvokļi  „Maase  Merkava”  un  „Maase  Bereišit”.  Taču tie patiešām ir tikai mājieni, turklāt īstenībā šos stāvokļus, šīs garīgās sfēras nav iespējams nodot vārdos, jo mūsu vārdi, burti, jēdzieni ņemti no Labošanās sfēras un tikai tajā ir derīgi.

Tas, kas atrodas augstāk par Labošanās sistēmu, mums pilnīgi  nav  uztverams  un tāpēc nekādā veidā nevar tikt izteikts  cilvēku valodā, iespiests mūsu koordinātu, nosacījumu, iztēles sistēmā.

„Iesākumā Radītājs radīja debesis un zemi…” – šeit tiek runāts par divu īpašību radīšanu: egoistiskās un altruistiskās. Ar altruistiskās īpašības  „debesis” palīdzību tiek labota egoistiskā „zemes” – dvēseles īpašība. Viss labošanās  process  noris septiņu stāvokļu laikā, kurus dēvē par „septiņām radīšanas dienām”.

Šim nosacītajam apzīmējumam, protams, nav nekāda sakara ar zemes dienām. Šeit netiek runāts par zemes diennaktīm,  fiziskām  gaismas  vai  tumsas  īpašībām.  Runa  iet par garīgajiem stāvokļiem, par cilvēka, kurš iziet šīs  labošanās  stadijas, garīgajām sajūtām, par sistēmu, kurā labojas  viņa  dvēsele,  kura  pagaidām  vēl atrodas līmenī „Zeme”.

Nepieciešams pacelt dvēseli no malhut sefiras līmeņa uz binas sefiras līmeni, tas ir, egoistisko malhut īpašību pārveidot altruistiskā binas īpašībā. Tas sasniedzams septiņu secīgu labojumu ceļā, dēvētu par „septiņām nedēļas dienām”.

Tora skaidro, kas „katrā dienā” cilvēkam jādara ar savu dvēseli.

 

Pirmā diena

 1. /1/ Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. /2/ Bet zeme  bija  neiztaisīta tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. /3/ Un Dievs sacīja: „Lai top gaisma.” Un gaisma tapa. /4/ Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas. /5/ Un Dievs nosauca gaismu: diena, – un tumsu nosauca: nakts. Un tapa vakars un tapa rīts – Viena diena.

 „Un Dievs šķīra gaismu no tumsas”. Ko tas nozīmē? Cilvēkam sava labošanās jāveic sekojot Radītāja darbībām. Tāpēc pirmais   bauslis,  kas  viņam   jāizpilda, nozīmē sadalīt sevī domas un vēlmes tā, lai redzētu, kuras no tām ir gaišas – „debesis” un kuras tumšas – „zeme”.

Šis process tiek dēvēts  par „akarat ara” – „ļaunuma   apzināšanos”,   kad  ar kabalistisko grāmatu studēšanas un noteikta saskarsmes loka palīdzību, cilvēks sāk analizēt, kuras no viņa īpašībām attiecas uz garīgajām, bet kuras – uz dzīvnieciskajām.

Šo īpašību pretstatīšana viena otrai, to atšķiršana, vienas  īpašības atdalīšana no otras ir pirmais solis uz labošanos. Tā ir pirmā radīšanas  diena,  kurā  notiek  cilvēka  iekšējā tapšana.

 

Otrā diena

/6/ Tad Dievs sacīja: “Lai top velve ūdeņu vidū, kas lai šķir ūdeņus no ūdeņiem.” /7/ Un Dievs radīja  velvi un šķīra ūdeņus, kas zem velves, no ūdeņiem virs velves. Un tā tapa. /8/ Un Dievs nosauca velvi: debesis. Un tapa vakars un tapa rīts – Otra diena.

Pēc tam, kad cilvēks sadalīja sevī egoistiskās un altruistiskās īpašības, viņam jāsāk egoistisko īpašību labošanas process. Kādā veidā tas tiek veikts?

Tas tiek īstenots ar Radītāja īpašas gaismas palīdzību. No Radītāja nonāk lejup divi gaismas veidi: hohma gaisma6 un hasadim gaisma7. Izmantojot hasadim gaismas īpašību, dēvētu par „ūdeņiem”, cilvēks iegūst spēju atdot – altruismu.

„Zeme” ir egoistiskā vēlme saņemt, absorbēt sevī visu – mūsu sākotnējā daba. Ūdeņi, atdeves īpašība piesātina zemi un dara to derīgu dzīvības izveidei uz tās.

Atdeves īpašība labo egoismu, ļauj izmantot to pareizi, par labu sev un citiem. Ar atdeves īpašības palīdzību izlabotajā egoismā cilvēks sajūt Augstāko  pasauli, Radītāju, redz savas iepriekšējās dzīves un savu ceļu, kas virza uz radījuma mērķi.  Tieši dvēselē, kura ir mūžīga un pāriet no ķermeņa  uz ķermeni,  cilvēks  var redzēt  visu savu pārdzimšanu riņķojumu. Tas, kurš nav izlabojis dvēseli, nespēj saskatīt to, kas atrodas augstāk par mūsu pasauli.

 

Trešā diena

/9/ Tad Dievs sacīja: “Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas zem debesīm, ka sausums taptu redzams”. Un tā tapa. /10/ Un Dievs nosauca sausumu: zeme, – bet ūdeņu krājumu nosauca: jūras. Un Dievs redzēja to labu esam. /11/ Tad Dievs sacīja: “Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī virs zemes.” Un tā tapa. /12/ Un zeme izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, pēc savas kārtas, un kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī, pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.

/13/ Un tapa vakars un tapa rīts – trešā diena.

Vienkopus saplūst ūdeņi virs debesīm un atsedzas sauszeme. No ūdeņiem parādās pirmatnējās Zemes daļa. Pēc labošanās  ar ūdeņiem tā kļūst derīga, lai uz  tās   izveidotos dzīvība, jo tagad tai vienlaikus pieder arī ūdens  īpašības  un  zemes īpašības.

Ūdens pats par sevi ir dzīvībai tikpat postošs kā sausa zeme. Atcerēsimies, kā Noass izlaida balodi, lai tas atrastu sauszemi. Tieši uz optimāla altruistisko un egoistisko īpašību “debesis” un “zeme” savienojuma pamata cilvēka dvēselē veidota labošanās un šo Radītāja un radījuma īpašību izmantošana.

Šāda labošanās tiek dēvēta par “kav emcai” – “vidējā līnija8. Mūsu dabiskā egoistiskā būtība, kas dēvēta par zemes īpašību, ir kreisā līnija.  Labā  līnija  –  Radītāja īpašības, ūdens īpašības, altruisma, atdeves īpašības.

Vidējā līnija – tas, kas cilvēkam ir jāizdara: “jāizvēlas dzīve”. Tas ir,  jāņem tik daudz “ūdens”, lai savienojumā ar “zemi” abas šīs līnijas papildinātu viena otru un nestu augļus. Uz šo divu īpašību optimāla savienojuma no zemes jāizaug “Dzīvības Kokam” – garīgam cilvēkam, kurš sajūt visu Universu, mūžīgi un laimīgi eksistējot visās pasaulēs.

Mūžīgi – tāpēc, ka identificējot sevi ne ar laicīgo ķermeni, bet ar mūžīgo dvēseli, cilvēks sāk sajust sevi kā dvēseli, turpretī savu ķermeni uztver kā pārejošu, pavad ietērpu. Šī ir tīri psiholoģiska pāreja un norit saskaņā ar binas īpašības iegūšanu.

 

Ceturtā diena

 /14/ Tad Dievs sacīja: “Lai top spīdekļi debess velvē, lai šķirtu dienu no nakts, un tie lai ir par zīmēm un laikiem, un dienām, un gadiem, /15/ un tie lai ir par spīdekļiem debess velvē gaismot pār zemi”. Un tā tapa. /16/ Tad Dievs radīja divus lielus spīdekļus: lielāko spīdekli, lai  valdītu  dienu,  un mazāko spīdekli, lai valdītu nakti, un zvaigznes radīja. /17/ Un Dievs tos lika debess velvē, lai tie gaismotu pār zemi /18/ un valdītu dienā un naktī, un lai šķirtu gaismu no tumsas. Un Dievs redzēja to labu esam. /19/ Un tapa vakars un tapa rīts – ceturtā diena.

Ceturtajā dienā parādījās debess spīdekļi, kas nosaka dienas un nakts mainīšanos, mēnešus, gadus.

Labošanās norit katrā vismazākajā Universa daļā un  visā  universā.  Kopējā  sistēma tiek dēvēta par Ādamu vai Dvēseli,  bet tās  sastāvdaļas  –  par atsevišķām dvēselēm  vai “bnei adam” – Ādama dēliem. Katra atsevišķa dvēsele iziet tos pašus labošanās periodus, kurus iziet kopīgā dvēsele.

 

Piektā diena

 /20/ Tad Dievs sacīja: “Lai ūdeņos mudžēt mudž dzīvu  radījumu  pulki,  un putni lai lido pār zemi, pār debess velvi.” /21/ Un Dievs radīja  lielus  jūras zvērus un visus dzīvus radījumus, kas rāpo un pulkiem mudž ūdeņos, pēc to kārtas un ikvienu spārnainu putnu pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. /22/ Un Dievs svētīja tos, sacīdams: “Vaislojieties un vairojieties un piepildiet ūdeņus jūrā, un putni lai vairojas virs  zemes”.  /23/ Un tapa  vakars un tapa rīts – piektā diena.

 „Zoar Grāmata” katru radīšanas  dienu  apraksta kā „Eihalot”,  debess  pils  būvēšanu, ar to tiek saprasts (vēlmes) tukšums. Šis tukšums, atbilstoši dvēseles  egoistisko īpašību labošanai uz altruistiskām, pakāpeniski piepildās ar Augstāko gaismu. Šādu stāvokli attālināti var salīdzināt ar to, ko apraksta cilvēki, kuri pārdzīvojuši klīnisko nāvi. Viņi stāsta par īpašu, brīnumainu,  ne  šīs  pasaules  miera un prieka sajūtu,  kas tos pārņēmusi, redzot šo gaismu.

Pakāpenisks tukšuma piepildījums visas dvēseles noved pie galīgās labošanās un pilnības stāvokļa. Augstākajā pasaulē laiks nepastāv  –  tas  izzūd,  jo  visi stāvokļi ir  pati pilnība. Tādā pašā veidā tiek izklāstīts arī Toras vēstījums, tur neeksistē laika kategorijas dalījums, bet visu darbību nosaka tikai cēloņu un seku sakarība.

Tāpēc tālāk mēs lasām, ka cilvēks tika radīts sestajā dienā, taču, eksistējot tikai dažas stundas, grēkoja un nokrita zemākajā pasaulē. Kopā ar viņu nokrita arī visa pasaule.

 

Sestā diena

 “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem…”

 Ko nozīmē, „radīja pēc tēla un līdzības”? Torā sacīts: „Be celem Elokim bara…”.

 „Celem” nozīmē binas daļu, kas nolaižas dvēselē un piešķir tai Radītāja īpašī bas. Citiem vārdiem, parcufs Bina ir Augstākās  vadības  aparāts,  kurš  vada  visas dvēseles, to ceļus un labošanās kārtību.

Viss, kas ar mums notiek, atkarīgs no binas. Malhut ir visu dvēseļu kopums, kuras jāizlabo. Lai izlabotu malhut, tajā no  binas nonāk  lejup  it  kā  īpaša iekārta,  kas  ļauj to izdarīt.

Tāda „palīgiekārta”, kuru katra malhut dvēsele saņem no augšienes, tiek dēvēta par „celem” – tēlu. Ar to tiek domāts Radītāja īpašību komplekts, Viņa tēls.

Bez informācijas par radīšanas programmu,  bez sajūtas, kas  ļauj atrasties  Universā, tas ir, bez spējas uztvert garīgās pasaules, mēs nezinām, kā rīkoties, kā izdarīt nākamo soli, nesaprotam, kas no mums tiek prasīts.

Lai cilvēkam izveidotos rakstura īpašības, kas nepieciešamas garīgai virzībai uz priekšu, augstākai pakāpei – binai viņš ir jāapmāca, jāparāda viņam, ko un kā nepieciešams darīt.

To mūsos realizē celem – palīgiekārta, kas nonāk lejup no  binas.  Šī  palīgiekārta iekļūst mūsu dvēselē un  izraisa  tajā  visus  nepieciešamos  labojumus.  Tāpēc  sacīts, ka ar celem palīdzību mēs veidojam sevī Cilvēku.

 

Septītā diena

 Septītajā dienā cilvēks paceļas augšup arvien augstāk un augstāk. Sešas reizes  viņš veica sevī atbilstošos labojumus: hesed, gevura, tiferet, necah, hod, jesod. Šie seši secīgie labojumi tiek dēvēti par sešām dienām vai sešām radīšanas tūkstošgadēm. Pēdējā sefira – malhut nav spējīga izlaboties pati, taču pēc sešu iepriekšējo sefirot īpašību absorbcijas, malhut no tām var saņemt to īpašības. Tāpēc septītās dienas darbības nosaka, ka viss uzkrātais un radītais sešās dienās tiek iekļauts malhutā. Sestdiena tiek uzskatīta par īpašu dienu, jo šajā stāvoklī  notiek  dvēseļu piepildīšana ar Augstāko gaismu. Vienīgais noteikums – „netraucēt” šim procesam, kas simboliski izpaužas sestdienas likumos.

Cilvēcei šīs septiņas dienas paiet kā septiņas tūkstošgades. Seši gadu tūkstoši ir ekvivalenti sešām nedēļas dienām – darbadienām, kuru laikā cilvēce,  sākumā neapzināti, bet pēc tam apzināti, labo sevi „vaiga sviedros”. Rezultātā tā sasniedz septīto tūkstošgadi vai septīto dienu – Sestdienu, stāvokli, kurā cilvēces izlabotās īpašības no augšienes piepilda Augstākā Dievišķā baudas un pārpilnības gaisma .

Sistēma, kas vada mūsu pasauli, sastāv no  7 daļām.  Tāpēc mūsu pasaulē ir dalījums  ar 7 un 70: 70 pasaules tautas, 7 nedēļas dienas, 70 daļas, no kurām sastāv cilvēka dvēsele, viņa dzīves vidējais ilgums tiek aprēķināts 70 gadu garumā utt.

Viss cilvēces ceļš sastāv no 6 dienām – 6000 labošanās gadiem. Pasaules kopīgā apzinātā labošanās sākās no 1995. (5755.) gada. Laika posmā, kas atlicis  līdz 6000 gadu beigām, mums, visai cilvēcei būs sevi jāizlabo un   pēc  tam   septītajā tūkstošgadē saņemsim pelnīto atalgojumu.

Vienīgais, ko esam spējīgi izdarīt – iejaucoties procesā, kas no  augšienes iedarbināts uz visām 7 tūkstošgadēm, to paātrināt. Tie, kuri spēj pietuvināties šim procesam individuāli, ātrāk par citiem sasniedz  Augstāko  pasauli,  Augstākās  absolūtās realitātes sajūtu.

Arī pats labošanās ceļš, ja cilvēki to iziet apzināti, personīgo pūliņu rezultātā, tiek uztverts kā romantiski centieni pretēji permanentai likteņa triecienu saņemšanai.

Visu Universa sistēmas uzbūvi un funkcionēšanu  mēs  apgūstam,  lai  precīzi zinātu, kur un kā mums iespējams iejaukties,  kaut  ko  mainīt.  Vispār  tiešā  veidā  cilvēks nevar ietekmēt savu sakni, avotu,  no  kura ir  nonācis  lejā,  jo  atrodas  pakāpi zemāk un ir šī avota atvasinājums.

Taču sevi labojot, pielīdzinot savas rakstura īpašības  savai  saknei,  cilvēks  sevī maina sajūtu attiecībā uz to, ko saņem no augšienes: likteņa triecienu, pastāvī gu nepatikšanu, dienišķo grūtību vietā viņš  sāk izjust  svētlaimi,  mieru,  pilnību  un pilnīgu izzināšanu. Radītājs mūs radījis šajā pasaulē, lai mēs ar kabalas palīdzību apgūtu Augstāko pasauli un paši sāktu vadīt savu likteni.

Par laimi laiks strādā mūsu labā un tuvojas iekšējā – garīgā un ārējā – fiziskā visas cilvēces atbrīvošanās, kā sacīts par to Bāla Sulama „Priekšvārdā Zoar Grāmatai”.

Tāpat kā cilvēks nevar eksistēt mūsu pasaulē, ja viņam nav zināšanu par sevi pašu, tāpat arī viņa dvēsele pēc ķermeņa nāves nav spējīga eksistēt Augstākajā pasaulē, ja nesaņems par to iepriekšējus priekšstatus.  Tāpēc kabalas zināšanas mums nodrošina  ne vien komfortablu dzīvi šajā pasaulē, bet arī atalgo ar mūžīgu un absolūtu eksistenci nākamajā pasaulē.

 

Cits skats uz realitāti

Mans draugs Horācij, šajā pasaulē ir daudzas lietas, par kurām mūsu viedie nespēja pat iedomāties.

Šekspīrs

 

Lai izmantotu galvas smadzeņu spēku, nav nepieciešams zināt fizikas likumus vai izprast realitātes būtību: mums nav obligāti jāzina karburatora  vai aizdedzes sistēmas uzbūve, lai vadītu automašīnu. Tikai nedaudzi   saprot  automašīnas mehāniku, un tas netraucē lielai cilvēku daļai tās vadīt. Tieši tāpat notiek ar smadzeņu spēku – jebkurš var apgūt šīs sistēmas pamatus un veiksmīgi pielietot tos praksē, ikdienas dzīvē.

Mēs sāksim ar realitātes būtības apgūšanu un īpaši pārsteidzošiem atklājumiem, kas veikti zinātnē pēdējo  divdesmit gadu laikā. Šie atklājumi ļaus  labāk izprast, kā smadzenes veido savu personīgo realitāti. Tie skaidro, kāpēc vizualizācija vai domu iztēle nav vienkārši nevajadzīgi sapņi, bet ir radošs process, kas cilvēkam palīdz kontrolēt un virzīt enerģētisko plūsmu, kas spēj salīmēt lietas, pārvērst šķidrumu tvaikā vai izraisīt sēklu uzbriešanu un augšanu.

Apzinoties šo enerģētisko plūsmu būtību, jūs nonāksiet pie smadzeņu darbības būtības izpratnes un redzēsiet, ka iedvesma, lūgšana  un intuīcija nav kas pārdabisks, bet pakļaujas likumiem, kuri var tikt izmantoti pēc cilvēka gribas. Tāpat kā visu, kas cilvēkam zināms  Visumā,  smadzeņu  spēkus  vada  likumi.  Ja  tos  neietērpt zinātniskajā terminoloģijā un attēlot pieejamā veidā, tos spēs saprast ikviens.

Mūsdienu  fizika  izskata  Visumu  kā   bezgalīgu  nedalāmu  dinamiskās   aktivitātes tīklu. Tas ne vien dzīvo un pastāvīgi mainās –  visas  tā  sastāvdaļas  ietekmē  viena otru. Primārā līmenī Visums izskatās viendabīgs un nedalāms – tāds kā neizmērojama enerģijas jūra, caururbjošs katru priekšmetu un katru darbību. Mēs neesam atsevišķi elementi, bet gigantiska vienota veseluma daļas.

 „Kad noplūc zāles stiebriņu, nodreb Visums”. Seno Upanišadu frāze

Mūsdienu fizika ir mainījusi savus uzskatus par  materiālo  pasauli.  Šodien  neviens vairs neapgalvo, ka daļiņas sastāv no kādas pamatsubstances: tās uzskata par enerģijas kūli. Tas  spēj  veikt negaidītus pārvietojumus, tā  dēvētos  „kvantu lēcienus”, dažos gadījumos darbojoties kā vienots veselums, bet citos – kā tīras enerģijas viļņi. Realitāte plūst,  nekas nav pastāvīgs, viss ir  daļa  no  modeļa,  kas atrodas pastāvīgā kustībā. Pat klints ir nevaldāmās  enerģijas  „danča”  rezultāts. Visums ir dzīvs un dinamisks un mēs paši, atrodoties tajā un būdami tā daļa, esam dzīvi un dinamiski.

 

Visas pasaules atrodas cilvēkā

Realitāte nāk no Augstākā spēka, no Radītāja,  no  gaismas.  Augstākā gaisma veido  kli. Sākotnēji tā rada pasaules, bet  pēc  tām nāk radījums  – dvēsele Ādams  Rišons.  Šī dvēsele sadalās lielā daļu daudzumā, kuras nonāk lejup mūsu pasaulē. Rodas jautājums, vai šī pasaule un garīgās pasaules pastāv pašas par sevi? Vai pasaule ir radība?

Kabalisti izzina garīgo pasauli un atklāj, ka radījums šajā pasaulē ir eksistējošais  cilvēks, tas ir, vēlme baudīt.

Radījums atrodas īpašā stāvoklī, kurā savas personīgās sajūtas tas dēvē par savu pasauli. Šī sajūta mainās atkarībā no paša radījuma īpašību izmaiņām. Vai kaut kas mainās no ārpuses? Mēs nevaram runāt, ka ārpusē kaut kas vispār pastāv, tāpēc ka nekad to nejūtam. Mēs pastāvīgi jūtam tikai to, kas notiek mūsos.

Kas tad mūsos notiek? – Visdažādākie procesi. Ar kabalas palīdzību es varu mainīt savas īpašības un sajust pārmaiņas sajūtās. Ja savas īpašības nemainu ar šīs metodikas palīdzību, jebkurā gadījumā manī kaut kas mainās atbilstoši man nezināmajam, iepriekš noteiktajam procesam. Pateicoties  tam,  es  sajūtu  pārmaiņas sevī un apkārtējā pasaulē.

Vai šī pasaule eksistē bez manis? Tā eksistē tikai manās sajūtās. Ja manis nav, vai pasaule pastāv? Vai tajā turpina dzīvot citi cilvēki? Vai tā pastāvēja pirms manas dzimšanas un vai pastāvēs arī tad, kad es no tās aiziešu?

Mēs varam runāt tikai vadoties no cilvēka sajūtām. Ārpus sajūtām nekas neeksistē.

Tas pats attiecas uz garīgo pasauli. Mēs varam izlabot sevi tā, ka mums radīs ies vēl vienas dimensijas papildu sajūtu orgāns un tad mēs to sajutīsim un nosauksim par garīgo. Taču, vai pastāv garīgā pasaule ārpus manis? – To es nezinu. Tā eksistē tikai manās sajūtās. Es varu mainīties, un garīgā pasaule arī mainīsies. Pārmaiņas  manī notiek neatkarīgi no manis.

Tas nozīmē, ka ārpus cilvēka nekas  nepastāv, izņemot vienkāršo  Augstāko  gaismu, kas atrodas pastāvīgā mierā. Visas pārmaiņas notiek tikai dvēselēs. Visas dvēseles būtībā ir vienota dvēsele, kas sajūt sevi kā sadalītu lielā sas tāvdaļu daudzumā, šīs sastāvdaļas ir pretējas viena otrai un attālinātas viena no otras. Tās atrodas dimensijā, kuru dēvē par šo pasauli vai arī atrodas citā dimensijā – garīgajā.

Kabalisti klāsta, ka viss, ko  mēs sajūtam, atrodas mūsos. Mēs pastāvīgi iekšēji maināmies atbilstoši rešimot, kuros  nepārtraukti mainās  dati. Atbilstoši tam mēs sajūtam realitāti, kas dalās uz iekšējo „es”  un  apkārtējo  sabiedrību.  Tad,  kad  mēs sevi izlabosim, tad sajutīsim, ka nekāda dalīšanās nepastāv. „Es” un  sabiedrība  ir viens veselums: „es” un piepildījums manī ir Radītājs.

Nevajag dalīt realitāti garīgajās pasaulēs, šajā pasaulē, dvēselēs un ķermeņos, nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā un cilvēciskajā līmeni. Gluži otrādi,  tas  viss nepastāv ārpus cilvēka, bet atrodas potenciālā viņā pašā. Tas ir, cilvēkam ir iespēja sajust realitātes veidu, vadoties no rešimot, kas viņā mostas.

Ārpus cilvēka nav pasauļu. Pasaules ir iekšējās pakāpes, pa kurām  viņš  paceļas augšup vai nolaižas lejup, sajuzdams pats sevi  un  apkārtējo  sabiedrību.  Atbilstoši tam, cik  lielā mērā cilvēks labojas, pakāpes  un  pasaules  izzūd.  Paliek   cilvēks vēlmes veidā, kas pēc īpašībām līdzinās savam piepildījumam – gaismai. Tad, kad labošanās ir īstenojusies, cilvēks jau eksistē vienkāršā formā, tā neietver sevī  citas daļas, nav tajās dalīta un nesastāv no tām.

Viss atrodas vienkāršā vienotībā, daļu identitātē,  savstarpēji  savienotā  vienā veselumā, saplūsmē ar vienoto piepildījumu. Tā, bez šaubām, ir eksistējošā  forma. Citas formas, kas mums šķiet reālas,  pastāv  tikai  attiecībā pret dvēseli,  atkarībā no tās labošanās pakāpes.

Šāds realitātes redzējums pasargā cilvēku no vairums kļūdām, nepareizas pasaules uztveres, nepareiziem aprēķiniem. Nepieciešams iztēloties šo stāvokli kopā ar to, kuru cilvēks redz sev priekšā. No vienas  puses, kā sacījuši viedie  Babilonijas Talmūdā: „Tiesnesim nav nekā cita, izņemot to, ko redz viņa acis”. No otras puses: patiesā stāvokļa priekšstats līdzās iluzorajam vienmēr stabilizē cilvēku atbilstoši realitātei.

Nosaukumi, kurus kabalisti dod savām izzināšanām un sajūtām, būtībā tiek piešķirti saskaņā ar rešimot, kad tajās atklājas tie vai  citi  piepildījuma  iespaidi.  Realizējot visus iespējamos rešimot, kabalisti iegūst daudzveidīgus  iespaidus un  piešķir nosaukumu katrai to pakāpei.

Virzoties uz priekšu kabalistu pēdās, pa to pašu garīgās  augšupejas ķēdi, mēs iedarbinām aizvien jaunus rešimot un paši izzinām nosaukumus, par kuriem runā kabalisti. Tādā veidā katrs cilvēks atklāj sev kabalu, tas ir, zinātni par personīgo saņemšanu un savas kli piepildīšanu.

 

Cilvēks nosaka savu pasauli

Pasaules un viss, kas attiecas uz realitāti, ir ietverts Bezgalībā. Tad,  kad  dvēseles nonāks pie tā, lai sevi izlabotu, realitātes sastāvdaļas atklāsies atbilstoši labošanās pakāpei. Patlaban šīs realitātes potenciāls atrodas Bezgalības pasaulē,  lai  atklātos tam, kurš atklās to darbībā un lai paliktu par potenciālu tam, kurš to neizdarīs.

Tādējādi atklāšana ir pilnībā  individuāls faktors, katra indivīda personīgā lieta. Atbilstoši savām tilpnēm cilvēks nosaka, kurā no pasaulēm un kādā realitātē viņš atrodas, kādu bezgalības daļu sajūt. Par to, kas paliek ārpus cilvēka sajūtām, nav iespējams neko pateikt. Mēs nezinām,  kas  atrodas  ārpus  mūsu  uztveres,  ārpus  kli. Kli pastāvīgi sajūt to, kas atrodas tās  iekšienē.  Ne  šajā  pasaulē,  ne  garīgajās pasaulēs, mēs nevaram just ārpus mūsu kelim. Tāpēc arī pasaules neeksistē ārpus tā, kurš tās sajūt. Taču potenciāli tilpne un gaisma Bezgalībā jau ir gatavas tam, lai dvēseles no turienes saņemtu – katra pēc savas līdzības pakāpes gaismas īpašībām.

Mēs    runājam    par   „pasauļu   nonākšanu  lejup”,    par   „dvēseļu   rašanos”,  par „sašķelšanos”. Dvēseles nonāk lejup līdz šīs pasaules līmenim, un no šī vissliktākā punkta  sākas  labošanās  process.  Kurš   tad  sajūt  šo  procesu?  Vai  tas  ir  bijis? Vai mūsu vēsture īstenojās? Vai mēs spējam uz šiem jautājumiem  atbildēt  apstiprinoši? Nē, nespējam.

Var sacīt tikai vienu: šodien savās tilpnēs es atklāju, ka kaut  kas  ir  kalpojis  par faktoru, kas izraisīja manas sajūtas. Šis faktors  attiecībā  pret  mani  atrodas potenciālā, nevis esošajā īstenībā. Viss notiekošais bija iekļauts Bezgalībā. Attiecībā pret mani, viss, kas atrodas ārpus manām tilpnēm, ir Bezgalība.

Vai tādā veidā norisinājās vēstures gaita? Vai bija  kritums no  Bezgalības līdz viszemākajai pakāpei? Vai pēc tam sākās nedzīvā, augu, dzīvnieciskā un runājošā līmeņa atttīstība mūsu pasaulē? Vai bija  nozīme  vēsturiskajam procesam,  kas turpinās līdz pat mūsdienām? Šodien mēs ar jums par to visu dzirdam – taču tas  bija vai nebija?

Tas notika Bezgalības pasaulē – potenciālā. Pret šo paziņojumu var iebilst: cilvēki rakstīja grāmatas, veica zināmas darbības. Taču mēs to visu šodien atklājam. Neskatoties uz to, ka viņi rakstīja par tūkstošiem gadu seniem notikumiem,  ir nepamatoti sacīt, ka tas notika. Potenciālā viss ir ietverts Bezgalības pasaulē.

„Vakar es dzīvoju un jutu sevi kā eksistējošu. Vakar dzima  un mira  cilvēki,  vakar manā pasaulē norisinājās dažādi notikumi,  un es biju to liecinieks. Šodien es arī dzīvoju un stāstu jums par to, kas bija vakar”. Šī vakardiena neeksistē.  Pastāv stāvokļi, kurus lielākā vai mazākā mērā mēs uztveram no Bezgalības un tie mums attēlojas kā vēsturisks process. Taču patiesībā  katrs  stāvoklis  ir  no   Bezgalības izrauta ainas daļa. Ja izvēlēties citu  fragmentu, aina  izrādīsies  citāda.  Visas  attēla daļas atrodas Bezgalībā potenciālā, taču mēs kādu no tām savā kli izdalām.

Bezgalībā šie fragmenti nav sakārtoti pa plauktiņiem kā arhīvā, kur katrs elements pieejams atsevišķi. Tur pastāv bezgalīga aina, turpretī es gūstu no tās segmentus atbilstoši savām tilpnēm.  Manas  kelim,  mani  iekšējie  uztveres  instrumenti  iekārtoti tā, ka Bezgalība man pastāvīgi tēlojas divkāršā veidā: „es un kaut kas ārpus manis”.

Galvenais šajā saiknē ir garīgā laika jēdziens. Vēsture mums šķiet process, kas laika gaitā attīstās, šis  process  norisinās  nedzīvajā,  augu,  dzīvnieciskajā  un runājošajā līmenī. Tomēr patiesībā tā nav. Runa iet tikai par uztveres instrumentu attīstības procesu, kas nekādā veidā nav saistīts ar laika, kustības un vietas kategorijām: manās, patlaban esošajās, uztveres tilpnēs man tikai šķiet,  ka  laiks, kustība un vieta eksistē. Pretējā gadījumā es nevaru redzēt ainu, tāpēc ka to uztveru egoistiskajās tilpnēs, kuru nolūks ir saņemšanas dēļ.

Manā izpratnē egoisms „izstiepj” punktu un rada attāluma, izplatījuma efektu. Tas „izstiepj” manas darbības un rada laika efektu. Patiesībā laiks nepastāv. Es  kaut ko daru vai nedaru. Veicot darbību, es pāreju no viena stāvokļa uz citu, kas ar to robežojas. Izdarīju vēl kaut ko – pārgāju uz nākamo un atbilstoši tam redzu citu pasauli, citu realitātes ainu. Turpretī, ja neesmu neko izdarījis, tad palieku tajā pašā stāvoklī. No kurienes tajā varētu rasties  laika  ritums?  Kas  ir  „laiks”?  Vai  tad  kāds cits var kaut ko izpildīt manā vietā?

Tātad, no viena punkta mūsu egoisms „uzpūš” veselu virtuālo  telpu  ar dimensijām,  kas iet caur koordinātu asīm. Šajā, no punkta „uzpūstajā” telpā mēs uztveram procesus, kas it kā virzās paši par sevi, tas ir, virzās līmenī, kas izvietojas zemāk par ekrānu. Šie procesi nav nosacīti ar kaut kādām manām  darbībām  attiecībā  uz vēlmju realizāciju. Es varu neko nedarīt, taču jebkurā gadījumā kaut kādi notikumi norisināsies. Tādā veidā darbojas egoisms.

Viss, kas atrodas zemāk par ekrānu, ir pasaules ainas pseido izpausme. Šī forma tiek uztverta tikai mūsu egoismā. Tiklīdz mēs  ierobežojam  egoismu un paceļamies  virs tā, kļūst acīmredzams, ka aina ir iluzora, tā neeksistē. Tāpēc Bāls  Sulams  arī  sacīja,  ka mūsu pasaule ir šķietama pasaule.

Kabalistiskā realitātes uztveres metode

Kabala ļauj apgūt metodiku, kas skaidro, kā sasniegt pareizo realitātes  uztveri. Iztēlojoties realitātes ainu, cilvēks to atdzīvina. Tēli un  situācijas,  kurus  viņš  veido  savā iztēlē, būtībā arī ir pasaule, kurā viņš dzīvo (tāpēc šāda pasaule tiek dēvēta par „iluzoro”). Ja cilvēks izveidos pareizos modeļus, lai sajustu augstāko, bezgalīgo realitāti, tas liecinās par to, ka viņš ir sasniedzis mūžīgo un absolūto dzīvi.

Pie šī secinājuma noved kabala, apgalvojot,  ka radījumā nav nekā  cita,  izņemot mūs un Bezgalības gaismu, kurai ir tikai viens mērķis – pielīdzināt sev radījumu un padarīt to par vienlīdz mūžīgu un absolūtu.

Mēs apgūstām zinātni, kura izstrādājusi  šādu  eksistences  formas  iegūšanas  metodi un ar tās palīdzību veidojam pareizus tēlus, lai uztvertu mūsu pasauli, izprastu augstākās eksistences formas. Mums sev jāataino pareizie Bezgalības gaismas tēli, kas atrodas ārpus mums.

Bezgalības gaismas formas mēs sevī veidojam pakāpeniski. Sākumā mēs veidojam dažādas starpfāzes, kas dēvētas  par pakāpēm, pasaulēm, parcufim, sefirot. Pakāpeniski, pēc visu šo garīgo objektu izzināšanas, mēs nonākam pie patiesās un vienīgi   eksistējošās   ainas. Kabala māca,  kā  pakāpeniski nonākt pie šīs ainas izpratnes.

Pie tam nav svarīgi, ko tu iedomājies savās vēlmēs, nav svarīgi, kā tavas vēlmes savstarpēji saskan katrā dzīves mirklī tavas pastāvēšanas tekošajā stāvoklī. Svarīgi katrā savā stāvoklī parūpēties par to, lai tavas vēlmes būtu virzītas uz ārpusi, lai tu nepaliktu savā egoistiskajā pasaulē, bet  atbilstoši  kabalistu  rekomendācijām  apgūtu to, kas ir Augstākā pasaule, lai varētu to pareizāk izprast.

Kabalā to dēvē par „acu atvēršanu”. Galu galā visas kabalas grāmatas kalpo tam, lai pareizi nokalibrētu mūsu maņu orgānus un noskaņotu mūsu kli tādā veidā, lai varētu sasniegt vienkāršās Augstākās gaismas uztveri.

Starpfāzes, kuras mēs atklājam, ir iluzoras. Pat Augstākās pasaules –  Asija,  Jecira, Brija, Acilut, Ādams Kadmons  ir  Bezgalības  pasaules  daļējas  formas,  kuru  ainas  mēs iztēlojamies iekš mūsu kelim, kuras vēl nav pilnīgi pielīdzinājušās vienkāršai Augstākai gaismai.

Tad, kad sasniedzam pilnu ainu, visas pasaules izzūd, mēs iekļaujamies bezgalīgajā spēkā, un tā ir pareizā eksistences forma. Mēs atrodamies tajā arī patlaban, taču to neuztveram, iztēlojoties citu ainu, kas atklājas mūsu skatienam.

Sanāk, ka darbam jāīstenojas ne ar pašām vēlmēm, bet ar to virzību, tas ir, mums jāiegūst ārpus mums esošais nolūks atdot, jānomaina izzināšanas veids. Ar to mēs sasniedzam garīgo uztveri, bezgalību. Sajūta, kas ļauj mums izjust dzīvi, nāvi,  slimības, veselību, tāpat arī  visu  mums  apkārt  eksistējošo,  mainīsies  atbilstošā veidā, par cik to visu mēs veidojam savā personīgajā iztēlē.

 

Realitātes uztveres daudzveidība

Ārējās pasaules pētījumi koncentrēti pašā cilvēkā. Cilvēks nespēj sajust kaut ko, kas atrodas ārpusē. Viņš var tikai paplašināt līdz zināmai pakāpei savu maņu orgānu diapazonu, paaugstinot to dabiskās iespējas: redzes palielināšanai izmantot mikroskopu, dzirdes pastiprināšanai – hidrofonu, utt.

Neskatoties uz  to, ka pasaule pastāvīgi mainās, cilvēka maņu orgāni  paliek nemainīgi. Lai kādas ierīces mēs konstruētu, lai kā izzinātu savu ķermeni, mēs esam spējīgi tikai reģistrēt mūsu reakcijas uz kaut ko, kas atrodas ārpus mums. Jau 20. gadsimta beigās zinātnieki sāka saprast, ka tradicionālā dabas izpētes sistēma būtībā sevi ir izsmēlusi. Pētot reakcijas uz ienākošo informāciju no ārpuses, cilvēks nespēj sasniegt kontroli pār realitāti un savu eksistenci.

Dabaszinātnes demonstrē, ka dzīvības uzturēšanai un turpmākai attīstībai jebkurai šūnai vai veselam organismam jāatrodas līdzsvarā ar  apkārtējo vidi.  Šūnas  vai organisma iekšējām īpašībām jābūt sabalansētām ar dabisko dzīvojamo  vidi pēc homeostāzes principa. Ja  līdzsvars  netiek  ievērots,  organisms  jūt  diskomfortu, kura negatīvās sekas var novest līdz organisma bojāejai.

Dabas likumu un Augstākās pasaules59 zināšanas ļaus  cilvēcei iepazīt dabas  spēkus, kas uz mums iedarbojas un par kuriem  mēs  šodien  neko  nezinām.  Ja,  pateicoties šiem spēkiem, mēs spēsim nonākt līdz homeostāzei, tad sasniegsim vislabāko eksistences formu.

Tātad zināšanu iegūšana par ārējo pasauli tādā veidā, kādā tā ainojas  pati par sevi ārpus mūsu ķermeņa sajūtām, dos mums iespēju būt ar to pilnīgā saskaņā, tādējādi sasniedzot vislabāko stāvokli.

Viens no svarīgākajiem aspektiem informācijas iegūšanā par garīgo pasauli ir laika jēdziena  izzušana  un absolūtas zināšanas par visiem saviem  nākamajiem  stāvokļiem. Tā rezultātā cilvēks iegūst iespēju  pilnā   mērā  vadīt  savu  likteni. Mūsdienu zinātne jau  sāk atzīt par nepieciešamu iziet ārpus piecu  maņu  orgānu iespēju robežām, taču tai nav metodikas šīs inversijas veikšanai.

Līdz pat pagājušā gadsimta sākumam Ņūtona zinātne veidoja cilvēkos samērā ierobežotu redzējumu un limitēja viņu potenciālo iespēju atklāšanu. Vairāk kā divu gadsimtu garumā ar Ņūtona pasaules uztveri tika diktēti realitātes pārdzīvojuma pieņemamības un nepieņemamības kritēriji. Saskaņā ar to, par „normāli funkcionējošu” tiek uzskatīts cilvēks,  kurš,  pamatojoties  uz   Ņūtona  likumiem, spējīgs precīzi atspoguļot aprakstīto objektīvo ārējo pasauli.

Atbilstoši šim viedoklim mūsu mentālās  funkcijas tiek ierobežotas ar informācijas uztveri caur maņu orgāniem, tās uzglabāšanu  mūsu  „mentālajos  banku  datos”  un  pēc tam, iespējams, pārgrupējot sensoru rādījumus ar mērķi radīt ko jaunu. Jebkura iespējamā novirze no šādas „objektīvās realitātes” uztveres varētu tikt kvalificēta kā vētrainas iztēles produkts vai psihiskās darbības traucējumi.

Taču patiešām fantastiskie atklājumi matērijas dabas jomā, ar kuriem tik bagāts izrādījās iepriekšējais  gadsimts, sagrāva daudzus ierastos stereotipus. Pakāpeniski zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka daba ir varbūtiska pasaule un tajā valda likumsakarīga iespēju izvēle, nevis piespiedu fatālisms. Turpinot pētījumus par vismazāko un vislielāko – mikropasaules subatomu sfērām un makropasaules astrofizikas sfērām – pētnieki atklāja, ka dažos  no   Ņūtona  pamatprincipiem  ir nopietni ierobežojumi un trūkumi. 20. gadsimta pirmajā pusē eksperimentālā ceļā izdevās noskaidrot, ka atomi, kurus zinātnieki uzskatīja par materiālās pasaules nedalāmiem celtniecības blokiem – patiesībā sastāv no elementārdaļiņām – protoniem, neitroniem un tml.

Atklātās subatomu daļas demonstrēja netipisku uzvedību, kas lika apšaubīt Ņūtona principus. Dažos eksperimentos tās uzvedās kā materiālās daļiņas, turpretī citos pauda viļņveidīgas īpašības. Šī parādība kļuva pazīstama kā „kvantu viļņu paradokss”. Subatomu līmenī mūsu iepriekšējie matērijas definējumi tika nomainīti pret statistiskām varbūtībām, kuras apraksta to „eksistēšanas tendenci” un rezultātā iepriekšējie matērijas definējumi pazuda tā saucamajā „dinamiskajā vakuumā”.

Turpmākie mikropasaules pētījumi atklāja faktu, ka  Visums, kurš pēc mūsu novērojumiem sastāv no blīviem diskrētiem objektiem,  patiesībā  ir  sarežģīts  tīkls, kas savieno notikumus un attiecības. Šajā jaunajā kontekstā apziņa uzņemas aktīvu lomu pašas realitātes radīšanā, nevis pasīvi atspoguļo objektīvo materiālo pasauli.

Astrofizikas sfēras pētniecības  rezultātā  zinātnieki  atklāja  tikpat  satriecošas atklāsmes. Piemēram, pēc Einšteina relativitātes  teorijas, telpiskais izplatījums nav trīsdimensiju un  laiks nav lineārs, tie  ir nedalāmi  un  drīzāk  apvienoti  četru  dimensiju kontinumā, kas pazīstams kā „laiks un telpa”. Šāds uzskats  par Visumu, proti, tas, ko iepriekš uztvērām kā robežas starp objektiem un atšķirības starp matēriju un tukšo izplatījumu, ne ar ko jaunu netiek aizvietots.

Turpretim Visums, kas sastāv no diskrētiem objektiem un starp tiem esošajiem tukšiem intervāliem, tiek izskatīts kā vienots mainīgā blīvuma lauks. Saskaņā ar mūsdienu fizikas viedokli, matērija un  enerģija  pārtop  viens  otrā.  Pamatojoties  uz  šīm jaunajām zināšanām, apziņa tiek uzskatīta par Visuma kanvas neatņemamu sastāvdaļu un nav ierobežota ar mūsu smadzeņu darbību. Par šo aspektu britu astronoms Džeimss Džins sacīja, ka mūsdienu fiziķa skatījumā  Visums  vairāk līdzinās lielai domai, nekā milzīgai gigantiskai mašīnai.

Pazīstamā  amerikāņu fiziķa  D.  Boma  pētījumi  kvantu  mehānikas  un mikropasaules fizikas jomā tieši tāpat atspēko tradicionālo  esamības  aprakstu  kā dalītu elementu mozaīku. Pasaule tās ekspertīzē ir vesela un nedalāma realitāte, kas līdzinās kabalistu aprakstiem. Šajā konstantē nav nekā dīvaina. Jebkuru  kosmosa teoriju Boms uzskata  par aprobežotu un nepabeigtu, ja tā, kā esamības būtisku sastāvdaļu, neietver sevī apziņu. Sacīsim vēl atklātāk: Boms kā daudzi citi fiziķi sliecas uz domu, ka pats Visums līdzinās kādam visaptverošam Saprātam.

Kvantu teorija liek atdzimt kabalas koncepcijai par to, ka Visums ir pasauļu daudzveidība: var uzskatīt, ka kosmoss zināmā veidā iekodēts katrā šūnā.