Visums – gigantiska hologramma

Teorijas, kas  izklājušas ceļu hologrāfiskā efekta  atklāšanai,  pirmoreiz  izstrādāja Denis Gabors (Dennis Gabor) 1947. gadā. Par šo atklājumu viņš saņēma Nobela prēmiju. Hologramma ir parādība, kurā veselums ir ietverts katrā tā sastāvdaļā. Zinātnieki nonāk pie slēdziena, ka realitāte pēc savas būtības ir hologramma. Hologrāfiskā efekta pamatā ir arī galvas  smadzeņu darbība. Mūsu domāšanas procesiem ir daudz kopīga ar Visuma zemākās attīstības līmeni un tie sastāv no tās pašas substances. Smadzenes ir hologramma, kas atspoguļo hologrāfisko Visumu.

Šīs neparastās idejas autori ir divi izcili domātāji – Londonas universitātes fiziķis un Einšteina skolnieks Deivids Boms (David Bohm) un Karls Pribrams (Karl Pribram), viens no pasaules kvantu mehānikas slavenībām, Stenfordas univeritātes neirofiziologs. Nejaušības rezultātā savus atklājumus  viņi  veica  pilnīgi  neatkarīgi viens no otra, strādājot dažādās zinātnes jomās.

Pie secinājuma par Visuma hologrāfisko dabu Boms nonāca pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem paskaidrot visus kvantu mehānikas procesus un  parādības ar tradicionālo teoriju palīdzību.

Pribrams, nodarbojoties ar cilvēka smadzeņu izpēti, tāpat pārliecinājās par nespēju ar tradicionālo teoriju palīdzību atklāt smadzeņu uzbūves lielo mīklu daudzumu.

Abiem zinātniekiem hologrāfiskais modelis piepeši piepildījās ar noteiktu jēgu un kļuva par atbildi uz daudziem jautājumiem, kuri iepriekš nebija atrisināmi.

Abi autori publicēja savus atklājumus pagājušā gadsimta 70. gados. Viņu darbi tika atzīti zinātniskajā vidē, taču, diemžēl,  tā arī neieguva plašu popularitāti ārpus tās robežām. Daži pētnieki izturējās pret tiem skeptiski (taču kura no zinātniskajām teorijām ir spējusi izvairīties no līdzīga likteņa?), neskatoties uz to, daudzi pasaules vadošie zinātnieki papildināja viņu domubiedru rindas.

Braians Džozefsons (Brian Josephson), Kembridžas zinātnieks, 1973. gada Nobela prēmijas laureāts fizikā, nosauca Boma un Pribrama teoriju par „lielu pavērsienu realitātes būtības izpratnē”. Šo viedokli vienprātīgi arī atzīst doktors Deivids Pits (David Peat), Kanādas Karaliskās universitātes zinātnieks, fiziķis un grāmatas „Tilts starp matēriju un smadzenēm” autors. Pits apgalvo, ka „mūsu domāšanas procesi ievērojami ciešāk saistīti ar fizisko pasauli nekā daudzi spēj iedomāties”.

Roberts Dž. Jangs (Robert G. Jahn), Prinstonas  universitātes  tehnisko  un  aroda zinību skolas dekāns, 1979. gadā izstrādāja mācību programmu „Apziņas loma materiālās realitātes atklāšanā”. Veicot tūkstošiem  eksperimentu, Jangs un  viņa palīgi publicēja savus atklājumus, konstatējot, ka ir pārliecinošs iemesls apgalvot: smadzenes spēj tieši ietekmēt un ietekmē materiālo realitāti. Pasaules vadošie zinātnieki un pedagogi 1994. gadā sanāca kopā Prinstonas  universitātē, lai apspriestu, kā  attīstīt šo pārsteidzošo teoriju un izmantot to  praktiski  konkrētās zinātņu jomās. Šis atklājums ir tik neparasts, ka mēģinājumi pielietot  tā  rezultātus praksē neizbēgami saistīti ar daudzām šaubām un svārstībām.

Apziņas un materiālās pasaules savstarpējā mijiedarbība šodien vairs nešķiet kas fantastisks: apziņa ir enerģija tās smalkākajā un dinamiskākajā izpausmē. Tas palīdz izprast, kāpēc mūsu fantāzijas, domu tēli, vēlmes un  bailes izraisa ietekmi  uz reāliem notikumiem un skaidro, kā materializējas smadzeņu radītais tēls.

Līdzīgi atklājumi, kas skar realitātes  būtību, var kļūt par virzošo spēku mūsu turpmākai pilnveidošanai un izaugsmei. Apzinoties sevi kā  daļu,  kas  ietverta  plašajā un dinamiskajā Visumā un saprotot, ka cilvēka smadzenes ieņem noteicošo lomu realitātes veidošanā, cilvēks spēs attīstīt daudz aktīvāku un radošāku pieeju dzīvei. Tagad viņam nav jāstāv uz apmales, vērojot  notiekošo  no  malas  –  jaunie  atklājumi ļauj saprast, ka apmales nav un nekad nav bijis. Viss  balstīts  uz savstarpējo ietekmi. Lai kurp mēs dotos, lai ko darītu, mūsu domas veido apkārtējo realitāti.

Einšteins reiz sacīja: „Jaunas teorijas atklāšana  līdzinās  kalnā   kāpšanai,   kad skatienam paveras jauna un daudz plašāka panorāma”.

Kā saistīt garīgo ar materiālo

Tad, kad runa iet par Augstāko pasauli, kas nav atkarīga no laika, vietas, kustības, mums nav vārdu, lai varētu to aprakstīt, jo mūsu vārdnīca veidota, balstoties uz mūsu pasaulīgo maņu orgānu sajūtām.

Par Augstāko pasauli dēvē pasauli, kas atrodas ārpus pieņemtajam atainojumam, ietverošam sevī „laiku, vietu, kustību”. Ārpus šīm kategorijām mēs nespējam izprast ne savu eksistenci, ne arī kādas izmaiņas, neko sevī un ārpus sevis. Ņemot vērā, ka mūsu vārdnīca pilnībā veidota no mūsu dzīves (laika, vietas un kustības ietvaros), tā nespēj aprakstīt, ko nozīmē eksistence ārpus šīm trim kategorijām.

Patiesībā šie trīs parametri – laiks, vieta, kustība – nepastāv. Šīs trīs koordinātes eksistē tikai mūsu sajūtās, ar tām mēs uztveram Universu. Tas automātiski mums izkārtojas šajos trijos iedalījumos: laiks, vieta, kustība. Ja mēs

novirzīsimies no šiem jēdzieniem, ja šie posmi izzudīs, tad mēs vairs nezināsim, ko iesākt ar pasaules ainu: mēs pārtrauksim to sajust. Tāpēc nekādus vārdus, kas attēlotu garīgo, mēs nezinām, mums par to nav nekādas iztēles.

Vai iespējams garīgo ievilkt laika, vietas, kustības koordinātēs? Nē, nav iespējams. Vai iespējams cilvēkam pacelties augstāk par šīm koordinātēm un sajust eksistenci, dzīvi ārpus šiem trijiem posmiem, šiem trim parametriem? Jā, ir iespējams. Rodas jautājums: kā saistīt sajūtas ar laika, vietas, kustības parametriem, šajos noteiktajos, stingrajos posmos, ar dzīves sajūtu ārpus šiem jēdzieniem? Ne citādi, kā caur sakni un zaru. Taču, kādā veidā aprakstīt Augstākās pasaules sajušanas izpēti? Kā atklāt augstākās zināšanas ar vārdu palīdzību, rakstiski, grāmatā, kā tas pieņemts jebkuras zinātnes pētniecībā?

Šeit mums patiešām ir saskare ar īpašu zinātni, ar īpašu informācijas pieraksta veidu un ar īpašu tās atveidošanas formu. Nepieciešams radīt cilvēkā speciālus instrumentus, lai viņš varētu atveidot zināšanas, kas tiek viņam nodotas ar pierakstu palīdzību. Viņš nesapratīs un nespēs atveidot šos pierakstus līdz brīdim, iekāms neizveidos sevī kelim (vēlmes), adekvātas tām, kas piemīt tiem, kuri šīs zināšanas vēlas viņam nodot.

Zināšanu nodošanai ir jābūt precīzai. Ja valodā būs neprecīzs kaut viens vārds, kurš netiks pareizi izmantots vēlamajam mērķim, zinātnes apguvējs momentāni sapīsies, jo tādā veidā tiks sagrozīts viss jēdziens kopumā.

Mūsu pasaulē nav tādu vadības objektu un spēku, kuri nenāktu no savām saknēm Augstākajā pasaulē, viss, kas atrodas mūsu pasaulē, sākas Augstākajā pasaulē un pēc tam pakāpeniski nonāk lejup mūsu pasaulē. Kabalisti atklāja sev valodu, ar kuras palīdzību viņi viens otram var nodot savas izzināšanas rezultātus mutiski un rakstiski, no paaudzes uz paaudzi.

Tas kļuva iespējams tāpēc, ka pastāv precīza saikne starp sakni Augstākajā pasaulē un tās zaru zemākajā pasaulē. Šo saknes un zara saikni, kas atrodas Radītāja varā, mēs nespējam uztvert, jo tā nonāk lejup no augšienes uz leju.

Kabalisti aizguva zaru nosaukumus no mūsu pasaules, kurā katrs vārds it kā ar pirkstu norāda uz savu augstāko sakni, kas atrodas Augstākajā pasaulē un savai zinātnei izraudzīto īpašo valodu nosauca par „zaru valodu”. Tā ir derīga  jebkurai lietošanai. Kāpēc šī valoda tiek dēvēta par zaru valodu? Tāpēc, ka vārdi tiek ņemti no zariem mūsu pasaulē.

Tādējādi kabalas grāmatās sastopami pasaulīgie apzīmējumi, kas sveši vispārpieņemtajiem. Pēc tam, kad kabalisti jau izvēlējās zaru valodu (tas ir, precīzu cēloņa atbilstību tā sekām), lai ar tās palīdzību atspoguļotu Augstākās pasaules izpēti, viņi nevar izlaist no aprites kādu zaru, neizmantojot to sava pasaulīgā nosaukuma dēļ. Tāpēc, ka mūsu pasaulē nav cita zara, lai varētu to izmantot izlaistās saknes vietā.

Tāpēc kabalā satopami daudzi cilvēka ķermeņa daļu un ķermeņa procesu nosaukumi. Patiesībā visa fizioloģija ir garīgā fizioloģija, tā izriet no garīgajām saknēm tāpat kā mūsu ķermenis. Tādējādi citas valodas nav, patiesībā to nevar izvēlēties vai izdomāt kādā citādā veidā. No kurienes vēl mēs ņemsim vārdus un apzīmējumus, ar kuriem būtu iespējams kaut kam piešķirt nosaukumu Augstākajā pasaulē?

Mēs, protams, varētu izmantot ciparus un ar tiem visu apzīmēt. Pastāv 125 vai 6000 pakāpienu, ir 5 pasaules, ir parcufim, sefirot, visas detaļas tajos: to visu varētu precīzi graduēt ar skaitļiem. Vai arī visu apzīmēt tikai ar vārdiem, kuri neeksistē mūsu pasaulē, atbilstoši sefirot nosaukumiem, kaut gan daļēji arī tie ņemti no mūsu pasaules, taču var izdomāt kādus nosacītus apzīmējumus.

Ja mēs tā rīkotos, mums vairs nerastos saikne ar saknēm caur zariem, taču pats galvenais, ka mūsu valoda būtu derīga tikai kabalistiem, kuri Augstāko pasauli ir jau sev atklājuši. Turpretim, ja mēs izmantojam zaru valodu Augstākās pasaules vispārējam aprakstam, mēs varam ar šo valodu aprakstīt Augstāko pasauli tādā veidā, lai zināmā mērā tā kļūtu saprotama visiem, tāpat kā Pentateiha, teiksmu, ticības mācību un citu veidu tekstu izklāsme. Tie ir derīgi cilvēkiem, kuri pilnīgi nesaprot, par ko tiek rakstīts un kuriem nav mērķa šādu izklāstu izprast, tomēr, uztverot garīgos jēdzienus tādā ārējā izskatā, caur mūsu pasaules ietērpu, viņi jebkurā gadījumā pamazām virzās uz priekšu.

Zaru valoda darbojas visos cilvēka attīstības līmeņos. Kabalisti to izmanto pieņemtās, kodētās valodas vietā, kas derīga tikai kabalistiem zinātājiem, kuri atrodas jau izzināšanas procesā.

Melnie burti uz baltās gaismas fona

Jebkurai gaismai pasaulēs ir jābūt savai izplatījuma robežai, lai attēlotu gaismas darbību, ir jābūt gan tās pievilkšanai, gan arī ierobežojumam. Šiem diviem spēkiem ir jādarbojas vienlaicīgi.

Jebkuras sajūtas caur mūsu maņu orgāniem mēs tāpat saņemam ar ierobežojuma starpniecību, tāpēc ka objekta virsma vai skaņas, gaismas vilnis saduras ar mūsu uztveres orgānu, kas ierobežo tā izplatīšanos un tāpēc arī spēju sajust.

Baltais fons ir vienkāršs, bez jebkādām atšķirībām un tāpēc mēs šo gaismu neuztveram. Tas, ko esam spējīgi atšķirt, var tikt izpausts tikai ar ierobežojumu palīdzību attiecībā uz baltās gaismas izplatīšanos. Baltās gaismas ierobežojuma veidi un pakāpes tiek dēvēti par burtiem. Mēs redzam uz baltā fona melnas robežas un izzinām tikai šos melnos ierobežojumus.

Jebkurš burts (nav svarīgi no kādas valodas ņemts) sastāv no melnās krāsas, tas ir, vēl nelabotās daļas un baltā izplatījuma, uz kura tas ir uzrakstīts. Jebkurš burts izveidots starp melnā un baltā kontrastu.

Tādējādi mūsu apziņā tas pauž atšķirības pakāpi starp Radītāja un radījuma īpašībām. Radītāja īpašības ir absolūti baltas, mēs tās neuztveram; radījuma īpašības mēs graduējam atbilstoši tam, kā mēs sevi sajūtam attiecībā pret Viņu. Tieši absolūti baltā samērs ar zināmu melnā daļu pauž burtus un simbolus; tieši

šī korelācija arī pauž cilvēka sapratni. Tikai tādā veidā mēs spējam sevi sajust, mūsu savstarpējo saikni un atšķirību no apkartējās gaismas.

Mēs neesam spējīgi sajust stāvokļus, kuros ir tikai melnais (kad redzam tikai sevi) vai tikai baltais (kad redzam tikai Radītāju). Visas mūsu jūtas, jebkuras sajūtas ir veidotas uz kontrastiem. Tāpēc, balstoties uz alfabētu, kas eksistē jebkurā valodā, var aprakstīt jebkurus stāvokļus, augšupeju un nākšanu lejup.

Visu kabalu var pārrakstīt jebkurā valodā. Taču, sasniedzot Bezgalības pasauli, burti izzūd, jo burtu melnā īpašība – radījuma īpašība – kļūst identiska gaismai, tā neatšķiras no Radītāja īpašībām.

Rodas jautājums: ja vēlmes neizzūd, tad kā mēs varam runāt par burtu izzušanu? Burti izzūd, jo burts veidots, pamatojoties uz Radītāja un radījuma savstarpējo atšķirības sajūtu. Atšķirības izzūd, tāpēc izzūd arī burti. Būdami informācija par Radītāju, burti izzūd tad, kad informācija kļūst bezgalīga, absolūti pilnīga, kad to nav iespējams atspoguļot kāda ierobežojuma veidā – burtu veidā. Zināšanas kļūst tik apjomīgas, ka tās nav iespējams attēlot vai paskaidrot ar mūsu aprobežoto valodu, jo valoda veidota, balstoties uz ierobežojumiem.

Burti, simboli, valoda kalpo garīgo zināšanu nodošanai, izzināšanai. Katra alfabēta ikvienā burtā ir savs garīgais jēdziens, jo ar burtu palīdzību cilvēki nodod savas sajūtas.

Jebkuras sajūtas (ne tikai cilvēciskās, bet arī dzīvnieciskās) ir Radītāja neapzināta sajušana. Neviens to nesaprot, taču patiesībā, kad, piemēram, dzejnieks raksta dzeju, aprakstot savu mīlestību pret sievieti, bērniem, sauli, gaismu, aprakstot savus pārdzīvojumus, viņš pauž gaismas sajūtu, kas izraisa uz viņu ietekmi.

Terminoloģija un burtu nozīme

Jūs jau esat ieguvuši nelielu priekšstatu par „zaru valodu”, kuru izmanto kabalisti. Mēs zinām, ka Augstākā un mūsu pasaule, ir paralēlas viena otrai un viss, kas atrodas Augstākajā pasaulē, nonāk lejup mūsu pasaulē. Augstākajā pasaulē dzimst visi notikumi, kuri pēc tam nonāk lejup mūsu pasaulē, turklāt visi spēki, kas nonāk lejup, precīzi pārklāj savu objektu mūsu pasaulē. Nav neviena objekta, neviena spēka, nevienas parādības mūsu pasaulē, kas nebūtu Augstākās pasaules sekas.

Lūk, daži piemēri, kas attēlo, kā kabalā tiek definēti svarīgākie jēdzieni.

Gaisma – bauda, kas piepilda radījumu.

Vieta – vēlme saņemt, kas arī ir radījums, tā ir „vieta” visai baudai – gaismai tajā.

Kustība – katra īpašību atjaunošanās garīgajā tiek dēvēta par kustību, jo atdalās no iepriekšējā tēla, īpašības un saņem savu personīgo nosaukumu. Līdzīgi daļai, atdalītai no materiālā objekta, kura pavirzās un noiet no iepriekšējās vietas.

Nosaukums – skaidrojumi par to, kā gaismas, uz kurām šie nosaukumi norāda, var tapt izzinātas, tas ir, pakāpes nosaukums norāda uz dotās pakāpes izzināšanas ceļiem un veidiem.

Pentateihā tiek aprakstīti Augstākās pasaules garīgie procesi, kas darbojas ārpus laika un telpas. Lasot grāmatu, mums ir sarežģīti dažādos ģimenes vai vēsturiskos stāstos, kas tiek aprakstīti, saredzēt un sajust to, kas pēc kabalistu vārdiem tajos ir apslēpts.

Cilvēki meklē Pentateihā kodus, atrod visdažādākās sakarības. Pastāv miljons saikņu veidu starp jebkurām tā daļām, jo katra daļa ir saistīta ar visām pārējām. Saskaitīts burtu, vārdu, izteicienu, skaits. Pēdējā laikā ar datora palīdzību veikts milzīgs darbs iekšējās struktūras, burtu veidu un to sastāvdaļu izpētē. Rezultātā tas cilvēkam neko nespēj dot, jo viņš nezina, kas apslēpts aiz katra simbola, aiz katra punkta, aiz katra burta izliekuma, aiz katras kombinācijas, aiz noteikta vārdu pārvietojuma.

Sākotnēji Pentateihs tika uzrakstīts kā viens vienots, nepārtraukts vārds, taču pēc tam šo vienoto vārdu sadalīja atsevišķos vārdos un tos, savukārt – burtos, burti dalās elementos, rezultātā mēs nonākam pie burta analīzes: punkts un no tā izejošā līnija.

Melnais punkts uz baltā fona apzīmē gaismas avotu, proti, gaismu, kas nāk no punkta.

Ja šī gaisma nonāk lejup no augšienes uz leju, no Augstākā spēka, no Radītāja pie radījuma, tad tiek apzīmēta ar vertikālu līniju, taču ja tas ir spēks, kas attiecas uz visu Universu, tad tas tiek apzīmēts ar horizontālu līniju.

Principā tā ir visa informācija, kas nonāk pie mums no Radītāja: visiespējamākais līniju un punktu savienojums ir atkarīgs tikai no šiem diviem mums sūtītajiem signāliem un to savienojumiem:

  • personīgais signāls, sūtīts no Radītāja cilvēkam – vertikālā līnija;
  • vispārējais signāls no Radītāja cilvēcei – horizontālā līnija;
  • visdažādākie stāvokļi starp

Tādā veidā tie visi veido kodu, cilvēces un Radītāja savstarpējo korelāciju, turklāt katrā laika sprīdī tas var izskatīties dažādi, jo katru brīdi katras dvēseles stāvoklis izskatās citādi.

Cilvēks, lūkojoties Pentateihā, no šīm svītriņām un līnijām katrā to stāvoklī (ja viņš ir apmācīts to pareizi uztvert) redz savu pagātni, tagadni un nākotni. Taču, lai to redzētu, nav pietiekami tikai lasīt tekstu.

Pentateiha atslēga, ar kuras palīdzību to ir iespējams pareizi lasīt kā instrukciju, lai iekļūtu garīgajā pasaulē, ir „Zoar Grāmata”. Zoar – tulkojumā no aramiešu valodas nozīmē starojums. Šī grāmata komentē visas piecas Pentateiha daļas, skaidro to, kas mums jāsaprot zemtekstā.

„Zoar Grāmatā” tiek attēlotas visas gaismas un tilpnes (kli) īpašības un saiknes, no kabalas grāmatām mēs varam uzzināt, ko nozīmē katrs burta elements. Katrs burts atspoguļo kādu pabeigtu stāvokli. Pieņemsim, mans šodienas stāvoklis dotajā brīdī: esmu noguris, man rodas kaut kādas sajūtas, domas, kuras izpaužas kaut kādā veidā dzīvnieciskajā līmenī, esmu vesels vai saslimis, esmu pacilātā vai mazāk pacilātā garastāvoklī. Ja es to visu sevī izsekošu un vēlēšos aprakstīt, tad man būs iespējams to izpaust ar kādu noteiktu simbolu un šis simbols tad arī tiek dēvēts par burtu.

 

Ko nozīmē „izzināšana”

Ņemot vērā, ka kabala pēta Universa raksturojumu, kas atrodas ārpus cilvēka iztēles robežām un kas ir sakne pat tādām mūsu pasaules pamatkategorijām kā telpa, laiks, kustība, ir radies iespaids, ka zinātnieku kabalistu terminoloģija sastāv no abstraktiem apzīmējumiem. Studējamās zinātnes patiesais stāvoklis šim viedoklim neatbilst.

Būdama ne tikai pētniecības instruments, bet gan praktiska metode, kabala izmanto vārdus, nosaukumus un terminus tikai ar noteikumu, ka tie atbilst objektiem un parādībām, kurus tie apzīmē. Pastāv zinātnieka kabalista dzelzs likums: „Tas, kas nav izzināts, netiek apzīmēts ne ar nosaukumu, ne ar vārdu” (Baruhs Ašlags „Šamati”, 3. raksts). Pats termins izzināšana ir cēlies no jēdziena, kas atrodams vienā no kabalas tekstiem: „kad tava roka sasniegs…”. Nepieciešamais zināšanu līmenis, kuru var nosaukt par izzināšanu, atbilst sajūtām, kuras pielīdzināmas ķermeņa taustes reakcijām. Izzināšanas līmeņi, kuri neatbilst dotajam nosacījumam, kabalā tiek apzīmēti kā sapratne, apgūšana u.c.

Izzināšanas problēma ietver sevī arī jautājumu par izzināšanas dziļumu: kas tieši izzināmajā parādībā, pasaulē, objektā ir izzināšanai pieejams un kādi tās pastāvēšanas līmeņi jebkurā gadījumā paliks ārpus izpētes robežām.

No acīmredzamiem piemēriem cilvēka kontaktā ar apkārtējo pasauli mums top saprotams, ka izzināšanas dziļums tiek ierobežots ar studējošā vajadzību līmeni. Eksistē reāli, cilvēka ikdienas dzīvē izmantojamie spēki un parādības (tādi kā fizikālie lauki, viļņi u.c.), kuru būtību cilvēks tā arī nav izzinājis, taču pētot un izmantojot to īpašības un iedarbību, viņš piešķīra tiem nosaukumus, neraizējoties par to, ka to būtība viņam nav zināma. Nosaukumi tiek piešķirti, balstoties uz sajūtamām izpausmēm par doto objektu un tā iedarbību uz cilvēku. Šie nosaukumi ienāk apritē un katram cilvēkam rada asociācijas ar objekta izpausmju summu (lai arī ierobežotu), kas cilvēkam pazīstama personīgi vai arī par to ir iepriekš dzirdēts. Šī asociāciju summa rada cilvēkā priekšmeta sajūtu par vienu vai otru objektu, vai parādību.

To realitāte tiek noteikta ar dotā objekta iedarbību summas realitāti uz pētnieka sajūtām. Tas ir pamatoti gan attiecībā uz pirmcēloni un tā izzināmajām izpausmēm, kā arī attiecībā uz mūsu pasaules objektiem un ķermeņiem, kuri iedarbojas uz mūsu maņu orgāniem. To izzināšana tāpat ir ierobežota ar to iedarbības iepazīšanu attiecībā pret mums, un mūsu sensoru reakciju summa attiecībā uz šo iedarbību rada mūsu iztēlē pietiekamu objekta tēlu, neskatoties uz zināšanu trūkumu par tā iekšējo būtību. Tas attiecas arī uz cilvēka pašizzināšanu. Viss, ko cilvēks par sevi zina, ir iekšējās būtības, kuru viņš nepazīst, ārējā izpausme.

Jebkuras zinātnes pamatu apgūšanas process sākas ar terminoloģijas studēšanu. Šis princips tāpat arī attiecas uz pasauļu, parcufim un sefirot pētniekiem, kuriem pirmcēloņa izzināmā iedarbība, kuru kabalā dēvē par gaismu, katrā no tās izpausmes līmeņiem ir pilnīgs un pietiekams pamatojums, lai šim līmenim dotu nosaukumu

Tādējādi viens no kabalas likumiem vēsta: „Viss, ko iespējams novērtēt un kas izriet no pirmcēloņa, izpaužoties dažādos dabas līmeņos, pilnībā apmierina izzinātāja prasības”. Tādējādi cilvēkam nekad nerodas nepieciešamība pēc tā, kas nav ietverts Universa dabā, kas principā ir pirmcēloņa izpausme.

Šķietamā pasaule

Doktora Mihaela Laitmana komentārs Bāla Sulama rakstam „Ievads Zoar Grāmatā” (Bāla Sulama oriģinālteksts – treknrakstā, komentārs – zem oriģinālteksta).

Jehuda Ašlags savā rakstā klāsta: „Un nejautā par to, tāpēc ka tas pats princips darbojas tāpat arī mūsu materiālās pasaules izzināšanā, piemēram: mūsu redze, ar kuras palīdzību mums paveras milzīga pasaule visā tās brīnumskaistajā pilnībā, taču patiesībā mēs to visu neredzam, šīs a inas rodas mūsos iekšēji. Citādāk runājot, mūsu smadzeņu pakauša daļā atrodas fotoierīce, kas darbojas kā acs, attēlojot tur visu, ko redzam un neko no tā, kas atrastos ārpus mums.

 Šim nolūkam mūsu smadzenēs Radītājs izveidoja it kā spoguļaci, kas apgriež otrādi visu, kas tajā attēlojas, lai mēs to redzētu it kā esošu ārpus mums, mūsu acu priekšā.

Taču, lai gan tas, ko redzam ārpus mums, nav īsts, mums jāpateicas Radītāja vadībai par to, ka Viņš mūsu smadzenēs izveidojis šo spoguli, kas ļauj mums redzēt un izprast to, kas atrodas ārpus mums. Ar to Viņš deva mums spēku katru lietu apjēgt īsti patiesā izzināšanas procesā, izmērīt katru lietu no iekšpuses un ārpuses. Bez tā pazustu mūsu izzināšanas lielākā daļa”.

 Mēs izzinām apkārtējo pasauli, kas atrodas it kā ārpus mums. Tas sniedz mums iespēju sajust  Radītāja papildu īpašības, Viņš ir vienīgais, kas atrodas ārpusē vienkāršās gaismas veidā.

Es izzinu tikai  reakcijas  uz informāciju, kas nonāk manos maņu orgānos. Piemēram, ja kaut ko nogaršoju, tad sajūtu to iekšēji. Turpretī redzu to, kas atrodas ārpusē. Patiesībā mani garšas receptori izzina kaut ko, kas ienācis no ārpuses. Es nogaršoju kaut ko ārēju, kas saskāries ar manu maņu orgānu. Īstenībā gan vienā, gan otrā gadījumā es izzinu tikai iekšējo gaismu, precīzāk, savu reakciju uz to.

Atbilstoši dažādu reakciju  uzkrājumam par ārējiem kairinājumiem, es sāku iedomāties to, kas atrodas ārpusē. Es iedomājos skaņu, kas līdz manīm nonāk, tā ieplūst ausī un iziet cauri visai nervu sistēmai; es  varu  to  atšķirt  un  atbilstoši tam  varu pateikt, ka ārpusē kaut kas ir. Patiesībā tur nekā nav, taču, balstoties uz nervu sistēmas reakciju, es iedomājos, ka ir. Mana iekšējā  vēlme  saņemt  uzbudinās  līdz tādai pakāpei, ka tās reakcija uz gaismu, kas atrodas ārpusē, sniedz man no  turienes kaut kā īpaša sajūtu. Tas nozīmē, ka, pamatojoties uz iekšējo  reakciju,  es  iztēlojos ārējo formu un veidoju sev priekšstatu par Radītāju. Man ir  daudz vēlmju,  es  sāku tajās sajust  reakcijas uz  altruistiskajām īpašībām. Tādā veidā katrā vēlmē es pakāpeniski izzinu atdeves īpašību. Līdz ar to es izzinu Radītāja īpašības un Viņa attieksmi pret mani. Tādā veidā atstarotajā gaismā es  veidoju priekšstatu  par Radītāju, Radītāja tēlu, kurš atrodas it kā ārpus manis. Bez iespējas sajust iekšēji un iztēloties ārēji, man nebūtu saiknes ar Radītāju. Es  atrastos  tikai  savās  iekšējās sajūtās, ārpus savienības ar Dodošo.

Visas pārmaiņas dvēselēs (labošanās, pacelšanās, kritumi, attieksme pret gaismu  un pret visu notiekošo) ir iekšējās sajūtas, „taču tas izskatās tā, it kā pārmaiņas notiktu pašā Dodošajā” – it kā tieši Radītājs atrodas kabalistu acu priekšā, veido ar tiem savstarpējo saikni un sadarbojas. Tikai šādā ceļā viņi izpelnas zināšanas un Radītāja brīnumskaistā Nodoma izzināšanu.

„Neskatoties uz to, ka mēs visu redzam, it kā notiekošu acu priekšā” – pamatojoties uz mūsu reakciju attiecībā  pret  Augstāko  gaismu,  mums  šķiet,  it  kā acu priekšā mēs veidojam sev Radītāju, tajā pašā laikā Augstākā gaisma atrodas absolūtā mierā, un tikai mūsu reakcijas pastāvīgi mainās atbilstoši iekšējiem labojumiem. Es pastāvīgi koriģēju savu vēlmju stāvokļus:  dziļumā,  pretestībā  tiem utt. Katru reizi, kad iekšēji mainos, man šķiet, ka pārmaiņas notiek ārpusē.

„Neskatoties uz to, ka redzam visu it kā notiekošu mūsu acu prie kšā, jebkurš, kuram piemīt saprāts, skaidri redz, ka viss, ko mēs redzam, atrodas mūsos, mūsu smadzenēs. Tāpat arī dvēseles: neskatoties uz to, ka visus tēlus tās redz Dodošajā, tām nav šaubu, ka visi šie tēli atrodas pašās dvēselēs, smadzenēs, nevis Dodošajā. Papūlies ar visu rūpību saprast sacīto, par cik nav manos spēkos atklāt to vairāk…”

 Personīgās pārmaiņas un iekšējo redzējumu es redzu tā it kā tie atrastos ārpusē, taču tieši tas manī veido  Radītāja tēlu,  ar šo tēlu es  sazinos,  veidoju dialogu. Radījumam ir jāredz, proti, jājūt (redze ir augstākā sajūtas pakāpe) Radītājs. Pašu Radītāju, Viņa būtību mēs neizprotam. Abstrakto formu mēs uztveram neskaidri, nejauši un tā ir maldinoša. Mēs skaidri apgūstam formu,  kas ietērpta  matērijā  un pašu matēriju,  tas ir, sevi (savas vēlmes). Šajā gadījumā tā kļūst par Radītāja formu, kurš ietērpies radījuma matērijā.

Kāpēc „par Radītāja formu”? Radījuma matērija ir vēlme. Ja radījums spēs  izlabot savas vēlmes ar vislielāko spēku, ko tas saņem no Radītāja, tad katra vēlme, kas maksimāli darbojas uz atdevi, kļūs par sākotnēji radīto formu. Tas ir Radītāja zīmogs, kuru Viņš iemiesoja radījumā kā vēlmi.

No Radītāja puses tas  bija  atdeves spēks. Viņa  zīme  radījuma  vēlmē  saņemt izpaudās kā vēlme baudīt. Vai Radītāja zīmogā bija šī vēlme atdot? Bija vienkārša Augstākā gaisma, dēvēta:  būtība. Taču noteiktas attīstības  ceļā,  izpaužoties matērijā, Augstākā gaisma radīja tajā vairums vēlmju. Radījuma saikne ar Radītāju var veidoties tikai caur šīm vēlmēm.

Ko šajās vēlmēs radījums redz? Tas redz avotu, no kura uz viņu nāk bauda.

Ja visas savas vēlmes  es virzu uz atdevi, tad ar to palīdzību es izzinu  Radītāja  attieksmi pret mani kā Dodošā. Šajā gadījumā man šķiet, ka šo ainu es redzu no ārpuses. Taču būtībā tā ir mana iekšējā aina, kuru esmu izzinājis, pateicoties tam, ka rīkojos kā dodošais. Dodošo, kuru esmu no sevis izveidojis pats, redzu sev priekšā.

Ja es nespētu iedomāties Dodošo kā eksistējošu ārpus  manis,  tad  nespētu ar  Viņu rast kontaktu, jo tādā gadījumā es neizzinu Viņa būtību. Vai Dodošā tēls,  kuru  es izzinu un it kā redzu acu priekšā, ir maldinošs? Nē, tā nav  ilūzija.  Tā  ir  Radītāja patiesa attieksme pret mani. Fantāzija ir  tā,  ka Viņš  man  atklājas  kā atdeves  avots, kas piepilda manas dvēseles kelim. Pašam Radītājam šāda forma nepiemīt. Tādā veidā Viņu attēlo kabalisti. Viņam pašam nav nekāda tēla.

Tieši tāpat mūsu pasaulē mēs dabiskā ceļā iedomājamies, ka  iespaidi,  kas  mūsos rodas pateicoties maņu orgāniem, ir notiekošais ārpus mums, ārpusē.  Bāls  Sulams saka, ka katrs, kuram piemīt saprāts, savā izpētē saprot, ka „viss, ko  redzam,  ir tikai mūsu smadzenēs”. Ja viens no maņu orgāniem pazūd no aprites, izzūd arī apkartējās pasaules daļa. Ja mums izzustu visi mūsu sensori, tad  mēs  redzētu pilnīgi citu pasauli, citā tās formā.

Galu galā visa pasaule ir iekšējo sajūtu summa piecos maņu orgānos. Pat mainot to diapazonu, mēs redzēsim citu spektru, dzirdēsim citas frekvences utt. Tas ir, iegūsim pavisam citu pasaules ainu.

Kabalā tas tiek dēvēts par izdomāto pasauli, tāpēc ka mūsu sajūtas aptver ļoti šauru diapazonu, tās ir statiskas un sniedz mums nejaušu, maldīgu  ainiņu.  Taču  ar  to mums pilnīgi pietiek, lai virzītos uz priekšu, lai attīstītu sesto sajūtu orgānu, sesto maņu.

Kapēc cilvēks radīts tieši tādā veidā un ar tādiem sensoriem? Pamatojoties uz personīgo pieredzi, mēs nonākam pie  secinājuma,  ka  visa  pasaule  ir  rezultāts  tam, ko mūsos izveidojušas mūsu sajūtas.  Cilvēki,  kas  izpelnījušies  garīgo  redzi, patiešām redz, ka mūsu pasaules aina,  kuru veidojam acu priekšā, ir nemainīgā Augstākā gaisma, kas piepilda visu realitāti. Tikai mūsu  sajūtas,  reaģējot uz Augstāko gaismu, Radītāja atveidojumu dala četros dabas veidos: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais.

 Aina, kuru attēlo mūsu iztēle, izskatās tik  dzīva, ka  mēs nespējam izrauties  no sagrozītā priekšstata, līdzko attīstīsim sevī papildu sesto sajūtu orgānu. Sākot dzīvot ar šī papildu orgāna sajūtām, mēs atklājam, ka spējam it kā iesakņoties dabiskajos piecos maņu orgānos un tajos eksistēt, taču varam iziet ārpus to robežām. Iegrimstot sajūtās, kas saņemtas ar piecu maņu orgānu palīdzību, cilvēks, tā sakot,  sāk dzīvot tikai tad, kad iziet no tiem, viņš nomirst.

Cilvēks ir tikai vēlme saņemt,  kurai  var  būt  visdažādākās  nokrāsas.  Garīgajā pasaulē  vēlme   tiek  dēvēta  „cilvēks”   un tā ir pēdējā pakāpe rindā: „nedzīvais”, „augu”, „dzīvnieciskais”, „cilvēciskais”. Mainot vēlmi saņemt, var sajust sevi kā dzīvnieku, augu vai nedzīvās pasaules pārstāvi – tas viss ir garīgo pakāpju sajūtas. Mūsu  materiālais   apvalks ir nemainīgs,  taču,  ja  mēs  būtu  spējīgi,  tad  izpētes   ceļā pārtaptu par akmeni, dzīvnieku vai ziedu. Viss atkarīgs  tikai no vēlmes  saņemt līmeņa, no vēlmes attīstības pakāpes un labošanās, tas ir, no tā, kā vēlme saņemt mijiedarbojas ar gaismu.

 Tas nozīmē, ka  ietērpi, kurus  iztēlojamies  kā  ārējās  pasaules  ainu   un  kuros veidojam priekšstatu par Bezgalības pasaules gaismu, ir mūsu piecu maņu orgānu reakcija, kuru prototipi ir 5 garīgās sefirot. Izmantojot šos  maņu  orgānus,  mēs varam iedomāties sevi kā cilvēku ar  viņa  ārējo  pasauli vai kā  suni ar  suņa  pasauli, vai kā augu ar augu  pasauli,  vai arī  kā kaut ko  nedzīvu. Pat akmenim ir sava saikne  ar apkārtējo dabu un savs iespaids no tās.

Ņemot vērā, ka mums nav spēja, kas ļautu uztvert Radītāja būtību, mēs  izzinām ne Viņu pašu, bet tikai tēlu, kas radies mūsu saspratnes  līmenī.  Kā  radījums  mēs  neesam spējīgi iziet ārpus savām robežām un sajust  kaut  ko  ārpus  mums.  Ja mūsu kli būs pilnībā izlabota, mēs spēsim iedomāties Radītāja  atdevi daudz īstākā formā, bez sagrozījumiem un  traucējumiem savās īpašībās. Taču pat šādas izzināšanas pamatā ir sajūtas, kas nāk caur maņu orgāniem, ar kuriem Viņš mūs  ir radījis. Viņš varēja mūsos ielikt pilnīgi citas uztveres spējas. Vai arī  vispār  atņemt  jebkuras sajūtas…

Taču jau pati iespēja iedomāties, ka kaut kas pastāv ārpus manis, ārpus  manām sajūtām, kaut kas, ko nesajūtu, liecina par cita stāvokļa esību, kuru es spēšu sasniegt, kad būšu izlabojies un kad manas sajūtas sasniegs atbilsmi ar Radītāju. Labošanās beigās es redzēšu Viņu tādu, kāds Viņš vēlējās  man atklāties.  Kas  notiks pēc tam?

Iespējams, pēc šī stāvokļa sasniegšanas ir izeja uz kādu principiāli jaunu pakāpi, nebijušu iespēju atklāšana, kuras patlaban nav vērojamas.  Viss,  par  ko  kabalisti mums stāsta savos darbos, noved mūs tikai pie šī sliekšņa…  Līdz  tam  brīdim es redzu Radītāju atbilstoši tam, ciktāl esmu izlabojies un mans priekšstats par Viņu vienmēr ir vairāk vai mazāk aprobežots.  Tikai tādā veidā  es  arī  varu  par Viņu  kaut ko sacīt vai Viņu iztēloties. „Katrs, kurš redz trūkumus, redz tos atbilstoši savas sabojātības pakāpei un katrs, kurš attaisno, attaisno atbilstoši tai pakāpei, kurā izlabojies”.

Kabalas valoda – zaru valoda

„Tiešā vārdiskā nozīme (Rakstība) pakļaujas laika un telpas nosacījumiem. Alegoriskā un kabalistiskā – dzīvo mūžīgi, ārpus laika un telpas ierobežojumiem.”

Johans Reihlins „De arte cabbalistica”

Kabalistu valoda – zaru valoda

Zemākajā pasaulē pastāv tikai tas, kas aizsākas Augstākajā pasaulē un no tās rodas. Sakne, kas atrodas Augstākajā pasaulē, liek tās atbilstošajam zaram zemākajā pasaulē pieņemt šīs saknes formu un īpašības.

Šeit jāpiebilst: ja pats zars to vēlas. Pretējā gadījumā starp tiem nav saiknes. Tas nozīmē, zemākais saprot, ka attiecībā pret savu sakni ir zemākais un ka no augšienes attiecībā uz viņu viss nonāk lejup tikai ar vienu nolūku, lai viņš pareizi to uztvertu, labotos un pielīdzinātos augstākajam.

Pamatojoties uz saikni starp sakni un zaru, kabalisti radīja valodas krājumu, kas dod iespēju runāt par Augstāko pasauļu garīgajām saknēm, minot zemākā zara nosaukumu, kas tiek skaidri formulēts, vadoties no šīs pasaules sajūtām.

Kabalisti vēlas mums kaut ko pastāstīt. Kā viņi to var izdarīt? Kā mēs skaidrojam kaut ko bērnam? Valodā, kuru viņš saprot. Pajautājiet mātei, kurai, pieņemsim, ir trīs mēnešus vecs bērns un viņa sacīs, ka pilnībā saprot mazuli un spēj ar viņu sarunāties. Mēs vērojam šo zīdaini – viņš vicina rokas, kājas, neko nesaprot, kliedz. Taču māte saprot viņa valodu. Tieši tāpat arī kabalisti runā ar mums valodā, kas atbilst mūsu līmenim. Viņi nerunā ar mums Augstākā līmeņa valodā – viņi sniedz mums informāciju tādā veidā, lai mēs spētu apzināties savu darbību iekšējo jēgu, savu līmeni.

Ko viņi vēlas mums nodot? Viņi vēlas mums pastāstīt, kas atrodas mūsu pasaules iekšienē, lai mēs uz to tiektos; sāktu uz to virzīties; lai saprastu, kam mums ir jālīdzinās. Viņi dod mums saikni starp mūsu stāvokli un nedaudz augstāku. Tāpat kā mēs, rotaļājoties ar bērnu, rosinām viņā vēlmi izdarīt nedaudz vairāk, atrast veidu, kā atrisināt uzdevumu, veikt ko jaunu un pie tam iekšēji bagātināties. Tieši tāpat pret mums izturas arī kabalisti.

Zaru valoda ir ļoti daudzveidīga. Kabalisti tajā savstarpēji sarunājas un sarakstās. Augstāko pasauli, kurā nav nosaukumu, viņi apraksta ar mūsu pasaules vārdu palīdzību. Viņi nolaižas līdz zemākajam līmenim, lai paskaidrotu mums transformācijas, kuras mums sevī ir jārealizē.

Saknes un zara saikne ļauj kabalistam veidot vārdu krājumu, jo sajūtamās pasaules objekts dod mums tiešu nosaukumu, kurš norāda uz tā augstāko sakni. Pašu sakni nav iespējams nosaukt kādā vārdā, jo tā atrodas aiz iztēles robežām, tas ir, virs mūsu maņu orgāniem. Tomēr, pateicoties tam, ka mūsu pasaulē atrodas zari, kurus mēs spējam uztvert, kļūst iespējama arī sakņu vārdiskā nozīme.

Ja mūsu pasaule nepastāvētu, kā cilvēki, atrodoties Augstākajā pasaulē, spētu savstarpēji sazināties? Ar domu starpniecību. Kā mēs sazinātos, ja mēs atrastos tikai mūsu pasaulē? Izmantotu mūsu parasto vārdnīcu, skaņas, mūziku – visu to, ko radījis cilvēks. Taču kā mums sazināties ar tiem, kuri vienlaikus atrodas gan mūsu pasaulē, gan Augstākajā? Tikai balstoties uz īpašu likumu.

Tie, kuri atrodas Augstākajā pasaulē, izmanto savu vārdnīcu – domu vārdnīcu. Tur nav nepieciešami vārdi, jo tie, kuri atrodas Augstākajā pasaulē, pastāv it kā kopīgajā kli, viņi savstarpēji saistīti, pateicoties altruistiskajām darbībām. Tieši tāpat kādam no mana ķermeņa orgāniem nav vajadzīgi vārdi, lai paskaidrotu citam orgānam, kā viņiem savstarpēji jāsadarbojas, tāpēc ka tie ir saistīti ar kopējo ķermeni.

Vārdi un izteicieni vajadzīgi tikai tam nolūkam, lai nodotu otram kaut ko, kas atrodas ārpus manis, – no viena telpas sektora, kuru pārvalda viena vara, uz citu telpas sektoru, kurš atrodas citas varas ietekmē, – no viena noslēgta objekta uz citu noslēgtu objektu. Šim nolūkam pastāv valoda. Ja divi objekti savienoti ar kopējo ķermeni, tad valoda tiem nav nepieciešama: informācija brīvi pārplūst no viena pie otra. Tādā mērā, kādā mēs virzāmies uz Augstākajām pasaulēm, mēs pieslēdzamies kopīgai Ādama dvēselei. Tur mūsu valoda nav vajadzīga. Pakāpeniski iekļaujoties Augstākajā pasaulē, mēs sākam sajust šo kopīgo dvēseli, sākam uztvert kabalistu domas, darbības un mērķus.

Mūsu pasaulē, kurā egoistiski esam atdalīti viens no otra (šo stāvokli dēvē „mūsu pasaule”), pastāv sava valoda. Mēs pūlamies viens otram ko paskaidrot un, pat neskatoties uz to, nespējam viens otru saprast. Tās ir „Babilonijas jūkļa” sekas, kad cilvēki vēlējās uzcelt torni līdz Radītāja augstumam, taču šīs vēlmes pamatā bija egoisms. Viņi kļuva pārmērīgi lepni, sacīdami: „Mēs tapsim kā Radītājs”, un rezultātā egoisms iznīcināja viņu savstarpējo saikni.

Ja viņi nebūtu virzījuši savu tieksmi uz to, lai kļūtu vienlīdzīgi ar Radītāju, tas ir, nemodinātu savu egoismu, viņi nespētu atklāt, cik ļoti ir savstarpēji atdalījušies. Tad, kad viņi nolēma pielīdzināties Radītājam, viņi redzēja, ka ir pretēji Viņam un ikviens sajuta, ka ir atdalīts no pārējiem un viņi pārstāja viens otru saprast. Egoistiskais „lēciens”, kas notika noteiktā cilvēces attīstības posmā, tiek dēvēts par Babilonijas torņa sabrukumu. Babilonijas tornis, protams, ir simboliska būve, taču mūs interesē tā iekšējais aspekts: kas bija tas virzošais dzinējspēks, kas rosināja cilvēkus uz šīs būves celtniecību, ko viņi vēlējās sasniegt.

Mums, iesprostotiem savā egoismā (es – sevī un arī cits – sevī), lai komunicētos, ir nepieciešama valoda. Šāda saikne ir nepieciešama, jo esam sabojāti un katrs ir noslēdzies sevī. Ja mēs spētu iziet ārpus mūsu egoisma robežām un saliedēties ar pārējiem, mums nebūtu nepieciešama valoda, jo pati mūsu būtība būtu savienota ar kopējo kli, vēlmju tilpni.

Tāpēc saprotams, kāda nozīme ir valodai šajā pasaulē: egoistu nožēlojamais mēģinājums sazināties vienam ar otru. Skaidrs arī tas, kā notiek sazināšanās garīgajā pasaulē, kur valoda vispār nav vajadzīga: tā ir informācijas brīva plūsma no viena pie otra. Zaru valoda mums ir nepieciešama, lai varētu vismaz nedaudz izprast notiekošo augstākajā pakāpē un zināmā veidā tai pielīdzināties.

Tāpat māte, rotaļājoties ar bērnu, palīdz viņam attīstīties, tiecas uz to, lai viņš kļūtu gudrāks, vairāk spētu saprast un apzinīgāk rīkotos. Viņa pastāvīgi uzdod viņam uzdevumus, kaut ko iemāca. Protams, tas notiek zemapziņā, dzīvnieciskajā līmenī, taču augstākā pakāpe mūs audzina tieši tādā pašā veidā. Mēs kļūstam pieaugušāki un nākamā, daudzkārt augstāka pakāpe mūs audzina, demonstrē, skaidro, dod spēku un prātu, lai mēs spētu atveidot to, ko tā parāda. Šī pakāpe atrodas virs mūsu līmeņa, un tās valoda dēvēta par zaru valodu. Mums šajā valodā ir jāieklausās, jo bez tās mēs neko nasasniegsim.

„Saknes un zara atbilsme”

Tāpēc galvenais ir pirmavotu studēšana. Svarīgi ir sadzirdēt, ko kabalisti jums vēlas sacīt. Ne ar prātu, bet tieši uztvert viņu vēlmes spēku, aicinājumu uz augstāko stāvokli. Šeit darbojas nevis mūsu prāts, bet cilvēka vēlme sasniegt citu eksistences līmeni. Nav iespējams saprast ar prātu tās parādības, to informāciju, kuru nodod mums kabalists, atrodoties augstākajā pakāpē. Tikai sasniedzot šo līmeni, mēs spējam izprast ar mums notiekošā cēloņus, ne ātrāk.

Ja jūs sākat to iztēloties ar prātu, tad apzināti vienkāršojat rakstīto un nepareizi to uztverat. Nav iespējams ar prātu izprast augstāko pakāpi – var tikai vēlēties to sasniegt un tad izprast. Mēs tiecamies uz nākamo pakāpi ar vēlmes spēku, taču neizprotam. Tāpat arī mēs augam mūsu pasaulē – ar vēlmi, jo vēlme ir kli sākotnējā īpašība, turpretī smadzenes – palīgorgāns, vēlmes sekas.

Tātad pašu sakni nav iespējams nosaukt vārdā, jo tā atrodas ārpus mūsu izpratnes robežām, taču mūsu pasaules objekts dod mums precīzu nosaukumu, kas norāda uz attiecīgo sakni. Augstāko sakņu vārdiskā izpausme kļūst iespējama, tāpēc ka mūsu pasaulē pastāv zari, kuri ir sajūtami.

Visam, kas atrodas mūsu pasaulē, ir nosaukums, un tas ir garīgās saknes zars. Atrodoties uz Augstākās pakāpes, kabalists mums klāsta kaut kādus vārdus un frāzes. Mēs varam šo tekstu izlasīt, tas ir uzrakstīts mūsu valodā, turpretī saprast tajā mēs varam tikai to, kas mums ir pieejams, atrodoties uz mūsu pakāpiena, zara. Turpretī kabalists izprot to, kas atrodas viņa pakāpē, saknē.

Ko šis teksts var mums dot, ja kabalists, izmantojot katru vārdu, salīdzinājumā ar mani domā pilnīgi ko citu? Tas nedod neko, izņemot vienu – vēlmi pacelties līdz viņa pakāpei, lai spētu redzēt un saprast to, ko redz un saprot kabalists.

„Noteikumi darbā ar pirmavotu tekstu”

Ja jūs domājat, ka, pateicoties „Desmit Sefirot” apgūšanai, jūs sāksiet saprast, kā iekārtota Augstākā pasaule, jūs maldāties. Neviena kabalas grāmata nesniegs jums Augstākās pasaules uzbūves izpratni. Tas, kurš jau atrodas Augstākajā pasaulē, patiešām to apgūst pēc šīm grāmatām. Grāmata viņam nozīmē instrukciju, ceļvedi: ej turp, paskaties šeit, izdari to – ieraudzīsi šo. Ja mēs atrodamies mūsu pasaulē, mums nav ekrāna, lai iztēlotos to, par ko šī grāmata klāsta, tā mums neko nedos, mēs nespēsim saprast, par ko tajā tiek runāts. Vienīgais, ar ko tā mums var līdzēt – pastiprināt mūsu vēlmi, lai paceltos uz augstāku līmeni.

„Teksta pareiza adaptācija”

Ja ielūkosimies kabalas lūgšanu grāmatā, tad tajā atradīsim tikai precīzus norādījumus, kas paredzēti noteiktām darbībām: „Paņem tieši tik daudz noteiktā ekrāna ar tādu vai citādu vēlmi, izdari attiecībā pret to tādu, lūk, altruistisko darbību un saņemsi tādu, lūk, rezultātu”. Tāda ir kabalistu sarunvalodas būtība, ar kuras palīdzību viņu augstākā izzināšana tiek nodota no viena otram, no paaudzes paaudzei, mutiski un rakstiski. Šī valoda sniedz iespēju viņiem savstarpēji saprasties pietiekami precīzā līmenī, kas nepieciešams kabalas zinātniskajos pētījumos. Tāpēc ka katram zaram ir savs dabiskais definējums, kas piemīt tikai šim zaram, tas tieši norāda uz savu garīgo sakni.

Vēlreiz: zaru valoda ir absolūti precīza, jo kabalisti visus nosaukumus aizguvuši no mūsu pasaules. Katram zaram atbilst sava augstākā sakne, un kabalisti precīzi saista vienu ar otru. Tāpēc viņi nekļūdīgi apzīmē to vai citu sakni pēc tās zara nosaukuma.

Mūs ietver milzīga pasaule un daudz tajā ir paša cilvēka izdomāts. Iedomājieties, kā cilvēki dzīvojuši iepriekš: alās, teltīs, ganīja lopus, gādāja iztiku. Pēc tam tūkstošu gadu gaitā cilvēki radīja sev apkārt daudzveidīgus mākslīgus objektus, nosacījumus, savstarpējās attiecības. Vai Augstākajā pasaulē pastāv analogs attiecībā pret šiem mākslīgajiem priekšmetiem? Izlabotā veidā – jā, neizlabotā – nē, tāpēc ka to visu esam radījuši atbilstoši sava egoisma vajadzībām. Ir pamata analogi: māja, siena, lauks un tā tālāk. Smalkākiem, taču makslīgi radītiem objektiem, Augstākajā pasaulē analogu nav, tāpēc ka to visu esam radījuši, izmantojot savas īpašības nepareizi, nedabiski, egoisma attīstības rezultātā, visu šo tūkstošu gadu garumā. Lūk, tāpēc kabalas valoda izmanto mūsu pasaules parastos ikdienas vārdus kā, piemēram, goda drānas, apskāvieni, skūpsts, lejup nākšana, attālināšanās, pietuvināšanās, pacelšanās, nolaišanās, pilsēta.

Zināšanu nodošana no skolotāja skolniekam

Vārdi paši par sevi nespēj nodot augstākās zināšanas. Augstākās zinības atrodas ārpus telpas, ārpus laika un ārpus kustības; tās ir absolūtas. Mēs uztveram notiekošo tikai kā cēloņu un seku secīgu kārtību un dēvējam to par laiku. Kustību mēs arī sajūtam sevī iekšēji. Kustība, mainība, telpa, laiks – tas, ko sajūt pati mainīgā kli, turpretī tajā esošā gaisma atrodas absolūtā miera stāvoklī. Tāpēc garīgais ir ārpus laika, telpas un kustības.

Kāpēc? Tāpēc ka garīgais arī ir kli, jo gaismu mēs uztveram caur kli. Vai mēs izejam ārpus mūsu kli tad, kad kaut ko uztveram? Nē. Kāpēc tad garīgais atrodas ārpus laika, telpas un kustības – miera stāvoklī? Tāpēc ka par garīgo tiek dēvēta izlabotā egoistiskā īpašība, kas ieguvusi gaismas īpašību. Izlabotā kli sajūt Augstāko realitāti tieši tāpat kā gaisma, kas atrodas miera stāvoklī ārpus laika, telpas un kustības.

Svarīgi nesajaukt: mēs pastāvīgi atrodamies savā iekšējā stāvoklī, savās sajūtās, savā kli. Taču, ņemot vērā, ka šī kli ir mainījusies, lai līdzinātos gaismai, ieguvusi gaismas īpašības, tā sajūt tieši to pašu, ko sajūt gaisma, atrodas tajā pašā stāvoklī. Tāds kli stāvoklis tiek dēvēts par garīgo. Vārdam gaisma kabalā ir vairākas nozīmes, atkarībā no stāvokļiem, kurus kabalisti apraksta. Gaisma var būt vēlmju piepildījums, Radītājs, spēks, dabas likumi un tā tālāk.

Skolotāja izrunājamie vārdi nespēj nodot augstākās zinības, kuras atrodas ārpus laika, telpas, kustības. Tikai zaru valoda spēj izteikt zaru un to augstāko sakņu savstarpējo korelāciju.

Ko nozīmē „dzirdēt zaru valodu”? Ja skolnieks kaut ko dzird no skolotāja un spēj to uztvert tieši kā zaru valodu, tad viņš patiešām skolotāju dzird un spēs saņemt vajadzīgo informāciju. Ja es ko skaidroju, tad daži dzird mūsu ierasto pasaulīgo valodu, taču ir cilvēki, kuri sadzird zaru valodu. Tas ir atkarīgs no skolnieka, nevis no skolotāja.

Šo valodu spēj saprast tikai tas, kurš saprot sakņu un zaru savstarpējo korelāciju. Saikni starp sakni un zaru nav iespējams izzināt no lejas uz augšieni: raugoties uz zemākajiem zariem, mēs nespējam rast jebkādu analogu ar augstākajām saknēm. Gluži otrādi, sākumā pašam jāizzina augstākās saknes un tikai pēc tam, lūkojoties no augšienes lejup, iespējams izprast sakarību starp katru sakni un tās zaru.

Atrodoties zemākajā pakāpē, jums nav iespējams saprast to, ko ar zaru valodas palīdzību jums nodod augstākais. Tikai paceļoties līdz viņa līmenim, jūs spēsiet saprast, ko viņš jums klāsta. Kāpēc tad viņā klausīties? Kad pacelšos augšup, es sapratīšu, ko viņš man stāsta. Kāda tad nozīme klausīties patreiz, ja es jebkurā gadījumā nespēšu saprast? Tas viss domāts tam, lai klausoties viņā, es sajustu vēlmi pacelties līdz viņa pakāpei, lai kļūtu kā viņš. Šo mērķi ir nepieciešams sasniegt. Skolotājs vēršas pie sava skolnieka nevis ar nolūku dot sapratni, bet lai skolnieks noskaņotos uz apziņu, cik svarīgi ir pacelties līdz skolotāja pakāpei.

Tikai pēc tam, kad skolnieks pacelsies līdz augstākajai pakāpei, viņš uzzinās un izpratīs saknes un zara saiknes, viņam ar skolotāju kabalistu radīsies kopēja valoda – zaru valoda. Tad skolotājs spēs viņam nodot visas savu gudrību nianses, zināšanas par notiekošo Augstākajās pasaulēs – visu to, ko viņš ir saņēmis no saviem skolotājiem vai izzinājis patstāvīgi. Tāpēc ka tagad viņiem ir kopēja valoda un viņi viens otru saprot.

Iekāms skolnieks nesaprot šo valodu un nezina, kādā veidā zars norāda uz sakni, skolotājs nevar viņam paskaidrot nevienu augstāko zinību vārdu, nevar runāt ar viņu par kabalas izpēti. Kabalas zināšanas ir iespējams nodot tikai tam, kurš saprot, kas viņam tiek nodots. Nav iespējams vienam otru saprast, atrodoties dažādās pakāpēs. Skolniekam jāpaceļas līdz tai pakāpei, kurā atrodas skolotājs. Taču kādā veidā skolnieks varētu pats sasniegt zaru valodas zināšanas? Studējot kabalas grāmatas, kuras pakāpeniski viņu ievada Augstākās pasaules sajūtās.

Lasot grāmatas, sajūtot vēlmi pacelties līdz tam līmenim, kurā bija atradies to autors, klausoties skolotājā, vēloties pacelties līdz viņa līmenim, pat īpaši neiedziļinoties vārdos, taču tiecoties saplūst ar Augstāko, cilvēks patiešām mainās un paceļas augšup. Tikai ar savas vēlmes spēku, nevis ar prāta racionālo izpratni.

Iespējams, kāds no mums ir piedzimis gudrāks, veiksmīgāks, cits – mazāk, taču tam nav nekādas nozīmes. Galvenais – vēlme, jo garīgā kli ir vēlme. Prāts, kas eksistē līdzās vēlmei, ir spēja ātri apstrādāt informāciju un zināmā veidā ar to manipulēt. Prātam nav ne mazākā sakara ar garīgo, tas spēj darboties tikai egoistiskajā pasaulīgajā līmenī. Garīgajā ir tikai vēlme.

Pēc tam, kad skolnieks ir sasniedzis vismaz pirmo Augstākās pasaules pakāpi un no tās līmeņa no augšienes uz leju apguvis zaru valodu, viņš var saņemt zināšanas no skolotāja kabalista. Paceļoties vismaz līdz pirmajai garīgajai pakāpei, ir iespējams redzēt, kā šī valoda darbojas un analoģiski tam izzināt augstākas pakāpes. Tāpēc pats galvenais ir šķērsot mahsomu. Pakāpieni, kas atrodas aiz mahsoma, līdzinās viens otram. Katrs nākamais pakāpiens atšķiras no iepriekšējā ar lielāku izpausmi, lielāku apjomu, lielāku spēku un dziļumu, taču starp tiem jau pastāv līdzība, nevis atgriezeniskā un pilnīgi nesaprotamā saikne, kas pastāv starp mūsu pasauli un Augstāko.

„Pasaulīgie” nosaukumi kabalā

Tādējādi mēs varam saprast, kāpēc kabalisti augstāko ideju paušanai izmanto tādus vārdus kā skūpsts, dzimumakts, apskāvieni, dzemdības utml.: kabalisti nevar izmantot citu valodu, izņemot zaru valodu, kura tieši norāda uz katras saknes saistību ar tās atbilstošo zaru.

Tātad, lai cik pasaulīgs mums liktos viena vai otra zara nosaukums, mēs nevaram atteikties no tā izmantošanas, jo mūsu pasaulē neeksistē cits zars, kuru varētu izmantot šī zara vietā.

Mēs zinām, ka Augstākā gaisma rada sākotnējo kli, kas sastāv no piecām daļām. Pēc tam šī kli sāk sevī iekšēji dalīties, vairoties, izpaust savas iekšējās struktūras. Taču tā ir tā pati kli, tikai katra tās daļa dalās vēl uz piecām, tad vēl uz piecām utt. Katra no daļiņām līdzinās sākotnējai kli, taču pauž vienu no tās īpašībām.

Tad, kad mēs, izmantojot zaru valodu, runājam par kādu darbību vai objektu Augstākajā pasaulē, mums precīzi jānorāda, no kādas īpašības kāda izpausme izriet, kādi ir tās cēloņi un sekas. Mūsu pasaulīgajā valodā var runāt pietuvināti, taču ja runājam par garīgo, tad mums pilnīgi precīzi jānorāda katra objekta vieta visu piecu pasauļu sistēmā, visās 125 pakāpēs. Šī vieta tad arī ir kabalistiskais objekta nosaukums.

Atsakoties no kāda nosaukuma izmantošanas, mēs ne tikai zaudētu tam atbilstošo Augstākās garīgās pasaules jēdzienu (jo neeksistē cits nosaukums, kas spētu to aizvietot, lai šo sakni aprakstītu), bet arī nodarītu zaudējumu visai zinātnei kopumā.

Garīgo objektu var dēvēt atbilstoši viņa nosaukumam. Ko nozīmē

„nosaukums”? Mēs piešķiram nosaukumu kli skaitliskajai nozīmei, tas ir, vēlmes lielumam atbilstoši ekrānam, pakāpei, šī ekrāna īpašībām un tādā veidā skaidri norādām uz to vai citu objektu. Šajā gadījumā mēs izmantojam kabalas valodu – sefirot, parcufim valodu, kura nekādā veidā nav saistīta ar mūsu pasauli. Šajā valodā sarakstītas kabalas pamatgrāmatas: dižā 16.gs. kabalista ARI grāmata „Dzīvības koks” un „Desmit Sefirot Mācība”, kuru sarakstījis mūsdienu 20.gs. kabalists Bāls Sulams.

Pastāv cita valoda – zaru valoda, kurā uzrakstītas „Zoar grāmata” un Pentateihs jeb Piecas Mozus grāmatas Vecajā Derībā. Šeit, attiecībā uz Augstāko, tiek izmantoti mūsu pasaules vārdi. Kabalistiem nav interesanti runāt par mūsu pasauli. Kas tajā ir īpašs, lai rastos nepieciešamība to aprakstīt? Viņu vēstījumi ir tikai par Augstāko pasauli, par to, kurp mums vajadzētu virzīties.

Tāpēc mums ir jāsaprot, ka kabalā vārdi, kas varētu mums likties pasaulīgi, tiek lietoti absolūti ne tajā kontekstā, kādā esam ieraduši tos dzirdēt un saprast. Aiz šiem vārdiem atrodas Augstākās pasaules darbības un īpašības.

Lūk, tāpēc mums nav jābrīnās par „nepiedienīgu” nosaukumu izmantošanu, jo šajā aspektā kabalistam nav brīvas izvēles: viņam jāizmanto mūsu pasaules nosaukumi, kuri precīzi atbilst tam, kas norisinās Augstākajā pasaulē un viņš nevar šos nosaukumus aizvietot ar citiem, „pieklājīgākiem”. Viņam jāsniedz izsmeļošs skaidrojums, un jānoformulē precīzs definējums.

Ja garīgajā pasaulē kāds objekts atbilstoši viņa zaram mūsu pasaulē tiek dēvēts par glāzi, tad kabalistam tas ir jādēvē par glāzi, skūpsts par skūpstu, dzimumakts vai dzemdības par dzimumaktu vai dzemdībām. Tāpēc mums varētu likties, ka kabalas grāmatas ietver sevī erotisku saturu.

Piemēram, „Augstā Dziesma” – visspēcīgākais vēstījums par radījuma saplūsmi ar Radītāju. Tāpēc to dēvē par „Augsto Dziesmu”, tas ir, visu dziesmu dziesmu, kas apdzied visaugstāko stāvokli – radījuma saplūsmi ar Radītāju. Tajā tiek aprakstīts visspēcīgākā gaismas un kli iekļūšana viens otrā. Šo grāmatu uzrakstīja ķēniņš Zālamans. Viņš bija dižens viedais, taču spēja šo gudrību paust tikai ar mūsu pasaules „erotisko aprakstu”. No tā nav iespējams izvairīties, jo tādā veidā izpaužas līdzības likums, zara saikne ar tā sakni.

Kabala apraksta tikai reālo īstenību

„Augstākajam principam kabala piešķir neizsakāmu vārdu; tā veido no tā otrās pakāpes emanācijas formā četrus principus, katrs no kuriem no jauna sazarojas divpadsmit atzaros un tie savukārt – 72 un tā tālāk… līdz bezgalīgiem turpmākiem sazarojumiem, tāpat kā eksistē bezgalīgais veidu un apakšveidu skaits… Rezultātā sanāk, ka visu Dievišķo ir iespējams novest pie viena Pirmavota, tāpat kā arī visu gaismu, kas staro pastāvīgi un pati par sevi, un ainu refrakciju sfērisko spoguļu daudzumā un tikpat liela daudzuma atsevišķos priekšmetos, var novest pie viena ideāla formāla principa – visu šo attēlu Avota”.

Džordano Bruno „Debesu reformācija”

 

Abstraktie nosaukumi

Daudzi kļūdaini uzskata, ka visi nosaukumi un jēdzieni, kurus izmanto kabalas zinātnē, iedalāmi abstrakto jēdzienu grupā: tas ir, šos nosaukumus vienkārši attiecina uz noteiktiem objektiem, kā tas notiek jebkurā zinātnē – fizikā, ķīmijā, bioloģijā, kur jebkurš redzamais objekts, darbība vai spēks iegūst nosaukumu, tāpēc ka cilvēki tā ir vienojušies.

Šis kļūdainais priekšstats radies tāpēc, ka kabala pēta ārpus laika un telpas esošo Augstāko pasauli, kuru saskatīt spēj tikai tas, kurš apguvis kabalas metodiku. Ņemot vērā, ka tikai nedaudzi apgūst šo zinātni un izzina Augstāko pasauli (tas ir, sajūt objektu, nevis vienkārši nosauc to noteiktā veidā tāpēc, ka viņus tā ir mācījuši), pastāv uzskats, ka viss, kas attiecas uz Augstākajām pasaulēm, ir abstraktas kategorijas, absolūti nošķirtas no realitātes.

Patiesībā viss ir gluži otrādi. Kabala apraksta tikai to, kas ataino reālo esamību, kuru kabalisti izzina. No kurienes viņi ņem to, ko apraksta? Tieši no reālas šīs īstenības izzināšanas.

Neapstrīdams kabalas zinātnieku likums klāsta: „Apraksti tikai reāli izzināto un tikai tam dod nosaukumu. To, kas nav izzināts, nevar nosaukt vārdā un definēt” (Bāls Sulams, raksts „Kabalas zinātnes būtība”).

„Lietu būtības kabalistiskā izzināšana”

Sākotnēji mēs izzinām objektu: sajūtam to ar savu vēlmi, jo vēlme ir mūsu būtība. Turklāt mēs sākam mērīt savu vēlmi, savu kli. Mēs mērām tās piepildījumu pēc kvantitātes un kvalitātes, pēc dziļuma, spilgtuma, visas īpašības un pēc šīs kli izzināšanas dodam priekšmetam nosaukumu.

Mēs pētām objektu, pamatojoties uz gematrijām. Visām radījuma daļiņām ir viena konstrukcija, viens skelets: (הוהי ( jud – kei – vav – kei” vai nulles (jud burta punkts), pirmā, otrā, trešā un ceturtā kli attīstības stadija. Pēc tam, kad kli ir pilnībā attīstījusies, tā piepildās ar gaismu, un tās piepildījumu mēs mērām katrā no šīm daļām:

  • jud burta punkts ir keter, nulles stadija;
  • jud ir hohma, pirmā stadija;
  • kei – bina, otrā stadija;
  • vav – zeir anpin (Z’’A), trešā stadija;
  • kei ir malhut, ceturtā

Attēls 3.1.1.

Jebkura kli sastāv no visām šīm piecām daļām. Nulles daļa, punkts, attiecībā pret visu kli izvirzās kā Radītāja pārstāvis, malhut ir saņemošā daļa, bet pārējās trīs daļas (hohma, bina, ZA) ir starpnieces, starpīpašības starp Radītāju un radījumu.

Gaisma, kas pāriet no Radītāja uz radījumu, ietverot arī atstaroto gaismu, kas no radījuma nonāk pie Radītāja, ir kli piepildījums. Kli piepildījums plus tās stingrā konstrukcija „jud – kei – vav – kei” mums visiem ir absolūti identiska un dod vārdu objektam.

Attēls 3.1.2.

Jebkura objekta būtību nosaka gaisma, kuru šis objekts katrā konkrētā brīdī var sevī izpaust, akumulēt, apzināt, sajust. Tas arī ir šī objekta vārds. Vispirms kabalisti ar savu kli, savu vēlmi, jud – kei – vav – kei skeletu, izzina kādu garīgo stāvokli, to sevī sajūt, šo piepildījumu sevī apzinās, to izmēra un piešķir nosaukumus visiem objektiem un darbībām garīgajā pasaulē.

No šejienes izriet princips: „tikai to, ko izzinām, varam definēt vārdos un piešķirt tam nosaukumu” (RABAŠs „Šamati”, 3. raksts). Pretējā gadījumā, no kurienes tad rastos vārds? Tas, ko tu neizproti, tev nepastāv. Mēs nevaram redzēt vai sajust to, ko neredzam vai nesajūtam. Tādēļ kabalā nevar būt abstraktu objektu, jēdzienu vai definīciju: tie visi ir izzināšanas rezultāts, turklāt kabalists vienmēr norāda, cik dziļi viņš izzina to vai citu garīgo īpašību, objektu vai stāvokli.

Bērna pasaules uztvere būtiski atšķiras no pieauguša cilvēka zināšanām par pasauli. Tieši tāpat arī katrā garīgajā pakāpē: var pie tās nonākt un būt kā bērns, taču var arī tajā atrasties jau kā pieaudzis cilvēks. Pāreja uz nākamo pakāpienu ir iespējama tikai tad, kad tu visā pilnībā esi izpratis pašreizējo pakāpienu un tas kļūst tev par nākamā pakāpiena rašanās priekšnosacījumu. Tu to izzini tādā mērā, ka saproti, kādā veidā no tā rodas tavs nākamais stāvoklis. Tas tad arī tiek dēvēts par cēloņu un seku secīgo saikni. Nākamais stāvoklis tiek pilnībā noteikts ar iepriekšējo, izriet no iepriekšējā, tiek radīts ar iepriekšējo pēc nolieguma nolieguma likuma.

Kabalisti katru pakāpienu izzina pilnībā – bez tā viņi nespēj pacelties uz nākamo. Tādējādi katrā stāvoklī garīgā izzināšana tiek veikta visā tās dziļumā – prātam un sajūtām saliedētiem kopā. Tas arī ir vienīgais, ko mēs dēvējam par izzināšanu.

Kabalas zinātnes realitāte

Materiālajā realitātē, kas atainojas mūsu sajūtās, pastāv reālas parādības, kuru būtību mēs nespējam pat iztēloties. Tādas parādības kā, piemēram, elektrība un magnētisms. Pastāv daudz spēku, kuru klātbūtni mēs nojaušam, tos daļēji uztveram un varam viens uz otru savstarpēji iedarboties, tos vadīt un pielāgot savām vajadzībām. Taču mums apkārt ir arī spēki, kurus mēs vēl nesajūtam. Nav zināms, kad tos sajutīsim, mums pat šķiet, ka nekad.

Šie spēki it kā ir reāli, jo mēs tos izmantojam. Piemēram, elektrība: vai kāds to var redzēt? Mēs sajūtam attiecībā pret sevi tikai tās izpausmes rezultātu. Pašu elektrību es nesajūtu, nevaru aptaustīt, saost vai pagaršot. Es to varu atklāt tikai ar iekārtu palīdzību vai sajust elektriskās strāvas triecienu, es sajūtu magnētiskā spēka vai radiācijas izpausmi un tā tālāk. Spēki, kas ir varenāki, mazāk manāmi un arvien vairāk tie izslīd no mūsu uztveres. Taču mēs tos uztveram atbilstoši to iedarbībai, kas reizēm mēdz būt negatīva.

Tomēr kurš gan apgalvos, ka tie ir nereāli? Zināšanas par to izpausmēm mūs pilnībā apmierina un mums nav svarīgi, ka mūsu rīcībā nav ne mazākā priekšstata par to būtību. To nosaukumi ir tik reāli un mums tuvi, it kā mēs patiešām tos sajustu – tieši tāpat kā maziem bērniem vārds „elektrība” ir pazīstams tikpat labi kā vārdi „sāls” un „cukurs”.

Mēs dzīvojam starp šiem spēkiem, sajūtot tikai to sekas, kuras pamatā ir pozitīvas – tās, kuras vēlamies sev atklāt. Mēs nekad neizzinām pašu priekšmetu, bet tikai tā ietekmi uz mums, tā mijiedarbību ar mūsu sajūtu orgāniem. Es nevaru pateikt, kā šī glāze izskatās patiesībā, vai tā patiešām pastāv. Patiesībā tā varētu būt kas pilnīgi neiedomājams, lai gan ar maniem maņu orgāniem tā tiek uztverta ierastajā veidā.  Es absolūti nevaru zināt, kāda  ir tās patiesā būtība.

Jautājums pastāv, taču uz to nav atbildes, jo bez subjekta, kurš sajūt to vai citu priekšmetu, bezjēdzīgi minēt, kas ir šis priekšmets. Nepieciešams zināt, kas to uztver un kādā veidā viņš to definē.

Tādējādi par jebkuru objektu, īpašību, domu vai darbību – materiālistisko vai garīgo – mēs varam runāt tikai attiecībā pret pašu izzinātāju, jo ārpus izzinātāja nekādi objekti neeksistē. Pastāv tikai spēks, kuru dēvē par Radītāju. Kāpēc tas pastāv? Tas pastāv tāpēc, ka noteiktā veidā izpaužas manās sajūtās. Taču ja neizpaužas? Ja neizpaužas, tad nepastāv.

Tātad visi mūsu spriedumi izriet no viena likuma: „Mums pastāv tikai tas, ko mēs izprotam. Tikai tam mēs varam piešķirt nosaukumu un definēt atbilstoši īpašībām, turklāt tikai attiecībā pret sevi” (Baruhs Ašlags „Šamati”, 3. raksts). Šis likums ir ļoti precīzi jāizprot un pie tā jāpierod, jo tā neievērošana ierauj cilvēku visās iespējamās ilūzijās. Mēs varam runāt tikai par to, ko izzinām ar zinātniskajām metodēm mūsu vai garīgajā pasaulē. Tikai uz to mēs varam balstīties un tikai pie tā mums jāpieturas. Viss pārējais jāanulē, tas nepastāv.

Tieši tāpat mēs izturamies pret visiem iespējamiem ticējumiem un to norādījumiem. No šī redzes viedokļa mēs esam absolūti materiālisti un objektīvisti (vai salīdzinājumā ar zinātni subjektīvisti). Mums eksistē tikai tas, ko mēs izzinām. Tāpēc garīgajā mēs tiecamies tikai pēc garīguma izzināšanas. Izpratnes sasniegšana ir pēdējā, visaugstākā izzināšanas pakāpe, kad tu iepazīsti ne tikai pašu objektu, bet arī to, no kurienes un kāpēc tas ir cēlies, kam tas paredzēts savas pastāvēšanas laikā un kādā formā pārtaps nākotnē, tas ir, pilnīgi visu, ko attiecībā pret to var noteikt.

Taču kā nav dots izprast Augstākā vadošā spēka būtību, tieši tāpat mums nav dots izprast arī tā radīto radījumu būtību. Materiālās lietas, kuras mēs varam aptaustīt ar rokām, (tā ir visvienkāršākā mums pieejamā izpētes metode), mēs izzinām, pamatojoties tikai uz tiem iespaidiem, kurus gūstam mūsu maņu orgānu savstarpējās mijiedarbības rezultātā ar šīm lietām. Tas mūs pilnībā apmierina, neraugoties uz to, ka mums nav nekāda priekšstata par pašu to būtību.

Mums ir pietiekami sajust kādu objektu un izveidot par to savus priekšstatus atbilstoši mūsu sajūtām, neizprotot tā būtību. Ar to mums pietiek, lai gan mēs saprotam, ka neizprotam pašu objektu, bet tikai tā ietekmi uz mūsu maņu orgāniem vai, precīzāk sakot, mūsu maņu orgānu reakciju uz šo objektu. Tāpat mums nav dots arī izprast pašiem savu būtību: viss, kas mums par sevi ir zināms, ir tikai no mūsu būtības izejošo darbību rezultāts.

Patiesībā nav nekā cita, izņemot Radītāju, Augstāko spēku. Tādējādi sacīts:

„nav neviena cita, izņemot Viņu” (Devarim 4: 35). Turpretī savās sajūtās mēs izprotam tikai to, kas tajās izpaužas no Radītāja būtības. Tāda Radītāja būtības izpausmes izpratne arī ir mūs pašu, sevis un it kā ap mums esošās pasaules izzināšana. Pēc tam mēs saprotam, ka tagadnes formā nepastāv ne pasaule, ne arī mēs paši, ir tikai stāvoklis, iespēja sacīt, ka mēs to izzinām.

Tādējādi kabalas grāmatās sastopamie nosaukumi un termini ir reāli, neskatoties uz to, ka mēs neizprotam to būtību. Tie, kuri tos studē, sajūt pilnīgu gandarījumu par sasniegtajām zināšanām. Patiesībā tā ir tikai izpausmju izpratne, kas rodas Augstāko vadošo spēku savstarpējās mijiedarbības rezultātā attiecībā pret cilvēku, kurš šos spēkus izzina. Tomēr ar šīm zināšanām mums pilnībā pietiek, mums nerodas sajūta par to, ka šīs zināšanas būtu nepilnvērtīgas. Tieši tāpat kā mūsos nerodas vajadzība pēc rokas sestā pirksta, jo mums pilnīgi pietiek ar pieciem.

Tādi mēs esam radīti. Vai varam iedomāties sevi eksistējošus citādā veidā, it kā mums patiešām būtu seši pirksti? Ko mēs varētu atrast, noteikt un sajust, ja mums būtu sestais pirksts? To mēs nezinām. Mums nav vēlmes, kas būtu vērsta šajā virzienā. Mūsu vēlme atbilst mūsu pieciem maņu orgāniem, ne vairāk. Tā var novest mūs līdz pašiem dziļumiem tikai tad, kad šie pieci maņu orgāni pārtaps piecās sefirot un tālāk – līdz piecām visaugstākajām tiešās gaismas daļām.

Attēls 3.2.1.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kāpēc mums pietiek ar visu iepriekšminēto īpašību apgūšanu, kas veido pilnīgas zināšanas, izņemot būtību? Vai pati būtība mums nav nepieciešama?

Jautājums par būtību patiesībā atrodas mūsos. Taču, lai rastos vajadzība uz to atbildēt, lai mēs sajustu, ka mums pietrūkst pati būtība, vispirms jāizzina visas pēdējā pakāpiena sastāvdaļas.

Būtība ir pats Radītājs. Rakstīts: „atbilstoši Tavām darbībām, kas vērstas uz mani, es Tevi iepazīšu, izpratīšu Tavu domu” (Šir ha – Ihud). Sakot „Tevi”, es ar to domāju, ka izzinu Viņu, pašu būtību. Ja es veicu ar sevi visas darbības, kuras attiecībā pret mani veic Radītājs, ja es daru visu to pašu, ko dara Viņš, tad, izpētot šīs darbības, es sāku izprast Viņa domas, Viņa nodomu attiecībā pret mani. Jebkurā gadījumā šī doma, šīs zināšanas, šis nodoms pastāv attiecībā pret mani. Tas ir nepieciešams, lai mani radītu un veiktu ar mani visas metamorfozes, kuras es izeju. To, kas neattiecas uz Radītāja nodomu attiecībā pret mani, to, kas atrodas augstāk par to, es nespēju izzināt. Vismaz tā apgalvo kabalisti.

Lai gan no otras puses, viņi runā par kādas citas realitātes esamību arī pēc galīgās labošanās, tas ir, pēc pilnīgas visu Radītāja darbību izzināšanas attiecībā pret mani. Pilnīgi sevi izlabojot, visās darbībās es absolūti pielīdzinos Radītājam, tas ir, pilnībā kopēju Viņa darbības, tādā veidā pārņemot Viņa nodomu, Viņa domu – visu, ko var nosaukt par Radītāju attiecībā uz radījumu – līdz ar to kļūstu Viņam līdzvērtīgs. Kabalisti apgalvo, ka aiz tā pastāv nākamā realitāte.

To, kāda ir šī realitāte, viņi nestāsta, jo tur eksistē pilnīgi citas kelim (iespējas, īpašības, sajūtas), kuras atrodas augstāk par mūsu spēju to apzināties. Ko mēs tur izzinām un kādā veidā, nav zināms, mums to neapraksta. Mūsu mērķis ir līdzināties Radītājam. Kabalas zinātnē tiek skaidrots, kādā veidā to panākt. Par turpmāko nekas netiek teikts. Tikai ir sacīts, ka process ir bezgalīgs, tas ir, katrs stāvoklis acumirklī nomainās pret pilnīgāku.

Jautājums: Mēs sakām, ka Augstākā pasaule no mums  ir slēpta. Kāpēc  tā tiek dēvēta par „Augstāko”?

Mums apkārt kaut kas atrodas. Šo apkārt esošo dēvē par Radītāju un, izņemot Viņu, nav nekā cita. Mēs sajūtam Radītāju. Kas tie ir „mēs”? Vienīgais, ko Viņš ir radījis – vēlme saņemt, baudīt, sevi piepildīt.

Mēs sajūtam Radītāju, atkarībā no tā, cik lielā mērā mūsu vēlme līdzinās Viņam ar atdeves īpašībām. Atkarībā no tā, cik lielā mērā mūsu vēlme saņemt ir pretēja Viņa atdeves īpašībai, mēs sajūtam apslēptību. Tā ir mūsu realitāte. Apslēptība var būt tāda, ka to pat nesajūtam, tā dēvētā „divkāršā apslēptība”, apslēptības apslēptība.

Principā arī mūsu pasaulē, mainot savas īpašības, mēs kaut ko izzinām. Mūsu izzināšana atkarīga no sajūtām mūsu piecos maņu orgānos un no prāta, kurš spēj izskaidrot to, ko mēs sajūtam. Prāts apkopo visiespējamākos iespaidus, tos atceras un dod mums attēlus, standartus, lai mēs atpazītu līdzīgu tam, ko reiz esam sajutuši. Tā  mēs esam iekārtoti un, pamatotojoties uz to, izzinām, kas  mēs esam un kur atrodamies.

Viss, ko izzinām dotajā brīdī, tiek dēvēts „ šī pasaule”. Viss, ko mēs spēsim izzināt nākamajā brīdī, tiek dēvēts „nākamā pasaule”. Šis ir visvienkāršākais šīs un nākamās pasaules definējums. Ja es apbruņošos ar teleskopiem, mikroskopiem, datoriem, lielāku zināšanu krājumu, izzināšanu, es spēšu sev apkārt sajust daudz vairāk un tas nozīmēs, ka es sajūtu nākamo pasauli un paplašinu izzināšanas robežas ārpus sevis.

Jautājums: Ar ko materiālā izzināšana atšķiras no garīgās?

Ar to, ka materiālo izzināšanu mēs varam paplašināt, nemainot savas sākotnējās matērijas – egoisma īpašības. Mēs izgudrojam visdažādākās iekārtas un instrumentus, kas paplašina apkārt esošā uztveres diapazonu un iegūstam lielākas iespējas izskaitļot to, ko sajūtam, nemainot savas sākotnējās īpašības.

Pats cilvēks nemainās`, viņš tikai aprīko savus piecus maņu orgānus ar papildu, smalkākām „ierīcēm” un smadzenes – ar papildu iespējām, kas rezultātā viņam ļauj sajust un izprast plašāku apkārtējo telpu. Tomēr šāda veida mūsu pasaules sajūtu paplašināšana nekad nepalīdzēs viņam nokļūt aiz tās robežām, aiz tās barjeras, kur valda daba, kas pretstatā mūsu būtībai.

Mūsu pasaulē mēs izzinām objektus tiem pielīdzinoties: lai sajustu smalkākas vibrācijas, man sevī ir jārada smalkāks to uztveres orgāns. Turklāt šim sajūtu orgānam ir jāizraisa to pašu īpašību vibrācijas, kuras es vēlos uztvert.

Pateicoties mana egoistiskā sensora līdzībai kam ārējam, es šo ārējo iedarbību uztveru. Tomēr tas viss atrodas mana egoistiskā sensora, manu piecu maņu orgānu ietvaros.

Man apkārt ir sfēra, kurai piemīt man pretēja īpašība – altruistiskā. Lai to uztvertu, man sevi jāpārveido, jākļūst tai līdzīgam. Pasaules dabiskās, egoistiskās uztveres (piepildījums sevis dēļ) mainīšanu pret uztveri, kas vērsta uz nolūku atdot, tādā veidā samazinot savu egoismu, dēvē par mahsoma šķērsošanu.

Tā ir ļoti sarežģīta fāžu pāreja, cilvēks to nespēj veikt ar sevi pats. Tikai Augstākā gaisma, Augstākais spēks var sniegt mums šo fāžu pārejas enerģiju,

„pārlēcienu” no egoisma altruismā, no uztveres sevī uz uztveri ārpus sevis. Tā  ir pavisam cita daba; mēs spējam to saprast un sajust tikai tad, kad mūsos sāk veidoties attiecīgais sajūtu orgāns.

Līdz tam nelīdzēs nekādi stāsti un skaidrojumi. Mēs varam iztēloties jebko: jebkurā gadījumā mūsu iztēli ierobežo mūsu egoisms, kurš nespēj reproducēt nekādu altruistisko īpašību, objektu, darbību, domu.

Pieņemsim, ir cilvēki, kuri šķērsojuši šo mahsomu, fāzes lēcienu un sākuši sajust Augstāko pasauli. Ja viņi visu sajūt ar mums pretēju sajūtu orgānu, kā gan iespējams viņus saprast, ko viņi mums var pastāstīt? Tā nav „Alise Aizspogulijā”, tā ir pasaule, kas veidota nevis spoguļa atspulgā, bet gan uz citiem, atšķirīgiem principiem.

Grūti iedomāties, kā varētu izskaidrot pievilkšanās likumus ar atgrūšanās likumiem, bet absorbcijas – ar izstarošanas likumiem. Viss ir cits: domas princips, darbs, savstarpējo attiecību, rīcības, īpašību princips. Šīs darbības cēlonis, rīcība un sekas ir absolūti citi, jo arī mērķi ir citi.

Augstākā mērķa sasniegšanas ceļi

Pirmcēloņa izpausmes daudzveidīgais raksturs

Kabalas zinātne apgūst cilvēka Augstākā mērķa izzināšanas ceļus – identitāti Augstākajam vadošajam spēkam, dēvētam par Radītāju.

Izskatīsim, piemēram, nelielu dzīvnieku (mazu dzīvo organismu), kura eksistences loma ir barības uzņemšana un pastāvēšana šādā stāvoklī noteiktu laika periodu, kurš nepieciešams, lai ražotu sev līdzīgu, tādā veidā nodrošinot sugas tālāku dzīvotspēju. Par vienkāršu dzīvo organismu tiek uzskatīts tāds, kurš rada sev līdzīgu un kuram nav cita mērķa (personīgā, patstāvīgā, augstākā vai cita), izņemot sugas turpināšana. Tādi ir primitīvie vienšūnu organismi, piemēram, amēbas. Šāds organisms dalās uz pusēm un pārtrauc savu eksistenci, pēc tam dalās no jauna, tādā veidā atkal pārtraucot savu eksistenci.

Principā mēs to varam novērot arī starp cilvēkiem. Parunājiet ar dažiem: „Kādēļ tu dzīvo?” – Dzīvoju bērnu dēļ. – Un kas tālāk? – Kas tālāk? Dzīvoju bērnu dēļ.” Tas ir pats primitīvākais eksistences veids, pats zemākais. Turklāt sabiedrības apziņā pastāv nesatricināms uzskats: ja cilvēks rūpējas par ģimeni, bērniem, tad tas ir pareizs cilvēks. Lai gan patiesībā tas ir vēlmes līmenis, bioloģiskā nepieciešamība vairoties.

Pētot visvienkāršāko dzīvnieka organismu, biologi un fiziologi atklāj, ka tas ir tūkstošu daudzveidīgu šķiedru sarežģīts savienojums, līdztekus pastāv vēl desmitiem tūkstoši savienojumu, kuri cilvēkam nav zināmi. Mēs redzam, ka pat tik primitīva organisma uzturēšanai, nepieciešams milzīgs detaļu, sakaru, funkciju skaits, par kuriem mēs neko nezinām, un, iespējams, nekad neuzzināsim.

Pēc analoģijas ar šo piemēru varam secināt, cik milzums daudz dažādu savienojumu un saikņu daudzveidību mums nepieciešams izzināt, lai sasniegtu Augstāko mērķi. Pētot dzīvo organismu, mēs atklājam tajā milzīgu daudzumu visdažādāko daļu, saikņu, funkciju – milzīgu gudrību.

Augstākais mērķis sasniedzams tikai atbilstoši izzināšanas pakāpei, vēlmei un pilnībā realizējot visu to, kas ir pašā cilvēkā. Tas ir, mums apzināti, saprātīgi jāizzina visas Radītāja iedarbības uz sevi: jāapgūst savas dabas būtība un tas, kādā veidā Viņš šo iekārtu vada, kā Viņš to maina un noved līdz galīgajam, absolūtajam stāvoklim.

„Augstākās vadības atklāšana”

Tajā mērā, kādā mēs to izzinām un, apgūstot Viņa darbības, iegūstam spējas līdzīgi Viņam veikt ar sevi tās pašas operācijas (izņemot mūs, nav cita objekta, ar kuru tās varētu realizēt), tādā mērā mēs arī varam „sevi labot”.

Es Viņu lūdzu, lai Viņš tādā veidā mani izlabotu. Es ar Viņu savienojos, kļūstu par Viņa partneri sevis labošanā, sevis virzīšanā uz vislabāko stāvokli, kā sacīts:

„No Tavām darbībām es Tevi izzinu” (Šir ha – Ihud). Tas nozīmē, ka mums nepieciešams pilnībā izprast Radītāja darbības, Viņa attieksmi pret mums. Tikai ar tādu sapratni mēs sasniegsim augstāko mērķi. Citiem vārdiem – mums nepieciešams attiecībā pret sevi (detalizēti izzinot cēloni) realizēt pašu šo likumu: uzzināt, no kurienes tas nāk, kāpēc tas ir tieši tāds, kādā veidā tas darbojas, kāds ir tā galīgais mērķis, kā mums pašiem to realizēt.

Radītājs vēlas, lai mēs iemācītos strādāt kā Viņš, pārņemtu no Viņa Visuma vadību, tas ir, visu likumu un to iedarbību zinības. Lūk, tāds ir mūsu uzdevums, tas viss mums ir jāapgūst. Pie tam ne vienkārši studēt kā fizikas, ķīmijas, bioloģijas likumus, bet tieši apgūt. Piemēram, pastāv Zemes pievilkšanās spēka likums: atlaižu – krīt un es varu izmērīt – ar kādu svaru, ar kādu ātrumu, kur un kad ķermenis nokritīs. Taču mums ar to nepietiek. Mums ir nepieciešams apgūt dabas likumus, sākot no lejup nākšanas punkta, kur tie pastāv potenciālā, nodomā un līdz pat materiālajai pasaulei; kas notiek ar katru atomu, ar katru ķermeni visās to savstarpējās darbībās līdz beidzamajam, galīgajam stāvoklim.

Tikai tad, kad cilvēks pilnībā ir izzinājis visu Universu, viņš saprot Radītāju un kļūst Viņam līdzīgs, pielīdzinās Viņam ar īpašībām. To dēvē par saplūsmi ar Radītāju atbilstoši īpašību līdzībai.

Tāpēc arī kabalas zinātne sniedz mums visas zināšanas par Universu. Līdzko tās apgūsim un realizēsim, mēs sasniegsim mērķi.

Milzīgs, no pirmā acu skatiena, pārmērīgi grūts uzdevums: ikvienam no mums kļūt par fiziķi, ķīmiķi, biologu Augstākajās pasaulēs, mūsu pasaulē un pat visā Universā. Tomēr rezultātā cilvēks apgūst absolūti visu, visos līmeņos, taču ne tādā veidā kā mūsu zinātnes, bet no iekšienes, spēku izpausmē, kuri visas šīs funkcijas realizē tālāk nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā dabas līmenī.

Vēlreiz papūlieties izprast, cik svarīga ir cilvēcei kabalas zinātne. Ja to neapgūstam, mēs nevirzāmies uz mērķi, bet tikai stāvam uz vietas, uzkrājot ciešanas, līdz tās visbeidzot mūs piespiedīs uzsākt šīs zinātnes studēšanu.

Divi ceļi: no augšienes lejup un no lejas augšup

Kabalas zinātne attēlo divus paralēlus Augstākā vadošā spēka izzināšanas ceļus. Priekšstatu par Augstāko vadošo spēku, par Radītāju, var iedalīt divos iedarbības veidos vai divos tā izzināšanas veidos. Citiem vārdiem, mēs izzinām Radītāju attiecībā pret sevi divās izpausmēs: Viņa iedarbību ceļā no augšienes lejup un Viņa iedarbību ceļā no lejas augšup.

Šie divi ceļi ir līdzvērtīgi, vienīgā atšķirība ir tā, ka pirmais ceļš ved no augšienes lejup, no Radītāja uz mūsu pasauli, turpretī otrs ceļš sākas mūsu pasaulē un paceļas no lejas augšup, mērojot pakāpienus, kuri tika izveidoti pirmajā ceļā.

Abu ceļu pakāpieni sakrīt, atšķirība tikai tajā, kā tu uz tiem nokļūsti: no augšienes lejup vai no lejas augšup. Atrodoties uz noteikta pakāpiena, atšķirība nepastāv, taču, aplūkojot to no lejas vai no augšienes, atšķirība ir saskatāma.

 

 

Attēls 2.2.1.

No pirmā ceļa, virzienā no augšienes lejup, nāk un pakāpeniski atklājas Augstākās saknes. Tādējādi šāds ceļš kabalā tiek dēvēts par „pasauļu, sefirot un parcufim lejup nākšanas kārtību”. Ar nākšanu lejup saprot arvien lielāku atklāsmi attiecībā pret cilvēku, attālināšanos no Radītāja, materializāciju.

Otro ceļu (no lejas augšup) kabalā dēvē par Augstākā spēka, Radītāja izzināšanu. Šajā ceļā mūsu virzībā no lejas augšup mums jāpielīdzinās katram pakāpienam, kurš ir veidots virzienā no augšienes lejup. Augstāko ideālo spēku, Radītāju, mēs izzinām pa daļām: paceļoties pa 125 Augstākā spēka lejup nākšanas pakāpieniem, kuri mums kļūst par augšupejas pakāpieniem.

„Augstākā vadošā spēka izzināšanas pakāpieni”

Tam, kurš izzina Augstāko spēku, jādodas no lejas augšup pa to pašu ceļu, izzinot katru detaļu un katru pakāpienu atbilstoši likumiem, kuri nosacīti ar Augstākā spēka nākšanu lejup virzienā no augšienes uz leju.

Tajā pašā laikā mēs neveidojam neko jaunu: ne sevi, ne augstākos pakāpienus, ne pielīdzināšanās metodes šiem pakāpieniem. Vienīgais, ko mēs darām – izmantojam savu vēlmi, lai tiem pielīdzinātos. Ja es, atrodoties uz pakāpiena М, vēlos pakāpties uz pakāpienu М+1, es uz to pakāpjos tikai ar nosacījumu, ka tāda vēlme manī patiešām ir radusies.

Atrodoties uz zemākā pakāpiena, kā rast vēlmi sasniegt augstāko? Tas notiek, pateicoties tam, ka manī ir daļa no augstākā pakāpiena. Tā dod man atšķirības sajūtu starp pakāpieniem – to, kas man vēl ir jāsasniedz, lai paceltos uz augstāku pakāpienu.

 

Attēls 2.2.2.

Manos spēkos ir tikai vēlme pacelties augšup. Zemākā un augstākā pakāpiena īpašības, tāpat kā sevis pārveidošana, kas man jāveic, jau ir fiksētas un nosacītas ar nākšanu lejup no augšas uz leju. No manis ir atkarīga tikai pati vēlme. Tomēr šī vēlme veidojas no manām zināšanām par manu pašreizējo stāvokli (vērtējot to kā absolūti nederīgu, kurā es nevaru atrasties) un zināšanām par nākamo stāvokli.

Minēsim, piemēram, onkoloģisko pacientu. Viņā darbojas spēks, kas viņu nogalina. Viņš atdotu visu, lai no sevis to attālinātu, taču nezina, kā to izdarīt. Viņš jūt, ka šis spēks viņā dzīvo, taču kā atbrīvoties no tā, kas viņā atrodas, nezina.

Jābūt vismaz šādai sajūtai, lai mēs varētu atbrīvoties no mūsu pakāpiena, paceļoties no tā uz augstāku. Atbilstoši tam, augstākai pakāpei jāpauž mums pilnība, dzīvība, miers, bauda – viss tas, bez kā vairs nespējam dzīvot. Tad, kad rodas tāda spriedze starp pakāpieniem M un M+1, cilvēks starp tiem šķērso barjeru un paceļas uz nākamo pakāpienu. Likumi un nosacījumi uz katra no pakāpieniem jau iepriekš ir paredzēti un noteikti ar nākšanu lejup no augšienes uz leju.

Pilnīga Augstākā vadošā spēka, Radītāja, izzināšana notiek pakāpeniski, noteikta laika gaitā izpaužas cilvēka sajūtās atkarībā no tā, cik ātri viņš attīrās no egoisma. Process turpinās līdz brīdim, kad cilvēks būs izzinājis visas īpašības, visu lejup nonākošo pakāpienu lielo daudzumu.

Mums nepieciešama adaptācija, pieradums, apzināšanās, jaunu nosacījumu izstrādāšana sevī, visu faktoru salīdzināšana. Lūk, tādēļ šis process ir tik laikietilpīgs. Šeit ļoti daudz ir atkarīgs no apkārtējo loka, no tā, kādas pūles cilvēks pieliek, lai adaptētos jaunajā situācijā, ar kādu intensitāti viņš par to domā dienas laikā un galvenais – kur viņš rod spēkus, lai par to domātu, lai šo vēlēšanos pastāvīgi uzturētu.

Tad, kad mums kas sāp, mēs nepārtraukti par to domājam, no šīm domām nav iespējams izvairīties. Kā izdarīt, lai nesāpētu? Lūk, pats galvenais, kas var piespiest mūs pastāvīgi par to domāt un tiekties augšup.

Sacīts: „skaudība, kaisle un godkāre cilvēku izved no šīs pasaules” (Ävots, nodaļa 4: 28). Par to it kā sacīts negatīvā kontekstā: it kā šo triju īpašību klātesība cilvēkā viņu apspiež. Taču kabalā nekad netiek runāts par kaut ko negatīvā kontekstā, jo nekā negatīva nav. Skaudība, kaisle un godkāre vienkārši pareizi jāizmanto, lai sevi izvestu no šīs pasaules, no pakāpiena, kurā tu atrodies, uz augstāku pakāpienu. Tas tiek sasniegts pareizi realizējot skaudību, kaisli un godkāri.

Paveroties uz citiem, es viņus apskaužu, vēlos izpelnīties godu viņu acīs, vēlos gūt visaugstāko baudu, sasniegt Radītāju, visu es gūstu ar šīm īpašībām, kuras it kā ir negatīvas, taču ļauj mācīties no citiem, kā sasniegt mērķi. Es vēlos būt kā viņi, augstāks par viņiem un tas mani virza uz priekšu, tas sāk mani dedzināt, atņemot mieru. Tad manī rodas spēki, lai es varētu tiekties uz priekšu un, neatkarīgi no manas gribas, es pastāvīgi domāju, kādā veidā kļūt labākam, pacelties augstāk par visiem pārējiem. Tas nosaka iespēju pāriet no viena pakāpiena uz otru.

Iegaumējiet šo frāzi. Visa pasaule traktē to negatīvi, taču patiesībā tā ir pozitīva:

„skaudība, kaisle un godkāre cilvēku izved no šīs pasaules” (Ävots, nodaļa 4: 28). „No šīs pasaules”: no tā pakāpiena, uz kura viņš atrodas.

Šīs īpašības mūsos nav radītas veltīgi, tās nepieciešamas, lai paceltos no zemākā pakāpiena uz daudzkārt augstāku, kur šīs šķietami postošās kaislības un tieksmes kļūs vēl spēcīgākas. Tomēr tieši šīs īpašības mums palīdzēs no šī pakāpiena pacelties uz augstāko. Viss, kas mūsos radīts, ir radīts tikai ar vienu mērķi, lai mēs virzītos uz priekšu.

Visu pakāpienu secīga izzināšana ir iepriekš noteikta, un katra nākamā izzināšana ir augstāka par iepriekšējo: soli pa solim mēs virzāmies augšup, mērojot šos pakāpienus. Tā nav vienkārši augstāka izzināšana: cilvēks pilnībā mainās, it kā „izplešoties” izzināšanas iekšienē, tās dziļumos. Visa atšķirība starp pakāpieniem – to izzināšanas dziļumā.

Mēs arī patlaban atrodamies Bezgalības pasaulē un to sajūtam, taču tikai visniecīgākajā izpausmē, kas dēvēta „šī pasaule”. Nav nekā cita, izņemot tikai Bezgalības pasauli un mūs. Viss pārējais ir filtri, kas atrodas mūsu maņu orgānos.

Attēls 2.2.3.

Visspēcīgākos filtrus, kas patlaban mūsos atrodas un mazina Bezgalības pasaules uztveri, dēvē par „šo pasauli”. Tos pārvarot, mēs paceļamies uz augstāku pakāpienu.

Ko nozīmē „augstāku”? Caur šo pasauli mēs redzam nākamo daļu, nākamo Bezgalības pasaules slāni, kurš, nedaudz vairāk atklājoties, jau tiek dēvēts par Asija pasauli un tā joprojām. Mēs virzāmies matērijas, domas, sajūtu, Nodoma dziļumā.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Vai izzināšana notiek ar sajūtām vai prātu?

Nevar atdalīt vienu no otra, lūk, tāpēc mēs sakām „or AB – SAG” – hohmas un binas gaisma kopā. Mēs paši esam vēlme baudīt, vēlme, kas jūt baudu vai arī tās trūkumu, ciešanas. Lai sasniegtu baudu ciešanu stāvoklī, vēlme rada sev līdzās prātu, kurš, apstrādājot informāciju, kļūst par palīgorgānu, kas paredzēts vēlamā sasniegšanai.

Ja ik brīdi mana griba sakrīt ar iespējām, tad prāts man nav vajadzīgs. Kam  man tas? Ja vēlies, lai cilvēks attīstītos, radi viņam pretestību, grūtības, liec risināt uzdevumus, nedod viņam piepildījumu – viņš to meklēs un tādā veidā attīstīs sevī prātu. Tādējādi, jo augstākas vēlmes kādā Universa objektā, jo attīstītākam jābūt tā prātam, pretējā gadījumā vēlmi nav iespējams realizēt.

Vēlies, lai bērns attīstītos – ierobežo viņu, nedod viņam visu, ko viņš vēlas. Lai pats atrod, pats mēģina dabūt. Pēc šī principa veidotas visas bērnu rotaļas. Mēs ikreiz uzdodam viņam uzdevumu, lai viņam rastos vēlme sasniegt mērķi, turklāt tādā veidā, lai viņam tas liktos diezgan sarežģīti, lai attīstītu prātu. Salīdzinājumā ar vēlmi prāts ir otršķirīgs, palīgdaļa.

Radītājs ir radījis vēlmi. Brīdī, kad tā sāka sajust piepildījuma trūkumu, tā tiecās šo piepildījumu sasniegt savos meklējumos. Sistēma, kas šo meklējumu rezultātā attīstījās, dēvēta par prātu.

Piepildījuma sajūta tiek sasniegta tikai ar vēlmi. Var jautāt : „Taču kā zinātnieks gūst baudu? Viņš bauda ar prātu vai sirdi?” Tikai ar sirdi. Ir teiciens: „sirds saprot”. Vēlme nodarboties ar zinātni, tieksme pētīt racionālo, jebkurā gadījumā ir sajūtama sirdī. Kāpēc tādā gadījumā par to tiek runāts kā par abstraktu, nevis juteklisku? Tāpēc, ka tā ir pārāk atrauta no dzīvnieciskajām vēlmēm un mēs to sajūtam nevis kā organisma vajadzību, bet kā intelektuālo vajadzību. Tomēr tas nav saprāts, tā ir vēlme.

Prāts ir izpildmehānisms, noskaņots tikai uz to, lai sasniegtu vēlamo. Patiesībā prāts ir pilnīgi nedzīva mašīna, taču tas vienmēr darbojas vēlmes labā, tādēļ mēs piedēvējam tam garīgās spējas.

Jautājums: Attiecībā uz kabalas valodu: ķīmiķis skaidrojot, kādas jūtas sevī ietver jēdziens „mīlestība”, norāda uz to, ka smadzenēs tiek izstrādāts hormons, kurš par šo sajūtu atbild. Viņš runā par to ļoti sausā valodā. Kāpēc arī kabala, runājot par sajūtām, tās sausi apraksta parcufim un sefirot valodā?

Ķīmiķis apgalvo, ja man iepotēs kādu vielu vai smadzenēm pieslēgs elektrodu, es jutīšu mīlestību vai naidu un sajutīšu, ka atrodos kādā iedomātā pasaulē. Ķīmija runā par cilvēka sajūtu cēloņiem, turpretī spriež par tiem citā līmenī, tādā, kas atšķiras no cilvēka sajūtām.

Ir attieksme pret pasauli, kas raksturīga ķīmijas zinātniekam un ir attieksme pret pasauli, kas raksturīga parastam cilvēkam, ar kuru tiek veikts ķīmijas eksperiments. Tomēr arī pats ķīmijas zinātnieks eksperimenta veikšanas laikā, kā arī pirms un pēc tā, atrodas tajā pašā pasaulē, tajās pašās darbībās. Tas, kā cilvēks pauž pasauli, kurā viņš atrodas, ir atkarīgs no tā, kā viņš to uztver. Turklāt, lai gan viņš cenšas attiekties pret eksperimentu objektīvi un zinātniski, tas jebkurā gadījumā nav iespējams, ņemot vērā to, ka viņš pats šajā eksperimentā ir iesaistīts.

Ar ko kabala atšķiras no ķīmijas un kāpēc kabalas zinātne operē ar ļoti precīzu valodu? Kabala nerunā sajūtu valodā, tā runā par sajūtu cēloņiem. Ja vēlamies veikt ar sevi noteiktas darbības, mēs pārejam no eksperimentālā līmeņa uz tā seku līmeni – sajūtu līmeni. Ja es to vēlos, tad šīs sajūtas sevī izraisu, tās kopēju un attiecībā uz sevi realizēju. Tad es sajūtu gan pašu darbību, gan tās rezultātu. Es paceļos no darbības līmeņa un sāku dzīvot vadoties no sajūtām, vēlmēm, nevis no pašām darbībām.

Ja kabalas zinātne runā par kādām darbībām, tās nav tikai tiešas darbības. No tevis ir atkarīgs, vai šajā darbībā tu izmantosi sajūtas vai nē. Bāla Sulama grāmatā „Desmit Sefirot Mācība” mēs lasām par vēlmes attīstības pirmo, otro, trešo un ceturto pakāpi, par masah, gaismām, rešimot un tas līdzinās piemēram par mūziķi, kurš lasa partitūru. Lūkojoties uz notīm, uz visiem šiem punktiņiem un lokiem, es nesaprotu, ko viņš ar tiem iesāks. Taču viņš uz tiem var lūkoties un raudāt. Mūziķis, raugoties uz notīm, jūt mūziku, pēc notīm viņš šo melodiju spēj nodziedāt. Taču es skatos un neko nejūtu.

Viss atkarīgs no valodas izpratnes. Ja tu uztver kabalas grāmatu kā garlaicīgu, uzrakstītu sausā valodā, nesaki, ka kabalists to ir uzrakstījis sausā formā. Tas liecina tikai par tavu attieksmi. Kabalisti to uztver pilnīgi citādi. Reizēm es savam Skolotājam uzdevu jautājumu, kurš man pašam likās diezgan precīzs un formāls, taču viņš piepeši tā iedvesmojās, ka likās, vajadzētu viņu piesiet pie krēsla, lai nepaceļas gaisā. Man tā bija sava veida „sausā ķīmija”, turpretī viņš visu uztvēra sajūtu līmenī. Tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Jūtām, kuras nav vērstas uz sevi pašu, taču attiecas uz saikni ar Radītāju, ir neizmērojams spēks.

Jautājums: Jūs sacījāt, ka divu pretēju principu, divu pretēju īpašību sadursme attēlo mums pasaules ainu. Kā tas ir iespējams, ka no „īpašību” līmeņa pēkšņi rodas tāda konkrēta aina?

Iespējams, šis materiāls tiek uztverts kā kas abstrakts, taču palūkojieties, piemēram, uz televizora ekrānu. Jums taču nerodas jautājums, kā šajā kastē var izvietoties vairāki cilvēki, kā viņi tur nokļuvuši, kas liek viņiem kustēties? Mēs redzam, ka tā ir atveidota, nereāla aina. Vai tad patiesībā viņi šeit atrodas? Mums sūta kādu signālu un mēs redzam kādu ekrānā.

Mēs visi darbojamies, un mūs pilnībā vada spēki, kuri mūs ietekmē un veido mūsos šīs pasaules ainu. Tevi var ievietot, piemēram, slēgtā istabā, kādā telpā, kas no iekšpuses būs kā televizora ekrāns un tev priekšā uz ekrāna nospēlēt dzīvi. Ja tu nekad neesi iepazinis neko citu un vienmēr esi atradies tikai šajā istabā, tā būs tava dzīve un tu uzskatīsi, ka cita dzīve nepastāv. Tikai pēc tam tu sacīsi, ka tevi ir izjokojuši!

Šīs dzīves aina var tikt veidota no spēkiem, tāpat kā ekrānā no dažādiem vektoriem veidojas attēls. Kas tie ir par spēkiem? Iespējams, šī aina tiks veidota no mūsu savstarpējām attiecībām, taču, iespējams, arī pēc kādas citas formulas. Atkarībā no tā, šī aina var mainīties dažādās dimensijās. To nosaka atšķirība starp pakāpēm pasaulēs, kuras mēs izejam.

Patreiz nav iespējams to paskaidrot precīzāk, mēģiniet paši fantazēt, meklējiet savu personīgo izpratni. Galvenais – mēģiniet saprast, ka pasaules ir diezgan relatīvs jēdziens. Tās nepastāv pašas par sevi. Pasaules atrodas pašā cilvēkā kā attiecību nosacījums starp cilvēku un Radītāju, kurš darbojas esošajā brīdī, esošajā laikā.

Pasaule nav kas neatkarīgi pastāvošs, tā ir manas saiknes pakāpe ar Radītāju, kas tādā veidā man ainojas. Pašlaik pasaulē es redzu daudz cilvēku, septiņus miljardus, ap mani nemitīgi kāds riņķo, attiecībā pret mani noteiktā veidā rīkojas. Es saku: nē, tas viss ir Radītājs, kurš tādā veidā man attēlojis  realitāti un šī realitāte tieši tādā veidā uz mani iedarbojas. Patiesībā šeit nav nekādu septiņu miljardu, nav šīs pasaules, nekas nepastāv: tā ir mana attieksme pret Radītāju, kas izpaužas šādā formā.

Ja mana attieksme pret Radītāju mainīsies, tad mainīsies arī šī forma. Visas šīs daudzveidības vietā es sākšu sajust vienu spēku un no tā sajutīšu pret sevi nemainīgu attieksmi. Izzudīs sajūta, it kā mani pašlaik kāds mīl, kāds cits – izsmej, viens vēl man labu, otrs – ļaunu un arī es pats pret cilvēkiem izturos dažādi. Es apvienošu viņus savā attieksmē, turpretī viņi apvienosies attieksmē pret mani.

Attēls rodas, izmantojot dažādus vektorus, un mēs to varam izveidot gan tā, gan citādi, gluži kā kadru televizora ekrānā.

Ekonomikā ir pieņemts veidot diagrammas. Pieņemsim, ka pašlaik mūsu stāvokli pasaulē es vēlos redzēt grafika formā, kas norāda uz atkarību no kāda rādītāja. Es vēlos redzēt sadali attiecībā uz visu cilvēci, starp valstīm, kā notiek šī sadale, vadoties no konkrētiem produktiem u.c. Tādējādi attiecībā uz vienu un to pašu stāvokli, tu iegūsti pilnīgi atšķirīgus attēlus, ikreiz izvēloties citu vektoru, attiecībā pret kuru tu mēri kaut ko eksistējošu pasaulē.

Tāpat arī mūsu pasaules aina ir mūsu attieksmes pret Radītāju sekas. Ja mūsu attieksme pret Viņu mainās, mainās arī pasaule. Tas tiek dēvēts – pacelties no pasaules Asija uz pasaulēm Jecira, Brija un Acilut.

Jautājums: Vai attēls, kuru mēs uztveram ar mūsu maņu orgāniem, arī mainīsies, vai arī paliks iepriekšējais?

Attiecībās ar Radītāju pastāv mans sajūtu attēls, un ir aina, kuru uztver mani pieci maņu orgāni, fiziskais ķermenis. Šī aina īslaicīgi kalpo par pamatu, kas saista mani ar citiem cilvēkiem, jo es to sajūtu ar saviem maņu orgāniem tieši tāpat kā visi pārējie.

To, kas notiek tad, kad paceļamies augstāk par šo stāvokli, sajūtot saikni ar Radītāju, dotajā posmā nav iespējams izteikt vārdos.

Jautājums: Ja šī pasaules fiziskā aina man ir nepieciešama tikai tādēļ, lai saistītu mani kopējās sajūtās ar pārējiem cilvēkiem, tad kādēļ to saglabāt, kad būšu nodibinājis savas attiecības ar Radītāju?

Tu neesi viens šajā pasaulē, tu piederi vienotai sistēmai un tava dzīve nekad nav tikai tava privātā dzīve. Tas attiecas uz ikvienu cilvēku – gan uz pašu izcilāko, unikālāko, gan uz parastāko. Jebkurā gadījumā tiek vērtēts tikai īpatsvars – cilvēka ieguldījums attiecībā pret visu sistēmu. Pašam par sevi viņam nav nekādas vērtības.

 

 

Cilvēk, palīdzi tuvākajam. Rabaša raksti

Noteikti ir jāsaprot, ar ko cilvēks var palīdzēt biedram. Vai šis jautājums tiek lemts tieši tur, kur ir nabagie un bagātie, gudrie un muļķi, stiprie un vājie u.tml.? Taču, ja visi ir bagāti, vai visi ir gudri, vai visi ir stipri u.tml. – ar ko cilvēks var palīdzēt citam?

Tomēr mēs redzam, ka pastāv viena lieta, kas piemīt visiem, – gara pacēlums. Sacīts: „Nemiers cilvēka sirdī – lai pastāsta par to citiem”1. Tāpēc, ka atrasties gara pacēlumā nelīdzēs cilvēkam ne bagātība, ne gudrība, ne tml.

Cilvēks var palīdzēt citam, tieši tad, kad redz, ka otrs iegrimis grūtsirdībā. Sacīts: „Cilvēks nespēj sevi pats atbrīvot no cietuma”, taču tieši biedrs spēj izraisīt viņā gara pacēlumu.

Citādi sakot, biedrs izvelk viņu no stāvokļa, kurā viņš atrodas, uz dzīvības gara stāvokli. Un viņš no jauna sāk iegūt pārliecības spēku dzīvē un bagātībā. Un sāk ceļu, it kā viņa mērķis patlaban būtu tam tuvs.

No tā izriet, ka katram jābūt vērīgam un jādomā par to, kā viņš varētu palīdzēt biedram, rosinot viņā gara pacēlumu. Tādēļ, ka tajā, kas skar gara pacēlumu, katrs var atrast biedrā trūkuma vietu, kuru viņš spēj piepildīt.

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

[1] Skat. traktātu «Joma», 75:1